TOP 100 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas Facebook lietotāju dzīvi


Foto: kadrs no filmas "Harijs Poters un Nāves dāvesti" pirmās daļas.

Foto: kadrs no filmas “Harijs Poters un Nāves dāvesti” pirmās daļas.

Daudzi Facebook lietotāji noteikti pamanījuši akciju, kurā tās dalībniekiem jānosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas viņu dzīvi, bet pēc tam jānodod stafetes kociņš citiem Facebook lietotājiem. (Pateicoties blogerei Spīganai, šī akcija kļuvusi populāra arī Latvijas blogeru pulciņā.) Facebook apkopojis datus par to, kuras tad ir tās 100 grāmatas, kuras sociālā portāla lietotāji savos ierakstos minējuši visbiežāk. 

Tātad pirmās 10 grāmatas no TOP 100, kuras Facebook lietotāju dzīves ietekmējušas visvairāk:

10. vieta K. S. Lūiss – “Nārnijas hronikas”

9. vieta Dž. D. Selindžers – “Uz kraujas rudzu laukā”

8. vieta Sūzena Kolinsa – “Bada Spēļu” triloģija

7. vieta Duglass Adamss – “Galaktikas ceļvedis stopētājiem”

6. vieta – “Bībele”

5. vieta Džeina Ostina – “Lepnums un aizspriedumi”

4. vieta Dž. R. R. Tolkīns – “Hobits”

3. vieta Dž. R. R. Tolkīns – “Gredzenu pavēlnieks”

2. vieta Hārpera Lī – “Kas nogalina lakstīgalu”

1. vieta Dž. K. Roulinga – “Harija Potera” sāga

Grāmatu TOP 100 iespējams apskatīt Entertainment Weekly mājaslapā.

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi


Foto: aktieris Džeimss Dīns

Foto: aktieris Džeimss Dīns lasīšanas procesā

Pateicoties blogerei Anetei un blogerim Andrim, arī līdz manam blogam nonākusi blogeres Spīganas aizsāktā akcija, kuras noteikumi skan šādi (citēju Spīganu): “doma ir pavisam vienkārša – katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.“ 

Uzdevums nebija pārāk grūts, jo savas dzīves svarīgākās grāmatas uzrakstīju uz baltas papīra lapas 10 minūšu laikā, tomēr problēmas sākās, kad uzzināju to skaitu – 13. Atsijāt 3, kas paliks ārpus saraksta, bija diezgan sarežģīti, jo kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Tomēr ar atsijāšanu tiku galā un te nu būs 10 grāmatas, kas manu dzīvi ietekmējušas visvairāk.

10. vieta “Bībele” 

Ne mirkli nešaubījos par šīs Grāmatas iekļaušanu savā TOP 10, jo šī ir tā Grāmata, kura vienmēr bijusi manās rokās tajos dzīves mirkļos, kad klājies visgrūtāk. Baznīcu apmeklēju reizi gadā un no Bībeles labi ja simto daļu esmu izlasījis, bet vienmēr ir nostrādājis triks, kuru iemācīja Babiņa (mana Latgales vecmamma, kura jau 10 gadus ir viņsaulē) – kad ir grūti, šķir Bībeli un apstājies, kad jūti, ka vajag apstāties, un tad izlasi, ko esi uzšķīris. Un man vienmēr sanācis uzšķirt tādu tekstu, kurš konkrētajā brīdī uz mani nostrādā vislabāk.

9. vieta F. S. Ficdžeralds – “Lieliskais Getsbijs” 

Te īpaši daudz nav ko komentēt – manuprāt, labākais klasikas darbs, kādu esmu lasījis. Zinu, ka daudzus šis romāns kaitina, bet man ļoti patīk tas, cik spilgti un meistarīgi Ficdžeralds spējis atainot cilvēku liekulīgo un divkosīgo dabu.

8. vieta Stīgs Lārsons – Millennium triloģija  

Lārsons lika man no jauna iemīlēt kriminālromānu žanru. Vairākus gadus kriminālromānus nelasīju, jo šķita, ka šis žanrs ir sevi izsmēlis un nespēj piedāvāt neko jaunu, bet Lārsona darbi mainīja manas domas. Līsbetu Salanderi joprojām uzskatu par spilgtāko tēlu mūsdienu literatūrā.

7. vieta Brets Īstons Eliss – “Mēness Parks”  

Eliss ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem un viņa romāns “Mēness Parks” mani savaldzināja ar emocionālo kailumu, tumšo atmosfēru, šausmu stāstu elementiem un ļoti drosmīgo sižeta līniju, kurā autora biogrāfija savijas ar fantāziju un narkotiku radītajām halucinācijām. Pēc šī romāna izlasīšanas vienmēr paliek tāda saldsērīga sajūta un jautājums – kas no tā visa bija īstenība?!

6. vieta Stīvens Kings – “Zvēru kapiņi” 

Kur tad bez Šausmu Karaļa?! Tieši Kinga “Zvēru kapiņi” bija pirmā grāmata, kura laupīja man miega stundas arī pēc tam, kad grāmatu biju nolicis malā. Laikā, kad pirmoreiz lasīju šo grāmatu, dzīvoju ģimenes lauku mājā, kurai tuvākie kaimiņi bija kilometra attālumā, tāpēc lasīšanas process man vienmēr lika uzmesties zosādai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pāri ceļam bijām ierīkojuši savus zvēru kapiņus, kuros apglabājām vairāku gadu laikā dabiski mirušos un savvaļas dzīvnieku nokostos mājdzīvniekus.

5. vieta Sandro Veronēzi – “XY”

Veronēzi ir rakstnieks, kurš man pierādīja, ka uz pasaules ir kāds, kurš šausmu žanrā ir spēcīgāks par Stīvenu Kingu. Ja es varētu izvēlēties tikai vienu romānu, kura autors es vēlētos būt, tad tas noteikti būtu “XY”. Šis romāns nav domāts visiem grāmatu mīļotājiem, jo tas ir absolūts love-it-or-hate-it gabals, bet, manuprāt, “XY” ir tāds darbs, kuru droši varu saukt par perfektu. Man šis ir perfektais romāns.

4. vieta Sūzena Kolinsa – Bada Spēļu triloģija 

Zinu, ka šīs grāmatas nav literatūras šedevri, bet tās ir sasodīti izklaidējošas un tieši to es visbiežāk meklēju literatūrā. Mīlestības trijstūris mani kaitināja, bet ļoti simpatizēja romāna morāle – par to, ka karā nav uzvarētāju.

3. vieta Regīna Breta – “Dievs acis nemirkšķina” 

Man riebjas pašpalīdzības grāmatas un tamlīdzīgas muļķības, bet šī ir vienkārši izcila, jo Breta nemoralizē, bet dalās savā pieredzē un pārdzīvojumos, kas mainījuši viņas dzīvi. Šī grāmata ir kā spēriens pa dibenu brīžos, kad gribas gausties par dzīvi. Grāmata mūsmājās ir nolasīta tā, ka drīz vairs vākos neturēsies, turklāt tajā paustās gudrības palīdzējušas man un maniem tuviniekiem biežāk ļauties dzīves svinēšanai.

2. vieta Stīvens Čboski – The Perks of Being a Wallflower  

Šis ir tas romāns, kuru es ļoti būtu vēlējies lasīt savos pusaudža gados, jo Čboski rakstītais sniedz atbalstu pusaudžiem, liekot viņiem justies saprastiem. The Perks of Being a Wallflower citēju bieži un mana bloga līdzautore Elīna pat vienu citātu no šīs grāmatas ir iemūžinājusi uz savas ādas (tetovējuma formātā). Romānā iekļautas kutelīgas tēmas, par kurām vairums vecāku izvairās runāt, tāpēc šis, manuprāt, ir tas romāns, kuru vajadzētu izlasīt katram loģiski domājošam pusaudzim un jaunietim.

