Slavenību autogrāfu medības

Vai tu fano par kādu slavenību? Nešaubos, ka lielākā daļa atbildēs apstiprinoši. Nenoliegšu to, ka ir vismaz desmit slavenības par kurām fanoju es – dažas personas pat uzskatu par saviem elkiem. (Tiesa, mani elki jau sen ir miruši.) Ir patīkami, ja tev pieder maza daļiņa no apbrīnas objekta, bet slavenību cigarešu izsmēķu pirkšana Ebay ir nedaudz slimīga, tāpēc autogrāfu medīšana varētu būt pats prātīgākais variants, kā šo mazo daļiņu iegūt.

Vēl mācījos pamatskolā, kad televīzijā redzēju raidījumu, kurā kāda sieviete stāstīja par autogrāfu kolekcionēšanu, vienlaicīgi rādot neskaitāmi daudzas ārzemju slavenību fotogrāfijas, kuras rotāja viņu rokraksti. Šķiet, ka tieši tajā mirklī es sapratu, ka gribu savā īpašumā slavenību autogrāfus, tikai man nebija tik lielu ambīciju, lai piepildītu dučiem albumu ar parakstītām fotogrāfijām. Man vajadzēja tikai kādu duci…

Slavenību adreses tolaik atrast bija grūti, bet pirmās vēstules nosūtīju Poteriādes aktieriem – Rūpertam Grintam, Emmai Vatsonei, Danielam Redklifam, Tomam Feltonam, Alanam Rikmenam un rakstniecei Dž. K. Roulingai. Rūperts Grints un Dž. K. Roulinga manas vēstules ignorēja, bet Alana Rikmena asistente man atsūtīja atvainošanās vēstuli, jo aktieris tobrīd filmējās kādā projektā un bija pārāk aizņemts, lai atbildētu uz fanu vēstulēm. Biju pārsteigts, kad saņēmu vēstules un parakstītas fotogrāfijas no Emmas Vatsones, Toma Feltona un Daniela Redklifa. (Šobrīd meklēju pietiekami lielus fotogrāfiju rāmīšus, lai ierāmētu Vatsones un Redklifa autogrāfus, kas ir vismaz septiņus gadus veci.)

Manas autogrāfu medības ilga vien kādu nepilnu gadu, bet šobrīd neizslēdzu iespēju, ka kādreiz varētu pie šīs nodarbes atgriezties, jo neatteiktos arī no Heilijas Viljamsas (Paramore soliste), Teilores Momsenas (aktrise un grupas The Pretty Reckless soliste), rakstnieka Stīvena Čboska un dziedātāja Džeimsa Artura autogrāfiem. Protams, gribētu savā īpašumā arī mūziķa Kurta Kobeina (Nirvana solists) un leģendārā aktiera Džeimsa Dīna autogrāfus, bet tā kā šie cilvēki ir miruši un paspējuši kļūt par leģendām, tad viņu autogrāfus var iegūt tikai tad, ja kabatā ir prāvs naudas žūksnis.

Slavenību autogrāfu medības nav nekāds vieglais darbs, jo ir jāprot valoda, kurā runā konkrētā slavenība, turklāt pastāv liela iespējamība, ka personai nemaz nav fanu pasta vai arī tas ir, bet adresāts uz fanu vēstulēm neatbild vai arī atbild ļoti reti. Tieši tāpēc gribu, lai arī jūs padalāties stāstos, kāda ir jūsu pieredze ar vēstuļu rakstīšanu slavenībām, autogrāfiem un fanošanu.

Motivācija, uzturs un treniņu rezultāti

Pirms pāris mēnešiem blogā rakstīju par savu apņemšanos, kas saistīta ar fiziskajiem treniņiem un veselīgāku dzīvesveidu, tāpēc mazliet padalīšos ar to, kā tad man veicas… un arī neveicas. 

Ja mani aprēķini ir pareizi, tad šī ir jau divpadsmitā treniņu nedēļa, kurā ievēroju paša sastādīto grafiku, kas paredz, ka katru darbadienu veltu vismaz vienu stundu fiziskajiem treniņiem. Jāatzīst, ka vienpadsmitajā treniņu nedēļā savu grafiku lauzu, jo izlaidu veselas trīs treniņu dienas, tāpēc atgriešanās pie savas apņemšanās bija diezgan grūta, bet jāatzīst, ka patīkama.

Ja pirmajā mēnesī fitnesa trenera Daniela ieteiktie vingrinājumi šķita grūti un pat radīja sāpes muskuļos, tad tagad to izpildīšana šķiet vienkārša un pat patīkama. Varbūt jāpalielina slodze un sarežģītības līmenis?! Zinu, ka to vajadzētu, bet tagad, kad jūtu, ka viss sāk izdoties, doma par slodzes palielināšanu šķiet nepatīkama.

Treniņus gan esmu apvienojis arī ar veselīgu uzturu, tāpēc ceru, ka formula “treniņi + veselīgs uzturs” rezultātu uzlabos vēl vairāk. Čipsus un saldinātos, gāzētos dzērienus savā uzturā tikpat kā nelietoju, jo jau pusaudžu gados esmu iztērējis visu savu mūža normu, piesārņojot organismu tik ļoti, ka vēl pāris gadiem pietiks. Būtiskākais uzlabojums manā ēdienkartē ir tāda svarīga ēdienreize kā “brokastis”, kuru līdz šim neievēroju, jo mana apetīte pamostas tikai vēlā pēcpusdienā. Brokastis man vienmēr ir vienādi garlaicīgas, bet garšīgas – apelsīns, kafija, glāze avota ūdens, trīs ceptas vai vārītas olas, auzu pārslu biezputra ar rozīnēm un riekstiem. Jāpiebilst, ka sešus gadus mana brokastu kombinācija bija “cigarete+kafija”, bet šo neveselīgo netikumu esmu veiksmīgi atmetis un jau ceturto mēnesi iztieku bez plaušu bendēšanas. Alkoholu lietoju diezgan reti, tāpēc savus ieradumus šajā jomā neesmu īpaši mainījis – neatsakos no tekilas draugu kompānijā un neliedzu sev arī garšīgu, aukstu alu vienatnē.

Tagad nedaudz par treniņu rezultātiem, kas nav spoži, bet nav arī zemē metami. Katra mēneša beigās nofotografēju sevi spogulī, lai būtu ar ko nākamajā mēnesī salīdzināt, tāpēc varu padalīties ar secinājumiem. Mana vēdera prese slēpjas zem ziemā uzbarotā tauku slāņa, bet februāra beigās tā skaisti parādījās, lai marta beigās atkal pazustu, tāpēc ceru, ka aprīļa beigās tā atkal parādīsies – šoreiz uz palikšanu. Pagaidām bildes gan nepublicēšu, jo līdz vēlamajam rezultātam vēl tālu.

Motivācija. Šķiet, ka tā ir svarīgākā lieta, ja esi nolēmis iegūt sev vēlamo fizisko formu, tāpēc vajag sevi motivēt. Tā kā esmu liels seriālu fans, tad man motivācijas atrašana bija ātra un vienkārša, jo atļauju sev skatīties jaunākās seriālu sērijas tikai tad, ja paralēli tiek veikti treniņi. Regulāri sekoju līdzi apmēram desmit seriālu notikumiem, tāpēc treniņu laiks reizēm tiek pat pārtērēts. Ceru, ka tuvākajā laikā nesākšu skatīties vēl kādu jaunu seriālu, jo tad mana motivācijas programma varētu piedzīvot arī izgāšanos.

Iesaki cilvēku, kuru gribētu redzēt jaunajā interviju sadaļā!

Jau ilgāku laiku galvā mutuļo doma par interviju sadaļu blogā – man ir vīzija par to, kādai šai sadaļai ir jābūt, bet atļaušu jums, lasītāji, šo vīziju ietekmēt, paužot savu viedokli. Mazliet ieskicēšu savu ideju, bet gribu, lai jūs komentāros paustu savu viedokli par to, kādus cilvēkus man vajadzētu intervēt, kādus jautājumus uzdot, cik plašas intervijas veidot utt. 

