“Visi monstri ir cilvēki” 22. turpinājums


2014. gada 12. jūnijs
Eksāmenu trakums beidzot bija galā, tāpēc varēju atvilkt elpu un veltīt laiku lietām, kuras jau tik sen plānoju izdarīt. Viena no tām mani biedēja, bet sapratu, ka dienā pirms izlaiduma man šo vietu vajag apmeklēt.

Uzmanīgi spēru soļus starp kapakmeņiem, rūpīgi sakoptajām kapu kopiņām un dažādu materiālu krustiem, cenšoties vienlaicīgi neizlaist no rokām trīs masīvus ziedu pušķus, kuros starp baltām lilijām vijās melni zīda lentes pavedieni. Pleca somā grabēja sešas kapu svecītes, ūdens pudele, šķiltavas un plastmasa vāzes ar asām pamatnēm, kuras iegremdēt baltajās kapu smiltīs, lai puķēm domātos traukus neapgāztu vējš.
Apstājos pie divām kapu kopiņām zem bērza – tā ūdenskritumam līdzīgie, zaļi salapojušie zari sniedza patīkami vēsu ēnu, kad stāvēju pretī baltajiem marmora kapakmeņiem, kurus rotāja vārdi SOFIJA HENSLIJA un LILIJA HENSLIJA. Kāds garāmgājējs, ielūkojoties dzimšanas un miršanas gados, kas bija iegravēti marmorā, varēja secināt vienu – abas šīs būtnes bija mirušas pāragri – viena no viņām tik agri, ka nebija pat paspējusi iepazīt, kāda izskatās pasaule ārpus naivuma un labestības prizmas.
Kapu kopiņas bija apkoptas, bet nebija nevienas vāzes ar grieztajiem ziediem, kas apliecinātu, ka nesen šeit kāds būtu bijis, lai apciemotu dusošo māti un meitu. Izņēmu no somas plastmasa vāzes, iegremdēju tās mīkstajā zemē, no ūdens pudeles ielēju katrā no tām pa puslitram ūdens, bet beigās iegremdēju ziedu pušķus ūdenī. Iededzu četras sveces, kuras novietoju kapakmeņu pakājē, un tad pēdējoreiz palūkojos uz vietu, kurā uz mūžīgiem laikiem dusēja man tik tuvās daiļās būtnes, bet tad, netērējot laiku liekām ceremonijām, devos tālāk, lai atbrīvotos no trešā liliju pušķa.

Šis kaps bija tikai nepilnu pusgadu vecs, bet jau izskatījās vientuļi pamests – tik ļoti, ka man sametās šeit apbedītā vīrieša žēl, pat par spīti tam, ka bija maz labu atmiņu, kas saistītas ar viņu. Tomēr viņš bija Deivida un Dāvja tēvs, kurš mīlēja gan savus dēlus, gan manu mammu, turklāt nevēlējos turēt naidu uz mirušu cilvēku.
Es piedodu.
Un kā piedošanas apliecinājumu atstāju uz kapa divas degošas sveces un liliju pušķi.
Gribēju neprātīgi smaidīt, kad neaprakstāms vieglums manas domas cēla debesīs, padarot visu apkārtni tik gaisīgu, ka šķita, es staigāju pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.

