Patiesība ir tur, ārā


vilnaKatrs no mums kādreiz ir iedomājies par to, kāda izskatīsies pasaule pēc vairākiem simtiem gadu, uzburot savā prātā harmonisku un tehnoloģiski augsti attīstītu vai absolūti distopisku un pagrimuma pilnu ainu. Amerikāņu rakstnieks Hjū Hovijs savā romānā “Vilna” lasītājiem piedāvā iepazīt diezgan drūmu un pat baisu nākotnes vīziju, kuru diez vai kāds pie pilna prāta esošs cilvēks vēlētos piedzīvot. 

Romānā stāstīts par diezgan tālu nākotni (romānā nav minēts konkrēts laiks), kad uz zemes klimats kļuvis tik toksisks, ka cilvēkiem, lai izdzīvotu, nākas dzīvot pazemes Elevatorā, kurā valda sava kārtība un likumi. Jautājumi “kā tas viss sākās?” un “kāpēc cilvēkiem jādzīvo Elevatorā?” var novest pie izsūtīšanas virszemē, kas uzskatāms par nāvessodu. Jau pašā romāna sākumā doties ārā labprātīgi piekrīt šerifs Holstons, kura sieva pirms dažiem gadiem arī devusies ārā, lai tīrītu (izsūtīšanu no Elevatora sauc par tīrīšanu), tādējādi laupot savā vīrā degsmi un vēlmi dzīvot.

Pēc tam, kad iepriekšējais šerifs izsūtīts tīrīšanā, tiek meklēts jauns un mēra Džensas izvēle krīt par labu kādai meitenei no Mehāniskās daļas – Džuljetai jeb Džūlai. Ideja par šo sievieti šerifa krēslā šķiet vienlaicīgi laba un arī sasodīti bīstama, jo Džūla ir pārāk gudra, pārāk valdonīga un arī pārāk spītīga, lai pakļautos rakstītajiem un nerakstītajiem Elevatora likumiem. Ar katru jaunu izlasītu lappusi lasītājs saprot, kāpēc “Vilna” tiek salīdzināta ar “Bada spēlēm”, jo Džūla ir “Vilnas” Katnisa Everdīna – revolūcijas simbols.

Daudzie jautājumi, kas lasītājam rodas jau pašā romāna sākumā, uztur intrigu un neļauj romānu nolikt malā neizlasītu, jo katrs, kurš sācis “Vilnu” lasīt, grib uzzināt, kāpēc šie cilvēki dzīvo elevatorā, kāpēc virszemē nav iespējams dzīvot, kāda izskatās nākotnes Eiropa, vai visa pasaule ir kļuvusi toksiska, kāpēc kas tāds tika pieļauts, kur palikuši pasaules lielie vadītāji utt. Viens ir skaidrs – jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu uz tiem. Romāna valoda ir bagātīga un Hovijs ļoti rūpīgi izplānojis un aprakstījis Elevatora sistēmu, valdošās intrigas, amatu sadalījumu, savstarpējās attiecības starp dažādām Elevatora daļām un arī dažādus tehniskos sīkumus.

Ļoti iespējams, ka tā ir mana vaina, bet nespēju izjust tikpat kā nekādu saikni ar romāna galveno varoni Džuljetu – nebija līdzpārdzīvojuma. Ļoti patika Holstons, mērs Džensa un vietnieks Mārnss. (Iespējams, pie vainas tas, ka ar šiem varoņiem lasītājs tiek iepazīstināts jau pašā romāna sākumā, bet Džuljetu lasītājs iepazīst tikai tad, kad izlasījis ļoti apjomīgu romāna ievadu.)

Lasot “Vilnu”, sevi lika manīt kāda fobija, kas mani vajā jau kopš bērnības – klaustrofobija. (Šī iemesla dēļ nekad neesmu apmeklējis pazemes alas un par šaurām, slēgtām telpām pat domāt negribu.) Klaustrofobisku momentu “Vilnā” netrūkst, tāpēc dažbrīd romānu nespēju izbaudīt pilnībā.

“Vilna” ir ļoti kvalitatīvs un aizraujošs zinātniskās fantastikas darbs, tikai man šķita, ka dažas intrigas ar nolūku tiek pārāk ilgi stieptas garumā, lai noturētu lasītāja uzmanību, un grāmatas beigās neatbildētu jautājumu ir krietni vairāk nekā tās sākumā. Romāns man patika, bet pagaidām grūti spriest, vai tik ļoti, lai gribētu lasīt turpinājumus.