Ir doma, ka mēnesī varētu publicēt vismaz pāris intervijas ar dažādiem cilvēkiem – blogeriem, mūziķiem, rakstniekiem, aktieriem, dizaineriem un citiem cilvēkiem, kas kaut nedaudz saistīti ar kultūru. Noteikti nealkstu pēc intervijām ar lielām slavenībām, bet ar interesi gribētu intervēt cilvēkus, kuru aktivitātes ir uzmanības vērtas.

Intervijas noteikti tiks veiktas ar sociālo portālu vai e-pasta starpniecību, jo tad intervējamā persona ilgāk varēs apdomāt atbildes uz manis uzdotajiem jautājumiem, tādējādi izvairoties no spontānām, nepārdomātām atbildēm, kuras sniegtas mirkļa iespaidā. Šāds intervēšanas stils tiks piekopts arī tāpēc, ka dzīvoju tālu no Rīgas un katra intervija klātienē no manis prasītu daudz laika, tādējādi tiktu paralizēts arī mans ikdienas darbs.

No intervējamās personas noteikti gribēšu fotogrāfijas (vismaz vienu) un atvērtību, lai atbildes uz jautājumiem nebūtu ar dažādām viltībām jāizvilina no intervējamā objekta. Neuztraucieties, kompromitējošus un intīmus jautājumus neplānoju uzdot! Ja intervējamais cilvēks saistīts ar mākslu vai rokdarbiem, tad gribēšu arī radošo darbu fotogrāfijas.

Droši intervijai vari pieteikties pats/pati vai arī vari pieteikt kādu savu draugu. (Ar nosacījumu, ka viņš/viņa piekrīt.) Gaidīšu jūsu ierosinājumus!

Dārgā taupība

Smaržas lietoju ikdienā un gadā iztērēju vidēji sešas smaržu pudelītes, tāpēc reizēm izmantoju dažādus atlaižu piedāvājumus, lai iegādātos aromātus par izdevīgām cenām. Saka jau, ka skopais maksā divreiz, bet reizēm divreiz maksā arī taupīgais…

Gandrīz pirms gada iegādājos Adidas Team Force smaržas, jo patika to svaigais aromāts un, pats galvenais, cena, kas bija samazināta uz pusi. Šķita, grēks nepirkt! Labi, ka tajā brīdī neiedomājos izveidot Adidas Team Force smaržu krājumus, jo jau viena lēta smaržu pudelīte man beigās izmaksāja diezgan lielu naudas summu.

Sāku šīs smaržas lietot ikdienā un jāatzīst, ka par tām nevarēju sūdzēties, jo to smarža bija svaiga un ilgnoturīga. Problēmas sākās, kad pamanīju šo smaržu lielāko mīnusu – tās iekrāsoja drēbes viegli oranžā tonī. Sākumā domāju, ka pie vainas ūdens, kurš manā pagastā nav pats tīrākais, bet vēlāk sapratu, ka ūdens tomēr nav pie vainas, jo tad arī pārējo mājinieku drēbes ciestu no šādām problēmām.

Pamanīju, ka gaiši oranžie pleķi uz drēbēm ir mazu aplīšu formā un parasti šādus aplīšus uz ādas un apģērba rada tieši izsmidzināmās smaržas. Turklāt šie pleķi bija vietās, kur biju uzsmidzinājis smaržas. Par laimi, melno apģērbu šīs smaržas nesabojāja, bet pret gaišiem apģērbiem Adidas Team Force bija nežēlīgs. Smaržu radītos pleķus nebija iespējams izmazgāt, tos tikai varēja padarīt nedaudz gaišākus.

Tā nu es atvadījos no pelēkas koledžjakas, balta balles krekla, pelēkas kokvilnas jakas un balta T-krekla, kuru man uzdāvināja bērnības draudzene. Pērkot smaržas, ietaupīju apmēram piecus latus, bet, lietojot tās, zaudēju daudzreiz vairāk naudas… Tāpēc silti iesaku jaunas smaržas sākumā izmēģināt uz kāda gaiša, nevajadzīga auduma, lai noskaidrotu, vai tās nebojās apģērbu un, ja nu tomēr tās bojā apģērbu, tad lieto šīs smaržas tikai uz ādas vai nelieto vispār. Lētas smaržas ne vienmēr nozīmē to, ka tās būs patiešām lētas.

Ja multfilmu varoņi būtu īsti

Laikā, kad mācījos pamatskolā, daudzi pieaugušie teica, ka “Pokemoni” ir kaut kas vājprātīgs un kristīgie aktīvisti šo multiplikācijas seriālu dēvēja par Sātana ieroci, jo daudzi bērni ar to bija gluži kā apmāti. 

Tā kā esmu dzimis 1990. gadā, tad ir vairāk kā skaidrs, ka arī mana bērnība tika pavadīta “Pokemonu” ērā – visi spēlēja “fiškas” (nezinu, kā pareizi nodēvēt šos kartona aplīšus ar pokemonu bildītēm) un atceros, ka daudzās skolās šī nodarbe tika aizliegta. Pusdienu nauda tika notriekta čipsos un košļenēs, jo, pērkot šīs preces, varēja dabūt “fiškas”. Šķiet, ka nav otra tāda multiplikācijas seriāla, kas būtu izraisījis TĀDU efektu, kā “Pokemoni”.

Jāatzīst, ka bērnībā nereti iedomājos, kāda būtu dzīve, ja šie kabatas briesmoņi jeb pokemoni eksistētu realitātē. Tā kā mūsdienās pasaulē ir daudz talantīgu mākslinieku, kas ar datorgrafikas, otu un zīmuļu palīdzību spējīgi radīt reālistiskus attēlus, tad beidzot varam novērtēt to, kādi tad būtu pokemoni, ja tie būtu īsti. Jāatzīst, ka daudzi no tiem realitātē būtu diezgan baisi, bet tas nemazina manu sajūsmu par šiem lieliskajiem zīmējumiem.

Mazliet nenopietni par fiziskajiem treniņiem

Manuprāt, skaistus vēdera preses muskuļus vēlētos gandrīz katrs cilvēks, bet ir kāda sliktā ziņa, – lai tādus iegūtu, ir regulāri jātrenējas. Gandrīz pēc gada pārtraukuma, esmu nolēmis atsākt treniņus, lai pludmales sezonas sākumā varētu lepoties ar normāliem vēdera preses muskuļiem. Tieši tāpēc sāku meklēt padomus, kā labāk un ātrāk tikt pie kārotajiem rezultātiem.

Pirmo padomu saņēmu no kāda man zināma cilvēka, kurš var lepoties ar izteiktiem vēdera preses muskuļiem un jāatzīst, ka tie ir vienīgie muskuļi, kas viņam ir, jo lielāko ķermeņa masu sastāda kauli. Viņa padoms man patika un sasmīdināja, jo izteiktas sešpakas atslēga esot badošanās. Vajagot tikai kādu laiku neēst un vēdera prese pati parādīšoties… Ok, es gribētu ticēt, ka viss ir tik viegli, bet neesmu gatavs badoties, jo patiesībā ļoti vēlos, lai mans svars būtu nedaudz lielāks par pašreizējo.

Foto: Darens Kriss seriāla Glee foto sesijā. 

Nākamais variants. Man ir diezgan līdzīga miesasbūve kā Glee aktierim Darenam Krisam un viņam ir kāds noslēpums, kuru viņš nesen atklāja. Seriāla ietvaros notika fotosesija, kurā tika veidots Makinlija vidusskolas kalendārs, kurā redzams arī Darena atveidotais varonis Bleins. Darens, tāpat kā es, nevar lepoties ar labu fizisko formu, tāpēc to palīdzēja uzlabot viņa grimētāja… Jā, muskuļi fotosesijai viņam vienkārši tika uzkrāsoti ar brūno acu zīmuli, tonālajiem krēmiem un pūderiem. Turklāt, fotosesijas laikā, Darens esot pamatīgi ievilcis vēderu un sasprindzinājis visus muskuļus, cik nu tas bija viņa spēkos, bet rezultāts tāpat nav nekāds spīdošais. Ok, laikam jau arī šis paņēmiens man nederēs, jo elpu varu aizturēt tikai 40 sekundes un uzkrāsotie muskuļi tāda krāpšanās vien ir.

