Ekstravagantie, bagātie un noslēpumainie fazānu slepkavas

Dāņu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens tiek salīdzināts ar Millennium triloģijas autoru Stīgu Lārsonu, jo abu meistarība esot apmēram vienā līmenī, turklāt abi ir skandināvi. Literatūras pazinējiem skaidrs ir viens, – ja ir kāds literatūras žanrs, kurā skandināvi ir meistari, tad tas noteikti ir kriminālromānu žanrs.

Jusi Adlera-Olsena romānā „Fazānu slepkavas” stāstīts par vairākiem internātskolas audzēkņiem – turīgu vecāku atvasēm, kuru hobijos ietilpst diezgan nežēlīgas un pat letālas spēles… ar cilvēkiem. Šie jaunieši, apveltīti ar diezgan greiziem morāles uzskatiem, pieaugot kļūst par veiksmīgiem biznesmeņiem, bet jaunībā pastrādātie noziegumi laika gaitā tiek aizmirsti. Jauno bagātnieku dzīves zeļ un plaukst, jo nauda banku kontos tikai aug, tāpat kā ietekme uz sabiedrību – viņiem viss šķiet ideāli. Bet tā tas ir tikai līdz brīdim, kad jaunībā pastrādātie noziegumi atkal tiek celti gaismā, lai tos atkal izmeklētu – šoreiz lietai klāt ķeras Q nodaļas vadītājs Karls Merks. Tomēr izmeklētājs un viņa komanda nav vienīgie, kas apdraud bagātniekus, jo pa ielām klejo Kimija – sieviete, kura internātskolas laikos draudzējusies ar šiem ietekmīgajiem bagātnieku bērniem. Intriga ir, jo lasītājiem nav skaidrs, kādu lomu pagātnes šausminošajos notikumos spēlējusi noslēpumiem apvītā Kimija.

Atzīšos, ka mani kaitina izdevniecību tendence salīdzināt gandrīz visus skandināvu kriminālromānu autorus ar Stīgu Lārsonu, jo pagaidām nav nācies lasīt tādu skandināvu autora darbu, kas patiešām pārspētu Lārsona Millennium triloģiju. Labi, Adlera-Olsena radītā Kimija nedaudz līdzinās Lārsona radītajai Līsbetai, bet tikai nedaudz, jo abām kopīgs ir tas, ka viņas vada atriebība un abas ir antisociālas „badass”  varones. Ja neskaita Kimiju, tad pārējie grāmatas varoņi man nešķita īpaši saistoši. Izvirtušie bagātnieki mani garlaikoja – laikam jau tāpēc, ka bija izcili sekli, bet ideja par viņu rīkotajām medībām man patika, turklāt jāatzīst, ka pat ļoti.

Romāna atrisinājums ir paredzams – rūdītiem kriminālromānu lasītājiem tas šķitīs vienkāršs un, ļoti iespējams, pat nedaudz banāls. „Fazānu slepkavās” atrodami vairāki izrakstīšanas vērti citāti, bet man atmiņā palika tikai viens: „Aizmirsti par laipnību, , glaimiem un dāvanām; vienīgais, ko cilvēki patiesi vēlas, ir cieņa.” Ja runājam par cieņu, tad var just, ka Adlers-Olsens ciena savus lasītājus, bet līdz lieliska romāna radīšanai viņam vēl tālu, jo „Fazānu slepkavas” ir romāns izklaidei – tāds, kuru izlasīt un aizmirst.

„Fazānu slepkavas” ir viduvējs kriminālromāns un to noteikti nevajadzētu salīdzināt ar Stīga Lārsona darbiem, jo Adleram-Olsenam līdz Lārsona līmenim vēl ļoti tālu, kaut gan jāatzīst, ka „Fazānu slepkavu” autoram potenciāls ir liels.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Tulkojusi: Dace Deniņa

Apburtie loki un rasu sadursmes

Režisora Pola Hegisa 2004. gada drāma „Sadursme” (Crash) ir stāsts par dažādu rasu un sabiedrības slāņu cilvēku sadursmēm, kuras iedarbina mijiedarbības mehānismu, radot spilgtu Losandželosas vides atainojumu.