Starp citu, kinokompānija 20th Century Fox jau iegādājusies “Vilnas” ekranizēšanas tiesības un filmas režisors būs Ridlijs Skots. Plānots, ka filma uz kinoteātru lielajiem ekrāniem nonāks jau 2015. gadā. Baidos kaut ko prognozēt, bet, manuprāt, filma būs kases grāvējs.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Labāk piebiedroties rēgiem, nekā ļaut, lai tie tevi vajā. Labāk nedzīvot, nekā dzīvot tukšu dzīvi…” – 117. lpp

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Izdevniecība “Prometejs”, tulkotāja: Santa Andersone.

Parādi savu somu!


Vai tu esi domājis par to, kas atrodas citu cilvēku somās? Atzīšos, ka es reizēm par to iedomājos un tad mani šī doma neliek mierā. Tieši tāpēc man ļoti simpatizē ESSENTIALS MIJLO projekts, kura ietvaros dizaineri atrādījuši savas somas un to saturu. Patiesībā mani šī ideja par kolektīvu somu satura atrādīšanu ir tik ļoti pārņēmusi, ka es gribu uzsākt līdzīgu projektu blogeriem (gan grāmatu, modes, dzīvesstila, tehnoloģiju u.c. kategoriju blogeriem).

Noteikumi varētu būt vienkārši – katrs atrāda savas somas saturu, nedaudz par to pastāsta un nodod stafetes kociņu tālāk 3-5 blogeriem. Apskatot somas saturu, taču var uzzināt daudz ko jaunu par bloga autoru, tāpēc, manuprāt, šāds projekts būtu veids, kā ļaut sava bloga lasītājiem sevi iepazīt nedaudz vairāk.

No runām pie darbiem… Te ir mana soma un tās saturs.

 

Man ir trīs somas, bet šī ir vecākā un mīļākā. (Varbūt mīļākā tieši tāpēc, ka vecākā.) Runājot par somas saturu – grāmata, pildspalva, līmlapiņas, pase, naudas maks, telefona austiņas, lūpu balzams, Ibumetīns, roku dezinfekcijas līdzeklis, dzēriens, košļājamā gumija, smaržas, vidusskolas žetongredzens, ķēdīte ar kulonu Nāves dāvestu simbola formā, drēbju tīrāmais rullītis, saulesbrilles, salvetes un plānotājs ir tās lietas, kuras gandrīz vienmēr ir manā somā. Grāmata somā ir vienmēr, bet lielākoties to tikai vadāju līdzi un atveru tikai pārbraucot mājās, jo sabiedriskajā transportā un uzgaidāmajās telpās grāmatas nelasu. Turklāt no dzērieniem šoreiz ir “Sprite”, kaut gan pārsvarā dzeru tikai negāzētu ūdeni vai apelsīnu sulu, jo ar saldiem dzērieniem slāpes veldzēt ir diezgan grūti. (Kaut gan “Sprite” ražotāji apgalvo pretējo.)

Tad nu pietiks par manu somu un tās saturu.

Stafeti nododu tālāk Norellei, Tējtasītei, Marī, Andai un Alisei! Ceru, ka šī stafete gūs atsaucību, bet, ja nu tomēr ne, tad vismaz būšu atrādījis savas somas saturu.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”


"Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas" grāmatas vāks.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas” grāmatas vāks.

Šā gada 1. aprīlī “Grega dienasgrāmatu” galvenais varonis Gregs Heflijs svinēja savu septīto dzimšanas dienu, jo tieši 2007. gada 1. aprīlis bija tas datums, kad pie lasītājiem nonāca pirmā grāmata par šo zīmēto puisēnu, kurš šo gadu laikā paspējis iekarot miljoniem lasītāju simpātijas visā pasaulē. Pavisam nesen pie latviešu mazajiem un vairs ne tik mazajiem lasītājiem nonāca jau astotā Džefa Kinnija grāmata par Gregu: “Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”

Par “Grega dienasgrāmatu” popularitāti strīdēties būtu bezjēdzīgi, jo ne velti tās slavē kritiķi no Time, Washington Post, School Library Journal un NPR Backseat Book Club, kā arī dažādu vecumu lasītāji visā pasaulē. Turklāt pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Džefa Kinnija pirmo grāmatu par Gregu (“Grega dienasgrāmata”) Latvijas lasītāji iebalsojuši šova “Lielā Lasīšana” populārāko grāmatu simtniekā.

