Šķita jau, ka vairs to mirkli nesagaidīsim, bet nu tas ir klāt! Pēc piecu gadu ilga pārtraukuma Roulinga paziņojusi, ka pēc “Poteriādes” beigām viņas rakstnieces karjera turpināsies. Iespējams, ka jau šogad tiks izdots viņas jaunais romāns. 

Roulinga gan noliegusi baumas par to, ka tā varētu būt “Harija Potera” enciklopēdija, burvju sāgas turpinājums vai kas kaut nedaudz līdzīgs stāstam par “puisēnu, kurš izdzīvoja”. Tie, kas lasījuši intervijas ar autori zina, ka viņas attieksme pret jaunas burvju pasaules radīšanu ir noraidoša, jo viņa jau ir Harija Potera fantāzijas vides māte un neuzskata, ka viņai vajadzētu radīt vēl kādu.

Jaunā grāmata būs domāta pieaugušajiem un to izdos Little, Brown and Company grāmatu izdevniecība. “Poteriādi” Roulinga izdeva Bloomsbury paspārnē. Viņa apgalvo, ka izdevniecības maiņa esot tikai loģiska, jo, ja jau viņa debitē jaunā žanrā, tad vajagot arī jaunu izdevēju. Tomēr daudzi šo situāciju izskaidro savādāk. Roulinga nomainījusi izdevniecību vadoties pēc tā, kura vairāk gatava solīt par viņas jauno veikumu. Negribētos gan ticēt, ka autori vada alkatības jūtas, bet no otras puses – apetīte taču rodas ēdot!

Roulingas fani bija ekstāzē, kad autores Twitter kontā šogad parādījās jau otrais ziņojums: “As you may have heard, I have a new book out later this year. Very different to Harry, although I’ve enjoyed writing it every bit as much.” Konkrēts grāmatas iznākšanas datums vēl nav nosaukts. Tomēr viens ir skaidrs, – grāmata būs pasaules mēroga dižpārdoklis, vienalga vai tā būs vārga, viduvēja vai augstas klases literatūra.

Par ko gan varētu būt jaunais Roulingas romāns? – un kā Tu domā?!

“Neglītā patiesība” mazliet atšķiras no pārējām Kinnija grāmatām, jo šajā jau manāmas pirmās vēsmas par to, ka Gregs mūžam nepaliks jauns. Beidzot parādās baisās bažas par pubertāti. Domāju, ka katram, kas to piedzīvojis, ir spilgtas atmiņas par šo neizbēgamo procesu. Par savējām labāk nestāstīšu, jo vienmēr esmu gribējis dzīvot sava veida Nekurzemē, kurā bērni nekad nepieaug un dzīvo bezrūpīgā vidē, pubertāti nepazīstot. Morāle: izbaudiet bērnību, jo pieaugt paspēsiet!

Atzīšos, ka ārkārtīgi cerēju, – Gregs nekad nepieaugs un būs viens no tiem karikatūru tēliem, kas nenoveco, gluži kā Gārfīlds, Mikijpele, Betmens vai Supermens. Tomēr, fakts, ka Gregs, gluži tāpat kā īsti cilvēki, pieaug, nemazina šīs grāmatas lielisko humoru. Šoreiz smējos vēl vairāk nekā par citām “Grega dienasgrāmatām”. Iespējams tāpēc, ka šajā grāmatā ir arī melnā humora piegarša. (Melnais humors ir mana vislielākā vājība literatūrā.)

“Neglītajā patiesībā” ir arī daži noderīgi padomi – piemēram, pirms meklē darbu, izdzēs no savu sociālo tīklu profiliem bildes, kuras darba devējam varētu likt noprast to, ka ikdienā mīli arī ballēties, trakot un spēlēt rokgrupā.

Grāmata pārpildīta ar dažādām jautrām situācijām, pārpratumiem, ģeniālām karikatūrām, stāstiem un šajā darbā ir arī diezgan liela daļa nopietnības, kas pasniegta nenopietnā manierē.

Piektā “Grega dienasgrāmata” iemetusi Gregu samērā neveiklā situācijā – viņš ar Rouliju vairs nedraudzējas, bet puisis nemaz nesteidzas tukšo vietu aizpildīt, jo ir ārkārtīgi izvēlīgs, kad runa ir par jauniem draugiem.