Filmā stāstīts par vairākiem savstarpēji nesaistītiem cilvēkiem – Persijas imigrantu, melnādainu Holivudas režisoru, baltādainu pāri – apgabala prokuroru un viņa valdonīgo sievu, kādu ķīniešu pāri, melnādainajiem automašīnu zagļiem, baltādainajiem Losandželosas policistiem, afroamerikāņu policijas darbinieku un viņa māti u.c. Hegiss visus filmas varoņus sasaista kopā ar smalku pavedienu, tādējādi no daudziem maziem stāstiem izveidojot vienu lielu, ļoti iespaidīgu, dziļu un bezaizspriedumainu savstarpējo attiecību stāstu.

„Sadursme” nav klišejisks darbs, kurā varoņi sadalīti ļaunajos un labajos – Hegiss savus varoņus iedalījis vienā kategorijā – cilvēkos. Ir brīži, kad gribas kādam no varoņiem just līdzi, bet jau pēc pārdesmit minūtēm situācija ir mainījusies un upuris ir kļuvis par uzbrucēju. Tieši šī izpludinātā robeža starp klišejisko „labo un ļauno” iedalījumu padara filmu tik īstu, izjustu līdz niansēm un emocionāli piesātinātu. „Sadursmes” žanrs ir drāma, bet tajā jūtama arī ļoti spēcīga trillera piegarša, jo dažbrīd filma pamatīgi uzkurina asinis. Saldsērīgā sajūta, kas mani pārņēma skatoties filmu, nepameta arī vairākas stundas pēc “Sadursmes” noskatīšanās.

Melnādainie noziedznieki rada aizspriedumus, bet aizspriedumi rada melnādainos noziedzniekus – šāds apburtais loks vērojams šajā filmā. Un no aizspriedumiem cieš ne tikai melnādainie, bet arī latīņamerikāņi, ķīnieši, citu valstu imigranti un pat paši baltādainie. Turklāt šīs sadursmes veicina ne tikai atšķirīgā ādas krāsa, bet arī sociālais stāvoklis sabiedrībā. „Sadursme” lieliski pierāda to, ka katrā rasē un sabiedrības slānī ir gan nelieši, gan godājami cilvēki, tādējādi apliecinot, ka izpratnes trūkums un klišejiskā, aizspriedumainā domāšana spējīga radīt tikai un vienīgi mazākas vai lielākas sadursmes.

Filmas režisors Pols Hegiss strādājis pie tādām filmām kā „Miljons dolāru mazulīte”, „Kazino Royale”, „Mierinājuma kvants” un „Vēstules no Ivodzimas”. „Sadursmi” var uzskatīt par režisora veiksmīgāko darbu, jo tās kontā ir veselas trīs „Oskara” statuetes (divas no tām pienākas Hegisam). Jāatzīst, ka arī filmas aktieru ansamblis ir ļoti spēcīgs – Sandra Buloka, Mets Dilons (par policista Džona Raiena lomu tika nominēts „Oskara” balvai), Tonijs Danza, Brendans Freizers un citi. Būtu negodīgi, ja es kādu no aktieriem īpaši izceltu, jo visi pelnījuši uzslavas. „Sadursme” viennozīmīgi ir pelnījusi vietu manā visu laiku labāko filmu TOP desmitniekā. Ak jā, nedrīkst aizmirst arī par skaņu celiņu, kas šai filmai ir īpaši smeldzīgs un vienkārši lielisks.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Vecāks par 21 gadu/21 and Over

Drīzumā Latvijas kinoteātrus sasniegs komēdija „Vecāks par 21 gadu” (21 and Over), kuras veidotājiem šī filma ir debija režisoru ampluā. Saka jau, ka pirmie kucēni jāslīcina, bet ne vienmēr tas patiešām jādara, īpaši jau tad, ja, pirms sēšanās režisora krēslā, kino industrija un konkrētais žanrs rūpīgi iepazīti.

Ir Džefa Čanga (Džastins Čons) divdesmit pirmā dzimšanas diena, viņš beidzot sasniedzis vecumu, kad oficiāli drīkst apmeklēt visus bārus un naktsklubus, bet puisim jāatturas no alkohola lietošanas, jo nākamajā dienā viņam paredzēta svarīga intervija ar medicīnas skolas pārstāvjiem. Tomēr Džefa dzimšanas dienas svinības nav tik mierīgas kā plānots, jo ciemos ierodas viņa draugi – brīvdomātājs Millers (Mailzs Tellers) un apdomīgais Keisijs (Skailars Ostins). Tiek apmeklēti naktsklubi un pārpratums seko pārpratumam, radot labvēlīgus apstākļus tam, lai viss iespējamais noietu greizi, tādējādi radot totālu haosu.