2014. gada 13. jūnijs

– Diplomu par vidusskolas beigšanu saņem Daniels Henslijs. – Direktors skaļā balsī nodārdināja un kopā ar mācību pārzini, kas rokā turēja vienu baltu rozi, gaidīja, kad es piecelšos no krēsla, lai dotos saņemt diplomu un ziedu.
Zālē esošie cilvēki aplaudēja – lielākā daļa to darīja, jo tā bija pieņemts, bet tikai daži tāpēc, ka patiešām priecājās par mani. Tajā brīdī man bija vienalga, kādu motīvu vadīts katrs no zālē sēdošajiem cilvēkiem to dara, jo šī plaukstu sišanās skaņa lika man justies patiešām īpašam un laimīgam. Mugurā man bija jauns, pelēkas krāsas uzvalks, kuru biju iegādājies par algas pielikumu, ko man piešķīra kafejnīcas vadītāja, bet kājās – baltas ādas kurpes ar noapaļotiem purngaliem. Mati, kas vēl nebija paspējuši izbalot pavasara saulē, brīvās šķipsnās krita pāri ausīm, kaklam un dažbrīd arī sejai, radot bohēmisku izskatu.
Paspiedu direktora silto un plānās sviedru kārtiņas pārklāto plaukstu, lai ar smaidu sejā saņemtu diplomu, bet tad pagriezu vaigu mācību pārzinei, lai viņa varētu uzspiest ātru buču uz vaiga. Ar diplomu un baltu rozi rokās devos uz rindu, kurā stāvēja četri jau iepriekš izsauktie klasesbiedri. Nostājos rindas galā un zināju, ka tagad direktors aicinās apsveicējus nodot absolventiem ziedus.
Līdz ar diploma saņemšanu pazuda visas sliktās atmiņas, kas saistījās ar vidusskolā pavadītajiem gadiem. Tā nu tas bija, – lai arī kādai ellei nāktos iziet cauri, beigās, atskatoties uz pārvarētajām grūtībām, šķiet, ka nemaz tik traki nebija.
Daļa no telpā esošajiem cilvēkiem piecēlās kājās, sakārtoja tērpus, aplūkoja ziedus un stājās vienā no piecām rindām, lai apsveiktu savus tuviniekus. Mani pārsteidza tas, ka rindas patiešām bija piecas, nevis četras, jo arī mani bija ieradušies apsveikt cilvēki, kuru sejas man nešķita svešas.
– Apsveicu! – Gribēju smieties, kad Toms manās rokās iespieda dāvanu maisiņu un trīs gerberas, bet Marta klusēdama atdeva man vienu lielu saulespuķi. Draugs izskatījās apjucis, tāpēc nemaz nejautāju, kas viņam licis šeit ierasties – žēlums pret mani vai vienkārša pienākuma izjūta. – Man liels prieks par tevi.
Puisis brīdi mīņājās uz vietas, bet tad, draudzenes mudināts, devās atpakaļ sildīt savu sēdvietu.
Nākamo sveicēju pirmajā mirklī pat neatpazinu, jo viņa matus bija nokrāsojusi blondus, nogriezusi tos īsā, bet ļoti sievišķīgā griezumā, tomēr vislielākās pārmaiņas bija piemeklējušas kādreiz apaļīgo augumu. Nu meitene varēja lepoties ar labi trenētām kājām, kuras nekautrējās izrādīt ar minikleitas palīdzību, un ar šmaugu vidukli, kuru bija akcentējusi ar melnu josu.
Viņa man pasniedza sarkanu rožu pušķi, kurš sastāvēja vismaz no diviem dučiem ziedu.
– Apsveicu! – Viņa man uzspieda ilgu skūpstu uz lūpām, bet tad apkampa mani un sirsnīgi smējās vismaz desmit sekundes no vietas. – Dzirdēju par to, ko tu izdarīji ar Zeldu. Es lepojos ar tevi, Daniel. Ļoti.
Atbildes vietā pasmaidīju.
– Starp citu, tu izskaties patiesi laimīgs.
– Es tāds arī esmu. – Skatiens šaudījās no iespaidīgā rožu pušķa uz meitenes rūpīgi nogrimēto seju. – Tu… Tu izskaties satriecoši, Juta.
– To pašu domā arī mana jaunā draudzene.
– Tu esi laimīga? – Balss kļuva nopietna.
– Esmu gan. – Viņas acis staroja, apliecinādamas vārdu patiesumu. – Vēlreiz apsveicu un, lai tev veicas.
– Vai mēs kādreiz varētu tikties, lai pasēdētu kādā kafejnīcā un…
– Protams. – Viņa ātri atbildēja, pat nenoklausījusies jautājumu līdz galam. – Ja vien tu izmaksāsi.
Apsveicēju rindas lēnām sāka sarukt, bet tās vēl nebija pat pusē, tāpēc zināju, ka varēšu nedaudz parunāt arī ar beidzamo apsveicēju, lai nevajadzētu stāvēt kā muļķim, kamēr citu klēpjos tiek guldītas ziedu nastas.
– Apsveicu! – Staltais psihiatrs pasniedza man lielu, baltu liliju garā kātā, kurai bija izkniebti ziedputekšņu oranžie bumbuļi, lai nenosmērētu apģērbu, bet otrā rokā iespieda mazu, bet rūpīgi satītu kartona kasti cilindra formā. – Mana Filadelfijas siera kūka.
– Paldies. – Centos kasti turēt cieši, lai nenomestu to uz zemes, sabojājot tās saturu. – Vai jūs apsveicat visus savus pacientus izlaidumos?
– Nē. – Viņš saāķēja rokas aiz muguras un caur briļļu stikliņiem vērās manī ar lepnuma pilnu skatienu. – Gribēju tikai izmantot izdevību, lai satiktu tevi un novēlētu veiksmes pirmdien gaidāmajā bāreņtiesas sēdē.
– Man prieks, ka atnācāt.
– Neaizmirsti par blendētām ogām. – Krilova kungs norādīja uz iepakoto siera kūku. – Un vēlams arī labu tēju vai kafiju, bet šodien drīkst arī kādu glāzi vīna, lai atzīmētu.
– Noteikti neaizmirsīšu.
– Un, Daniel, atceries, ka pasaulē nav lielāka spēka par mīlestību. – Viņš uzsita knipi gaisā un pasmaidīja. – To nespēj salauzt nekas, pat ne nāve.
Domāju, ka psihiatrs citē kādu no Paulu Koelju darbiem, bet īsti drošs nebiju, tāpēc izvairījos no „tas taču Koelju!” un tamlīdzīgu frāžu lietošanas.
– Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. – Viņš nolaida skatienu un uz īsu mirkli nopētīja rūpīgi nospodrinātās kurpes, bet tad turpināja. – Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.
– Māte Terēze?
– Kā tu zināji?
– Mana mamma… Kad vēl bija dzīva, mēdza citēt Māti Terēzi reizēs, kad tētis viņai vai mums nodarīja pāri. Viņa šajos vārdos rada mierinājumu.
– Viņa noteikti bija gudra un mīloša sieviete.
– Iespējams. – Noriju rūgtumu, kas sāka krāties kaklā.
– Labi, beigšu tevi tincināt. – Vīrietis uz atvadām paspieda man roku un nopietnā balsī piebilda: – Parūpējies par saviem pusbrāļiem.
– Noteikti. – Ja vien man tiks dota tāda iespēja.
Mana apsveicēju rinda bija beigusies brīdī, kad citiem tā gausi tuvojās beigām.
Apkārtesošie cilvēki zāli piepildīja ar sviedru, parfīma, ziedu un cigarešu dūmu aromātiem, radot apdullinošu buķeti, kas lika uz mirkli galvā iedzelt sāpēm.
Pirmajā solu rindā zālē manīju sēžam arī manas klases audzinātāju Plikšķes kundzi, kura šodien izskatījās pēc klauna, kas noklīdis no ceļojošā cirka trupas. Smieklos iespurdzos un nemaz necentos emocijas apvaldīt, jo sievietes skābais ģīmis, kas pauda neapmierinātību par frizieres un grimētājas veikumu, skatu padarīja vēl komiskāku. Tagad es zināju, kā izskatās pūpēdis ar kosmētikas kārtu uz sejas.
Apsveicēju rindas izsīka un direktors izsauca nākamos piecus absolventus, pasniedza tiem diplomus, bet mācību pārzine katram uzspieda ātru skūpstu uz vaiga un rokā iespieda baltu rozi. Šis rituāls atkārtojās vairākas reizes, līdz zālē sēdošie jau bija noguruši, bet absolventi kļuvuši miegaini un stīvi no sēdēšanas uz cietajiem krēsliem.
Klusi pametu izlaidumu, kad sākās neoficiālā pasākuma daļa, kurā visi absolventi tika aicināti fotografēties kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem. Ja šeit būtu Zelda, iespējams, būtu palicis, lai palūgtu kādam no zālē sēdošajiem uzņemt muļķīgu fotogrāfiju, kurā būtu redzams es kopā ar savu draudzeni. Varbūt es pat nofotografētos kopā ar mammu, ja viņa vēl būtu dzīva. Ja viņa ierastos uz manu izlaidumu. Vai viņa ierastos?! Ko darītu mamma, ja… Ja mamma būtu dzīva. Šādi jautājumi un dažādu situāciju modelēšana manas domas nomāca bieži, bet sapratu, ka vajag laikam dot laiku, lai ļautu sāpēm izgarot, bet rētām attīrīties, lai tās vēlāk spētu sadzīt. Steidzināt emociju virzību nebija vērts, jo skumjas nepazuda pēc burvju mājiena, tāpat kā tas bija ar visām citām emocijām. Cilvēks var piespiest sevi kaut ko darīt, bet ne just vai nejust kādas noteiktas emocijas. Es ticēju, ka labāk ir just sāpes, nekā nejust neko, jo jūtu esamība apliecināja, ka esi dzīvs. Un sāpes taču ir gluži kā strutas, kas palīdz visu slikto izvadīt no rētas, lai tā pēc laika skaisti sadzītu, atstājot tikai redzamu zīmi, ka kādreiz ir sāpējis.
Vienatnē devos mājās, lai kopā ar Džimiju notiesātu siera kūku, saliktu ziedus tukšās burkās un sameklētu apģērbu, ko vilkt uz pirmdienā paredzēto bāreņtiesas sēdi.
– Daniel, nesaki, ka tu jau dosies mājās? – Man klāt piesteidzās klasesbiedrene Klaudija, kura rokās jau turēja cigareti, kas lika viņai izskatīties kā Odrijai Hepbernai. – Būs taču izlaiduma balle un būtu reāli tizli, ja tu to ignorētu.
– Es nezinu, vai man vajadzētu iet. – Nedaudz mulsu no klasesbiedrenes skaistuma, kuru, tāpat kā meitenes intelekta trūkumu, bija grūti nepamanīt.
– Nu, lūdzu! Būs visa klase un būs limuzīns, šampis, pieļurbājušies skuķi un viss, kas nepieciešams, lai vakars būtu izdevies. – Meitene pieliecās man pie auss, lai kaut ko iečukstētu. – Olafs teica, ka dabūšot arī zālīti un, iespējams, arī ko jaudīgāku.
Brīdi domāju, lūkojoties uz šo meiteni, kura bija parakstījusi līgumu ar to pašu modeļu aģentūru, kurā strādāja arī Zelda, un atcerējos draudzenes teikto: „Pats labākais ir tas, ka, strādājot par modeli, tikpat kā nemaz nav jāizmanto smadzenes.” Tikko spēju apvaldīt smaidu, kas ar spēku cēla lūpu kaktiņus uz augšu.
– Piedod, bet nē. – Uzliku roku Klaudijai uz pleca. – Bet paldies par piedāvājumu.
– Ai, tu nu gan nemāki priecāties. – Meitene uzmeta lūpu.
– Lai priecājas tie, kas to māk.
Pagriezos un devos prom, lai visu brīvdienu garumā ļautos plānu kalšanai par to, kas notiks pirmdien.

