Grāmatas

Sapņu piepildījums jeb “15 minūtes virtuvē”


Foto: pavārgrāmatas vāks

Foto: pavārgrāmatas vāks

15 minūtes virtuvē – tā īsumā varētu raksturot manu sapņu piepildījumu, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk vairākas stundas veltīt maltītes gatavošanai. Tieši tāpēc vienmēr pozitīvā britu pavāra Džeimija Olivera pavārgrāmata “15 minūtes virtuvē” ir solis tuvāk sapņu piepildījumam un gardai laika ekonomijai. 

Šī pavārgrāmata veidota sadarbībā ar uztura speciālisti Loru Parru, kuras pārziņā bijis tas, lai porcijas nebūtu pārāk lielas un viena porcija saturētu vidēji 580 kalorijas – tas tāpēc, lai gastronomiskās izvirtības nebeigtos ar aptaukošanos un pārēšanos. Runājot par šo pavārgrāmatu, Džeimijs nenoliedz, ka darbs bijis grūts, bet tas bijis ieguldīto pūļu vērts. “Jā, dažas pirmās reizes, iespējams, jūs gatavosiet ēdienu mazliet ilgāk nekā 15 minūtes, bet tas ir normāli – nav kur steigties.” 

Pašā grāmatas sākumā Džeimijs sniedz padomus, kā iekārtot virtuvi, kādus piederumus un produktus iegādāties, lai 15 minūtes virtuvē būtu ne tikai sapnis, bet arī realitāte, jo bez labiem darbarīkiem un izejvielām taču pat vislabākais meistars nevar radīt mākslas darbu (vai šajā gadījumā gardu maltīti). Grāmatā gan minēts, ka katrā virtuvē nepieciešama mikroviļņu krāsns, bet no tās iegādes gan vairāku gadu garumā esmu izvairījies un zinu, ka arī tuvāko gadu laikā noteikti tādu neiegādāšos, jo neuzskatu, ka tā varētu sniegt ieguldījumu manas veselības uzlabošanā.

Foto: ieskats grāmatā

Foto: ieskats grāmatā

Grāmata sadalīta šādās iedaļās, kas rada gan sakārtotības sajūtu, gan ļauj pavārgrāmatas lietotājam vieglāk tajā orientēties: VISTA; LIELLOPU GAĻA; CŪKGAĻA; JĒRA GAĻA; ZIVIS; PASTA; ZUPAS UN SVIESTMAIZES; DĀRZEŅI; BROKASTIS. Pāris ēdienus no sadaļām “VISTA” un “PASTA” jau izmēģināju un jāatzīst, ka to pagatavošana man prasīja nedaudz vairāk kā 15 minūtes, bet brokastu sadaļas ēdienus iespējams pagatavot pat 10 minūšu laikā, jo tie sarežģītības ziņā ir visvienkāršākie pavārgrāmatas ēdieni.

Foto: ieskats grāmatā

Foto: ieskats grāmatā

Būtu grēks nepieminēt skaistās fotogrāfa Deivida Loftusa bildes, kuras šo grāmatu izdaiļo un padara patiešām ļoti kārdinošu un liek vēlēties ātrāk doties pie plīts, lai pagatavotu kādu no “15 minūtes virtuvē” redzamajiem ēdieniem. Man ļoti patika arī iepriekšējā latviski izdotā Džeimija Olivera pavārgrāmata “30 minūtes virtuvē”, bet jāatzīst, ka “15 minūtes virtuvē” man šķiet vēl labāka, jo a)receptes kļuvušas vienkāršākas; b)receptes joprojām ir veselīgas; c)ēdienu izmaksas ir ļoti pieņemamas. Turklāt cilvēkiem, kas seko līdzi savai formai, noteikti patiks beigās pievienotā sadaļa “ĒDIENU UZTURVĒRTĪBA”, kas ļaus sekot apēsto kaloriju, tauku un cukura daudzumam.

Šī ir pavārgrāmata, kuru likt lietā katru dienu, ne tikai īpašos gadījumos un svētku dienās. Un Džeimijs Olivers lieliski pierāda to, ka ātri nebūt nenozīmē neveselīgi.

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Erotiska un nervus kutinoša lasāmviela


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Nebeidzama seksuālā spriedze – tā īsumā varētu raksturot Ričarda Meisona vēsturisko romānu “Baudas meklētāja stāsts”, kurš, kā jau grāmatas sākumā minēts, nav domāts kautrīgajiem. Tomēr arī kautrīgajiem ieteiktu mest kautrību pie malas, jo šis ir romāns, kuru novēlu piedzīvot katram labas literatūras un kaislību mīļotājam. 

Romānā stāstīts par Pitu Barolu – jaunu, ambiciozu, labām manierēm apveltītu, izskatīgu puisi, kurš ieradies Amsterdamā, lai pieteiktos darbā par mājskolotāju lepnākajā Amsterdamas namā, kurā saimnieko Vermēlenu-Sikertsu ģimene un tās galva – Mārtens Vermēlens-Sikertss, Eiropas bagātākais viesnīcnieks. Jau pirmajā tikšanās reizē jaunais puisis rada gluži vai taustāmu seksuālo spriedzi starp sevi un Mārtena sievu Jakobīni, kura vecuma ziņā varētu būt Pita māte. Turklāt puiša vizuālos dotumus un harismu atzinīgi novērtē ne tikai namamāte, bet arī viņas vīrs, meitas, dēls un kalpotāji – daudzi no viņiem deg iekārē pret šo jaunekli, kurš Vermēlenu-Sikertsu namā tiek apbrīnots gluži kā Apollons.

Ierodoties Vermēlenu-Sikertsu namā, Pits Barols izjauc tur valdošo stīvumu un satricina katra namā dzīvojošā cilvēka mazo pasaulīti, kļūstot namatēvam Mārtenam par dēlu, kādu viņš būtu vēlējies, ģimenes pastarītim Egbertam par cilvēku, kuram līdzināties, meitām Luīzei un Konstancei par dažādu manipulāciju upuri, namamātei Jakobīnei par sen zudušās seksuālās dzīves atjaunotāju, virssulainim Bloka kungam par seksuālo fantāziju augli, bet sulainim Didjē Lubā par mīlestības objektu. Pits Barols nemitīgi balansē uz naža asmens, riskējot zaudēt gan darbu, gan naudu, gan labo slavu, bet viņš arī apzinās to, ka risks bieži vien atmaksājas. Un Pits negrasās pievilt savu nelaiķa māti, kura tik daudz uzupurējusi, lai dēlam nodrošinātu dzīvi, par kādu pati tik izmisīgi bija sapņojusi.

Foto: rakstnieks Ričards Meisons

Foto: rakstnieks Ričards Meisons

Ričards Meisons savā romānā aprakstīto laika posmu (romāna darbība risinās 1907. gadā) izpētījis un atainojis ar tādu rūpību, ņemot vērā sīkākās detaļas un vēsturiskos notikumus, ka brīžiem šķiet – viņš gremdējas savās jaunības dienu atmiņās. (Fakts: R. Meisons dzimis 1978. gadā, vairāk nekā 70 gadus pēc savā romānā aprakstītajiem notikumiem.) Liela grāmatas pievienotā vērtība ir zemsvītras piezīmes, kas bagātina lasītāju zināšanas par mākslas un kultūras vēsturi.

“Baudas meklētāja stāsts” viennozīmīgi ir ļoti gaumīgs erotiskais romāns, kurā seksuālās spriedzes ir daudz vairāk par pašu seksu, bet tas nebūt nav uzskatāms par mīnusu, jo šis gaidīšanas process un “tūlīt, tūlīt būs” sajūta patīkami kutina nervus un liek katru seksa ainu romānā uztvert kā balvu par pacietību. Daudzi, kas lasījuši šo romānu, sūdzas, ka tas ir krietni par īsu, bet, manuprāt, romāns atstāj patīkamu pēcgaršu, jo ar labām lietām taču vienmēr ir tā, ka tās rada labsajūtu un mazuma piegaršu.

Turklāt ar šo grāmatu Pita Barola piedzīvojumi nebūt nebeidzas, jo romāna autors blogam Books I Think You Should Read atklājis, ka pēc “Baudas meklētāja stāsta” plāno sarakstīt vēl piecas grāmatas, kas kopā radīs vienu patiešām grandiozu stāstu. Turklāt ir vēl kāda patīkama ziņa: “Baudas meklētāja stāsts” tiks ekranizēts un skatītāju vērtējumam tiks nodots kā 8 sērijas garš mini-seriāls.

Izlasot šo romānu, jūs noteikti vairs negribēsiet dzirdēt neko par “Greja piecdesmit nokrāsām”, jo Meisons baudas meklēšanu un gūšanu spēj atainot patiešām gaumīgi un tā, ka pat ļoti augstas raudzes literatūras mīļotājam nebūs kauns atzīt, ka viņš lasa erotisko literatūru.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“…jo kas gan spētu vairāk glaimot jauna vīrieša pašlepnumam kā apziņa, ka viņš spēj sagādāt sievietei baudu.” – 68. lpp 

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Fantastiski dzīvnieki un kur tos atrast


Foto: Grāmatas vāks

Foto: Grāmatas vāks

Fantastic Beasts and Where to Find Them, Quidditch Through the Ages un The Tales of Beedle the Bard (grāmata tulkota arī latviski un izdota ar nosaukumu “Dziesminieka Ķestera pasakas”– šīs ir trīs grāmatas, kuras izdotas kā “Harija Potera” sērijas grāmatu papildinājums. Šoreiz īpašu uzmanību gribu veltīt tieši Fantastic Beasts and Where to Find Them, jo šogad tika paziņots, ka 2016. gadā dienasgaismu ieraudzīs pirmā Poteriādes spin-off filma, kuras pamatā būs šī mazā, plānā grāmatiņa, turklāt scenārija autore filmai būs pati Dž. K. Roulinga. 

