Ekstravagantie, bagātie un noslēpumainie fazānu slepkavas

Dāņu rakstnieks Jusi Adlers-Olsens tiek salīdzināts ar Millennium triloģijas autoru Stīgu Lārsonu, jo abu meistarība esot apmēram vienā līmenī, turklāt abi ir skandināvi. Literatūras pazinējiem skaidrs ir viens, – ja ir kāds literatūras žanrs, kurā skandināvi ir meistari, tad tas noteikti ir kriminālromānu žanrs.

Jusi Adlera-Olsena romānā „Fazānu slepkavas” stāstīts par vairākiem internātskolas audzēkņiem – turīgu vecāku atvasēm, kuru hobijos ietilpst diezgan nežēlīgas un pat letālas spēles… ar cilvēkiem. Šie jaunieši, apveltīti ar diezgan greiziem morāles uzskatiem, pieaugot kļūst par veiksmīgiem biznesmeņiem, bet jaunībā pastrādātie noziegumi laika gaitā tiek aizmirsti. Jauno bagātnieku dzīves zeļ un plaukst, jo nauda banku kontos tikai aug, tāpat kā ietekme uz sabiedrību – viņiem viss šķiet ideāli. Bet tā tas ir tikai līdz brīdim, kad jaunībā pastrādātie noziegumi atkal tiek celti gaismā, lai tos atkal izmeklētu – šoreiz lietai klāt ķeras Q nodaļas vadītājs Karls Merks. Tomēr izmeklētājs un viņa komanda nav vienīgie, kas apdraud bagātniekus, jo pa ielām klejo Kimija – sieviete, kura internātskolas laikos draudzējusies ar šiem ietekmīgajiem bagātnieku bērniem. Intriga ir, jo lasītājiem nav skaidrs, kādu lomu pagātnes šausminošajos notikumos spēlējusi noslēpumiem apvītā Kimija.

Atzīšos, ka mani kaitina izdevniecību tendence salīdzināt gandrīz visus skandināvu kriminālromānu autorus ar Stīgu Lārsonu, jo pagaidām nav nācies lasīt tādu skandināvu autora darbu, kas patiešām pārspētu Lārsona Millennium triloģiju. Labi, Adlera-Olsena radītā Kimija nedaudz līdzinās Lārsona radītajai Līsbetai, bet tikai nedaudz, jo abām kopīgs ir tas, ka viņas vada atriebība un abas ir antisociālas „badass”  varones. Ja neskaita Kimiju, tad pārējie grāmatas varoņi man nešķita īpaši saistoši. Izvirtušie bagātnieki mani garlaikoja – laikam jau tāpēc, ka bija izcili sekli, bet ideja par viņu rīkotajām medībām man patika, turklāt jāatzīst, ka pat ļoti.

Romāna atrisinājums ir paredzams – rūdītiem kriminālromānu lasītājiem tas šķitīs vienkāršs un, ļoti iespējams, pat nedaudz banāls. „Fazānu slepkavās” atrodami vairāki izrakstīšanas vērti citāti, bet man atmiņā palika tikai viens: „Aizmirsti par laipnību, , glaimiem un dāvanām; vienīgais, ko cilvēki patiesi vēlas, ir cieņa.” Ja runājam par cieņu, tad var just, ka Adlers-Olsens ciena savus lasītājus, bet līdz lieliska romāna radīšanai viņam vēl tālu, jo „Fazānu slepkavas” ir romāns izklaidei – tāds, kuru izlasīt un aizmirst.

„Fazānu slepkavas” ir viduvējs kriminālromāns un to noteikti nevajadzētu salīdzināt ar Stīga Lārsona darbiem, jo Adleram-Olsenam līdz Lārsona līmenim vēl ļoti tālu, kaut gan jāatzīst, ka „Fazānu slepkavu” autoram potenciāls ir liels.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Izdevējs: Zvaigzne ABC

Tulkojusi: Dace Deniņa

Saldeni grēcīgs, baiss un filosofisks romāns – “XY”

Brīdī, kad sāku lasīt itāļu rakstnieka Sandro Veronēzi romānu „XY”, zināju, kas mani sagaida, bet tikai vēlāk sapratu, ka šī meistardarba saturam sagatavoties iepriekš ir grūti, jo tas šokē, biedē un valdzina vienlaicīgi. Nemelošu, ja teikšu, ka „XY” ir romāns ar saldeni grēcīgu garšu, bet vēl spēcīgāku pēcgaršu.

Sandžūda ir kluss un šķietami mierīgs Ziemeļitālijas ciemats, kurā Dieva vārdu sludina priesteris dons Ermēte – cilvēks, kura acīm lemts redzēt ainu, kuru nebūs iespējams izsvītrot no atmiņas. Ciemata dzīvi izmaina kāds rīts, kurš tiek iezīmēts ar asinīm un stindzinošām šausmām – meža klajumā tiek atrasti vienpadsmit līķi, katrs nelaiķis šķīries no dzīves citādi. Nāves cēloņi ir tik dažādi, ka tos nav iespējams loģiski izskaidrot. Vēl ir arī sasalušās asinīs glazēta egle, kas nozieguma vietā slejas gluži kā tāds piemineklis – kā baiss atgādinājums par notikušo. Visu vēl mistiskāku padara netālu dzīvojošās psihiatres Džovannas piecpadsmit gadus vecā rēta, kas atveras rītā, kad tiek atklāts baisais noziegums…

