Romāns turpinājumos

Dziesmas, kuras iedvesmoja radīt “Krustnagliņas”


krustnaglinase28093d-g1.png

Mūzika iedvesmo! Arī tad, kad tiek radīti literārie darbi. Tā kā tagad modē ir publicēt grāmatu un literāro darbu skaņu celiņus, tad arī es nolēmu, ka publicēšu “Krustnagliņu” skaņu celiņu. Viss sākās ar Sam Tsui “The One That Got Away” dziesmas kaverversiju, kuras vārdi “In another life I Would make You stay” man nepārtraukti skanēja galvā, radīdami iedvesmu un pamatu jaunam romānam turpinājumos. Protams, rakstīšanas procesā bija vēl vairākas dziesmas, kas spēlēja būtisku lomu radīšanas procesā, tāpēc uzskaitīšu svarīgākās

Jessie J – Nobody’s Perfect 

Paramore – When It Rains

Radiohead – Separator 

Halestorm – Here’s To Us 

Sum 41 – Pieces 

Chase and Status – Time 

John Mayer – Free Fallin’ 

Emeli Sande – River 

Gavin DeGraw – Not Over You 

K’NAAN ft. Nelly Furtado – Is Anybody Out There?

Marlon Roudette – New Age 

Westlife – I’ll See You Again

Florence + The Machine – Shake It Out 

Johnny Cash – Hurt

Protams, bija vismaz vēl divtik vairāk dziesmu, kuras sniedza iedvesmu laikā, kad rakstīju “Krustnagliņas”, bet šajā rakstā minētās ir pašas svarīgākās, kuras visspēcīgāk mani ietekmēja. Brīžiem mūzika mani novirzīja no domām, brīžiem spēcīgi iedvesmoja, bet jāatzīst viens, – rakstot literāros darbus, mana “degviela” ir kafija un mūzika. Bez šiem diviem elementiem rakstīšanu nespēju iedomāties.

“Krustnagliņas” – NOSLĒGUMS


krustnaglinase28093d-g1.png

Četrdesmit pirmā nodaļa

Dzīvoklī viss smaržoja pēc mammas un tēta dāvātajām lilijām un tētis apsolīja, ka mana izlaiduma dāvana no viņa būs jauna automašīna, – tikai to es saņemšot tad, kad atgriezīšos no brīvprātīgo darba, kas, viņaprāt,  esot lielisks veids kā nobriest koledžas dzīvei. Tētis atklāja, ka jau kopš manas piedzimšanas sapņojot par mirkli, kad abi kopīgi dosimies uz autosalonu, lai izvēlētos tādu automašīnu, kas patiktu man. Zināju, ka viņš ir lepns, jo var atļauties tik dārgu dāvanu.

Mamma apsolīja, ka pēc gada mani aizvedīšot tādā šopinga maratonā, ka es momentā kļūšot par Īstonas labāk ģērbto puisi.

Visu vakaru sēdējām pie galda – atkal visi kopā. Domāju – varbūt nākotnē kaut kas vecāku starpā mainīsies?! Mamma būs izpriecājusies Skotijā, izbaudījusi brīvību un sapratusi, ka pasaulē tomēr nav viņai piemērotāka vīrieša par manu tēti. Par to es nemaz nešaubījos, tikai mammai vajadzēja laiku, lai to saprastu.

Dzērām jau kādu piekto tējas tasi un pamanījām, ka Grānts aizmidzis viesistabā uz dīvāna, viņa piemīlīgo apaļvaigu seju izgaismoja ieslēgtā televizora mirgošana.

Zināju, ka mammai rīt agri jābūt lidostā, bet izskatījās, ka viņa nemaz negrasās doties pie miera.

–Satikšu tevi tikai pēc gada, manu puisīt. – Piedevu mammai to, ka viņa sauca mani pamazināmajā formā, turklāt par puisīti.

Vecākiem, īpaši mammām, patika savus bērnus uzrunāt demunatīvā, bet viņas ignorēja bērnu nepatiku pret šo ieradumu.

–Mammu, lūdzu, nevajag tagad tādas sentimentālas muļķības. – Pukojos. – Neesmu vairs nekāds bērns.

–Tu zini, ka tev vienam tur nebūs skumji? Tavā vecumā taču jāsāk domāt par attiecībām un…

–Mammu, cik reizes esmu tev teicis, ka nevēlos par šo tematu runāt. – Ielūkojos krūzē, kura bija tikai līdz trešdaļai pilna ar piparmētru tēju, un izdzēru tās saturu. – Es labāk došos gulēt.

–Bet tā meitene, uz kuru tu skatījies, ir īsta skaistule. – Mamma smīnēja. – Droši vien, ka būs balles karaliene.

–Par kādu meiteni tu runā?

–Neliedzies! Tu taču pats zini par kuru es runāju. Par Skotu meiteni, to slaido blondīni ar tām skaistajām, lielajām acīm. – Mamma piespieda pie lūpām sarkani lakotu nagu. – Nevar būt, ka tā acu krāsa viņai ir dabīgā, jo izskatījās pēc īsta jūras toņa.

–Jā, nu labi, pieņemsim, ka man viņa patīk. Lai nu tā būtu. – Vēlējos, kaut saruna ar to būtu pabeigta.

–Man šķita, ka viņa arī tev velta samērā nevienaldzīgus skatienus. – Nu jau ar mammas muti runāja intrigante.

–Tu tagad centies visu piepušķot. – Norūcu. – Pat ja tā būtu, kāda tam vairs nozīme, jo pavisam drīz pametīšu valsti.

–Bet varēja redzēt, ka viņai tu patīc.

Sēdēju savā istabā un lūkojos uz sakravātajām somām un aviobiļeti uz naktsgaldiņa. No rīta aizbrauks mamma, bet pēcpusdienā es. Kas zina, kā viss šeit, Īstonā, būs, kad atgriezīšos. Varbūt tikšu nolaists zemāk par nulles punktu, kaut gan jau šajā brīdī šķita, ka esmu nulles punktā.

Varbūt, nonākot Āfrikā, sākšu domāt par to, kas ir manas dzīves prioritātes. Cerēju, ka svešumā sapratīšu, ko īsti vēlos saņemt no savas nākotnes.

Sākumā nospraud mērķi un tad tiecies uz to!

            Mans pirmais mērķis, – esot Āfrikā, atrast mērķi.

Četrdesmit otrā nodaļa

Rīta agrumā ierados kapsētā, – divriteni pieslēju pie metāla žoga, kas bija apaudzis ar vīnstīgām, pār plecu pārmetu mugursomu un devos ceļā pa kapsētas šaurajām taciņām.

Matiasa kapakmens atradās apmēram trīssimt metru attālumā no kapsētas ieejas, – netālu no bērza, kas meta ēnu pār drauga apbedījuma vietu.

Notupos zemē, raudzījos vārdos „MATIASS GUSTINS” un noglaudīju auksto akmens plāksni tik maigi, it kā skartu drauga vaigu.

–Man tevis pietrūkst. – Centos pasmaidīt. – Tā bija mana vaina, ka tu nonāci tādā bezizejā, mana vaina, ka tu vairs neesi šajā pasaulē. Man vienkārši vajadzēja turēt muti un vairāk censties tevi aizstāvēt…

Manīju, ka apmēram piecdesmit metru attālumā no manis kāda sakumpusi, kupraina večiņa lēnām staigā starp kapakmeņiem. Nolēmu ignorēt viņas klātbūtni.

–Es biju draņķīgs draugs. – Balss drebēja. – Ceru, ka spēsi man to piedot. – Pār vaigu pārritēja karsta asara. – Kādā citā dzīvē mēs tiksimies.

Uz Matiasa kapakmens nolaidās balodis, tas grozīja galvu un skatījās man tieši acīs un šķiet, ka gaidīja, lai to pabaroju, bet man somā nebija nekā ēdama.

–Es tikai gribēju atvadīties pirms pametu valsti uz laiku. Atgriezīšos no Āfrikas, iestāšos koledža, studēšu literatūru un apsolu, ka pirmo grāmatu veltīšu tev, mans draugs. – Noņēmu mugursomu no pleciem, atvēru un izņēmu no tās puķes un vēl kādu lietu. – Tomēr ir kas tāds, ko es vēlējos tev atdot.

Noliku pretī kapakmenim puķuzirnīšu pušķi un spīdīgu medaļu, – to, kuru es dabūju savā īpašumā „Sadraudzības spēlēs”.

–Patiesībā tā vienmēr ir piederējusi tev. – Piecēlos kājās un atkal uzmetu plecos mugursomu. – Pēc gada es tevi apciemošu atkal.

Galvā skanēja Westlife dziesmas vārdi, kuru Matiasa bēru dienā dziedāja Kerola:

„You’re gone now, gone but not forgotten

I can’t say this to your face

But I know you hear”

–Mēs vēl tiksimies. – Pasmaidīju un vēroju, kā balodis pamet kapakmeni un paceļas debesīs.

Četrdesmit trešā nodaļa

Lidmašīnai vajadzēja pacelties gaisā pēc divdesmit minūtēm, tāpēc izvilku no kabatas MP4 atskaņotāju un ieliku ausīs austiņas. Nospiedu Play pogu un apkārtējās skaņas apslāpēja Gavin DeGraw dziesma Not Over You. Man blakus apsēdās korpulenta pusmūža sieviete no kuras vēdīja gaļas smarža, – droši vien, pirms izlidošanas mielojusies kādā lidostas ātro uzkodu kafejnīcā ar taukainiem vistu stilbiņiem no kartona turzas.

Aizvēru acis un centos nedomāt par to, kas būs nākotnē, – jādzīvo šodienai, it kā nebūtu bijusi vakardiena un rītdiena nepienāks.

Vecāki pirms manas izlidošanas zvanīja gandrīz nepārtraukti, lai pateiktu, ka sūtīs man naudu, ja būs tāda nepieciešamība, ka parūpēsies par manu nokļūšanu atpakaļ no Āfrikas, ja nu es pēc mēneša sapratīšot, ka brīvprātīgo darbs nav domāts man. Šķita, ka visu šo laiku viņi nav ticējuši tam, ka patiešām esmu spējīgs pamest visu uz vienu gadu, lai mestos tādā avantūrā.

Zināju, ka vecāki būs tikai laimīgi, ja pēc mēneša vai ātrāk saņems zvanu no manis un es lūgšos, lai palīdz man tikt mājās, jo būšu pārdomājis un Āfrika man galīgi nepatiks. Tēvs apsolīja, ka nekādu problēmu ar brīvprātīgo organizāciju nebūs, jo viņš visu nokārtos tik tīri, ka neviens gailis pakaļ nedziedāšot.

Un tā man tika mācīta atbildības sajūta, kas jāuzņemas pēc tam, kad esmu izdarījis kādu nozīmīgu lēmumu.

„Neuztraucieties, ar mani viss būs kārtībā un mājās būšu pēc gada!” Mierināju vecākus rītā, kad mamma devās atpakaļ uz Skotiju. „Turklāt, esmu pieaudzis un nelīdzēs nekādi argumenti par to, ka esmu vēl bērns vai pārāk jauns, lai zinātu, ko vēlos.”

Dzīvei nav noteiktu šablonu un visas tās vērtību piramīdas ir muļķības, – tā tas vienmēr ir bijis. Tikai cilvēki mūždien skatās uz citiem un domā, ka viņš ir laimīgs, tāpēc neapzināti sāk kopēt viņu uzvedību, izskatu, ģērbšanās stilu un domā, ka ir nelaimīgi tāpēc, ka nevar atļauties milzīgu māju vai ekskluzīvas dārglietas.

Patērētājsabiedrībā vienmēr valdījis likums, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja var nopirkt visu, ko vēlas. Bet reizēm vajag pajautāt sev, – vai tas ko vēlamies ir tas, ko mums vajag? Labāk krāt sajūtas nevis mantas.

Austiņās sāka skanēt Smash versija par Florence + The Machine dziesmu Shake It Out un tad atvēru acis, lai paskatītos uz savām džinsu auduma biksēm, kuras bija mazliet izbalojušā sarkanvīna tonī, kājās biju uzvilcis pelēka auduma kedas, bet mugurā man bija krekls pelnu krāsā un tādas pašas krāsas plāna kokvilnas jaka ar pogām.

Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim bija atlicis pavisam nedaudz un tikai tad pamanīju, ka sēdvieta, kas atradās pa labi no manis bija tukša. Zināju, ka šis reiss ir izpārdots, tāpēc brīnījos, ka kāds no pasažieriem tā vienkārši nav ieradies, jo biļete maksāja sasodīti dārgi.

Atbrīvojos no mūzikas atskaņotāja austiņām un ieliku ierīci kabatā, kad izdzirdēju kādu balsi, kuras dēļ mani pārņēma sirreāla sajūta.

Tas taču nevar būt! 

            Viņa bija ģērbusies garā hipijkleitā, kuru rotāja ziedu apdruka, kājās viņai bija gladiatoru stila sandales. Mati brīvi krita uz pleciem un dažas šķipsnas aizsedza arī daļu sejas.

–Bet… – Sapratu, ka vairāk neko nespēju pateikt.

Viņa apsēdās man blakus.

–Cilvēks, kuram bija jālido kopā ar tevi atteicās no šīs iespējas. – Dezirē skatījās uz pretējā sēdekļa muguras balstu un neļāva emocijām pārņemt mīmiku. – Tā kā es biju rezerviste, tad šo vietu piedāvāja man. Es piekritu.

–Es tā skatos. – Joprojām nespēju noticēt savām acīm un klusībā priekā gavilēju. Nu skaidri zināju, ka no Āfrikas atgriezīšos ātrākais tikai pēc gada.

–Uzzināju to jau maijā, bet gribēju to paturēt noslēpumā. – Viņa beidzot paskatījās uz mani, manīju, ka meitenes acis mazliet trīc satraukumā. – Gribēju tev to pateikt jau ātrāk, bet tad tu man izstāstīji visu patiesību… Un es nolēmu, ka man vajag laiku, lai saprastu, ko darīt tālāk.

–Un? – Jutu, ka rīkle izkaltusi sausa.

–Un es sapratu, ka joprojām jūtu to pašu, ko iepriekš un sapratu, ka vienmēr ir bijis tā kā tagad.

Viņa satvēra manu roku, atpleta vaļā plaukstu un ielika tajā savu sažņaugto dūri. Tad viņa kaut ko ielika manā plaukstā.

Tajā pašā mirklī viņa aizgrieza seju no manis.

Atvēru plaukstu un manīju, ka tajā guļ oranžs cinnijas zieds. Par spīti tam, ka man šie ziedi nepatika, zināju, ka tam visam ir kāda nozīme.

–Ziedu valoda. – Meitene nočukstēja.

Es skumstu par tavu prombūtni.

            –Žēl, ka man nav neviena zieda pie rokas. – Kļuvu mazliet skumīgs.

–Kādu ziedu tad tu man uzdāvinātu? – Dezirē atkal lūkojās man sejā.

–Kreimeni. – Ātri noteicu un cerēju, ka neesmu kļūdījies. Pamanīju, ka Dezirē iegrimst domās, jo nesaprot, ko šis zieds nozīmē, tāpēc nolēmu izpalīdzēt ar tulkojumu. – Laimes atgriešanās. 

            Stjuarte informēja pasažierus, ka lidmašīna tūlīt pacelsies gaisā.

Dezirē man pieliecās tuvu klāt un uzspieda ātru skūpstu tieši uz lūpām.

Abi pasmaidījām un laimes sajūta ieplūda visās ķermeņa porās, – tik ļoti, ka jutos kā sapnī no kura nevēlējos pamosties.

Mēs nevaram būt perfekti, bet mēs varam tiekties uz to, lai tādi būtu.

            Un šis bija mans sākums.

<<<BEIGAS>>>

“Krustnagliņas” – 21. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit devītā nodaļa

Aiz loga lija lietus un ar rādītājpirkstu vilku līdzi dažām lietus lāsēm, kuras ritēja pa stiklu. Istabā biju iededzis gandrīz visas sveces, kuras varēju atrast mājās, lai tikai būtu omulīgāk. Iekārtojos gultā pie loga un paņēmu rokās grāmatu, kurai pat virsrakstu nebiju izlasījis un labi apzinājos, ka to arī nesākšu lasīt.

Skapī uz pakaramā karājās ārkārtīgi smalks uzvalks, kuru mamma bija atvedusi man no Skotijas, – viņa apgalvoja, ka ar tanti Reičelu izstaigājušas gandrīz visus Invernesas un citu pilsētu veikalus, lai tikai atrastu man piemērotu uzvalku.

„Sāk šķist, ka būt tievam Skotijā ir kāda anomālija.” Mamma nebeidza apbrīnot manu uzvalku un radās sajūta, ka tad, ja viņa būtu mana auguma vīrietis, pati labprāt to valkātu. „Skaistums, ne uzvalks.”

Vecāki savā starpā runāja maz, bet pozitīvs bija fakts, ka mamma vairs nepārmeta tētim nemitīgo strādāšanu. Mamma visu vakaru tikai satraukti skraidīja apkārt, meklēdama piemērotākās kurpes, kleitu, kosmētiku, smaržas un matu kopšanas līdzekļus. Šaubījos vai kāda no absolventēm šim notikumam gatavojās tik īpaši.

Dažbrīd gan mamma sāka bubināt par to, ka esmu izvēlējies šogad neturpināt mācības, bet gan doties strādāt brīvprātīgo darbu.

„Un kāds tev no tā visa būs labums?! Gads izmests vējā un tu taču zini, cik laiks ir vērtīgs. Tante Reičela no sava tagadējā vīra negrib šķirties tikai tāpēc, ka viņiem ir kopīgi bērni un kopā nodzīvoti tik daudzi gadi. Laiks nemīl, ka ar to spēlējas un tas vienmēr uzgriež muguru, ja pret to pienācīgi neizturas.”

Mammas filozofiskās runas visbiežāk bija tīrākā ūdens liešana un biju pārliecināts, ka viņa pati nesaprata, ko ar sevis sacīto vēlējusies pavēstīt. Viņa nekad nav bijusi pārāk inteliģenta, – pilnīgs pretstats tēvam, bet stulbums jau nebija pasaules lielākais grēks. Protams, tikai ar tādu nosacījumu, ja tam komplektā nāca kāda absolūti skaista un tīra rakstura īpašība.

Ietērpos uzvalkā un vairākas minūtes skatījos spogulī, – manu seju izgaismoja siltas, drebelīgas sveču liesmas, bet mati šajā gaismā ieguva salmu krāsu. Biju pavisam drošs, ka pirms izlaiduma vajadzēja doties arī pie friziera, jo mati nosedza ausis un krita acīs, nu tie bija apmēram tikpat gari kā Tomasam.

–Vai esi jau kādu uzaicinājis uz izlaiduma balli? – Mamma vaicāja un sejā zibēja ieinteresētība. – Iesi ar Adeli?

–Mammu! Mēs ar Adeli jau sen kā vairs neesam kopā.

Viņa turpināja gludināt melnu mini kleitu ar mežģīņu piedurknēm, – nospriedu, ka tā daudz labāk piestāvētu kādai no absolventēm, nevis mammai, bet nebija vēlēšanās sniegt viņai konsultāciju par to, kas viņas vecumā būtu piemērotākais apģērbs.

Mamma izrāva no rozetes gludekļa kontaktdakšu un redzēju, kā acīs pazib šaubas, pirms viņa man uzdeva jautājumu.

–Jūs ar to puisi, Matiasu, taču bijāt tikai draugi… – Tā kā es klusēju, mamma nolēma precizēt jautājumu. – Tu taču neesi gejs?

–Mammu, lūdzu, beidz!

–Vienkārši katra bērna vecāki grib, lai viņu bērns būtu normāls, tāds kā visi.

–Matiass nebija nenormāls. – Gribēju, lai pēc iespējas ātrāk šis temats tiek slēgts, jo man riebās par to visu domāt. Godīgi sakot, sapratu, ka jebkura tēma, par kuru gribēja runāt mamma, mani sāpināja. – Ja es būtu gejs, tu mani taču mīlētu tāpat kā tagad?

Viņa piegāja man tuvu klāt un apskāva, cieši piespiežot savu galvu manam plecam. –Katra māte mīl savus bērnus, lai arī kādi viņi būtu. Katrai mammai savi bērni ir paši mīļākie un skaistākie. – Gar viņas labās acs kaktiņu noritēja viena asara. – Bet, ja es nebūtu tava māte, tad tāpat domātu, ka tu esi viens satriecoši izskatīgs pusaudzis.

Sāku smieties un biju patiešām priecīgs, ka mamma atlidojusi no Skotijas – kaut vai tikai uz pāris dienām, bet tomēr tas man daudz nozīmēja.

Mani vecāki nebija šķīrušies pavisam, – viņi tikai bija nolēmuši katrs iet savu ceļu, – nebija gan skaidrs vai tikai uz laiku vai arī pavisam. Nekad taču nebija par vēlu, lai sāktu dzīvot savādāk. Par vēlu ir vienīgi tad, kad uz tava zārka tiek uzmestas trīs saujas smilšu.

–Mammu? Es neesmu gejs. Patiesībā man patīk kāda meitene, bet apsoli, ka neko vairāk nejautāsi. Man viņa patiešām patīk, kaut gan šā gada sākumā man simpatizēja veselas trīs un biju pārliecināts, ka tas, ko jutu pret viņām ir mīlestība.

Mamma pasmaidīja un sakārtoja man krekla apkaklīti.

–Tikai laiks palīdz saprast to, kas ir patika pret kādu, kas ir parasta aizraušanās un kas ir mīlestība.

Beidzot mamma pateica kādu domu, kas bija citēšanas un pierakstīšanas vērta.

–Bet tagad pagriezies! – Mamma apsēdās uz gultas malas un kritiski nopētīja katru auduma centimetru un periodiski metās kārtot žaketes apkaklīti. – Vajadzētu vēl iestiprināt sarkanu rozi pogas caurumā un šķiet, ka tad gan būs viss.

Vēlreiz palūkojos spogulī un šķitu sev svešs, – nekad īpaši nebiju mīlējis ģērbties uzvalkā, jo tas man šķita stīvs un nopietnību piekabinošs apģērba gabals. Atceros, ka uzsākot mācības vidusskolā, vēlējos, lai man izlaidumā būtu spožas lakādas kurpes, melnas bikses, melns krekls un balta žakete, kas kontrastētu ar pārējo apģērbu.

–Ar matiem arī būs kaut kas jādara. – Mamma turpināja. – Par laimi, Skotijā esmu sākusi apgūt friziermākslu un drīz sākšu strādāt kādā frizētavā.

Apsēdos blakus mammai gultā un viņa pacēla gaisā dažas manu matu šķipsnas.

–Krāsa gan tev tiem skaista, tāda pati kā man, bet struktūru būsi mantojis no tēva. Domāju, ka pietiks, ja tos iztaisnosim un ieveidosim ar putām un tad nofiksēsim ar laku. Ko saki?

Teicu, ka tas būtu lieliski, kaut gan man bija pilnīgi vienalga, kas tiek darīts ar maniem matiem. Tikpat labi viņa varēja man noskūt galvu pavisam kailu.

Biju pārliecināts arī par to, ka uz balli nedošos, par spīti tam, ka mamma nebeidza jūsmot par izlaiduma baļļu skaistumu un maģiskumu. Labi zināju arī to, ka netrūks tādu meiteņu, kuras pēc deviņiem mēnešiem ieraudzīs patieso izlaiduma balles maģiju.

Tuvojās pusnakts un mamma mudināja doties pie miera.

–Arlabunakti, Den! – Viņa uzspieda man skūpstu uz pieres, ko nebija darījusi kopš manas bērnības. – Atceries, ka labs miegs ir svarīgs, nekas nav neglītāks par ziliem riņķiem zem acīm.

Nopūtu visas sveces istabā un aizmigu turpat uz grīdas.

Četrdesmitā nodaļa

            Garām man traucās cilvēku straumes – absolventi ar saviem vecākiem un skolotāji. Runu plūdu izraisītajā troksnī nevarēja dzirdēt nevienu konkrētu skaņu un jutu, ka manas domas šajā kņadā slīkst. Citu satraukums tikai vairoja manējo un gribēju tikt ārā no Lielās zāles, lai aiz skolas stūra ievilktu kādu dūmu, – šis bija izņēmuma gadījums, kad biju gatavs sev piedot smēķēšanu.

Bija gandrīz neiespējami tikt laukā pa parādes durvīm kādam neuzkāpjot uz kājas vai nepagrūžot, tāpēc izlauzu sev mirkli brīvības ar skaņu: „piedodiet, atvainojiet, es atvainojos!”

Iespējams, ka šādu satraukuma situāciju biju paredzējis un tieši tāpēc kabatā glabājās cigarešu paciņa un šķiltavas. Ātri aizsteidzos aiz skolas stūra, kur ziedēja milzīgi rododendru krūmi aiz kuriem bija ārkārtīgi ērti paslēpties no apkārtējo skatieniem.

Aizdedzu cigareti un ievilku pirmos dūmus, kad pamanīju kādu nākam. Gribēju jau iemīdīt degošo cigareti zemē, kad pamanīju, ka arī nācēji smēķē, – šie nācēji bija Adele un kāds gara auguma puisis, kurā atpazinu futbola komandas vārtu sargu.

Meitenei mugurā bija spoži balta kleita bez lencītēm, kas piekļāvās augumam līdz pat viduklim, bet no gurniem uz leju kļuva ārkārtīgi kupla, bet beidzās tieši virs ceļgaliem. Baltais tonis lieliski kontrastēja ar viņas tumši brūno ādu, kas, pienākot vasarai, bija kļuvis vēl tumšāks.

Bija jāatzīst, ka uz mirkli Adeles seksapīls sastindzināja skatienu.

–Sveika!

–Sveiks! – Adele uzmeta man samērā vienaldzīgu skatienu.

–Lieliski izskaties. – Iepūtu dūmus rododendru krūmos. – Es domāju, tā patiešām lieliski.

–Paldies. – Viņa atturīgi pasmaidīja, bet sapratu, ka ledus siena starp mums ir izkususi. – Es centos.

–Labi esi pacentusies. – Uzslavēju. – Starp citu, Dezirē neesi redzējusi?

–Laikam jau, ka nē. Vai kaut kas atgadījies?

–Nē. Es ceru. – Satraukumā sāka rūkt vēders un jutos mazliet apkaunots. – Vienkārši esmu stulbs.

Adele un viņas jaunais draugs iesmējās.

–Neuztraucies, gan jau viņa atnāks. – Adele ievilka kārtējo dūmu un sāka rakņāties pa rokas somiņu, kuru turēja pārmestu pār labo roku. – Viņa būtu muļķe, ja neizmantotu iespēju atrādīt savas firmīgās, superdārgās kurpītes, kuras viņai uzdāvināja tas cietumnieks.

–Vai tad tās ir tik īpašas? – Centos tēlot muļķi, kaut gan baumas par Dezirē un viņas bijušo puisi tā arī neapklusa. Pieļāvu iespējamību, ka pēc visa, ko viņai pastāstīju, viņa Maksimam piedos un uzticīgi gaidīs viņa atbrīvošanu.

–Tās firmas apavus valkā slavenības un arī ne tās vidējā vai zemā līmeņa, bet tādas, kuras ir patiešām pelnījušas saukties par zvaigznēm ar lielo burtu. – Adele mani pārsteidza, jo nekad nebūtu domājis, ka viņa kaut ko sajēdz no modes.

Varbūt tieši šis bija iemesls, kāpēc mūsu starpā neizveidojās saikne, – jo attiecībās biju pārāk paviršs un virspusējs, jo parasti necentos iedziļināties cilvēkos, kuru labvēlība bija viegli iegūstama?!

Iemetu izsmēķi pie krūma saknēm un grasījos jau doties atpakaļ uz Lielo zāli, kad mani apturēja Adeles balss.

–Košļeni? – Viņa stiepa man pretī roku, kurā turēja divus košļājamās gumijas spilventiņus. – Ak jā, varbūt arī smaržas?

Meitene izvilka no somiņas masīvu smaržu flakoniņu un uzpūta man uz kakla vīriešu smaržas ar lielisku aromātu.

–Mana Naidžela mīļākās. – Meitene patiešām staroja. – Tu taču negribi, lai māte saož cigarešu smaku, kad bučos tevi aiz prieka par to, ka viņas dēls saņēmis diplomu un turklāt ticis izvēlēts runas teikšanai?!

–Jūs noteikti būsiet balles karalis un karaliene. – Uzsmaidīju un patiešām izjutu prieku par to, ka Adele spējusi man piedot un man bija prieks par viņas laimi. – Jūs kopā izskatāties pēc zvaigžņu pāra un nekādas zīmolu kurpes tev, Adel, nav vajadzīgas, lai izskatītos karsti.

–Tik mīļi.

Viņas puisis gan man uzmeta skatienu, kas pauda „labāk uzmanies”.

Visi skolēni tika ietērpti vienādos melnos talāros un uz galvas tika uzliktas kantainas cepures ar bumbulīti vidū. Meitenes par šādu apģērbu nepriecājās, jo jau kopš mācību gada sākuma bija kalušas plānus par kleitas pirkšanu un kurpju pieskaņošanu, bet talāri nosedza tik ilgi meklētos tērpus.

Jutu, ka man svīst plaukstas un lapiņu ar izlaiduma runas tekstu vairākkārt sarullēju un atrullēju, atklājot, ka esmu izpludinājis daļu teksta ar sviedriem, kas vizēja uz plaukstām.

Uz izlaidumu nebija ieradies Tomass, – no klasesbiedriem biju dzirdējis, ka viņš pamatīgi izgāzies gandrīz visos noslēdzošajos testos un vidusskolas diploms viņam šogad nespīdot. Gudrītis Tomass, kurš sapņoja kļūt par inženieri, bija tik ļoti nogājis no ceļa, ka Īstonā viņam nāksies uzkavēties vismaz vēl vienu gadu.

–Diplomu saņem Dens Heriss. – Zāli piedārdināja skaļa balss.

Aplausi.

Notvēru mammas lepnuma pilno skatienu un pamanīju, ka tēvs smaida un viņa skatiens tika centrēts tikai uz mani. Tad pamanīju, ka ieradusies arī Dezirē, bet viņas seju rotāja atturīga izteiksme.

Saņemu diplomu un gaidīju, kad izsauks pēdējo absolventi – Dezirē.

Kad visi absolventi bija izsaukti, varēju beidzot teikt savu runu, – izlaiduma sākumā jau bija runājusi skolas teicamniece, kura valkāja biezas brilles un šķita, ka viņu redzu pirmo reizi. Tas vēl vairāk pastiprināja aizdomas, ka meitene līdz šim dzīvojusi skolas bibliotēkas tumšākajā stūrī un izlaidums ir pirmā reize, kad viņa parādījusies sabiedrībā. Meitene pateica patiešām teicamnieces cienīgu runu, bet nu bija mana kārta, – manās rokās bija kārtis, kuras noteiks toni, kādā tiks noslēgts šis izlaidums.

Stāvēju mikrofona priekšā uz paaugstinājuma un uzlūkoju visus viesus, absolventu ģimeņu locekļus, kuri gatavojās tam, ka drīz būs jāpamet Lielā zāle. Jutu gaisā virmojam ziedu, sviedru un parfīma aromātu, tas reibināja un baidījos no domas, ka varētu noģībt, zaudēt balsi vai uztraukumā apvemt mikrofonu.

–Sveicināti! – Pat šķita, ka šis vārds no manas mutes skan nožēlojami, tomēr turpināju, jo runa nevarēja sastāvēt tikai no uzrunas. – Zinu, ka visi esat noguruši un zālē virmojošā ziedu smarža jūs reibina, bet vēlētos vēl pateikt tikai dažus vārdus, pirms mēs visi šķiramies. Varbūt daudzi no mums pēc šīs izlaiduma dienas vairs netiksies, jo kāda kļūs par slavenu aktrisi, kāds par ziņu diktoru, bet kāds par apkopēju… – Saburzīju lapiņu uz kuras biju uzrakstījis runu un ieliku to bikšu kabatā. – Dzīvē tā notiek un ceļi šķiras biežāk nekā krustojas. Diemžēl… Mums sāksies pieaugušo dzīve un es tikai gribēju citēt kādu cilvēku. Draugiem nākotnē varēšu teikt, ka reiz mana vidusskolas skolotāja teica: “Ja cilvēks nemāk būt laimīgs viens, tad nekad nebūs laimīgs arī kopā ar kādu! Laime taču nav otrā cilvēkā, tā ir sevī pašā!” – Redzēju zālē literatūras skolotāju, kura lepni smaidīja. – Dzīve ir lielākā skolotāja un galvenais ir atrast mīlestību un laimi sevī, lai to varētu dāvāt citiem… Vardarbība nekad nav bijusi atbilde, bet mīlestība gan. – Pēdējo teikumu veltīju Matiasam un paskatījos zāles griestos, cerēdams ieraudzīt Matiasu, sēžam uz mākoņa maliņas pie telpas griestiem, un acīs sariesās asaras, tāpēc aizvēru plakstiņus. – Paldies par šiem gadiem vidusskolā!

Zāli pāršalca aplausi un sēdošie piecēlās kājās, bet mani pārsteidza tas, ka neviens nesteidzās pamest zāli, bet gan veltīja man šo pagodinājuma mirkli.

Turpinājums sekos…

“Krustnagliņas” – 20. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit septītā nodaļa

Īstonas vidusskolas labākā dziedātāja Kerola baznīcā bija ieradusies pati pirmā. Kerola, uzzinājusi par puiša nāvi, uzreiz lūdza vai viņa varētu veltīt Matiasam atvadu ceremonijā pāris dziesmas. Matiasa mātei bija vienalga, tāpēc viņa teica, lai melnādainā dziedone dara, ko vēloties.

Baznīcu pieskandināja meitenes spēcīgā balss un pirmo viņa dziedāja Puff Daddy un Faith Evans dziesmu I’ll Be Missing You. No meitenes staroja gaišums un skumjas, – šķita, ka dzied eņģelis.

Mācītāja teikto nemaz nedzirdēju, jo iegrimu domās un atguvu koncentrēšanās spējas tikai tad, kad Kerola atkārtoti kāpa uz paaugstinājuma, pieturēdama savas melnās, kuplās kleitas malas, lai nepakluptu aiz tām.

Nākamo viņa dziedāja Meraijas Kerijas dziesmu One Sweet Day un tikai tad apjautu, cik Kerolas balss ļoti līdzinās Kerijas balsij. Tikpat tīra, pasakaina un aizkustinoša.

Baznīcā smaržoja pēc aukstuma, skumjām un arī ziediem, – īpaši lilijām. Šīs smaržas lika man justies kailam, neaizsargātam un visi aizsargmūri pēkšņi bija nogruvuši.

Kad dziesma beidza skanēt, iestājās klusums un Matiasa zārks tika iznests no baznīcas un Kerola nodziedāja pēdējo dziesmu, kuras pavadījumā baznīcu pameta arī nedaudzie bēru viesi.

Pametu baznīcu pēdējais, skatīdamies uz meiteni, kas stāvēja uz paaugstinājuma un izpildīja Westlife dziesmu I’ll see You Again, ielikdama tajā visu savu spēku un mīlestību. Radās nepārvarama tieksme viņu apkampt un pateikt, ka viņa ir viens no skaistākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu sastapis. Dvēseliski skaistākais, jo tikai cilvēkam ar tīru dvēseli acīs ir tas dievišķais mirdzums, bet balsī eņģeļu bazūņu cienīgums un spēks.

Uzsmaidīju Kerolai un pametu baznīcu.

Stāvēdams kapos, atpazinu Matiasa māti, – gara auguma sievieti ar pelēcīgiem, sprogainiem matiem un vīrišķīgiem sejas vaibstiem. Mugurā viņai bija melna, gara kleita ar sīku, pelēku puķu rakstu. Manīju, ka viņa staigā gar kapakmeņiem un izsmēķē divas cigaretes pēc kārtas, bet izsmēķus sieviete iemīdīja zemē.

Visas dienas garumā šī sieviete, kas deva dzīvību bērnam, kuru šodien guldīja zemē, ne reizi pat neizrādīja skumjas un nenobirdināja pat niecīgu asaru. Sapratu, ka šī sieviete neko nav sapratusi un bezjūtīgums staroja visapkārt viņai kā plīvurs.

Protams, es nevarēju zināt, kas valda viņas galvā, – varbūt tur plosījās emociju viesuļi un izvirdumi, bet varbūt arī iekšēji viņa bija tikpat vēsa kā viņas sejas izteiksme.

Salūzu brīdī, kad zārks tika ielaists zemē. Tobrīd sapratu, ka vairs nekad neredzēšu Matiasu, vismaz ne šajā dzīvē. Dezirē centās mani atbalstīt, bet pati izplūda asarās un man nācās saņemties, lai viņu noturētu kājās.

Drīz vien viss bija galā un sapratām, ka ar laiku nāksies samierināties ar notikušo. Citas izejas taču nebija.

Zem kājām šņirkstēja grants. Gaisā smaržoja pavasara ziedu aromāts un vēja dvesmā jutu svaigumu. Saule sildīja tik ļoti, ka nācās pat novilkt žaketi.

–Ar laiku paliks vieglāk. – Dezirē mierināja.

–Varbūt.

–Bet tādas lietas neaizmirst, tās tikai var noglabāt kaut kur dziļāk, lai nesāp tik ļoti.

–Man patika kā Kerola dziedāja. – Strauji mainīju sarunas tematu.

–Viņa mani saraudināja.

–Ceru, ka nākotnē viņa būs atpazīstama dziedātāja, Kerola ir pelnījusi panākumus.

Mūsu sarunas bija reizē par visu un par neko, lai tikai nevajadzētu runāt par bērēm un drauga nāvi. Brīžiem sapratu, ka es runāju un pats nesaprotu, ko esmu pateicis.

Bijām nonākuši līdz pilsētas centrālajam laukumam, kur manījām Tomasu ar viņa bandu, bet šoreiz kompānijai bija pievienojusies arī Elisa.

Bijām tikai dažu soļu attālumā no viņiem.

Jaunieši sēdēja uz strūklakas malas un smējās.

–Laikam nāk no tā pediņa bērēm. – Tomass smējās.

Bijām nonākuši tieši pie strūklakas un Dezirē mudināja, lai mierīgi ejam garām kompānijai, bet es izrāvos no viņas tvēriena.

–Tu nevari nomierināties pat tad, kad cilvēks jau ir miris?! – Runāju pavisam mierīgi.

–Kas tur ko bēdāties?! – Tomass piecēlās kājās un smējās. – Par vienu zilo pasaulē mazāk.

Šķita, ka roka valda pār saprātu un triecu dūri no visa spēka Tomasam sejā, – dzirdēju, kā nokrakšķ puiša deguns un jutu, ka esmu pamatīgi sasitis arī savus pirkstus. Tomass nokrita zemē un saķēra seju. Viņam piesteidzās klāt Elisa un Laura, lai palīdzētu. Pārējie smējās un turpināja sēdēt uz strūklakas malas, – tad tādi ir viņa jaunie draugi, – pat nemetas aizstāvēt kompanjonu.

–Kāpēc tu to izvirtuli aizstāvi?! – Elisa naidīgi lūkojās uz mani. – Tādus cilvēkus nevajadzētu pat apbedīt ar baznīcas palīdzību, kur nu vēl svētītā zemē. Dieva zemē nav vietas pašnāvniekiem un izvirtuļiem…

Dezirē izmisīgi centās panākt to, lai ejam prom no naidīgi noskaņotās kompānijas, bet es iespītējos un paliku stāvam kā zemē iemiets.

–Ko tu ar to gribi teikt?!

–To, ka Dievs nemīl pediņus. – Šķita, ka Elisu vairs nepazīstu. Visas simpātijas pret šo meiteni pazuda vienā acumirklī. – Samierinies ar to, ka tas jūsu abu drauģelis… – Viņa norādīja uz mani un Dezirē vienlaicīgi. – viņš degs ellē.

–Elis! – Uzrunāju meiteni, valdot dusmas. – Tas Dievs, kuru es zinu, mīl grēciniekus tikpat stipri kā taisnos, un tas Dievs, kuru es reizēm lūdzu pirms iemigšanas, jūt līdzi katrai dzīvai radībai. Es nezinu, kādam dievam tu tici, bet tas noteikti nav tas pats, kuram ticu es…

Beidzot piekāpos Dezirē un devos prom. Manīju kā Laura ar papīra salvetēm slauka asinis no Tomasa sejas.

Beidzot sejā iezagās priekpilns smaids, jo biju lepns par to, ko izdarīju.

–Ja es nebūtu izmuldējies Elisai par Matiasa noslēpumu, tad, iespējams, viss būtu daudz savādāk. – Atsāku runāt, kad bijām tikuši drošā attālumā no Tomasa draugu bariņa. – Viņa nāve ir tikai mana vaina un es esmu patiešām draņķīgs draugs.

Sajutu tādu bezspēku, ka gandrīz zaudēju samaņu.

–Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes. – Dezirē citēja fragmentu no Stīga Lārsona grāmatas „Meitene, kas spēlējās ar uguni”. – Tu, protams, vari vainot sevi, bet tas neko neatrisinās.

Trīsdesmit astotā nodaļa

Skolas bibliotēkā nosēdējām vairāk nekā četras stundas un viss tikai tāpēc, lai konspektētu dažādas grāmatas, kuras varētu noderēt noslēguma darbos. Kopā ar Dezirē bijām nolēmuši, ka līdz pat pārbaudes darbu beigām katru dienu pēc nodarbībām apmeklēsim bibliotēku, lai atkārtotu mācību vielu. Bija jāatzīst, ka nebiju domājis, ka mācīšanās var būt tik interesanta. Laikam vienkārši līdz šim nebija gadījušies piemēroti kompanjoni.

–Ko tu teiktu, ja mēs šovakar iznomātu kādu filmu un paskatītos to? – Dezirē ierosināja. – Savādāk mēs tikai mācamies un neveltam laiku atpūtai.

–Tu domā jau šovakar? – Ieskatījos telefona pulkstenī un secināju, ka ir jau seši vakarā. – Ir jau samērā vēls, bet, ja tev nav nekādu iebildumu, tad mēs tā arī varam darīt.

–Rīt ir brīvdiena! – Meitene savāca matus rokā un saņēma tos zirgastē ar matu gumiju. – Varēsim noskatīties arī vairākas filmas, ja tev nav iebildumu?

–Protams, ka nav. Tikai pie manis vai tevis?

–Labāk jau pie tevis. – Viņa nekavējoties atbildēja. – Mani mājinieki vienmēr aizņēmuši vietas pie televizora un manās mājās mierīgi nevar noskatīties pat vakara ziņas. Mazā māsa visu dienu var skatīties Gossip Girl seriālu un neļauj nevienam pat paņemt pulti. Īsta drāmas karaliene.

–Tad kādu filmu?

–Domāju, ka varētu noskatīties „Melno Gulbi” ar Natāliju Portmani, jo zinu, ka tev noteikti patiks. Tā filma patīk visiem. – Meitene mazliet samulsa un apvaldīja sajūsmu. – Nu labi, tā patīk gandrīz visiem. Ko saki? Vai varbūt tev labāk patīk īstas veču filmas?

–Uzticēšos tavai izvēlei.

Ceļš līdz manam dzīvoklim ievilkās, jo Dezirē filmu nomā uzkavējās ilgāk nekā plānots un pārcilāja vismaz divdesmit filmu diskus, lasot uz aizmugurējā vāciņa atsauksmes par katru no tām.

Bijām tikai pārsimts metrus no daudzstāvu mājas, kurā atradās mans dzīvoklis, kad atcerējos, ka mājās nav gandrīz nekā ēdama, tāpēc iegriezāmies arī tuvākajā pārtikas veikalā. Nopirkām tur tik daudz ēdamā, ka zināju – pārtika man nebūs jāpērk visu nedēļu. Turklāt pēc Matiasa nāves apetīte nebija atjaunojusies un zināju, ka ar katru jaunu nedēļu mana seja izskatījās arvien bālāka, vaigi dziļāk iekrituši sejā, loki zem acīm kļuvuši tumšāki, bet svari vairs nerādīja tik daudz cik agrāk.

Mūsu balsīs gandrīz cauru diennakti jaucās nogurums, kas liecināja par negulētām naktīm, neregulārām ēdienreizēm un uztraukumu, kas nemitīgi vajāja. Naktīs modos ar samērā absurdām domām par nākotni, kas šķita ārkārtīgi tāla, – domāju, ja nu man būs bērni un arī viņi domās par pašnāvību, ja nu kāds no viņiem arī šīs domas izpildīs?! Vai mani bērni mani mīlēs?! Vai es mīlēšu viņus?! Un vai man vispār būs bērni?!

Baiļojos gandrīz par katru sīkumu un tas atstāja uz nerviem negatīvu iespaidu. Kādu dienu saņēmu zvanu no mammas un viņa pavēstīja, ka mani ļoti mīlot un nekad nespētu par mani aizmirst. Viņa esot baidījusies zvanīt, jo zinājusi, ka tēvs man visu pastāstījis.

„Dēls, tā dzīvē notiek. Mums ar tēvu kopā bija lieliski gadi un bija arī tādi, kas nebija tik lieliski.”

„Tad kāpēc tu to visu nodarīji mums un turpini to nodarīt?” Sarunas laikā nemaz necentos apvaldīt dusmas. „Kāpēc tu nebiji klāt, kad man tevi visvairāk vajadzēja? Viens no maniem draugiem pirms dažām nedēļām atņēma sev dzīvību un man klāt nebija neviena no ģimenes.”

„Tu taču zini, ka man ļoti žēl.” Māte sāka raudāt un zināju, ka drīz šīs asaras skars arī manas acis. „Es atlidošu uz tavu izlaidumu. Turies! Tu taču zini, ka es jūs joprojām ļoti mīlu un tā tas būs vienmēr, bet tu tagad esi jauns vīrietis, tāpēc tev vajag tā arī izturēties. Es tevi mīlu!”

Sapratu, ka nepaies ilgs laiks, līdz būšu spējīgs viņai visu piedot.

Klusēju un riju asaras, bet pēc pauzes atbildēju: „Māte nav tā, kura dzemdē bērnus, jo piedzemdēt var gandrīz jebkuras sugas mātīte. Māte ir tā, kura mīl un rūpējas par saviem bērniem.”

„Bet es mīlu un rūpējos.” Māte aizvainoti atbildēja.

„Bet es nezinu vai gribu tevi satikt.” Noliku klausuli un iekritu gultā, – gribēju vienkārši atslēgties gan fiziski, gan emocionāli.

Pēdējā laikā bija tikai divu cilvēku sabiedrība, kurus varēju paciest un viens no šiem cilvēkiem bija tētis, kas pārsvarā klusēja un brīžiem murmināja, kārtodams dokumentus, bet otra bija Dezirē, kas gandrīz vienmēr centās būt manā tuvumā.

Viņa nezināja tik smieklīgus jokus kā Adele un nerunāja tik daudz kā citas meitenes, tomēr viņā bija kas tāds, kas mani nemitīgi pievilka. Dezirē bija no tām meitenēm, kuru sabiedrība sniedza labsajūtu, – par viņu vēl nebiju domājis erotiskā kontekstā un nemaz nevēlējos to darīt, – vismaz ne pagaidām.

Sēdējām dīvānā, palīduši zem pleda, Dezirē galva atbalstījās pret manu plecu un jutu viņas matu aromātu – tie smaržoja pēc mandelēm un piena, maigi un dabiski.

Televizora ekrānā zibēja pēdējās filmas ainas un jutu, ka satraukums pārņem manu ķermeni. Mūsos lūkojās Nina, kuru atveidoja Natālija Portmane, un teica, ka viņa bijusi perfekts gulbis. Sāka zibēt beigu titri un redzēju, ka Dezirē atkal raud.

–Filma bija lieliska. – Labsajūtā izstaipījos un tad noglaudīju meitenes galvu. – Tev ir lieliska gaume.

Popkorna bļoda uz galda stāvēja pusizēsta, – filmu vakaros, kurus agrāk rīkoju kopā ar Tomasu un Elisu, popkorns vienmēr bija deficīta prece un tas allaž pietrūka, lai arī cik daudz to būtu nopircis.

–Kur es varēšu gulēt? – Dezirē vaicāja.

–Manā gultā, bet es iekārtošos uz viesistabas dīvāna.

–Labi. – Viņa izberzēja acis. – Tad es labprāt dotos pie miera.

Saklāju gultu un kopā ar Dezirē sēdējām uz tās malas.

–Man tev sen ko vajadzēja pastāstīt.

–Ko tieši? – Dezirē kļuva mazliet možāka. – Vai tas ir saistīts ar Matiasu?

–Nē. – Uztraukumā jutu, ka sirds dauzās kā negudra un šķita, ka tā ielauzīs ribas. – Mums ir šis tas jāizrunā, ko esmu paturējis noslēpumā pārāk ilgu laiku.

Tad sāku stāstīt par to, kā viņai nopirku kurpes, par to, kā Maksims mani piekāva un par to, kā es viņam atmaksāju.

Dezirē sejas paustās emocijas nemitīgi mainījās, – sākumā neizpratne, tad noslēpumains smaids, līdzjūtība, dusmas un tad visas emocijas pazuda kā aizslaucītas, it kā tā būtu bijusi tikai grima kārta uz sejas.

–Es tevi saprotu. – Nedroši uzliku viņai roku uz pleca. – Tu vari uz mani dusmoties vai nerunāt, bet vēlos, lai tu mani saproti un piedod to, ko esmu nodarījis.

Meitene piecēlās kājās, uzvilka mugurā vējjaku un kurpes.

–Es laikam došos mājās.

Arī es ātri pielēcu kājās un uzvilku vējjaku.

–Es tevi pavadīšu.

–Labāk ne! – Viņa vēsi atbildēja. – Es iešu viena.

–Bet ārā taču…

–Ar mani nekas slikts nenotiks un pati labi zinu ceļu mājup. – Meitene atslēdza durvis ar atslēgu, kuru biju atstājis slēdzenē, un devās prom.

Kāpēc viņa nekliedza, neraudāja un neizrādīja vispār nekādas emocijas?! Tagad biju neizpratnē. Turklāt atkal biju palicis viens. Pagātne atkārtojās pārāk bieži.

Turpinājums sekos… 

“Krustnagliņas” – 19. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit piektā nodaļa

            Biju izbrīnīts par to, ka šodien skolēni gaiteņos bija īpaši mierīgi. Visi runāja pusčukstus, pāris meitenes raudāja un bija daži, kas smējās. Pamanīju arī Tomasu un Lauru, kas stāvēja pie skapīšiem un smējās.

Sapratu, ka kaut kas ir noticis.

Tomass tikai uz īsu mirkli paskatījās uz mani un tad kaut ko iečukstēja Laurai ausī. Arī viņa palūkojās manā virzienā un manīju skatienā ko līdzīgu nožēlai.

Sapratu, ka visi zina ko tādu, kas man pagaidām bija noslēpums.

Varbūt pie kājās pielipis tualetes papīrs? Nē.

Varbūt bikses uzplēstas? Nē.

Pie sejas kaut kas pielipis? Nē.

Turpināju uzdot sev jautājumus uz kuriem atbildes bija vienādas un vairs neko nesapratu.

Tad nonācu līdz savam skapītim pie kura sēdēja Dezirē, meitene bija sarāvusies čokurā un šņukstēja. Kāds viņai bija nodarījis pāri.

–Dezirē, kas tev kaiš? – Notupos viņai blakus un apķēru meiteni, pievilkdams viņu sev cieši klāt. – Kāds tev ko nodarīja?

Viņa ieķērās manās drēbēs ciešāk un izdvesa sāpjpilnu, mokošu vaidu, kas lika man satrūkties.

–Ma.. Mat.. Matiass. – Viņa raustīja valodu. – Viņš vakarnakt izdarīja pašnāvību.

–KO?! – Viss spēks aizplūda prom no miesas un kāda neredzama roka izsita visas domas un visu saprašanu no galvas.

–Viņš naktī pārgrieza vēnas. – Meitene beidzot pacēla galvu, atklādama asinīm pieplūdušās acis, zem kurām bija izplūdusi skropstu tuša. – Māte viņu šorīt atrada guļam asiņu peļķē, bija krietni par vēlu…

Matiasa nāves dēļ todien nodarbības neatcēla, bet kopā ar Dezirē tupējām pie mana skapīša un skatījāmies tukšumā vairāku stundu garumā.

Pametām skolas telpas pusdienlaikā, lai stundām ilgi sēdētu kafejnīcā un klusumā izbaudītu viens otra sabiedrību un pieminētu abu draugu. Viņa nāve šķita tik nereāla, jo vēl nesen viņš smaidīja un stāstīja par saviem plāniem un skolas maiņu. Treneris prognozēja, ka Matiass būs nākošā skolas sporta sensācija. Puisis bija izskatīgs un, kas zina, varbūt nākotnē viņš būtu kļuvis par populāru TV zvaigzni un par viņu rakstītu pat Entertainment Weekly.

Un viņa nāvē…  viņa nāvē es vainoju sevi.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Bija pagājušas jau trīs dienas kopš Matiasa nāves, bet joprojām nebiju samierinājies ar notikušo, – domāju, ka ar ko tādu vispār nevar samierināties. Kāda tuva cilvēka nedabiska, pāragra nāve turpina vajāt līdz pat paša dzīves beidzamajai nodaļai. Sēdēju uz palodzes, ļaudams, lai saules stari silda seju un ienes gaišumu dzīvē vismaz fiziskā, ja ne emocionālā veidolā.

Par Matiasa pašnāvības iemeslu klīda dažādas baumas, – runāja, ka es esmu bijis viņa mīļākais un pēc atraidījuma draugs devies mājās, lai pārgrieztu sev vēnas, atņemot sev dzīvību. Runāja, ka pie vainas bijusi arī apsmiešana skolā, kas nebūt nebija tālu no patiesības. Tomēr sliecos piekrist kādai citai versijai, kuru biju dzirdējis.

Pat spēju uzburt ainu acu priekšā.

Matiass esot pārradies mājās no ikvakara skrējiena un vēlējies parunāt ar māti, kas todien nav bijusi īpaši labā noskaņojumā, tomēr Matiass šo sarunu nevēlējās atlikt uz citu dienu, tāpēc nepiekāpās. Sarunas laikā valdījusi milzīga spriedze.

Matiass izstāstīja, ka ir gejs un, ka vēlas mainīt skolu, lai bēgtu no morālās un fiziskās vardarbības, kas skāra viņu Īstonas vidusskolā. Māte atcirtusi, ka labi vien esot, ka viņu apceļot, jo vismaz kaut kādā veidā apkārtējie to vājprātu no viņa varēšot izdzīt.

Puisis lūdzies līdz pat asarām, lai tikai māte atbalsta viņa lēmumu un palīdz nokārtot visas formalitātes, kas saistītas ar skolas maiņu. Ar katru jaunu vārdu, ko izteica Matiass, mātes dusmas esot augušas lielumā un tad viņa emocionāli eksplodējusi.

Viņa kliedza tik skaļi, ka to dzirdēja kaimiņi un arī cilvēki uz ielas. Matiasa māte pateica, ka dēlam īstā vieta esot psihiatriskajā klīnikā, jo Dievs, radot viņu, pieļāvis kļūdu.

Skandāls uz mirkli esot pieklusis, bet tad māte ļāvās izvirdumam numur divi. Viņa runājusi mierīgi, bet naidpilni. Matiasa māte esot pateikusi, ka tēvs izdarījis pareizi, ka aizgājis, jo vismaz neesot jāredz par ko dēls ir kļuvis un viņa pati labprāt vēlētos, kaut viņai dēls nemaz nebūtu bijis.

Matiass devies uz savu istabu, ieslēdzies tajā un ar papīra nazi pārgriezis vēnas tiši zem delnām, turklāt tik dziļi, ka samaņu zaudējis ātri un dzīvība strauji aizplūdusi līdzi asinīm, kas krājās ap viņa ķermeni.

Nezinu, kas šīs baumas izplatīja, – kāda kaimiņiene, kas ar glāzi pie sienas noklausījās kaimiņu strīdu, kāds garāmgājējs, kurš nejauši caur atvērto logu dzirdēja notiekošo, bet varbūt informācijas nopludinātājs bija policijas darbinieks, kurš uzklausīja liecības par notikušo. Policijā pagaidām bija liecinājis tikai viens cilvēks – Matiasa māte.

Iespējams, ka patieso versiju mēs nekad neuzzināsim, jo neapšaubāmu patiesību varētu pateikt tikai un vienīgi pats Matiass.

Lūdzu, atnāc pie manis sapnī un pastāsti!

            Katru nakti lūdzu, lai tā notiek, bet Matiass pie manis nenāca. Varbūt tā bija taisnība, ka pašnāvnieku dvēseles palika klejojam pa zemes virsmu un nenonāca nedz ellē, nedz Paradīzē, jo viņu dvēseles skaitījās zudušas.

Bet man rādījās tikai murgi, īpaši tādi, kuros kritu un tādi, kurus neatcerējos, bet no rīta pamodos ar slapju, nosvīdušu muguru. Pirmā doma, pamostoties, bija tā, ka esmu vainojams Matiasa nāvē.

Es nedevu viņam pat pusi no tā, ko man deva viņš. Iespējams, ka tā vienmēr ir bijis ar draudzību, varbūt arī Tomasu es uztvēru kā pašsaprotamu lietu šajā pasaulē, kā draugu, kuram vienmēr jābūt klāt, kad vien es to vēlos. Varbūt viss sliktais, kas ar mani notika, bija tikai un vienīgi mana vaina?!

Sameklēju skapī melnu uzvalku, kurpes un kreklu, lai nākamajā dienā varētu doties uz Matiasa bērēm, – zināju, ka pārāk daudz cilvēku nebūs, jo Matiasam radinieku bija ārkārtīgi maz un arī ar draugu skaitu viņš nekad neizcēlās. Zināju, ka atnāks arī Dezirē, jo solījās, ka būs, lai atbalstītu mani grūtajā brīdī, kas viņai bija tikpat smags kā man.

Atlikušo dienas daļu pavadīju, lai uzkoptu māju, mazgātu traukus, gatavotu ēst un mācītos, – darbs savā ziņā lika aizmirst par visu.

Devos gulēt, bet izdevās iemigt tikai uz trim stundām, kuru laikā redzēju dažādus murgus.

Sapnī mani plosīja trīs melni kaķi. Gulēju sniegā un radījumi ar saviem smailajiem zobiem grauza manas bālās, gandrīz nejutīgās rokas. Asinis izkausēja sniegu un nejutu bailes, – tas šķita skaisti, – krāsas – melns, balts, sarkans. Bet es nezināju, kāpēc es tur atrados. Kāpēc biju sniegā, trīs kaķu ielenkumā?

Tad man uz krūtīm uzkāpa izkāmējis kaķis un sāka grauzt kaklu. Tad es pamodos, jo baidījos, ka aizrīšos ar asinīm.

Es baidījos no nosmakšanas un šaurām, slēgtām telpām, tāpēc šis sapnis manī izraisīja paniku un aizsteidzos uz vannas istabu, lai noskalotu seju aukstā ūdenī. Baidījos ieskatīties spogulī, jo domāju, ka ieraudzīšu tajā Matiasa seju. Sapratu, ka manu prātu un domas izvaro panika un bezspēks, tāpēc gribēju atslēgt savu prātu, sirdi un visas sajūtas, kuras mani mocīja.

Centos atkal nodoties miegam, bet centieni nevainagojās ar panākumiem. Ieslēdzu datoru un pārbaudīju savu Facebook.com profilu, kurā nebiju iemetis aci jau vismaz piecas dienas. Bija tikai viena jauna vēstule.

Droši vien no Dezirē, grib atgādināt man cikos rīt jābūt.

            Atvēru to un sastingu.

Tā nebija no Dezirē.

Tās autors bija Matiass.

Vēstule nosūtīta vakarā, kad draugs nomira. Miegainība pazuda kā nebijusi. Šīs pāris rindiņas pārlasīju atkal un atkal. Vairākkārt pārliecinājos arī par to, ka nesapņoju.

„Atklāšu Tev kādu noslēpumu un ceru, ka Dezirē par to nedusmosies, – viņai Tu patiešām patīc. Viņa pati man to teica, kad tikāmies divatā. Būšu priecīgs, ja Tev ar viņu viss izdosies, jo Dezirē ir jauka meitene, bet pasaki, lai viņa ēd vairāk.

            Tikai, lūdzu, nenomoki sevi ar jautājumiem, tie Tevi tikai sagraus. Domā par nākotni, par to, ko sasniegsi. Un atceries, ka nav dižāka spēka šajā pasaulē par mīlestību un patiesu draudzību.

            Tu biji lielisks draugs, tāpat kā Dezirē.

            Mēs visi taču satiksimies vietā, kurā laiks un fiziskais veidols nebūs svarīgs. Vietā, kurā mēs visi būsim vienlīdzīgi.”

Varbūt, ja šo vēstuli būtu izlasījis agrāk, būtu varējis draugu izglābt. Jutu, ka emociju slūžas ir atrautas vaļā, acis pielija ar asarām un pat necentos tās apturēt. Sen nebiju raudājis, bet nu ļāvu vaļu emocijām.

„… nenomoki sevi ar jautājumiem, tie Tevi tikai sagraus.”

Uzklikšķināju uz Matiasa profila bildes un lūkojos datora monitorā uz smaidošu puisi, kura matu sakārtojums bija tik ideāls, ka šo bildi varētu likt vārdnīcās pretī vārdiem „perfekts matu sakārtojums”. Un es draugam uzsmaidīju pretī, ļaudams, lai sāļa asara skar lūpas.

Mēs visi taču satiksimies…” Kā es vēlējos ticēt šiem vārdiem, tik stipri, ka sāka sāpēt.

Vienu dienu mēs smejamies, otru raudam, bet trešajā vairs neesam šajā pasaulē.

Turpinājums sekos… 

“Krustnagliņas” – 18. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit trešā nodaļa

Šodien brīvprātīgo organizācijas biedrības mājaslapā vajadzēja būt publicētiem jauniešu vārdiem, kuri apstiprināti brīvprātīgo darbam, tāpēc nemitīgi centos atlikt rezultātu aplūkošanu. Beidzot neizturēju un ieslēdzu datoru, turot gatavībā vilšanās sajūtu.

Skatījos monitorā vairāk nekā desmit minūtes, ievilku dziļu elpu un beidzot aplūkoju sarakstu.

Dens Heriss.

            Vairākas reizes pārlasīju šos divus vārdus, kuri rindojās starp citiem jauniešu vārdiem, kuri arī akceptēti brīvprātīgo darbam Āfrikā un citās valstīs. Domāju, ka tā ir kļūda un izvēlēts kāds cits Dens Heriss, bet nekur nebija rakstīts, ka būtu pieteicies kāds puisis ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā man.

Pārlasīju sarakstu vairākas reizes un tikai tad atradu to, ko cerēju tur atrast.

Rezervisti:

            Dezirē Skota

            Tātad es braukšu viens, bez Dezirē. Pleci noslīdēja mazliet uz leju un sapratu, ka vēlos braukt uz Āfriku, bet tikai tad, ja līdzi brauks meitene. Tai vajadzēja būt manai lielajai iespējai, jo svešumā attiecības vienmēr izveidojas ciešākas.

Atcerējos, ka šodien bija paredzēta tikšanās ar Dezirē un Matiasu, tāpēc devos nomazgāties un atklāju, ka nav siltā ūdens.

Steidzos to sildīt tējkannā un, kad tas uzvārījās, lēju vannā, bet stundas laikā neizdevās piepildīt pat ceturto daļu vannas. Turklāt, kamēr tējkannā ūdens vārījās, tikmēr vannā ielietais sāka atdzist.

Sapratu, ka atkal kavēšos, tāpēc nomazgājos tajā niecīgajā ūdens daudzumā, kuru biju salējis vannā. Jutos kā varde peļķē, bet vismaz biju tīrāks nekā iepriekš.

Kafejnīcā ierados tikai ar pāris minūšu nokavēšanos un manīju, ka Dezirē mani jau gaida un ir pasūtījusi divus saldējuma desertus ar dažādām mērcēm un augļiem.

–Piedod, ka kavējos. – Apsēdos meitenei pretī. – Laikam neesmu vienīgais, kurš kavē.

Dezirē skatījās tikai uz savu desertu un tad aizsmakušā balsī sāka runāt.

–Matiass man paziņoja, ka šodien nebūs. Joprojām esot apslimis.

–Vai jaunumus jau zini? – Strauji mainīju sarunas tematu.

–Kādus jaunumus?

–Par brīvprātīgajiem.

–Ak, tu par to. – Metene atviegloti nopūtās un turpināja ēst desertu. – Jau no rīta ievērtēju un sapratu, ka nāksies vien man šogad mācīties koledžā un neklejošu pa pasauli.

–Un mani neapsveiksi?

–Protams. – Dezirē pārliecās pār galdu, gandrīz apgāzdama deserta traukus, un apkampa mani. – Apsveicu!

Pēkšņi sajutu, ka man niez roku elkoņi, tad kāju stilbi un visbeidzot arī mugura. Ķermenis kņudēja gluži kā ar nātrēm sadzelts, nespēju noturēties pretī kārdinājumam un pakasīju muguru. Tad neuzkrītoši pakasīju ar stilbus, bet neize kļuva tikai stiprāka.

Dezirē paskatījās uz mani un tad iesmējās, izspļaudama saldējuma gabaliņu atpakaļ deserta traukā.

–Tev ir blusas?!

–Nē, laikam būs kāda alerģija. – Biju gatavs no kauna ielīst zemē. – Es pirms braukšanas uz šejieni nomazgājos. – Taisnojos.

–Tu taču šodien neko neparastu neesi ēdis, pat desertam vēl neesi pieskāries. Alerģija tā nevarētu būt.

–Nezinu. – Turpināju kasīties un pamanīju, ka arī citi kafejnīcas apmeklētāji uzmet man paviršus skatienus. – Uzvārīju ūdeni un nomazgājos, tāpēc nekam nevajadzētu niezēt.

Meitene pieskandināja telpu ar dzidriem smiekliem.

–Kas ir?! – Kļuvu dusmīgs.

–Tu mazgājies vārītā ūdenī?

Apstiprinoši pamāju ar galvu.

–Vārītā ūdenī nedrīkst mazgāties, jo tas ķermenim izsauc alerģisku reakciju. – Viņa piecēlās kājās un pienāca man cieši klāt. – Labāk brauc mājās un kasies tur, savādāk cilvēki skatās.

–Bet kā tad ar tikšanos? – Iebildu.

–Citreiz.

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Mūzikas atskaņotāja austiņās skanēja Halestorm dziesmas, tās palīdzēja uzturēt skriešanas ritmu. Rokmūzika mani vienmēr spēcināja.

Nezinu, kāpēc nepārtraucu skriešanas treniņus, jo savu uzvaru „Sadraudzības spēlēs” biju ieguvis un treneris Hačersons mudināja mani pievērsties lielajam sportam, tāpēc beidzot viņam atklāju savu nostāju. Nekāds sportists nevēlējos būt, jo mani tas neaizrauj un nevēlējos, lai pēc desmit gadiem nonāku pie atklāsmes, ka jaunības gadus esmu veltījis, darot to, kas man nav sniedzis gandarījumu.

„Tu būtu sasniedzis lieliskus rezultātus arī nākotnē.” Hačersons sacīja un drūmi paskatījās man acīs.

„Trener, jūs taču zinat, ka Matiass sasniegs krietni vairāk.” Mierināju viņu. „Jūs taču pamanījāt, ka viņš sacensībās piekāpās, lai atļautu uzvaru izcīnīt man.”

Turpināju skriet un domāju par noslēguma pārbaudījumiem, kas tuvojās un par izlaidumu, kas pienāks nemanot.

Izbijos, kad pamanīju sev blakus vēl vienu skrējēju. Rokmūzika tik ļoti apslāpēja visus trokšņus, ka nedzirdēju to, ka kāds man pietuvojies. Izņēmu pogveida mūzikas austiņas no ausīm, lai beidzot dzirdētu, kas notiek man blakus.

–Sveiks. – Matiasam ap galvu bija sviedru lente, bet mugurā Nike T-krekls un šorti gaiši zilā tonī. – Skatos, ka arī vakaros trenējies.

–Aha. – Beidzot dzirdēju pats savu smago elpu.

–Domāju, ka tevi tas īsti nesaista.

Sākām skriet mazliet lēnāk, lai varētu normāli parunāt.

–Ieradumam ir liels spēks.

–Ir gan.

–Starp citu, kāpēc esi sācis retāk parādīties skolā? – Neļāvu bažām iejaukties balsī. – Vai ir kādas problēmas?

–Nē, ko tu?! – Draugs iesmējās un novērsa skatienu. – Viss ir vislabākajā kārtībā.

–Ja tā būtu, tad tu nesimulētu slimību.

–Un ko tu no manis gribi dzirdēt? – Matiass apstājās ielas malā.

–Lai tu paskaidro, kas notiek.

Arī es apstājos un jutu, ka acumirklī piemeklē nogurums, kas spieda plecus pie zemes, bet kājas kļuva par smagiem betona bluķiem.

–Varbūt iesim kaut kur piesēst? – Ierosināju.

Tuvākajā veikalā nopirkām kokakolas pudeles un salmiņus, lai varētu veldzēt slāpes. Sēdējām uz soliņa, kas atradās turpat blakus veikalam. Cilvēku uz ielām bija maz, kaut gan vakars bija saulains un ārkārtīgi silts – iespējams, ka daudzi bija devušies zaļumos, lai rīkotu piknikus.

–Esmu nolēmis mainīt skolu. – Matiass nevilcinoties paziņoja. – Pagaidām kaut kā centīšos izvilkt šo gadu līdz beigām un tad plānoju iestāties Kingstonas vidusskolā.

–Bet kāpēc?

–Vai tad tu pats neredzi kāpēc?! – Matiasa lūpu kaktiņi noslīdēja uz leju. – Uz mana skapīša regulāri ir dažādi uzraksti – „pediņš”, „zilais”, „brauc prom”, „dabas kļūda” un tamlīdzīgi.

–Man žēl. Bet vai tad nevar kaut ko darīt lietas labā?

–Tu uzskati, ka es par to neesmu domājis?! Es katru rītu mostos ar to domu un katru nakti ar to eju gulēt. Bet saki ko… – Pauze. – ko gan es varu mainīt šajā visā?! Pateikt, ka esmu tāds pats kā visi, ka būt gejam – tā nav izvēle, ka tā nav slimība, ka to nevar kontrolēt, ka es tāds piedzimu. – Nopūta.

Sapratu, ka Matiasam par to ir ārkārtīgi grūti runāt.

–Saki, kā es tev varu palīdzēt?

–Nekā. – Viņš atbildēja. – Man pašam ar to jātiek galā. Šovakar pastāstīšu par to visu mātei un lūgšu atļauju mainīt skolu.

–Kā tu domā, ko viņa teiks?

–Nezinu. Nekad neesmu dzirdējis, ka viņa paustu savu viedokli par homoseksuāliem cilvēkiem. Varbūt viņa gejus tik ļoti nicina, ka labāk izvēlas šo cilvēku grupu ignorēt. Bet, zini, homoseksuāli ir desmit procenti no sabiedrības.

–Nešķiet, ka tik daudz.

–Jā! – Draugs apstiprinoši pamāja. – Nešķiet gan, jo liela daļa slēpj to, kas ir un daudzi baidās no nosodījuma. Tu taču pats redzi, kāda ir cilvēku attieksme pret mani.

–Redzu gan. Tu domā, ka Kingstonā būs labāk?

Viņš pasmaidīja.

–Es zinu. Pēdējo dienu laikā ievācu atsauksmes par Kingstonu. Iedomājies, tur ir pieci tūkstoši skolēnu, tas taču ir daudzreiz vairāk nekā Īstonas vidusskolā. Tik lielās skolās attieksme ir vienaldzīgāka un vēsāka pret cilvēkiem, kas ir savādāki. Tur ir tikai divi slāņi – populārie un visi pārējie, un pirmais slānis netērē laiku, lai ietekmētu tos, kas viņiem nevar sniegt nekādu labumu. Esmu gatavs samierināties ar to, ka būšu viens no pelēkās masas, lai tikai būtu miers.

Izmetu tukšo kolas pudeli miskastē pie soliņa un uzsmaidīju draugam.

–Jūtos mazliet nēerti, ka saku to tev, bet man tevis pietrūks. – Uzbūru sejā sāpjpilnu smaidu. – Tāpat kā Dezirē.

–Un es jau domāju, ka jūsu starpā kaut kas veidojas.

–Tā arī ir.– Nopūtos. – Bet mēs nevaram pie sevis noturēt visus, kas mums kaut ko nozīmē. Reizēm, lai noturētu, jāļauj cilvēkam iet. Es gadu dzīvošu kā brīvprātīgais, kamēr Dezirē studēs koledžā.

–Apsoli, ka atbrauksi uz manu izlaidumu! – Matiass lūdza.

–Apsolu. – Paspiedu draugam roku.

Brīdi stāvējām klusēdami un tad izdomāju, ka vēlos citēt kādu teikumu no paša literārā darba.

–Eh, mēs patiesībā esam niecīgi un tieši tāpēc – vai nav vienalga, ko citi domā par mums?!

Atvadījāmies un devāmies katrs uz savu pusi.

Pārnākot mājās, vēlējos nomazgāties, bet tad pamanīju vēstuli, kas bija paslidināta pa durvjapakšu un gulēja uz grīdas. Pacēlu to un apgriezu otrādāk, lai redzētu sūtītāju.

Izdevniecība.

Sirds sitās tik ātri, kā nekad.

Atplēsu to un vairākas reizes izlasīju dažas skopas rindiņas, kas bija uzdrukātas uz bieza, dzeltenīga papīra.

„Vēlējāmies pateikties par to, ka savu manuskriptu „Krustnagliņas” nosūtījāt tieši mums. Novērtējam to, bet šoreiz nāksies Jūs apbēdināt. Talants Jums ir, bet šaubos vai romāns spēs iekarot lasītāju simpātijas. Ieteiktu Jums attīstīt savu talantu un turpināt rakstīt. Savu nākamo romānu droši sūtiet mums!”

            Klusēju.

Sameklēju pleca somā cigarešu paciņu un izsmēķēju cigareti, par spīti tam, ka biju solījies to vairs nedarīt.

Turpinājums sekos… 

“Krustnagliņas” – 17. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Šodien viena nodarbība bija izbrīvēta, jo ar audzēkņiem vēlējās runāt brīvprātīgo centra vadītāja. Viņa ieradās ar lielu nokavēšanos, apkrāvusies ar mapēm, kuras ar  lielu troksni uzmeta uz galda. Sieviete bija ģērbusies haki krāsas bikškostīmā, kurš bija vismaz desmit gadus vecs, tomēr tā nebija lielākā traģēdija centra vadītājas izskatā. Blondos matus bija sabeiguši ķīmiskie ilgviļņi un viņa izskatījās pēc pūdeļa, bet lūpas uzkrāsotas asiņu sarkanā tonī, – šī kombinācija lika viņai izskatīties pēc novecojušas Holivudas kino dīvas.

Tad pamanīju arī melnas lakādas kurpes un garus, sarkani lakotus nagus, bet visus pirkstus, izņemot īkšķus, rotāja spīdīgi gredzeni ar mākslīgajiem dārgakmeņiem.

–Sveicināti jaunieši. – Viņa staigāja gar solu rindām un uz katra galda nolika pa trim saskavotām lapām. – Mani sauc Sīlija un es pārstāvu brīvprātīgo centru. Šodien vēlētos jums piedāvāt kādu iespēju, kuru sniedz dzīve un to, ja vien ir vēlēšanās, vajadzētu izmantot.

–Vai tas ir kaut kāds palīdzības darbs, kurā jāpalīdz večiņām sakopt māju un tamlīdzīgi? – Tomass izcēlās ar asprātību, par kuru smējās tikai viņš.

–Nē. Mēs vairāk koncentrējamies uz sadarbību ar ārvalstīm. – Sieviete bija beigusi dalīt veidlapas un nu nostājās klases priekšā. – Tā ir iespēja iepazīt citu valstu kultūru, palīdzēt cilvēkiem, pilnveidot sevi un saprast, ko tad īsti dzīvē vēlaties.

–Un kādi ir nosacījumi? – Es pavaicāju.

–Jābūt pilngadīgam un ar vēlmi darboties. – Biju pārliecināts, ka Sīlija šīs frāzes atkārtoja visās skolās. – Varbūt kāds no jums nav nosūtījis pieteikumu koledžai, iespējams, kāds nemaz negrib turpināt mācības, pieļauju, ka kādam vajag laiku pārdomām, lai saprastu, ko tad īsti vēlas. Tātad, gads jāpavada savā izvēlētajā valstī, jādarbojas kādā no brīvprātīgā darba projektiem, noslēgumā jāraksta atskaites.

–Pierakstiet mani, es braukšu. – Izsaucās kāda meitene no klases.

–Nē, nē. Viss gan nav tik vienkārši. – Sīlija sirsnīgi pasmaidīja. – Sākumā jāaizpilda anketa, tad tā ir jāatdod man un pēc tam tiks izvērtēti labākie kandidāti. Anketās ir ailītes ar valstu sarakstu uz kurām var braukt. Ja kādam ir interese, tad aizpildiet šīs anketas un pēc mēneša mēs publicēsim rezultātus mājaslapā.

Sāku aizpildīt visas ailītes un šķita, ka esmu vienīgais, kas to dara, bet tad pamanīju vēl pāris cilvēkus no klases, kas arī rūpīgi aizpildīja anketas. Pārējie tērzēja un manīju, ka Tomass lasa fizikas grāmatu, bet Adele lako nagus. Vēl kāda cita meitene zem sola lasīja grāmatu mīkstajos vākos, tāpēc automātiski nospriedu, ka tā ir kāda lēta lubene.

Vislielākās grūtības sagādāja ailīte, kurā bija jāieraksta, ko vēlos iegūt, strādājot brīvprātīgo darbu. Ja rakstītu, ka vēlos atrast pats sevi, tad tas skanētu banāli, jo es taču tepat vien biju.

Ierakstīju: „Tad jau redzēs, ko man šī pieredze sniegs, jo brīvprātīgais darbs uz katru atstāj savādāku iespaidu. Varbūt man vajag pabūt prom no visa, lai saprastu, kā man pietrūkst un ko vēlos darīt nākotnē. Tikai esot tālumā, mēs saprotam to, kādus cilvēkus vēlamies sev tuvumā.”

            Anketa bija aizpildīta un atdevu to Sīlijai.

Viņa apveltīja mani ar žilbinoši baltu Holivudas smaidu, atklādama sarkanus lūpu krāsas traipus uz zobiem.

Pie pusdienu galda man vairs nebija jāsēž vienam un tas priecēja.

–Sveiks, tu arī aizpildīji to anketu? – Ievēroju, ka Dezirē pusdienas atkal nav īpaši treknas, – viens bumbieris  jogurta paciņa un minerālūdens pudele. – Es aizpildīju gadījumam, ja nesaņemšu apstiprinājumu no koledžas.

–Es arī aizpildīju. – Šaubos vai meitene saprata, ko teicu, jo biju piebāzis muti ar siera salātiem, bet steidzīgi centos ēdienu norīt. – Vēl nezinu vai braukšu, bet jebkurā gadījumā taču pamēģināt var.

Mums pie galda pievienojās arī Matiass, – šodien viņam galvā bija pelēka, maisveidīga cepure, kas pilnībā nosedza matus. Bija aizdomas, ka viņš atbrīvojies no savām matu cirtām.

–Ar matiem viss pa vecam. – Matiass uzreiz paziņoja, pamanīdams mūsu sejās uztraukumu. – Pirms nedēļas redzēju, ka tādu valkā arī Deivids Bekhems, tāpēc internetā pasūtīju arī sev tādu pašu.

–Esi futbola fans? – Dezirē vaicāja, atglauzdama matus no sejas.

–Nē. – Viņš dziļdomīgi noteica.

Vairāk nekas nebija jāpaskaidro un par šo tēmu arī vairāk neko negribēju dzirdēt. Biju aizliedzis Dezirē teikt kādam, ka esmu atklājis viņai to, ka Matiass ir gejs. Šķita, ka šis fakts vairāk apgrūtina mani, nevis draugu.

–Kas jauns? – Viņš vaicāja.

–Mēs šodien pieteicāmies brīvprātīgo programmai un vasarā varbūt dosimies uz ārzemēm. – Dezirē dūdoja.

–Nopietni?! – Matiass šķita pārsteigts. – Un kā tad ar koledžu un turpmāko izglītību?

–Vēl jau mēs neesam pieņemti nevienā koledžā un arī brīvprātīgo biedrība nav mūs apstiprinājusi dalībai projektā. Varbūt būs jāizvēlas starp koledžu un brīvprātīgo darbu, varbūt būs tikai viena izvēles iespēja, bet var gadīties, ka nebūs nekā. – Centos saglabāt skepticisma devu.

–Tad jau tas ir tikai rezerves variants?

–Jā. – Dezirē beidzot bija sākusi ēst savas pieticīgās pusdienas. – Tas ir rezerves variants.

Ķērāmies pie pusdienu notiesāšanas, jo pārņēma sajūta, ka runāšana novedīs pie rūcoša vēdera un zvans uz stundu atskanēs pirms būsim kārtīgi ieturējuši maltīti.

–Es arī nākamgad pieteikšos brīvprātīgo darbam.

–Un uzvarēsi „Sadraudzības spēlēs”. – Es piebildu. – Un neļausi nevienam muļķim sevi apsteigt tikai tāpēc, ka uzskatīsi to par pareizu rīcību.

Iesmējāmies, bet Dezirē nepamanīja apkārt notiekošo, jo lasīja jaunāko Vogue numuru.

–Kā tevi var interesēt tās muļķības?!– Izgrūdu. – Mode ir tikai kārtējais veids, kā no cilvēkiem izvilināt pēdējo grasi.

Dezirē tēloti pasmaidīja un atkal iegrima žurnāla lapaspusēs. Vogue bija vidējas grāmatas biezuma žurnāls, gluži kā bildītēm pārpildīta, glancēta glamūra pasaku grāmata. Žurnāla redaktore Anna Vintūra bija izslavēta ar savu modes dieva statusu, bet attiecību ziņā gan viņai bija velna slava.

–Es cenšos iedvesmoties, lai saprastu kādu kleitu vēlos savam izlaidumam. – Viņa murmināja, nenolaidusi acis no attēliem. – Esmu iekrājusi naudu, lai nopirktu kādu krāšņu, patiešām iespaidīgu kleitu.

–Reizēm minimālisms atstāj vislielāko iespaidu. – Matiass piezīmēja.

–Pārāk liels minimālisms ir vienāds ar vulgaritāti, ja vēlies zināt manas domas. – Meitene atcirta.

Viņa pastūma uz manu pusi žurnālu un ar pirkstu iebakstīja attēlā, kurā varēja redzēt rozā kleitu, kas veidota no mežģīnēm, tā bija īsa, ar atkailinātu muguras daļu, bez piedurknēm. Reizē šķita krāšņa un pārāk vienkārša.

–Vai nav pārāk cacīga?

–Es arī tāpat domāju, tāpēc gribēju, lai tu apstiprini manas aizdomas.

Meitene maisīja jogurtu un turpināja lūkoties žurnālā.

Tad viņas acīs iemirdzējās tāds pats spīdums, kādu toreiz manīju, kad bijām kurpju veikalā.

Viņa atkal pastūma žurnālu uz manu pusi un iebakstīja ar pirkstu vēl vienā kleitas attēlā. Audums bija negaisa zilā tonī, kakla daļa izrotāta ar sudraba krāsas metāliņiem, kas atstaroja gaismu, svārku daļa bija ar lielām, kuplinošām ielocēm, bet augšdaļa cieši piekļāvās ķermenim.

–Manuprāt, lieliska.

–Jā. – Matiass apstiprināja.

–Tikai maksā veselu bagātību. – Dezirē aizvēra žurnālu un iemeta to somiņā. – Viss skaistais maksā tikpat skaistu naudu, bet par maniem iekrājumiem varētu nopirkt labi ja tikai šīs kleitas spīdumus.

Atskanēja zvans, kas vēstīja to, ka pusdienlaiks beidzies.

Pēc nodarbībām devos pavadīt Dezirē, mums līdzi nāca arī Matiass.

–Es tev to varētu nopirkt.

–Par ko tu tagad runā? – Dezirē neizpratnē vaicāja.

–Par kleitu, protams.

–Aizmirsti. – Viņa smējās. – Es nepieņemšu no tevis tādu dāvanu. Tas ir pilnībā izslēgts. Neļaušu, lai kāds puisis pērk manu uzmanību par naudu. Nevēlos nevienam justies parādā.

Grants šņirkstēja zem kājām, kad mērojām ceļu caur parku un tas raisīja dažādas domas. Gaisā varēja just pavasara smaržu, kokiem plauka lapas un putni koku zaros vīteroja.

–Tev būs par to jāsamaksā. – Iesaucos.

Uz mani neticīgi palūkojās abi ceļabiedri.

–Tad jau tā nebūtu dāvana.

–Es tev uzdāvināšu to kleitu, bet tu nāksi ar mani uz izlaiduma balli.

–Nekā nebija! – Meitene smējās, līdz nosarka. – Varbūt uz izlaiduma balli ar tevi iešu, bet neļaušu neko pirkt.

–Kāpēc? – Biju tik stūrgalvīgs, cik vien spēju. – Tu man gribi aizliegt izpildīt savu labo gribu.

–Den, man nevajag dārgas dāvanas. Pasapņot var katrs, bet tāpēc vien jau nav jāskrien ar galvu sienā un jādara viss, lai šādus ikdienas nomoda sapņus piepildītu. Dzīvē ir kas svarīgāks bez visām tām lupatām.

–Teica meitene, kuras bībele ir Vogue. – Beidzot ierunājās arī Matiass.

Mums garām pagāja Tomass ar bariņu puišu, tad viens no viņiem pagrūda Matiasu un uz atvadām uzsauca:

–Pediņš.

Abi ar Dezirē izlikāmies šo piezīmi nedzirdam, kaut gan zinājām, kuram no mums tā ir veltīta. Visu turpmāko ceļu Dezirē centās ieturēt sarunu bezrūpīgos tematos un nepārtraukti runāja tikai par drēbēm, kaut gan jutu viņas balsī nogurumu.

Tātad baumas izplatījās un tās sasniedza arī potenciālo pāridarītāju ausis. Biju pārliecināts, ka tas ir tikai sākums un būs jāliek lietā visas pūles, lai draugu aizstāvētu, jo daļēji tā bija arī mana vaina, ka tagad viņa noslēpumu zina visi, kas vien klausās tenkās. Un kā jau mēs zinām, – tenkās klausās gandrīz visi.

Trīsdesmit otrā nodaļa

Aiz loga sabiezēja tumsa un nolaida savu plīvuru pār zemi, pirms tam iespraužot debesīs spilgtu sudraba brošu un izkaisot pār tumšo, bet maigo audumu sīkus, spīdīgus kristāliņus. Putnu čivināšana aizpildīja klusumu un baidījos no tā, ka viss reiz apklusīs, ka skaņas vairs nebūs. Mēs esam paaudze, kurai skaņa ir nepieciešama gandrīz nepārtraukti, jo pilnīgs klusums biedē, tas vienmēr kaut ko slēpj sevī – bailes, skumjas, nevēlamas domas un dusmas.

Pāršķīru kārtējo Breta Īstona Elisa romāna „Mēness Parks” lapu un priecājos, ka nelasīju to pirms sava romāna rakstīšanas. Lasot Elisu, man vienmēr bija sajūta, ka visi pārējie autori ir tikai nožēlojamas lielā literatūras klaipa drumstalas, bet Eliss ir krietna šķēle no tā.

Pusnaktī sāku pildīt mājasdarbus un divos naktī biju ticis ar tiem galā, tomēr arī tad miegs nenāca. Dzīvoklis šķita tukšs un vientulīgs un nespēju izskaidrot, kāpēc arī es izjutu šīs sajūtas, kaut gan apzinājos, ka skolā mani vienmēr gaidīs vismaz divi cilvēki.

Izslēdzu gaismu un aizvēru acis, lai vismaz tās dabūtu atpūsties, gadījumā, ja  līdz rītam neiemiegu pat uz pāris stundām. Domas bija tās, kas miegu trieca prom kā nevēlamu viesi, šoreiz tās pārsvarā bija par mammu. Lai arī kā vēlējos viņu ienīst, sapratu, ka viņu mīlu tāpat kā jebkurš bērns mīl savu radītāju. Pat ņemot vērā to, ko viņa bija ģimenei nodarījusi un noslēpumus, kurus noklusējusi. Bet kāpēc? Lai pasargātu mani, tēvu, Grāntu vai varbūt, lai nebūtu jāķēpājas ar sarežģītiem paskaidrojumiem?! Gribēju viņai tik daudz ko pajautāt, bet sapratu, ka satiekot mammu, izplūstu dusmās, varbūt raudātu, pateiktu, ka ienīstu viņu, kaut visus šos vārdus nožēlotu jau tajā pašā mirklī, kad būtu tos izteicis.

Sāpināt kādu taču ir neiedomājami viegli, bet tad pienāk mirklis, kad pats izjūti šīs sāpes un saproti, ka esi triecis naglas līdzcilvēka sirdī. Reizēm šī apjausma liek cilvēkam kļūt nežēlīgam pret citu jūtām, bet reizēm tā palīdz atklāt maigo un iejūtīgo būtības pusi. Šobrīd nesapratu to, kura manī dominē vairāk, bet tās abas elpoja un bija pie labas veselības.

Nedēļas nogalē sēdējām Starbucks kafejnīcā, skaļruņos skanēja Gotye dziesma Somebody That I Used To Know.

–Šausmas! – Dezirē iesaucās. – Vai tiešām viņi šo dziesmu nav izņēmuši no aprites?! Tās slavas laiks taču jau sen ir beidzies.

–Vai ne?! – Matiass piebalsoja. – Nesaprotu, kāpēc vienmēr ir kāda dziesma, kuru atskaņo visur un vienmēr, līdz tā ir tik ļoti apnikusi, ka tās melodija vien izraisa vemšanu.

–Man nepatīk dziesmas, kuras klausās gandrīz visi. – Iejaucos diskusijā. – Man patīk mūziķi, kurus zina ārkārtīgi maz cilvēku un dziesmas, kuras dzirdējuši tikai nedaudzi.

Matiass uzmeta man tādu skatienu, it kā es būtu paziņojis, ka slimoju ar kādu seksuāli transmisīvo slimību.

–Bet mazs klausītāju loks taču liecina par to, ka mūziķis nav pārāk labs, vai ne tā?! – Dezirē balsī ieskanējās profesionālas mūzikas kritiķes tonis.

–Atceries, ka kvantitāte un kvalitāte nav ekvivalentas vienības. – Runāju ar pārliecību, kāda parasti ir cilvēkiem, kuri ir droši par sava viedokļa pareizumu. – Man patīk Surface of Atlantic mūzika un tas, ka to neklausās vairums cilvēku, nenozīmē, ka tā ir nekvalitatīva.

–Kas, pie velna, ir Surface of Atlantic? – Matiass iesaucās. – Pirmo reizi par tādiem dzirdu un arī nosaukums neizklausās īpaši daudzsološi.

–Tā ir viena no tām hipsteru grupām? – Dezirē iejaucās. – Jo viņi taču klausās grupas par kurām zina tikai retais un, ja tās kļūst pārāk populāras, tad pārstāj tās klausīties. Vai nav dīvaini?!

–Jā. – Matiass piekrita. – Tas taču ir samērā aprobežoti, – fanot par kādu grupu tikai tāpēc, ka tā nav īpaši populāra.

–Mieru. – Dusmas mani pārņēma. – Es neklausos kādas grupas vai dziedātāja darbus tikai tāpēc, ka tie būtu mazpazīstami. Cilvēki taču izvēlas dziesmas, ko klausīties tāpēc, ka viņiem tās patīk un ir patiešām muļķīgi kaut ko klausīties tikai tāpēc, ka tā diktē mode.

Visi uz mirkli apklusām, jo manījām kā pa kafejnīcas durvīm ienāk puišu bariņš, visi bija no Īstonas vidusskolas un viens no bara bija Tomass. Puišiem sekoja arī Laura – skolniece no Latvijas. Tumšmate pēdējo mēnešu laikā bija stipri mainījusies, viņa bija pieaudzējusi matus un nu tie sniedzās līdz viduklim, bet skropstas atgādināja vēdekļus, manīju, ka arī kosmētiku viņa uz sejas smērē tikpat biezā slānī, kā sviestu uz maizes. Arī ģērbšanās stils bija piedzīvojis evolūciju – zamšādas zābaki sniedzās līdz ceļgaliem, bet pieguloši ādas mini svārki bija tikai pāris sprīžus gari. Ķermeņa augšdaļu nosedza tunika, kas atkailināja vienu no pleciem, atklājot krūštura lencīti. Izskatījās, ka meitene jūtas kā karaliene, atrodoties puišu kompānijā.

–Vai tā ir tā pati Baltijas meitene? – Dezirē nolika kafijas krūzi uz galda un izbrīnā vēroja tumšmati. – Šķiet, ka viņa jau izvēlējusies, kas grib kļūt pēc vidusskolas beigšanas.

Kopīgi pasmējāmies par Dezirē joku.

Zināju, ka meitenei nepatīk vulgārs ģērbšanās stils, – viņa uzskatīja, ka valdzinoši ir tas, ja sievietes personība un arī ķermenis bija noslēpumos tīts. Dezirē bija viena no tām meitenēm, kas atstāja vietu fantāzijām.

Laura vijās ap Tomasu gluži kā čūska un pamanījās iekost puisim ausī un aizslidināt roku aiz viņa bikšu jostas.

–Man kauns pat skatīties uz viņu. – Dezirē aizgriezās un lika to darīt arī mums. – Vai tad viņa nesaprot, ka tāda izturēšanās padara viņu nožēlojamu?!

–Lai jau meitene priecājas, ja viņai tā tīk. – Piemetināju. – Visi jau nevar būt vienādi un to mums taču nemaz nevajag.

–Protams. – Dezirē piekrita. – Bet žēl skatīties, ka viņa neciena pati sevi.

–Kafija beigusies. – Matiass paziņoja.

Piecēlos kājās, lai dotos papildināt dzērienu krūzes.

Pie kases satiku Tomasu un viņa grūpiju.

–Sveiks. – Viņš pirmais uzsāka sarunu. – Tagad tiecies ar Dezirē?

–Sveiks. – Jautājumu ignorēju, bet nolēmu, ka ignorēt sveicienu būtu absolūti nepieklājīgi.

–Un ko tas pediņš dara ar jums? – Viņš draudzīgi pasmaidīja. – Tādiem kropļiem kā viņš vajadzētu atsevišķu skolu.

Tomasa draugu bariņš iesmējās.

Samaksāju par kafiju un devos ar visām trim tasēm atpakaļ pie draugiem. Biju drošs, ka Matiass no sarunas neko nedzirdēja.

Varbūt man vajadzēja Tomasam kaut ko atbildēt, lai aizstāvētu Matiasu, bet nevēlējos ar viņu kašķēties, kad turpat blakus stāvēja arī muskuļotu izsitēju banda. Biju pārliecināts, ka Matiass arī nevēlētos, lai ceļu traci kafejnīcā viņa dēļ.

–Tomass gan mainījis draugu kompāniju, agrāk taču bija tāds nūģis. – Dezirē piecēlās un palīdzēja man atbrīvoties no kafijas tasēm. – Un tā Laura laikam ar viņiem regulāri biedrojas, jo skolā manāma reti.

Izvilku no pleca somas papīra lapas uz kurām biju izprintējis informāciju par brīvprātīgo darbu, jo gribēju to parādīt Dezirē. Acu skatiens sastapās ar cigarešu paciņu somas dibenā, bet atgādināju sev, ka vairs nesmēķēju. Daudz biju lasījis par smēķēšanas kaitīgumu, bet galvenais arguments, kāpēc gribēju šo ieradumu mest pie malas, bija zobi. Kafija un cigarešu dūmi zobu toni padarīja dzeltenīgu, tāpēc izlēmu, ka ļaušu palikt tikai vienam ieradumam, – mazāk kaitīgajam, – tātad kafijai.

–Vakarnakt meklēju atsauksmes par brīvprātīgo darbu un sapratu, ka esam izdarījuši pareizo lēmumu par valsti uz kuru vēlamies braukt… – Iedevu meitenei lapas. – Esmu dzirdējis, ka Āfrika mainot cilvēku dzīves un jaunieši, kas tur bijuši, uz pasauli pēc tam skatās ar savādāku attieksmi, nekas vairs nešķietot pašsaprotams, īpaši jau ūdens un…

–Jūs pieteicāties brīvprātīgo darbam Āfrikā?! – Matiass iepleta acis. – Tas taču ir neprāts.

Gar mūsu galdiņu tieši tajā brīdī gāja Tomass ar kompāniju. Viens no puišiem mazliet pieliecās un apgāza Matiasa krūzi. Tumšais šķidrums lija pār galdu un liela daļa trāpīja arī uz Matiasa drēbēm. Dezirē reaģēja ātrāk nekā es un meta salvetes gan uz galda, gan uz puiša biksēm.

Raidīju Tomasa virzienā brīdinošu skatienu un tad palīdzēju Matiasam tikt galā ar šmuci.

–Labāk iesim prom. – Matiass ierosināja.

–Labāk gan. – Tomass iejaucās. – Pediņiem šeit nav vietas.

Dezirē gribēja kaut ko teikt, bet Matiass sacīja, ka būs labāk, ja neveidosim ar viņiem nekādu kontaktu.

Pie galdiņa piesteidzās sieviete no apkalpojošā personāla un savāca ar kafiju piesūcinātās salvetes, bet pēc tam sāka mazgāt galda virsmu.

–Varbūt varu kā palīdzēt? – Sieviete uzmeta skatienu Matiasa biksēm, uz kurām tagad bija liels, tumšs plankums. – Es varu paskatīties, varbūt virtuvē ir kaut kas ar ko varētu apstrādāt traipu.

–Nē, paldies. – Matiasa balsī bija tāds rūgtums, ka to nespētu pamanīt tikai cilvēks, kuram emocijas ir svešas. – Mēs jau dodamies prom.

Turpinājums sekos…