Filmas veidotāji ir Džons Lūkass un Skots Mūrs, kuri savu roku pielikuši arī „Paģiru” un „Bijušo draudzeņu rēgi” filmu veidošanā, tāpēc droši var teikt, ka pieredze komēdiju žanrā viņiem ir pietiekami liela. Tomēr Lūkass un Mūrs pirmo reizi sēdušies režisoru krēslos, lai radītu komēdiju „Vecāks par 21 gadu”, kura saturiski nav nekas jauns.

Skatoties šo filmu, nepameta sajūta, ka tā ir lēts „Amerikāņu pīrāga”, „Paģiru” un „Projekta X” atgremojums – saturiski līdzīga minētajām filmām, bet izpildījuma ziņā daudzreiz vājāka un nesmieklīgāka. Par aktieru darbu šajā filmā neko īpaši labu nevaru teikt, bet varu izcelt divus varoņus, kas mani īpaši kaitināja – Džastina Čona atveidotais Džefs bija kaut kas fenomelāi kaitinošs, bet Sāras Raitas atveidotā Nikola šķita īsts stulbuma un sekluma iemiesojums.

Ilgi domāju, vai vispār ir kāds cilvēks, kuram es gribētu ieteikt noskatīties šo filmu, līdz sapratu, ka manā draugu lokā ir maz tādu cilvēku, kuriem varētu kaut vai nedaudz patikt „Vecāks par 21 gadu”. Iespējams, ka šis „meistardarbs” varētu patikt pusaudžiem, kas filmu izvēlē nav pārāk izvēlīgi un nesmādē lētus jokus un desmitiem reižu redzētu sižetu.

VĒRTĒJUMS: 3/10

Slavenību autogrāfu medības

Vai tu fano par kādu slavenību? Nešaubos, ka lielākā daļa atbildēs apstiprinoši. Nenoliegšu to, ka ir vismaz desmit slavenības par kurām fanoju es – dažas personas pat uzskatu par saviem elkiem. (Tiesa, mani elki jau sen ir miruši.) Ir patīkami, ja tev pieder maza daļiņa no apbrīnas objekta, bet slavenību cigarešu izsmēķu pirkšana Ebay ir nedaudz slimīga, tāpēc autogrāfu medīšana varētu būt pats prātīgākais variants, kā šo mazo daļiņu iegūt.

Vēl mācījos pamatskolā, kad televīzijā redzēju raidījumu, kurā kāda sieviete stāstīja par autogrāfu kolekcionēšanu, vienlaicīgi rādot neskaitāmi daudzas ārzemju slavenību fotogrāfijas, kuras rotāja viņu rokraksti. Šķiet, ka tieši tajā mirklī es sapratu, ka gribu savā īpašumā slavenību autogrāfus, tikai man nebija tik lielu ambīciju, lai piepildītu dučiem albumu ar parakstītām fotogrāfijām. Man vajadzēja tikai kādu duci…

Slavenību adreses tolaik atrast bija grūti, bet pirmās vēstules nosūtīju Poteriādes aktieriem – Rūpertam Grintam, Emmai Vatsonei, Danielam Redklifam, Tomam Feltonam, Alanam Rikmenam un rakstniecei Dž. K. Roulingai. Rūperts Grints un Dž. K. Roulinga manas vēstules ignorēja, bet Alana Rikmena asistente man atsūtīja atvainošanās vēstuli, jo aktieris tobrīd filmējās kādā projektā un bija pārāk aizņemts, lai atbildētu uz fanu vēstulēm. Biju pārsteigts, kad saņēmu vēstules un parakstītas fotogrāfijas no Emmas Vatsones, Toma Feltona un Daniela Redklifa. (Šobrīd meklēju pietiekami lielus fotogrāfiju rāmīšus, lai ierāmētu Vatsones un Redklifa autogrāfus, kas ir vismaz septiņus gadus veci.)

Manas autogrāfu medības ilga vien kādu nepilnu gadu, bet šobrīd neizslēdzu iespēju, ka kādreiz varētu pie šīs nodarbes atgriezties, jo neatteiktos arī no Heilijas Viljamsas (Paramore soliste), Teilores Momsenas (aktrise un grupas The Pretty Reckless soliste), rakstnieka Stīvena Čboska un dziedātāja Džeimsa Artura autogrāfiem. Protams, gribētu savā īpašumā arī mūziķa Kurta Kobeina (Nirvana solists) un leģendārā aktiera Džeimsa Dīna autogrāfus, bet tā kā šie cilvēki ir miruši un paspējuši kļūt par leģendām, tad viņu autogrāfus var iegūt tikai tad, ja kabatā ir prāvs naudas žūksnis.