Iespējams, jūs vaicāsiet, kurš tad būs režisors? Wait for it! Pagaidām gan šī ziņa nav apstiprināta, bet Holivudā izplatījušās baumas, ka tas būs Alfonso Kuarons, kurš režisējis “Gravitāti”, “Hariju Poteru un Azkabas gūstekni”, 1998. gada “Lielo cerību” versiju, kā arī “Cilvēces bērnu”. Režisors ļoti talantīgs, turklāt strādājis pie vienas no Poteriādes filmām, tāpēc ir pamats cerēt, ka filma būs ne tikai finansiāli veiksmīga (par ko šaubu nav), bet arī saturiski un vizuāli augstvērtīga. (Poteriādes fani dažādos forumos gan izteikuši vēlmi, ka labprātāk šīs filmas režisora krēslā vēlētos redzēt “Pāna Labirinta” režisoru Giljermo del Toro.)

Bet nu laiks pievērsties grāmatai! Un tieši šeit, manuprāt, sākas problēmas, jo pēc grāmatas izlasīšanas īsti nesapratu, ko tad varam gaidīt no filmas. Grāmatas sākumā ir patiešām jauks Albusa Dumidora priekšvārds, grāmatas “autora” Newton Scamander rakstītais ievads, briesmoņu, būtņu un garu definīcijas, īsa fantastisko dzīvnieku vēsture, kā arī daži ļoti īsi, bet interesanti stāsti par aizraujošiem notikumiem. Grāmatas kodols ir 75 dažādu fantastisku radību apraksti un to bīstamības novērtējumi, bet grāmatas odziņa ir Rona Vīzlija rakstītās ironiskās un dzēlīgās piezīmes. 

Foto: neliels ieskats grāmatā

Foto: neliels ieskats grāmatā

Fantastic Beasts and Where to Find Them ir patiešām ļoti jauka grāmata, kas raisīs sentimentālas atmiņas “Harija Potera” grāmatu faniem, bet ļoti šaubos, ka šis darbs varētu patikt cilvēkiem, kuriem Puisēns-Kurš-Izdzīvoja ir svešs. Īsāk sakot, šī grāmata domāta Potera faniem.

Foto: Fanu veidotais filmas plakāts

Foto: Fanu veidotais filmas plakāts

Tiem, kas pārmet Dž. K. Roulingai vēlmi saraust milzīgu naudu, rakstot “Harija Potera” spin-off grāmatas, varu teikt mierinošus vārdus – no Fantastic Beasts and Where to Find Them grāmatu pārdošanas gūtie ienākumi tiek ziedoti labdarības organizācijai Comic Relief.

BBC šā gada martā ziņoja, ka Fantastic Beasts and Where to Find Them būs filmu triloģija, bet filmas galvenais varonis būšot pats grāmatas “autors”, fantastisko radību pētnieks Ņūtons, kurš savus piedzīvojumus uzsāks Ņujorkā. Trīs filmas no vienas mazas grāmatas jeb Holivudas ļaudīm apetīte joprojām nemainīgi neremdināma.

 

Romāns, kuru izlasīt vienā naktī


leopards“…leopards pārvietojoties tik klusi, ka tumsā spējot piezagties upurim pavisam tuvu klāt. Tas spējot pielāgot savu elpošanu upura elpai un aizturēt to tad, kad upuris neelpo. Viņai likās, ka sajūt tā ķermeņa siltumu. Ko viņš gaida?” 

“Leopards” ir jau astotais rakstnieka Jū Nesbē romāns par norvēģu detektīvu Hariju Holu, kurš cīnās ne tikai ar noziedzniekiem un sērijveida slepkavām, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem. Turklāt šķiet, ka tikt galā ar noziedzniekiem ir vieglāk, nekā pašam ar sevi. Par spīti tam, ka Harijs nav tāds vīrietis, kuru jaunas sievietes varētu vest ar lepnumu atrādīt savām mātēm kā esošo mīļoto vai topošo līgavaini, viņš spējis iekarot lasītāju simpātijas visā pasaulē, jo darbi par detektīvu Hariju Holu tulkoti vairāk nekā 40 valodās. Manuprāt, tieši šī nepareizība un iekšējie dēmoni, kas plosa Hariju, ir tas, kas lasītājiem šajā varonī tik ļoti saista, turklāt nešaubos, ka vairums Nesbē darbu cienītāju vēlas, lai Harijs uzvar cīņās ne tikai ar noziedzniekiem, bet arī pats ar sevi.

Pēc Sniegavīra lietas atrisināšanas Harijs Hols devis uz Honkongu, lai pabūtu vienatnē – prom no visa, jo Norvēģijā viņu vairs nekas nesaista. Mīļotā Rākela ar dēlu Oļegu valsti pametuši, bet bez viņas Harijam dzimtenē palikušas vairs tikai sāpīgas atmiņas. Dzīvojot Honkongā, Harijs iekūlies milzīgos parādos, sācis lietot narkotikas, lai nebūtu jālieto alkohols (“lielisks” risinājums, Harij), turklāt zaudējis jebkādus kontaktus ar sev tuvajiem cilvēkiem. Tomēr viņu atrod Kaja Sūlnesa, kas sūtīta Smago noziegumu nodaļas šefa uzdevumā, lai izpestītu Hariju no parādu valgiem, lūgtu detektīvam atgriezties policijā, kā arī lai informētu, ka viņa tēvs ir uz nāves gultas. Bet, pats galvenais, policijai Harijs nepieciešams, lai notvertu kārtējo sērijveida slepkavu.

