Desmit dziesmas rudens un ziemas vakariem


autumn_music_b-684597Blogā esmu rakstījis gan par desmit filmām ziemas un rudens vakariem, gan par desmit grāmatām rudens un ziemas vakariem, tāpēc tagad pienācis laiks desmit dziesmām, kuras lieliski piestāv rudens un ziemas vakariem. Rudens un ziema ir mani mīļākie gadalaiki, kuriem piestāv īpaša mūzika, ne tāda, kādu parasti baudām siltajos gada mēnešos, tāpēc padalīšos ar desmit dziesmām, kuras kopā ar aukstumu atgriežas pie manis katru gadu. 

Gerija Džūlza Mad World (oriģināl izpildītājs Tears For Fears) ir īpaša dziesma, kura nenoliedzami ir ļoti depresīvs un spēcīgs gabals, kuru katrs labas mūzikas cienītājs ir dzirdējis vismaz vienreiz.

 

Džonijs Kešs ir viens no maniem visu laiku mīļākajiem dziedātājiem un, kad pirmoreiz dzirdēju Hurt (oriģināl izpildītājs Nine Inch Nails), man uz visa ķermeņa uzmetās tāda zosāda, ar kādu mans ķermenis līdz tam vēl nebija sastapies, pateicoties kādai dziesmai.

 

Neesmu no tiem Nirvanas faniem, kas zina tikai vienu grupas dziesmu (protams, runa ir par Smells Like Teen Spirit), turklāt manai gaumei tīkamākas ir citas šis grupas dziesmas. Viena no tām ir Where Did You Sleep Last Night.

 

Pateicoties seriāla American Horror Story trešajai sezonai, kura manī īpašu sajūsmu neradīja, uzzināju par Stīviju Niksu, kuras mūzika paņēma mani savā varā. Turklāt atklāju, ka manas mīļākās poproka grupas Paramore soliste Heilija Viljamsa ir liela Niksas fane un viņas dziesmas Landslide fragmentu iekļāvusi arī savā dziesmā In The Mourning. Landslide, manuprāt, ir neatkārtojami skaista un rudenīga dziesma, kura ļauj ieslīgt pārdomās.

 

Pink Floyd ir grupa, kurai komentārus nevajag, un viņu dziesma Wish You Were Here izstaro patiešām maģisku, skumjām pielādētu enerģiju, ka nav pat nepieciešams ieklausīties dziesmas vārdos, lai uztvertu tās emocijas, kas šajā darbā ieliktas.

 

Neesmu Dollijas Pārtones fans, bet, ja man mūzikā ir kāds guilty pleasure, tad tā noteikti ir amerikāņu kantrī mūzika. Jolene ir viena no manām mīļākajām kantrī dziesmām, turklāt man tā patīk gan Dollijas Pārtones izpildījumā, gan viņas krustmeitas Mailijas Sairusas izpildījumā.

 

The Smiths dziesma How Soon Is Now ir noskaņas ziņā tumša un tieši tāpēc arī tumšajiem gada mēnešiem piestāvoša dziesma.

 

The Verve dziesma Bitter Sweet Symphony jau kopš pamatskolas laikiem ir viena no manām mīļākajām dziesmām, kuru īpaši bieži klausos tieši rudenī. Turklāt diezgan bieži nākas dzirdēt to, ka esmu līdzīgs grupas solistam Ričardam Aškroftam, kas laikam nav nekāds kompliments, jo, būsim godīgi, Aškrofts nav tā slavenība, par kuru kāds teiktu, ka viņš ir simpātisks.

 

Surface of Atlantic grupa noteikti zināma tikai retajam, bet tas nemaina faktu, ka viņu dziesma No Sleep, Walk ir kaut kas izteikti rudenīgs un, manuprāt, ļoti skaists un nomierinošs. Dziesma, kas ideāli piemērota tam, lai to klausītos austiņās pastaigas laikā.

 

The Cranberries dziesma Dreams ir viena no tām retajām dziesmām, kura, atkarībā no noskaņojuma un laika, kādā to klausies, var šķist gan izteikti skumja, gan izteikti priecīga.

Stounhērstas trakonams


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Cilvēku prātu un dvēseļu tumšāko un dziļāko dzīļu pētīšana vienmēr bijusi lieliskā režisora Breda Andersona jājamzirdziņš – to lieliski apliecina filmas “Transsibīrijas ekspresis”, “Mašīnists”, Session 9, kā arī viņa jaunākais veikums – “Stounhērstas trakonams” (Stonehearst Asylum). 