Slavenību autogrāfu medības nav nekāds vieglais darbs, jo ir jāprot valoda, kurā runā konkrētā slavenība, turklāt pastāv liela iespējamība, ka personai nemaz nav fanu pasta vai arī tas ir, bet adresāts uz fanu vēstulēm neatbild vai arī atbild ļoti reti. Tieši tāpēc gribu, lai arī jūs padalāties stāstos, kāda ir jūsu pieredze ar vēstuļu rakstīšanu slavenībām, autogrāfiem un fanošanu.

Tēvi un dēli – filma “Ņujorkas ēnā”

Skatoties jaunāko režisora Dereka Sienfransa filmu „Ņujorkas ēnā” (The Place Beyond the Pines), nepilnas divarpus stundas aizrit nemanot. Ja sākumā skatītājam šķiet, ka viņš zina, kur šis stāsts aizvedīs, tad viņa pārliecība tiek ātri salauzta, jo brīžiem pārņem sajūta, ka varoņu likteņi plūst ne tā, kā gribētos, radot skarbi reālistisku stāstu, kurā netrūkst sāpju un dzīves ironijas.

Lūks (Raiens Goslings) ir motociklists – triku meistars, kurš ar savu komandu ierodas vietā, kur dzīvo viņa kādreizējā mīļākā Romina (Eva Mendesa). Jaunais vīrietis uzzina, ka ir Rominas bērna tēvs, tāpēc nolemj pamest motociklistu šova komandu, lai būtu tuvāk savam dēlam un varētu rūpēties par viņu, cik nu tas būs viņa spēkos. Lūks atrod automehāniķa darbu un ikdiena šķiet mierīga, bet tikai līdz brīdim, kad viņš kopā ar savu priekšnieku Robinu (Bens Mendelsons) izdomā aplaupīt bankas, lai savus ienākumus ievērojami palielinātu. Viss rit gludi, bet tad Lūka ceļā uzrodas policists Eiverijs (Bredlijs Kūpers), un notiek kas tāds, kas izmaina visu turpmāko filmas stāstu un varoņu likteņus.

Skatoties filmu, nezūd realitātes sajūta, jo robežas starp labo un ļauno, pareizo un nepareizo ir stipri vien izpludinātas un filmā nav izteikta sliktā varoņa, kaut gan nešaubos, ka lielākā daļa „Ņujorkas ēnā” skatītāju teiks, ka ļaunais varonis šajā filmā ir Bredlija Kūpera atveidotais policists Eiverijs. Par spīti tam, ka Raiens Goslings atveido banku laupītāju, skatītājiem noteikti vairāk simpatizēs tieši viņš, jo Goslinga atveidotais Lūks ir sliktais puisis uz moča, kurš, uzzinājis, ka ir tēvs, savu dēlu nepameta, bet nolēma palikt, lai rūpētos par viņa pārticību. Tieši šī tēva-dēla savstarpējo attiecību ķīmija liek skatītājiem attaisnot visu, ko Lūks dara – pat tad, ja šī rīcība uzskatāma par noziegumu.

Galvenie filmas varoņi – Lūks un Eiverijs – ir tēvi, kas gatavi pieņemt šķietami nepareizus lēmumus, lai tikai nodrošinātu savu bērnu laimi, bet reizēm šie lēmumi laimi nevis dāvā, bet gan laupa. Katrs vecāks zina, ka nav tādu jēdzienu kā „pareizs” un „nepareizs”, kad runa ir par bērniem un viņu laimi. Tomēr vecākiem jāatceras arī tas, ka katrs viņu lēmums var spēcīgi ietekmēt bērnu nākotni…

Gandrīz visi filmas varoņi ir apvīti ar tādu kā traģisma oreolu, tāpēc gribētu teikt, ka filma ir sava veida saldsērīgā simfonija, gluži kā dzied tajā The Verve dziesmā Bittersweet Symphony. Ja jau iesākām par mūziku, tad arī turpināsim… „Ņujorkas ēnā” skaņu celiņu radījis Maiks Patons – jāatzīst, ka viņa dziesmas ir liela šīs filmas pievienotā vērtība, jo tās paspilgtināja vajadzīgo noskaņu, kad tas bija nepieciešams.

