karš

Haosa spēle turpinās – “Jautājums un Atbilde”


Uzreiz gan ķeršos pie lietas, sakot, ka “Haosa spēles” triloģijas otrā grāmata mazliet maldina lasītāju, – tās nosaukums ir “Jautājums un Atbilde”, bet grāmata sniedz ārkārtīgi lielu jautājumu daudzumu, bet būtiskas atbildes tā arī netiek sniegtas. Tas nozīmē tikai vienu, – pastāv milzīga iespējamība, ka tieši pēdējā “Haosa spēles” triloģijas grāmata būs iespaidīgākā no visas triloģijas. 

Atzīšos, ka biju mazliet vīlies, jo triloģijas pirmā daļa “Nazis, ko neatlaist” intrigu uzkurināja līdz ārkārtīgi augstam līmenim, tāpēc cerēju, ka grāmatas turpinājums sniegs atbildes uz visiem jautājumiem, kas radās, lasot pirmo daļu. Atbildes uz dažiem jautājumiem gan tika sniegtas, bet intriga tika uzkurināta vēl karstāka nekā pirmajā grāmatā un sižets pārtrūka tieši pašā spraigākajā brīdī. (Tāpat kā tas bija arī pirmajā triloģijas grāmatā.)

Bēgot no mēra Prentisa armijas, Tods ar nāvīgi ievainoto Violu nonāk Patvērumā, kur viņus sagaida pats mērs Prentiss. Tā beidzās “Nazis, ko neatlaist” un, “Jautājums un Atbilde” darbība norisinās Patvērumā, jeb Jaunajā Prentistaunā, kuras prezidents nu ir Prentiss. Atšķirībā no pirmās grāmatas, šajā nav spraigas pakaļdzīšanās, bet darbība lielākoties norisinās tikai pilsētas apkārtnē un ieslodzījumā. Tomēr nežēlīguma un brutalitātes ziņā šī grāmata ir tikpat spilgta kā “Nazis, ko neatlaist”, – es pat teiktu, ka dažviet šī daļa pārspēj pirmo.

Šo grāmatu es gribētu raksturot ar Stīga Lārsona romāna “Meitene, kas spēlējās ar uguni” varones Līsbetas Salanderes vārdiem: “Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes.” Grāmatā nav neviena izteikti laba vai slikta varoņa, – jo karā taču nepastāv jēdzieni labs un slikts, jo jebkura slepkavība un uzbrukums nes ļaunumu un iznīcību, pat tad, ja tas tiek veikts pašaizsardzības labad.

“Jautājums un Atbilde” nostāda tās lasītāju apmulsuma priekšā, – jo vairs nevar saprast, kurš ir tas ļaunākais no spēkiem pret kuru jācīnās un kuras puses armija nodara lielāku ļaunumu pilsētai un tās iedzīvotājiem. Brīžiem pat šķiet, ka abu pušu cīņas atnesīs absolūtu iznīcību, bet saldajam ēdienam autors pietaupījis arī trešās puses iejaukšanos…

“Jautājums un Atbilde” liek domāt par globālām tēmām, – karu, holokaustu, dzimumu nevienlīdzību, sugu iznīcību un tamlīdzīgiem tematiem. Es “Haosa spēļu” triloģiju nesauktu par jauniešiem domātu, jo tās saturs ir smags, domāts cilvēkiem, kuri ir vismaz vecāki par sešpadsmit gadiem.

Robeža starp labo un ļauno šajā darbā tiek nojaukta un man bija tikai divi tēli, kas šajā romānā izraisīja simpātijas, – tas bija Deivijs un ēnkāji. (Laikam jau tāpēc, ka abi cietuši no līdzcilvēku pastrādātiem noziegumiem.) Turpretī Tods radīja pat zināmu riebumu.

“Haosa triloģijas” pirmās divas grāmatas atstāj patīkamu pēcgaršu, tikai Patriks Ness varēja katru triloģijas grāmatu veidot pabeigtāku, tā, lai nepaliek sajūta, ka sižets pārrauts spraigākajā brīdī tikai tāpēc, lai lasītājs iegādātos grāmatas turpinājumu. Labam autoram jāmāk noturēt lasītāja uzmanība arī neizmantojot brutālu sižeta pārraušanu. (Bet uz to šoreiz pievēršu acis, jo darbs ir patiešām labs.)

Protams, arī šajā darbā bija pāris skaisti citāti, kuri man patika:

“Ja tu jebkad gribi pārliecināties, cik maza esi Dieva lielajā plānā, pastāvi okeāna malā.”

Un otrs citāts:

“Mūsu izvēles nosaka to, kas mēs esam.”

Ļoti ceru, ka pēdējā “Haosa triloģijas” daļa sniegs atbildes uz visiem jautājumiem, – par Toda mātes rakstīto, kara iznākumu, ēnkājiem, Toda un Violas attiecībām utt.

VĒRTĒJUMS: 8/10