Grāmatas

Skarbai pasakai līdzīgs romāns


Foto: Grāmatas vāka noformējums

Foto: Grāmatas vāka noformējums

Lasot romānus, kuros būtisku lomu ieņem kulinārijas pasaule, pastāv liels risks pieņemties svarā – tieši tāpēc pēdējo gadu laikā mans grāmatu plaukts regulāri tiek papildināts gan ar pavārgrāmatām, gan ar saturiski garšīgiem romāniem. Samērā nesen garšīgo romānu klāstu papildināja Ričarda K. Moraiša romāns “Simt soļu ceļojums”, kuru no angļu valodas tulkojusi Ilze Burnovska un izdevusi izdevniecība “BaibaBooks”.

Ļoti iespējams, par šo darbu dzirdējuši arī cilvēki, kas ar grāmatu lasīšanu ir uz “Jūs”, jo šā gada 15. augustā pie Latvijas kino baudītājiem nonāca Moraiša grāmatas ekranizācija “Simt soļu ceļojums”, kurā galvenās lomas atveido lieliskā Helēna Mirena, apburošā Šarlote Lebona, kuras sniegums biogrāfiskajā drāmā “Īvs Senlorāns” bija šarmējošs, Manišs Dajāls, Rohans Čands un Oms Puri. Filmas režisors ir Lase Halstrēms, kura kontā ir arī pieciem Oskariem nominētā filma “Šokolāde”.

Romāna autors Ričards K. Moraišs ir žurnālists, kurš ietekmīgā žurnāla Forbes labā strādājis veselus 25 gadus. Šo gadu laikā Moraišs apceļojis pasauli, iepazinis dažādu tautu nacionālo virtuvju un kultūru īpatnības, tādējādi uzkrājot zināšanu bagāžu gan saviem žurnālistikas, gan literārajiem darbiem. Moraiša kontā ir arī biogrāfija par slaveno franču modes dizaineri Pjēru Kardēnu.

“Simt soļu ceļojumā” stāstīts par talantīgu pavāru, indiešu puisi Hasanu Hadži, kuru dzīve mētā no vienas valsts uz otru, visbeidzot ļaujot viņam apstāties Francijā, kur viņu un viņa ģimeni gaida cīņa ar Malorī kundzi, smalka franču restorāna īpašnieci, kuras restorāns atrodas tieši pretī Hasana ģimenes skaļajam indiešu restorānam. Tomēr, lai arī šķiet, ka Hadži ģimenes un Malorī kundzes restorānu cīņas būs romāna kodols, nākas vilties savās priekšnojautās, jo romāns ir daudz dziļāks par izklaidējošu un intrigām apvītu biznesmeņu plūkšanos par vietu zem Saules. Brīžos, kad šķiet, ka zini, kādā virzienā plūst romāns, tas pēkšņi maina virzienu – nezinu, kā citiem romāna lasītājiem, bet man tas ļoti simpatizēja.

Romānā kulinārā pasaule atainota ļoti krāšņi, sižets nav pārsaldināts, kas man ļoti patīk literārajos darbos, bet… man absolūti nesimpatizē grāmatas vāka noformējums, jo tas rada maldinošu iespaidu par romāna saturu. Vāka noformējums vedina uz domām par dāmu romānu, bet patiesībā “Simt soļu ceļojums” ir pat diezgan neromantisks, reālistisks un saturiski skarbs darbs, kurš vienlīdz labi patiks kā sievietēm, tā vīriešiem.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Mīļais cilvēk, gardēdis ir kungs ar talantu un gara spēku turpināt ēst, pat ja vairs nejūt izsalkumu.” – 227. lpp

“Draugi, kad cilvēks sasniedz kādu noteiktu līmeni, pats grūtākais ir no dienas dienā saglabāt svaigu skatījumu.” – 277. lpp

VĒRTĒJUMS: 7/10

Atmiņas par draudzību ar leģendu


Foto: "Jimmy & Me" grāmatas vāka noformējums

Foto: “Jimmy & Me” grāmatas vāka noformējums

“…no one is gone, as long as someone remembers them.” Šādus vārdus Džeimsam Dīnam veltījis viņa draugs Lū Brakers, ar kuru Džimijs draudzējās pēdējos 16 savas dzīves mēnešus. Lai nebūtu pārpratumu, jau uzreiz pieminēšu, ka viņi bija tikai draugi un grāmatas “Jimmy & Me” autors neliek manīt, ka starp viņu un leģendāro aktieri bijis kas vairāk. 