Režisora darbs šajā filmā ir vienkārši lielisks un to pašu varu teikt arī par aktieriem. Harizmātiskais Raiens Goslings noteikti patiks visām dāmām un liks viņām kust kā šokolādei karstā vasaras dienā, bet valdzinošā un seksapīlā Eva Mendesa patiks kungiem. Tomēr absolūts kritiķu luteklis šajā filmā ir Bredlijs Kūpers, kura veikums „Ņujorkas ēnā” tiek ļoti augstu vērtēts. Sienfranss radījis meistardarbu!

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Krekls, kurš neož nelāgi pat pēc 100 dienu valkāšanas

Ja noskatījies šīsnedēļas “Atrasts internetā” 6. maija epizodi, tad būsi dzirdējis par kreklu, kuru droši var dēvēt par revolucionāru, jo tas radīts no materiāla, kas nesmirdēs pat tad, ja būsi to valkājis simts dienas, iztiekot bez tā mazgāšanas. Grūti noticēt šo vārdu patiesumam, bet tā ir realitāte, jo pats krekla izgudrotājs šo apģērba gabalu valkāja vairāk nekā trīs mēnešus, lai pārliecinātos par tā neticamo efektu. 

Kāds tad ir šī krekla noslēpums? Šoreiz tas patiešām IR noslēpums, jo krekls radīts no aitas vilnas, kas apstrādāta ar īpašu tehnoloģiju, bet šī unikālā tehnoloģija pagaidām netiek atklāta. Jāatzīst, ka Wool&Prince krekli jau tagad izpelnījušies plašu mediju uzmanību, jo par tiem ziņojuši tādi grandi kā Daily Mail, Telegraph, The Huffington Post un FOX News, bet modes blogeri šos kreklus nodēvējuši par sensacionāliem.

Foto: Pirmais no labās – krekla radītājs Maks Bišops.

Wool&Prince kreklu radītājs Maks Bišops pats savu lolojumu izmēģinājis un atzinis par labu esam. Viņš, valkājot šo kreklu, darīja visu – sākot no saviesīgu pasākumu apmeklēšanas un beidzot ar piecu jūdžu (8 km) garu skrējienu, kas kreklu izmērcēja sviedros. Skanēs neticami un pat mazliet pretīgi, bet sasviedrētais krekls naktī tika izkaltēts (nevis izmazgāts) un nākamajā dienā atkal vilkts mugurā. Lai arī kā censtos, kreklā nevarēja saost nepatīkamu aromātu pat pēc šādām aktivitātēm. Maks izmēģināja ko līdzīgu ar parastu kreklu un atzina, ka tas šādu pārbaudījumu nespēja izturēt, jo nākamajā dienā tas oda patiešām nelāgi.

Zināms, ka Wool&Prince krekli maksās 98 dolārus (apmēram 50 latus), bet tas nav daudz, ja ņem vērā to, ka kreklu materiāls ir sešreiz izturīgāks par kvalitatīvu kokvilnu.  Turklāt, ja ņem vērā arī naudu, ko ietaupīsi par krekla mazgāšanu, gludināšanu un ķīmisko tīrīšanu, tad tā cena šķiet pat diezgan zema.

Pieprasījums pēc šiem krekliem jau tagad ir milzīgs un šķiet, ka šoreiz praktiskums un ērtums spēlē galveno lomu, tāpēc 2013. gada must have pirkums būs nevis dizaineru un zīmolu elites radītie krekli, bet gan Wool&Prince lolojumi. Jau šā gada decembrī krekli būs pieejami visiem, kas vēlēsies tos iegādāties.

Šī krekla unikālās apstrādes tehnoloģijas noslēpums tiek pielīdzināts Coca Cola receptei, jo tā ir mistērija… Vismaz pagaidām. Bet jau tagad ir skaidrs, ka Wool&Prince būs ievērības cienīgs biznesa veiksmes stāsts.

Vairāk par šo kreklu Wool&Prince blogā. 

Saldeni grēcīgs, baiss un filosofisks romāns – “XY”

Brīdī, kad sāku lasīt itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu „XY”, zināju, kas mani sagaida, bet tikai vēlāk sapratu, ka šī meistardarba saturam sagatavoties iepriekš ir grūti, jo tas šokē, biedē un valdzina vienlaicīgi. Nemelošu, ja teikšu, ka „XY” ir romāns ar saldeni grēcīgu garšu, bet vēl spēcīgāku pēcgaršu.