Astotās Grega piedzīvojumu grāmatas centrā ir Grega centieni atrast jaunus draugus, jo, pateicoties kādai meitenei, kurā iemīlējies Roulijs, pārtrūkusi šķietami nešķiramā draugu savienība. (Manuprāt, katrs, kura labākais draugs kādreiz upurējis draudzību mīlestības labā, zina, kā jūtas Gregs šajā grāmatā.) Tomēr jaunu draugu meklēšana nav nemaz tik vienkārša, kā varētu šķist, jo draugus taču jāizvēlas ļoti rūpīgi, turklāt nav garantijas, ka vēlme draudzēties būs abpusēja. Tā nu par Grega pirmo draugu pēc Roulija nodevības kļūst Nerna kungs, kurš, starp citu, savu draudzību Gregam piedāvā tikai aiz žēluma. Nav pārāk spoži, vai ne?!  Turklāt situāciju vēl nomācošāku padara fakts, ka visiem, pat Grega mazajam brālim Manijam, ir draugi.

Astotā “Grega dienasgrāmata” ir lieliska, jo Kinnijs nav zaudējis savu spēju atainot jebkuru situāciju ar pamatīgu optimisma, ironijas un humora devu. Nesmieties ir grūti, jo lielu daļu no “Grega dienasgrāmatās” atainotajām situācijām ir piedzīvojis katrs – draugu nodevību, jaunu apavu iegādi, sadzīvošanu ar radiniekiem, smieklu savaldīšanu nopietnos pasākumos un daudz ko citu. Ļoti simpatizē tas, ka Kinnijs nevienā grāmatā Gregu nav atainojis kā paraug-bērnu, jo Gregam ir savi niķi un stiķi – viņš var rīkoties egoistiski, neapdomīgi, muļķīgi, vienlaicīgi nezaudējot savu šarmu un saglabājot cilvēcību.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Reičelas Berijas aka Leas Mišelas debijas albums


Foto: Leas Mišelas debijas albuma "Louder" vāciņš

Foto: Leas Mišelas debijas albuma “Louder” vāciņš

Nekad neesmu slēpis, ka man nav izsmalcināta muzikālā gaume, jo pēc Nirvana, The Verve, Džonija Keša vai Radiohead dziesmu klausīšanās ar pavisam tīru sirdsapziņu varu ķerties klāt arī Šerilas Kolas, Olija Mērsa un Avicii daiļradei. Nevar taču visu laiku baudīt kaviāru, jo reizēm gribas arī frī kartupeļus un hamburgerus. 

Viens no ne tiem smalkākajiem albumiem, ko pēdējā laikā klausos samērā bieži, ir Glee zvaigznes Leas Mišelas “Louder”, kas tika izdots šā gada 28. februārī. Aktrise un dziedātāja sevi mūzikas lauciņā pieteica 2013. gada 10. decembrī, izdodot singlu Cannonball, kuru sākotnēji nemaz nebija plānots iekļaut starp albuma dziesmām, bet korekcijas dziesmu sarakstā ieviesa Leas drauga un kolēģa Korija Monteita traģiskā nāve 2013. gada jūlijā. Cannonball autore ir hitu ražotāja Sia, kas rakstījusi dziesmas Eminemam, Riannai, Selīnai Dionai, Britnijai Spīrsai, Šakirai, Kristīnai Agilerai u.c. visā pasaulē zināmiem popmūzikas izpildītājiem. Turklāt Sia ne tikai raksta dziesmas, bet arī pati dzied – zināmākie viņas darbi ir Wild Ones (kopā ar Flo Rida), Titanium (kopā ar Deividu Guettu) un She Wolf (arī kopā ar Deividu Guettu). Sia speciāli Leas albumam sarakstīja vēl divas dziesmas – Batlefield un If You Say So, kura, starp citu, ir veltīta Korija Monteita piemiņai.

Kritiķi šo albumu vērtē kā stipri viduvēju un šis ir tas gadījums, kad man nemaz nav vēlmes apstrīdēt kritiķu viedokli. Jā, albums ir tik popsīgs, cik vien popsīgs kāds mūzikas albums var būt, bet tikai tāpēc negribu albumu saukt par draņķīgu un Leu Mišelu norakstīt kā popmūzikas “junk food”, jo talants viņai ir. Pēc desmit gadiem par “Louder”  noteikti būs aizmirsuši vismaz 90% cilvēku, kas to būs kādreiz noklausījušies, bet īslaicīgai baudīšanai šis albums ir pat diezgan labs.

Foto: Lea Mišela un Korijs Monteits

Foto: Lea Mišela un Korijs Monteits

Un nu mana mīļākā daļa – favorīt-dziesmas! Pirmā, kas mani paņēma savā varā, bija Burn with You, jo tās piedziedājumā ir pāris ļoti skaistu rindiņu: “But I don’t wanna go to heaven/ If You’re going to hell/ I will burn with You”. Nākamā, kas iekaroja manas simpātijas, bija Battlefieldkuru klausoties ir vienkārši neiespējami nedomāt par Koriju Monteitu un viņa traģisko likteni. (Kad pirmoreiz klausījos Battlefield, man pār muguru skrēja skudriņas.)

Nezinu, vai tas bija atbalss efekts vai dziesmas vienkāršība, kas man tik ļoti simpatizēja, bet dziesma Thousand Needles, manuprāt, ir viena no labākajām “Louder” kompozīcijām. Šķiet, ka pēdējā mana favorīte no šī albuma ir Cue the Rain, kuras klausīšanās man vienmēr liek smaidīt, jo tajā ir pozitīva enerģija un dažbrīd pat šķiet, ka Lea, iedziedot šo dziesmu, ir smaidījusi.

Ja man būtu jāizvēlas, kuras divas dziesmas izdot kā nākamos singlus no šī albuma, tad es teiktu, ka Don’t Let Go un Battlefield ir vislielākais potenciāls iekļūt popmūzikas topu augšgalos. Starp citu, nākamais singls tiks izdots šā gada 4. maijā un tas būs On My Way, kas noteikti nav ne labākā, nedz arī sliktākā albuma dziesma.

Noslēgumā varu teikt, ka albumā tomēr ir jūtama Reičelas Berijas (Leas Mišelas atveidotā varone seriālā Glee) piegarša, tāpēc novēlu, lai Lea nākamajā albumā no šī seriāla varones tēla ietekmes atbrīvojas pavisam. Tikai vēlams, lai to nedara tādā veidā, kā Mailija Sairusa atbrīvojās no sev piekabinātā Hannas Montanas tēla.

VĒRTĒJUMS: 5,5/10 

Papīra formāta grāmatu blogs


Foto: "BaibaBooks" izdotā lasītāja dienasgrāmata

Foto: “BaibaBooks” izdotā lasītāja dienasgrāmata

“Literatūras galvenais uzdevums ir pateikt patiesību par mums pašiem, stāstot par cilvēkiem, kuri nekad nav eksistējuši” – Stīvens Kings 

Šāds citāts atrodams jaunās grāmatu izdevniecības “BaibaBooks” izdotajā lasītāja dienasgrāmatā “Es lasu un man patīk”, kuru pavisam nesen ieguvu savā īpašumā. Manas simpātijas šī dienasgrāmata iemantoja gan ar šo Kinga citātu, gan ar gaumīgo dizainu un kompakto izmēru.

Lielākā daļa cilvēku neveido grāmatu blogus, tāpēc visbiežāk izpaliek izlasīto grāmatu uzskaite, bet vērtīgie citāti, atziņas un iespaidi tā arī paliek nerealizēti rakstu zīmēs un laika gaitā tiek aizmirsti pavisam. Tieši šī iemesla dēļ jau vairākus gadus domāju, ka katram kārtīgam literatūras mīļotājam vajadzētu plānotāju/dienasgrāmatu/kladi, kurā uzskaitīt izlasītās grāmatas un ierakstīt arī cita veida literārās piezīmes. Protams, viens ir domāt, bet pavisam kas cits ir darīt, tāpēc man prieks, ka “BaibaBooks” meitenes ir tās darītājas, kuras taustāmā formātā ir realizējušas daudzu literatūras mīļotāju mazo sapnīti – literāro ceļojumu albumu.

Man patīk, ka šajā dienasgrāmatā var uzskaitīt ne tikai sev tuvas un mīļas grāmatas, bet var smelties arī idejas jaunai lasāmvielai, jo “Es lasu un man patīk” beigu daļā ir tādas sadaļas kā “grāmatas, ko vērts izlasīt”, “Nobela balvas literatūrā laureāti” un “Latvijas literatūras gada balva”. Sadaļa “grāmatas, kuras es vēlos izlasīt”, manuprāt, ir nedaudz par mazu, bet tā man noteikti šķistu par mazu arī tad, ja tā sastāvētu no 100 un vairāk lappusēm, jo, kā jau katrs grāmatu mīļotājs ir pārliecinājies, “must read” sarakstiem nekad nav ne gala, ne malas.