Man šī šķita reizē visnopietnākā un arī vissmieklīgākā Grega Heflija piedzīvojumu grāmata. Kinnijs nav zaudējis asumu un humora izjūtu piecu grāmatu garumā, tāpēc nemaz nešauboties var teikt, ka viņš ir patiešām viens no talantīgākajiem cilvēkiem savā žanrā. (Es pat teiktu, ka vistalantīgākais.)

VĒRTĒJUMS: 10/10

Džons Grišams jau kļuvis par laba spriedzes romāna kvalitātes zīmi, jo viņa darbi guvuši vērā ņemamus panākumus visā pasaulē un tie tiek arī ekranizēti. Viens no viņa jaunākajiem darbiem “Šantāža” ieved lasītāju aizraujošā juristu ikdienas un šantāžas pasaulē.

Kails Makavojs ir paraugstudents – juridiskā žurnāla galvenais redaktors, izcilnieks un pēc studiju beigām plāno dažus gadus pastrādāt sabiedriskajā darbā. Tad uzrodas cilvēks, kas izliekas par FIB aģentu un “izrok no kapa” sen aizmirstus notikumus. Kails tiek nostādīts izvēles priekšā – vai nu viņš piekrīt sadarboties ar svešinieku Beniju vai arī atklātībā nonāks vairākus gadus sens izvarošanas video, kas pieliktu jaunā jurista karjerai treknu punktu, pirms tā vispār būtu sākusies.

Kails negribīgi piekrīt piedāvājumam un uzzina, ka viņa turpmākais uzdevums būs strādāšana viņam netīkamā firmā, turklāt, tam visam bonusā būs jānodarbojas arī ar spiegošanu. Viss turpmākais līdzinās virves dejai un spiegu spēles var sākties.

Teikšu atklāti, ka romāns tā ļoti, ļoti spēcīgi neaizrauj, – jā, ir interese, kas tad notiks tālāk, bet ne tik liela, lai aprītu grāmatu vienas nakts laikā. Biznesa vide nenoliedzami ir ārkārtīgi saistoša, pa vidu ir arī dienesta romāns, intrigas un spriedze, kā arī slepkavība. Vajadzēja izlasīt vairāk kā pusi no grāmatas, lai noticētu lietas nopietnībai, jo gandrīz nepārtraukti viss stāsts šķita kā rotaļa – no sērijas “es tevi novēroju”, bet “es visu velku garumā, lai iegūtu laiku”. Pēdais pusotrs simts lappušu gan izlasāms vienā piegājienā, jo īstā darbība sākas tikai tad. Priecēja tas, ka sižestiskajā līnijā autors bija izvairījies no daudzām novazātām klišejām.

Sākumā gan domāju, ka, ja jau iejaukts Pentagons, tad būs Dena Brauna stila darbs, bet Grišamam ar skandālistu Braunu stila ziņā maz kā kopīga. Grāmatas atrisinājums mani gan mazliet sarūgtināja, jo daļa sižeta palika karājamies gaisā, liekot domāt un cerēt par “Šantāžas” turpinājumu. Izlasīju grāmatu un viens ļoti svarīgs jautājums netika atbildēts, tāpēc jutos mazliet pievilts. Grāmatas noslēgums apvīts ar miglainu plīvuru un katrs lasītājs pats var minēt kas un kāpēc?!

Samērā viduvējs, baudāms romāns, – varētu patikt cilvēkiem, kuriem nepatīk tipiskie “šauju un kauju” tipa spriedzes romāni. Ja romāna noslēgums būtu savādāks, tad vērtētu to kā ļoti labu. Lielākā šī romāna vērtība noteikti ir atainotā juristu darba vide, kuru patiešām izbaudīju, kaut gan tā bija reizē nežēlīga un jaunos līdzstrādniekus noveda līdz spēku izsīkumam. Meistarīgs un nesamākslots biznesa pasaules atainojums. Literārais darbs pārpildīts ar smalku ironiju, sarkasmu, dažbrīd arī ar gaumīgu humoru. Katru lappusi caurstrāvo Grišama stāstnieka talants un dzīves pieredze.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Nevienu sievieti neesmu gaidījis tik ilgi kā “Sievieti melnā”. Šoreiz, protams, runāju par iedomātu šausmu filmas tēlu kino lentē “Sieviete melnā” (The Woman in Black), kurā galveno lomu atveido aktieris Daniels Redklifs. Šķiet, ka šo S. Hilas grāmatas ekranizējumu daudzi gaidīja īpaši Redklifa dēļ, lai spētu novērtēt to, kāds tad ir aktiera sniegums pēc “Poteriādes” noslēguma.

Sākšu uzreiz ar pēcgaršas raksturojumu, kādu man atstāja “Sieviete melnā”. Savu mājasdarbu izpildīju un iepazinos ar aktieru sastāvu, filmas scenāriju, autores Sūzenas Hilas literāro versiju un noskatījos arī 1989. gada filmas versiju. Atzīšu, ka “Sieviete melnā” atstāj baisu vēlmju piepildījuma sajūtu, jo beidzot, BEIDZOT varu teikt, ka pēdējo gadu laikā ir radīta arī kāda gaumīga šausmu filma.

Dažādi jokdari jau smejas par šo filmu, pārdēvējot to par “The Black Woman” (“Melnā sieviete”), bet smiekliem nav pamata, jo šis kino gardums ir patiešām baiss, mistisks un klasiski gaumīgā angļu stilā ieturēts.

Sižets: Juristam Arturam Kipsam jādodas uz kādu Anglijas provinci, lai savestu kārtībā kādas nesen mirušas sievietes dokumentus. Jaunais jurists apmetas dzīvot nelaiķes mājā un drīz vien, aci pret aci, sastop Sievieti melnā, par kuru vietējie iedzīvotāji atsakās runāt. Tomēr Daniela Redklifa atveidotais varonis nedomā padoties, pat par spīti bailēm.

Filmā ir daudz baisu momentu un pat tādu rūdītu “šausmekļu” fanu kā mani, šī lente patiešām sabiedēja. Tas ir kompliments! Zinu, ka filmējoties “Harija Potera” sāgā Redklifs cieta no alkoholisma un viņš šajās filmās spēlēja patiešām slavējami. Tomēr “Sieviete melnā” viņš tēlo ļoti pārliecinoši, bet ne tik labi kā “Harijā Poterā”, “Decembra zēnos” vai arī “Mans puika Džeks”. Varbūt jāatsāk lietot alkohols?! (Tikai jokoju! Labāk, lai paliek skaidrā, jo “dzīvo ātri, mirsti jauns” klubiņā negribētu redzēt arī Redklifa portretu.)

Vispār jau filma ir lieliska, tikai krietni vien atšķiras no 1989. gada lentes. Daudzas ainas 2012. gada filmā nav iekļautas un ir ārkārtīgi daudz jaunu sižeta pavērsienu. Es pat teiktu, ka 1989. gada un 2012. gada versijas dzīvo pilnīgi atšķirīgas dzīves un saucamas par līdzīgām, bet ne par dvīnēm. Filmas beigas reizē ir saturiski līdzīgas, bet tomēr 2012. gada veikums atstāj lielāku pabeigtības sajūtu, bet 1989. gada versija atstāja spēcīgāku sērīguma garšu. Arī, ja salīdzinām abas “Sievietes melnā”, tad varam secināt vien to, ka vecākā ir krietni vien parastāka un pat īsti nešķiet biedējoša, turpretī šī gada versija ir krietni vien mistiskāka, baisāka un vizuāli iespaidīgāka.

Bet, ja jāsaka, kura tad patika labāk, tad droši varu teikt, ka 2012. gada versija ar Redklifu ir galvas tiesu pārāka un man patiešām prieks, ka modē atgriezušās klasiska tipa šausmu filmas, kurās “vairāk asiņu – labāk” princips pat netiek apspriests. Gribēju gan lai šī filma ir vismaz divas, nevis pusotru stundu gara.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Te arī filmas traileris:

Šķiet, ka vairs nav nekāds brīnums, ja pieauguši cilvēki divdesmit, trīsdesmit un pat četrdesmit gadu vecumā atzīstas, ka ir “Grega dienasgrāmatas” fani. Zinu, ka kāda mamma grāmatu “pērk saviem bērniem”, lai vakarā, pirms gulētiešanas, viena pati lasītu un ķiķinātu, bet nākamajā naktī, jau nopietnā balsī, lasītu “Grega dienasgrāmatu” arī saviem ķipariem. Džefa Kinnija meistardarbu var saukt par jauniešu literatūru tikai tad, ja pieskaita arī lielos jauniešus, kuru vecums skaitāms jau vairākos desmitos.

“Grega dienasgrāmatas” ir pasaules mēroga literatūras fenomens, – šī grāmatu sērija panākusi to pašu, ko paveica “Harija Potera” sāga, – bērni tās dēļ atkal iemīl literatūru, bet pieaugušie atgriežas bērnībā. (Kaut vai tikai uz pāris stundām.) Manuprāt, neviena grāmata nav spējusi atainot jauniešu un bērnu dzīvi tik precīzi un tik komiski kā tas ir “Grega dienasgrāmatās”.

Zināju, ka Kinnijs ir lielisks, bet nenojautu, ka arī Latvijā jautrā, ar komiksiem ilustrētā grāmatu sērija kļūs par dižpārdokli. Reiz, iepērkoties grāmatnīcā, nācās dzirdēt sadzīvisku mātes un dēla sarunu. Negribēju noklausīties, bet abi runāja par “Grega dienasgrāmatu”, tāpēc, man nebija izvēles. Māte runāja par puisēnam dzimšanas dienā uzdāvināto naudu un tās ieguldīšanu kādā dāvanā. Dēls atbildēja, ka grib pirmās divas “Grega dienasgrāmatas”, mamma izvēli akceptēja un piebilda, ka par grāmatām esot lasījusi labas atsauksmes. (Ceru, ka manējās!)

Tātad, tagad pievērsīsimies “Grega dienasgrāmatas 4. Suņudienas” pārstāstam! Beidzot Gregam nav jāiet uz skolu, jo ir taču vasaras brīvlaiks. Viņš gan vēlētos visu dienu pavadīt spēlējot datorspēles, guļot un neko īpašu nedarot. BET, – kā jau vienmēr, Grega plāni navainagojas ar panākumiem. Šoreiz Gregs piedzīvo zālāju pļaušanas biznesa fiasko, dzimšanas dienas vilšanos, izklaides kopā ar vecākiem un arī traumējošus publiskā peldbaseina apmeklējumus.

Šajā grāmatā īpaši “uz nerviem spēlēs” Roulija vecāki – Džefersoni. (Domāju, ka katrs pazīst vismaz vienu tik kaitinošu ģimeni.

Arī lasot “Suņadienas”, smējos, dusmojos un gremdējos nostalģiskās atmiņās par savu bērnību. Kinnijs asumu nav zaudējis un “Grega dienasgrāmatas” joprojām ir satriecoša lasāmviela. Vienkārši ĢENIĀLI!

VĒRTĒJUMS: 10/10

Pēc trim “Glee” sezonām aktieri Krisu Kolferu grūti iedomāties ārpus “autsaidera” Kurta Hammela tēla. Atzīšos, ka man Kurts Hammels seriālā “Glee” šķiet tikpat kaitinošs kā galvenā varone Reičela Berija. Daudziem liekas, ka muzikālā seriāla sastāvs ārpus “Glee” rāmjiem nespēj būt vērā ņemami aktieri. Tomēr pamazām viņi sāk pierādīt to, ka spēj ne tikai labi tēlot, bet arī rakstīt scenārijus…

 Aktieris Kriss Kolfers šogad būs redzams uz lielajiem ekrāniem pilnmetrāžas filmā “Struck by Lightning”. Turklāt scenārija autors ir pats divdesmit vienu gadu jaunais puisis.

Vismaz pēc filmas trailera noskatīšanās atliek atviegloti nopūsties, jo šķiet, ka no kaitinošā, čīkstulīgā Kurta Hammela daudz kas pāri vairs nav palicis. Nekāda pārspīlēta glamūra vai dramatisma.

Jaunajā filmā Kolfers spēlē “autsaideri” ar lielām ambīcijām, kura lielā kaislība ir rakstīšana. Bet, lai gūtu panākumus veidojot savu literāro žurnālu, viņam jāpanāk tas, lai tā veidošanā iesaistās arī skolas populārākie audzēkņi.

Jāatzīst, ka, lai gan šī būs pusaudžu komēdija/drāma, Kolfera darbu pie filmas jau tagad slavējot pārējie filmas veidotāji.

Te arī filmas traileris:

Amerikā “Barely Political” ir ārkārtīgi populārs humoristu grupējums, kas veido parodiju videoklipus gan par politiku, gan par slavenībām.  Īpaši populāras ir sērijas “The Key of Awesome” mūzikas videoklipu parodijas.  

Šī gada 13. jūnijā apvienība svinēs savu piekto jubileju. Jaunākie “Barely Political” videoklipi pieejami viņu mājaslapā www.barelypolitical.com

 ”The Kay of Awesome” kontā ir Foster the people, Adeles, Rianas, Eminema, Džastina Bībera, Maroon 5, Kristīnas Agileras, LMFAO, Bruno Marsa, Lēdijas Gagas, Bejonses, Keitijas Perijas un daudzu citu mākslinieku dziesmu parodijas. Galvoju, viņu humora izjūta ir fantastiska. Visi pieci “Barely Political” dibinātāji ir gatavi izsmiet visu, kas konkrētajā laika posmā ir populārs. “The Key of Awesome” mūzikas videoklipu parodijas pieejamas arī YouTube.com kanālā.   Patīkamu un jautru skatīšanos!

Šeit arī daži jau pieminēto jokdaru parodiju video:

Seriāla “Glee” (“Radīti skatuvei”) zvaigzne Kords Overstrīts bieži vien saņem jautājumus par savu dīvaino vārdu un ir bijis “autsaideris” ne tikai seriālā, bet arī reālajā dzīvē. No viņa ikdienas stila var droši iedvesmoties un nevajag baidīties būt “autsaiderim”, jo būt tādam pašam kā citi ir garlaicīgi. Interneta veikalā ASOS.com sameklējām līdzīgas drēbes kā Kordam un zvaigznes stils gatavs!

Bet šajā gadalaikā atceries – galvenais, lai kājas būtu siltas! 

 Iedomājies, ja bagātnieki būtu tik garlaikoti, ka izklaides dēļ būtu gatavi uz pilnīgi visu! Un iedomājies, ka viņu jaunā izklaide būtu NĀVE! Citu cilvēku nāve. Jā, “Hostelis 3” atgriežas ar fatālu spēli.

Uzreiz gan brīdināšu tos, kas ar “Hosteļa” filmām ir uz Jūs, – ja Tev ir vāji nervi, tad šī lente nav domāta Tev!

Četri draugi dodas uz Lasvegasu, lai kārtīgi izpriecātos un jau pirmajā naktī sastop divas skaistas meitenes, kuras gatavas kopā nodoties izklaidēm. Puiši lieliski pavada nakti, bet nākamajā rītā saprot, ka viens no draugiem nav atgriezies, tāpēc dodas viņu meklēt. Turpmākie notikumi pārvēršas visīstākajā asins pirtī.

Lasvegasā pazuduši cilvēki nav nekas neparasts, tāpēc uz nežēlastību kārie bagātnieki var nodoties savādām izpriecām un policija pat acis nepamirkšķina, jo vienkārši neko nemana. Spēle ir šāda – ir slepkava, upuris un dažādi ieroči un veidi kā nogalināt, skatītāju uzdevums ir uzminēt to kā tiks nogalināts pie krēsla pieķēdētais cilvēks. Piemēram, kādam no upuriem tiek norauta sejas āda.

Nāve kā izklaide tiek apspēlēta ārkārtīgi daudzās filmās, viena no tādām būs arī “Bada Spēles”, bet “Hostelis” ir viens no tiem kino gabaliem, kas pārspēj gandrīz visas slimās fantāzijas. Ja salīdzinam šo ar iepriekšējām divām “Hosteļa” daļām, tad jāatzīst, ka šī vardarbīgā sāga kļūst mazliet mierīgāka, kaut gan epicentrā joprojām atrodas nežēlīgas slepkavības kā izklaide. Lielākā daļa filmas aktieru ar īpašiem panākumiem kino industrijā neizceļas, tāpēc kādu konkrētu aktieri nemaz necelšu pjedestālā. Scenārijs samērā viduvējs, papildināts ar negaidītu nodevību un dažiem diezgan nereāliem skatiem.

“Hostelis 3” mazliet kaunina arī skatītājus, jo arī mēs esam tie, kas nāvi uz ekrāniem bauda kā izklaidi, vienalga – šķiebjoties, viebjoties vai smejoties, bet tomēr vērojam… Nāve ir bijusi izklaides forma jau no seniem laikiem, – kā piemēru varu minēt kaut vai visiem zināmās gladiatoru cīņas. Katrs šo filmu var uztvert savādāk un teikt, ka tā ir pretīga, jo slavina brutālas, perversas izklaides, bet tā nebūt nav… Šī filma liek saprast to, cik šausmīga ir izklaide, ja tā ir saistīta ar kāda nonāvēšanu.

Pēc “Hosteļa” pirmās daļas nosolījos, ka neskatīšos turpinājumus, ja tādi būs, bet noskatījos gan otro, gan trešo šī “šausmekļa” daļu. Iespējams, ka nostrādāja ziņkārība un gluži vai dzīvnieciska, apslēpta tieksme pēc vardarbības. Filmas noslēgums gan šķita nevajadzīgi nežēlīgs un varoņi nepiedzīvoja tādu izaugsmi, kāda būtu vēlama jēgpilnai filmai.

VĒRTĒJUMS: 4,5

Te arī filmas traileris: 

Nez’ vai dzīvnieku pasaulē kaķis ir iemīlējis peli, kad spēlējas ar tās dzīvību?! Cilvēku pasaulē populārs ir stāsts par slepkavu un upuri, kad, pēkšņi, mednieka sirds atmaigst un nespēj nogalēt… Tieši par to ir melnā komēdija

Viktors ir profesionāls slepkava un izpilda savu uzdevumu ātrāk un meistarīgāk nekā citi, viņa nelaiķis tēvs, arī slepkava algotnis, noteikti lepotos ar savu dēlu. Viktora māte, kura ir īsts velns brunčos, mudina savu dēlu atrast savu sirdsāķīti, lai nodibinātu ģimeni, savādāk māti jau māc aizdomas, ka dēls varētu būt gejs. Kādu dienu Viktors saņem uzdevumu, – jānogalina sieviete, kura ir īsta blēde un pārdod bagātniekiem gleznu pakaļdarinājumus, izmantojot sievišķīgas viltības. Viktors nespēj izpildīt uzdevumu, tāpēc Rouzas nogalināšanai tiek noalgots cits slepkava un nu Viktors nolemj aizsargāt sievietes dzīvību. Tad uzrodas arī Tonijs – jaunietis, kas izglābj abu dzīvības. Pēkšņi, vienas dienas laikā, Viktors ir ticis pie savas ģimenes.

Filmu režisējis Džonatans Lins un piesaistījis “Wild Target” samērā iespaidīgu aktieru sastāvu – Bils Naits, Emīlija Blanta, Ruperts Grints un Ruperts Everets.

Filmu caurstrāvo tipisks britu melnais humors. Galvenie varoņi ir kolorīti, patīkami un aktieru veikums ir slavējams. Būs gan jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai Rupertu Grintu vairs neasociētu ar Rona Vīzlija lomu “Harija Potera” sāgā, bet jau šajā filmā rudmatis pierāda to, ka arī ārpus “Poteriādes” rāmjiem spēj lieliski tēlot.

Pirms filmas skatīšanās pat nebiju iepazinies ar to, kas tad īsti ir lentes ražotājvalsts, bet, skatīšanās laikā sapratu, ka filmu veidojuši franči vai angļi. Man izrādījās taisnība, jo vēlāk noskaidroju, ka “Wild Target” ir Anglijas un Francijas kopražojums. Gaumīgs un reizē smieklīgs gabals, bet, manuprāt, filma ātri vien tiek aizmirsta. Spilgti varoņu tēli, smieklīgi joki un slavējama aktierspēle.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Te arī traileris: