Tods

Haosa spēle turpinās – “Jautājums un Atbilde”


Uzreiz gan ķeršos pie lietas, sakot, ka “Haosa spēles” triloģijas otrā grāmata mazliet maldina lasītāju, – tās nosaukums ir “Jautājums un Atbilde”, bet grāmata sniedz ārkārtīgi lielu jautājumu daudzumu, bet būtiskas atbildes tā arī netiek sniegtas. Tas nozīmē tikai vienu, – pastāv milzīga iespējamība, ka tieši pēdējā “Haosa spēles” triloģijas grāmata būs iespaidīgākā no visas triloģijas. 

Atzīšos, ka biju mazliet vīlies, jo triloģijas pirmā daļa “Nazis, ko neatlaist” intrigu uzkurināja līdz ārkārtīgi augstam līmenim, tāpēc cerēju, ka grāmatas turpinājums sniegs atbildes uz visiem jautājumiem, kas radās, lasot pirmo daļu. Atbildes uz dažiem jautājumiem gan tika sniegtas, bet intriga tika uzkurināta vēl karstāka nekā pirmajā grāmatā un sižets pārtrūka tieši pašā spraigākajā brīdī. (Tāpat kā tas bija arī pirmajā triloģijas grāmatā.)

Bēgot no mēra Prentisa armijas, Tods ar nāvīgi ievainoto Violu nonāk Patvērumā, kur viņus sagaida pats mērs Prentiss. Tā beidzās “Nazis, ko neatlaist” un, “Jautājums un Atbilde” darbība norisinās Patvērumā, jeb Jaunajā Prentistaunā, kuras prezidents nu ir Prentiss. Atšķirībā no pirmās grāmatas, šajā nav spraigas pakaļdzīšanās, bet darbība lielākoties norisinās tikai pilsētas apkārtnē un ieslodzījumā. Tomēr nežēlīguma un brutalitātes ziņā šī grāmata ir tikpat spilgta kā “Nazis, ko neatlaist”, – es pat teiktu, ka dažviet šī daļa pārspēj pirmo.

Šo grāmatu es gribētu raksturot ar Stīga Lārsona romāna “Meitene, kas spēlējās ar uguni” varones Līsbetas Salanderes vārdiem: “Nevainīgo nav. Toties ir dažādas atbildības pakāpes.” Grāmatā nav neviena izteikti laba vai slikta varoņa, – jo karā taču nepastāv jēdzieni labs un slikts, jo jebkura slepkavība un uzbrukums nes ļaunumu un iznīcību, pat tad, ja tas tiek veikts pašaizsardzības labad.

“Jautājums un Atbilde” nostāda tās lasītāju apmulsuma priekšā, – jo vairs nevar saprast, kurš ir tas ļaunākais no spēkiem pret kuru jācīnās un kuras puses armija nodara lielāku ļaunumu pilsētai un tās iedzīvotājiem. Brīžiem pat šķiet, ka abu pušu cīņas atnesīs absolūtu iznīcību, bet saldajam ēdienam autors pietaupījis arī trešās puses iejaukšanos…

“Jautājums un Atbilde” liek domāt par globālām tēmām, – karu, holokaustu, dzimumu nevienlīdzību, sugu iznīcību un tamlīdzīgiem tematiem. Es “Haosa spēļu” triloģiju nesauktu par jauniešiem domātu, jo tās saturs ir smags, domāts cilvēkiem, kuri ir vismaz vecāki par sešpadsmit gadiem.

Robeža starp labo un ļauno šajā darbā tiek nojaukta un man bija tikai divi tēli, kas šajā romānā izraisīja simpātijas, – tas bija Deivijs un ēnkāji. (Laikam jau tāpēc, ka abi cietuši no līdzcilvēku pastrādātiem noziegumiem.) Turpretī Tods radīja pat zināmu riebumu.

“Haosa triloģijas” pirmās divas grāmatas atstāj patīkamu pēcgaršu, tikai Patriks Ness varēja katru triloģijas grāmatu veidot pabeigtāku, tā, lai nepaliek sajūta, ka sižets pārrauts spraigākajā brīdī tikai tāpēc, lai lasītājs iegādātos grāmatas turpinājumu. Labam autoram jāmāk noturēt lasītāja uzmanība arī neizmantojot brutālu sižeta pārraušanu. (Bet uz to šoreiz pievēršu acis, jo darbs ir patiešām labs.)

Protams, arī šajā darbā bija pāris skaisti citāti, kuri man patika:

“Ja tu jebkad gribi pārliecināties, cik maza esi Dieva lielajā plānā, pastāvi okeāna malā.”

Un otrs citāts:

“Mūsu izvēles nosaka to, kas mēs esam.”

Ļoti ceru, ka pēdējā “Haosa triloģijas” daļa sniegs atbildes uz visiem jautājumiem, – par Toda mātes rakstīto, kara iznākumu, ēnkājiem, Toda un Violas attiecībām utt.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Grāmata un “Nazis, ko neatlaist”


 Ja kāda grāmata tiek salīdzināta ar Sūzenas Kolinsas “Bada Spēļu” sāgu, tad ir vairāk kā skaidrs, ka tai jābūt iespaidīgai. Patrika Nesa “Haosa Spēļu” triloģija ir ieguvusi vairākas godalgas, tā ir tulkota daudzās valodās un pasaulē ietekmīgi literatūras kritiķi netaupa uzslavas šim romānu ciklam. Pirmā triloģijas grāmata ir “Nazis, ko neatlaist”.

Grāmata sākas ar to, ka uz kādas planētas, Prentistaunas ciematā, savu nokļūšanu vīru kārtā gaida pēdējais zēns – Tods Hjūits. Prentistaunā dzīvo tikai vīrieši, jo visas sievietes gājušas bojā, inficējoties ar Trokšņa vīrusu, kas sievietes nogalināja, bet vīriešu domas padarīja apkārtējiem dzirdamas. Ar Troksni inficēti arī dzīvnieki. Kādu dienu, pēdējais Prentistaunas zēns nonāk vietā, kur nav Trokšņa un uzzina, ka viņam melots. Todam nākas bēgt no ciemata.

Zēns ceļā sastop meiteni, kaut gan viņam tika stāstīts, ka viņas visas ir mirušas. Tods saprot, ka viņam ir tikai aptuvens priekšstats par šo pasauli.

Sākumā, kad uzzināju, ka grāmatā būs runājoši dzīvnieki, domāju, ka kaut ko tik muļķīgu gan negribēšu lasīt. (Nekad nav patikušas filmas vai grāmatas ar runājošiem dzīvniekiem.) Apmēram pirmās simts lapaspuses no savām domām netkāpos un grāmata arī šķita samērā garlaicīga, jo vienīgo intrigu uzturēja tas, ka, miglainu iemeslu dēļ, Todam dzenas pakaļ. Tikai mazliet vēlāk atklāju, ka esmu pieķēries vienam grāmatas varonim un tas nebija cilvēks. Prentistaunas pēdējā zēna suns Mančijs ir vienkārši burvīgs radījums, kas aizkustinās katru lasītāju.

Ēnkāji un Mančijs ir divi grāmatas tēli, kas man šķita vispatiesākie un emocijas visvairāk izraisošie.

Pirmā atšķirība, kas ir starp “Bada Spēļu” un “Haosa Spēļu” triloģijām ir tas, ka stāsts par Katnisu ierauj sevī jau no pirmajām lapaspusēm, bet Toda piedzīvojumi aizrauj tikai tad, kad grāmata jau tuvojas vidum. Starp šīm triloģijām var vilkt arī paralēles – abu grāmatu galvenie varoņi ir revolūcijas simboli, kas piedzīvo smagus zaudējumus un agrāk tikuši maldināti. Kā arī abi ir cīnītāji ar augstiem morāles principiem. Ja salīdzinam Katnisu Everdīnu ar Todu Hjūitu, tad varam secināt, ka “Bada Spēļu” meitenei ir krietni vien vairāk dūšas kā “Nazis, ko neatlaist” varonim. Lasot “Nazis, ko neatlaist”, bieži vien gribēju saukt Todu par gļēvuli, bet tad atcerējos, ka viņam taču ir tikai četrpadsmit gadu. (Ja rēķina pēc Zemes gadiem.)

Ja lasītājs tiek pāri grāmatas vidum, tad ir skaidrs, ka tā viņam noteikti patiks, jo, tuvojoties romāna beigām, saproti, ka uzreiz gribi ķerties klāt arī pārējām divām triloģijas daļām. Vajag laiku, lai iemīlētu šo grāmatu un, kad tas notiek, tad tā kļūst par “Grāmatu, ko neatlaist”

“Nazis, ko neatlaist” beigas gan īsti nepatika, jo autors stāsta pavedienu diezgan brutāli ir pārrāvis, atstājot lasītāju neziņā. Uzskatu, ka katrai triloģijas daļai jāatstāj pabeigtības sajūtu, reizē atlicinot arī intrigu un pamatu nākamai grāmatai.

Par spīti visam, “Nazis, ko neatlaist” fantāzijas žanrā ir patīkams pārsteigums, – nav vampīru, eņģeļu, supercilvēku. Ir parasti cilvēki, kas pārcēlušies dzīvot uz jaunu planētu, turpinot tur vīt savas intrigas. Neieteiktu šo grāmatu lasīt jauniešiem līdz sešpadsmit gadu vecumam. Grāmatā ir daudz vardarbības un nepatīkamas, asiņainas un nežēlīgas ainas. Šī brutalitāte un vardarbīgums man patika, jo piešķīra realitātei raksturīgo skaudrumu un tieši tas izraisīja manī gandrīz visu emociju gammu. Arī man parādījās Troksnis, kas mudināja Todu pacelt nazi, lai nonāvētu ienaidnieku, bet pēc ainas ar ēnkāji, uz laiku zuda vēlēšanās grāmatu turpināt lasīt. Jā, šis literārais darbs iespaido spēcīgi. Augstas klases fantāzijas darbs. Esmu pārliecināts, ka grāmatas turpinājumi pārspēs triloģijas pirmo daļu.

VĒRTĒJUMS: 8/10