1. vieta Dž. K. Roulinga – Harija Potera sāga  

Šis laikam nevienam nav pārsteigums – ne velti blogeris Baltais Runcis mani jau paspējis nodēvēt par oficiālo Roulingas pārstāvi Latvijā. Grāmatas par burvju puisēnu Hariju man vienmēr asociējas ar bērnību un, kā Roulinga teikusi: “I think it’s the books that you read when you’re young that live with you forever.”  

 

Stafetes kociņu nododu Rutai, Līgai un Burtnīcai. Veiksmi jums savu TOP 10 sastādīšanā!

Mazā laimes tabletīte


Foto: Albuma vāciņa noformējums

Foto: Albuma vāciņa noformējums

19 gadus vecais austrāliešu mūziķis un aktieris Trojs Sivāns (Troye Sivan) ir viens no šā gada patīkamākajiem atklājumiem mūzikā, gluži tāpat kā britu dziedātājs Sems Smits (Sam Smith). Troja jaunākais minialbums TRXYE uzskatāms par viņa veiksmīgāko albumu, jo, pateicoties TRXYE, jaunietis beidzot ir pamanīts. 

Ja jaunzēlandiešu dziedātāja Lorde būtu vīrietis, tad viņa noteikti līdzinātos Trojam Sivānam – vismaz skanējuma ziņā noteikti. Tomēr, atšķirībā no Lordes, Trojs ir daudz draudzīgāks un pozitīvāk noskaņots, jo aktīvi komunicē ar saviem faniem, izmantojot Tumblr blogu un YouTube vlogu. Par iegūto ierakstu līgumu, kuru Trojs pagājušā gadā parakstīja ar ierakstu kompāniju Universal Music Australia, jaunietis paziņoja, izmantojot savu YouTube vlogu, kuram pašlaik ir vairāk nekā 2,5 miljoni abonentu. Savā vlogā Trojs fanus iepazīstina gan ar gaidāmajiem jaunumiem, gan ar videoklipu filmēšanas aizkulisēm, gan citām ar blogošanu, vlogošanu, mūziku un aktiermākslu saistītajām lietām, tāpēc, ja esi šī jaunā censoņa fans, tad ir vērts sekot Troja YouTube kanālam.

Ja runājam par albumu, tad mana lielākā vilšanās ir tā, ka TRXYE sastāv tikai no piecām dziesmām, bet laba jau daudz nevajag, vai ne?! Iesākumam ar piecām dziesmām pietiek, bet ļoti ceru, ka nākamais austrāliešu dziedātāja albums sastāvēs vismaz no desmit dziesmām.

Foto: Trojs Sivāns

Foto: Trojs Sivāns

Par to, ka albuma spēcīgākā dziesma ir Happy Little Pill, nav šaubu. Šī dziesma, kas atklāj albumu, ir ne tikai kritiķu, bet arī mana favorīte, jo tā valdzina gan ar skanējumu, gan ar tajā pausto domu, kurā tiek apdziedātas mūsdienu jaunatnes atkarības no iepirkšanās, naudas, narkotikām, alkohola un antidepresantiem. Tikai par kripatiņu vājāka ir albuma nākamā dziesma Touch, bet trešā albuma dziesma Fun, manuprāt, stipri līdzinās jau iepriekšminētās jaunzēlandiešu dziedātājas Lordes singlam Tennis Court. Ceturtā albuma dziesma Gasoline ir laba, tomēr noteikti ne lieliska, bet albumu noslēdzošā dziesma The Fault In Our Stars mani atstāja pilnīgi vienaldzīgu. Laikam jau tāpēc, ka dziesma sarakstīta, iedvesmojoties no Džona Grīna romāna “Mūsu zvaigžņu vaina”, kurš mani viegli kaitināja ar savu banalitāti un salkanumu.

Dažās TRXYE atsauksmēs nācies lasīt, ka Trojs esot nākamais Džastins Bībers, tomēr atļaušos absolūti nepiekrist šo atsauksmju autoriem, jo šis austrāliešu dziedātājs spēlē citā līgā un ir daudz talantīgāks par lecīgo kanādiešu zvaigznīti. Esmu pārliecināts, ka TRXYE ir tikai sākums kaut kam patiešām iespaidīgam.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Traģikomiskā Mērija Popinsa


Foto: Filmas plakāts

Foto: Filmas plakāts

“Es vairs nekad nespēšu uztvert stāstu par Mēriju Popinsu kā kaut ko muļķīgu un smieklīgu.” Šis bija pirmais teikums, kas caurstrāvoja manas domas brīdī, kad aizritēja pēdējās režisora Džona Lī Henkoka veidotās filmas Saving Mr. Banks minūtes. 

Filmā stāstīts par Mērijas Popinsas radītāju Pamelu Lindonu Treversu (Emma Tompsone), kura ierodas uz tikšanos ar Voltu Disneju (Toms Henkss), lai runātu par grāmatas ekranizācijas veidošanu. Viss šķiet vienkārši, jo Treversa tolaik taču nebija ne pirmā, ne pēdējā rakstniece, kas piekritusi savu literāro darbu iemūžināt kustīgajās bildēs, turklāt daudzi tā laika rakstnieki būtu pagodināti, ja interesi par viņu darbiem izrādītu pats Volts Disnejs, tomēr problēmas radās un tādu nebija maz. Treversa filmā attēlota kā īsta dzelzs lēdija, azbesta vecene, sieviete ar… nu, jā, domu jūs uztvērāt. Tomēr nav jābūt nekādam cilvēku dabas pazinējam, lai zinātu, ka aiz cietas čaulas visbiežāk slēpjas maiga sirds, kas pagātnē daudz cietusi.

Sākot skatīties Saving Mr. Banks, nekādas lielās cerības neloloju, jo vienkārši gribēju noskatīties kārtējo biogrāfisko filmu par literatūras pasaules spīdekli, bet, ritot filmas pēdējām minūtēm, sapratu, ka esmu noskatījies ļoti kvalitatīvu, emocionāli spēcīgu drāmu, kuru noteikti vēlēšos skatīties atkārtoti. Jāpiemin tas, ka šis ir tas gadījums, kad manas un kritiķu domas saskan, jo lielākā daļa profesionālo kritiķu 2013. gadā, kad filma piedzīvoja pirmizrādi, Saving Mr. Banks veltīja ļoti pozitīvas atsauksmes, nodēvējot to par cieņpilnu, sentimentālu un mīļu filmu.

Foto: Kadrs no filmas

Foto: Kadrs no filmas

Filmas stāstījumu caurvij rakstnieces bērnības atmiņu pavedieni, kas izskaidro Treversas vēso un valdonīgo izturēšanos un vēlmi saglabāt mistera Benksa tēlu tieši tādu, kādu viņa to uzbūrusi stāstā par Mēriju Popinsu. (Misteru Benksu Treversa radīja, iedvesmojoties no atmiņām par savu tēvu, kurš pāragri aizgāja viņsaulē.) Reizēm, lai izlīgtu ar pagātni, cilvēkiem pietiek ar mēnešiem, pāris gadiem, bet reizēm nepieciešamas veselas desmitgades… un Saving Mr. Banks ir stāsts par izlīgšanu ar pagātni, kas Treversai prasīja vairākas desmitgades.

Īpaša nozīme šajā filmā ir skaņu celiņam, kura autors ir Tomass Ņūmens, kurš, starp citu, ir viens no maniem iecienītākajiem komponistiem, jo radījis skaņu celiņu Sema Mendesa filmai “Amerikāņu skaistums”. (Ņūmena radītā kompozīcija Any Other Name ir viena no manām TOP 10 iecienītākajām filmu dziesmām/kompozīcijām.) Tieši Ņūmena skaņdarbi šai filmai piešķir īpašu atmosfēru.

Lielākie filmas trumpji pavisam noteikti ir Tompsone un Henkss, kuru aktierspēle un savstarpējā ķīmija šajā kinolentē ir vienkārši maģiska. Protams, var strīdēties par dažādu faktu patiesumu šajā filmā, bet, vērtējot filmas māksliniecisko vērtību, nākas atzīt, ka tā patīkami izceļas uz saturiski līdzīgu filmu fona. Kvalitatīvu drāmu un rakstnieku biogrāfiju cienītājiem noteikti patiks.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Romantiskie spoku stāsti


Foto: Albuma vāciņš

Foto: Albuma vāciņš

Ja agrāk īsti nezināju, vai drīkstu dēvēt sevi par britu grupas Coldplay fanu, jo manas jūtas pret grupas daiļradi bija dalītas, tad tagad droši varu teikt: “Jā, es esmu Coldplay fans!” Viņu jaunākais albums Ghost Stories, kas dienasgaismu ieraudzīja šā gada maijā, ar vairāk nekā 2 miljoniem pārdotu albuma kopiju iekarojis gan mūzikas topu virsotnes, gan klausītāju sirdis visā pasaulē.  

No 9 dziesmām, kas iekļautas Ghost Stories albumā, jau 3 izdotas kā singli (Magic, Midnight un A Sky Full of Starsun pavisam drīz (šā gada 8. septembrī) tiks izdots ceturtais albuma singls – True Love. Manuprāt, šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visas spēcīgākās albuma dziesmas tiek izdotas kā singli. Par zviedru dīdžeja Avicii producēto dziesmu A Sky Full of Stars kritiķiem domas dalās un daudzi apgalvo, ka šī dziesma vienkārši neiederas Ghost Stories albumā, jo jauc kopējo noskaņu. Es gan negribētu piekrist kritiķiem, jo bez A Sky Full of Stars šis albums būtu pārāk depresīvs un pat nedaudz stīvs.

Ļoti iespējams, ka šis ir emocionāli atkailinātākais albums Coldplay karjeras vēsturē, jo iedvesmu dziesmām grupas solists Kriss Mārtins smēlies no šķiršanās ar aktrisi Gvinetu Paltrovu, tāpēc droši var teikt, ka šis ir sava veida šķiršanās albums. Katrs, kura sirds kādreiz tikusi salauzta, (kaut vai nedaudz) lieliski spēs uztvert albuma dziesmu vēstījumu.

Foto: Grupas solists Kriss Mārtins

Foto: Grupas solists Kriss Mārtins

Ja runājam par favorīt-dziesmām, tad man tādas ir veselas četras: maģiskā Magic, hipnotiskā Midnight, kuru bez apnikuma var klausīties vairākas reizes pēc kārtas, pozitīvā un emocionāli pacilājošā A Sky Full of Stars un albumu noslēdzošā O, kas liek skudriņām skriet pār muguru.

Esmu lasījis Coldplay fanu viedokļus par to, ka daudzu albumā iekļauto dziesmu vārdi ir banāli, bet īsti šim apgalvojumam negribētu piekrist – jā, dziesmu vārdos banalitāšu netrūkst, bet Nikijas Mināžas truluma līmeni Coldplay tuvāko desmitgažu laikā noteikti neplāno sasniegt. Kopumā albumu vērtēju kā veiksmīgu un pēc tā noklausīšanās paliek ļoti patīkama pēcgarša un vēlme vismaz pusi no albumā iekļautajām dziesmām pievienot savai ikdienas dziesmu pleilistei. Izdodot Ghost Stories, Kriss Mārtins un viņa grupas biedri pierādījuši sen zināmo patiesību par to, ka viss ģeniālais ir vienkāršs.