Leoparda noziegumi ir smalki izplānoti, turklāt ieroči, kurus viņš izmanto, lasītāja prātā uzbur baisas ainas, kuras vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas ir grūti aizmirst. Viens ir skaidrs – mēģinot atrisināt šo lietu, policijai nāksies pasvīst, jo Leopardam nav motīva. Vismaz tā sākotnēji šķiet.

Šis, manuprāt, ir labākais Jū Nesbē romāns par detektīva Harija Hola gaitām, turklāt šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad vainīgais līdz pat pēdējām 100 grāmatas lappusēm nebija nonācis manā aizdomās turamo sarakstā. Parasti ir tā, ka, lasot par kādu grāmatas varoni, piemeklē doma: “jā, šis varētu būt slepkava”, bet šoreiz galvā biju izveidojis sarakstu ar vismaz desmit aizdomās turamajiem, bet patieso slepkavu tajā nebiju iekļāvis. “Leopards” ir neparedzams romāns un tas ir labi, jo kriminālromānos svarīgākais ir tas, lai intrigas caurvij darbu līdz pat pēdējām lappusēm. Nesbē ķircina lasītāju un sagriež visu kājām gaisā tieši tad, kad lasītājs domā, ka atrisinājums jau ir rokā.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Šim romānam noteikti uz vāka vajadzētu brīdinājumu: “Nelasīt, ja nākamajā dienā jādodas uz darbu!”. (“Vēl tikai vienu nodaļu un tad gulēt” man beidzās ar to, ka aizgāju gulēt no rīta, kad romāns bija izlasīts līdz pēdējai lappusei.)

Nesbē rakstītais izstaro inteliģenci un cieņu pret lasītājiem, turklāt tekstā jūtams, ka mūzika ir Nesbē sirdslieta, jo atsauces uz dažādām grupām un dziesmām “Leopardā” atrodamas samērā bieži. Katram šīs grāmatas lasītājam noteikti ieteiktu noklausīties Treisijas Čepmenas dziesmu Fast Car, kas tiek pieminēta šajā romānā.

“Leopardā” ir kāda mulsinoša rindiņa: “…trešajā janvārī, starp pulksten divdesmit trijiem un pusnakti. Tajā laikā es pusdienoju Hāmarā kopā ar dažādiem mazāka mēroga investoriem.”  Tekstu vairākkārt pārlasīju un tā arī nesapratu, kā var pusdienot nakts laikā? (Ja jau maltīte notiek naktī, tad tās vairs nesauc par pusdienām.) Angļu tulkojumā lietots vārds “dinner”, ar kuru tiek apzīmētas gan pusdienas, gan vakariņas.

(Starp citu, paldies Līgai par grāmatas anglisko versiju, kā arī paldies izdevniecībai “Zvaigzne ABC” par grāmatas latvisko eksemplāru!)

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Patiesība ir tur, ārā


vilnaKatrs no mums kādreiz ir iedomājies par to, kāda izskatīsies pasaule pēc vairākiem simtiem gadu, uzburot savā prātā harmonisku un tehnoloģiski augsti attīstītu vai absolūti distopisku un pagrimuma pilnu ainu. Amerikāņu rakstnieks Hjū Hovijs savā romānā “Vilna” lasītājiem piedāvā iepazīt diezgan drūmu un pat baisu nākotnes vīziju, kuru diez vai kāds pie pilna prāta esošs cilvēks vēlētos piedzīvot. 

Romānā stāstīts par diezgan tālu nākotni (romānā nav minēts konkrēts laiks), kad uz zemes klimats kļuvis tik toksisks, ka cilvēkiem, lai izdzīvotu, nākas dzīvot pazemes Elevatorā, kurā valda sava kārtība un likumi. Jautājumi “kā tas viss sākās?” un “kāpēc cilvēkiem jādzīvo Elevatorā?” var novest pie izsūtīšanas virszemē, kas uzskatāms par nāvessodu. Jau pašā romāna sākumā doties ārā labprātīgi piekrīt šerifs Holstons, kura sieva pirms dažiem gadiem arī devusies ārā, lai tīrītu (izsūtīšanu no Elevatora sauc par tīrīšanu), tādējādi laupot savā vīrā degsmi un vēlmi dzīvot.

Pēc tam, kad iepriekšējais šerifs izsūtīts tīrīšanā, tiek meklēts jauns un mēra Džensas izvēle krīt par labu kādai meitenei no Mehāniskās daļas – Džuljetai jeb Džūlai. Ideja par šo sievieti šerifa krēslā šķiet vienlaicīgi laba un arī sasodīti bīstama, jo Džūla ir pārāk gudra, pārāk valdonīga un arī pārāk spītīga, lai pakļautos rakstītajiem un nerakstītajiem Elevatora likumiem. Ar katru jaunu izlasītu lappusi lasītājs saprot, kāpēc “Vilna” tiek salīdzināta ar “Bada spēlēm”, jo Džūla ir “Vilnas” Katnisa Everdīna – revolūcijas simbols.

Daudzie jautājumi, kas lasītājam rodas jau pašā romāna sākumā, uztur intrigu un neļauj romānu nolikt malā neizlasītu, jo katrs, kurš sācis “Vilnu” lasīt, grib uzzināt, kāpēc šie cilvēki dzīvo elevatorā, kāpēc virszemē nav iespējams dzīvot, kāda izskatās nākotnes Eiropa, vai visa pasaule ir kļuvusi toksiska, kāpēc kas tāds tika pieļauts, kur palikuši pasaules lielie vadītāji utt. Viens ir skaidrs – jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu uz tiem. Romāna valoda ir bagātīga un Hovijs ļoti rūpīgi izplānojis un aprakstījis Elevatora sistēmu, valdošās intrigas, amatu sadalījumu, savstarpējās attiecības starp dažādām Elevatora daļām un arī dažādus tehniskos sīkumus.

Ļoti iespējams, ka tā ir mana vaina, bet nespēju izjust tikpat kā nekādu saikni ar romāna galveno varoni Džuljetu – nebija līdzpārdzīvojuma. Ļoti patika Holstons, mērs Džensa un vietnieks Mārnss. (Iespējams, pie vainas tas, ka ar šiem varoņiem lasītājs tiek iepazīstināts jau pašā romāna sākumā, bet Džuljetu lasītājs iepazīst tikai tad, kad izlasījis ļoti apjomīgu romāna ievadu.)

Lasot “Vilnu”, sevi lika manīt kāda fobija, kas mani vajā jau kopš bērnības – klaustrofobija. (Šī iemesla dēļ nekad neesmu apmeklējis pazemes alas un par šaurām, slēgtām telpām pat domāt negribu.) Klaustrofobisku momentu “Vilnā” netrūkst, tāpēc dažbrīd romānu nespēju izbaudīt pilnībā.

“Vilna” ir ļoti kvalitatīvs un aizraujošs zinātniskās fantastikas darbs, tikai man šķita, ka dažas intrigas ar nolūku tiek pārāk ilgi stieptas garumā, lai noturētu lasītāja uzmanību, un grāmatas beigās neatbildētu jautājumu ir krietni vairāk nekā tās sākumā. Romāns man patika, bet pagaidām grūti spriest, vai tik ļoti, lai gribētu lasīt turpinājumus.

Starp citu, kinokompānija 20th Century Fox jau iegādājusies “Vilnas” ekranizēšanas tiesības un filmas režisors būs Ridlijs Skots. Plānots, ka filma uz kinoteātru lielajiem ekrāniem nonāks jau 2015. gadā. Baidos kaut ko prognozēt, bet, manuprāt, filma būs kases grāvējs.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Labāk piebiedroties rēgiem, nekā ļaut, lai tie tevi vajā. Labāk nedzīvot, nekā dzīvot tukšu dzīvi…” – 117. lpp

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Izdevniecība “Prometejs”, tulkotāja: Santa Andersone.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”


"Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas" grāmatas vāks.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas” grāmatas vāks.

Šā gada 1. aprīlī “Grega dienasgrāmatu” galvenais varonis Gregs Heflijs svinēja savu septīto dzimšanas dienu, jo tieši 2007. gada 1. aprīlis bija tas datums, kad pie lasītājiem nonāca pirmā grāmata par šo zīmēto puisēnu, kurš šo gadu laikā paspējis iekarot miljoniem lasītāju simpātijas visā pasaulē. Pavisam nesen pie latviešu mazajiem un vairs ne tik mazajiem lasītājiem nonāca jau astotā Džefa Kinnija grāmata par Gregu: “Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”

Par “Grega dienasgrāmatu” popularitāti strīdēties būtu bezjēdzīgi, jo ne velti tās slavē kritiķi no Time, Washington Post, School Library Journal un NPR Backseat Book Club, kā arī dažādu vecumu lasītāji visā pasaulē. Turklāt pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Džefa Kinnija pirmo grāmatu par Gregu (“Grega dienasgrāmata”) Latvijas lasītāji iebalsojuši šova “Lielā Lasīšana” populārāko grāmatu simtniekā.

Astotās Grega piedzīvojumu grāmatas centrā ir Grega centieni atrast jaunus draugus, jo, pateicoties kādai meitenei, kurā iemīlējies Roulijs, pārtrūkusi šķietami nešķiramā draugu savienība. (Manuprāt, katrs, kura labākais draugs kādreiz upurējis draudzību mīlestības labā, zina, kā jūtas Gregs šajā grāmatā.) Tomēr jaunu draugu meklēšana nav nemaz tik vienkārša, kā varētu šķist, jo draugus taču jāizvēlas ļoti rūpīgi, turklāt nav garantijas, ka vēlme draudzēties būs abpusēja. Tā nu par Grega pirmo draugu pēc Roulija nodevības kļūst Nerna kungs, kurš, starp citu, savu draudzību Gregam piedāvā tikai aiz žēluma. Nav pārāk spoži, vai ne?!  Turklāt situāciju vēl nomācošāku padara fakts, ka visiem, pat Grega mazajam brālim Manijam, ir draugi.

