Sātana izdzinēja stāsts


Ilgi domāju par to, vai man vispār vajag lasīt Gabriēles Amorta grāmatu “Sātana izdzinēja stāsts”, jo pietiekami bieži esmu domājis par šādām ļaunā gara “vizītēm” svešos ķermeņos un gandrīz vienmēr esmu uzskatījis tās par tīrākajām muļķībām. Turklāt, viedokļi par sātana izdzīšanu dalās pat kristīgajā pasaulē, – ir kristieši, kas to kvēli atbalsta, bet ir arī tādi, kas pret to izturas noraidoši vai vienkārši atturīgi klusē.

Gabriēle Amorts ir Romas katoļu baznīcas galvenais eksorcists un viņa grāmata “Sātana izdzinēja stāsts” ir samērā unikāls un vērā ņemams darbs, jo par par eksorcisma tēmu pieejamas maz liecības, kuras būtu iemūžinātas grāmatā. Lielai daļai cilvēku vienīgais priekšstats par eksorcismu ir no šausmu filmām, – kā īpaši spilgtu piemēru varu minēt režisora Viljama Fridkina 1973. gada filmu “Eksorcists”. Sātana iemiesošanās tēma apspēlēta arī literatūrā, – viens no šīs tēmas aizsācējiem bija rakstnieks Aira Levins, kura romāns “Rozmarijas bērns” sabiedrībā izraisīja plašas diskusijas un sašutumu.

Pat mūsdienās šī tēma ir aktuāla un netrūkst cilvēku, kurus interesē eksorcisms. Tomēr, ja sākam meklēt informāciju par sātana izdzīšanu, tad jāatzīst, ka par šo tēmu pieejama gaužām niecīga informācija latviešu valodā, – pārsvarā tie ir īsi raksti internetā vai arī daiļliteratūras darbi.

“Sātana izdzinēja stāstu” izlasīju no pirmās līdz pēdējai lappusei un nu man ir samērā liela skaidrība par to, kas tad īsti ir sātana izdzīšana, kā tā notiek un kā noteikt vai cilvēkā iemājojis kāds ļaunais gars. Teikšu godīgi, ka vērtēju skeptiski visu, kas nāk no Romas katoļu baznīcas. Kāpēc?! Jo pēdējo gadu laikā zudusi jebkāda uzticība tieši Romas katoļu baznīcai, – lielākoties pie tā vainojami visi tie skandāli, kas absolūti neglaimotu pat cilvēkiem, kas nav Dieva kalpi.  Bet šoreiz nerunāsim par manu iedragāto ticību Romas katoļu baznīcai…

Uz baznīcu neeju, bet vienmēr esmu ticējis kāda augstāka spēka eksistencei, tāpēc būtu tikai loģiski, ja eksistētu arī kāds ļaunais spēks. (Kā jau tas ir visos stāstos.) Šoreiz ļaunie ir dēmoni un sātans, kas moka cilvēkus, ievācoties uz dzīvi viņu ķermeņos. Tad nu Gabriēle Amorts detalizēti stāsta kā atbrīvoties no ļaunajiem spēkiem, kuri, pavisam iespējams, iemiesojušies tevī vai kādā no taviem tuviniekiem.

No romāna gaidīju vairāk ainas filmas “Eksorcists” garā, bet to vietā saņēmu daudzus samērā īsus stāstiņus par ļaunā gara izdzīšanu, grāmatas autora piezīmes par eksorcisma norisi, kā arī noskaidroju atbildes uz sevi interesējošiem jautājumiem par eksorcismu. Vienīgais jautājums uz kuru nesaņēmu atbildi, – vai sātana apmātais var apgriezt galvu par 360 grādiem?!

Grāmatu vērtēju pozitīvi, – lasīt to bija pietiekami interesanti un, ticēt vai neticēt rakstītajam, – tas jau ir katra paša ziņā. Es vairāk sliecos rakstītajam ticēt. Šo darbu derētu izlasīt visiem, kas savu problēmu risinājumu meklē pie raganām, šamaņiem , burvjiem, kāršu licējiem un pareģiem, – grāmatas autoram par šādiem “ar pārdabiskām spējām apdāvinātiem” cilvēkiem ir strikts un stingri pamatots viedoklis. (Kuram es sliecos piekrist.)

Vēlētos citēt arī kādu teikumu no grāmatas:

“Dievs mūs ir radījis brīvus, un mums dota brīvība arī sevi pazudināt.”

VĒRTĒJUMS: Šoreiz atteikšos vērtēt grāmatu ar atzīmi, – tikai pēc šī darba izlasīšanas, katrs individuāli var spriest, cik stipri vēlas rakstītajam ticēt vai to noliegt. Vienīgi varu teikt, ka Amortu apbrīnoju kā autoru, – viņš nebaidās no pamatotas kritikas un objektīva viedokļa izteikšanas. 

About these ads

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s