Pēdējais variants. Šorīt piecēlos divas stundas agrāk, lai trenētu vēdera presi ar diezgan klasisku paņēmienu palīdzību. Skatījos fitnesa trenera Daniela YouTube vietnē publicēto video, kurā parādīts, kā mājas apstākļos trenēt vēdera muskulatūru un centos atkārtot vingrinājumus. Atzīšos, ka sasodīti grūts ir vingrinājums, kurā ar kājām gaisā “jāuzzīmē” visi alfabēta burti – lielākās grūtības sagādāja tas, ka nezinu alfabētu no galvas. (Pavisam nopietni!) Sajūta pēc treniņa ir patiešām patīkama – vismaz var just, ka ķermenī ir dzīvi muskuļi un visas dienas garumā jūtams siltums miesā. Tāpēc esmu nolēmis, ka katru dienu, izņemot sestdienas un svētdienas, veltīšu stundu sava laika, lai izpildītu šos vingrinājumus. Būtu ļoti priecīgs, ja manā dzimšanas dienā, kas ir 4. maijā, būtu jau pamanāmi rezultāti. Ja mani labie nodomi tomēr piedzīvos fiasko, tad varēšu sevi mierināt ar domu, ka man ir ķermenis, kā slavenībai (Darenam Krisam).

Bērnības iegribas, kurām ir tieksme atgriezties

Bērnībā nebiju tas bērns, kuru vecāki lutināja – ģimenē esmu vidējais bērns, tāpēc ir diezgan skaidrs, ka luteklīši bija pastarītis un pirmdzimtais, bet es kalpoju kā fona dekorācija. Nekad neesmu vecākiem jautājis, kāpēc bērnībā brāļi saņēma gandrīz visu, ko vēlējās, bet man nācās visu nopelnīt paša spēkiem? (Sāku strādāt diezgan agrā vecumā, bet esmu priecīgs par to, jo paša nopelnītā nauda vienmēr sagādāja gandarījumu.) 

Iespējams, ka visa atslēga slēpās tajā, ka mani brāļi vienmēr mācējuši palūgt tā, lai viņiem vecāki nespētu atteikt, tāpēc jāatzīst, ka reizēm bezkaunība atmaksājas. Bērnībā biju kluss, apaļīgs bērns ar elpošanas problēmām un jāatzīst, –  skatoties uz bērnības bildēm, es pats sev šķietu smieklīgs. Uzsākot pamatskolas gaitas, piedzīvoju pārvērtības – kļuvu kalsns, ļoti bāls un gandrīz vienmēr man bija zili riņķi zem acīm. Bērnībā nebija tāds posms, kad sevi varētu nosaukt par simpātisku bērnu un parasti jau ir tā, ka tie smukie bērni dabū visu, ko sirds kāro.

Tomēr šajā stāstā galvenais nav tas, ka bērnībā nebiju cukurdupsīts ar eņģeļa seju – stāsts ir par iegribām, kuras bērnībā nav piepildītas, –  tām ir tieksme atgriezties – lielākoties tad, kad sasniegts jau nopietns vecums. Pienācis laiks atklāt, kas bija mana lielākā iegriba – tās bija Nintendo spēļu konsoles. Sākumā bija Game Boy Color, tad Game Boy Advance, vēlāk Game Boy Advance SP, vēl vēlāk Nintendo DS, bet jau nopietnā vecumā šī bērnības iegriba transformējās par Nintendo 3DS. 

Protams, vecāki man neļāva pirkt spēļu konsoles – gandrīz vienmēr pamatojums aizliegumam bija tāds, ka spēļu konsoles ir domātas bēbīšiem un dundukiem. Mammu nepārliecināja arī arguments, ka manam onkulim, kurš tolaik bija vecāks par trīsdesmit gadiem, bija spēļu konsole un iespaidīga spēļu kolekcija. Manas iegribas atkārtoti tika apslāpētas četrpadsmit gadu vecumā, kad gribēju tolaik jauno Nintendo DS spēļu konsoli. Bērnišķīgās iegribas devās ilgā miegā…

…lai pamostos pēc gandrīz deviņiem gadiem. Šogad nodomāju: „Pie velna, kāpēc gan cilvēks gandrīz divdesmit trīs gadu vecumā nedrīkstētu piepildīt savus bērnības sapņus?!” Tieši tāpēc apsolīju sev, ka katru mēnesi atlikšu noteiktu naudas summu, lai pēc dažiem mēnešiem uzdāvinātu sev Nintendo 3DS.