Sandžūda ir kluss un šķietami mierīgs Ziemeļitālijas ciemats, kurā Dieva vārdu sludina priesteris dons Ermēte – cilvēks, kura acīm lemts redzēt ainu, kuru nebūs iespējams izsvītrot no atmiņas. Ciemata dzīvi izmaina kāds rīts, kurš tiek iezīmēts ar asinīm un stindzinošām šausmām – meža klajumā tiek atrasti vienpadsmit līķi, katrs nelaiķis šķīries no dzīves citādi. Nāves cēloņi ir tik dažādi, ka tos nav iespējams loģiski izskaidrot. Vēl ir arī sasalušās asinīs glazēta egle, kas nozieguma vietā slejas gluži kā tāds piemineklis – kā baiss atgādinājums par notikušo. Visu vēl mistiskāku padara netālu dzīvojošās psihiatres Džovannas piecpadsmit gadus vecā rēta, kas atveras rītā, kad tiek atklāts baisais noziegums…

Tā sākas stāsts, kurš pārpildīts ar pretstatiem – sievišķo un vīrišķo, ticību un zinātni, debesīm un elli, saprātu un vājprātu, izskaidrojamo un neizskaidrojamo, vēlēšanos ticēt un noliegt notikušo. „XY” sapludina žanrus, tādējādi radot romānu, kurā brīžiem uzpeld sazvērestības teorijas, filosofiskas pārdomas par Dieva un Sātana eksistenci,  trillera elementi, fantasy romāna cienīgi notikumi, bet visam pāri jūtams šis sārtais, stindzinošais un asinīm iezīmētais notikums, kas ir šausmu romāna cienīgs. Šis romāns lieliski parāda to, cik cilvēks kļūst mazs un bezspēcīgs, kad nākas saskarties ar lietām, kuras viņš nespēj izskaidrot, izmantojot ierastās metodes. Šajā romānā nav cīņa tikai ar neticamo un pārdabisko, jo „XY” notiek arī cilvēku cīņa pašiem ar sevi un dēmoniem, kas viņos mīt.

Romānā ir gana daudz simbolisma (par piemēru varam ņemt kaut vai psihiatres rētu), tāpēc nevajadzētu uztvert visu Veronēzi rakstīto tieši, jo, lasot šo romānu, lasītājam ir daudz jādomā un es pat atļaušos teikt, ka arī jāstrādā pašam ar sevi. „XY” varoņi ir daudz-dimensionāli, bet valoda ir ļoti bagātīga un baudāma – Džovannas nodaļās brīžiem pazib lamuvārdi, nedrošība, pagātnes rēgi un asa rakstura iezīmes, bet Ermētes nodaļās ir daudz garu, meistarīgi savītu teikumu, kas izstaro nosvērtību, bet brīžiem šo priestera mieru pārtrauc nedrošība (tāpat kā Džovanni). Zinātnei un ticībai ir kopīgie saskares punkti un romāns pierāda, ka, saskaroties ar neizskaidrojamo, bezspēcīga kļūst gan zinātne, gan ticība kādai reliģijai.

Esmu liels šausmu žanra literatūras fans, bet jāatzīst, ka „XY” manī radīja nepieredzēti neomulīgu sajūtu, kas nepameta gandrīz katru nakti. Domāju, ka tas tāpēc, ka romāns atraisa lasītāja fantāziju, liekot, lai no domām un tumšajiem prāta nostūriem iznirst tēli, kas biedē konkrēto lasītāju visvairāk. Laikam jau arī tas pierāda to, ka visbaisākie dēmoni mīt cilvēkā pašā.

Grāmatā atrodams Dekarta citāts, kas man nogulsnējās atmiņā: „lai jau būtu iracionalitāte, lai jau būtu nezināmais, lai jau būtu, taču efeja nevar uzrāpties augstāk par mūri, kas to balsta.”  Iespējams, ka tas tā notika tikai ar mani, bet, lasot „XY”, otro elpu piedzīvoja mans pusaugu gadu sapnis – vēlme kļūt par psihiatru.

Romāns ir ģeniāls, bet tas noteikti nav domāts visiem literatūras mīļotājiem, jo katrs tajā saskatīs ko citu, tādējādi garantējot, ka būs lasītāju grupa, kas sauks šo romānu par draņķīgu un otra (tai piederu arī es), kas dēvēs to par lielisku un pat ģeniālu.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere