Dainis Gžibovskis

Par smukajiem un nesmukajiem bērniem


Foto: Kadrs no filmas "Ņujorkas ēnā".

Foto: Kadrs no filmas “Ņujorkas ēnā”.

“Ārprāts, cik neglīts bērns!”; “Redzēji, cik viņiem neglīts bērns?!”; “Ceru, ka mani bērni nebūs tik neglīti.” Tā kā augustā pirmoreiz kļūšu par onkuli, tad pastiprināti pievēršu uzmanību tam, ko runā topošās un esošās māmiņas un jāatzīst, ka bērniem neglaimojošus komentārus nākas dzirdēt ārkārtīgi bieži. 

Neesmu tas cilvēks, kurš bērnus šķiro smukajos un nesmukajos, iespējams tāpēc, ka bērnībā pats ietilpu kategorijā “nesmukie”, bet mani brāļi izskatījās pēc autiņbiksīšu piemīlīgajām reklāmas sejām, tādējādi ierindojoties kategorijā “smukie”. Man noteikti nav nekas pret saviem brāļiem, jo viņi nav vainīgi, ka no savu vecāku ārējās pievilcības nemantoju tikpat kā neko. Mierinājums bija kursabiedra teiktais, ka neglītie bērni pārtopot izskatīgos pieaugušajos, bet, diemžēl, arī šis likums uz mani neiedarbojās. Bet skaistums jau nav mērvienība un katram tie skaistuma standarti ir savādāki, tāpēc vienam tu vari šķist neglīts, bet citam – Apollons vai Afrodīte.

Patiesībā mani pārsteidz tas, ka savos izteikumos visnežēlīgākās ir tieši topošās un esošās māmiņas – sievietes, kurām vajadzētu būt iecietīgām pret bērniem. Vajadzētu! Jā, piekrītu, ka visi bērni nav vienlīdz skaisti, bet bērnu šķirošana un skaistuma apspriešana man vienmēr šķitusi neētiska, lai neteiktu vairāk. Ar vārdiem vajag būt uzmanīgiem, jo nekur taču nav garantijas, ka mātei, kura citu bērnus sauc par neglītiem, nepiedzims bērns, kurš ļaužu runās tiks dēvēts par neglītu.

Neglītums vēl nav tā lielākā katastrofa un par to man atgādina kāds patiess stāsts, kuru mamma man regulāri atgādina, kad esmu neuzmanīgs ar vārdiem, ko runāju. Mana mamma jaunībā pazina kādu sievieti, kura regulāri apsmēja un pazemoja kādu kurlmēmu sievieti, saucot viņu dažādos neglītos vārdos un izturoties pret viņu ar nicinājumu. Pienāca laiks, kad šī nežēlīgā sieviete gaidīja pirmo bērnu – tas piedzima kurlmēms, tāpat kā otrais un trešais… Šis stāsts man ataust atmiņā vienmēr, kad apzinos – labāk pieturēt muti un paklusēt, ja nav nekā laba, ko teikt, jo arī par izteiktajiem vārdiem, ne tikai par rīcību, ir dārgi jāmaksā.

Nesaprotu, vai tiešām dažiem vecākiem šķiet, ka aprunāt mazu, neaizsargātu radību ir normāli?! Turklāt bieži taču redzēti gadījumi, kad mazs, krunkains, sarkans, apaļīgs bērniņš izaug par pieaugušo, kas ar savu skaistumu lauž sirdis un liek apkārtējo acīm mirdzēt, gluži kā tauriņš pēc izlīšanas no kokona. Galvenais, ko gribēju pateikt – bērni nav jāaprunā un jānoniecina, tie ir jāmīl un jālolo!

Jāatceras arī tas, ka skaistums ir relatīvs jēdziens, jo reizēm vizuāli baudāma ārējā čaula slēpj diezgan lielu morālo izgāztuvi. Es noteikti nenoniecinu vizuālo pievilcību, bet saku, ka tas nebūt nav būtiskākais, jo ir daudzas nezūdošas lietas, kuras cilvēku spēj padarīt patiešām skaistu.

“Brīnišķā neprāta” reklāmas sejas


4

Pirms dažiem mēnešiem grāmatu izdevniecība “White Book” meklēja reklāmas sejas romānam “Brīnišķais neprāts” – izdevniecība meklēja puisi, kurš līdzinātos agresīvajam Trevisam un meiteni, kura līdzinātos maigajai un skaistajai Ebijai. Toreiz arī es pieteicos konkursam… un uzvarēju!

19. martā man vajadzēja doties pie lieliskā fotogrāfa Laura Nagliņa, lai kopā ar manu skaisto fotosesijas partneri Jeļenu Astratovu pārtaptu par Trevisu un Ebiju. Stiliste Agija Jakubane parūpējās par to, lai mēs vizuāli līdzinātos atveidojamiem varoņiem.

Pats gan uzskatu, ka man ar Džeimijas Makgvairas “Brīnišķā neprāta” Trevisu ir maz kā kopīga, bet jāatzīst, ka katram cilvēkam ir tumšā puse, kura kādā mirklī izlaužas uz āru – īpaši jau tad, kad jānosargā mīļotais cilvēks.

Jāatzīst, ka fotografēšanās procesu izbaudīju, tāpēc esmu pateicīgs izdevniecībai “White Book” un fotogrāfam Laurim Nagliņam par šo patīkami pavadīto dienu.

3

Fotogrāfs – Lauris Nagliņš

 Stiliste – Agija Jakubane

Dziesmas, kuras iedvesmoja radīt “Krustnagliņas”


krustnaglinase28093d-g1.png

Mūzika iedvesmo! Arī tad, kad tiek radīti literārie darbi. Tā kā tagad modē ir publicēt grāmatu un literāro darbu skaņu celiņus, tad arī es nolēmu, ka publicēšu “Krustnagliņu” skaņu celiņu. Viss sākās ar Sam Tsui “The One That Got Away” dziesmas kaverversiju, kuras vārdi “In another life I Would make You stay” man nepārtraukti skanēja galvā, radīdami iedvesmu un pamatu jaunam romānam turpinājumos. Protams, rakstīšanas procesā bija vēl vairākas dziesmas, kas spēlēja būtisku lomu radīšanas procesā, tāpēc uzskaitīšu svarīgākās

Jessie J – Nobody’s Perfect 

Paramore – When It Rains

Radiohead – Separator 

Halestorm – Here’s To Us 

Sum 41 – Pieces 

Chase and Status – Time 

John Mayer – Free Fallin’ 

Emeli Sande – River 

Gavin DeGraw – Not Over You 

K’NAAN ft. Nelly Furtado – Is Anybody Out There?

Marlon Roudette – New Age 

Westlife – I’ll See You Again

Florence + The Machine – Shake It Out 

Johnny Cash – Hurt

Protams, bija vismaz vēl divtik vairāk dziesmu, kuras sniedza iedvesmu laikā, kad rakstīju “Krustnagliņas”, bet šajā rakstā minētās ir pašas svarīgākās, kuras visspēcīgāk mani ietekmēja. Brīžiem mūzika mani novirzīja no domām, brīžiem spēcīgi iedvesmoja, bet jāatzīst viens, – rakstot literāros darbus, mana “degviela” ir kafija un mūzika. Bez šiem diviem elementiem rakstīšanu nespēju iedomāties.

“Krustnagliņas” – NOSLĒGUMS


krustnaglinase28093d-g1.png

Četrdesmit pirmā nodaļa

Dzīvoklī viss smaržoja pēc mammas un tēta dāvātajām lilijām un tētis apsolīja, ka mana izlaiduma dāvana no viņa būs jauna automašīna, – tikai to es saņemšot tad, kad atgriezīšos no brīvprātīgo darba, kas, viņaprāt,  esot lielisks veids kā nobriest koledžas dzīvei. Tētis atklāja, ka jau kopš manas piedzimšanas sapņojot par mirkli, kad abi kopīgi dosimies uz autosalonu, lai izvēlētos tādu automašīnu, kas patiktu man. Zināju, ka viņš ir lepns, jo var atļauties tik dārgu dāvanu.

Mamma apsolīja, ka pēc gada mani aizvedīšot tādā šopinga maratonā, ka es momentā kļūšot par Īstonas labāk ģērbto puisi.

Visu vakaru sēdējām pie galda – atkal visi kopā. Domāju – varbūt nākotnē kaut kas vecāku starpā mainīsies?! Mamma būs izpriecājusies Skotijā, izbaudījusi brīvību un sapratusi, ka pasaulē tomēr nav viņai piemērotāka vīrieša par manu tēti. Par to es nemaz nešaubījos, tikai mammai vajadzēja laiku, lai to saprastu.

Dzērām jau kādu piekto tējas tasi un pamanījām, ka Grānts aizmidzis viesistabā uz dīvāna, viņa piemīlīgo apaļvaigu seju izgaismoja ieslēgtā televizora mirgošana.

Zināju, ka mammai rīt agri jābūt lidostā, bet izskatījās, ka viņa nemaz negrasās doties pie miera.

–Satikšu tevi tikai pēc gada, manu puisīt. – Piedevu mammai to, ka viņa sauca mani pamazināmajā formā, turklāt par puisīti.

Vecākiem, īpaši mammām, patika savus bērnus uzrunāt demunatīvā, bet viņas ignorēja bērnu nepatiku pret šo ieradumu.

–Mammu, lūdzu, nevajag tagad tādas sentimentālas muļķības. – Pukojos. – Neesmu vairs nekāds bērns.

–Tu zini, ka tev vienam tur nebūs skumji? Tavā vecumā taču jāsāk domāt par attiecībām un…

–Mammu, cik reizes esmu tev teicis, ka nevēlos par šo tematu runāt. – Ielūkojos krūzē, kura bija tikai līdz trešdaļai pilna ar piparmētru tēju, un izdzēru tās saturu. – Es labāk došos gulēt.

–Bet tā meitene, uz kuru tu skatījies, ir īsta skaistule. – Mamma smīnēja. – Droši vien, ka būs balles karaliene.

–Par kādu meiteni tu runā?

–Neliedzies! Tu taču pats zini par kuru es runāju. Par Skotu meiteni, to slaido blondīni ar tām skaistajām, lielajām acīm. – Mamma piespieda pie lūpām sarkani lakotu nagu. – Nevar būt, ka tā acu krāsa viņai ir dabīgā, jo izskatījās pēc īsta jūras toņa.

–Jā, nu labi, pieņemsim, ka man viņa patīk. Lai nu tā būtu. – Vēlējos, kaut saruna ar to būtu pabeigta.

–Man šķita, ka viņa arī tev velta samērā nevienaldzīgus skatienus. – Nu jau ar mammas muti runāja intrigante.

–Tu tagad centies visu piepušķot. – Norūcu. – Pat ja tā būtu, kāda tam vairs nozīme, jo pavisam drīz pametīšu valsti.

–Bet varēja redzēt, ka viņai tu patīc.

Sēdēju savā istabā un lūkojos uz sakravātajām somām un aviobiļeti uz naktsgaldiņa. No rīta aizbrauks mamma, bet pēcpusdienā es. Kas zina, kā viss šeit, Īstonā, būs, kad atgriezīšos. Varbūt tikšu nolaists zemāk par nulles punktu, kaut gan jau šajā brīdī šķita, ka esmu nulles punktā.

Varbūt, nonākot Āfrikā, sākšu domāt par to, kas ir manas dzīves prioritātes. Cerēju, ka svešumā sapratīšu, ko īsti vēlos saņemt no savas nākotnes.

Sākumā nospraud mērķi un tad tiecies uz to!

            Mans pirmais mērķis, – esot Āfrikā, atrast mērķi.

Četrdesmit otrā nodaļa

Rīta agrumā ierados kapsētā, – divriteni pieslēju pie metāla žoga, kas bija apaudzis ar vīnstīgām, pār plecu pārmetu mugursomu un devos ceļā pa kapsētas šaurajām taciņām.

Matiasa kapakmens atradās apmēram trīssimt metru attālumā no kapsētas ieejas, – netālu no bērza, kas meta ēnu pār drauga apbedījuma vietu.

Notupos zemē, raudzījos vārdos „MATIASS GUSTINS” un noglaudīju auksto akmens plāksni tik maigi, it kā skartu drauga vaigu.

–Man tevis pietrūkst. – Centos pasmaidīt. – Tā bija mana vaina, ka tu nonāci tādā bezizejā, mana vaina, ka tu vairs neesi šajā pasaulē. Man vienkārši vajadzēja turēt muti un vairāk censties tevi aizstāvēt…

Manīju, ka apmēram piecdesmit metru attālumā no manis kāda sakumpusi, kupraina večiņa lēnām staigā starp kapakmeņiem. Nolēmu ignorēt viņas klātbūtni.

–Es biju draņķīgs draugs. – Balss drebēja. – Ceru, ka spēsi man to piedot. – Pār vaigu pārritēja karsta asara. – Kādā citā dzīvē mēs tiksimies.

Uz Matiasa kapakmens nolaidās balodis, tas grozīja galvu un skatījās man tieši acīs un šķiet, ka gaidīja, lai to pabaroju, bet man somā nebija nekā ēdama.

–Es tikai gribēju atvadīties pirms pametu valsti uz laiku. Atgriezīšos no Āfrikas, iestāšos koledža, studēšu literatūru un apsolu, ka pirmo grāmatu veltīšu tev, mans draugs. – Noņēmu mugursomu no pleciem, atvēru un izņēmu no tās puķes un vēl kādu lietu. – Tomēr ir kas tāds, ko es vēlējos tev atdot.

Noliku pretī kapakmenim puķuzirnīšu pušķi un spīdīgu medaļu, – to, kuru es dabūju savā īpašumā „Sadraudzības spēlēs”.

–Patiesībā tā vienmēr ir piederējusi tev. – Piecēlos kājās un atkal uzmetu plecos mugursomu. – Pēc gada es tevi apciemošu atkal.

Galvā skanēja Westlife dziesmas vārdi, kuru Matiasa bēru dienā dziedāja Kerola:

„You’re gone now, gone but not forgotten

I can’t say this to your face

But I know you hear”

–Mēs vēl tiksimies. – Pasmaidīju un vēroju, kā balodis pamet kapakmeni un paceļas debesīs.

Četrdesmit trešā nodaļa

Lidmašīnai vajadzēja pacelties gaisā pēc divdesmit minūtēm, tāpēc izvilku no kabatas MP4 atskaņotāju un ieliku ausīs austiņas. Nospiedu Play pogu un apkārtējās skaņas apslāpēja Gavin DeGraw dziesma Not Over You. Man blakus apsēdās korpulenta pusmūža sieviete no kuras vēdīja gaļas smarža, – droši vien, pirms izlidošanas mielojusies kādā lidostas ātro uzkodu kafejnīcā ar taukainiem vistu stilbiņiem no kartona turzas.

Aizvēru acis un centos nedomāt par to, kas būs nākotnē, – jādzīvo šodienai, it kā nebūtu bijusi vakardiena un rītdiena nepienāks.

Vecāki pirms manas izlidošanas zvanīja gandrīz nepārtraukti, lai pateiktu, ka sūtīs man naudu, ja būs tāda nepieciešamība, ka parūpēsies par manu nokļūšanu atpakaļ no Āfrikas, ja nu es pēc mēneša sapratīšot, ka brīvprātīgo darbs nav domāts man. Šķita, ka visu šo laiku viņi nav ticējuši tam, ka patiešām esmu spējīgs pamest visu uz vienu gadu, lai mestos tādā avantūrā.

Zināju, ka vecāki būs tikai laimīgi, ja pēc mēneša vai ātrāk saņems zvanu no manis un es lūgšos, lai palīdz man tikt mājās, jo būšu pārdomājis un Āfrika man galīgi nepatiks. Tēvs apsolīja, ka nekādu problēmu ar brīvprātīgo organizāciju nebūs, jo viņš visu nokārtos tik tīri, ka neviens gailis pakaļ nedziedāšot.

Un tā man tika mācīta atbildības sajūta, kas jāuzņemas pēc tam, kad esmu izdarījis kādu nozīmīgu lēmumu.

„Neuztraucieties, ar mani viss būs kārtībā un mājās būšu pēc gada!” Mierināju vecākus rītā, kad mamma devās atpakaļ uz Skotiju. „Turklāt, esmu pieaudzis un nelīdzēs nekādi argumenti par to, ka esmu vēl bērns vai pārāk jauns, lai zinātu, ko vēlos.”

Dzīvei nav noteiktu šablonu un visas tās vērtību piramīdas ir muļķības, – tā tas vienmēr ir bijis. Tikai cilvēki mūždien skatās uz citiem un domā, ka viņš ir laimīgs, tāpēc neapzināti sāk kopēt viņu uzvedību, izskatu, ģērbšanās stilu un domā, ka ir nelaimīgi tāpēc, ka nevar atļauties milzīgu māju vai ekskluzīvas dārglietas.

Patērētājsabiedrībā vienmēr valdījis likums, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, ja var nopirkt visu, ko vēlas. Bet reizēm vajag pajautāt sev, – vai tas ko vēlamies ir tas, ko mums vajag? Labāk krāt sajūtas nevis mantas.

Austiņās sāka skanēt Smash versija par Florence + The Machine dziesmu Shake It Out un tad atvēru acis, lai paskatītos uz savām džinsu auduma biksēm, kuras bija mazliet izbalojušā sarkanvīna tonī, kājās biju uzvilcis pelēka auduma kedas, bet mugurā man bija krekls pelnu krāsā un tādas pašas krāsas plāna kokvilnas jaka ar pogām.

Līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim bija atlicis pavisam nedaudz un tikai tad pamanīju, ka sēdvieta, kas atradās pa labi no manis bija tukša. Zināju, ka šis reiss ir izpārdots, tāpēc brīnījos, ka kāds no pasažieriem tā vienkārši nav ieradies, jo biļete maksāja sasodīti dārgi.

Atbrīvojos no mūzikas atskaņotāja austiņām un ieliku ierīci kabatā, kad izdzirdēju kādu balsi, kuras dēļ mani pārņēma sirreāla sajūta.

Tas taču nevar būt! 

            Viņa bija ģērbusies garā hipijkleitā, kuru rotāja ziedu apdruka, kājās viņai bija gladiatoru stila sandales. Mati brīvi krita uz pleciem un dažas šķipsnas aizsedza arī daļu sejas.

–Bet… – Sapratu, ka vairāk neko nespēju pateikt.

Viņa apsēdās man blakus.

–Cilvēks, kuram bija jālido kopā ar tevi atteicās no šīs iespējas. – Dezirē skatījās uz pretējā sēdekļa muguras balstu un neļāva emocijām pārņemt mīmiku. – Tā kā es biju rezerviste, tad šo vietu piedāvāja man. Es piekritu.

–Es tā skatos. – Joprojām nespēju noticēt savām acīm un klusībā priekā gavilēju. Nu skaidri zināju, ka no Āfrikas atgriezīšos ātrākais tikai pēc gada.

–Uzzināju to jau maijā, bet gribēju to paturēt noslēpumā. – Viņa beidzot paskatījās uz mani, manīju, ka meitenes acis mazliet trīc satraukumā. – Gribēju tev to pateikt jau ātrāk, bet tad tu man izstāstīji visu patiesību… Un es nolēmu, ka man vajag laiku, lai saprastu, ko darīt tālāk.

–Un? – Jutu, ka rīkle izkaltusi sausa.

–Un es sapratu, ka joprojām jūtu to pašu, ko iepriekš un sapratu, ka vienmēr ir bijis tā kā tagad.

Viņa satvēra manu roku, atpleta vaļā plaukstu un ielika tajā savu sažņaugto dūri. Tad viņa kaut ko ielika manā plaukstā.

Tajā pašā mirklī viņa aizgrieza seju no manis.

Atvēru plaukstu un manīju, ka tajā guļ oranžs cinnijas zieds. Par spīti tam, ka man šie ziedi nepatika, zināju, ka tam visam ir kāda nozīme.

–Ziedu valoda. – Meitene nočukstēja.

Es skumstu par tavu prombūtni.

            –Žēl, ka man nav neviena zieda pie rokas. – Kļuvu mazliet skumīgs.

–Kādu ziedu tad tu man uzdāvinātu? – Dezirē atkal lūkojās man sejā.

–Kreimeni. – Ātri noteicu un cerēju, ka neesmu kļūdījies. Pamanīju, ka Dezirē iegrimst domās, jo nesaprot, ko šis zieds nozīmē, tāpēc nolēmu izpalīdzēt ar tulkojumu. – Laimes atgriešanās. 

            Stjuarte informēja pasažierus, ka lidmašīna tūlīt pacelsies gaisā.

Dezirē man pieliecās tuvu klāt un uzspieda ātru skūpstu tieši uz lūpām.

Abi pasmaidījām un laimes sajūta ieplūda visās ķermeņa porās, – tik ļoti, ka jutos kā sapnī no kura nevēlējos pamosties.

Mēs nevaram būt perfekti, bet mēs varam tiekties uz to, lai tādi būtu.

            Un šis bija mans sākums.

<<<BEIGAS>>>

“Krustnagliņas” – 21. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit devītā nodaļa

Aiz loga lija lietus un ar rādītājpirkstu vilku līdzi dažām lietus lāsēm, kuras ritēja pa stiklu. Istabā biju iededzis gandrīz visas sveces, kuras varēju atrast mājās, lai tikai būtu omulīgāk. Iekārtojos gultā pie loga un paņēmu rokās grāmatu, kurai pat virsrakstu nebiju izlasījis un labi apzinājos, ka to arī nesākšu lasīt.

Skapī uz pakaramā karājās ārkārtīgi smalks uzvalks, kuru mamma bija atvedusi man no Skotijas, – viņa apgalvoja, ka ar tanti Reičelu izstaigājušas gandrīz visus Invernesas un citu pilsētu veikalus, lai tikai atrastu man piemērotu uzvalku.

„Sāk šķist, ka būt tievam Skotijā ir kāda anomālija.” Mamma nebeidza apbrīnot manu uzvalku un radās sajūta, ka tad, ja viņa būtu mana auguma vīrietis, pati labprāt to valkātu. „Skaistums, ne uzvalks.”

Vecāki savā starpā runāja maz, bet pozitīvs bija fakts, ka mamma vairs nepārmeta tētim nemitīgo strādāšanu. Mamma visu vakaru tikai satraukti skraidīja apkārt, meklēdama piemērotākās kurpes, kleitu, kosmētiku, smaržas un matu kopšanas līdzekļus. Šaubījos vai kāda no absolventēm šim notikumam gatavojās tik īpaši.

Dažbrīd gan mamma sāka bubināt par to, ka esmu izvēlējies šogad neturpināt mācības, bet gan doties strādāt brīvprātīgo darbu.

„Un kāds tev no tā visa būs labums?! Gads izmests vējā un tu taču zini, cik laiks ir vērtīgs. Tante Reičela no sava tagadējā vīra negrib šķirties tikai tāpēc, ka viņiem ir kopīgi bērni un kopā nodzīvoti tik daudzi gadi. Laiks nemīl, ka ar to spēlējas un tas vienmēr uzgriež muguru, ja pret to pienācīgi neizturas.”

Mammas filozofiskās runas visbiežāk bija tīrākā ūdens liešana un biju pārliecināts, ka viņa pati nesaprata, ko ar sevis sacīto vēlējusies pavēstīt. Viņa nekad nav bijusi pārāk inteliģenta, – pilnīgs pretstats tēvam, bet stulbums jau nebija pasaules lielākais grēks. Protams, tikai ar tādu nosacījumu, ja tam komplektā nāca kāda absolūti skaista un tīra rakstura īpašība.

Ietērpos uzvalkā un vairākas minūtes skatījos spogulī, – manu seju izgaismoja siltas, drebelīgas sveču liesmas, bet mati šajā gaismā ieguva salmu krāsu. Biju pavisam drošs, ka pirms izlaiduma vajadzēja doties arī pie friziera, jo mati nosedza ausis un krita acīs, nu tie bija apmēram tikpat gari kā Tomasam.

–Vai esi jau kādu uzaicinājis uz izlaiduma balli? – Mamma vaicāja un sejā zibēja ieinteresētība. – Iesi ar Adeli?

–Mammu! Mēs ar Adeli jau sen kā vairs neesam kopā.

Viņa turpināja gludināt melnu mini kleitu ar mežģīņu piedurknēm, – nospriedu, ka tā daudz labāk piestāvētu kādai no absolventēm, nevis mammai, bet nebija vēlēšanās sniegt viņai konsultāciju par to, kas viņas vecumā būtu piemērotākais apģērbs.

Mamma izrāva no rozetes gludekļa kontaktdakšu un redzēju, kā acīs pazib šaubas, pirms viņa man uzdeva jautājumu.

–Jūs ar to puisi, Matiasu, taču bijāt tikai draugi… – Tā kā es klusēju, mamma nolēma precizēt jautājumu. – Tu taču neesi gejs?

–Mammu, lūdzu, beidz!

–Vienkārši katra bērna vecāki grib, lai viņu bērns būtu normāls, tāds kā visi.

–Matiass nebija nenormāls. – Gribēju, lai pēc iespējas ātrāk šis temats tiek slēgts, jo man riebās par to visu domāt. Godīgi sakot, sapratu, ka jebkura tēma, par kuru gribēja runāt mamma, mani sāpināja. – Ja es būtu gejs, tu mani taču mīlētu tāpat kā tagad?

Viņa piegāja man tuvu klāt un apskāva, cieši piespiežot savu galvu manam plecam. –Katra māte mīl savus bērnus, lai arī kādi viņi būtu. Katrai mammai savi bērni ir paši mīļākie un skaistākie. – Gar viņas labās acs kaktiņu noritēja viena asara. – Bet, ja es nebūtu tava māte, tad tāpat domātu, ka tu esi viens satriecoši izskatīgs pusaudzis.

Sāku smieties un biju patiešām priecīgs, ka mamma atlidojusi no Skotijas – kaut vai tikai uz pāris dienām, bet tomēr tas man daudz nozīmēja.

Mani vecāki nebija šķīrušies pavisam, – viņi tikai bija nolēmuši katrs iet savu ceļu, – nebija gan skaidrs vai tikai uz laiku vai arī pavisam. Nekad taču nebija par vēlu, lai sāktu dzīvot savādāk. Par vēlu ir vienīgi tad, kad uz tava zārka tiek uzmestas trīs saujas smilšu.

–Mammu? Es neesmu gejs. Patiesībā man patīk kāda meitene, bet apsoli, ka neko vairāk nejautāsi. Man viņa patiešām patīk, kaut gan šā gada sākumā man simpatizēja veselas trīs un biju pārliecināts, ka tas, ko jutu pret viņām ir mīlestība.

Mamma pasmaidīja un sakārtoja man krekla apkaklīti.

–Tikai laiks palīdz saprast to, kas ir patika pret kādu, kas ir parasta aizraušanās un kas ir mīlestība.

Beidzot mamma pateica kādu domu, kas bija citēšanas un pierakstīšanas vērta.

–Bet tagad pagriezies! – Mamma apsēdās uz gultas malas un kritiski nopētīja katru auduma centimetru un periodiski metās kārtot žaketes apkaklīti. – Vajadzētu vēl iestiprināt sarkanu rozi pogas caurumā un šķiet, ka tad gan būs viss.

Vēlreiz palūkojos spogulī un šķitu sev svešs, – nekad īpaši nebiju mīlējis ģērbties uzvalkā, jo tas man šķita stīvs un nopietnību piekabinošs apģērba gabals. Atceros, ka uzsākot mācības vidusskolā, vēlējos, lai man izlaidumā būtu spožas lakādas kurpes, melnas bikses, melns krekls un balta žakete, kas kontrastētu ar pārējo apģērbu.

–Ar matiem arī būs kaut kas jādara. – Mamma turpināja. – Par laimi, Skotijā esmu sākusi apgūt friziermākslu un drīz sākšu strādāt kādā frizētavā.

Apsēdos blakus mammai gultā un viņa pacēla gaisā dažas manu matu šķipsnas.

–Krāsa gan tev tiem skaista, tāda pati kā man, bet struktūru būsi mantojis no tēva. Domāju, ka pietiks, ja tos iztaisnosim un ieveidosim ar putām un tad nofiksēsim ar laku. Ko saki?

Teicu, ka tas būtu lieliski, kaut gan man bija pilnīgi vienalga, kas tiek darīts ar maniem matiem. Tikpat labi viņa varēja man noskūt galvu pavisam kailu.

Biju pārliecināts arī par to, ka uz balli nedošos, par spīti tam, ka mamma nebeidza jūsmot par izlaiduma baļļu skaistumu un maģiskumu. Labi zināju arī to, ka netrūks tādu meiteņu, kuras pēc deviņiem mēnešiem ieraudzīs patieso izlaiduma balles maģiju.

Tuvojās pusnakts un mamma mudināja doties pie miera.

–Arlabunakti, Den! – Viņa uzspieda man skūpstu uz pieres, ko nebija darījusi kopš manas bērnības. – Atceries, ka labs miegs ir svarīgs, nekas nav neglītāks par ziliem riņķiem zem acīm.

Nopūtu visas sveces istabā un aizmigu turpat uz grīdas.

Četrdesmitā nodaļa

            Garām man traucās cilvēku straumes – absolventi ar saviem vecākiem un skolotāji. Runu plūdu izraisītajā troksnī nevarēja dzirdēt nevienu konkrētu skaņu un jutu, ka manas domas šajā kņadā slīkst. Citu satraukums tikai vairoja manējo un gribēju tikt ārā no Lielās zāles, lai aiz skolas stūra ievilktu kādu dūmu, – šis bija izņēmuma gadījums, kad biju gatavs sev piedot smēķēšanu.

Bija gandrīz neiespējami tikt laukā pa parādes durvīm kādam neuzkāpjot uz kājas vai nepagrūžot, tāpēc izlauzu sev mirkli brīvības ar skaņu: „piedodiet, atvainojiet, es atvainojos!”

Iespējams, ka šādu satraukuma situāciju biju paredzējis un tieši tāpēc kabatā glabājās cigarešu paciņa un šķiltavas. Ātri aizsteidzos aiz skolas stūra, kur ziedēja milzīgi rododendru krūmi aiz kuriem bija ārkārtīgi ērti paslēpties no apkārtējo skatieniem.

Aizdedzu cigareti un ievilku pirmos dūmus, kad pamanīju kādu nākam. Gribēju jau iemīdīt degošo cigareti zemē, kad pamanīju, ka arī nācēji smēķē, – šie nācēji bija Adele un kāds gara auguma puisis, kurā atpazinu futbola komandas vārtu sargu.

Meitenei mugurā bija spoži balta kleita bez lencītēm, kas piekļāvās augumam līdz pat viduklim, bet no gurniem uz leju kļuva ārkārtīgi kupla, bet beidzās tieši virs ceļgaliem. Baltais tonis lieliski kontrastēja ar viņas tumši brūno ādu, kas, pienākot vasarai, bija kļuvis vēl tumšāks.

Bija jāatzīst, ka uz mirkli Adeles seksapīls sastindzināja skatienu.

–Sveika!

–Sveiks! – Adele uzmeta man samērā vienaldzīgu skatienu.

–Lieliski izskaties. – Iepūtu dūmus rododendru krūmos. – Es domāju, tā patiešām lieliski.

–Paldies. – Viņa atturīgi pasmaidīja, bet sapratu, ka ledus siena starp mums ir izkususi. – Es centos.

–Labi esi pacentusies. – Uzslavēju. – Starp citu, Dezirē neesi redzējusi?

–Laikam jau, ka nē. Vai kaut kas atgadījies?

–Nē. Es ceru. – Satraukumā sāka rūkt vēders un jutos mazliet apkaunots. – Vienkārši esmu stulbs.

Adele un viņas jaunais draugs iesmējās.

–Neuztraucies, gan jau viņa atnāks. – Adele ievilka kārtējo dūmu un sāka rakņāties pa rokas somiņu, kuru turēja pārmestu pār labo roku. – Viņa būtu muļķe, ja neizmantotu iespēju atrādīt savas firmīgās, superdārgās kurpītes, kuras viņai uzdāvināja tas cietumnieks.

–Vai tad tās ir tik īpašas? – Centos tēlot muļķi, kaut gan baumas par Dezirē un viņas bijušo puisi tā arī neapklusa. Pieļāvu iespējamību, ka pēc visa, ko viņai pastāstīju, viņa Maksimam piedos un uzticīgi gaidīs viņa atbrīvošanu.

–Tās firmas apavus valkā slavenības un arī ne tās vidējā vai zemā līmeņa, bet tādas, kuras ir patiešām pelnījušas saukties par zvaigznēm ar lielo burtu. – Adele mani pārsteidza, jo nekad nebūtu domājis, ka viņa kaut ko sajēdz no modes.

Varbūt tieši šis bija iemesls, kāpēc mūsu starpā neizveidojās saikne, – jo attiecībās biju pārāk paviršs un virspusējs, jo parasti necentos iedziļināties cilvēkos, kuru labvēlība bija viegli iegūstama?!

Iemetu izsmēķi pie krūma saknēm un grasījos jau doties atpakaļ uz Lielo zāli, kad mani apturēja Adeles balss.

–Košļeni? – Viņa stiepa man pretī roku, kurā turēja divus košļājamās gumijas spilventiņus. – Ak jā, varbūt arī smaržas?

Meitene izvilka no somiņas masīvu smaržu flakoniņu un uzpūta man uz kakla vīriešu smaržas ar lielisku aromātu.

–Mana Naidžela mīļākās. – Meitene patiešām staroja. – Tu taču negribi, lai māte saož cigarešu smaku, kad bučos tevi aiz prieka par to, ka viņas dēls saņēmis diplomu un turklāt ticis izvēlēts runas teikšanai?!

–Jūs noteikti būsiet balles karalis un karaliene. – Uzsmaidīju un patiešām izjutu prieku par to, ka Adele spējusi man piedot un man bija prieks par viņas laimi. – Jūs kopā izskatāties pēc zvaigžņu pāra un nekādas zīmolu kurpes tev, Adel, nav vajadzīgas, lai izskatītos karsti.

–Tik mīļi.

Viņas puisis gan man uzmeta skatienu, kas pauda „labāk uzmanies”.

Visi skolēni tika ietērpti vienādos melnos talāros un uz galvas tika uzliktas kantainas cepures ar bumbulīti vidū. Meitenes par šādu apģērbu nepriecājās, jo jau kopš mācību gada sākuma bija kalušas plānus par kleitas pirkšanu un kurpju pieskaņošanu, bet talāri nosedza tik ilgi meklētos tērpus.

Jutu, ka man svīst plaukstas un lapiņu ar izlaiduma runas tekstu vairākkārt sarullēju un atrullēju, atklājot, ka esmu izpludinājis daļu teksta ar sviedriem, kas vizēja uz plaukstām.

Uz izlaidumu nebija ieradies Tomass, – no klasesbiedriem biju dzirdējis, ka viņš pamatīgi izgāzies gandrīz visos noslēdzošajos testos un vidusskolas diploms viņam šogad nespīdot. Gudrītis Tomass, kurš sapņoja kļūt par inženieri, bija tik ļoti nogājis no ceļa, ka Īstonā viņam nāksies uzkavēties vismaz vēl vienu gadu.

–Diplomu saņem Dens Heriss. – Zāli piedārdināja skaļa balss.

Aplausi.

Notvēru mammas lepnuma pilno skatienu un pamanīju, ka tēvs smaida un viņa skatiens tika centrēts tikai uz mani. Tad pamanīju, ka ieradusies arī Dezirē, bet viņas seju rotāja atturīga izteiksme.

Saņemu diplomu un gaidīju, kad izsauks pēdējo absolventi – Dezirē.

Kad visi absolventi bija izsaukti, varēju beidzot teikt savu runu, – izlaiduma sākumā jau bija runājusi skolas teicamniece, kura valkāja biezas brilles un šķita, ka viņu redzu pirmo reizi. Tas vēl vairāk pastiprināja aizdomas, ka meitene līdz šim dzīvojusi skolas bibliotēkas tumšākajā stūrī un izlaidums ir pirmā reize, kad viņa parādījusies sabiedrībā. Meitene pateica patiešām teicamnieces cienīgu runu, bet nu bija mana kārta, – manās rokās bija kārtis, kuras noteiks toni, kādā tiks noslēgts šis izlaidums.

Stāvēju mikrofona priekšā uz paaugstinājuma un uzlūkoju visus viesus, absolventu ģimeņu locekļus, kuri gatavojās tam, ka drīz būs jāpamet Lielā zāle. Jutu gaisā virmojam ziedu, sviedru un parfīma aromātu, tas reibināja un baidījos no domas, ka varētu noģībt, zaudēt balsi vai uztraukumā apvemt mikrofonu.

–Sveicināti! – Pat šķita, ka šis vārds no manas mutes skan nožēlojami, tomēr turpināju, jo runa nevarēja sastāvēt tikai no uzrunas. – Zinu, ka visi esat noguruši un zālē virmojošā ziedu smarža jūs reibina, bet vēlētos vēl pateikt tikai dažus vārdus, pirms mēs visi šķiramies. Varbūt daudzi no mums pēc šīs izlaiduma dienas vairs netiksies, jo kāda kļūs par slavenu aktrisi, kāds par ziņu diktoru, bet kāds par apkopēju… – Saburzīju lapiņu uz kuras biju uzrakstījis runu un ieliku to bikšu kabatā. – Dzīvē tā notiek un ceļi šķiras biežāk nekā krustojas. Diemžēl… Mums sāksies pieaugušo dzīve un es tikai gribēju citēt kādu cilvēku. Draugiem nākotnē varēšu teikt, ka reiz mana vidusskolas skolotāja teica: “Ja cilvēks nemāk būt laimīgs viens, tad nekad nebūs laimīgs arī kopā ar kādu! Laime taču nav otrā cilvēkā, tā ir sevī pašā!” – Redzēju zālē literatūras skolotāju, kura lepni smaidīja. – Dzīve ir lielākā skolotāja un galvenais ir atrast mīlestību un laimi sevī, lai to varētu dāvāt citiem… Vardarbība nekad nav bijusi atbilde, bet mīlestība gan. – Pēdējo teikumu veltīju Matiasam un paskatījos zāles griestos, cerēdams ieraudzīt Matiasu, sēžam uz mākoņa maliņas pie telpas griestiem, un acīs sariesās asaras, tāpēc aizvēru plakstiņus. – Paldies par šiem gadiem vidusskolā!

Zāli pāršalca aplausi un sēdošie piecēlās kājās, bet mani pārsteidza tas, ka neviens nesteidzās pamest zāli, bet gan veltīja man šo pagodinājuma mirkli.

Turpinājums sekos…

“Krustnagliņas” – 20. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit septītā nodaļa

Īstonas vidusskolas labākā dziedātāja Kerola baznīcā bija ieradusies pati pirmā. Kerola, uzzinājusi par puiša nāvi, uzreiz lūdza vai viņa varētu veltīt Matiasam atvadu ceremonijā pāris dziesmas. Matiasa mātei bija vienalga, tāpēc viņa teica, lai melnādainā dziedone dara, ko vēloties.

Baznīcu pieskandināja meitenes spēcīgā balss un pirmo viņa dziedāja Puff Daddy un Faith Evans dziesmu I’ll Be Missing You. No meitenes staroja gaišums un skumjas, – šķita, ka dzied eņģelis.

Mācītāja teikto nemaz nedzirdēju, jo iegrimu domās un atguvu koncentrēšanās spējas tikai tad, kad Kerola atkārtoti kāpa uz paaugstinājuma, pieturēdama savas melnās, kuplās kleitas malas, lai nepakluptu aiz tām.

Nākamo viņa dziedāja Meraijas Kerijas dziesmu One Sweet Day un tikai tad apjautu, cik Kerolas balss ļoti līdzinās Kerijas balsij. Tikpat tīra, pasakaina un aizkustinoša.

Baznīcā smaržoja pēc aukstuma, skumjām un arī ziediem, – īpaši lilijām. Šīs smaržas lika man justies kailam, neaizsargātam un visi aizsargmūri pēkšņi bija nogruvuši.

Kad dziesma beidza skanēt, iestājās klusums un Matiasa zārks tika iznests no baznīcas un Kerola nodziedāja pēdējo dziesmu, kuras pavadījumā baznīcu pameta arī nedaudzie bēru viesi.

Pametu baznīcu pēdējais, skatīdamies uz meiteni, kas stāvēja uz paaugstinājuma un izpildīja Westlife dziesmu I’ll see You Again, ielikdama tajā visu savu spēku un mīlestību. Radās nepārvarama tieksme viņu apkampt un pateikt, ka viņa ir viens no skaistākajiem cilvēkiem, ko jebkad esmu sastapis. Dvēseliski skaistākais, jo tikai cilvēkam ar tīru dvēseli acīs ir tas dievišķais mirdzums, bet balsī eņģeļu bazūņu cienīgums un spēks.

Uzsmaidīju Kerolai un pametu baznīcu.

Stāvēdams kapos, atpazinu Matiasa māti, – gara auguma sievieti ar pelēcīgiem, sprogainiem matiem un vīrišķīgiem sejas vaibstiem. Mugurā viņai bija melna, gara kleita ar sīku, pelēku puķu rakstu. Manīju, ka viņa staigā gar kapakmeņiem un izsmēķē divas cigaretes pēc kārtas, bet izsmēķus sieviete iemīdīja zemē.

Visas dienas garumā šī sieviete, kas deva dzīvību bērnam, kuru šodien guldīja zemē, ne reizi pat neizrādīja skumjas un nenobirdināja pat niecīgu asaru. Sapratu, ka šī sieviete neko nav sapratusi un bezjūtīgums staroja visapkārt viņai kā plīvurs.

Protams, es nevarēju zināt, kas valda viņas galvā, – varbūt tur plosījās emociju viesuļi un izvirdumi, bet varbūt arī iekšēji viņa bija tikpat vēsa kā viņas sejas izteiksme.

Salūzu brīdī, kad zārks tika ielaists zemē. Tobrīd sapratu, ka vairs nekad neredzēšu Matiasu, vismaz ne šajā dzīvē. Dezirē centās mani atbalstīt, bet pati izplūda asarās un man nācās saņemties, lai viņu noturētu kājās.

Drīz vien viss bija galā un sapratām, ka ar laiku nāksies samierināties ar notikušo. Citas izejas taču nebija.

Zem kājām šņirkstēja grants. Gaisā smaržoja pavasara ziedu aromāts un vēja dvesmā jutu svaigumu. Saule sildīja tik ļoti, ka nācās pat novilkt žaketi.

–Ar laiku paliks vieglāk. – Dezirē mierināja.

–Varbūt.

–Bet tādas lietas neaizmirst, tās tikai var noglabāt kaut kur dziļāk, lai nesāp tik ļoti.

–Man patika kā Kerola dziedāja. – Strauji mainīju sarunas tematu.

–Viņa mani saraudināja.

–Ceru, ka nākotnē viņa būs atpazīstama dziedātāja, Kerola ir pelnījusi panākumus.

Mūsu sarunas bija reizē par visu un par neko, lai tikai nevajadzētu runāt par bērēm un drauga nāvi. Brīžiem sapratu, ka es runāju un pats nesaprotu, ko esmu pateicis.

Bijām nonākuši līdz pilsētas centrālajam laukumam, kur manījām Tomasu ar viņa bandu, bet šoreiz kompānijai bija pievienojusies arī Elisa.

Bijām tikai dažu soļu attālumā no viņiem.

Jaunieši sēdēja uz strūklakas malas un smējās.

–Laikam nāk no tā pediņa bērēm. – Tomass smējās.

Bijām nonākuši tieši pie strūklakas un Dezirē mudināja, lai mierīgi ejam garām kompānijai, bet es izrāvos no viņas tvēriena.

–Tu nevari nomierināties pat tad, kad cilvēks jau ir miris?! – Runāju pavisam mierīgi.

–Kas tur ko bēdāties?! – Tomass piecēlās kājās un smējās. – Par vienu zilo pasaulē mazāk.

Šķita, ka roka valda pār saprātu un triecu dūri no visa spēka Tomasam sejā, – dzirdēju, kā nokrakšķ puiša deguns un jutu, ka esmu pamatīgi sasitis arī savus pirkstus. Tomass nokrita zemē un saķēra seju. Viņam piesteidzās klāt Elisa un Laura, lai palīdzētu. Pārējie smējās un turpināja sēdēt uz strūklakas malas, – tad tādi ir viņa jaunie draugi, – pat nemetas aizstāvēt kompanjonu.

–Kāpēc tu to izvirtuli aizstāvi?! – Elisa naidīgi lūkojās uz mani. – Tādus cilvēkus nevajadzētu pat apbedīt ar baznīcas palīdzību, kur nu vēl svētītā zemē. Dieva zemē nav vietas pašnāvniekiem un izvirtuļiem…

Dezirē izmisīgi centās panākt to, lai ejam prom no naidīgi noskaņotās kompānijas, bet es iespītējos un paliku stāvam kā zemē iemiets.

–Ko tu ar to gribi teikt?!

–To, ka Dievs nemīl pediņus. – Šķita, ka Elisu vairs nepazīstu. Visas simpātijas pret šo meiteni pazuda vienā acumirklī. – Samierinies ar to, ka tas jūsu abu drauģelis… – Viņa norādīja uz mani un Dezirē vienlaicīgi. – viņš degs ellē.

–Elis! – Uzrunāju meiteni, valdot dusmas. – Tas Dievs, kuru es zinu, mīl grēciniekus tikpat stipri kā taisnos, un tas Dievs, kuru es reizēm lūdzu pirms iemigšanas, jūt līdzi katrai dzīvai radībai. Es nezinu, kādam dievam tu tici, bet tas noteikti nav tas pats, kuram ticu es…

Beidzot piekāpos Dezirē un devos prom. Manīju kā Laura ar papīra salvetēm slauka asinis no Tomasa sejas.

Beidzot sejā iezagās priekpilns smaids, jo biju lepns par to, ko izdarīju.

–Ja es nebūtu izmuldējies Elisai par Matiasa noslēpumu, tad, iespējams, viss būtu daudz savādāk. – Atsāku runāt, kad bijām tikuši drošā attālumā no Tomasa draugu bariņa. – Viņa nāve ir tikai mana vaina un es esmu patiešām draņķīgs draugs.

Sajutu tādu bezspēku, ka gandrīz zaudēju samaņu.

–Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes. – Dezirē citēja fragmentu no Stīga Lārsona grāmatas „Meitene, kas spēlējās ar uguni”. – Tu, protams, vari vainot sevi, bet tas neko neatrisinās.

Trīsdesmit astotā nodaļa

Skolas bibliotēkā nosēdējām vairāk nekā četras stundas un viss tikai tāpēc, lai konspektētu dažādas grāmatas, kuras varētu noderēt noslēguma darbos. Kopā ar Dezirē bijām nolēmuši, ka līdz pat pārbaudes darbu beigām katru dienu pēc nodarbībām apmeklēsim bibliotēku, lai atkārtotu mācību vielu. Bija jāatzīst, ka nebiju domājis, ka mācīšanās var būt tik interesanta. Laikam vienkārši līdz šim nebija gadījušies piemēroti kompanjoni.

–Ko tu teiktu, ja mēs šovakar iznomātu kādu filmu un paskatītos to? – Dezirē ierosināja. – Savādāk mēs tikai mācamies un neveltam laiku atpūtai.

–Tu domā jau šovakar? – Ieskatījos telefona pulkstenī un secināju, ka ir jau seši vakarā. – Ir jau samērā vēls, bet, ja tev nav nekādu iebildumu, tad mēs tā arī varam darīt.

–Rīt ir brīvdiena! – Meitene savāca matus rokā un saņēma tos zirgastē ar matu gumiju. – Varēsim noskatīties arī vairākas filmas, ja tev nav iebildumu?

–Protams, ka nav. Tikai pie manis vai tevis?

–Labāk jau pie tevis. – Viņa nekavējoties atbildēja. – Mani mājinieki vienmēr aizņēmuši vietas pie televizora un manās mājās mierīgi nevar noskatīties pat vakara ziņas. Mazā māsa visu dienu var skatīties Gossip Girl seriālu un neļauj nevienam pat paņemt pulti. Īsta drāmas karaliene.

–Tad kādu filmu?

–Domāju, ka varētu noskatīties „Melno Gulbi” ar Natāliju Portmani, jo zinu, ka tev noteikti patiks. Tā filma patīk visiem. – Meitene mazliet samulsa un apvaldīja sajūsmu. – Nu labi, tā patīk gandrīz visiem. Ko saki? Vai varbūt tev labāk patīk īstas veču filmas?

–Uzticēšos tavai izvēlei.

Ceļš līdz manam dzīvoklim ievilkās, jo Dezirē filmu nomā uzkavējās ilgāk nekā plānots un pārcilāja vismaz divdesmit filmu diskus, lasot uz aizmugurējā vāciņa atsauksmes par katru no tām.

Bijām tikai pārsimts metrus no daudzstāvu mājas, kurā atradās mans dzīvoklis, kad atcerējos, ka mājās nav gandrīz nekā ēdama, tāpēc iegriezāmies arī tuvākajā pārtikas veikalā. Nopirkām tur tik daudz ēdamā, ka zināju – pārtika man nebūs jāpērk visu nedēļu. Turklāt pēc Matiasa nāves apetīte nebija atjaunojusies un zināju, ka ar katru jaunu nedēļu mana seja izskatījās arvien bālāka, vaigi dziļāk iekrituši sejā, loki zem acīm kļuvuši tumšāki, bet svari vairs nerādīja tik daudz cik agrāk.

Mūsu balsīs gandrīz cauru diennakti jaucās nogurums, kas liecināja par negulētām naktīm, neregulārām ēdienreizēm un uztraukumu, kas nemitīgi vajāja. Naktīs modos ar samērā absurdām domām par nākotni, kas šķita ārkārtīgi tāla, – domāju, ja nu man būs bērni un arī viņi domās par pašnāvību, ja nu kāds no viņiem arī šīs domas izpildīs?! Vai mani bērni mani mīlēs?! Vai es mīlēšu viņus?! Un vai man vispār būs bērni?!

Baiļojos gandrīz par katru sīkumu un tas atstāja uz nerviem negatīvu iespaidu. Kādu dienu saņēmu zvanu no mammas un viņa pavēstīja, ka mani ļoti mīlot un nekad nespētu par mani aizmirst. Viņa esot baidījusies zvanīt, jo zinājusi, ka tēvs man visu pastāstījis.

„Dēls, tā dzīvē notiek. Mums ar tēvu kopā bija lieliski gadi un bija arī tādi, kas nebija tik lieliski.”

„Tad kāpēc tu to visu nodarīji mums un turpini to nodarīt?” Sarunas laikā nemaz necentos apvaldīt dusmas. „Kāpēc tu nebiji klāt, kad man tevi visvairāk vajadzēja? Viens no maniem draugiem pirms dažām nedēļām atņēma sev dzīvību un man klāt nebija neviena no ģimenes.”

„Tu taču zini, ka man ļoti žēl.” Māte sāka raudāt un zināju, ka drīz šīs asaras skars arī manas acis. „Es atlidošu uz tavu izlaidumu. Turies! Tu taču zini, ka es jūs joprojām ļoti mīlu un tā tas būs vienmēr, bet tu tagad esi jauns vīrietis, tāpēc tev vajag tā arī izturēties. Es tevi mīlu!”

Sapratu, ka nepaies ilgs laiks, līdz būšu spējīgs viņai visu piedot.

Klusēju un riju asaras, bet pēc pauzes atbildēju: „Māte nav tā, kura dzemdē bērnus, jo piedzemdēt var gandrīz jebkuras sugas mātīte. Māte ir tā, kura mīl un rūpējas par saviem bērniem.”

„Bet es mīlu un rūpējos.” Māte aizvainoti atbildēja.

„Bet es nezinu vai gribu tevi satikt.” Noliku klausuli un iekritu gultā, – gribēju vienkārši atslēgties gan fiziski, gan emocionāli.

Pēdējā laikā bija tikai divu cilvēku sabiedrība, kurus varēju paciest un viens no šiem cilvēkiem bija tētis, kas pārsvarā klusēja un brīžiem murmināja, kārtodams dokumentus, bet otra bija Dezirē, kas gandrīz vienmēr centās būt manā tuvumā.

Viņa nezināja tik smieklīgus jokus kā Adele un nerunāja tik daudz kā citas meitenes, tomēr viņā bija kas tāds, kas mani nemitīgi pievilka. Dezirē bija no tām meitenēm, kuru sabiedrība sniedza labsajūtu, – par viņu vēl nebiju domājis erotiskā kontekstā un nemaz nevēlējos to darīt, – vismaz ne pagaidām.

Sēdējām dīvānā, palīduši zem pleda, Dezirē galva atbalstījās pret manu plecu un jutu viņas matu aromātu – tie smaržoja pēc mandelēm un piena, maigi un dabiski.

Televizora ekrānā zibēja pēdējās filmas ainas un jutu, ka satraukums pārņem manu ķermeni. Mūsos lūkojās Nina, kuru atveidoja Natālija Portmane, un teica, ka viņa bijusi perfekts gulbis. Sāka zibēt beigu titri un redzēju, ka Dezirē atkal raud.

–Filma bija lieliska. – Labsajūtā izstaipījos un tad noglaudīju meitenes galvu. – Tev ir lieliska gaume.

Popkorna bļoda uz galda stāvēja pusizēsta, – filmu vakaros, kurus agrāk rīkoju kopā ar Tomasu un Elisu, popkorns vienmēr bija deficīta prece un tas allaž pietrūka, lai arī cik daudz to būtu nopircis.

–Kur es varēšu gulēt? – Dezirē vaicāja.

–Manā gultā, bet es iekārtošos uz viesistabas dīvāna.

–Labi. – Viņa izberzēja acis. – Tad es labprāt dotos pie miera.

Saklāju gultu un kopā ar Dezirē sēdējām uz tās malas.

–Man tev sen ko vajadzēja pastāstīt.

–Ko tieši? – Dezirē kļuva mazliet možāka. – Vai tas ir saistīts ar Matiasu?

–Nē. – Uztraukumā jutu, ka sirds dauzās kā negudra un šķita, ka tā ielauzīs ribas. – Mums ir šis tas jāizrunā, ko esmu paturējis noslēpumā pārāk ilgu laiku.

Tad sāku stāstīt par to, kā viņai nopirku kurpes, par to, kā Maksims mani piekāva un par to, kā es viņam atmaksāju.

Dezirē sejas paustās emocijas nemitīgi mainījās, – sākumā neizpratne, tad noslēpumains smaids, līdzjūtība, dusmas un tad visas emocijas pazuda kā aizslaucītas, it kā tā būtu bijusi tikai grima kārta uz sejas.

–Es tevi saprotu. – Nedroši uzliku viņai roku uz pleca. – Tu vari uz mani dusmoties vai nerunāt, bet vēlos, lai tu mani saproti un piedod to, ko esmu nodarījis.

Meitene piecēlās kājās, uzvilka mugurā vējjaku un kurpes.

–Es laikam došos mājās.

Arī es ātri pielēcu kājās un uzvilku vējjaku.

–Es tevi pavadīšu.

–Labāk ne! – Viņa vēsi atbildēja. – Es iešu viena.

–Bet ārā taču…

–Ar mani nekas slikts nenotiks un pati labi zinu ceļu mājup. – Meitene atslēdza durvis ar atslēgu, kuru biju atstājis slēdzenē, un devās prom.

Kāpēc viņa nekliedza, neraudāja un neizrādīja vispār nekādas emocijas?! Tagad biju neizpratnē. Turklāt atkal biju palicis viens. Pagātne atkārtojās pārāk bieži.

Turpinājums sekos… 

“Krustnagliņas” – 19. turpinājums


krustnaglinase28093d-g1.png

Trīsdesmit piektā nodaļa

            Biju izbrīnīts par to, ka šodien skolēni gaiteņos bija īpaši mierīgi. Visi runāja pusčukstus, pāris meitenes raudāja un bija daži, kas smējās. Pamanīju arī Tomasu un Lauru, kas stāvēja pie skapīšiem un smējās.

Sapratu, ka kaut kas ir noticis.

Tomass tikai uz īsu mirkli paskatījās uz mani un tad kaut ko iečukstēja Laurai ausī. Arī viņa palūkojās manā virzienā un manīju skatienā ko līdzīgu nožēlai.

Sapratu, ka visi zina ko tādu, kas man pagaidām bija noslēpums.

Varbūt pie kājās pielipis tualetes papīrs? Nē.

Varbūt bikses uzplēstas? Nē.

Pie sejas kaut kas pielipis? Nē.

Turpināju uzdot sev jautājumus uz kuriem atbildes bija vienādas un vairs neko nesapratu.

Tad nonācu līdz savam skapītim pie kura sēdēja Dezirē, meitene bija sarāvusies čokurā un šņukstēja. Kāds viņai bija nodarījis pāri.

–Dezirē, kas tev kaiš? – Notupos viņai blakus un apķēru meiteni, pievilkdams viņu sev cieši klāt. – Kāds tev ko nodarīja?

Viņa ieķērās manās drēbēs ciešāk un izdvesa sāpjpilnu, mokošu vaidu, kas lika man satrūkties.

–Ma.. Mat.. Matiass. – Viņa raustīja valodu. – Viņš vakarnakt izdarīja pašnāvību.

–KO?! – Viss spēks aizplūda prom no miesas un kāda neredzama roka izsita visas domas un visu saprašanu no galvas.

–Viņš naktī pārgrieza vēnas. – Meitene beidzot pacēla galvu, atklādama asinīm pieplūdušās acis, zem kurām bija izplūdusi skropstu tuša. – Māte viņu šorīt atrada guļam asiņu peļķē, bija krietni par vēlu…

Matiasa nāves dēļ todien nodarbības neatcēla, bet kopā ar Dezirē tupējām pie mana skapīša un skatījāmies tukšumā vairāku stundu garumā.

Pametām skolas telpas pusdienlaikā, lai stundām ilgi sēdētu kafejnīcā un klusumā izbaudītu viens otra sabiedrību un pieminētu abu draugu. Viņa nāve šķita tik nereāla, jo vēl nesen viņš smaidīja un stāstīja par saviem plāniem un skolas maiņu. Treneris prognozēja, ka Matiass būs nākošā skolas sporta sensācija. Puisis bija izskatīgs un, kas zina, varbūt nākotnē viņš būtu kļuvis par populāru TV zvaigzni un par viņu rakstītu pat Entertainment Weekly.

Un viņa nāvē…  viņa nāvē es vainoju sevi.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Bija pagājušas jau trīs dienas kopš Matiasa nāves, bet joprojām nebiju samierinājies ar notikušo, – domāju, ka ar ko tādu vispār nevar samierināties. Kāda tuva cilvēka nedabiska, pāragra nāve turpina vajāt līdz pat paša dzīves beidzamajai nodaļai. Sēdēju uz palodzes, ļaudams, lai saules stari silda seju un ienes gaišumu dzīvē vismaz fiziskā, ja ne emocionālā veidolā.

Par Matiasa pašnāvības iemeslu klīda dažādas baumas, – runāja, ka es esmu bijis viņa mīļākais un pēc atraidījuma draugs devies mājās, lai pārgrieztu sev vēnas, atņemot sev dzīvību. Runāja, ka pie vainas bijusi arī apsmiešana skolā, kas nebūt nebija tālu no patiesības. Tomēr sliecos piekrist kādai citai versijai, kuru biju dzirdējis.

Pat spēju uzburt ainu acu priekšā.

Matiass esot pārradies mājās no ikvakara skrējiena un vēlējies parunāt ar māti, kas todien nav bijusi īpaši labā noskaņojumā, tomēr Matiass šo sarunu nevēlējās atlikt uz citu dienu, tāpēc nepiekāpās. Sarunas laikā valdījusi milzīga spriedze.

Matiass izstāstīja, ka ir gejs un, ka vēlas mainīt skolu, lai bēgtu no morālās un fiziskās vardarbības, kas skāra viņu Īstonas vidusskolā. Māte atcirtusi, ka labi vien esot, ka viņu apceļot, jo vismaz kaut kādā veidā apkārtējie to vājprātu no viņa varēšot izdzīt.

Puisis lūdzies līdz pat asarām, lai tikai māte atbalsta viņa lēmumu un palīdz nokārtot visas formalitātes, kas saistītas ar skolas maiņu. Ar katru jaunu vārdu, ko izteica Matiass, mātes dusmas esot augušas lielumā un tad viņa emocionāli eksplodējusi.

Viņa kliedza tik skaļi, ka to dzirdēja kaimiņi un arī cilvēki uz ielas. Matiasa māte pateica, ka dēlam īstā vieta esot psihiatriskajā klīnikā, jo Dievs, radot viņu, pieļāvis kļūdu.

Skandāls uz mirkli esot pieklusis, bet tad māte ļāvās izvirdumam numur divi. Viņa runājusi mierīgi, bet naidpilni. Matiasa māte esot pateikusi, ka tēvs izdarījis pareizi, ka aizgājis, jo vismaz neesot jāredz par ko dēls ir kļuvis un viņa pati labprāt vēlētos, kaut viņai dēls nemaz nebūtu bijis.

Matiass devies uz savu istabu, ieslēdzies tajā un ar papīra nazi pārgriezis vēnas tiši zem delnām, turklāt tik dziļi, ka samaņu zaudējis ātri un dzīvība strauji aizplūdusi līdzi asinīm, kas krājās ap viņa ķermeni.

Nezinu, kas šīs baumas izplatīja, – kāda kaimiņiene, kas ar glāzi pie sienas noklausījās kaimiņu strīdu, kāds garāmgājējs, kurš nejauši caur atvērto logu dzirdēja notiekošo, bet varbūt informācijas nopludinātājs bija policijas darbinieks, kurš uzklausīja liecības par notikušo. Policijā pagaidām bija liecinājis tikai viens cilvēks – Matiasa māte.

Iespējams, ka patieso versiju mēs nekad neuzzināsim, jo neapšaubāmu patiesību varētu pateikt tikai un vienīgi pats Matiass.

Lūdzu, atnāc pie manis sapnī un pastāsti!

            Katru nakti lūdzu, lai tā notiek, bet Matiass pie manis nenāca. Varbūt tā bija taisnība, ka pašnāvnieku dvēseles palika klejojam pa zemes virsmu un nenonāca nedz ellē, nedz Paradīzē, jo viņu dvēseles skaitījās zudušas.

Bet man rādījās tikai murgi, īpaši tādi, kuros kritu un tādi, kurus neatcerējos, bet no rīta pamodos ar slapju, nosvīdušu muguru. Pirmā doma, pamostoties, bija tā, ka esmu vainojams Matiasa nāvē.

Es nedevu viņam pat pusi no tā, ko man deva viņš. Iespējams, ka tā vienmēr ir bijis ar draudzību, varbūt arī Tomasu es uztvēru kā pašsaprotamu lietu šajā pasaulē, kā draugu, kuram vienmēr jābūt klāt, kad vien es to vēlos. Varbūt viss sliktais, kas ar mani notika, bija tikai un vienīgi mana vaina?!

Sameklēju skapī melnu uzvalku, kurpes un kreklu, lai nākamajā dienā varētu doties uz Matiasa bērēm, – zināju, ka pārāk daudz cilvēku nebūs, jo Matiasam radinieku bija ārkārtīgi maz un arī ar draugu skaitu viņš nekad neizcēlās. Zināju, ka atnāks arī Dezirē, jo solījās, ka būs, lai atbalstītu mani grūtajā brīdī, kas viņai bija tikpat smags kā man.

Atlikušo dienas daļu pavadīju, lai uzkoptu māju, mazgātu traukus, gatavotu ēst un mācītos, – darbs savā ziņā lika aizmirst par visu.

Devos gulēt, bet izdevās iemigt tikai uz trim stundām, kuru laikā redzēju dažādus murgus.

Sapnī mani plosīja trīs melni kaķi. Gulēju sniegā un radījumi ar saviem smailajiem zobiem grauza manas bālās, gandrīz nejutīgās rokas. Asinis izkausēja sniegu un nejutu bailes, – tas šķita skaisti, – krāsas – melns, balts, sarkans. Bet es nezināju, kāpēc es tur atrados. Kāpēc biju sniegā, trīs kaķu ielenkumā?

Tad man uz krūtīm uzkāpa izkāmējis kaķis un sāka grauzt kaklu. Tad es pamodos, jo baidījos, ka aizrīšos ar asinīm.

Es baidījos no nosmakšanas un šaurām, slēgtām telpām, tāpēc šis sapnis manī izraisīja paniku un aizsteidzos uz vannas istabu, lai noskalotu seju aukstā ūdenī. Baidījos ieskatīties spogulī, jo domāju, ka ieraudzīšu tajā Matiasa seju. Sapratu, ka manu prātu un domas izvaro panika un bezspēks, tāpēc gribēju atslēgt savu prātu, sirdi un visas sajūtas, kuras mani mocīja.

Centos atkal nodoties miegam, bet centieni nevainagojās ar panākumiem. Ieslēdzu datoru un pārbaudīju savu Facebook.com profilu, kurā nebiju iemetis aci jau vismaz piecas dienas. Bija tikai viena jauna vēstule.

Droši vien no Dezirē, grib atgādināt man cikos rīt jābūt.

            Atvēru to un sastingu.

Tā nebija no Dezirē.

Tās autors bija Matiass.

Vēstule nosūtīta vakarā, kad draugs nomira. Miegainība pazuda kā nebijusi. Šīs pāris rindiņas pārlasīju atkal un atkal. Vairākkārt pārliecinājos arī par to, ka nesapņoju.

„Atklāšu Tev kādu noslēpumu un ceru, ka Dezirē par to nedusmosies, – viņai Tu patiešām patīc. Viņa pati man to teica, kad tikāmies divatā. Būšu priecīgs, ja Tev ar viņu viss izdosies, jo Dezirē ir jauka meitene, bet pasaki, lai viņa ēd vairāk.

            Tikai, lūdzu, nenomoki sevi ar jautājumiem, tie Tevi tikai sagraus. Domā par nākotni, par to, ko sasniegsi. Un atceries, ka nav dižāka spēka šajā pasaulē par mīlestību un patiesu draudzību.

            Tu biji lielisks draugs, tāpat kā Dezirē.

            Mēs visi taču satiksimies vietā, kurā laiks un fiziskais veidols nebūs svarīgs. Vietā, kurā mēs visi būsim vienlīdzīgi.”

Varbūt, ja šo vēstuli būtu izlasījis agrāk, būtu varējis draugu izglābt. Jutu, ka emociju slūžas ir atrautas vaļā, acis pielija ar asarām un pat necentos tās apturēt. Sen nebiju raudājis, bet nu ļāvu vaļu emocijām.

„… nenomoki sevi ar jautājumiem, tie Tevi tikai sagraus.”

Uzklikšķināju uz Matiasa profila bildes un lūkojos datora monitorā uz smaidošu puisi, kura matu sakārtojums bija tik ideāls, ka šo bildi varētu likt vārdnīcās pretī vārdiem „perfekts matu sakārtojums”. Un es draugam uzsmaidīju pretī, ļaudams, lai sāļa asara skar lūpas.

Mēs visi taču satiksimies…” Kā es vēlējos ticēt šiem vārdiem, tik stipri, ka sāka sāpēt.

Vienu dienu mēs smejamies, otru raudam, bet trešajā vairs neesam šajā pasaulē.

Turpinājums sekos…