Pateicoties Džimija vēlmei izzināt pasauli un iemācīties no visa pa druskai, sākās viņa un Lū draudzība, kurai gan nebija lemts ilgs mūžs, jo nedaudz vairāk kā gadu pēc abu jauniešu iepazīšanās, 1955. gada 30. septembrī, Džeimss Dīns gāja bojā traģiskā autoavārijā. 57 gadu garumā Lū par šo draudzību publiski izteicās maz un glabāja skaistās draudzības atmiņas tikai sev, bet 2013. gadā šis klusēšanas periods tika pārtraukts, jo Lū izdeva grāmatu “Jimmy & Me”, kurā atklāja šīs draudzības detaļas. Sensāciju medniekus gan varu brīdināt, ka grāmatā nav nekā sensacionāla, bet sirsnības gan tajā netrūkst.

Foto: Džeimss un Lū

Foto: Džeimss un Lū

Stāstījums ir cieņpilns un katrā grāmatas nodaļā var just, ka Lū izjūt pienākumu aizstāvēt savu draugu, noliedzot baumas par Džimija homoseksualitāti, nespēju saglabāt ilgstošu draudzību, emocionālo vēsumu un rupjo izturēšanos pret apkārtējiem. Džimijs bija pilntiesīgs Lū ģimenes loceklis un neilgi pirms savas nāves leģendārais aktieris par Lū esot teicis, ka viņš beidzot esot atradis sev brāli. Un kurš cilvēks spētu būt tik zemisks, lai par savu pāragri zaudēto draugu teiktu ko sliktu?! Tas nekas, ka pagājuši gandrīz 60 gadi kopš Džimija nāves, jo pats autors taču atzīst, ka, atceroties seno draugu, arī tagad acīs iezogas valgums.

Foto: Džeimss un Pjēra

Foto: Džeimss un Pjēra

Abu jauniešu sešpadsmit mēnešu ilgās draudzības laikā Džeimss bieži mainīja draudzenes, bet Lū uzsver, ka, viņaprāt, Džeimss mīlēja tikai vienu no viņām visām – itāļu izcelsmes aktrisi Pjēru Andželi, ar kuru nopietnas attiecības aktierim tā arī neizdevās izveidot, jo Pjēras mātei Džeimss nešķita meitai piemērots dzīvesbiedrs.

Ir vairāk nekā 200 grāmatu par Džeimsu Dīnu, bet, pateicoties labajām atsauksmēm, izvēlējos tieši Brakera “Jimmy & Me”. Grāmata gan man lika nedaudz vilties, jo a)tajā nav fotogrāfiju, kas šāda tipa grāmatās ir gandrīz vienmēr; b)autors uz Džimiju skatās gluži kā caur rozā brillēm. Turklāt jāatzīst, ka 16 mēneši ir ļoti īss laika posms, lai iepazītu cilvēku – to es varu teikt pēc pieredzes, jo manā draugu lokā ir cilvēki, kurus pazīstu vairāk nekā 20 gadus, bet neesmu iepazinis viņus tik labi, lai droši varētu apgalvot, ka zinu, kā viņi jutušies kādā konkrētā dzīves situācijā, vai kuru no savām otrajām pusītēm mīlējuši pa īstam, bet kura bijusi tikai kārtējā aizraušanās. Protams, draudzība ar Džeimsu Dīnu gandrīz katram šķita glaimojoša gan Džimija dzīves laikā, gan pēc viņa nāves. (Tieši pēc viņa traģiskās aiziešanas no šīs pasaules, pēkšņi saradās lērums cilvēku, kas visi kā viens apgalvoja, ka ar aktieri bijuši ļoti tuvi draugi.)

Foto: Džimjs un Porsche 550 Spyder

Foto: Džimjs un Porsche 550 Spyder

Grāmatā minēts kāds ļoti interesants fakts par to, ka aktieris Aleks Giness, pēc tam, kad bija apskatījis Džeimsa Dīna jauno Porsche 550 Spyder, stāstījis par nāves vīzijām un teicis Dīnam: “Džimij, nebrauc ar šo mašīnu.” Protams, tolaik tas tika uztverts kā joks, bet tikai pēc Džimija nāves Ginesa teiktais ieguva daudz tumšāku un baisāku nokrāsu.

Manuprāt, Džeimss Dīns ir pietiekami saistoša personība, lai ar visu viņa filmu noskatīšanos un vienas grāmatas izlasīšanu būtu par maz, tāpēc zinu, ka jau tuvākajā laikā meklēšu vēl kādu lasīšanas vērtu darbu par Džimiju.

Noslēgumā daži citāti no grāmatas:

“…you have to face your loss and your pain and be honest with it.” – 154. lpp

“In Jimmy’s short career, the only real friendship with a star he seemed to be willing to allow was with Liz Taylor.” – 53. lpp

“…there is no “happily ever after”, there is just life – and everything in life is temporary.” – 19. lpp

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Dzeguzes aicinājums


Foto: Grāmatas vāka noformējums

Foto: Grāmatas vāka noformējums

Dž. K. Roulinga ir viena no manām vismīļākajām rakstniecēm, tāpēc pagājušā gadā, kad uzzināju, ka britu autore, izmantojot Roberta Golbraita pseidonīmu, izdevusi jaunu romānu (The Cuckoo’s Calling), biju gan patīkami pārsteigts, gan ieintriģēts. Tomēr jāatzīst, ka ar romāna lasīšanu gan nesteidzos un izlasīju to tikai šogad – vairāk nekā gadu pēc romāna publicēšanas.

Romāna galvenais varonis ir privātdetektīvs Kormorans Straiks – super-grūpijas un rokzvaigznes dēls, kara veterāns, kurš cenšas sadzīvot gan ar fiziskajām, gan emocionālajām rētām. Jau pats grāmatas sākums tiek iekrāsots visai drūms, jo Straiks piedzīvojis sāpīgu šķiršanos no savas lielās mūža mīlestības Šarlotes, viņa bizness iet uz grunti, turklāt par viņa mājām kļuvis birojs, kurā viņš lielākoties garlaikojas, jo klientu ir maz, un pārtiek no ātri pagatavojamām nūdelēm. Tomēr tad uzrodas Robina – pagaidu darbiniece no Temporary Solutions, bet neilgi pēc viņas ierašanās pie Straika vēršas Džons Bristovs – supermodeles Lulas Landrijas adoptētais brālis, kurš vēlas, lai privātdetektīvs izmeklē viņa māsas pašnāvības lietu, kura, viņaprāt, patiesībā bijusi slepkavība. Aizdomās turamo saraksts ir garš, bet bieži pavīd doma, ka varbūt tā patiešām bijusi pašnāvība, jo skaistā, slavenā un bagātā modele taču cietusi no bipolārajiem traucējumiem.

Ja runājam par vides uzburšanu un varoņu veidošanu, tad Roulinga šajās jomās ir īsta burve un varu tikai piekrist Sunday Times viedoklim par to, ka, atmetot maģijas elementus, Roulinga joprojām spēj būt maģiska. The Cuckoo’s Calling varoņi ir patiešām smalki izstrādāti un ļoti dažādi – katrs ar savu pagātni, raksturu, runas manieri un stilu, kā arī ar slepkavības motīvu. Šajā romānā Roulinga lasītājus iepazīstina ar netīrajām šovbiznesa aizkulisēm, kas, manuprāt, atainotas diezgan veiksmīgi, turklāt autore nav mēģinājusi šovbiznesa pasauli parādīt kā tikai baltu vai melnu, bet atainojusi to kā daudzkrāsainu un aizraujošu vidi, kurā pastāv gan draudzība un naids, gan patiesums un uzspēlētība, gan alkatība un nesavtība. Jāatzīst, ka tieši romānā uzburto vidi un saistošos, smalki izstrādātos tēlus izbaudīju visvairāk.

Foto: Grāmatas vāka noformējums Nr.2

Foto: Grāmatas vāka noformējums Nr.2

Problēmas sākas, kad jārunā par romāna atrisinājumu, jo, manuprāt, tas bija diezgan banāls un pārāk paredzams, bet tieši pārsteidzošs un pat šokējošs atrisinājums taču ir tieši tas, ko vēlas gandrīz katrs kriminālromānu lasītājs. Nebija gan tā, ka jau pašā sākumā zināju, kurš tad būs vainīgais, jo bija brīži, kad aizdomās par Lulas Landrijas slepkavību turēju gandrīz katru šī romāna tēlu. Protams, varu iedomāties arī daudz sliktākus un banālākus šī romāna atrisinājums, bet tas gan nemaina faktu, ka romāna atrisinājums nesniedz to „uhhh” un „ahhh” sajūtu, kas parasti lasītāju pārņem brīdī, kad tiek izlasīts vainīgā vārds labā kriminālromānā. Lai gan The Cuckoo’s Calling ir ieturēts kriminālromānu žanra labākajās tradīcijās, tomēr pagaidām izskatās, ka Roberts Golbraits ir tālu no Stīga Lārsona vai Jū Nesbē meistarības kriminālromānu savīšanā un atšķetināšanā. Tomēr vidi un varoņus Roulinga aka Golbraits spēj radīt daudz meistarīgāk nekā abi iepriekš minētie autori.

Protams, nedaudz jūtos kā nodevējs, kritizējot Roulingas radīto darbu, jo esmu patiešām liels autores fans un cienu viņu kā personību, tomēr vēl vairāk es cienu objektivitāti un godīgumu pašam pret sevi. Mierinājumu sniedz fakts, ka cilvēki, kas lasījuši otro romānu (The Silkworm) par privātdetektīva Straika gaitām, apgalvo, ka tas ir daudz labāks par The Cuckoo’s Calling. (Ļoti ceru, ka otrais Straika sērijas romāns, kurā stāstīts par kāda rakstnieka pazušanu, liks man sajūsmināties un radīs vēlmi apliet Roulingu ar komplimentu jūru un uzslavām.)

Foto: Straika sērijas 2. romāna The Silkworm vāka noformējums

Foto: Straika sērijas 2. romāna The Silkworm vāka noformējums

Pagaidām gan izskatās, ka Roulinga turpinās izdot Straika sērijas romānus, izmantojot Roberta Golbraita vārdu, tomēr man šķiet, ka daudz prātīgāk būtu mest pie malas šo Golbraita padarīšanu un publicēt šīs sērijas romānus, izmantojot savu īsto vārdu. Protams, tas gan neko daudz nemainītu, bet cilvēki taču tāpat saka „Roulingas jaunais romāns”, ne „Golbraita jaunais romāns”.

Manā rīcībā ir informācija, ka viena no Latvijas grāmatu izdevniecībām ir iegādājusies The Cuckoo’s Calling izdošanas tiesības, tāpēc tiem, kas vēlas šo darbu lasīt latviski, ir pamats cerēt, ka The Cuckoo’s Calling reiz pārtaps „Dzeguzes aicinājumā”.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 (Ja atrisinājums atšķirtos no esošā, tad vērtējums būtu daudz augstāks, jo 95% no romāna es patiešām izbaudīju.)

Sapņu piepildījums jeb “15 minūtes virtuvē”


Foto: pavārgrāmatas vāks

Foto: pavārgrāmatas vāks

15 minūtes virtuvē – tā īsumā varētu raksturot manu sapņu piepildījumu, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kam patīk vairākas stundas veltīt maltītes gatavošanai. Tieši tāpēc vienmēr pozitīvā britu pavāra Džeimija Olivera pavārgrāmata “15 minūtes virtuvē” ir solis tuvāk sapņu piepildījumam un gardai laika ekonomijai. 

Šī pavārgrāmata veidota sadarbībā ar uztura speciālisti Loru Parru, kuras pārziņā bijis tas, lai porcijas nebūtu pārāk lielas un viena porcija saturētu vidēji 580 kalorijas – tas tāpēc, lai gastronomiskās izvirtības nebeigtos ar aptaukošanos un pārēšanos. Runājot par šo pavārgrāmatu, Džeimijs nenoliedz, ka darbs bijis grūts, bet tas bijis ieguldīto pūļu vērts. “Jā, dažas pirmās reizes, iespējams, jūs gatavosiet ēdienu mazliet ilgāk nekā 15 minūtes, bet tas ir normāli – nav kur steigties.” 

Pašā grāmatas sākumā Džeimijs sniedz padomus, kā iekārtot virtuvi, kādus piederumus un produktus iegādāties, lai 15 minūtes virtuvē būtu ne tikai sapnis, bet arī realitāte, jo bez labiem darbarīkiem un izejvielām taču pat vislabākais meistars nevar radīt mākslas darbu (vai šajā gadījumā gardu maltīti). Grāmatā gan minēts, ka katrā virtuvē nepieciešama mikroviļņu krāsns, bet no tās iegādes gan vairāku gadu garumā esmu izvairījies un zinu, ka arī tuvāko gadu laikā noteikti tādu neiegādāšos, jo neuzskatu, ka tā varētu sniegt ieguldījumu manas veselības uzlabošanā.

Foto: ieskats grāmatā

Foto: ieskats grāmatā

Grāmata sadalīta šādās iedaļās, kas rada gan sakārtotības sajūtu, gan ļauj pavārgrāmatas lietotājam vieglāk tajā orientēties: VISTA; LIELLOPU GAĻA; CŪKGAĻA; JĒRA GAĻA; ZIVIS; PASTA; ZUPAS UN SVIESTMAIZES; DĀRZEŅI; BROKASTIS. Pāris ēdienus no sadaļām “VISTA” un “PASTA” jau izmēģināju un jāatzīst, ka to pagatavošana man prasīja nedaudz vairāk kā 15 minūtes, bet brokastu sadaļas ēdienus iespējams pagatavot pat 10 minūšu laikā, jo tie sarežģītības ziņā ir visvienkāršākie pavārgrāmatas ēdieni.

Foto: ieskats grāmatā

Foto: ieskats grāmatā

Būtu grēks nepieminēt skaistās fotogrāfa Deivida Loftusa bildes, kuras šo grāmatu izdaiļo un padara patiešām ļoti kārdinošu un liek vēlēties ātrāk doties pie plīts, lai pagatavotu kādu no “15 minūtes virtuvē” redzamajiem ēdieniem. Man ļoti patika arī iepriekšējā latviski izdotā Džeimija Olivera pavārgrāmata “30 minūtes virtuvē”, bet jāatzīst, ka “15 minūtes virtuvē” man šķiet vēl labāka, jo a)receptes kļuvušas vienkāršākas; b)receptes joprojām ir veselīgas; c)ēdienu izmaksas ir ļoti pieņemamas. Turklāt cilvēkiem, kas seko līdzi savai formai, noteikti patiks beigās pievienotā sadaļa “ĒDIENU UZTURVĒRTĪBA”, kas ļaus sekot apēsto kaloriju, tauku un cukura daudzumam.

Šī ir pavārgrāmata, kuru likt lietā katru dienu, ne tikai īpašos gadījumos un svētku dienās. Un Džeimijs Olivers lieliski pierāda to, ka ātri nebūt nenozīmē neveselīgi.

VĒRTĒJUMS: 10/10 

Erotiska un nervus kutinoša lasāmviela


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāks

Nebeidzama seksuālā spriedze – tā īsumā varētu raksturot Ričarda Meisona vēsturisko romānu “Baudas meklētāja stāsts”, kurš, kā jau grāmatas sākumā minēts, nav domāts kautrīgajiem. Tomēr arī kautrīgajiem ieteiktu mest kautrību pie malas, jo šis ir romāns, kuru novēlu piedzīvot katram labas literatūras un kaislību mīļotājam. 

Romānā stāstīts par Pitu Barolu – jaunu, ambiciozu, labām manierēm apveltītu, izskatīgu puisi, kurš ieradies Amsterdamā, lai pieteiktos darbā par mājskolotāju lepnākajā Amsterdamas namā, kurā saimnieko Vermēlenu-Sikertsu ģimene un tās galva – Mārtens Vermēlens-Sikertss, Eiropas bagātākais viesnīcnieks. Jau pirmajā tikšanās reizē jaunais puisis rada gluži vai taustāmu seksuālo spriedzi starp sevi un Mārtena sievu Jakobīni, kura vecuma ziņā varētu būt Pita māte. Turklāt puiša vizuālos dotumus un harismu atzinīgi novērtē ne tikai namamāte, bet arī viņas vīrs, meitas, dēls un kalpotāji – daudzi no viņiem deg iekārē pret šo jaunekli, kurš Vermēlenu-Sikertsu namā tiek apbrīnots gluži kā Apollons.

Ierodoties Vermēlenu-Sikertsu namā, Pits Barols izjauc tur valdošo stīvumu un satricina katra namā dzīvojošā cilvēka mazo pasaulīti, kļūstot namatēvam Mārtenam par dēlu, kādu viņš būtu vēlējies, ģimenes pastarītim Egbertam par cilvēku, kuram līdzināties, meitām Luīzei un Konstancei par dažādu manipulāciju upuri, namamātei Jakobīnei par sen zudušās seksuālās dzīves atjaunotāju, virssulainim Bloka kungam par seksuālo fantāziju augli, bet sulainim Didjē Lubā par mīlestības objektu. Pits Barols nemitīgi balansē uz naža asmens, riskējot zaudēt gan darbu, gan naudu, gan labo slavu, bet viņš arī apzinās to, ka risks bieži vien atmaksājas. Un Pits negrasās pievilt savu nelaiķa māti, kura tik daudz uzupurējusi, lai dēlam nodrošinātu dzīvi, par kādu pati tik izmisīgi bija sapņojusi.

Foto: rakstnieks Ričards Meisons

Foto: rakstnieks Ričards Meisons

Ričards Meisons savā romānā aprakstīto laika posmu (romāna darbība risinās 1907. gadā) izpētījis un atainojis ar tādu rūpību, ņemot vērā sīkākās detaļas un vēsturiskos notikumus, ka brīžiem šķiet – viņš gremdējas savās jaunības dienu atmiņās. (Fakts: R. Meisons dzimis 1978. gadā, vairāk nekā 70 gadus pēc savā romānā aprakstītajiem notikumiem.) Liela grāmatas pievienotā vērtība ir zemsvītras piezīmes, kas bagātina lasītāju zināšanas par mākslas un kultūras vēsturi.

“Baudas meklētāja stāsts” viennozīmīgi ir ļoti gaumīgs erotiskais romāns, kurā seksuālās spriedzes ir daudz vairāk par pašu seksu, bet tas nebūt nav uzskatāms par mīnusu, jo šis gaidīšanas process un “tūlīt, tūlīt būs” sajūta patīkami kutina nervus un liek katru seksa ainu romānā uztvert kā balvu par pacietību. Daudzi, kas lasījuši šo romānu, sūdzas, ka tas ir krietni par īsu, bet, manuprāt, romāns atstāj patīkamu pēcgaršu, jo ar labām lietām taču vienmēr ir tā, ka tās rada labsajūtu un mazuma piegaršu.

Turklāt ar šo grāmatu Pita Barola piedzīvojumi nebūt nebeidzas, jo romāna autors blogam Books I Think You Should Read atklājis, ka pēc “Baudas meklētāja stāsta” plāno sarakstīt vēl piecas grāmatas, kas kopā radīs vienu patiešām grandiozu stāstu. Turklāt ir vēl kāda patīkama ziņa: “Baudas meklētāja stāsts” tiks ekranizēts un skatītāju vērtējumam tiks nodots kā 8 sērijas garš mini-seriāls.

Izlasot šo romānu, jūs noteikti vairs negribēsiet dzirdēt neko par “Greja piecdesmit nokrāsām”, jo Meisons baudas meklēšanu un gūšanu spēj atainot patiešām gaumīgi un tā, ka pat ļoti augstas raudzes literatūras mīļotājam nebūs kauns atzīt, ka viņš lasa erotisko literatūru.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“…jo kas gan spētu vairāk glaimot jauna vīrieša pašlepnumam kā apziņa, ka viņš spēj sagādāt sievietei baudu.” – 68. lpp 

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Fantastiski dzīvnieki un kur tos atrast


Foto: Grāmatas vāks

Foto: Grāmatas vāks

Fantastic Beasts and Where to Find Them, Quidditch Through the Ages un The Tales of Beedle the Bard (grāmata tulkota arī latviski un izdota ar nosaukumu “Dziesminieka Ķestera pasakas”– šīs ir trīs grāmatas, kuras izdotas kā “Harija Potera” sērijas grāmatu papildinājums. Šoreiz īpašu uzmanību gribu veltīt tieši Fantastic Beasts and Where to Find Them, jo šogad tika paziņots, ka 2016. gadā dienasgaismu ieraudzīs pirmā Poteriādes spin-off filma, kuras pamatā būs šī mazā, plānā grāmatiņa, turklāt scenārija autore filmai būs pati Dž. K. Roulinga. 

Iespējams, jūs vaicāsiet, kurš tad būs režisors? Wait for it! Pagaidām gan šī ziņa nav apstiprināta, bet Holivudā izplatījušās baumas, ka tas būs Alfonso Kuarons, kurš režisējis “Gravitāti”, “Hariju Poteru un Azkabas gūstekni”, 1998. gada “Lielo cerību” versiju, kā arī “Cilvēces bērnu”. Režisors ļoti talantīgs, turklāt strādājis pie vienas no Poteriādes filmām, tāpēc ir pamats cerēt, ka filma būs ne tikai finansiāli veiksmīga (par ko šaubu nav), bet arī saturiski un vizuāli augstvērtīga. (Poteriādes fani dažādos forumos gan izteikuši vēlmi, ka labprātāk šīs filmas režisora krēslā vēlētos redzēt “Pāna Labirinta” režisoru Giljermo del Toro.)

Bet nu laiks pievērsties grāmatai! Un tieši šeit, manuprāt, sākas problēmas, jo pēc grāmatas izlasīšanas īsti nesapratu, ko tad varam gaidīt no filmas. Grāmatas sākumā ir patiešām jauks Albusa Dumidora priekšvārds, grāmatas “autora” Newton Scamander rakstītais ievads, briesmoņu, būtņu un garu definīcijas, īsa fantastisko dzīvnieku vēsture, kā arī daži ļoti īsi, bet interesanti stāsti par aizraujošiem notikumiem. Grāmatas kodols ir 75 dažādu fantastisku radību apraksti un to bīstamības novērtējumi, bet grāmatas odziņa ir Rona Vīzlija rakstītās ironiskās un dzēlīgās piezīmes. 

Foto: neliels ieskats grāmatā

Foto: neliels ieskats grāmatā

Fantastic Beasts and Where to Find Them ir patiešām ļoti jauka grāmata, kas raisīs sentimentālas atmiņas “Harija Potera” grāmatu faniem, bet ļoti šaubos, ka šis darbs varētu patikt cilvēkiem, kuriem Puisēns-Kurš-Izdzīvoja ir svešs. Īsāk sakot, šī grāmata domāta Potera faniem.

Foto: Fanu veidotais filmas plakāts

Foto: Fanu veidotais filmas plakāts

Tiem, kas pārmet Dž. K. Roulingai vēlmi saraust milzīgu naudu, rakstot “Harija Potera” spin-off grāmatas, varu teikt mierinošus vārdus – no Fantastic Beasts and Where to Find Them grāmatu pārdošanas gūtie ienākumi tiek ziedoti labdarības organizācijai Comic Relief.

BBC šā gada martā ziņoja, ka Fantastic Beasts and Where to Find Them būs filmu triloģija, bet filmas galvenais varonis būšot pats grāmatas “autors”, fantastisko radību pētnieks Ņūtons, kurš savus piedzīvojumus uzsāks Ņujorkā. Trīs filmas no vienas mazas grāmatas jeb Holivudas ļaudīm apetīte joprojām nemainīgi neremdināma.

 

Romāns, kuru izlasīt vienā naktī


leopards“…leopards pārvietojoties tik klusi, ka tumsā spējot piezagties upurim pavisam tuvu klāt. Tas spējot pielāgot savu elpošanu upura elpai un aizturēt to tad, kad upuris neelpo. Viņai likās, ka sajūt tā ķermeņa siltumu. Ko viņš gaida?” 

“Leopards” ir jau astotais rakstnieka Jū Nesbē romāns par norvēģu detektīvu Hariju Holu, kurš cīnās ne tikai ar noziedzniekiem un sērijveida slepkavām, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem. Turklāt šķiet, ka tikt galā ar noziedzniekiem ir vieglāk, nekā pašam ar sevi. Par spīti tam, ka Harijs nav tāds vīrietis, kuru jaunas sievietes varētu vest ar lepnumu atrādīt savām mātēm kā esošo mīļoto vai topošo līgavaini, viņš spējis iekarot lasītāju simpātijas visā pasaulē, jo darbi par detektīvu Hariju Holu tulkoti vairāk nekā 40 valodās. Manuprāt, tieši šī nepareizība un iekšējie dēmoni, kas plosa Hariju, ir tas, kas lasītājiem šajā varonī tik ļoti saista, turklāt nešaubos, ka vairums Nesbē darbu cienītāju vēlas, lai Harijs uzvar cīņās ne tikai ar noziedzniekiem, bet arī pats ar sevi.