Ilgu laiku domāju, kāpēc albuma nosaukums ir tieši Ghost Stories, bet nu šķiet, ka esmu sapratis, kāpēc? Jo zaudēt kādu, ko esi ilgstoši mīlējis, ir baisi.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Nedaudz par Džeimsa Artura koncertu Rīgā


Foto: Džeimsa Artura fanu pūlis

Foto: Džeimsa Artura fanu pūlis

Kad šā gada maijā uzzināju, ka britu X-Faktora uzvarētājs Džeimss Arturs augusta sākumā uzstāsies Latvijā, nodomāju, ka tās ir tikai kārtējās baumas, jo līdz šim neviens no X-Faktora uzvarētājiem nebija viesojies Latvijā, turklāt nebiju pārliecināts par to, ka Džeimsam Latvijā ir tik daudz fanu, lai būtu vērts rīkot koncertu. Tomēr visa mana skepse izkūpēja gaisā, kad 7. augusta vakarā Džeimss uzstājās pārpildītā Daugavas koncertzālē, lai priecētu savus Latvijas fanus ar sava debijas albuma dziesmām. 

Foto: Aminata un Rick Feds Society

Foto: Aminata un Rick Feds Society

Sāksim ar to, ka es biju viens no tiem laimīgajiem, kas tika apmeklētāju pirmajās rindās, tāpēc varēju i Džeimsa tuvplānus nofotografēt, i Džeimsam acīs ieskatīties, i dažādus sīkumus koncerta laikā piefiksēt. Tomēr, spītējot tam, ka stāvēju ļoti tuvu skatuvei, nesapratu, kāpēc pirms Džeimsa uzstāšanās bija nepieciešama deju studijas Pro-X uzstāšanās, jo jau trešajā rindā stāvošie tikai daļēji varēja redzēt dejotāju priekšnesumu. Pieļauju, ka pūļa vidū vai beigās stāvošie no šī šova neredzēja vispār neko, tāpēc uzskatu, ka deju studijas Pro-X uzstāšanās šajā reizē bija absolūti lieka. Daudz pozitīvāk varu izteikties par iesildītājiem – pašmāju mūziķu apvienību Rick Feds Society, kas uzstājās kopā ar viesmāksliniekiem un atstāja pozitīvu iespaidu. (Pateicoties dziedātājas spēcīgajai balsij, īpaši patika Aminatas uzstāšanās, kas uz skatuves kāpa kā viena no viesmāksliniecēm.) Ar blogeri un rakstnieci Līgu Sproģi pēc koncerta spriedām, ka Rick Feds Society skanējuma ziņā ļoti līdzinās “Jumpravai”. (Pagaidām gan nezinu, vai vēlēšos šīs muzikālās apvienības darbus klausīties atkārtoti, jo tie manai gaumei bija pārāk sintētiski un ausīm nedraudzīgi. Vokālistēm gan visu cieņu – visām balsis lieliskas.)

Foto: Pašā bildes vidū mana galva – labi būt garam

Foto: Pašā bildes vidū mana galva – labi būt garam

Protams, pūlis tā pa īstam satrakojās tikai tad, kad uz skatuves kāpa pats Džeimss Arturs, kurš bija ģērbies ļoti ikdienišķi – galvā sarkana snapback cepure, mugurā melns T-krekls, kājās zila auduma džinsi un melni ādas šņorzābaki. Koncerta laikā Džeimss izpildīja visas sava debijas albuma dziesmas, kā arī Džastina Timberleika Cry Me a River  un Rudimental Waiting All Night dziesmu kaverversijas. Īsti nepievērsu uzmanību tam, kas notika pūļa aizmugurē, bet pūlis pie skatuves trakoja, kad tika izpildīta Waiting All Night kaverversija. Ievēroju arī to, ka, izpildot Recovery, kas, manuprāt, ir viena no labākajām Džeimsa debijas albuma dziesmām, dziedātājam acīs bija asaras, tāpēc izpildījums šķita emocionāli īpaši atkailināts un aizkustinošs.

Pēc stundu ilgas uzstāšanās, neizpildījis Šontelles dziesmas Impossible kaverversiju, Džeimss pameta skatuvi, kas, protams, koncerta apmeklētājos raisīja aizdomas, ka tā ir tikai tāda skatītāju ķircināšana, jo kur nu bez zināmākās albuma dziesmas, kas ir arī Džeimsa X-Faktora uzvarētāja singls, ar kuru viņš 2012. gadā lauza daudzus X-Faktora rekordus. Pēc īsa pārtraukuma Džeimss atgriezās, lai izpildītu pēdējās divas koncerta dziesmas, no kurām viena bija Impossible, un dziesmas rindiņa “Shout it from the roof tops” tovakar ieguva īpašu nozīmi, jo Daugavas koncertzāle, kurā uzstājās Džeimss, taču atrodas uz ēkas jumta.

Tie, kas stāvēja tuvu skatuvei, varēja redzēt, ka Džeimss šajā koncertā uzstājās ar maksimālu atdevi, jo dziedātājs jau koncerta vidū bija izmircis sviedros, kas lija gan pār ģitāru, gan piesūcināja apģērbu un gluži vai straumītē tecēja no Džeimsa elkoņiem. Turklāt vokāli un instrumentāli viss bija tik lieliski, ka labāk vairs nevarētu vēlēties – 7. augusta vakarā Džeimss Latvijas klausītājiem pierādīja, ka ne par velti plūcis uzvaras laurus X-Faktorā. No Džeimsa augstprātības, par kuru regulāri raksta britu dzeltenā prese, nebija ne miņas – dziedātājs aktīvi sarokojās ar faniem, padalījās ar dzērieniem, lai klausītāji varētu veldzēt slāpes, un cieņpilni izturējās pret visiem, kas bija ieradušies baudīt viņa mūziku. Īsumā – Džeimss atstāja vienkārša, sirsnīga un ļoti talantīga dziedātāja iespaidu. Koncerta laikā Džeimss izteica vēlmi Rīgā atgriezties, tāpēc novēlu, lai nākamreiz viņa koncerts notiek pārpildītā Arēna Rīga hallē.

Būtu grēks nepieminēt, ka man ir lepnums par koncerta apmeklētājiem, kas atnāca uz koncertu sagatavojušies – dziedāja līdzi visām dziesmām, neturēja emocijas pie sevis un, es tā ļoti ceru, ka arī deva Džeimsam pozitīvu emociju lādiņu.

Foto galerija: ar mobilā telefona kameru uzņemtās bildes.

 

Atmiņas par draudzību ar leģendu


Foto: "Jimmy & Me" grāmatas vāka noformējums

Foto: “Jimmy & Me” grāmatas vāka noformējums

“…no one is gone, as long as someone remembers them.” Šādus vārdus Džeimsam Dīnam veltījis viņa draugs Lū Brakers, ar kuru Džimijs draudzējās pēdējos 16 savas dzīves mēnešus. Lai nebūtu pārpratumu, jau uzreiz pieminēšu, ka viņi bija tikai draugi un grāmatas “Jimmy & Me” autors neliek manīt, ka starp viņu un leģendāro aktieri bijis kas vairāk. 

Pateicoties Džimija vēlmei izzināt pasauli un iemācīties no visa pa druskai, sākās viņa un Lū draudzība, kurai gan nebija lemts ilgs mūžs, jo nedaudz vairāk kā gadu pēc abu jauniešu iepazīšanās, 1955. gada 30. septembrī, Džeimss Dīns gāja bojā traģiskā autoavārijā. 57 gadu garumā Lū par šo draudzību publiski izteicās maz un glabāja skaistās draudzības atmiņas tikai sev, bet 2013. gadā šis klusēšanas periods tika pārtraukts, jo Lū izdeva grāmatu “Jimmy & Me”, kurā atklāja šīs draudzības detaļas. Sensāciju medniekus gan varu brīdināt, ka grāmatā nav nekā sensacionāla, bet sirsnības gan tajā netrūkst.