Turpinājums sekos… 

Viņi atgriezās


The-Returned-poster-AE-season-1-2015“Noskatīšos tikai pirmo sēriju, lai saprastu, par ko tas seriāls ir.” Ar šādiem vai līdzīgiem vārdiem gandrīz vienmēr sākas kārtējā atkarība no kāda seriāla – šoreiz manu uzmanību uz veselām astoņām sērijām piesaistīja franču seriāla Les revenants amerikāņu rimeiks The Returned

Sāksim ar to, ka franču seriāla Les revenants pamatā ir 2004. gada franču filma ar tādu pašu nosaukumu (angliski iztulkota kā They Came Back, bet Latvijā tā zināma ar nosaukumu “Viņi atgriezās”), kuras režisors ir Robins Kampillo. Oporto Starptautiskajā kinofestivālā šī filma tika atzīta par labāko Eiropas fantāzijas filmu, tomēr Les revenants noteikti nav labākā Kampillo filma – par to liecina gan kritiķu atsauksmes, gan filmas IMDb vērtējums (5,9/10). Tad šim darbam klāt ķērās franču režisors Fabriss Gobērs, kurš šo viduvējo fantāzijas filmu pārvērta ļoti veiksmīgā seriālā, kas pirmizrādi piedzīvoja 2012. gadā. Protams, gandrīz visi labie Eiropas seriāli ar laiku tiek pie saviem amerikāniskajiem dvīņiem un šis nav izņēmums: šogad pirmizrādi piedzīvoja Karltona Kjūza režisētais seriāls The Returned, kas jau paspējis iekarot skatītāju uzmanību.

Ja tad, kad sāku skatīties The Returned, būtu zinājis, ka eksistē franču versija, tad noteikti būtu skatījies tikai to, bet biju jau sācis skatīties Kjūza veikumu un amerikāņu versija man iepatikās tik ļoti, ka vairs nejutu nepieciešamību skatīties arī Gobēra paveikto. (Lasot franču un amerikāņu sēriju kopsavilkumus, sapratu, ka šis ir tas gadījums, kad amerikāņi, veidojot rimeiku, būtiskākās detaļas stāstā nav mainījuši, turklāt daļa The Returned aktieru ir vizuāli patiešām ļoti līdzīgi Les revenants aktieriem.)

Foto: kadrs no seriāla

Foto: kadrs no seriāla

Seriāla darbība norisinās kādā mazpilsētā, kurā ar dažādiem laika intervāliem atgriežas cilvēki, kas miruši pirms vairākiem gadiem. Aizgājēju tuvinieki šo cilvēku atgriešanos uztver atšķirīgi – kamēr citi priecājas, tikmēr citi domā, ka sajukuši prātā. Varētu jau šos atnācējus saukt par zombijiem, bet viņi īsti neatbilst klasiskajām zombijfilmu klišejām: viņi nekāro apēst cilvēku smadzenes vai miesu, viņi neatceras savu nāvi, kā arī vizuāli viņi izskatās tieši tāpat, kā pirms savas nāves. Rodas dažādi jautājumi: no kurienes viņi ir atgriezušies?; kāpēc viņi ir atgriezušies?; kāpēc tieši viņi?; kāds ir viņu mērķis? Turklāt ir arī kāds mazs puisēns Viktors (Dilans Kingvels), kurš jau sākotnēji šķiet aizdomīgs, jo viņš ir pazudis, bet neviens viņu nemeklē, tāpēc rodas pamatotas aizdomas, ka šīs mistērijas atslēga varētu būt tieši viņš.

Seriāls skatītājiem liek domāt par to, kā viņi reaģētu, ja pēkšņi atgrieztos kāds viņu tuvinieks, kurš miris senā vai nesenā pagātnē. Šīm pārdomām seko jautājums “vai es to vēlētos?”. Iespējams, ka visam ir iemesls, arī pāragrai nāvei, bet, iespējams, katrs ir pelnījis otro iespēju.

Foto: kadrs no seriāla

Foto: kadrs no seriāla

Par aktieru veikumu neko daudz nevaru pateikt, jo neviens nešķita ģeniāls, bet Rouvenas lomas atveidotāja Mērija Elizabete Vinsteda atstāja ne to labāko iespaidu (ja režisors bija vēlējies, lai Rouvena būtu izcili kaitinoša varone, tad viņš vēlamo efektu ir panācis, bet pieļauju, ka pie vainas varētu būt arī aktrises talanta trūkums). Uzmanības vērtas ir Vinšipu māsu atveidotājas: Indija Enenga, kas atveido Kamillu, un Sofija Lova, kas atveido Līnu.

Seriāla sižets ir pietiekami saistošs, kā arī intrigām un mistērijām pārbagāts, lai spētu ilgstoši noturēt skatītāju uzmanību. Ja plāno tikai pievērsties šim seriālam, tad iesaku izvēlēties franču versiju, jo, spriežot pēc tā, ko esmu redzējis, Gobēra veikums ir reālistiskāks par Kjūza darbu, turklāt franču versijā vide nav tik pārspīlēti glamūrīga un cilvēki uzpucēti pat tad, kad naktī skrien caur mežu.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Literārais darbs kā atriebība


Foto: grāmatas vāka noformējums

Foto: grāmatas vāka noformējums

2014. gada vasarā pie lasītājiem nonāca jau otrais detektīvromāns par privātdetektīvu Kormoranu Straiku, kura autors ir Dž. K. Roulingas alter ego Roberts Golbraits. Straika sērijas otrā romāna nosaukums ir The Silkworm (latviski: zīdtārpiņš) un literatūras kritiķi jau paspējuši veltīt šim darbam pozitīvas atsauksmes. 

Pateicoties modeles Lulas Landrijas lietai (Lula ir Golbraita pirmā romāna The Cuckoo’s Calling centrālā varone), privātdetektīvam Kormoranam Straikam darba netrūkst un bijušais karavīrs, kurš Afganistānā zaudējis kāju, beidzot var atļauties īrēt mazu dzīvoklīti, lai nebūtu jāguļ savā darba kabinetā uz saliekamās gultas. Detektīva ikdiena tiek piepildīta ar sīkiem, bet finansiāli izdevīgiem darbiņiem, bet tā tas ir tikai līdz brīdim, kad pie viņa ierodas Leonora Kvina, kura vēlas izmantot Staika pakalpojumus, lai atrastu savu vīru – mazpazīstamu, bet ekscentrisku rakstnieku Ouvenu Kvinu. Kvina kundze nespēj detektīvam piedāvāt pienācīgu atalgojumu, tomēr Straiks piekrīt šai avantūrai, iesaistot tajā arī savu uzticamo un skaisto asistenti Robinu. Jau izmeklēšanas sākumā tiek noskaidrots, ka slepkavības motīvs meklējams romāna Bombyx Mori manuskriptā, kurā galvenie varoņi ir Ouvena tuvinieki, darba kolēģi un draugi. Kad tiek atrasts Ouvena līķis, visus šokē tas, kā rakstnieks ticis noslepkavots – kļūst skaidrs, ka vīrieša slepkava ir kāds, kurš lasījis romāna manuskriptu.

Atšķirībā no Golbraita pirmā romāna, kurā upura lomā bija skaista, bipolāro traucējumu nomocīta pasaulslavena modele, kas lasītājiem simpatizēja, otrajā romānā upuris ir tāds, pret kuru grūti izjust simpātijas, jo viņš savas dzīves laikā krāpis sievu, izturējies zemiski pret līdzcilvēkiem, pārvērtējis savu talantu, kā arī, iespējams, uzrakstījis parodiju par sava drauga sievas pirmo literāro darbu, tādējādi novedot viņu līdz pašnāvībai. Lasītājiem patiešām vajag papūlēties, lai atrastu sevī kaut niecīgu līdzjūtības dzirkstelīti pret šo vīrieti.

Foto: citāts no grāmatas

Foto: citāts no grāmatas

Romānā spilgti atainotas izdevējdarbības intrigas un tā literatūras pasaules daļa, kuru grāmatu lasītājiem parasti nav lemts redzēt. (Par laimi vai diemžēl (paši varat izvēlēties pareizo variantu) Latvijas literatūras pasaulei ir maz kā kopīga ar to vidi un intrigām, kas aprakstītas romānā, jo Anglijā tomēr šis bizness ir pavisam citā līmenī: ar miljoniem, kas likti uz spēles, kā arī ar aģentiem, kas cīnās par rakstniekiem, nežēlīgām intrigām un daudz ko citu.)

Varoņu stāsti šajā romānā ir meistarīgi sapīti lielā zirnekļu tīklā un brīžos, kad šķiet, ka zini, kāds varētu būt atrisinājums, tu tiec aizvests pa citu pavedienu un pienāk brīdis, kad vairs nezini, kurš saka patiesību, bet kurš melo, lai novērstu aizdomas no sevis. Jāatzīst, ka jau pašā romāna sākumā bija viens aizdomās turamais, kuru no sava potenciālo slepkavu saraksta simtprocentīgi izslēdzu, jo būtu vienkārši muļķīgi, ja otrais Straika sērijas romāns beigtos gandrīz identiski kā pirmais. Ja The Cuckoo’s Calling romāna noslēgums mani nedaudz sarūgtināja, tad ar The Silkworm noslēgumu bija tā, ka tas šķita galvu reibinošs un atklāja smalki izstrādātu noziegumu. Man atlika tikai priekā pasmaidīt par Straika izmeklētāja prasmēm, kā arī par Roulingas, atvainojos, Golbraita brīnišķīgo talantu savā galvā savīt un izstrādāt kaut ko tik aizraujošu, aukstasinīgu un samērā grūti atšķetināmu. Bija gan viens pavediens (precīzāk: viena klišeja), kas mani uzvedināja uz pareizā ceļa, bet gandrīz visa romāna garumā turēju aizdomās vismaz piecus romāna varoņus, tāpēc, ja teiktu, ka man bija skaidrs, kurš ir slepkava, es melotu.

The Silkworm ir romāns ar rūpīgi izstrādātiem varoņiem, aizraujošu sižetu, kā arī ar lielisku klasisko detektīvromānu šarmu.

Pagaidām gan izskatās, ka Golbraita darbi latviešu valodā netiks izdoti, bet tiem, kuriem slinkums lasīt grāmatas angļu valodā, ir arī kāda priecīga ziņa: Straika sērijas romāni tiks iemūžināti seriālā, kuru demonstrēs Lielbritānijas telekanāls BBC One. 

Jau šī gada rudenī pie lasītājiem nonāks trešais Straika sērijas romāns, kura centrālā tēma būs karavīri un militārā vide.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Vai vīrietis drīkst raudāt?


Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Foto: kadrs no seriāla Supernatural

Dzirdot vārdu salikumu “dzimumu vienlīdzība”, visbiežāk cilvēki domā tieši par sieviešu tiesībām un to, cik ļoti sievietes cieš no seksisma, bet tikai retais aizdomājas par to, ka dzimumu vienlīdzība ir arī vīriešu temats, jo nereti arī vīrieši kļūst par seksisma mērķiem. 

Pagājušā gadā, kad aktrise Emma Vatsone kļuva par ANO labās gribas vēstnesi, viņa dažādos ANO organizācijas “ANO sievietes” rīkotajos pasākumos izvēlējās runāt ne tikai par sieviešu tiesībām, bet arī par to, ka vīrieši ikdienā cieš no dažādiem sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, kā arī nerakstītām normām. Savā pirmajā ANO runā Vatsone uzsvēra, ka feministes visbiežāk tiek uztvertas kā vīriešu nīdējas, bet tam tā nevajadzētu būt, jo dzimumu līdztiesība ir jautājums, par kuru aktīvi vajadzētu diskutēt arī vīriešiem. Īpaši viņa izcēla sabiedrībā kultivēto stereotipu, ka vīrieši nedrīkst būt emocionāli un vāji, kas bieži vien vīriešiem liek iztikt bez speciālistu palīdzības, kad viņi saskārušies ar depresiju vai kādu citu garīgo slimību, jo kauns un bailes viņiem liedz šo emocionālo vājumu atzīt. Rezultāts: Lielbritānijā visbiežākais nāves cēlonis vīriešiem vecumā no 20 līdz 49 gadiem ir pašnāvība.

Citāts no intervijas, kuru Emma Vatsone sniedza šī gada 8. martā HeForShe kampaņas ietvaros:

Foto: aktrise Emma Vatsone

Foto: aktrise Emma Vatsone

“Mani patiešām satrauc šī doma, ka vīrieši nedrīkst raudāt, un nedrīkst izteikties un runāt par to, kā viņi jūtas. Es domāju, ka tā ir skumjākā lieta pasaulē. Būt dedzīgam, būt emocionālam – tas nav tas, kas tevi padara par meiteni. Tas ir tas, kas padara tevi par cilvēku.” – Emma Vatsone 

Domāju, ka gandrīz katrs taču ir dzirdējis jautājumu “Kādam ir jābūt īstam vīrietim?”, kurš tiek uzdots dažādās intervijās televīzijā, radio un drukātajā presē, kad tiek intervētas sievietes. Ziniet, kādai vajadzētu būt atbildei uz šo jautājumu: tādam, kāds viņš vēlas būt. (Tieši tas pats attiecas uz sievietēm.) Šādi jautājumi, manuprāt, ir diezgan muļķīgi un vairo seksismu, jo liek mums ielikt sievietes un vīriešus kaut kādos noteiktos normu un rīcības rāmjos, tādējādi nostiprinot stereotipus, kas liek cilvēkiem justies slikti un nevīrišķīgi vai nesievišķīgi, ja viņi neatbilst savam dzimumam noteiktajām normām.

f0df7769a381e0c12b0391c21878fdb5

Bija laiks, kad ļoti vēlējos mācīties par pirmsskolas izglītības pedagogu, jo man patīk auklēt mazus bērnus, bet šī vēlme palika tikai idejas līmenī, jo nobijos no tā, ka mūsdienu sabiedrība (īpaši jau Latvijā) nav gatava pieņemt to, ka vīrieši strādā jomās, kurās ilgstoši strādājušas tikai sievietes. (Ar ļoti retiem izņēmumiem.) Vēl samērā nesenā pagātnē viens no maniem paziņām līdzīgu iemeslu dēļ sapņus par nākotnes karjeru iebradāja dubļos: viņš vēlējās kļūt par frizieri, bet no šīs ieceres atteicās, jo saprata, ka tad viņu uzskatītu par geju. (Šis paziņa ir absolūti heteroseksuāls.) Protams, lai lauztu šos stereotipus ir jāiet un jādara – jāmācās profesija, kas patīk, un jādara darbs, kurš ir sirdij tuvs, bet reizēm bailes, kuras cilvēkos iedēsta sabiedrība, ir stiprākas par sapņiem, tāpēc ne viens vien cilvēks izvēlas izdabāt sabiedrībai, ne sev. Muļķīgi, bet ne katrs ir tik stiprs, lai nostātos pret straumi un nepazustu tajā. Skumjākais laikam ir tas, ka šo stereotipu kultivēšanu mēs ļoti bieži saucam par izglītību, jo dzimumam uzliktās normas tiek mācītas jau tad, kad sēžam pamatskolas solā, bet reizēm šī izglītošana notiek vēl agrākā vecumā.

Daļēji pie vainas ir arī bērnu vecāki, kas puikām bērnībā stāsta, ka viņi nedrīkst raudāt, bet meitenēm, ka viņām nevajadzētu spēlēties ar mašīnām. Varētu šķist, ka tie ir tikai tādi sīkumi, tomēr šī doma iesēžas dziļi zemapziņā un vēlāk, kad šie bērni kļuvuši par pieaugušajiem, meitenes baidās iekarot savu vietu “vīriešu pasaulē”, bet vīrieši cenšas slēpt emocijas un izjūt kaunu brīžos, kad ir ļāvuši tām vaļu.

Savā HeForShe runā Vatsone pieminēja arī to, ka tad, kad vīrieši tiks atbrīvoti no stereotipu važām, situācija mainīsies arī sievietēm. Jo tikai tad, kad cilvēks jūtas pieņemts, kā arī netiek vērtēts pēc sava dzimuma, viņš spēj sniegt sabiedrībai labāko no sevis. Gan vīriešiem, gan sievietēm vajadzētu darīt to, ko viņi vēlas, neizpelnoties sabiedrības nosodījumu par dzīvošanu saskaņā ar sevi un vēl vairāk – par savām emocijām.

“Visi monstri ir cilvēki” 21. turpinājums


2014. gada 4. maijs

Pa pilsētas ielām maršēja Neatkarības dienas parāde, pieskandinot pēc pavasara silti smaržojošās ielas ar urravām un pacilājošu mūziku. Cilvēki ielenca ielas malas, lai tikai varētu vērot maršējošos karavīrus, pūtēju orķestri un pilsētas mēru, kurš maršēja pa priekšu visai šai parādei. Apkārt notiekošais gan nebija salīdzināms ar to, kas šodien notika galvaspilsētā, bet tas nemazināja svinīguma sajūtu un apziņu, ka mēs, latvieši, esam viens liels kopums.
Agresīvi lauzos cauri ļaužu pūlim, lai nokļūtu līdz lielas, baltas daudzstāvu mājas ieejai, kuras durvju brūnā krāsa bija sākusi lobīties un drupt, padarot koka durvju apdari asu un mākslinieciski skaistu. Parāvu koka rokturi, liekot eņģēm skaļi iečīkstēties, gluži kā zārka vākam vecās šausmu filmās par vampīriem. Degunā iecirtās asa tīrīšanas līdzekļu un terpentīna smarža, bet acis manīja, ka kāpņu telpa izstaro gaišumu un tīrību. Šādi izskatījās koplietošanas telpas daudzdzīvokļu mājās, kurās mitinājās patiešām ievērojami, turīgi un kulturāli ļaudis. Mans psihiatrs Roberts Krilovs dzīvoja otrā stāva sestajā dzīvoklī. Viņa adresi biju dabūjis no sekretāres, kura noticēja meliem par šizofrēnijas ārstēšanai domātu zāļu nozaudēšanu, tāpēc sievietei otrā vada galā pat nenācās uzdot mulsinošus un aizdomu pilnus jautājumus.
Nospiedu sudrabkrāsas zvana pogu un klausījos putnu balsīs, kuras atskanēja dzīvokļa iekšpusē. Lēni, klusināti soļi tuvojās durvīm, tad pavērās durvju actiņa, bet jau pēc mirkļa tika pavērtas arī dārgās metāla durvis, kuras no dzīvokļa iekšpuses klāja sarkans samta audums ar polsterējumu zem tā un dekoratīvām sudrabkrāsas kniedēm virs tā.
– Labdien. – Izskatīgais vīrietis nemaz nešķita apmulsis, kad ieraudzīja mani. – Daniels, vai ne? Natālijas Lorakas pacients, kurš šā gada sākumā tika man piespēlēts.
Apstiprinoši pamāju un tobrīd domāju, ka esmu nepieklājīgākais cilvēks pasaulē, jo traucēju ārstu ārpus darba laika, turklāt nebiju viņam nopircis nekādu ciemakukuli.
– Piedodiet, ka es tā pie jums iebrāžos svētku dienas viducī, bet man patiešām ir kāds svarīgs jautājums, kuru jums gribētu uzdot. Tas mani nomoka jau vairākas naktis un neļauj mierīgi gulēt.
– Ja jau reiz esi pacenties sadabūt manu adresi, tad esi pelnījis arī to, lai ieaicinu tevi uz tasi tējas. – Viņš pakāpās malā no durvju ailas un ar laipnu rokas žestu aicināja mani pārkāpt slieksni.
Terpentīna un pēc citrusaugļiem smaržojošo līdzekļu aromātu nomainīja maiga liliju smarža un svaigs, nedaudz mitrs gaiss.
– Jums ir skaists dzīvoklis. – Pārslidināju roku melnās šokolādes toņa kurpju plauktam, kurā novietoju arī savus melnos Nike sporta apavus. Visas mēbeles, kuras redzēju, bija saskaņotas un rūpīgi nopulētas un ievaskotas tā, ka tās mirdzēja kā eļļā izpeldinātas.
– Paldies. – Staltais vīrietis, kura deniņos jautās sirmums, pasmaidīja un pasniedza man istabas čības. – Kopā ar sievu paši remontējām un iekārtojām.
– Ja būtu zinājis, ka mājās neesat viens, būtu atnesis ziedus jūsu sievai. – Noplātīju rokas, lai parādītu, ka tajās neko neturu.
– Daniel, par to vari āāābsolūūūti neuztraukties. – Viņš pasmaidīja un uzrotīja koledžjakas piekurknes. – Ar sievu izšķīrāmies pirms pieciem gadiem, tāpēc tagad dzīvoju šajā elegantajā miteklī viens.
– Piedodiet, es tā negribēju.
– Tev nevajag atvainoties. – Atkal smaids. – Dzīvē nekas nenotiek bez iemesla, tāpēc nav pamata dusmoties par lietām, kuras nevaram mainīt.
Vai arī manas mātes nāvei bija kāds iemesls?
Laikam jau.
– Lūdzu, pagaidi viesistabā, kamēr es pagatavošu tasi labas angļu tējas un nogriezīšu katram pa Filadelfijas siera kūkas gabalam. – Un atkal šis smaids – atbruņojošs, nevainīgs un tik ļoti viesmīlīgs. Zināju, ka smaidi ir dažādi, bet šis bija viens no tiem, kas nešaubīgi izstaroja „esmu laimīgs” enerģiju.
Tiku ievests telpā, kurā uz galda stavēja liela vāze ar lilijām – tas arī izskaidroja saldeno aromātu, kas piepildīja māju, bet gaisa mitrinātājs uz masīvās palodzes lika man saprast, kāpēc gaiss šeit nav sauss un degunu kairinošs, bet gan patīkami mitrs, gluži kā silta migla. Augstie telpas griesti lika mēbelēm izskatīties mazām, bet man justies īsam, par spīti tam, ka gandrīz visi grāmatu plaukti un skapji šajā telpā bija vismaz divarpus metrus augsti, bet es – gandrīz metru un deviņdesmit centimetrus garš.
– Un tēja ir gatava! – Uz stikla galda virsmas nošķindēja sudraba paplāte, uz kuras bija divas porcelāna tasītes, kurās kūpēja tēja ar pienu, bet blakus tām atradās divi pieskaņoti deserta šķīvji ar gaišu siera kūku, kas bija pārlieta ar blendētām zemenēm. – Lūgtum!
Skeptiski uzlūkoju tējas tasi, jo nekad iepriekš nebiju dzēris tēju ar pienu, bet, kad to mazliet pagaršoju, sapratu, ka tā garšo neatkārtojami labi.
– Siera kūku pats gatavoju. – Krilova kungs pasniedza man deserta šķīvi, ļaujot aplūkot savus rūpīgi manikirētos nagus. – Man patīk rosīties virtuvē, remontēt, ķimerēties ap tehniku un… – Vīrietis uz mirkli samulsa. – Ak, lai nu paliek. Tu taču atnāci, lai man ko jautātu.
– Nuuuu, jā.
– Klāj vaļā!
– Es gribēju vaicāt, kāpēc jūs bāreņtiesas pārstāvjiem pateicāt, ka ar mani viss ir kārtībā, ka esmu vesels?
– Tāpēc, ka tā ir. – Sekoja kodolīga atbilde.
– Bet man nesen atausa atmiņā aina, kurā tēvs mani smagi piekāva…
– …pēc tam, kad uzzināja par savas meitas nāvi. – Psihiatrs pabeidza. – Es zinu.
– Bet kā?!
– Daniel, es vienmēr veicu izpēti, pirms piekrītu ārstēt kādu pacientu. Turklāt mūsdienās pastāv arhīvi, internets, sociālie portāli, kuros iespējams atrast visas liecības, sameklēt cilvēkus, kas varētu kaut ko zinātu un tā tālāk.
– Jūs mani izspiegojāt?
– Ja tev tā patīk domāt, tad, lūdzu. Bet man labpatīk uzskatīt, ka tikai veicu izpētes darbus un iemūrēju pamatus veiksmīgam terapijas iznākumam.
– Bet kāpēc tad jūs šo faktu ignorējāt? Kāpēc teicāt bāreņtiesas pārstāvjiem, ka ar mani viss kārtībā, ja manī ir tāds robs no pagātnes?
– Tāpēc, ka ticu, ka dzīve ar pusbrāļiem tevi spēs emocionāli salīmēt vienā veselumā un padarīt patiesi laimīgu. – Viņš ar deserta dakšiņu gaisā uzsita punktu un noknieba gabaliņu no siera kūkas. – Tā, manuprāt, būs arī noslēdzošā tavas ārstēšanas terapijas daļa. Ģimenes mīlestība un izjūta ir kas tāds, kas nepieciešams jebkuram – dažiem, lai sirdi atkausētu, citiem, lai saglabātu tās siltumu. Tev tā nepieciešama, lai liktu vēlmei dzīvot plosīties ar tādu spēku kā mežu ugunsgrēkiem Grieķijā.
– Tātad mana terapija nemaz nav beigusies?
– Ne jā, ne nē, bet tā būs pilnīga tikai tad, kad bāreņtiesa tevi iecels par pilntiesīgu pusbrāļu aizbildni.
– Un jūs domājat, ka tā notiks? – Noriju kūkas kumosu, kurš sprūda kaklā, bet ne tādēļ, ka tas būtu sauss. – Bāreņtiesa šīs lietas izskatīšanu atlika.
– Lai pēc vidusskolas diploma iegūšanas piešķirtu tev aizbildņa tiesības.
Klusēdams notiesāju atlikušo siera kūkas gabalu un klusībā gribēju smaidīt, lēkt gaisā un priekā kliegt. Drīz. Pavisam drīz es atpestīšu savus pusbrāļus no Kaulainās vadītā bērnu nama.