Tā kā šī dienasgrāmata nav bezizmēra, tad gribētu tās lietotājiem ieteikt rakstīt dienasgrāmatā tikai par labām grāmatām – tādām, kuras ir vērts lasīt atkārtoti un ieteikt draugiem. Sirdi sildoša šķiet doma par to dienu, kad šī dienasgrāmata būs piepildīta ar piezīmēm par lieliskām grāmatām. Lasītāja dienasgrāmata ir lieta, kura noteikti novērtēs katrs literatūras mīļotājs.

“Must have” vīriešiem


Foto: Šādi iepakotas feelunique.com izsūta preces.

Foto: Šādi iepakotas feelunique.com izsūta preces.

Ar veiksmīgiem pirkumiem parasti ir grēks nepalielīties, tāpēc šoreiz padalīšos ar savu viedokli par diviem lieliskiem produktiem, kurus nesen iegādājos interneta veikalā feelunique.com. (Starp citu, piegādes ātrums mani patīkami pārsteidza, jo preci saņēmu četras dienas pēc pasūtījuma noformēšanas.) 

Burt’s Bees Beeswax lūpu balzams (Cena: 4,55€) – Man no lūpām regulāri lobās āda un nereti tās sāk arī plaisāt, bet lūpu balzamu līdz šim esmu lietojis tikai tad, kad atrodos mājās un nav nepieciešams ar nevienu tikties, jo lielākai daļai lūpu balzamu ir liels mīnuss – tie spīd. Ok, daiļā dzimuma pārstāves to noteikti uzskata par plusu, bet neviens vīrietis negrib, lai viņam spīd lūpas – tad jau labāk, lai tās plaisā. Burt’s Bees Beeswax lūpu balzams noteikti ir lūpu kopšanas produkts, kuru novērtēs abi dzimumi, bet, manuprāt, tas īpaši patiks tieši stiprajam dzimumam, jo a)tas nerada spīduma efektu, b)tam ir ļoti patīkama piparmētru smarža. (Balzamam pievienotā piparmētru eļļa gan nedaudz kņudina lūpas, bet jāatzīst, ka tā sajūta ir pat patīkama.) Tagad sāku saprast, kāpēc tik daudzi mani paziņas ir gluži vai apmāti ar Burt’s Bees produktiem.

Schwarzkopf Professional [3D]mension nostiprinošs toniks (Cena: 12,29€) – [3D]mension produkti jau labu laiku ir mani matu kopšanas favorīti, jo tie ir ideāli piemēroti tieši vīriešu matiem. Varbūt vaicāsiet, kāda tad starpība starp vīriešu un sieviešu matu kopšanas produktiem? Līdzīgi kā ar lūpu balzamiem, arī vīriešu matu kopšanas produktiem nevajadzētu radīt spīdumu. (Neesmu dzirdējis, ka kāds no maniem draugiem sūdzētos par nespodriem matiem vai tamlīdzīgām lietām. ) Šo līdzekli vajag vienkārši uzklāt uz skalpa pēc katras matu mazgāšanas reizes – to var viegli iemasēt galvas ādā, bet to nekādā gadījumā nevajadzētu izskalot. Pēc šī līdzekļa uzklāšanas uz galvas ādas, pārņem patiešām patīkama svaiguma sajūta, bet labākais seko pēc tam, kad mati ir izžuvuši. Matu struktūra kļūst nedaudz raupjāka, vizuāli izskatās, ka matu ir daudz vairāk nekā patiesībā, turklāt ir “tikko-no-frizētavas” efekts un matus viegli var ieveidot arī bez jebkādu pastu, želeju, laku un putu lietošanas.

Vienmēr esmu gribējis nedaudz raupjākus un vieglāk ieveidojamus matus, tāpēc šo [3D]mension toniku droši varu saukt par savu matu kopšanas sapņu produktu, jo pēc šī līdzekļa lietošanas mati patiešām kļūst gan nedaudz raupjāki, gan arī to ieveidošana prasa vairs tikai 1-2 minūtes mana laika.