Foto: Džeimss un Lū

Foto: Džeimss un Lū

Stāstījums ir cieņpilns un katrā grāmatas nodaļā var just, ka Lū izjūt pienākumu aizstāvēt savu draugu, noliedzot baumas par Džimija homoseksualitāti, nespēju saglabāt ilgstošu draudzību, emocionālo vēsumu un rupjo izturēšanos pret apkārtējiem. Džimijs bija pilntiesīgs Lū ģimenes loceklis un neilgi pirms savas nāves leģendārais aktieris par Lū esot teicis, ka viņš beidzot esot atradis sev brāli. Un kurš cilvēks spētu būt tik zemisks, lai par savu pāragri zaudēto draugu teiktu ko sliktu?! Tas nekas, ka pagājuši gandrīz 60 gadi kopš Džimija nāves, jo pats autors taču atzīst, ka, atceroties seno draugu, arī tagad acīs iezogas valgums.

Foto: Džeimss un Pjēra

Foto: Džeimss un Pjēra

Abu jauniešu sešpadsmit mēnešu ilgās draudzības laikā Džeimss bieži mainīja draudzenes, bet Lū uzsver, ka, viņaprāt, Džeimss mīlēja tikai vienu no viņām visām – itāļu izcelsmes aktrisi Pjēru Andželi, ar kuru nopietnas attiecības aktierim tā arī neizdevās izveidot, jo Pjēras mātei Džeimss nešķita meitai piemērots dzīvesbiedrs.

Ir vairāk nekā 200 grāmatu par Džeimsu Dīnu, bet, pateicoties labajām atsauksmēm, izvēlējos tieši Brakera “Jimmy & Me”. Grāmata gan man lika nedaudz vilties, jo a)tajā nav fotogrāfiju, kas šāda tipa grāmatās ir gandrīz vienmēr; b)autors uz Džimiju skatās gluži kā caur rozā brillēm. Turklāt jāatzīst, ka 16 mēneši ir ļoti īss laika posms, lai iepazītu cilvēku – to es varu teikt pēc pieredzes, jo manā draugu lokā ir cilvēki, kurus pazīstu vairāk nekā 20 gadus, bet neesmu iepazinis viņus tik labi, lai droši varētu apgalvot, ka zinu, kā viņi jutušies kādā konkrētā dzīves situācijā, vai kuru no savām otrajām pusītēm mīlējuši pa īstam, bet kura bijusi tikai kārtējā aizraušanās. Protams, draudzība ar Džeimsu Dīnu gandrīz katram šķita glaimojoša gan Džimija dzīves laikā, gan pēc viņa nāves. (Tieši pēc viņa traģiskās aiziešanas no šīs pasaules, pēkšņi saradās lērums cilvēku, kas visi kā viens apgalvoja, ka ar aktieri bijuši ļoti tuvi draugi.)

Foto: Džimjs un Porsche 550 Spyder

Foto: Džimjs un Porsche 550 Spyder

Grāmatā minēts kāds ļoti interesants fakts par to, ka aktieris Aleks Giness, pēc tam, kad bija apskatījis Džeimsa Dīna jauno Porsche 550 Spyder, stāstījis par nāves vīzijām un teicis Dīnam: “Džimij, nebrauc ar šo mašīnu.” Protams, tolaik tas tika uztverts kā joks, bet tikai pēc Džimija nāves Ginesa teiktais ieguva daudz tumšāku un baisāku nokrāsu.

Manuprāt, Džeimss Dīns ir pietiekami saistoša personība, lai ar visu viņa filmu noskatīšanos un vienas grāmatas izlasīšanu būtu par maz, tāpēc zinu, ka jau tuvākajā laikā meklēšu vēl kādu lasīšanas vērtu darbu par Džimiju.

Noslēgumā daži citāti no grāmatas:

“…you have to face your loss and your pain and be honest with it.” – 154. lpp

“In Jimmy’s short career, the only real friendship with a star he seemed to be willing to allow was with Liz Taylor.” – 53. lpp

“…there is no “happily ever after”, there is just life – and everything in life is temporary.” – 19. lpp

VĒRTĒJUMS: 6,5/10