Grāmatas

Patiesība ir tur, ārā


vilnaKatrs no mums kādreiz ir iedomājies par to, kāda izskatīsies pasaule pēc vairākiem simtiem gadu, uzburot savā prātā harmonisku un tehnoloģiski augsti attīstītu vai absolūti distopisku un pagrimuma pilnu ainu. Amerikāņu rakstnieks Hjū Hovijs savā romānā “Vilna” lasītājiem piedāvā iepazīt diezgan drūmu un pat baisu nākotnes vīziju, kuru diez vai kāds pie pilna prāta esošs cilvēks vēlētos piedzīvot. 

Romānā stāstīts par diezgan tālu nākotni (romānā nav minēts konkrēts laiks), kad uz zemes klimats kļuvis tik toksisks, ka cilvēkiem, lai izdzīvotu, nākas dzīvot pazemes Elevatorā, kurā valda sava kārtība un likumi. Jautājumi “kā tas viss sākās?” un “kāpēc cilvēkiem jādzīvo Elevatorā?” var novest pie izsūtīšanas virszemē, kas uzskatāms par nāvessodu. Jau pašā romāna sākumā doties ārā labprātīgi piekrīt šerifs Holstons, kura sieva pirms dažiem gadiem arī devusies ārā, lai tīrītu (izsūtīšanu no Elevatora sauc par tīrīšanu), tādējādi laupot savā vīrā degsmi un vēlmi dzīvot.

Pēc tam, kad iepriekšējais šerifs izsūtīts tīrīšanā, tiek meklēts jauns un mēra Džensas izvēle krīt par labu kādai meitenei no Mehāniskās daļas – Džuljetai jeb Džūlai. Ideja par šo sievieti šerifa krēslā šķiet vienlaicīgi laba un arī sasodīti bīstama, jo Džūla ir pārāk gudra, pārāk valdonīga un arī pārāk spītīga, lai pakļautos rakstītajiem un nerakstītajiem Elevatora likumiem. Ar katru jaunu izlasītu lappusi lasītājs saprot, kāpēc “Vilna” tiek salīdzināta ar “Bada spēlēm”, jo Džūla ir “Vilnas” Katnisa Everdīna – revolūcijas simbols.

Daudzie jautājumi, kas lasītājam rodas jau pašā romāna sākumā, uztur intrigu un neļauj romānu nolikt malā neizlasītu, jo katrs, kurš sācis “Vilnu” lasīt, grib uzzināt, kāpēc šie cilvēki dzīvo elevatorā, kāpēc virszemē nav iespējams dzīvot, kāda izskatās nākotnes Eiropa, vai visa pasaule ir kļuvusi toksiska, kāpēc kas tāds tika pieļauts, kur palikuši pasaules lielie vadītāji utt. Viens ir skaidrs – jautājumu ir krietni vairāk nekā atbilžu uz tiem. Romāna valoda ir bagātīga un Hovijs ļoti rūpīgi izplānojis un aprakstījis Elevatora sistēmu, valdošās intrigas, amatu sadalījumu, savstarpējās attiecības starp dažādām Elevatora daļām un arī dažādus tehniskos sīkumus.

Ļoti iespējams, ka tā ir mana vaina, bet nespēju izjust tikpat kā nekādu saikni ar romāna galveno varoni Džuljetu – nebija līdzpārdzīvojuma. Ļoti patika Holstons, mērs Džensa un vietnieks Mārnss. (Iespējams, pie vainas tas, ka ar šiem varoņiem lasītājs tiek iepazīstināts jau pašā romāna sākumā, bet Džuljetu lasītājs iepazīst tikai tad, kad izlasījis ļoti apjomīgu romāna ievadu.)

Lasot “Vilnu”, sevi lika manīt kāda fobija, kas mani vajā jau kopš bērnības – klaustrofobija. (Šī iemesla dēļ nekad neesmu apmeklējis pazemes alas un par šaurām, slēgtām telpām pat domāt negribu.) Klaustrofobisku momentu “Vilnā” netrūkst, tāpēc dažbrīd romānu nespēju izbaudīt pilnībā.

“Vilna” ir ļoti kvalitatīvs un aizraujošs zinātniskās fantastikas darbs, tikai man šķita, ka dažas intrigas ar nolūku tiek pārāk ilgi stieptas garumā, lai noturētu lasītāja uzmanību, un grāmatas beigās neatbildētu jautājumu ir krietni vairāk nekā tās sākumā. Romāns man patika, bet pagaidām grūti spriest, vai tik ļoti, lai gribētu lasīt turpinājumus.

Starp citu, kinokompānija 20th Century Fox jau iegādājusies “Vilnas” ekranizēšanas tiesības un filmas režisors būs Ridlijs Skots. Plānots, ka filma uz kinoteātru lielajiem ekrāniem nonāks jau 2015. gadā. Baidos kaut ko prognozēt, bet, manuprāt, filma būs kases grāvējs.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Labāk piebiedroties rēgiem, nekā ļaut, lai tie tevi vajā. Labāk nedzīvot, nekā dzīvot tukšu dzīvi…” – 117. lpp

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Izdevniecība “Prometejs”, tulkotāja: Santa Andersone.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”


"Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas" grāmatas vāks.

“Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas” grāmatas vāks.

Šā gada 1. aprīlī “Grega dienasgrāmatu” galvenais varonis Gregs Heflijs svinēja savu septīto dzimšanas dienu, jo tieši 2007. gada 1. aprīlis bija tas datums, kad pie lasītājiem nonāca pirmā grāmata par šo zīmēto puisēnu, kurš šo gadu laikā paspējis iekarot miljoniem lasītāju simpātijas visā pasaulē. Pavisam nesen pie latviešu mazajiem un vairs ne tik mazajiem lasītājiem nonāca jau astotā Džefa Kinnija grāmata par Gregu: “Grega dienasgrāmata 8. Nu gan neveicas!”

Par “Grega dienasgrāmatu” popularitāti strīdēties būtu bezjēdzīgi, jo ne velti tās slavē kritiķi no Time, Washington Post, School Library Journal un NPR Backseat Book Club, kā arī dažādu vecumu lasītāji visā pasaulē. Turklāt pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Džefa Kinnija pirmo grāmatu par Gregu (“Grega dienasgrāmata”) Latvijas lasītāji iebalsojuši šova “Lielā Lasīšana” populārāko grāmatu simtniekā.

Astotās Grega piedzīvojumu grāmatas centrā ir Grega centieni atrast jaunus draugus, jo, pateicoties kādai meitenei, kurā iemīlējies Roulijs, pārtrūkusi šķietami nešķiramā draugu savienība. (Manuprāt, katrs, kura labākais draugs kādreiz upurējis draudzību mīlestības labā, zina, kā jūtas Gregs šajā grāmatā.) Tomēr jaunu draugu meklēšana nav nemaz tik vienkārša, kā varētu šķist, jo draugus taču jāizvēlas ļoti rūpīgi, turklāt nav garantijas, ka vēlme draudzēties būs abpusēja. Tā nu par Grega pirmo draugu pēc Roulija nodevības kļūst Nerna kungs, kurš, starp citu, savu draudzību Gregam piedāvā tikai aiz žēluma. Nav pārāk spoži, vai ne?!  Turklāt situāciju vēl nomācošāku padara fakts, ka visiem, pat Grega mazajam brālim Manijam, ir draugi.

Astotā “Grega dienasgrāmata” ir lieliska, jo Kinnijs nav zaudējis savu spēju atainot jebkuru situāciju ar pamatīgu optimisma, ironijas un humora devu. Nesmieties ir grūti, jo lielu daļu no “Grega dienasgrāmatās” atainotajām situācijām ir piedzīvojis katrs – draugu nodevību, jaunu apavu iegādi, sadzīvošanu ar radiniekiem, smieklu savaldīšanu nopietnos pasākumos un daudz ko citu. Ļoti simpatizē tas, ka Kinnijs nevienā grāmatā Gregu nav atainojis kā paraug-bērnu, jo Gregam ir savi niķi un stiķi – viņš var rīkoties egoistiski, neapdomīgi, muļķīgi, vienlaicīgi nezaudējot savu šarmu un saglabājot cilvēcību.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Papīra formāta grāmatu blogs


Foto: "BaibaBooks" izdotā lasītāja dienasgrāmata

Foto: “BaibaBooks” izdotā lasītāja dienasgrāmata

“Literatūras galvenais uzdevums ir pateikt patiesību par mums pašiem, stāstot par cilvēkiem, kuri nekad nav eksistējuši” – Stīvens Kings 

Šāds citāts atrodams jaunās grāmatu izdevniecības “BaibaBooks” izdotajā lasītāja dienasgrāmatā “Es lasu un man patīk”, kuru pavisam nesen ieguvu savā īpašumā. Manas simpātijas šī dienasgrāmata iemantoja gan ar šo Kinga citātu, gan ar gaumīgo dizainu un kompakto izmēru.

Lielākā daļa cilvēku neveido grāmatu blogus, tāpēc visbiežāk izpaliek izlasīto grāmatu uzskaite, bet vērtīgie citāti, atziņas un iespaidi tā arī paliek nerealizēti rakstu zīmēs un laika gaitā tiek aizmirsti pavisam. Tieši šī iemesla dēļ jau vairākus gadus domāju, ka katram kārtīgam literatūras mīļotājam vajadzētu plānotāju/dienasgrāmatu/kladi, kurā uzskaitīt izlasītās grāmatas un ierakstīt arī cita veida literārās piezīmes. Protams, viens ir domāt, bet pavisam kas cits ir darīt, tāpēc man prieks, ka “BaibaBooks” meitenes ir tās darītājas, kuras taustāmā formātā ir realizējušas daudzu literatūras mīļotāju mazo sapnīti – literāro ceļojumu albumu.

Man patīk, ka šajā dienasgrāmatā var uzskaitīt ne tikai sev tuvas un mīļas grāmatas, bet var smelties arī idejas jaunai lasāmvielai, jo “Es lasu un man patīk” beigu daļā ir tādas sadaļas kā “grāmatas, ko vērts izlasīt”, “Nobela balvas literatūrā laureāti” un “Latvijas literatūras gada balva”. Sadaļa “grāmatas, kuras es vēlos izlasīt”, manuprāt, ir nedaudz par mazu, bet tā man noteikti šķistu par mazu arī tad, ja tā sastāvētu no 100 un vairāk lappusēm, jo, kā jau katrs grāmatu mīļotājs ir pārliecinājies, “must read” sarakstiem nekad nav ne gala, ne malas.

Tā kā šī dienasgrāmata nav bezizmēra, tad gribētu tās lietotājiem ieteikt rakstīt dienasgrāmatā tikai par labām grāmatām – tādām, kuras ir vērts lasīt atkārtoti un ieteikt draugiem. Sirdi sildoša šķiet doma par to dienu, kad šī dienasgrāmata būs piepildīta ar piezīmēm par lieliskām grāmatām. Lasītāja dienasgrāmata ir lieta, kura noteikti novērtēs katrs literatūras mīļotājs.

Divi pusaudži un zagta lada


Foto: latviskotā grāmatas izdevuma vaks

Foto: latviskotā grāmatas izdevuma vāks

2010. gadā vācu rakstnieka Volfganga Herndorfa romāns “Čiks” iekaroja Vācijas lasītāju sirdis, bet dažu gadu laikā tas ticis tulkots jau 16 valodās un paspējis iekarot lasītāju simpātijas arī citviet pasaulē. Šī gada sākumā, pateicoties “Jāņa Rozes” apgādam un tulkotājai Mārai Poļakovai, šis romāns nonāca arī pie latviešu lasītājiem. 

Par sliktām grāmatām rakstīt ir vienkārši, bet grūtāk ir tad, kad jānoformulē domas un iespaidi par labām grāmatām. Pirms grāmatas izlasīšanas domāju: “ja man šī grāmata nepatiks, tad rakstīšu, ka Herndorfam no idejas par jauniešu romānu čiks vien sanācis.” Protams, žēl, ka šo muļķīgo asprātību man jāpatur pie sevis, bet prieks, ka šī vācu autora darbs manī uzjundīja patīkamas un sentimentālas atmiņas par maniem pusaudžu gadiem, kas gan nemaz tik seni nav. (Kaut gan – pēc pusotra mēneša būšu tieši desmit gadus vecāks par abiem grāmatas galvenajiem varoņiem.)

Par ko tad ir šis romāns? Maiks Klingenbergs ir diezgan garlaicīgs bagātu vecāku bērns – viņa māte regulāri apmeklē “skaistuma kūres” aka rehabilitācijas centru, kurā ārstējas no alkoholisma, bet tēvs diezgan atklāti salaiž ar savu jauno asistenti. Par spīti tam, ka Maikam un viņa vecākiem naudas netrūkst, viņš nav tipiskais bagātnieku dēliņš un popularitāte un draugu ielenkums viņam ir svešas lietas. Turklāt viņa lielākā simpātija Tatjana, kurai ļoti patīk Bejonse, neliekas par puisi ne zinis un piedevām neuzaicina viņu arī uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru uzaicināti ir visi. (Labi, ne gluži visi, jo dīvaiņi un savrupnieki ielūgumus nesaņem.) Kamēr citi izklaidējas un bauda “skaistuma kūres”, tikmēr Maikam vasaras brīvlaikā jāiztiek bez draugu kompānijas un jautrības. Bet tad pie Maika ierodas viņa jaunais klasesbiedrs Čiks ar zagtu ladu un tas ir tikai piedzīvojumu sākums…

Cilvēkus, kas vēl tikai plāno šo romānu lasīt, gribu brīdināt, ka “Čiks” nebūtu jāuztver pārāk nopietni, jo tas tomēr ir pusaudžu dēku romāns, kaut gan… jā, zināma morāle un viela pārdomām tajā visā ir, jo aiz traģikomiskā stāstījuma tomēr ievītas diezgan nopietnas tēmas un skaista draudzība. Herndorfs uzbāzīgi nemoralizē, kā to dara daudzi citi jauniešu romānu autori, turklāt šis vācu rakstnieks spējis uz pasauli paskatīties ar pusaudža acīm, kas spilgti izpaužas arī stāstījuma valodā, kas burtiski dzirkstī. (Tulkotāja Māra Poļakova, manuprāt, paveikusi apbrīnojamu darbu, jo tulkojums ir fenomenāli labs.) Ja būtu šo romānu lasījis, kad biju četrpadsmit gadus vecs, tad noteikti būtu to iekļāvis savu tolaik mīļāko grāmatu sarakstā.

Bieži vien šajā romānā parādās dažādi pārspīlējumi un neticamas situācijas, bet tajos brīžos vajadzētu atcerēties, ka stāstītājs ir pusaugu vecuma puika.

Diemžēl Volfgangs Herndorfs jaunus darbus vairs neradīs, jo pagājušā gadā “Čika” autors pēc ilgstošas cīņas ar vēzi devās aizsaulē, sasniedzis tikai 48 gadu vecumu. Tomēr ļoti ceru, ka “Jāņa Rozes” apgāds tulkos un izdos arī citus Herndorfa darbus, kurus viņš paspēja sarakstīt pirms došanās uz viņsauli.

VĒRTĒJUMS: 10/10 par Tomasa Folka veidoto vāka noformējumu, 10/10 par Māras Poļakovas tulkojumu; 8/10 par pašu romānu. Kopā sanāk stabils 9/10. 

Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā


Foto: latviskotā izdevuma vāks

Foto: latviskotā izdevuma vāks

Uz Krisa Stjuarta romāna “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” vāka rakstīts, ka grāmatu vajadzētu ņemt līdzi ceļojumā, bet, manuprāt, nekādu ceļojumu nemaz nevajag, jo pati grāmata ir kā ceļojums, kas aizved lasītāju uz skaisto, bet vienlaicīgi skarbo Spāniju. 

“Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” ir autobiogrāfisks Krisa Stjuarta darbs, kurā šis angļu vīrietis apraksta, kā ar savu sievu Annu pametuši Angliju un pārcēlušies uz dzīvi Spānijā, lai nodotos laucinieku dzīvei, kas savā ziņā ir ļoti liela avantūra. Stāsts sākas ar to, ka Kriss veic spontānu pirkumu, iegādājoties El Valero – lauku māju, kas sākumā šķiet kā sapņu pils, bet vēlāk atklājas visas tās nepilnības – elektrības neesamība, krāna ūdens trūkums, kā arī iepriekšējais mājas saimnieks, kurš labprātīgi negrasās El Valero pamest. Turklāt netālu no mājas ir arī upe, kas mēdz pārplūst, norobežojot El Valero no apkārtējās pasaules. Vidusmēra divdesmit pirmā gadsimta cilvēks, uzzinot visus šīs lauku mājas un tās apkārtnes trūkumus, noteikti kravātu čemodānus un dotos atpakaļ uz savu dzimteni, bet Kriss tā nedara… jo viņš ir optimists.

Šo grāmatu noteikti var likt līdzās Pītera Meila romānam “Gads Provansā” un Frānsisas Mejas romānam “Zem Toskānas saules”, jo šiem darbiem ir līdzīga tematika – ārzemnieki, kas pametuši dzimteni, lai uzsāktu dzīvi savā sapņu zemē. Man šādi darbi patīk, jo vienmēr esmu sapņojis par dzīvi ārzemēs, bet nekad neesmu nopietni apsvēris, ka kādreiz patiešām varētu sakravāt čemodānus un pamest dzimteni. Tieši tāpēc es lasu grāmatas par cilvēkiem, kas spējuši būt pietiekami drosmīgi un ambiciozi, lai piepildītu savus sapņus.

“Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” ir spilgts pierādījums tam, ka jaunas dzīves uzsākšana svešumā nemaz tāda pasaka nav, jo, lai arī uz kuru pasaules malu tu dotos, vienmēr atradīsies problēmas, kuras vajadzēs risināt. Simpatizē, ka Stjuarts dzīvi Andalūzijā atspoguļojis no laucinieku skatpunkta, tādējādi sniedzot lasītājiem īsto Spānijas atmosfēru – visā tās skarbumā, neaizmirstot pieminēt arī mežonīgās dabas burvību. Būtu gan vēlējies, lai Stjuarts lielāku uzmanību pievērš Spānijas nacionālajai virtuvei, bet, iespējams, viņam šī tēma nešķita tik svarīga.

Kas mani kaitināja? Rusicismi. Tos bija grūti nepamanīt un, lai gan neesmu lasījis šo darbu oriģinālvalodā, pieļauju, ka Stjuarts nelietoja tādus vārdus kā “kapeikas” un “bardaks”. Negribu mest akmeņus neviena dārziņā, bet, iespējams, pie rusicismu esamības latviskotajā izdevumā vainīga redaktore vai tulkotāja. Par spīti rusicismu esamībai, romāna valoda ir plūstoša un personāži spilgti un simpātiski, tāpēc “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” lasīšana man sniedza patīkamu atslodzi pēc garajām darbadienām.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Silta un ērta gulta, kas dalīta ar patīkamu partneri, vienmēr ir guvusi virsroku pār iespējamajiem piedzīvojumiem, ko sniedz jauna diena.” – 74. lpp

Izdevējs: “BaibaBooks”; Tulkojusi: Ilze Burnovska

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Ienirstot bērnības atmiņās


Foto: grāmatas latviskā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskā izdevuma vāka noformējums

Geimenu droši var saukt par fantāzijas žanra smagsvaru – par šī fakta patiesumu pat nav vērts strīdēties, jo tas vienkārši tā ir. Apliecinājums Geimena meistarībai ir arī lasītāju atzinība, jo tieši Geimena jaunāko darbu “Okeāns ielas galā” vietnes goodreads.com lietotāji atzina par 2013. gada labāko fantāzijas darbu. 

“Okeāns ielas galā” ir stāsts par kādu vīrieti, kurš atgriežas savā dzimtajā pilsētā, kurā pavadījis savu bērnību, lai apmeklētu bēres. Bērnības māja jau sen kā nojaukta, bet pašā ielas galā joprojām stāv lauku māja, kurā agrāk dzīvoja viņa bērnības dienu draudzene Letija Hempstoka kopā ar savu māti un vecmāmiņu. Vīrieša atmiņā ataust bērnība, kas bijusi pārpildīta ar dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem – daži no tiem tik neticami, ka grūti saprast – tas noticis realitātē vai tikai maza bērna fantāzijā?! Visam pa vidu ir arī kāds dīķis, kurš patiesībā ir okeāns.

Pusmūža vīrieša sirdī joprojām palicis neliels gabaliņš no bērnības (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), kas joprojām neliek mieru un liek bērnības atmiņām mutuļot. Un varbūt šīs bēres, kuru dēļ vīrietis atgriezies dzimtajā pilsētā, ir kā simbols atvadām no bērnības…

Grāmatā lieliski parādīts tas, ka maza bērna pasaulē nepastāv robežas starp realitāti un iedomu pasauli, jo bērnībā tas viss ir īsts. Turklāt, ļoti iespējams, ka pieaugušo cietsirdību un kļūdas bērna prāts spēj attaisnot savādāk, nekā to dara pieauguši cilvēki, tāpēc arī šim stāstam ir tik izteikta fantāzijas un mistikas garša. Autors gan neliek lasītajiem noprast, ka viss galvenā varoņa bērnībā notikušais ir tikai iztēles un realitātes sajaukums, tāpēc arī pēc grāmatas izlasīšanas aktuāls ir jautājums par to, vai viss aprakstītais noticis realitātē vai tikai bērna fantāzijā.

“Okeāns ielas galā” ir spilgts pierādījums tam, ka atvadas no bērnības vienmēr ir nedaudz sāpīgas, tāpat kā atmiņas par to. Arī tad, ja bērnība bijusi skaista un laimīga. Grāmatā noteikti ir kaut kas maģisks, kas liek ar mīlestību un siltumu atcerēties pašam par savām bērnu dienām.

Liels prieks, ka Geimena romāna tulkojums pie Latvijas lasītajiem nonāca tik ātri. Par to laikam jāsaka paldies tulkotājai Vandai Tomaševičai un redaktorei Laurai Dreižei. (Jā, jā, tai pašai Dreižei, kas arī tulkotāja un rakstniece.) Patiesībā Dreižes talantu apbrīnoju, jo viņa ir mana vienaudze un literatūras lauciņā sasniegusi patiešām daudz, bet jāatzīst, ka gribētu, lai viņa vairāk raksta savus darbus – ne tāpēc, ka viņa slikti strādātu kā redaktore vai tulkotāja, bet gan tāpēc, ka viņai kā rakstniecei ir pārāk liels talants, lai rakstīšanas vietā rediģētu vai tulkotu citu cilvēku darbus.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Labāk baidīties no konkrētā, redzamā, nekā no nezināmā.” – 161.lpp

“Vārdi dažkārt izglābj mums dzīvību.” – 206.lpp 

VĒRTĒJUMS: 9/10

Un bagātie atkal raud


Foto: 2013. gada latviskotā izdevuma grāmatas vāciņš

Foto: 2013. gada latviskotā izdevuma grāmatas vāciņš

Iespējams, ka Frānsisa Skota Ficdžeralda zināmāko romānu “Lieliskais Getsbijs” nolēmu izlasīt tikai tāpēc, ka man ļoti patika režisora Baza Lurmena veidotās romāna ekranizācijas skaņu celiņš, kas joprojām atsakās pamest manu galvu. Lai nu kā, romānu esmu izlasījis un vienaldzīgu mani tas neatstāja. 

Romānā stāstīts par divdesmitā gadsimta sākumu Amerikā – laikiem, kad ātri un vienkārši bija iespējams saraust milzu bagātības, lai varētu rīkot dienām un nedēļām ilgas dārza ballītes, kurās pludoja šampānietis, dzirkstīja jaunu dāmu smiekli un valdīja samākslota bezrūpība. Viens no šādu ballīšu rīkotājiem ir arī noslēpumiem apvītais Džejs Getsbijs, kura vārdu zina visi, bet kuru neviens tā pa īstam nepazīst. Šim reibinoši bagātajam vīrietim kaimiņos dzīvo pieticīgais un piezemētais Niks Karavejs, kurš gluži nav romāna galvenais varonis, bet gan stāstītājs. Starp abiem jaunajiem vīriešiem izveidojas savdabīga draudzība un Niks kļūst par starpnieku, lai atkal savestu kopā savu precēto māsīcu Dēziju ar bagāto Getsbiju, kuru attiecības pirms pieciem gadiem tikušas dramatiski pārrautas. Protams, uzreiz ir skaidrs, ka šādu soli neatbalstīs Dēzijas vīrs Toms, kurš, starp citu, ir neuzticīgs savai sievai.

Ficdžeralda valoda ir tik baudāma, ka, lasot šo grāmatu skaļi, vārdi kūst uz mēles gluži kā sviests. Varu iztēloties, kā “Lielisko Getsbiju” kāds vakarā lasa priekšā savai mīļotajai, izteiksmīgi izceļot spēcīgos citātus, kuru grāmatā ir daudz. Šis stāsts arī vairāk ir kā tāda pasaka pieaugušajiem, jo viss tajā ir pompozs, bet tēli pārsvarā sekli un diezgan uzspēlēti. Zinu, ka ir “Lieliskā Getsbija” lasītāji, kas saka, ka varoņu seklums ir tikai publiska maska, kuru pieprasījusi valkāt tā laika sabiedrība, bet, manuprāt, pie vainas ir lasītāju nevēlēšanās ticēt tam, ka eksistējuši tik sekli cilvēki kā Dēzija. Protams, neviens neliedz lasītajiem spēlēt šo cilvēku advokātus, bet tas nemaina faktu, ka Ficdžeralds nevienā brīdī nav mēģinājis dot mājienus par to, ka Dēzija ir daudz dziļākā būtne nekā tas sākotnēji šķiet.

Atzīšos, ka man Dēzijas un Getsbija mīlas stāsts nešķita romantisks, bet drīzāk žēlumu izraisošs un izmisuma pilns, jo Dēzija iemīlēja cilvēku, par kuru Getsbijs izlikās, bet Getsbijs mīlēja Dēziju tik ļoti, ka pārvērta šos melus realitātē. Turklāt Dēzijai bija daudz iespēju, lai pierādītu, ka Getsbiju patiesi mīl, bet nevienu no tām viņa neizmantoja, tāpēc vairums lasītāju noteikti piekritīs Getsbija teiktajam par šo sievieti: “Viņas balss ir pilna ar naudu.”. Gandrīz visi šajā romānā minētie cilvēki, izņemot Niku, man šķita dvēseliski netīri, vizuāli pievilcīgi un tukši, gluži kā tādas staigājošas Faberžē olas. Tomēr, spītējot tam, ka Getsbijs nebija nekāds godīgais cilvēks, man viņa bija žēl, jo viņš dāvāja savu mīlestību un visu, ko vien varēja no sevis sniegt, sievietei, kura to nemaz nebija pelnījusi. Tieši tāpēc es gribētu teikt, ka šis mīlas stāsts ir vēl traģiskāks par Šekspīra “Romeo un Džuljetu”, jo atrast savu mūža mīlestību cilvēkā, kurš nav šo jūtu cienīgs, ir gana traģiski.

Uz “Lielisko Getsbiju” liku lielas cerības, tāpēc man prieks, ka tās tika pilnībā attaisnotas. Šis ir romāns, kuru lasīt vairāk par vienu reizi.

Noslēgumā citāts:

“Manieres var balstīties uz cietas klints vai slapja purvāja, bet pienāk brīdis, kad man ir pilnīgi vienalga, uz kā tās balstās.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8/10

Kā būtu, ja karā piedalītos burvji un pārcilvēki?


Foto: grāmatas vāka noformējums

Foto: grāmatas vāka noformējums

Kāds būtu bijis Otrais pasaules karš, ja tajā būtu izmantoti pārdabiskie spēki – burvestības un pārcilvēki, kuru spējas ir grūti aptvert? Jaunās latviešu izdevniecības “Prometejs” pirmais izdotais romāns “Rūgtās sēklas”, kuru sarakstījis Īans Tregilliss, piedāvā savu alternatīvās vēstures versiju no tēmas “kā būtu, ja būtu”. 

Pašā romāna sākumā lasītājs tiek aizvests uz kādu drūmu bāreņu namu, kurā saimnieko doktors Vestarps. Ir beidzies Pirmais pasaules karš un daudzi bērni palikuši bez vecākiem, tāpēc liela daļa no viņiem nonāk dažādos bāreņu namos, bet daļa kļūst par izmēģinājuma trusīšiem doktora Vestarpa laboratorijā, kura maskējusies zem “Cilvēces apgaismības bāreņu nama” izkārtnes. Pēc īsā un diezgan drūmā prologa seko stāsta turpinājums – doktora Vestarpa bērni jau izauguši (tie, kas izdzīvojuši pēc eksperimentiem), bet drūmā atmosfēra nav mainījusies, jo sācies Otrais pasaules karš.

Spāņu pilsoņu kara misijas laikā britu slepenais aģents Māršs redz vienu no šiem bērniem, kas nu jau kļuvusi par pieaugušu sievieti, un redzēto viņš nespēj aizmirst, jo jaunā sieviete viņu uzlūko tā, it kā pazītu, turklāt viņš pamana vēl ko dīvainu – no viņas galvas stiepjas vadi. Tikai vēlāk Māršs saprot, ka nacistu rīcībā ir cilvēki ar pārdabiskām spējām, kas izpaužas kā neredzamība, spēja staigāt caur sienām, gaišredzība un spēja aizdedzināt priekšmetus. Lai cīnītos pret nacistiem un šiem pārcilvēkiem, Māršam palīgā nāk viņa draugs Vils un burvji, kas izmanto pārdabiski baiso un ļauno spēku (eidolonu) palīdzību, bet cena par eidolonu pakalpojumiem ir augsta – sākumā tās ir tikai asinis, bet jau vēlāk tās ir cilvēku dzīvības.

Šis noteikti ir viens no tiem darbiem, par kuru ir grūti rakstīt, jo tas vienkārši ir jāizlasa, lai to saprastu un izjustu pilnībā. Lasot aprakstu, varētu šķist muļķīga kombinācija “cilvēki ar pārdabiskām spējām + burvji + Otrais pasaules karš”, bet tā nebūt nav, jo Tregilliss to visu kopā sakausējis tik organiski, ka nevienā brīdī nerodas sajūta, ka romānā kaut kas būtu samākslots vai neiederīgs. Lasot romānu, man netika laupīts ticamības moments, kas, manuprāt, fantāzijas žanram ir pats būtiskākais.

Tos, kas vēl tikai gatavojas lasīt “Rūgtās sēklas”, varu brīdināt, ka sākums lasās diezgan grūti, jo ir pamatīgi jāiedziļinās, lai saprastu visu notiekošo, kas sākotnēji ir viens liels juceklis, bet pēc pirmajām simts lappusēm lasīšana kļūst raitāka, jo daudzmaz ir izkristalizējušies centrālie romāna tēli. Ja runājam par favorītiem, tad manas simpātijas ļoti ātri iekaroja britu burvis Vils un vāciete Grēta, kura apveltīta ar gaišreģes spējām.

Īpaši gribu uzslavēt autoru par romāna valodu, kas ir lakoniska, bez liekiem izskaistinājumiem un nevajadzīgām detaļām. Ļoti vīrišķīgs un skarbs romāns, kura lielākais trumpis ir banalitāšu trūkums. “Asinszāles triptiha” pirmā grāmata “Rūgtās sēklas” gan tāda iesildīšanās vien ir, jo tā iepazīstina ar galvenajiem varoņiem, uzkurina spiedzi un beigās lasītāju pamet neziņā par to, kas tad notiks tālāk. Noteikti gribēšu izlasīt arī grāmatas turpinājumu, tāpēc ļoti ceru, ka izdevniecība “Prometejs” turpinās tulkot un izdot Tregillisa darbus. Starp citu, esmu pārliecināts, ka “Rūgtās sēklas” tiks ekranizētas, jo grāmatu ir ļoti viegli vizualizēt un jau spēju iztēloties, ka, nonākot laba režisora rokās, šis materiāls varētu pārtapt kases grāvējā.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi: Evita Bekmane 

Baiso pagātnes fotogrāfiju stāsts


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Kad pārnesu mājās Rensoma Rigsa romānu “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem”, regulāru rūpējos par to, lai grāmata vienmēr būtu nolikta uz naktsgaldiņa ar aizmugurējo vāku uz augšu, jo priekšējais vāks, uz kura attēlota levitējoša meitenīte, manī radīja diezgan nepatīkamas sajūtas. Šis darbs uz mani atstāja spēcīgu iespaidu jau tad, kad ieraudzīju tā vāka noformējumu. 

Vēl nebiju beidzis lasīt pat pirmo grāmatas nodaļu, kad mani caurstrāvoja spēcīga vēlme, lai Rigsa romāna ekranizēšanu uzņemtos talantīgais meksikāņu režisors Giljermo del Toro, kurš strādājis pie tādām filmām kā Biutiful, Mama un Pan’s Labyrinth. Kāpēc? Jo Rigsa debijas romānā “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” ir kas tāds, kas raksturīgs del Toro filmām – tumša atmosfēra, noslēpumi, traģiski notikumi un pamatīga fantāzijas deva.

Romāna galvenais varonis ir sešpadsmit gadus vecais Džeikobs, kurš uzaudzis, klausoties sava vectēva fantastiskajos stāstos par bērniem, kas apveltīti ar pārdabiskām spējām. Gadiem ejot, ticība pārdabiskajam zūd un Džeikobs sāk ticēt tenkām, ka vecais Ābrahams Portmens izkūkojis prātu, bet tad Džeikobs kļūst par liecinieku tam, kā kāda pārdabiska būtne noslepkavo viņa vectēvu. Šī aina pusaudža atmiņā iespiežas tik spēcīgi, ka to nespēj izdzēst pat psihoterapijas seansi, turklāt Džeikobu nomoka jautājums, ko nozīmē vectēva pēdējie vārdi: “Sameklē putnu. Cilpā. Viņpus vecā vīra kapa. 1940. gada trešajā septembrī.”? Un ja nu tie bērni no vectēva stāstiem patiešām eksistējuši?! Ja nu šie bērni joprojām ir dzīvi?!

Foto: grāmatas turpinājums angļu valodā

Foto: grāmatas turpinājums angļu valodā

Par “Mis Peregrīnes namu brīnumbērniem” ir gandrīz neiespējami uzrakstīt, nepieminot grāmatā iekļautās savdabīgās un nedaudz baisās bildes, kuras kopskaitā ir vairāk nekā četrdesmit. Romāna noslēgumā minēts, ka tās visas ir autentiskas un tikai dažas no tām ir minimāli apstrādātas – ticēt šim apgalvojumam vai nē, tas jau ir katra paša ziņā. Daudzi šīs grāmatas lasītāji apgalvo, ka bildes nomāc Rigsa romāna saturu, bet, manuprāt, bildes vienkārši neharmonizē ar saturu un rada maldinošu iespaidu par to, ka romāns ir baisāks nekā patiesībā. Jāpiemin arī tas, ka lasīšanas procesā bildes nonāk domstarpībās ar lasītāja fantāziju, jo izfantazētie tēli nereti atšķiras no bildēs redzamajiem.

Runājot par grāmatas tekstuālo saturu, varu teikt, ka romāns ir diezgan labs, bet noteikti ne izcils vai teicams. Pirmā trešdaļa atgādina šausmu stāstu, bet pārējās divas trešdaļas spilgti apliecina, ka šis tomēr ir fantāzijas žanra darbs ar šausmu žanra kripatiņām. Svarīgākais ir tas, ka “Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” spēj radīt intrigu un pēc izlasīšanas atstāj labu pēcgaršu, kas liek vēlēties lasīt arī turpinājumu.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Kad tevi nelaiž iekšā, tu pārstāj klauvēt. – 84.lpp

VĒRTĒJUMS: 7/10

Romāns, kas salauzis sirdis miljoniem meiteņu


Foto: Grāmatas "Mūsu zvaigžņu vaina" vāciņš

Foto: Grāmatas “Mūsu zvaigžņu vaina” vāciņš

Ir maz tādu literatūras cienītāju, kas nav dzirdējuši par rakstnieku Džonu Grīnu, jo šis trīsdesmit sešus gadus vecais amerikānis ar savu romānu “Mūsu zvaigžņu vaina” paspējis salauzt miljoniem lasītāju (pārsvarā daiļā dzimuma) sirdis. Pakļaujoties bara instinktam, arī es nolēmu pievienoties tai literatūras mīļotāju daļai, kas ir izlasījuši “Mūsu zvaigžņu vainu”. 

Grāmatas autors ir ārkārtīgi populārs – mikroblogu vietnē twitter.com Džonam ir gandrīz divi miljoni sekotāju, bet goodreads lietotāji 2012. gadā viņa romānu The Fault In Our Stars pagodināja ar labākā jauniešu romāna balvu. Protams, Džons saņēmis arī daudzas profesionālu kritiķu balvas, bet tieši lasītāju uzslavas un atsauksmes par “Mūsu zvaigžņu vainu” padarījušas rakstnieku par vienu no pēdējo pāris gadu pamanāmākajiem un vairāk apspriestajiem autoriem. Turklāt jau šogad pie skatītājiem nonāks režisora Džoša Būna veidotā romāna ekranizācija, kura pavisam noteikti vairos Džona Grīna atpazīstamību un arī būtiski uzlabos viņa finansiālo stāvokli.

Par ko tad ir romāns? “Mūsu zvaigžņu vainas” galvenie varoņi ir Heizela un Augusts – divi ar vēzi slimi jaunieši, kas viens otru satiek vēža slimnieku atbalsta grupas tikšanās laikā… un iemīlas. Protams, jau pašā sākumā ir skaidrs, ka mīlas stāsts būs traģisks, jo, Heizelas vārdiem sakot, vēža slimnieki ir kā bumbas un sprāgšana (jeb nāve) ir tikai laika jautājums. Abu jauniešu mīlestība attīstās ļoti strauji, jo cilvēki, kas slimi ar nāvējošu slimību, lieliski apzinās laika vērtību, tāpēc lieki ar mēnešiem ilgu koķetēriju un priekšspēli neķēpājas. Visam pa vidu ir arī Grīna izdomāta rakstnieka Pītera van Hautena romāns “Karaliskās ciešanas”, kura nobeigums ir aprauts un atstāj daudzus neatbildētus jautājumus, uz kuriem Augusts un Heizela vēlas saņemt atbildes, lai noskaidrotu, kas tad notiek ar “Karalisko ciešanu” varoņiem pēc tam, kad romāna galvenā varone nomirst? Šī vēlme lieliski atspoguļo arī romāna varoņu neziņu un bailes par to, kas tad notiks ar viņu tuviniekiem tad, kad viņu pašu stāsts būs galā.

Foto: Filmas "The Fault In Our Stars" plakāts

Foto: Filmas “The Fault In Our Stars” plakāts

Lasot “Mūsu zvaigžņu vainu”, regulāri domāju par salkano mīlas romānu autoru Nikolasu Spārksu, jo Grīns, manuprāt, ir Spārks Nr. 2, tikai nedaudz labāks. Lai man piedod visi Grīna fani, bet šo romānu lasīju ar Kristenas Stjuartes cienīgu sejas izteiksmi. Esmu lasījis citu lasītāju atsauksmes, kurās viņi atklāj, ka balsī smējušies un raudājuši, lasot “Mūsu zvaigžņu vainu”, tāpēc man ir aizdomas, ka esam lasījuši atšķirīgus romānus… vai arī manam “Mūsu zvaigžņu vainas” eksemplāram tās smejamās un raudamās lappuses ir izplēstas vai noklīdušas tipogrāfijā. Ir grūti mani saraudināt, bet sasmīdināt mani var gandrīz jebkurš, tāpēc esmu vīlies, ka Grīns nelika man pat iespurgties.

Romāns ir sarakstīts diezgan vienkāršā valodā, tajā ir arī morāles kripatiņas, daži atcerēšanās vērti domu graudi, tāpēc šo varētu uzskatīt par jēgpilnu, romantiski izklaidējošu un mūsdienīgu “Romeo un Džuljetas” versiju jauniešiem.

Atsauksmes noslēgumā citāts no grāmatas:

“…par cilvēku var spriest pēc tā, kā viņš izturas pret viesmīļiem un pārdevējiem.”

VĒRTĒJUMS: 6/10