“Krustnagliņas” – ievads un 1. turpinājums

„I am done with my graceless heart
So tonight I’m gonna cut it out and then restart.”

/Florence + The Machine „Shake It Out”/

“Zēns, kuru Tu šodien gaitenī pagrūdi, pirms pāris minūtēm izdarīja pašnāvību. Tā meitene, kuru Tu klasē nosauci par mauku,  ir jaunava! Puisis, kuru Tu nosauci par kropli, katru nakti strādā, lai atbalstītu savu ģimeni. Tā meitene, kuru Tu šodien nogrūdi zemē, arī mājās cieš no vardarbības. Tā meitene, kuru Tu nosauci par resnu, badojas. Tas vecais vīrs, par kuru Tu smējies un nosauci viņa rētas par pretīgām, karoja mūsu valsts labā. Tas zēns, par kuru Tu smējies, tāpēc, ka viņš raud – viņa māte ir uz nāves gultas. Tu domā, ka pazīsti viņus. Zini ko? Tu nepazīsti!” 

/Džims Vēbers/

Tekstu latviskojis: Dainis Gžibovskis

Ievads

Valoda nav pilnīga, – piemēram, nav viena konkrēta vārda, kas raksturotu sajūtu, kas ir pēc svētkiem – to ir tikpat grūti definēt kā mīlestību. (Kas zina, – varbūt patiešām mīlestība nav jūtas, bet gan slimība?! Katrā ziņā, es par to nemaz nebrīnītos.)

Man vienmēr bijis grūti izdzīvot to dienu, kad ciemiņi aizbraukuši, jautrība beigusies, iestājies klusums un man kaut kā jācenšas sadzīvot ar vienatni un mazliet arī ar vientulību.

Dzīvē viss ir savāds un es smaidu pat tad, kad patiesībā vēlos raudāt… Iespējams, ka esmu vājš cilvēks, jo savām asarām neļauju ritēt pār vaigiem.

            Bet mani definēt ir tikpat grūti kā pēcsvētku sajūtu un mīlestību…

Pirmā nodaļa

            Fonā skanēja The Knife dziesma Pass This On un es jutos kā varonis no franču režisora un aktiera Havjēra Dolana filmas Les Amours Imaginaires. Man reizēm šķiet, ka arī es dzīvoju šādās iedomātajās mīlestībās, jo nekad neesmu teicis kādai meitenei, ka viņu mīlu. Vienīgā sievieškārtas pārstāve, kas šos vārdus dzirdējusi – tā ir mana mamma, un arī viņai pēdējoreiz šos trīs burvju vārdus veltīju pirms vairāk kā desmit gadiem, kad vēl biju tikai astoņus gadus vecs.

Glāzes tika cilātas ar pārsteidzošu regularitāti un ar tik īsiem atelpas brīžiem, ka man radās sajūta, ka atrodos nevis ballītē, bet gan bārā. Jutos absolūti draņķīgi, jo šeit atradās trīs meitenes, kuras man patīk un nevēlējos iedarbināt ķēdes reakciju, kas varētu izdzēst cerības uz kādu no viņām. Iedomājieties situāciju, ka es vienai no viņām cenšos piesist kanti! Abas pārējās automātiski secinātu, ka man viņas neinteresē… Turklāt, ja tā viena izredzētā mani atraidītu, tad es paliktu pavisam tukšā.

Nekas! Es sev saku. Centies satikt katru no viņām atsevišķi, lai abas pārējās neredzētu fiasko un nepieņemtu pārsteidzīgus secinājumus!

            Šajā ļaužu barā jutos vientuļāks nekā tad, kad brīvdienu vakaros viens pats sēdēju mājās un lasīju grāmatas, kuras ieveda mani citā realitātē.

Apmēram mana vecuma puisis piegāja pie mūzikas atskaņotāja un izvēlējās Radiohead dziesmu Separator. Viņa garie, mazliet taukainie, blondie mati, kas krita priekšā apsārtušajām acīm, šūpojās mūzikas ritmā. Atpazinu puisi – Maksims no paralēlklases, kurš Īstonas vidusskolā sāka mācīties pirms gada, kad viņa ģimene no Krievijas pārcēlās dzīvot uz šejieni. Skolā klīda baumas, ka viņš tirgo LSD, marihuānu un kokaīnu. Īstonas jauniešu vidū viņš bija liela autoritāte, – runāja, ka puisim esot sakari ar dažiem izbijušiem cietumniekiem, – daži skolēni pat izteica minējumus, ka pēc skolas beigšanas viņš dibināšot savu bandu.

Puisis nāca uz manu pusi – labajā rokā viņam plastmasas glāze, pilna ar alu, bet kreisajā kūpēja cigarete.

–Forša ballīte… – Viņš centās pārkliegt troksni, kas viņam neizdevās pārāk sekmīgi. – Izskatās, ka tu vienīgais šeit garlaikojies.

Noraidoši pamāju, jo nevēlējos uzsākt sarunu ar viņu. Varbūt jau tobrīd apkārtējie domāja, ka esmu viens no viņa klientiem, kaut gan zālīti no viņa pērk gandrīz katrs otrais Īstonas vidusskolas audzēknis. Īstona – prestiža skola, kurā pārsvarā mācas tikai jaunieši, kuriem ir samērā turīgi vecāki, bet ir arī izņēmumi, – jaunieši, kuri savu vietu Īstonā izcīnījuši ar teicamām sekmēm un/vai izciliem talantiem. Otrā grupa bieži vien tika izstumta, jo netrūka turīgu vecāku bērneļu, kuri nespēja sadzīvot ar faktu, ka talantu nevarēja nopirkt par nekādu naudu, tāpēc tas tika demonstrēts viszemiskākajā veidā.

Pamanīju, ka viena no manām simpātijām, kuru domās saucu par Smieklīgo, jeb Adele, skūpstās ar skolas basketbola komandas līderi. Viņa atglauda savus garos, melnos matus no sejas, atklādama tumši brūni iedegušu ādu un apburošu smaidu, kas uzplauka ikreiz, kad mīlnieku lūpas atrāvās.

–Nevēlies atslābināties? – No Smieklīgās jeb Adeles vērošanas mani iztraucēja Maksima balss. Domāju, ka viņš jau devies prom. – Es uzsaucu!

–Atvaino, bet es nelietoju. – Drūmi pasmaidīju un jau gribēju doties līdz galdam uz kura stāvēja neskaitāmi daudz Carlsberg alus pudeles.

Jau deviņas biju izdzēris.

–Bail?! – Maksima sejā parādījās izaicinošs un reizē izsmejošs smīns. – Varbūt pat neesi mēģinājis.

–Esmu! – Atcirtu un centos ar acīm sameklēt kādu no savām simpātijām, bet visas bija iejukušas pūlī. – Bet tikai zālīti…

–Ko teiktu, ja mēs iešņauktu?! – Balss skanēja gandrīz bezemocionāli.

Laikam Radiohead mūzika darīja savu un es piecēlos kājās, lai sekotu Maksimam.

Pēc brīža bijām nonākuši vannas istabā, kurā gandrīz nevarēja dzirdēt mūziku un cilvēku sarunu troksni. Maksims izvilka no kabatas mazu paciņu ar baltu pulverīti, tad to izbēra uz izlietnes malas un ar pirkstu sadalīja četrās daļās, bet pirkstu, pie kura pielipis pulverītis, nolaizīja.

–Katram pa vienai katrā nāsī. – Balss bija tāda, it kā viņš man skaidrotu ceļu satiksmes noteikumus. – Nestreso, vecīt, tā ir tikai viena deva uz diviem. Vismaz varēsi ballēties līdz rītam… Varbūt varēsi salaist ar to melnmataino mauķeli, kuru tik cītīgi vēroji…

–Nesauc viņu tā! – Pagrūdu Maksimu un viņš atsita galvu pret duškabīni.

Puisis atguva līdzsvaru, uzmeta man zibenīgu, naidīgu skatienu un pieliecās, lai iešņauktu savas divas strīpiņas un pēc tam to pašu darīju arī es. Paberzēju degunu un pašņaukājos.

–Es redzēju, ka tu vēro arī Dezirē… – Puisis izvilka no kabatas cigareti un aizsmēķēja to. – Tu taču zini, ka mēs ar viņu jau vairāk kā gadu esam kopā. Ceru, ka nedomā, ka varēsi man viņu tā vienkārši nocelt! Vecīt, man ir piķis un tai meitenei nauda patīk, viņu tā uzbudina… Tāds baznīcas žurka, kā tu, viņai nav vajadzīgs, tici man!

Tātad tāpēc Maksims mani aicināja uz kopīgu sašņaukšanos. Lai mani brīdinātu!

–Mani neinteresē tava draudzene! –Meloju puisim acīs skatīdamies. Patiesībā pēc Dezirē mīlestības degu visspēcīgāk un cerēju, ka kādu dienu Maksimu piebeigs kāds no lielajiem narkotiku dīleriem.

Tad Maksims mani pagrūda un es sāpīgi atsitu galvu pret izlietnes malu. Asiņu nebija. Puisis atņirdza zobus un iemeta man ar cigaretes izsmēķi, kuru ātri nometu no drēbēm.

–Ceru, ka izteicos skaidri! – Maksims izgāja no vannas istabas un aiz sevis aizcirta durvis tik stipri, ka ķermeņa kopšanas piederumi no plauktiņa sabira izlietnē.

Nu arī es izvilku no kabatas savu Marlboro smēķu paciņu un vienu zārka naglu iespraudu sev starp lūpām. Izgāju no vannas istabas un tikai tad to aizdedzināju. Manās acīs beidzot dega pašpārliecība.

–Den, kur tu biji pazudis?! – Māsīca pienāca klāt ar džina glāzi rokās un izvilka man no mutes cigareti, lai pati no tās ievilktu pāris dūmus. – Es domāju, ka atkal esi pazudis no ballītes man neko nepasakot.

–Ejam dejot! – Vilku viņu aiz rokas tuvāk mūzikas centram.

Enerģija manī plosījās kā negants dzinulis.

–Uzmanīgi, džins izlīs!– Viņa smējās un reizē centās gan iedzert, gan ievilkt dūmu.

Dejoju ar māsīcu un reizē pār viņas plecu lūkojos uz Dezirē jeb Cacīgo.

Es tik viegli nepadošos! 

Turpinājums sekos…

Maijā es ļāvos mūzikai… Ar visām maņām

Manā dzīvē gandrīz nekas, izņemot miegu, nenotiek bez mūzikas, – Latvijas autortiesību biedrības un citi grupējumi gan var nomierināties, jo latviešu mūziku neklausos, lai celtu sava darba produktivitāti. (Arī Prāta Vētras albums mani atstājis vienaldzīgu.) Katrai dziesmai ir savs stāsts un es gribu padalīties ar dziesmām, kuras man kļuvušas tuvas tieši maija mēnesī…

• Ed Sheeran – Lego House – Patīk dziesmā uzburtā noskaņa un videoklipā paustā doma par vientulību, apmātību un tiekšanos pēc tā, lai atrastu kādu līdzīgi domājošu cilvēku. Zinu, ka daudzi domā, ka šo dziesmu dzied Harija Potera sāgas aktieris Ruperts Grints, – tā nav! Dziesmu dzied Ed Sheeran un Grints videoklipā atveido tikai apsēstu fanu.
• Birdy – People Help The People – Viss šajā dziesmā ir skaists, – lirikas, dziedātājas balss, videoklips un noskaņa. Īpaši aizkustina videoklips, kurā cilvēku sejās redzamās emocijas it tik īstas un aicinājums palīdzēt cilvēkiem tik ļoti saprotams un loģisks. Patiešām apbrīnojama jaunā dziedātāja.
• Katharine McPhee – Don’t Forget Me – Katharine McPhee ir viena no “Amerikāņu Elka” zvaigznēm, – viņa šo dziesmu izpilda muzikālā seriāla “Smash” 1. sezonas noslēguma sērijā. Apbrīnoju dziesmas radītājus un izpildītāju, – tik ideāli uztvēruši Merilinas Monro būtību un iekšējo pasauli, ka viena vienīga dziesma spēj uzburt leģendārās skaistules emocionālo pasauli. Dziesmas iespaidā pat noskatījos “My Week With Marilyn”, lai uzzinātu ko vairāk par šo leģendāro būtni.
• Florence And The Machine – Shake It Out – Uzreiz gan jāsaka, ka Florence And The Machine ir viena no manām mīļākajām grupām un Florences Velšas balsi uzskatu par vienu no visu laiku iespaidīgākajām mūzikas pasaulē. Visām Florences dziesmām ir raksturīgs masīvums, – daudzu muzikālo instrumentu skanējums, reizēm arī arfas un orķestra pievienošanās, kora balsis vai arī spēcīgas bekvokāla balsis, kas nekad nenomāc pašas Florences balsi. Par konkrēto dziesmu runājot, – pirmo reizi dzirdēju dienā, kad sapratu, ka, gluži kā dziesmā: “looking for heaven found the devil in me”. Pēc dziesmas noklausīšanās nāca tāda kā apskaidrība par visu un gribējās izberzt dvēseli baltu jo baltu. Neteikšu, ka šī ir mana mīļākā Florences dziesma, jo visas viņas dziesmas ir satriecošas un spēcīgas, ar dziļu jēgu.
• Adam Lambert – Underneath – Dziesma par to, ka bieži vien cilvēki ir sekli un nevēlas izprast citus. (Dziesmas tekstā pausta arī doma par to, ka visi grib runāt par frīku, bet neviens negrib viņu izprast.) Šīs dziesmas tekstā paustās izjūtas nebūs svešas nevienam, kurš kādreiz juties nesaprasts, atstumts vai apkārtējo nepieņemts. Dziļi emocionāla dziesma, kas man liek teikt, ka Adams Lamberts ir visspožākā zvaigzne no visiem “Amerikāņu Elkiem”.
• Coldplay – Fix You – Nu kā var nepatikt Coldplay?! Nu vismaz man ļoti patīk viņu dziesmas, īpaši jau Fix You. Šķiet, ka manas naksnīgās domas ir identiskas dziesmas tekstam, – jo bieži ir sajūtas: ka saņemu to, ko esmu vēlējies, bet ne to, kas man patiesībā bija vajadzīgs; jūtos noguris, bet nespēju aizmigt; pametu ko tādu, ko nekas nespēj aizstāt; cenšos cik spēju, bet negūstu panākumus; kad kādu esmu mīlējis, bet esmu pazaudējis to… Šī dziesma ir vienkārši emocionāla esence, – tās klausīšanās palīdz brīžos, kad jūti, ka viss jūk un brūk. (Fix You savā ziņā mierina tās klausītāju.)
• Michael Jackson – Scream – Neesmu nekad bijis kaislīgs Džeksona mūzikas fans, bet ir dziesmas, kas man patīk no viņa repertuāra. Scream man bija patīkams atklājums, – pēdējā laikā ir bijušas tādas situācijas, kad ir vēlme kliegt un Scream dziesma šo iekšējo kliedzienu veica manā vietā. + Tie deju soļi 03:18 ir vienkārši WOW! (Kā jau viss, ko darīja Džeksons.)
• Lara Fabian – Je t’aime – Laikam jau mani šī dziesma paņēma ar emocijām, kādas pauž dziedātāja, arī fanu apbrīnojamais kvēlums un Fabianas emocionāli drebelīgais dziesmas izpildījums. Šis vairāk ir stāsts nevis par pašu dziesmu, bet par fanu un dziedātājas abpusējo mīlestību un to, cik liels spēks ir dziedātājas pazemībā un fanu apbrīnā.

Tas arī šoreiz viss, – kad sakrāsies vēl dziesmas par kurām vēlēšos pastāstīt, tad būs arī jauns bloga ieraksts par šo tēmu. Ceru, ka arī jums kāda no manām nosauktajām dziesmām ir, vai vēl tikai būs, īpaši mīļa un tuva. 

Spīlberga versija par “Glee” pieaugušajiem – “Smash”

Foto: reklāmfoto

Ziniet, kas ir bīstami?! Sākt skatīties seriālu “joka pēc”, – pārsvarā tas beidzas ar to, ka kļūsti gluži vai atkarīgs un katru nākamo sēriju gaidi gluži kā dzimšanas dienas dāvanu. Seriāla “Smash” 1. sezonas pirmās 12 sērijas noskatījos divu dienu laikā, – pirmajā dienā desmit sērijas, bet otrajā – divas. (Par šo seriālu ir rakstījusi arī Tējtasīte.)

Nebija gluži tā, ka mani seriāla sižets aizrāva no pašas pirmās sērijas, – sākotnēji man viss notiekošais šķita samērā garlaicīgs un biju gandrīz pārliecināts, ka pēc otrās sērijas noskatīšanās, “Smash” notikumiem līdzi vairs nesekošu. Tomēr mani saintriģēja galvenās varones Kārenas (Katharine McPhee) liktenis un gribēju redzēt arī augstprātīgās Aivijas (Megan Hilty) sagrāvi. Tomēr, jo vairāk sērijas noskatījos, jo intriga kļuva karstāka, stāsts plašāks un varoņu raksturi daudz komplicētāki. Dažbrīd pat izjutu simpātijas pret Aiviju, kura apveltīta ar visīstākās odzes raksturu. Jā, – tieši tas man visvairāk seriālā patīk, – ka varoņu raksturi nav plakani un nav strikts iedalījums labajos un ļaunajos, – visi ir cilvēki ar savām rakstura iezīmēm, – gan pozitīvajām, gan negatīvajām.

Foto: Kadrs no seriāla

Par ko ir seriāls? Stāsts ir par kaislībām, kas virmo ap kādu Brodvejas mūziklu, – mūziklu par Merilinu Monro. Seriālā kopā savīti vairāki stāsti, – gan par mūzikla sponsoriem, veidotājiem, aktieriem, ģimenēm utt. Tomēr priekšplānā izvirzītas divas sievietes – Kārena un Aivija, kuras tīko iegūt galveno lomu mūziklā. Aivija gatava darīt visu (patiešām visu), lai tikai dabūtu šo lomu, bet Kārena visu grib panākt ar godīgu rīcību un ir gandrīz skaidrs, ka viņa ir īstā Merilina. Kaut gan dažbrīd šķiet, ka Aivija arī būtu neslikta Merilina, – seksapīla šķelme ar valdzinošu augumu un dīvas cienīgu raksturu.

Spožas zvaigznes seriālā “Smash” mirdz abpus kamerai, – producents seriālam ir Stīvens Spīlbergs, bet kā īpašie “Smash” viesi ir bijuši grupa “One Republic” un aktrise Uma Tūrmane.

Īpaši šarmējoša man šķiet Ailīnas (Anjelica Huston) lomas atveidotāja un man liels prieks arī par Kārenas (Katharine McPhee) lomas atveidotāju, kura ir arī viena no “Amerikāņu elkiem”.

Seriāls meistarīgi veidots, – patiks tiem, kurus interesē šovbiznesa aizkulises un filmas par karjeras veidošanu.

“Smash” daudzi salīdzina ar jauniešu seriālu “Glee”, bet es teikšu, ka “Smash” ir labāks, – nav tik banāls kā “Glee” un atstāj lielāku ticamības iespaidu. + “Smash” aktieri patiešām MĀK dziedāt un tas ir būtiski seriālā par mūziku.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

+ Šeit arī pagaidām mana favorīt dziesma no “Smash” Kārenas izpildījumā. (“Shake it out” ir grupas “Florence + The Machine” dziesma.)