Šim stāstam ir kāds piemērots citāts no Regīnas Bretas grāmatas „Dievs acis nemirkšķina”: „Nekad nav par vēlu laimīgai bērnībai. Taču šī otra bērnība nav atkarīga ne no viena cita – tikai no tevis.” Nebaidieties bērnību izdzīvot atkārtoti – ļaujiet savām bērnišķīgajām iegribām vaļu, jo galvenais, kas cilvēkam jāpaveic savā dzīvē – jābūt laimīgam! (Arī tad, ja šo laimi nes šķietami muļķīgas lietas.)

Parunāsim par Jaunā gada solījumiem un dzīves plānošanu

Agrāk man patika rakstīt Jaunā gada apņemšanās, kurās ieskicēju absolūti neiespējamas lietas – piemēram, reiz es rakstīju, ka sākšu aktīvi trenēties. Pat muļķim bija skaidrs, ka jau marta sākumā mana apņemšanās būs lauzta, tāpat kā lielākā daļa solījumu, kurus sev devu gadumijā. Tāpēc gribētu ieteikt visiem tikai vienu apņemšanos – izbaudīt dzīvi! 

Ir kāds diezgan muļķīgs, bet ļoti smieklīgs Avicii un Nicky Romero mūzikas videoklips dziesmai I Could Be The One – tas obligāti būtu jānoskatās visiem, kas sastāda bezgala garus sarakstus ar dažādiem Jaunā gada solījumiem. Iedvesmojošs, humoristisks un sasodīti asprātīgs mūzikas video.

Videoklipa varonei arī ir šāds To do list, kurā iekļautie divi punkti man ārkārtīgi patīk. Tātad, pirmais punkts – not give a fuck un otrais – that’s all! Tieši ar šādu dzīves uztveri vajadzētu dzīvot, atceroties, ka vienīgais, kas kavē Tavu sapņu piepildīšanos, esi Tu pats. Nepareizi dara tie cilvēki, kas savus sapņus ierobežo ar tādām domām, kā Ko padomās vecāki, radinieki vai draugi?!

Neceliet debesīs vērtības, kuras par labām atzīst citi – svarīgi ir tas, kādas ir Tavas vērtības. Tev nav jānomet svars tikai tāpēc, ka pasaulē valda slaiduma kults! Tev nav jābaidās no kļūdām tikai tāpēc, ka citi varētu Tevi nosodīt par tām – kļūdīties ir cilvēcīgi. Tev nav jābaidās no izaicinājumiem – pieņem tos un dodies neprātīgā ceļojumā, valkā drēbes, kuras vienmēr esi vēlējies valkāt.

Jādzīvo šodien, nevis jāgaida 1. janvāris, lai kaut ko mainītu, sastādot sarakstu ar dažādiem solījumiem. Būsim reāli – šie saraksti aktualitāti zaudē jau martā vai pat vēl ātrāk un tikai retais šiem solījumiem ir uzticīgs visa gada garumā. Gaidot “īsto dienu”, lai sāktu dzīvot, Tevi var notriekt kravas auto ar uzrakstu 2LATE – protams, es to nedomāju nopietni, bet neizslēdzu arī iespējamību, ka tā patiešām varētu notikt. Ir tikai viens noteikums, kas vienmēr jāievēro – dari lietas, kas dara Tevi laimīgu un ir saskaņā ar Tavām morāles normām un pārliecību!

Te arī iepriekš minētais Avicii un Nicky Romero mūzikas video dziesmai I Could Be The One:

2012. gada cilvēki – kino, mūzikā, izklaidē un literatūrā

2012. gada labākās filmas un grāmatas apkopotas, bet atlicis vēl viens 2012. gada kopsavilkuma ķēdes posms – gada cilvēki. Jautrākie, stilīgākie, talantīgākie, apnicīgākie un vēl, un vēl…

GADA AKTIERIS  – Šajā nominācijā nevarēju izvēlēties vienu aktieri, tāpēc šo titulu gribētu piešķirt diviem aktieriem – Džozefam Gordonam Levitam, kurš ir sasodīti talantīgs un produktīvs aktieris, un Danielam Redklifam, kura izaugsmi nevar nepamanīt.

GADA AKTRISE – Manuprāt, tā noteikti ir Džesika Časteina, kura manas simpātijas ieguva ar lomām filmās “Kalpone” un Zero Dark Thirty. Ļoti ceru, ka šogad Časteina beidzot tiks pie Oskara, jo viņa IR to pelnījusi.

GADA DZIEDĀTĀJA – Šo dziedātaju salīdzina ar Adeli, bet man šķiet, ka viņa ir daudz unikālāka – tā ir Emeli Sande. Dziedātāja pārsteidza ar savu spēcīgo balsi un ar vienkāršību, kas ļoti simpatizē. Viņa izvēlējusies iet grūtāko, bet labāko ceļu – iekarot uzmanību ar talantu, nevis ar skandāliem, tāpēc es cienu šo dziedātāju.

GADA DZIEDĀTĀJS – Zinu, ka ir vismaz desmit dziedātāji, kas šo titulu būtu pelnījuši vairāk, bet mazliet nostrādāja patriotiskais faktors, tāpēc par gada dziedātāju atzīstu latviešu izcelsmes puisi Oliju Mērsu, kurš Apvienotajā Karalistē ir popmūzikas superzvaigzne.

GADA STILĪGĀKĀ SLAVENĪBA – Zirnekļcilvēks, atvainojos – Endrjū Gārfīlds. Stila eksperti apgalvo, ka viņa stils nav pienācīgi novērtēts, jo šis aktieris ir absolūti stilīgs pat ikdienā.

GADA KAITINOŠĀKĀ SLAVENĪBA – Kima Kardašiana ir fenomenāli kaitinoša. Es brīnos, kāpēc prese raksta par viņu, jo šī sieviete savā dzīvē nav neko sasniegusi, ja vien neskaita seksa video nopludināšanu, laulības dzīves simulāciju un neprātīgu ballēšanos. Man viņa šķiet zemiska un viņa ir tik nabadzīga, ka vienīgais, kas viņai ir – tā ir nauda! Vairs nelasu rakstus par viņu presē, jo zinu – tas ir bezjēdzīgi.

GADA PĀRSTEIGUMS – Šogad man nācās mainīt savas domas par slavenību, kuru iepriekš nevarēju ciest. Atklājās, ka Nikola Šercingere ir īsta badass sieviete, kuru mīl arī Apvienotajā Karalistē. Viņas komentāri X Faktora tiešraidēs izraisīja smieklu vētru – viņa nosauca Geriju Bārlovu par vecu, kašķīgu pirdienu un apgalvoja, ka viņš ir nogribējies un visa šova laikā Šercingere izgudroja vārdnīcās neeksistējošus jaunvārdus. Šī muļķošanās netraucēja viņas puišu komandai pārliecinoši uzvarēt šovā.

GADA RAKSTNIEKS – Harija Potera mamma Dž. K. Roulinga, kura piedzīvoja spožu un pat diezgan skandalozu atgriešanos literatūras pasaulē. Viņas romāns „Nejaušā vakance” tika nosaukts par mēslu biķeri, bet netrūka arī tādu, kas sauktu „Nejaušo vakanci” par ģeniālu darbu. Drosmīga atgriešanās un iekāpšana citā literatūras žanrā.

GADA LATVIETIS – Tā kā Latvija ir maza, tad nemaz neuzskaitīšu labākos aktierus, mūziķus utt., bet vienkārši nosaukšu latviešus, kuri šogad man lika lepoties par to, ka esmu latvietis. Runāju daudzskaitlī tāpēc, ka titulu gada latvietis labprāt piešķirtu trīs latviešu puišiem – olimpiešiem – Mārim Štrombergam, Mārtiņam Pļaviņam un Jānim Šmēdiņam.