Astotā “Grega dienasgrāmata” ir lieliska, jo Kinnijs nav zaudējis savu spēju atainot jebkuru situāciju ar pamatīgu optimisma, ironijas un humora devu. Nesmieties ir grūti, jo lielu daļu no “Grega dienasgrāmatās” atainotajām situācijām ir piedzīvojis katrs – draugu nodevību, jaunu apavu iegādi, sadzīvošanu ar radiniekiem, smieklu savaldīšanu nopietnos pasākumos un daudz ko citu. Ļoti simpatizē tas, ka Kinnijs nevienā grāmatā Gregu nav atainojis kā paraug-bērnu, jo Gregam ir savi niķi un stiķi – viņš var rīkoties egoistiski, neapdomīgi, muļķīgi, vienlaicīgi nezaudējot savu šarmu un saglabājot cilvēcību.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Papīra formāta grāmatu blogs


Foto: "BaibaBooks" izdotā lasītāja dienasgrāmata

Foto: “BaibaBooks” izdotā lasītāja dienasgrāmata

“Literatūras galvenais uzdevums ir pateikt patiesību par mums pašiem, stāstot par cilvēkiem, kuri nekad nav eksistējuši” – Stīvens Kings 

Šāds citāts atrodams jaunās grāmatu izdevniecības “BaibaBooks” izdotajā lasītāja dienasgrāmatā “Es lasu un man patīk”, kuru pavisam nesen ieguvu savā īpašumā. Manas simpātijas šī dienasgrāmata iemantoja gan ar šo Kinga citātu, gan ar gaumīgo dizainu un kompakto izmēru.

Lielākā daļa cilvēku neveido grāmatu blogus, tāpēc visbiežāk izpaliek izlasīto grāmatu uzskaite, bet vērtīgie citāti, atziņas un iespaidi tā arī paliek nerealizēti rakstu zīmēs un laika gaitā tiek aizmirsti pavisam. Tieši šī iemesla dēļ jau vairākus gadus domāju, ka katram kārtīgam literatūras mīļotājam vajadzētu plānotāju/dienasgrāmatu/kladi, kurā uzskaitīt izlasītās grāmatas un ierakstīt arī cita veida literārās piezīmes. Protams, viens ir domāt, bet pavisam kas cits ir darīt, tāpēc man prieks, ka “BaibaBooks” meitenes ir tās darītājas, kuras taustāmā formātā ir realizējušas daudzu literatūras mīļotāju mazo sapnīti – literāro ceļojumu albumu.

Man patīk, ka šajā dienasgrāmatā var uzskaitīt ne tikai sev tuvas un mīļas grāmatas, bet var smelties arī idejas jaunai lasāmvielai, jo “Es lasu un man patīk” beigu daļā ir tādas sadaļas kā “grāmatas, ko vērts izlasīt”, “Nobela balvas literatūrā laureāti” un “Latvijas literatūras gada balva”. Sadaļa “grāmatas, kuras es vēlos izlasīt”, manuprāt, ir nedaudz par mazu, bet tā man noteikti šķistu par mazu arī tad, ja tā sastāvētu no 100 un vairāk lappusēm, jo, kā jau katrs grāmatu mīļotājs ir pārliecinājies, “must read” sarakstiem nekad nav ne gala, ne malas.

Tā kā šī dienasgrāmata nav bezizmēra, tad gribētu tās lietotājiem ieteikt rakstīt dienasgrāmatā tikai par labām grāmatām – tādām, kuras ir vērts lasīt atkārtoti un ieteikt draugiem. Sirdi sildoša šķiet doma par to dienu, kad šī dienasgrāmata būs piepildīta ar piezīmēm par lieliskām grāmatām. Lasītāja dienasgrāmata ir lieta, kura noteikti novērtēs katrs literatūras mīļotājs.

Divi pusaudži un zagta lada


Foto: latviskotā grāmatas izdevuma vaks

Foto: latviskotā grāmatas izdevuma vāks

2010. gadā vācu rakstnieka Volfganga Herndorfa romāns “Čiks” iekaroja Vācijas lasītāju sirdis, bet dažu gadu laikā tas ticis tulkots jau 16 valodās un paspējis iekarot lasītāju simpātijas arī citviet pasaulē. Šī gada sākumā, pateicoties “Jāņa Rozes” apgādam un tulkotājai Mārai Poļakovai, šis romāns nonāca arī pie latviešu lasītājiem. 

Par sliktām grāmatām rakstīt ir vienkārši, bet grūtāk ir tad, kad jānoformulē domas un iespaidi par labām grāmatām. Pirms grāmatas izlasīšanas domāju: “ja man šī grāmata nepatiks, tad rakstīšu, ka Herndorfam no idejas par jauniešu romānu čiks vien sanācis.” Protams, žēl, ka šo muļķīgo asprātību man jāpatur pie sevis, bet prieks, ka šī vācu autora darbs manī uzjundīja patīkamas un sentimentālas atmiņas par maniem pusaudžu gadiem, kas gan nemaz tik seni nav. (Kaut gan – pēc pusotra mēneša būšu tieši desmit gadus vecāks par abiem grāmatas galvenajiem varoņiem.)

Par ko tad ir šis romāns? Maiks Klingenbergs ir diezgan garlaicīgs bagātu vecāku bērns – viņa māte regulāri apmeklē “skaistuma kūres” aka rehabilitācijas centru, kurā ārstējas no alkoholisma, bet tēvs diezgan atklāti salaiž ar savu jauno asistenti. Par spīti tam, ka Maikam un viņa vecākiem naudas netrūkst, viņš nav tipiskais bagātnieku dēliņš un popularitāte un draugu ielenkums viņam ir svešas lietas. Turklāt viņa lielākā simpātija Tatjana, kurai ļoti patīk Bejonse, neliekas par puisi ne zinis un piedevām neuzaicina viņu arī uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru uzaicināti ir visi. (Labi, ne gluži visi, jo dīvaiņi un savrupnieki ielūgumus nesaņem.) Kamēr citi izklaidējas un bauda “skaistuma kūres”, tikmēr Maikam vasaras brīvlaikā jāiztiek bez draugu kompānijas un jautrības. Bet tad pie Maika ierodas viņa jaunais klasesbiedrs Čiks ar zagtu ladu un tas ir tikai piedzīvojumu sākums…

Cilvēkus, kas vēl tikai plāno šo romānu lasīt, gribu brīdināt, ka “Čiks” nebūtu jāuztver pārāk nopietni, jo tas tomēr ir pusaudžu dēku romāns, kaut gan… jā, zināma morāle un viela pārdomām tajā visā ir, jo aiz traģikomiskā stāstījuma tomēr ievītas diezgan nopietnas tēmas un skaista draudzība. Herndorfs uzbāzīgi nemoralizē, kā to dara daudzi citi jauniešu romānu autori, turklāt šis vācu rakstnieks spējis uz pasauli paskatīties ar pusaudža acīm, kas spilgti izpaužas arī stāstījuma valodā, kas burtiski dzirkstī. (Tulkotāja Māra Poļakova, manuprāt, paveikusi apbrīnojamu darbu, jo tulkojums ir fenomenāli labs.) Ja būtu šo romānu lasījis, kad biju četrpadsmit gadus vecs, tad noteikti būtu to iekļāvis savu tolaik mīļāko grāmatu sarakstā.

Bieži vien šajā romānā parādās dažādi pārspīlējumi un neticamas situācijas, bet tajos brīžos vajadzētu atcerēties, ka stāstītājs ir pusaugu vecuma puika.

Diemžēl Volfgangs Herndorfs jaunus darbus vairs neradīs, jo pagājušā gadā “Čika” autors pēc ilgstošas cīņas ar vēzi devās aizsaulē, sasniedzis tikai 48 gadu vecumu. Tomēr ļoti ceru, ka “Jāņa Rozes” apgāds tulkos un izdos arī citus Herndorfa darbus, kurus viņš paspēja sarakstīt pirms došanās uz viņsauli.

VĒRTĒJUMS: 10/10 par Tomasa Folka veidoto vāka noformējumu, 10/10 par Māras Poļakovas tulkojumu; 8/10 par pašu romānu. Kopā sanāk stabils 9/10. 

Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā


Foto: latviskotā izdevuma vāks

Foto: latviskotā izdevuma vāks

Uz Krisa Stjuarta romāna “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” vāka rakstīts, ka grāmatu vajadzētu ņemt līdzi ceļojumā, bet, manuprāt, nekādu ceļojumu nemaz nevajag, jo pati grāmata ir kā ceļojums, kas aizved lasītāju uz skaisto, bet vienlaicīgi skarbo Spāniju. 

“Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” ir autobiogrāfisks Krisa Stjuarta darbs, kurā šis angļu vīrietis apraksta, kā ar savu sievu Annu pametuši Angliju un pārcēlušies uz dzīvi Spānijā, lai nodotos laucinieku dzīvei, kas savā ziņā ir ļoti liela avantūra. Stāsts sākas ar to, ka Kriss veic spontānu pirkumu, iegādājoties El Valero – lauku māju, kas sākumā šķiet kā sapņu pils, bet vēlāk atklājas visas tās nepilnības – elektrības neesamība, krāna ūdens trūkums, kā arī iepriekšējais mājas saimnieks, kurš labprātīgi negrasās El Valero pamest. Turklāt netālu no mājas ir arī upe, kas mēdz pārplūst, norobežojot El Valero no apkārtējās pasaules. Vidusmēra divdesmit pirmā gadsimta cilvēks, uzzinot visus šīs lauku mājas un tās apkārtnes trūkumus, noteikti kravātu čemodānus un dotos atpakaļ uz savu dzimteni, bet Kriss tā nedara… jo viņš ir optimists.

Šo grāmatu noteikti var likt līdzās Pītera Meila romānam “Gads Provansā” un Frānsisas Mejas romānam “Zem Toskānas saules”, jo šiem darbiem ir līdzīga tematika – ārzemnieki, kas pametuši dzimteni, lai uzsāktu dzīvi savā sapņu zemē. Man šādi darbi patīk, jo vienmēr esmu sapņojis par dzīvi ārzemēs, bet nekad neesmu nopietni apsvēris, ka kādreiz patiešām varētu sakravāt čemodānus un pamest dzimteni. Tieši tāpēc es lasu grāmatas par cilvēkiem, kas spējuši būt pietiekami drosmīgi un ambiciozi, lai piepildītu savus sapņus.

“Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” ir spilgts pierādījums tam, ka jaunas dzīves uzsākšana svešumā nemaz tāda pasaka nav, jo, lai arī uz kuru pasaules malu tu dotos, vienmēr atradīsies problēmas, kuras vajadzēs risināt. Simpatizē, ka Stjuarts dzīvi Andalūzijā atspoguļojis no laucinieku skatpunkta, tādējādi sniedzot lasītājiem īsto Spānijas atmosfēru – visā tās skarbumā, neaizmirstot pieminēt arī mežonīgās dabas burvību. Būtu gan vēlējies, lai Stjuarts lielāku uzmanību pievērš Spānijas nacionālajai virtuvei, bet, iespējams, viņam šī tēma nešķita tik svarīga.

Kas mani kaitināja? Rusicismi. Tos bija grūti nepamanīt un, lai gan neesmu lasījis šo darbu oriģinālvalodā, pieļauju, ka Stjuarts nelietoja tādus vārdus kā “kapeikas” un “bardaks”. Negribu mest akmeņus neviena dārziņā, bet, iespējams, pie rusicismu esamības latviskotajā izdevumā vainīga redaktore vai tulkotāja. Par spīti rusicismu esamībai, romāna valoda ir plūstoša un personāži spilgti un simpātiski, tāpēc “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” lasīšana man sniedza patīkamu atslodzi pēc garajām darbadienām.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Silta un ērta gulta, kas dalīta ar patīkamu partneri, vienmēr ir guvusi virsroku pār iespējamajiem piedzīvojumiem, ko sniedz jauna diena.” – 74. lpp

Izdevējs: “BaibaBooks”; Tulkojusi: Ilze Burnovska

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Ienirstot bērnības atmiņās


Foto: grāmatas latviskā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskā izdevuma vāka noformējums

Geimenu droši var saukt par fantāzijas žanra smagsvaru – par šī fakta patiesumu pat nav vērts strīdēties, jo tas vienkārši tā ir. Apliecinājums Geimena meistarībai ir arī lasītāju atzinība, jo tieši Geimena jaunāko darbu “Okeāns ielas galā” vietnes goodreads.com lietotāji atzina par 2013. gada labāko fantāzijas darbu. 

“Okeāns ielas galā” ir stāsts par kādu vīrieti, kurš atgriežas savā dzimtajā pilsētā, kurā pavadījis savu bērnību, lai apmeklētu bēres. Bērnības māja jau sen kā nojaukta, bet pašā ielas galā joprojām stāv lauku māja, kurā agrāk dzīvoja viņa bērnības dienu draudzene Letija Hempstoka kopā ar savu māti un vecmāmiņu. Vīrieša atmiņā ataust bērnība, kas bijusi pārpildīta ar dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem – daži no tiem tik neticami, ka grūti saprast – tas noticis realitātē vai tikai maza bērna fantāzijā?! Visam pa vidu ir arī kāds dīķis, kurš patiesībā ir okeāns.

Pusmūža vīrieša sirdī joprojām palicis neliels gabaliņš no bērnības (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), kas joprojām neliek mieru un liek bērnības atmiņām mutuļot. Un varbūt šīs bēres, kuru dēļ vīrietis atgriezies dzimtajā pilsētā, ir kā simbols atvadām no bērnības…

Grāmatā lieliski parādīts tas, ka maza bērna pasaulē nepastāv robežas starp realitāti un iedomu pasauli, jo bērnībā tas viss ir īsts. Turklāt, ļoti iespējams, ka pieaugušo cietsirdību un kļūdas bērna prāts spēj attaisnot savādāk, nekā to dara pieauguši cilvēki, tāpēc arī šim stāstam ir tik izteikta fantāzijas un mistikas garša. Autors gan neliek lasītajiem noprast, ka viss galvenā varoņa bērnībā notikušais ir tikai iztēles un realitātes sajaukums, tāpēc arī pēc grāmatas izlasīšanas aktuāls ir jautājums par to, vai viss aprakstītais noticis realitātē vai tikai bērna fantāzijā.

“Okeāns ielas galā” ir spilgts pierādījums tam, ka atvadas no bērnības vienmēr ir nedaudz sāpīgas, tāpat kā atmiņas par to. Arī tad, ja bērnība bijusi skaista un laimīga. Grāmatā noteikti ir kaut kas maģisks, kas liek ar mīlestību un siltumu atcerēties pašam par savām bērnu dienām.

Liels prieks, ka Geimena romāna tulkojums pie Latvijas lasītajiem nonāca tik ātri. Par to laikam jāsaka paldies tulkotājai Vandai Tomaševičai un redaktorei Laurai Dreižei. (Jā, jā, tai pašai Dreižei, kas arī tulkotāja un rakstniece.) Patiesībā Dreižes talantu apbrīnoju, jo viņa ir mana vienaudze un literatūras lauciņā sasniegusi patiešām daudz, bet jāatzīst, ka gribētu, lai viņa vairāk raksta savus darbus – ne tāpēc, ka viņa slikti strādātu kā redaktore vai tulkotāja, bet gan tāpēc, ka viņai kā rakstniecei ir pārāk liels talants, lai rakstīšanas vietā rediģētu vai tulkotu citu cilvēku darbus.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Labāk baidīties no konkrētā, redzamā, nekā no nezināmā.” – 161.lpp

“Vārdi dažkārt izglābj mums dzīvību.” – 206.lpp 

VĒRTĒJUMS: 9/10