Pēc Sniegavīra lietas atrisināšanas Harijs Hols devis uz Honkongu, lai pabūtu vienatnē – prom no visa, jo Norvēģijā viņu vairs nekas nesaista. Mīļotā Rākela ar dēlu Oļegu valsti pametuši, bet bez viņas Harijam dzimtenē palikušas vairs tikai sāpīgas atmiņas. Dzīvojot Honkongā, Harijs iekūlies milzīgos parādos, sācis lietot narkotikas, lai nebūtu jālieto alkohols (“lielisks” risinājums, Harij), turklāt zaudējis jebkādus kontaktus ar sev tuvajiem cilvēkiem. Tomēr viņu atrod Kaja Sūlnesa, kas sūtīta Smago noziegumu nodaļas šefa uzdevumā, lai izpestītu Hariju no parādu valgiem, lūgtu detektīvam atgriezties policijā, kā arī lai informētu, ka viņa tēvs ir uz nāves gultas. Bet, pats galvenais, policijai Harijs nepieciešams, lai notvertu kārtējo sērijveida slepkavu.

Leoparda noziegumi ir smalki izplānoti, turklāt ieroči, kurus viņš izmanto, lasītāja prātā uzbur baisas ainas, kuras vēl ilgi pēc grāmatas izlasīšanas ir grūti aizmirst. Viens ir skaidrs – mēģinot atrisināt šo lietu, policijai nāksies pasvīst, jo Leopardam nav motīva. Vismaz tā sākotnēji šķiet.

Šis, manuprāt, ir labākais Jū Nesbē romāns par detektīva Harija Hola gaitām, turklāt šis bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad vainīgais līdz pat pēdējām 100 grāmatas lappusēm nebija nonācis manā aizdomās turamo sarakstā. Parasti ir tā, ka, lasot par kādu grāmatas varoni, piemeklē doma: “jā, šis varētu būt slepkava”, bet šoreiz galvā biju izveidojis sarakstu ar vismaz desmit aizdomās turamajiem, bet patieso slepkavu tajā nebiju iekļāvis. “Leopards” ir neparedzams romāns un tas ir labi, jo kriminālromānos svarīgākais ir tas, lai intrigas caurvij darbu līdz pat pēdējām lappusēm. Nesbē ķircina lasītāju un sagriež visu kājām gaisā tieši tad, kad lasītājs domā, ka atrisinājums jau ir rokā.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Foto: Nākamais Nesbē romāns par Harija Hola gaitām.

Šim romānam noteikti uz vāka vajadzētu brīdinājumu: “Nelasīt, ja nākamajā dienā jādodas uz darbu!”. (“Vēl tikai vienu nodaļu un tad gulēt” man beidzās ar to, ka aizgāju gulēt no rīta, kad romāns bija izlasīts līdz pēdējai lappusei.)

Nesbē rakstītais izstaro inteliģenci un cieņu pret lasītājiem, turklāt tekstā jūtams, ka mūzika ir Nesbē sirdslieta, jo atsauces uz dažādām grupām un dziesmām “Leopardā” atrodamas samērā bieži. Katram šīs grāmatas lasītājam noteikti ieteiktu noklausīties Treisijas Čepmenas dziesmu Fast Car, kas tiek pieminēta šajā romānā.

“Leopardā” ir kāda mulsinoša rindiņa: “…trešajā janvārī, starp pulksten divdesmit trijiem un pusnakti. Tajā laikā es pusdienoju Hāmarā kopā ar dažādiem mazāka mēroga investoriem.”  Tekstu vairākkārt pārlasīju un tā arī nesapratu, kā var pusdienot nakts laikā? (Ja jau maltīte notiek naktī, tad tās vairs nesauc par pusdienām.) Angļu tulkojumā lietots vārds “dinner”, ar kuru tiek apzīmētas gan pusdienas, gan vakariņas.

(Starp citu, paldies Līgai par grāmatas anglisko versiju, kā arī paldies izdevniecībai “Zvaigzne ABC” par grāmatas latvisko eksemplāru!)

VĒRTĒJUMS: 8,5/10