Tā sākas stāsts, kurš pārpildīts ar pretstatiem – sievišķo un vīrišķo, ticību un zinātni, debesīm un elli, saprātu un vājprātu, izskaidrojamo un neizskaidrojamo, vēlēšanos ticēt un noliegt notikušo. „XY” sapludina žanrus, tādējādi radot romānu, kurā brīžiem uzpeld sazvērestības teorijas, filosofiskas pārdomas par Dieva un Sātana eksistenci,  trillera elementi, fantasy romāna cienīgi notikumi, bet visam pāri jūtams šis sārtais, stindzinošais un asinīm iezīmētais notikums, kas ir šausmu romāna cienīgs. Šis romāns lieliski parāda to, cik cilvēks kļūst mazs un bezspēcīgs, kad nākas saskarties ar lietām, kuras viņš nespēj izskaidrot, izmantojot ierastās metodes. Šajā romānā nav cīņa tikai ar neticamo un pārdabisko, jo „XY” notiek arī cilvēku cīņa pašiem ar sevi un dēmoniem, kas viņos mīt.

Romānā ir gana daudz simbolisma (par piemēru varam ņemt kaut vai psihiatres rētu), tāpēc nevajadzētu uztvert visu Veronēzi rakstīto tieši, jo, lasot šo romānu, lasītājam ir daudz jādomā un es pat atļaušos teikt, ka arī jāstrādā pašam ar sevi. „XY” varoņi ir daudz-dimensionāli, bet valoda ir ļoti bagātīga un baudāma – Džovannas nodaļās brīžiem pazib lamuvārdi, nedrošība, pagātnes rēgi un asa rakstura iezīmes, bet Ermētes nodaļās ir daudz garu, meistarīgi savītu teikumu, kas izstaro nosvērtību, bet brīžiem šo priestera mieru pārtrauc nedrošība (tāpat kā Džovanni). Zinātnei un ticībai ir kopīgie saskares punkti un romāns pierāda, ka, saskaroties ar neizskaidrojamo, bezspēcīga kļūst gan zinātne, gan ticība kādai reliģijai.

Esmu liels šausmu žanra literatūras fans, bet jāatzīst, ka „XY” manī radīja nepieredzēti neomulīgu sajūtu, kas nepameta gandrīz katru nakti. Domāju, ka tas tāpēc, ka romāns atraisa lasītāja fantāziju, liekot, lai no domām un tumšajiem prāta nostūriem iznirst tēli, kas biedē konkrēto lasītāju visvairāk. Laikam jau arī tas pierāda to, ka visbaisākie dēmoni mīt cilvēkā pašā.

Grāmatā atrodams Dekarta citāts, kas man nogulsnējās atmiņā: „lai jau būtu iracionalitāte, lai jau būtu nezināmais, lai jau būtu, taču efeja nevar uzrāpties augstāk par mūri, kas to balsta.”  Iespējams, ka tas tā notika tikai ar mani, bet, lasot „XY”, otro elpu piedzīvoja mans pusaugu gadu sapnis – vēlme kļūt par psihiatru.

Romāns ir ģeniāls, bet tas noteikti nav domāts visiem literatūras mīļotājiem, jo katrs tajā saskatīs ko citu, tādējādi garantējot, ka būs lasītāju grupa, kas sauks šo romānu par draņķīgu un otra (tai piederu arī es), kas dēvēs to par lielisku un pat ģeniālu.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Izdevējs: Jāņa Rozes apgāds

No itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere

Līgas Sproģes atsauksme par Geimena “Amerikāņu dieviem”

Vēl viena no grāmatām, kurām slava iet pa priekšu ir Nīla Geimena „Amerikāņu dievi”. Izdota vairāk kā pirms desmit gadiem, tā ir ieguvusi daudzas prestižas fantāzijas literatūras balvas un nerimstoši turpina vākt jaunus lasītājus un sajūsminātas atsauksmes. 2012.gada nogalē tā beidzot tika tulkota arī latviski. Tagad, kad tracis ir nedaudz pierimis, nolēmu izvērtēt šo FF apgabala spožo bāku. 

Pēc pieredzes esmu iemācījusies ļoti izreklamētiem darbiem tuvoties piesardzīgi. Nevajag visu uztvert pārāk nopietni un sabūvēt milzīgas ekspektācijas; visticamāk, jāuzslavē būs PR speciālisti nevis pats darbs. Tāpēc ar „Amerikāņu Dieviem” pārāk neiespringu, un tas izrādījās labākais piegājiens.

Grāmatas ideja fantāzijas cienītājiem nebūs nekāds jaunums. Mītiskas būtnes un dievi ir reāli; tie turpina dzīvot mūsu vidū, pielāgojoties laikmetu maiņai un saplūstot ar pūli. Kad cietumnieks vārdā Ēna, tiek atbrīvots pēc sava laika nosēdēšanas, viens no šādiem dieviem viņu uzmeklē un nolīgst par darbinieku. Tas ir neviens cits kā Odins, Visa Tēvs, kurš šoreiz dod priekšroku vārdam Trešdiena. Trešdiena necieš prašņāšanu, tāpēc Ēna iemācās nebāzt degunu svešās darīšanās, pildīt to, ko viņam liek un saņem savu summiņu. Situācija pasaulē mainās, cilvēki zaudē ticību vecajiem dieviem un tos aizstāj jaunie – tehnoloģiju.  Tuvojas vētra, drīz tiks atklāts karš starp šīm divām pusēm, un Trešdiena meklē sev atbalstītājus. Ēna kļūst par viņa šoferi/miesassargu, un kopīgi viņi apbraukā ASV, meklējot pagrīdē nogājušos dievus.

Tas arī ir viss, kas vairāk vai mazāk norisinās šajā darbā. Vēl pa vidu galvenajam sižetam ir iestarpināti autonomi gabaliņi, kas vēsta par to cilvēku ierašanos Amerikā, kuri atveda sev līdzi dievus no Vecās Pasaules, vai arī par to, kā šie dievi velk savu dzīvi tagad. Visa grāmata diezgan vienveidīgi turpinās vienā līmenī, bez īpašiem kāpinājumiem un kulminācijas. Solītā vētra tā arī nepienāk, tie ir tikai negaisa mākoņi, kas staigā gar pamali un tad atkal izklīst.

Vēl vairāk par to mani sakaitināja Ēnas tēls. Varonis, no kura skatpunkta notiek visa darbība, tā arī paliek neizpētīts un divdimensionāls. Ne viņu satrauc dievu esamība, ne mirusī sieva, kas sāk staigāt apkārt. Lasītājs neuzzin, kas ar viņu ir noticis līdz cietumam, arī īstais vārds netiek minēts. Reakcijas iztrūkst praktiski uz visu, nav zināms, kas viņam patīk, kādi ir viņa plāni, visus tos sīkumus, kas tēlu padara stabilu. Rezultātā man visu laiku bija iekšējs nemiers un urdoša sajūta, ka nav droša pamata uz kura stāvēt, lai varētu vērot turpmākos notikumus. Pēdējās nodaļās beidzot atklājas Ēnas īstā izcelsme, bet tas nemaina faktu, ka līdz šīm pēdējām lapām lasītājs ir spiests dzīvot ar sarauktu pieri. Jā,  tēls var būt kā ēna, taču šajā gadījumā man personiski autora pieeja nelikās veiksmīga.

Patīkamāk ir ignorēt dziņas analizēt tehniku un visu laist gar ausīm jau no pirmajām lapām, tad dažādie neloģiskie pavērsieni un ainas liks tikai pasmieties un izbaudīt laiku. Šī ir kārtīga autsaideru un frīku literatūra, es joprojām nebeidzu brīnīties, kā tā ir kļuvusi tik populāra. Bet veiksmes atslēga varbūt nemaz nav tik sarežģīta – cilvēkus nemainīgi piesaista sekss un iekšas, kas „Amerikāņu Dievos” nav tālu jāmeklē. Valoda ir asa un reālistiska, bez ierastā glancējuma, tādējādi vēl vairāk pastiprinot fantāzijas elementus, kas var būt arī tumši – paranormālās romances popularitātes kāpums paspēris šo faktu putekļainā pagaldē.

Mani mīļākie brīži no „Dieviem” bija kāda blakus tēla, Hincelmaņa, izpildījumā, kurš mēdza stāstīt Minhauzena cienīgus atgadījumus par bargajām ziemām, kas viņa pilsētā piedzīvotas vectēvu laikos. Darbā pa vidu Snickers un Jack Daniels reklāmām sastopamas arī dažas spēcīgas un trāpīgas atziņas. Kā trešā no top lietām, manuprāt, ir teorija, kas tad ir šie dievi. Tā nav maģija, dievs ir cilvēku ticības produkts. Ir jāatsakās no mirstīgās eksistences, lai kļūtu par nemirstīgu ideju – viņi kļūst par koncentrētu sevis esenci.

Grāmatu ir vērts lasīt, bet tā ir kā krievu rulete – ir lielas iespējas, ka šis darbs patiks vai liksies normāls, bet var būt gadījumi, kad kāds to nespēs ciest un izlidinās no istabas. Jebkurā gadījumā būs iegūts neparastāks skatpunkts uz lietām un idejām, tā kā tas vien jau ir ieguvums.

Ar šo romānu vēl nekas nav beidzies, pašreiz notiek darbs pie seriāla adaptācijas, kuru paredzēts izlaist šī gada nogalē vai nākamgad. Pats Geimens, savukārt, ir atzinis, ka plāno „Amerikāņu Dievu” turpinājumu, kas vairāk koncentrēsies uz jaunajiem dieviem. Tā kā par dieviem mēs vēl dzirdēsim, un vēl ir laiks sākt lasīt Geimenu, ja ir svarīgi pārzināt aktuālo grāmatu un seriālu saknes.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

“Grega dienasgrāmata 7. Trešais lieks”

Nav nekādu šaubu par to, ka Džefa Kinnija radītās „Grega dienasgrāmatas” ir pārliecinoši iekarojušas gan mazo, gan lielo lasītāju sirdis visā Latvijā, – to regulāri pierāda arī dažādi pārdotāko grāmatu topi. Arī jaunākā grāmata par Grega Heflija piedzīvojumiem nav izņēmums.

„Grega dienasgrāmata 7. Trešais lieks” ir jau septītā grāmata par Grega Heflija piedzīvojumiem, bet jau skaidri zināms, ka tā nebūs pēdējā, jo autors Džefs Kinnijs paziņojis, ka astotā „Grega dienasgrāmata” tiks izdota šā gada 5. novembrī. Laikraksts Sunday Telegraph par septīto Grega piedzīvojumu grāmatu saka tā: „Vissmieklīgākā GREGA DIENASGRĀMATA”. Daudzi taču gaida, kad Kinnija darbi piedzīvos lejupslīdi, jo ir skaidrs, ka reiz tas notiks, jo neviens cilvēks nespēj būt neizsmeļami uzjautrinošs.

Īsti negribu piekrist Sunday Telegraph viedoklim, jo man radās absolūti pretējs viedoklis par septīto „Grega dienasgrāmatu” – man tā šķita garlaicīgākā un vismazāk uzjautrinošā no šīs grāmatu sērijas. Gregs joprojām ir smieklīgs, bet ne vairs tik ļoti kā pirmajās sešās grāmatās – iespējams, ka situācijas ir kļuvušas pārāk banālas, jo šķiet, ka tās jau ir redzētas ģimenes komēdijās vai bērnu filmās. Protams, klusībā ķiķināju par visām banalitātēm, bet šoreiz balsī smējos tikai par vienu ainu (kad Gregam bija jādodas mājās ar mammas mēteli mugurā).

„Grega dienasgrāmata 7. Trešais lieks” lasītājus iepazīstina ar Grega bērnību – laiku, kad viņš vēl bija mammas vēderā, smīdina ar mazā Manija iedomu draugiem un antisociālo uzvedību, bet, pats galvenais, liek lasītājiem atcerēties to, cik sasodīti grūti ir uzaicināt savu simpātiju uz balli. Jau atkal nenopietnā manierē ir pasniegtas situācijas, kas pazīstamas gandrīz katram.

Būšu neviltoti priecīgs, ja astotā „Grega dienasgrāmata” būs smieklīgāka par septīto, bet, ja tā tomēr nebūs, tad ceru, ka Kinnijam būs viela pārdomām par to, vai Grega piedzīvojumu rakstīšanu turpināt. Protams, Kinnijs var padarīt Gregu Hefliju mūžīgi jaunu, gluži kā Donaldu Daku, bet katram stāstam pienāk punkts, kad tas sevi ir pilnībā izsmēlis un tā turpināšana kļūst par bezjēdzīgu gumijas stiepšanu. Autoram nav jākaunas no izstāstīta stāsta, bet viņam jākaunas tad, ja viņš bezjēdzīgi turpina izstāstītu stāstu. Jā, es saprotu, ka „Grega dienasgrāmatas”  ir īsta zelta bedre, bet autoram jābūt godīgam pret saviem lasītājiem.

Nesaku, ka „Grega dienasgrāmata 7. Trešais lieks” ir slikta – tā vienkārši ir lejupslīde pēc sešām absolūti satriecošām grāmatām. Manuprāt, astotā grāmata parādīs, ko Kinnijam vajadzētu darīt tālāk. Ja grāmata būs lieliska, Gregam jāturpina ālēties, bet, ja grāmata atkal būs lejupslīde, tad Grega piedzīvojumiem būs nepieciešāms sāpīgs, bet cieņpilns punkts.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Līgas Sproģes atsauksme par grāmatu “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”

Beidzot arī līdz mums nonākusi grāmata, kuru visapkārt pasaulei apspriež visās sabiedrības aprindās jau kopš tās iznākšanas pirms aptuveni divdesmit gadiem. Klarisas Pinkolas Estesas darbs „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” ir kā kauciens, kas sadrebina sievietes būtību līdz pašiem dziļumiem un liek atmosties no transa, kurā pašas sevi esam ieaijājušas, ilgstoši ignorējot savvaļīgo iedabu un savas būtības veselīgās izpausmes.

Dr. Estesa meistarīgi izmanto savas zināšanas psiholoģijā kā arī seno teiksmu vākšanā un stāstīšanā, lai aizvestu savas lasītājas atpakaļ pie saknēm un soli pa solim atgrieztu uz dvēseles takas. Modernajā pasaulē sievišķā instinktīvā iedaba tiek vajāta, dzenāta un nomākta. Katras pašas rokās ir lēmums, vai atjaunot saikni ar Pirmatnējo Sievieti un beidzot atņirgt zobus, parādot, ka mīļuma laiki ir pagājuši un beidzot sāksi pienācīgi rūpēties par savu garu.

Autore ir izdalījusi piecpadsmit nodaļas, kurās analizējot pasakas un tajās ietvertos arhetipus, norāda uz izplatītākajām kļūdām, kuras pieļauj sievietes. Cik gan daudzas jūtas nomāktas, emocionāli iztukšotas, apmulsušas, vienaldzīgas, nedrošas? Cik daudzām pietrūkst dzīvīguma vai iedvesmas; cik daudzas jūtas iesprostotas, nederīgas, iežņaugtas spīlēs, šaubu pilnas vai kā nonākušas strupceļā? Tās visas ir norādes, ka attiecības ar savvaļīgo iedabu ir traumētas, taču mūsdienu sabiedrībā tiek norakstītas kā normālas parādības un teju sievietes rakstura iezīmes, ko var apārstēt ar kādu tableti un turpināt kultivēt tādu pašu dzīvesveidu kā līdz šim.

Taču tas nebūt nav risinājums. Vienīgais veids kā atkal justies spēcīgai, vērtīgai, pulsējoša prieka pilnai  un apmierinātai, ir dzīvot saskaņā ar saviem cikliem. Lai līdz tam nonāktu, vispirms jāapzinās savu nelaimju cēloņi.  Dr. Estesa ar divdesmit vienas pasakas palīdzību norāda uz šiem cēloņiem un kā tos uzveikt. Enkurs pie sievietes kājas var būt gan dzīvesbiedrs, kas jau sen vairs nesniedz laimi, bet drīzāk nosūc enerģiju, darbs, kurš ir netīkams, bet vajadzīgs pirms būs vairāk laika pievērsties savam sirds projektam,  netīksme pret savu ķermeni un stereotipu važas, kā arī mūžīgās atrunas, ka vispirms jāparūpējas par visiem citiem, līdz varēs atlicināt kādu brītiņu sev. Diemžēl, ieceres un plāni arvien tiek atlikti dažādu apstākļu dēļ, sieviete pati izžūst un vairs nav spējīga ne tikai iecerētajam sirds projektam, bet arī ikdienas darbiem.

Šī grāmata uz mani atstāja dziļu iespaidu, jo viss, ko iekšēju nojautu, nu tapa pateikts vārdos. Ir patīkami apzināties, ka instinkti vienmēr veduši uz pareizo pusi un nav norakstāmi uz kādu dumpības lēkmi. Sievietēm ir visas tiesības sacelties, jo pārāk liela daļa lietu, ko sludina ikdienas dzīve, ietver viņu apspiešanu, pārveidošanu, pielāgošanu, mainīšanu. Ar laiku šī ideoloģija mūsos iespiežas tik tālu, ka samierināmies un uztveram to kā normālu lietu, bet savas domas – kā ko greizu un atvairāmu. Būris, kurā atrodamies šķiet kā drošs patvērums.„Sieviete pati to neapjaušot, cenšas saliekties un ielocīties rāmī, kas nav viņējais.” Šādu paradumu esmu ievērojusi daudzās meitenēs un sievietēs. Tādos brīžos gribas šīm apmātajām personām iecirst veselīgu pliķi, lai uzlabotu asinsriti. Nav nekā traģiskāka kā izniekot savus talantus, dzīvojot dzīvi, kādu no tevis sagaida citi. Sievietes var uzbūvēt skaistu ārējo korpusu un turpināt iet cauri gadiem, taču iekšēji dilt arvien plānākas un plānākas.

Dr.Estesa pierāda savu stāstnieces talantu un ir savijusi šo darbu izteiksmīgā valodā, kas trāpa uz īstajām dvēseles stīgām. Daudzi citāti būtu pelnījuši izrakstīšanu un glabāšanu sev tuvumā, lai uzturētu svaigu prātu un apņemšanos.  Sekojošais ir viens no maniem mīļākajiem. „Ja jūs darītu pāri saviem bērniem, drīz vien pie jūsu durvīm klauvētu bāriņtiesas pārstāvji. Ja jūs ļauni izturētos  pret saviem mājdzīvniekiem, par to satrauktos dzīvnieku tiesību aizstāvji. Taču šajā pasaulē nav nevienas Radošuma patruļas vai Dvēseles policijas, kas iejauktos, ja jūs pastāvīgi mērdētu badā savu dvēseli.”

No tiesas iesaku izlasīt šo grāmatu visiem. Sievietes tajā atradīs spēku un ceļu atpakaļ pie savas patības, bet vīrieši varēs gūt priekšstatu, kas ir svarīgs viņu mīļotajām. „Sievietes, kuras skrien ar vilkiem” nav pāris nakšu lasāmviela – drīzāk pāris nedēļu vai mēneša. Šādai grāmatai vajag iet cauri lēnām, apdomājot, mācoties, un atkal un atkal, un atkal atgriežoties, tādējādi ieminot taku uz savu atjaunoto esību.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe

Spilgtākie citāti no grāmatas “Harijs Poters un Nāves dāvesti”

Dž. K. Roulingas septītā grāmata par burvju puisēnu Hariju ir burvju sāgas drūmākā daļa, jo tajā atspoguļotas kara šausmas un tas, cik ļoti lielu postu tas nes, nežēlojot nevienu. Tomēr Roulinga māk lieliski sabalansēt romāna saturu, jo starp drūmajiem kara pavedieniem viz arī gaišas sajūtas un arī dzirkstošs humors. Tāpēc šoreiz blogā apkopoti spilgtākie citāti no neslēdzošās Harija Potera piedzīvojumu grāmatas:

„Nožēlojami! Tagad, kad tavā priekšā atklājies visas pasaules ausu humors, tu izvelies aurumu?!” – 67.lpp.

„– Redzi, Ron, ja es tagad paņemtu zobenu un caurdurtu tevi, es neievainotu tavu dvēseli.

– Tad nu gan mierinājums, – Rons nosmīkņaja.” – 93.lpp.

„…ar tavu miesu var notikt briesmu lietas, tomēr dvēsele paliks neskarta…” – 93.lpp.

„Jums būtu pienācis laiks iemācīties cienīt citus!

– Jums būtu pienācis laiks šo cieņu izpelnīties.” – 114.lpp.

„– Bet, pirms aizgāja pa pieskari, viņš bija visu svētku dvēsele, – Freds sacīja. – Izrāva veselu pudeli ugunsviskija, tad izskrēja deju placī, parāva uz augšu paltrakus un ņēmās vilkt puķu pušķus sev laukā no…” – 124.lpp.

„– Vecāki, – noskaldīja Harijs, – nedrīkst pamest savus bērnus, ja nu vienīgi… ja nu vienīgi citādi nevar.” – 185.lpp.

„…pilns vēders nozīmē labu omu, bet tukšs – kašķi un pūcēšanos.” – 247.lpp.

„Kur viss, kas tev dārgs, tur būs tava sirds.” – 277.lpp.

„Kā vispēdējais naidnieks tiks satriekta nāve.” – 279.lpp.

„Jā, mums dota vara, un jā, šī vara dod mums tiesības valdīt, bet reizē arī mēs esam atbildīgi par tiem, pār ko valdām.” – 303.lpp.

„Pakustini smadzeņu krokas, Ron, tev jau nebūs grūti – pusotra vien ir, un tā pati taisna…” – 323.lpp.

„Hermiones balss jau bija sasniegusi tādu frekvenci, ka vēl mirklis, un to spētu sadzirdēt vienīgi sikspārņi…” – 324.lpp.

„Mērķis attaisno līdzekļus, (…) jo sevišķi, kad runa par mīlestības un kara lietām.” – 335.-336.lpp.

„– Visi allaž prasa mums saldūdens plimpaku zupas recepti.

– Droši vien tāpēc, lai būtu ko uzrādīt Svētā Mango saindēšanās nodaļā, – pusbalsī noteica Rons.” – 350.lpp.

„Visu cilvēku dzīvības ir vienlīdz vērtīgas, visas ir glābjamas!” – 372.lpp.

„Noslēpumainības gaisotnē šausmas ir daudz lielākas, nekā būtu tad, ja viņš uzturētos acu priekšā.” – 374.lpp.

„…reizēm nākas domāt ne tikai par savu drošību vien! Reizēm nākas domāt par augstāku labumu!” – 476.lpp.

„Kāpēc viņš nekad agrāk nebija apjēdzis, kāds brīnums pats ir – smadzenes, nervi, sirds, kas dun krūtīs?” – 582.lpp.

„Beigu beigās, mirt nebija tik viegli. Ik sekunde, kad viņš vēl elpoja, zāles smarža, dzestrā vēsma sejā – viss bija tik dārgs; padomā tikai – citiem bija gadi un gadu desmiti, laika tik daudz, ka tas vilkās, bet viņš tveras pie katras sekundes.” – 586.lpp.

„…varbūt varas krēsliem vislabāk piemēroti ir tieši tie, kas pēc tādiem savu mūžu nav tīkojuši.” – 604.lpp.

„Jūs esat īstenais Nāves pavēlnieks, jo īstenais pavēlnieks no Nāves nevairās.” – 606.lpp.

„Nežēlojiet mirušos (…) Žēlojiet dzīvos un – par visu vairāk – tos, kas dzīvo bez mīlestības.” – 607.lpp.

Citātu avots: „Harijs Poters un Nāves dāvesti”, Ingus Josta, Ievas Kolmanes, Sabīnes Ozolas un Māras Poļkovas tulkojums, izdevējs grāmatu apgāds „Jumava”. 

Spilgtākie citāti no grāmatas “Harijs Poters un Jauktasiņu Princis”

Sestā Harija Potera sāgas daļa „Jauktasiņu Princis” ir pilna ar kontrastiem – grāmata pārpildīta ar izcili uzjautrinošām ainām un arī ar saviļņojoši skumjiem momentiem. Šie kontrasti padara grāmatu ļoti reālistisku, jo arī dzīvē taču ir posmi, kad laime plūst pāri visām malām un ir mirkļi, kad skumjas spiež plecus pie zemes un asaras aizmiglo skatienu.  Tāpēc šeit apkopoju spilgtākos citātus no Dž. K. Roulingas grāmatas „Harijs Poters un Jauktasiņu Princis”:

„…cilvēks citiem krietni vieglāk piedod kļūdas, ne viņu taisnību…” – 90.lpp.

„Mīlestību nav iespējams saražot vai atdarināt.” – 168.lpp.

„Mēs kļūtu par labākajiem draugiem, ja vien viņi visu laiku nemēģinātu mani novākt.” – 217.lpp.

„Tā bija vienīgā reize, kad es redzēju tēti tikpat pārskaitušos kā mammu. Freds domā, ka viņa dibena kreisā puse tā arī neesot atguvusi sākotnējo izskatu.” – 293.lpp.

„Burvestības nāk modē un aizmirstas gluži tāpat kā viss cits.” – 302.lpp.

„Katrs no mums uzskata, ka viņa sakāmais ir daudz svarīgāks par visu, ko varētu bilst otrs!” – 322.lpp.

„Viņam nepietrūks tā, kā viņam nekad nav bijis!” – 354.lpp.

„Nelaimīgas mīlas sāpes nekas neaizgaina tik labi kā smalks alkohols…” – 354.lpp.

„Tad atkal iemeta Kadvalders, un skaits izlīdzinājās, taču Luna, šķiet, to nemanīja: viņu galīgi neinteresēja tik ikdienišķas lietas kā punktu skaits, un visu laiku mēģināja pievērst publikas uzmanību tādām lietām kā savdabīgu apveidu mākoņi un iespēja, ka Zahārijam Smitam, kuram pagaidām nebija izdevies paturēt sviedeni ilgāk par minūti, varētu būt piemetusies slimība, ko viņa nosauca par mīkstastēniju.”  – 369.lpp.

„Šī ir viena no kaitinošajām vecu skolmeistaru indevēm. Bīstos, ka viņi mūžam patur prātā savus aizbilstamos, kādi tie bijuši bērnu dienās.” – 393.lpp.

„Diženums rada skaudību, skaudība izraisa dusmas, dusmas spļauj melus.” – 394.lpp.

„…viņš tā steidzās sakropļot pats savu dvēseli, ka pašam nebija laika saprast, kāds nesatriecams spēks piemīt dvēselei, kas ir neapsūbējusi un vesela.” – 451.lpp.

„Es negrasos uztiept savu sabiedrību tiem, kas neprot to novērtēt.” – 478.lpp.

„Kad briedums nenovērtē jaunību, tā ir muļķība un aizmāršība.” – 496.lpp.

„Kad skatāmies uz nāvi un tumsu, bailes mūsos izraisa tikai nezināmais – nekas cits.” – 497.lpp.

„…vecums. Kādudien tas, iespējams, piemeklēs arī jūs… ja jums paveiksies.” – 522.lpp.

„Ir svarīgi cīnīties, (…) cīnīties atkal un atkal, jo tikai tā iespējams nelaist tuvumā ļaunumu, kaut arī tas nekad netiks pilnībā iznīcināms…” – 564.lpp.