Divi pusaudži un zagta lada


Foto: latviskotā grāmatas izdevuma vaks

Foto: latviskotā grāmatas izdevuma vāks

2010. gadā vācu rakstnieka Volfganga Herndorfa romāns “Čiks” iekaroja Vācijas lasītāju sirdis, bet dažu gadu laikā tas ticis tulkots jau 16 valodās un paspējis iekarot lasītāju simpātijas arī citviet pasaulē. Šī gada sākumā, pateicoties “Jāņa Rozes” apgādam un tulkotājai Mārai Poļakovai, šis romāns nonāca arī pie latviešu lasītājiem. 

Par sliktām grāmatām rakstīt ir vienkārši, bet grūtāk ir tad, kad jānoformulē domas un iespaidi par labām grāmatām. Pirms grāmatas izlasīšanas domāju: “ja man šī grāmata nepatiks, tad rakstīšu, ka Herndorfam no idejas par jauniešu romānu čiks vien sanācis.” Protams, žēl, ka šo muļķīgo asprātību man jāpatur pie sevis, bet prieks, ka šī vācu autora darbs manī uzjundīja patīkamas un sentimentālas atmiņas par maniem pusaudžu gadiem, kas gan nemaz tik seni nav. (Kaut gan – pēc pusotra mēneša būšu tieši desmit gadus vecāks par abiem grāmatas galvenajiem varoņiem.)

Par ko tad ir šis romāns? Maiks Klingenbergs ir diezgan garlaicīgs bagātu vecāku bērns – viņa māte regulāri apmeklē “skaistuma kūres” aka rehabilitācijas centru, kurā ārstējas no alkoholisma, bet tēvs diezgan atklāti salaiž ar savu jauno asistenti. Par spīti tam, ka Maikam un viņa vecākiem naudas netrūkst, viņš nav tipiskais bagātnieku dēliņš un popularitāte un draugu ielenkums viņam ir svešas lietas. Turklāt viņa lielākā simpātija Tatjana, kurai ļoti patīk Bejonse, neliekas par puisi ne zinis un piedevām neuzaicina viņu arī uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru uzaicināti ir visi. (Labi, ne gluži visi, jo dīvaiņi un savrupnieki ielūgumus nesaņem.) Kamēr citi izklaidējas un bauda “skaistuma kūres”, tikmēr Maikam vasaras brīvlaikā jāiztiek bez draugu kompānijas un jautrības. Bet tad pie Maika ierodas viņa jaunais klasesbiedrs Čiks ar zagtu ladu un tas ir tikai piedzīvojumu sākums…

Cilvēkus, kas vēl tikai plāno šo romānu lasīt, gribu brīdināt, ka “Čiks” nebūtu jāuztver pārāk nopietni, jo tas tomēr ir pusaudžu dēku romāns, kaut gan… jā, zināma morāle un viela pārdomām tajā visā ir, jo aiz traģikomiskā stāstījuma tomēr ievītas diezgan nopietnas tēmas un skaista draudzība. Herndorfs uzbāzīgi nemoralizē, kā to dara daudzi citi jauniešu romānu autori, turklāt šis vācu rakstnieks spējis uz pasauli paskatīties ar pusaudža acīm, kas spilgti izpaužas arī stāstījuma valodā, kas burtiski dzirkstī. (Tulkotāja Māra Poļakova, manuprāt, paveikusi apbrīnojamu darbu, jo tulkojums ir fenomenāli labs.) Ja būtu šo romānu lasījis, kad biju četrpadsmit gadus vecs, tad noteikti būtu to iekļāvis savu tolaik mīļāko grāmatu sarakstā.

Bieži vien šajā romānā parādās dažādi pārspīlējumi un neticamas situācijas, bet tajos brīžos vajadzētu atcerēties, ka stāstītājs ir pusaugu vecuma puika.

Diemžēl Volfgangs Herndorfs jaunus darbus vairs neradīs, jo pagājušā gadā “Čika” autors pēc ilgstošas cīņas ar vēzi devās aizsaulē, sasniedzis tikai 48 gadu vecumu. Tomēr ļoti ceru, ka “Jāņa Rozes” apgāds tulkos un izdos arī citus Herndorfa darbus, kurus viņš paspēja sarakstīt pirms došanās uz viņsauli.

VĒRTĒJUMS: 10/10 par Tomasa Folka veidoto vāka noformējumu, 10/10 par Māras Poļakovas tulkojumu; 8/10 par pašu romānu. Kopā sanāk stabils 9/10.