1899. gads, Stounhērstas trakonamā ierodas Hārvarda medicīnas skolas abiturients Edvards Ņūgeits (Džims Stērdžess), kurš vēlas iegūt zināšanas par psihiski slimu pacientu ārstēšanu. Savas savādās un dažbrīd pat absurdās ārstēšanas metodes jaunajam abiturientam māca profesors Sailass Lembs (Bens Kingslijs), kura klātbūtne gandrīz nepārtraukti rada satraukumu. Un ir kāda paciente Elīza Greivsa (Keita Bekinseila), kura acīmredzami neiederas šajā garīgi slimo cilvēku ārstēšanas iestādē, jo viņa izceļas uz pārējo fona gan ar savu inteliģenci, gan ar absolūti valdzinošo izskatu un smalkajām manierēm, turklāt viņas klavierspēles priekšnesumi ir absolūti hipnotizējoši. Jaunajam vīrietim jau pirmajā sastapšanās reizē dzimst siltas jūtas pret Elīzu, kuras viņš tikpat kā nemaz necenšas slēpt, ignorējot faktu, ka šāda apmātība var izrādīties bīstama, tāpat kā viņa atklājums trakonama pagrabā. Un tad visa drošības ilūzija sabrūk, jo atklājas, ka ne viss ir tā, kā sākotnēji šķitis.

Filmas pamatā ir 1845. gadā publicētais Edgara Alana Po īsstāsts The System of Doctor Tarr and Professor Fether, kas ierindots zem žanra dark comedy. Filmā ir dažas komiskas ainas, bet par melno komēdiju to noteikti nevar nosaukt, jo tā vairāk ietilpst žanros mistērija/trilleris/drāma ar dažiem seriāla American Horror Story: Asylum cienīgiem elementiem.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

“Visi ir jukuši, daži vienkārši nav pietiekami jukuši, lai to atzītu.” Šī citāta autors ir dakteris Sailass Lembs, kura ārstēšanas metodes filmā lika gan pasmīnēt, gan šķita diezgan saprātīgas. Piemēram, pret cilvēku, kurš iedomājies, ka ir zirgs, dakteris Lembs izturējās kā pret zirgu, jo labāk taču, lai pacients dzīvo kā laimīgs, veselīgs zirgs, ne kā emocionāli salauzts cilvēks. Sava daļa loģikas tajā visā taču ir. Filmā lieliski parādīts tas, cik ļoti sabiedrība, izmantojot pat visnežēlīgākos paņēmienus, vēlas padarīt “veselus” to cilvēkus, kas atšķiras no šķietami normālajiem indivīdiem, jo daudzu cilvēku citādība visos laikos taču ir bijusi netīkama un pat pretīga lielai daļai sabiedrības. Reizēm tie, kas tēlo labdarus, ir vairāk jukuši nekā tie, kurus viņiem tīk uzskatīt par jukušajiem.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

“Stounhērstas trakonams” ir vizuāli ļoti gaumīga filma ar lieliskiem aktieriem, tomēr saturiski tā nav tik spēcīga kā citas Andersona veidotās filmas – “Mašīnista” līmeni šī filma pavisam noteikti nesasniedza. Tomēr šī ir skatīšanās vērta filma un pats beidzamais pavērsiens lika man labsajūtā pasmaidīt, jo tieši tā bija odziņa uz šīs Andersona ceptās kūkas.

P. S. Paldies, Marī, ka ieteici šo filmu noskatīties!

VĒRTĒJUMS: 7/10

Ziemas mode vīriešiem


Rudenīgais laiks ilgi vairs neturpināsies, jo ziemai raksturīgais aukstums vairs nav aiz kalniem – tā prognozē sinoptiķi. Katram zināms, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Daudziem ziema asociējas ar tuntuļošanos neskaitāmās apģērbu kārtās, bet patiesībā ziema ir īstais laiks, kad parādīt savu stilu, jo iespējams radīt dažādākās apģērbu kombinācijas. Turklāt, ņemot vērā to, ka lielākoties ziemas apģērbs ieturēts aukstajos toņos, tad nošaut garām, kombinējot apģērbu, ir gandrīz neiespējami. Iedvesmai piedāvāju dažas apģērbu kolāžas. (Bildēs redzamos apģērbus iespējams iegādāties ASOS, River Island, MCM un bloomingdale’s interneta veikalos.) 

cimdi

krekli

dzemperi

jakas

salles

bikses

zabaki

Desmit filmas rudens un ziemas vakariem


Tikpat ļoti kā laba mūzika un literatūra, man patīk arī labas filmas – īpaši jau drāmas, jo šis žanrs prasa lielu meistarību gan no scenāriju autoriem, gan no aktieriem, gan režisoriem. Gada aukstie mēneši ir tāds kā pārdomu laiks, tāpēc ieteikšu desmit lieliskas filmas tumšajiem vakariem, kuras liks jums iegrimt pārdomās, kā arī notraukt no vaiga kādu asaru. 

Šīs desmit filmas noteikti nebūtu jāuztver kā 10 labākās drāmas, jo esmu noskatījies tik daudz filmu, ka bez lielas piepūles varētu izveidot arī ļoti subjektīvu labāko filmu TOP 50.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Another Earth: Šī režisora Maikla Kahila filma ir īsta pērle – vizuāli skaista, nedaudz depresīva filma, kura periodiski liek skudriņām skriet pār muguru. Another Earth ir filma no sērijas “kā būtu, ja būtu” un tās noslēdzošās minūtes liek emociju lavīnai piedzīvot kulmināciju, kurai seko pārdomu klusums un apziņa, ka šī ir viena no labākajām pēdējās desmitgades drāmām.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

East of Eden: Režisora Elija Kazana veidotā filma ar Džeimsu Dīnu galvenajā lomā, kas pirmizrādi piedzīvoja 1955. gadā. Man ļoti patīk piecdesmito gadu kino un Džeimss Dīns ir mans mīļākais aktieris un, neskatoties uz to, ka zināmākā Dīna filma ir Rebel Without a Cause, mana favorīte tomēr ir East of Eden. Filma, kurai piestāv fonā sprakšķošs kamīns un glāze laba vīna, viskija vai konjaka.

Foto: kadrs no animes

Foto: kadrs no animes

Grave of The Fireflies: Isao Takahatas veidota japāņu anime, kura skatītāju vērtējumam tika nodota 1988. gadā. Šī ir ļoti skarba anime par Otrā Pasaules kara ietekmi uz diviem bērniem – Seitu un Setsuko, kuriem cīņa par izdzīvošanu jāizcīna vieniem. Ja plāno šo animi skatīties, tad man tevi jābrīdina: sagatavo mutautiņu!

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Crash: Režisora Pola Hegisa oskarotais meistardarbs, kurā vērojami izcili aktieri un ļoti plašs, dziļš un krāšņs stāsts par rasu, dzimumu un sabiedrības slāņu sadursmēm. Grūti noticēt, ka filma jau ir desmit gadus veca, jo pa lielam nekas jau nav mainījies – cilvēkiem joprojām pietrūkst filmā minēto pieskārienu (gan emocionālo, gan fizisko) tik ļoti, ka viņi tīšuprāt izraisa sadursmes, lai tikai justu kaut ko.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Into The Wild: Šī Šona Penna režisētā filma man vienmēr liek vēlēties sakravāt ceļa somas un doties savvaļā: prom no komforta, materiālajām vērtībām un cilvēkiem, kurus nozombējuši 21. gadsimta ideāli un pielūgsmes objekti. Filmas pamatā ir patiess stāsts par Emorijas Universitātes absolventu Kristoferu Makandlesu, kurš, tēlaini izsakoties, nodedzināja visus tiltus un devās ceļā uz Aļasku.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Requiem For a Dream: Režisora Darena Aronofska meistardarbs ar Džaredu Leto galvenajā lomā. Stāsts par cilvēkiem, kas, tiecoties pēc savu sapņu piepildīšanas, aiziet galējībās un nonāk totālākajā murgā, no kura ir neiespējami pamosties. Viena no manām mīļākajām filmām, kuru ik pa laikam noskatos.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

The Reader: Stīvena Daldrija veidotā Bernharda Šlinka romāna “Priekšlasītājs” ekranizācija. (Starp citu, drīzumā uz Dailes teātra skatuves būs vērojama izrāde “Visas viņas grāmatas”, kuras pamatā ir Šlinka grāmata.) Daldrija darbs ir saviļņojošs un spēcīgs stāsts par to, cik augsta cena ir cilvēka lepnumam. Galvenajās lomās Ralfs Fainss un Keita Vinsleta.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

American Beauty: Šī Sema Mendesa režisētā filma ir tik ikoniska, ka tai īsti pat komentārus nevajag – tā pilnībā atbilst savam nosaukumam, jo ir absolūti skaista: gan vizuāli, gan saturiski. Un domāju, ka daudziem jau apnicis tas, cik bieži, pateicoties Mendesa darba ietekmei, rožlapiņās ieskautās kailās daiļavas aina tikusi apspēlēta dažādās filmās, reklāmās un mūzikas videoklipos.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Revolutionary Road: Vēl viena Sema Mendesa filma, kurā atkal apvienojās “Titānika” zvaigznes – Keita Vinsleta un Leonardo Di Kaprio. Filma par lielām cerībām un sagrautiem sapņiem.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Prayers for Bobby: Rasela Malkehija TV drāma, kura balstīta uz patiesiem notikumiem. Filmā stāstīts par kristīgo fanātiķi Mēriju Grifinu, kura, uzzinot, ka viņas pusaugu dēls Bobijs ir gejs, izmisīgi lūdz Dievu, lai viņas dēls kļūtu heteroseksuāls, tā vietā, lai pieņemtu dēlu tādu, kāds viņš ir. Filma par aklas ticības, mīlestības trūkuma un citu nosodīšanas postošo spēku.

Patīkamu skatīšanos! 

Nežēlīgās spēles un attiecību anatomija


Foto: grāmatas vāks

Foto: grāmatas vāks

Gilianas Flinnas romāns Gone Girl pie lasītājiem nonāca 2012. gada jūnijā un ļoti īsā laika posmā kļuva par The New York Times bestselleri, kā arī saņēma daudz slavinošu atsauksmju no kritiķiem, rakstniekiem un lasītājiem. Šā gada rudenī, gandrīz vienlaicīgi ar Deivida Finčera veidotās grāmatas ekranizācijas parādīšanos uz kinoteātru ekrāniem, Latvijas literatūras mīļotāju vērtējumam tika nodota grāmatas Gone Girl latviskotā versija – “Neatrodamā”. (Tulkojuma autore: Māra Poļakova; Izdevējs: Zvaigzne ABC.)

Parasti izlasu grāmatu, bet tikai tad skatos tās ekranizāciju, bet Finčers vienmēr pamanās salauzt šo manu principu. Starp citu, Stīga Lārsona Millennium triloģiju sāku lasīt tikai pēc tam, kad biju noskatījies Finčera režisēto filmu “Meitene ar pūķa tetovējumu”, kas ir pirmās Millennium triloģijas grāmatas ekranizācija. Ar “Neatrodamo” bija līdzīgi, jo sākumā noskatījos grāmatas ekranizāciju, bet tikai tad ķēros klāt grāmatai. Es tikai ļoti ceru, ka arī citos cilvēkos Finčera veidotās grāmatu ekranizācijas rada vēlmi izlasīt tās grāmatas, kuras ir daudzu viņa filmu pamatā.

Izdevniecības Zvaigzne ABC mājaslapā publicētais grāmatas apraksts:

KAS PATIESĪBĀ TU ESI?
KO MĒS ESAM NODARĪJUŠI VIENS OTRAM?
Šos jautājumus Niks Danns sev uzdod piektās kāzu gadadienas rītā, kad pēkšņi pazūd viņa sieva Eimija. Policija aizdomās tur Niku. Eimijas paziņas pastāsta, ka viņa baidījusies no vīra. Niks apgalvo, ka tā nav taisnība. Policisti, pārmeklējot māju, atrod savādas norādes. Un kāds nemitīgi zvana uz Nika mobilo telefonu…
KAS TAD PATIESĪBĀ NOTICIS AR NIKA SKAISTO SIEVU?

Šī ir viena no tām grāmatām, par kuru ir ļoti grūti uzrakstīt, neiepinot atsauksmē spoilerus, tāpēc centīšos būt kodolīgs un nelaupīšu cilvēkiem, kas vēl tikai plāno šo lielisko darbu izlasīt, to kutelīgo un intriģējošo sajūtu, kas pārņem, lasot kriminālromānu un prātojot, kurš tad ir vainīgais. Lasot romānu, zināju, kā tas beigsies, jo iepriekš biju noskatījies filmu, bet cilvēkus, kuri lasīs romānu pirms filmas skatīšanās, noteikti sagaida nervus kutinoša izklaide. Kad skatījos filmu, manas domas burtiski kūleņoja, jo no fāzes “Ak, nabaga Eimija!” jau pēc brīža biju nonācis “Ak, nabaga Niks!” stāvoklī. Ļoti smalks un gribētos teikt, ka nedaudz pat ģeniāls romāns, kuru novēlu izlasīt ikvienam labas literatūras cienītājam.

Foto: kadrs no Deivida Finčera veidotās romāna ekranizācijas

Foto: kadrs no Deivida Finčera veidotās romāna ekranizācijas

Gan lasot grāmatu, gan skatoties filmu, daudz domāju par mediju lielo spēku un tas manī radīja vislielākās šausmas, jo cilvēks, kurš kļūst par mediju upuri, ir diezgan bezspēcīgs, bet cilvēks, kurš māk ar medijiem manipulēt, pat tad, ja ir slepkava, spēj kļūt par visas nācijas mīlulīti. Tieši tāpēc iesaku šo darbu izlasīt KATRAM žurnālistam, lai saprastu, kāds spēks ir emociju iespaidā veidotam rakstam vai televīzijas sižetam, kurš veidots bez nopietnas iedziļināšanās situācijā. (Īpaši jau tad, ja runa ir par noziegumiem.)

Būtu grēks nepieminēt Flinnas dzīvo valodu, kas ir kā svaiga gaisa dvesma – tik svaiga, ka kautrīgākam lasītājam varētu likt gan sarkt, gan bālēt.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Durvis vērusi Harija Potera viesnīca


Foto: ieskats vienā no viesnīcas numuriņiem.

Foto: ieskats vienā no viesnīcas numuriņiem.

Britu tabloīds Daily Mirror ziņo, ka 163 gadus vecajā Georgian House ēkā, kas atrodas Londonā, netālu no Viktorijas stacijas, durvis vērusi Harija Potera filmu un grāmatu tematikā ieturēta viesnīca. 

Viesnīcas numuriņos kā dekori izvietoti lieli koferi, dažādu maģisko dziru pudelītes, katli un burvestību grāmatas. The Georgian House Hotel viesnīcas pārstāve apgalvo, ka Cūkkārpas tematiskie numuriņi viesnīcā radīti tāpēc, lai piedāvātu ko jaunu un interesantu ģimenēm un jauniešiem. Kad viesi ierodas viesnīcā, tiekot iedegtas sveces un atskaņota mūzika, lai uzburtu patiešām īpašu un nedaudz pat maģisku atmosfēru.

Jāatzīst, ka apmešanās uz nakti šajā viesnīcā nav nekāds lētais prieks, jo lētākais numuriņš maksā 249 britu mārciņas par nakti, bet, ja esat gatavi atteikties no pilnīgi visām ekstrām, tad iespējams apmesties arī vienkāršā divvietīgajā numuriņā par 209 britu mārciņām. Dārgākais numuriņš šajā viesnīcā maksā 363 britu mārciņas par nakti, kas nav nekāda astronomiskā summa, tomēr arī lēti tas nav.

Jūs būtu gatavi maksāt šādu summu, lai kaut vai tikai nedaudz izbaudītu Harija Potera filmu/grāmatu atmosfēru?

Foto: neliels ieskats viesnīcā. 

Visu Svēto dienā Dž. K. Roulinga publicēs jaunu Poteriādes stāstu


Foto: Kadrs no filmas "Harijs Poters un Fēniksa Ordenis".

Foto: Kadrs no filmas “Harijs Poters un Fēniksa Ordenis”.

Oficiālā vietnes Pottermore paziņojumā atklāts, ka Helovīnā jeb Visu Svēto dienā (31. oktobrī) šajā vietnē tiks publicēts jauns Dž. K. Roulingas radīts stāsts, kura galvenā varone būs, iespējams, lasītāju visienīstākā literārā varone no Harija Potera grāmatu sērijas. 

Protams, runa ir par profesori Doloresu Ambrāžu, kura bija Aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzēja Harija Potera piektajā mācību gadā. Roulinga atklājusi, ka stāsts ir 1 700 vārdu garš un Poteriādes fani, lasot šo stāstu, uzzināšot ļoti daudz ko jaunu par burvju pasauli un šo valdonīgo sievieti, kas mīl kaķus un rozā krāsu.

Oficiālajā paziņojumā minēts arī tas, ka Doloresa Ambrāža ir otrais cilvēks, kas uz Harija Potera miesas atstāja paliekošas rētas (pirmais, kā visiem Poteriādes faniem zināms, bija Lords Voldemorts).