Citātu avots: „Harijs Poters un Jauktasiņu Princis”, Ingus Josta, Sabīnes Ozolas un Māras Poļakovas 2006. gada tulkojums, izdevējs grāmatu apgāds „Jumava”. 

Spilgtākie citāti no grāmatas “Harijs Poters un Fēniksa ordenis”

Atceros, ka „Harijs Poters un Fēniksa ordenis” patīkami pārsteidza burvju puisēna sāgas fanus, jo šajā grāmatā parādījās kas tāds, ko Potera fani ļoti gaidīja – skaistas ilustrācijas. It kā šķietami vienkāršas, mazas, melnbaltas ilustrācijas katrā nodaļas sākumā, tomēr ļoti patīkama pievienotā vērtība, kas kļuva par sava veida tradīciju, jo arī sestajā un septītajā sāgas daļā katras nodaļas sākumu greznoja mazs zīmējums. Tad nu arī es turpinu blogā aizsākto tradīciju un publicēju spilgtākos citātus no grāmatas „Harijs Poters un Fēniksa ordenis”.

„Ja reiz viņi bija nonākuši līdz pundurpapagaiļiem, kas nodarbojās ar ūdesnsslēpošanu, nekas ievērības cienīgs vairs nebija gaidāms.” – 10.lpp.

„Nu, tiesa, ja tu būtu tik stulbs, kā izskaties, tu droši vien nespētu reizē kustināt kājas un runāt.” – 20.lpp.

„Jā, tu, vecīt, esi sagādājis par daudz uztraukumu un klapatu. Nu ko, vismaz viens no jums zina, kas kārtīgam džekam jādara.” – 175.lpp.

„…progress paša progresa dēļ nebūtu atbalstāms, jo ar izmēģinātām un pārbaudītām tradīcijām neklājas spēlēties.” – 228.lpp.

„Nejautā mums neko, un mēs tev nemelosim…” – 244.lpp.

„–Kur sarkanajai mušmirei pleķi bijuši, tur paliek, – viedi sacīja Rons.” – 251.lpp.

„Un sodus pilnīgi noteikti nedrīkst pielāgot vainīgo ērtībām.” – 284.lpp.

„Harijs bija spiests atzīt, ka viņai vedās arvien labāk. Nu jau gandrīz vienmēr cepures varēja atšķirt no zeķēm.” – 355.lpp.

Citātu avots: „Harijs Poters un Fēniksa ordenis” 1. daļa, Ingus Josta, Ievas Kolmanes, Sabīnes Ozolas un Māras Poļakovas 2003. gada tulkojums, izdevējs grāmatu apgāds „Jumava”. 

Spilgtākie citāti no grāmatas “Harijs Poters un Uguns biķeris”

Dž. K. Roulingas ceturtā grāmata par burvju puisēnu „Harijs Poters un Uguns biķeris” ir mana mīļākā grāmata no Harija Potera grāmatu sērijas, tāpēc arī izrakstīju veselus sešpadsmit citātus no šīs grāmatas. „Uguns biķeris” man patīk tāpēc, ka tajā nāves tuvums ir tik reāls, ka to var ieelpot, sajust briesmas un beidzot rodas sajūta, ka drošībā nav neviens no grāmatas varoņiem, tāpēc rodas arī laba augsne turpmākajām intrigām un neparedzamiem notikumiem.

„…kaujā vienmēr bija vieglāk, nekā gaidot kauju.” – 19.lpp.

„…nekad nevajag sievieti vērtēt tikai pēc izskata.” – 109.lpp.

„Un vispār – kur tad ir kāda laba izklaide bez drusciņas riska?” – 180.lpp.

„– Un kā, Malfoj, ar tavu māmiņu? (…) Kāpēc viņai ir tāda sejas izteiksme, it kā zem deguna būtu piekārts sūds? Vai viņa tā izskatās vienmēr vai tikai tad, kad ir kopā ar tevi?” – 193.lpp.

„– Atvaino, bet, ja gribi man patikt, ar smukumu vien būs par maz, – Hermione bezrūpīgi atsvieda.” – 222.lpp.

„– Nu jā, jā, katrā sugā i pa ērmam.” – 248.lpp.

„Savādi, bet allaž, kad gaidāms kaut kas, no kā bail, un kad esi gatavs atdot visu, lai laika gaitu palēninātu, tas visādā ziņā sāk ritēt arvien ātrāk un ātrāk.” – 294.lpp.

„– Tas, ka tev, Ron, bija vajadzīgi trīs gadi, lai pamanītu, ka es esmu meitene, nebūt nenozīmē, ka to nav pamanījis neviens!” – 366.lpp.

„Šis zin, ka no cilvēks var sanākt lietaskoks, pat ja šim ģimene nav… nu… tik dikti smalka.” – 414.lpp.

„Izrādās, ka tu nemaz neesi kokpauris, – to vienkārši sauc par stingru morāli!” – 459.lpp.

„Ja gribi zināt, kas cilvēkam aiz ādas, paskaties, kā viņš izturas pret saviem padotajiem, nevis pret līdziniekiem.” – 474.lpp.

„– Zinātkāre nav nekāds grēks, – viņš noteica. – Bet tā jāliek lietā  piesardzīgi… Jā, nudien…” – 538.lpp.

„Ar krietniem cilvēkiem ir viegli manipulēt…” – 605.lpp.

„Iegūt skaidrību nozīmē spert pirmo soli pretim saprašanai.” – 607.lpp.

„…no svara ir nevis tas, kāds tu piedzimsti, bet tas, par ko kļūsti!” – 632.lpp.

„Kā Hagrids bija teicis – kas būs, būs… un tad jau redzēs.” – 654.lpp.

Citātu avots: „Harijs Poters un Uguns biķeris”, Ingus Josta un Ievas Kolmanes 2002. gada tulkojums, izdevējs grāmatu apgāds „Jumava”. 

Līgas Sproģes atsauksme par L. Nemieras “Lidojumu”

Linda Nemiera pieder pie tiem fantāzijas autoriem Latvijā, kas mūsu grāmatplauktus papildina regulāri.  „Lidojums” ir rakstnieces ceturtais darbs, kas vienlaikus ir saistīts ar pašu pirmo – „Vilcenes stāstu.” Tas gan netraucē to uztvert kā atsevišķu gabalu, jo turpināta tiek viena tēla līnija, bet agrākie notikumi paliek veiksmīgi pasniegtā fonā.

Galvenā varone šoreiz ir ragana Froike, kas turpina kalpot karaļa Haroša galmā. Laikā, kad pilnā sparā norisinās karš pret Nargaardas valdnieku, kas ir apņēmies pakļaut apkārtējās zemes, viņai tiek nepatīkamais uzdevums nodot ziņu par karaļa nāvi. Līdz ar to Dienvidtrušta paliek bez valdnieka un nogaida, kurā pusē nostāties. Augstais priesteris, kuram pagaidām uzticēta vadība, izsaka piedāvājumu, ka viņš izrādīs atbalstu cīņā pret Nargaardu, ja apmaiņā saņems mītisko Taurīnas vienradža kausu.

Kauss ir varens Spēka priekšmets, no kura padzeroties iegūst nemirstību. Tas līdz šim tika uzskatīts tikai par teiksmainu objektu, bet nu tieši Froikei uztic sagādāt šo būtisko priekšmetu, kas var izšķirt zemju likteņus. Kopā ar saviem elfu draugiem princi Hāru Ektu (ar kuru raganai pagātnē bijušas sarežģītas attiecības) un Grufu viņa uzsāk meklējumus, kas ne mirkli nav brīvi no neplānotiem šķēršļiem un sarežģījumiem.

Hārs Ekts nāk klajā ar plānu doties pāri Miglas jūrai uz Lielajām smiltīm, kur sakarā ar nostāstiem mītot kāda noslēpumaina cilts, kuru šamanis vienīgais varētu palīdzēt izpildīt viņu uzdevumu. Tikuši līdz ostas pilsētai, viņu iecere piedzīvo pirmo pārbaudījumu, jo vētru dēļ jūra nav kuģojama vairākas dienas. Froike negrib zaudēt laiku, tāpēc pielieto savdabīgu teleportēšanās veidu, lai pārceltu visus trīs uz Lielajām smiltīm, taču iesprūst kaut kur starptelpā. Beidzot izkļuvusi no gūsta, viņa viena pati attopas tuksneša vidū, turklāt palikusi bez redzes, dzirdes un spējas runāt.

Šajā brīdī atklājas, ka sižets vairāk koncentrēsies uz pašu Froiki, nevis viņas uzdevumu. Froike ir daļēji ragana, kā apzīmē cilvēku, kas spējīgs pielietot maģiju, un daļēji gaisa feja. Tagad viņai beidzot jāizšķiras, kura būtība kļūs par noteicošo. Knapi paglābusies no nāves un pavadot pie mītiskā šamaņa vairākus mēnešus, viņa beidzot izvēlas nebēgt un nebaidīties, kā to darījusi līdz šim. Froike atzīst sevi kā gaisa feju un uzsāk vēl vienu ceļojumu – šoreiz uz savu spēju aptveršanu un pielietošanu.

Līdz ar to Taurīnas vienradža kauss pat nedaudz nobāl,  jo Froike gan pagūst atkal apvienoties ar ceļabiedriem, gan tos pazaudēt – gluži tāpat kā kausu. Uzdevums, kuram vajadzēja būt teju neiespējamam un episkam, tiek paveikts pārsteidzoši ātri un vienkārši. Visam piedevām viņa piedzīvo atmiņas zudumu un nonāk gaisa feju ciematā. Lielais fināls tiek atrisināts ar deus ex machina, atstājot lasītāju drusku apmulsušu, kas tad īsti ir piedzīvots.

Šeit viedokļi varētu dalīties vai darbs ir veiksmīgs, vai tomēr uzskatāms par sasteigtu un vietām nepārdomātu. Par spīti laika pārlēcieniem un notikumu birumam, es noteikti nenožēloju, ka izlasīju šo grāmatu un kopvērtējumā to uztveru pat ļoti labi. „Lidojumā” ir savs šarms, un varbūt visam nevajag pieiet tik nopietni. Tā kā nekā ir fantāzija, kur ierobežojumu praktiski nepastāv – viss ir autora paša ziņā kā pasniegt atnākušo ideju.

Romāna ievads nekavējoties ievelk savā varā, un, ja nemaldos, šis bija pirmais Latvijas fantastu darbs, kurš man izsauca daudzsološās gaidu tirpiņas. Par to vien dodu klēpi ar cepumiem. Lielumliela šokolāde pienākas par kārtīgas maģiskas būtnes, dondrāta, radīšanu, par Taurīnas vienradža mītu kā arī pieeju asinssūcējiem.

Nešaubos, ka „Lidojums” gūs atsaucību „Vilcenes stāsta’ lasītāju vidū. Tāpat darbs ir labs solis uz priekšu rakstnieces stilam, un es ticu, ka vēl pēc kādiem gadiem Lindas darbus lasīs arī cilvēki, kas parasti FF romāniem met piesardzīgu līkumu.

Atsauksmes autore: Līga Sproģe