Bloga gada statistika un populārākie raksti

Rakstot blogu, nekad neesmu domājis par to, cik lielu skatījumu statistiku vai komentāru daudzumu varētu savākt kāds konkrēts raksts. Vienkārši cenšos būt godīgs un atklāts pret sava bloga lasītājiem, tāpēc rakstu tikai par lietām, kas man pašam interesē. Bet šoreiz ļaušu, lai runā skaitļi…

2012. gadā tika publicēti 229 raksti (ja ieskaita arī šo, tad apaļi 230). Blogs tika skatīts apaļas 100 000 reizes un aktīvi tika komentēti blogā publicētie raksti – viens raksts pat tika pie iespaidīgiem 87 komentāriem. Daži latviešu rakstnieki pat apvainojās uz mani, jo izteicu savu viedokli par to, kā trūkst latviešu literatūrā. Latvijā zināmas personības mikroblogu vietnē Twitter atzinās, ka ir ieskaitāmas mana bloga lasītāju pulkā – uzreiz sajutu milzīgu atbildības slogu uz pleciem.

Marts bija bloga veiksmīgākais mēnesis, jo blogs tika skatīts vairāk kā 11 000 reizes, bet par neveiksmīgāko varētu atzīt jūliju ar nepilniem 5 000 skatījumiem. (Kāpēc jūlijs tik neveiksmīgs?! Jo mēnesi vispār neblogoju un atteicos no jebkādiem sakariem ar apkārtējo pasauli, lai atpūstos kādā skaistā Latvijas ciematā.)

Kuri bijuši lasītākie DGPyfrom bloga raksti?

5. Norauj tapetes – 2011. gada raksts, kurš spējis saglabāt savu aktualitāti arī 2012. gadā.

4. Daudz seksa, franču kino klasikas un Bertoluči – „Sapņotāji” (2003) – Prieks, ka patiešām daudziem interesē franču kino, turklāt Bertoluči veidotais.

3. Literārā mīkstmiesība, jeb kā man pietrūkst latviešu literatūrā?! – Šis raksts bija visvairāk apspriestais mana bloga vēsturē. Aktīvi tika diskutēts arī ar esošajiem un topošajiem rakstniekiem. Atzīšos, ka nebiju domājis, ka rakstam tiks veltīta TĀDA uzmanība – patiesībā biju domājis, ka to neviens nekomentēs.

2. Kas tad īsti ir hipsteri?! –2011. gada raksts – pateicoties tam, daudzi beidzot uzzināja, kas tad īsti ir hipsteri.

1. Grega piedzīvojumi turpinās un kļūst vēl smieklīgāki – Trešais 2011. gada raksts, kurš nokļuvis populārako rakstu pieciniekā. Uztraukumam nav pamata – bērni Latvijā lasa grāmatas, turklāt ļoti aktīvi, īpaši jau Kinnija „Grega dienasgrāmatas”.

Kas meklē, tas…

Blogu visbiežāk atraduši, meklējot šādas lietas – grega dienasgrāmata filma, hipsteri, bada spēles filma, grega dienasgrāmata un Latvija.

Aktīvākie komentētāji bijuši – Mēnessmeitēns, Karīna Vešņakova, HappyNorelle, Sofija Darka un MsMarii. Paldies, ka aktīvi diskutējāt un izteicāt savu viedokli – tas man patiešām ir ļoti svarīgi!

2012. gadā visvairāk lasītājus piesaistīja tieši sociālie tīkli – Twitter, Facebook un Draugiem, tāpēc saku lielu paldies katram bloga lasītājam, kurš dalījās ar maniem rakstiem ar saviem draugiem un sekotājiem. Paldies arī manām bloga līdzautorēm – Līgai Sproģei un Elīnai Zālītei – Jūs abas lieliski papildināt manu blogu, turklāt lasītāji jau mani biedē ar to, ka Līgas atsauksmes pārspējot manējās. (Par to man ir tikai un vienīgi liels prieks.)

Jaunajā gadā apsolu jaunus rakstus, jaunus pārsteigumus un domāju, ka blogs augs vēl lielāks, kļūs vēl apmeklētāks un ceru, ka jau esošie lasītāji mani nepametīs! Kopā mums izdosies! Lielisku Jums 2013. Gadu!