2014. gada 17. maijs

Mājas rezerves atslēgu atrast nebija grūti, jo tā stāvēja turpat, kur vienmēr – izdrupušā apmetuma caurumā zem virtuves loga palodzes. Lietus, kas gāza ar pamatīgu spēku, un debesis šķeļošie zibens žuburi lika man pasteigties brīdī, kad slēdzu vaļā durvis.
Iebrāzos gaitenī ar tādu sparu, ka gandrīz paslīdēju un nokritu uz flīzētās grīdas. Noāvu apavus no kājām un mitruma piesūcināto ādas jaku pakāru uz putekļiem noklātā pakaramā, kurš bija veidots no briežu ragu fragmentiem. Šīs mājas gaiss man šķita smags un smacējošs – gluži kā akmens tas spieda krūškurvi. Vajadzēja sadūšoties, lai atvērtu lielās, melnās koka durvis, kas veda uz virtuvi, jo nepameta sajūta, ka aiz tām mani gaida māte ar koka karoti rokās, maisot dārzeņu sautējumu. Jau spēju iztēloties viņas maigajā sejā smaidu – gluži tādu, kāds tas bija laikos, kad biju mazs. Bet, kad šī fantāzija pārtrūka, krāsas no gaiteņa noskalojās, padarot to tikpat pelēcīgu, kāds tas vienmēr bijis.
Te neviena nav.
Virtuves grīdu, pannas, katlus un mēbeles klāja bieza putekļu kārta, kas pacēlās gaisā līdz ar katru kustību, ko veicu. Tā bija tikai māja, bet tajā vairs nebija dzīvības. Mājai nav dvēseles, ja tajā neviens nedzīvo.
Smiekli. Tie šeit skanēja vienmēr, kad mamma ar savu draugu devās uz kādu svinīgu pasākumu, atstājot mani ar pusbrāļiem mājās vienus. Tad mēs ļāvāmies muļķīgiem un bezgala jautriem kulinārajiem eksperimentiem, kuru rezultāts bieži vien nebija ēdams, bet tas nemazināja prieku par paveikto. Mazākais no brāļiem bieži vien meloja, sakot, ka es protu gatavot gandrīz tikpat garšīgi kā mammīte, bet man šie meli patika – jo tie pierādīja, ka viņi grib, lai es jūtos labi. Un es justos labi arī tad, ja viņi būtu teikuši patiesību, atklājot, ka es gatavoju šausmīgākos un cietākos cepumus, kādi jebkad ēsti.
Devos augšup pa kāpnēm un apstājos uz pakāpiena, pret kuru Deivids bija salauzis labās kājas mazo pirkstiņu. Toreiz nesu viņu klēpī un teicu, lai neraud, jo viņš taču ir īsts spēkavīrs un drosminieks, kuru nekādas sāpes nespēj salauzt. Puisēns zināja, ka saku patiesību, tāpēc sakoda zobus un cieta sāpes klusēdams, kamēr es sazvanīju ātro palīdzību un sameklēju maisiņu ar ledu saldētavā, lai vēlāk to pieliktu pie lūzuma vietas, tādējādi mazinot uztūkumu.
Atmiņas. Tās bija visur, kur es gāju. Iespējams, ka tad, ja mana mamma būtu dzīva, viņa stāvētu uz šī kāpņu pakāpiena un atminētos, cik ļoti viņa todien uztraucās, bet, ienākot virtuvē, atcerētos par netīro trauku kalniem, kas viņu sagaidīja ikreiz pēc mūsu kulināro vakaru muļķošanās.
Un tur bija televizors viesistabā, kuru varēja redzēt arī no piektā kāpņu pakāpiena, uz kura parasti sēdēju kopā ar pusbrāļiem, lasot komiksus un spēlējoties ar transformeru rotaļlietām, kamēr vecāki nopietni bija pievērsušies ziņu raidījumiem. Gandrīz katru vakaru viņi skatījās ziņas, īpašu uzmanību pievēršot tematiem, kas skāra politiku, bet mamma, skatoties politikas jaunumus, vienmēr pateica savu iemīļotāko frāzi: „…stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.” Šī bija pirmā reize, kad es par to sirsnīgi iesmējos.
Mani pārņēma vieglums, kad biju nonācis savā vecajā, šaurajā istabā, kurā vairs nekas neliecināja, ka pirms pusotra gada šeit kāds būtu dzīvojis, lasījis grāmatas, spēlējis datorspēles, zīmējis dažādus abstraktus zīmējumus un radījis pašizdomātus komiksu varoņus. Tik ātri šī ēka bija gatava aprīt citus cilvēkus, lai tie ienestu sirdi un siltumu tajā. Pēc kārtas sāku vērt vaļa visas skapju durvis un rāvu vaļā Ikea rakstāmgalda atvilktnes, līdz no vienas no tām izkrita melnos vākos iesieta klade. Atvēru to vaļā un diezgan bērnišķīgā rokrakstā tajā bija noapaļotiem burtiem rakstīts teikums: „Ne vienmēr visvairāk sāp tam, kurš visvairāk raud.”
Vairākās lapās bija paša izdomātas dzīves atziņas – rakstītas dažādos vecuma posmos, bet vairākus atvērumus aizņēma fotogrāfijas un avīžu izgriezumi. Vienā no bildēm smaidīja mamma, kuru bija apķēris Deivida un Dāvja tēvs – viņam acis biju izskrāpējis ar šķēru aso galu, bet citā bija redzams mans tēvs ar augstskolas diplomu rokās un smaidu, kurā mājoja prieks, ar kuru spētu aplaimot visu pasauli. Kad pāršķīru klades nākamo lappusi, no atvēruma izkrita viena fotogrāfija, kuras stūri bija nodiluši un uzlocījušies uz augšu, un tā nokrita ar attēlu uz leju.
Pieliecos, lai to paceltu un sajutu kņudinošās putekļu vērpetes sasniedzam degunu. Nošķaudījos ar tādu spēku, ka manas mutes radītā vēja plūsma apmeta fotogrāfiju otrādāk, atklājot tajā attēloto – redzētais lika uz kādu pusminūti aizmirst par elpošanu.
SOFIJA!
Mazās meitenītes vārds triecās manā apziņā ar tādu spēku, ka acumirklī mani piemeklēja spēcīgai migrēnai līdzīgas galvassāpes. Šis smaids un acu skatiens lika izjust fiziskas sāpes – tās plosīja ķermeni, bet jo īpaši dūra sirdī un žņaudza elpceļus.
Iemetu fotoattēlu starp klades lapām un ātriem soļiem devos uz mājas izeju, lai pēc iespējas drīzāk tiktu svaigā gaisā.

Lietus bija pieņēmies spēkā un nu tas kapāja tikai pirms pāris nedēļām saplaukušās koku lapas un sazaļojušo piemājas zālienu.
Iebāzu melno kladi azotē zem ādas jakas, bet tad pametu skatienu atpakaļ, lai atvadītos no šīs mājas, kura nu piederēja Deividam un Dāvim – uz mirkli šķita, ka tā mani vēro, bet tad šīs domas nopurināju no sevis un devos tālāk, ļaudams, lai lietus izmērcē katru sīkāko drēbju vīlīti.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 20. turpinājums


2014. gada 12. aprīlis

Jau vairāk kā nedēļu visu brīvo laiku pavadīju rokoties arhīvos, kuros meklēju ziņas, kas spētu atkārtoti iedegt atmiņu liesmu, lai es beidzot atcerētos, kas notika pēc tam, kad sapratu, ka mazā māsiņa zaudējusi dzīvību. Pieļāvu iespējamību, ka daļu atmiņu izdzēsis satraukums, bet otru daļu tēva sitieni, kurus avīzes korespondentei pieminēja Emīlijas kundze no kaimiņmājas.
„Nerunāsim par to, jo vārdi nespēj mainīt notikušo.” Mātes balss galvā skanēja tik spilgti, ka spēju atcerēties to, cik skaidri viņa izteica katru vārdu un to, kā viņa to pateica – tonī, kas vēstīja par nogurumu un padošanos. Šķita, ka viņai bija iestājies dzīves apnikums, jo viss apkārt bruka tādā tempā, ka tas bija pārāk daudz – garās darba stundas, nogurdinošie ikdienas darbi mājās, vīrs alkoholiķis, meitas nāve un visbeidzot arī gaidāmais bāreņtiesas spriedums.
Atceros, ka kādā naktī, kad jau lēnām laidos miegā, Adrians apsēdās manas gultas kājgalī un runāja neierasti nopietni: „Vakar dzirdēju mammu un tēti strīdamies. Mamma teica, ka viņiem varētu atņemt vecāku tiesības, ja tu pastāstīšot, kas notika pēc tam, kad viņi uzzināja par… Nu, tu zini.” Māsas vārdu mēs nepieminējām un centāmies izvairīties arī no vārdiem „mirusi”, „nāve” un „bēres”, jo tie bija asi vārdi, kas dzēla mēlē. „Bet es neko neatceros.” Teicu brālim. „Es laikam nokritu pa kāpnēm. Tā teica tētis.” Adrians piecēlās, lai dotos uz savu istabu, bet uz atvadām noteica: „Tas labi.”
Pāris avīzēs atradu vienādus rakstus, kurus bija sagatavojusi kāda liela ziņu aģentūra – tie vēstīja, ka Hensliju ģimenes sēde bāreņtiesā beigusies paredzami, jo bāreņtiesa aprūpes tiesības vecākiem neesot atņēmusi, ļaujot, lai D. Henslijs un A. Henslijs aug savu vecāku gādīgajā paspārnē. Tobrīd, kad to lasīju, domāju, ka mamma nemaz nebūtu bijusi tik bēdīga, ja es tiktu piespiedu kārtā nošķirts no ģimenes – viņai nebūtu vairs jāredz mana seja, kas viņai tik ļoti derdzās kopš TĀS dienas.
Dažus avīžu atvērumus nokopēju un kopijas ievietoju pleca somā, kurā valdīja nekārtība un tukšo šokolādes batoniņu iepakojumu jūklis. Iedzēru pāris malkus no enerģijas dzēriena pudeles, bet tad pametu bibliotēku, lai dotos mājup, cerībā, ka mani sagaidīs karsta maltīte Zeldas gaumē.

Bija sajūta, ka katrs nākamais solis ir mans pēdējais, tāpēc labpatikā nopūtos, kad atslēdzu dzīvokļa durvis. Esmu gatavs aizmigt kaut vai uz paklāja. Degunā iesitās nevis tikko gatavota ēdiena smarža, bet gan cigarešu dūmu smārds un… Urīns?! Skatiens šaudījās pa telpu, meklējot dzeltenīgu Džimija atstātu peļķīti kaut kur istabas stūrī, bet neko neatradu.
Zelda aizmirsa izvest suņuku pastaigā.
Zelda – kur viņa vispār ir?!
Man pie kājām pieskrēja laimīgais takšu puika, kurš uzreiz mani gribēja aizvest līdz žurnālgaldiņam, kur, acīmredzot, mani gaidīja pārsteigums. Novilku plāno vējjaku un notinu no kakla plāno pavasara šalli, kad mans skatiens sastinga no ainas, kuru ieraudzīju. Gaišmatainā meitene gulēja uz paklāja aiz žurnālgaldiņa – acis pusaizvērtas, mutes kaktiņos putu kunkuļi, bet gaišo džinsu kājstarpi rotāja liels, slapjš pleķis.
– ZELDA! – Nometos uz grīdas, cenzdamies neizmērcēt ceļgalus urīnā.
Pieliku labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pie meitenes kakla un atviegloti nopūtos, jo sataustīju vāju pulsu.
Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz. Atmiņā atausa Jutas teiktais un uzreiz zināju, kas jādara.
Trīs ātri pieskārieni telefona tastatūrai un es tiku savienots ar Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Noklausījies standarta frāzes, kuras ātri nobēra operatore, pastāstīju par radušos situāciju un sarunas beigās palūdzu, lai mediķi pasteidzas. Tad nospiedu sarkano, nolikšanas pogu, un skaļrunī atskanēja pīkstieni.
Notupos blakus Zeldai un glaudīju meitenes galvu, domājot par to, ka tā viņai būs labāk – pat tad, ja draudzene vēlēsies mani pēc tam nogalināt un vairs nekad nerunās ar mani. Jo īstam draugam draudzības vārdā jābūt gatavam upurēt pat pašu draudzību.

2014. gada 17. aprīlis

Sēdēju parkā uz soliņa, kura koka dēļos ar Zeldu bijām iegravējuši savus vārdus, izmantojot dzīvokļa atslēgas kā kaltu, lai katru burtu iegrieztu dziļi vecajā kokā. Uz meitenes vārda uzliku Narvesen kafijas glāzi un izdvesu smagu nopūtu – nu viņas vietā man blakus sēdēja vienreizlietojamais trauks ar karstu, melnu kafiju, jo Zelda jau ceturto dienu ārstējās rehabilitācijas klīnikā no narkotiku atkarības. Nebiju Zeldu saticis kopš divpadsmitā aprīļa – dienas, kad viņu nogādāja slimnīcā, tāpēc reizēm domāju, ko gan viņa domā, ko jūt un vai vēlēsies mani redzēt, kad ārstēšanās kursam tiks pielikts trekns punkts. Gribēju viņu savā dzīvē, bet ne šādu – sagrautu, haotisku, atkarību nomāktu un, pēc ārstu domām, iespējams, bipolāro traucējumu nomāktu.
Pa ceļam uz parku biju nopircis arī pāris žurnālus, kurus iestūķēju pleca somā blakus mācību grāmatām un kladēm, kurās ik vakaru centos rakstīt konspektus, lai labāk sagatavotos gaidāmajiem eksāmeniem. Gribēju sākt ar pierakstu pārlasīšanu, kad roka nonāca domstarpībās ar galvu un pasniedzās pēc tenku žurnāla, kura vāku rotāja liela Latviešu slavenības bilde. Fons – melns. Kā gan es to nepamanīju brīdī, kad iegādājos žurnālu?! Tā bija tā pati jaunā sieviete, kura pagājušā gada rudenī centās izdarīt pašnāvību, palecot zem automašīnas riteņiem. Toreiz viņa izdzīvoja, bet pašnāvības mēģinājums beidzās ar invaliditātes iegūšanu – skaistā būtne tika piekalta ratiņkrēslam.
Pēc tam presē bieži parādījās raksti, ka sieviete veiksmīgi tikusi pāri depresijai, ka velta laiku ģimenei, labdarības pasākumiem, memuāru rakstīšanai un bloga izveidei, kurā nolēmusi dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas cieš no depresijas un vēlmes mirt. Visās žurnālos publicētajās fotogrāfijās viņa smaidīja un izstaroja dzīvesprieku, tāpēc lasītāji noticēja šai laimes ilūzijai, kuru vietējā slavenība bija tik prasmīgi uzbūrusi.
Zem virsraksta „Valsts sēro!” bija arī apakšvirsraksts smalkākā drukā: „Šokējoši – viena no valsts mīlētākajām un smaidīgākajām slavenībām cietusi no depresijas jau kopš 12 gadu vecuma.” Ātri sameklēju atvērumu, kurš bija veltīts sievietes piemiņai – virsrakstā tika citēts viņas memuāru plānotais nosaukums: „Smaids ir tikai maska lēta”. Ievads bija rakstīts treknrakstā: Kopš vakardienas, kad jaunā sieviete labprātīgi šķīrās no dzīvības, pie viņas mājas redzami ziedu, svecīšu, plīša rotaļlietu un fotogrāfiju kalni. Nelaiķes radinieki, kolēģi un draugi atsakās sniegt komentārus, bet sola, ka runās tad, kad viss būs nedaudz norimis, jo pašlaik viņu dzīve pārvērtusies asaru jūrā un bezgalīgā bēdu ielejā. Šajā rakstā atskatīsimies uz Latvijā mīlētās slavenības spožākajiem mirkļiem un pēdējiem dzīves mēnešiem.
Kad beidzu lasīt rakstu, pāršķīru nākamo lappusi, kurā bija milzīga grāmatas reklāma, kas vēstīja: DRĪZUMĀ! Grāmata „Smaids ir tikai maska lēta” lielākajās Latvijas grāmatnīcās.
Jau tagad bija skaidrs, ka šī būs gada pirktākā, aktuālākā un apspriestākā grāmata visā valstī – iespējams, ka to pat kādreiz tulkos un izdos arī citās valstīs, ja vien Latvijas kūtrie grāmatu izdevēji pacentīsies šo stāstu veiksmīgi popularizēt, lai vēlāk pārdotu. Lai arī kā to reizēm gribētos noliegt, labākā reklāmas kampaņa ir nāve. Vai Džeimss Dīns, Kurts Kobeins un Dženisa Džoplina būtu tāda mēroga leģendas kā šobrīd, ja nebūtu nomiruši pāragri, bet gan nosirmotu un dotos uz viņsauli pensijas vecumā, sagaidījuši savas dzīves ziemu?! „Dzīvo ātri, mirsti jauns un atstāj skaistu līķi.” Šo vārdu paustā ideja fascinēja daudzus, jo, kā teicis Kobeins – labāk taču ir izdegt nekā izbalot.
Un tobrīd, sēžot uz soliņa, malkojot kafiju un ieelpojot svaigo, pēc zaļas zāles smaržojošo gaisu, es domāju, ka katram cilvēkam vajag atrast vismaz vienu iemeslu, lai dzīvotu. Vecākiem tie ir bērni, karjeristiem mērķi, kuriem katru gadu tiek paaugstināta latiņa, mīlētājiem otra pusīte, kuras mīlestību tie nespēj atdzerties, dabas bērniem tā ir visa pasaule, kuras skaistuma izbaudīšanai pat ar desmit mūžiem ir par maz, bet ir tādi, kas nomirst tā arī neatraduši savas dzīves jēgu. Mīlestībā patiešām ir meklējama dzīves jēga, tikai jāsaprot, ka tai ir dažādas izpausmes un ne visi spējīgi rast siltumu sirdī no vienas un tās pašas lietas.
Džimijs, kurš visu šo laiku bija sēdējis saulē sasilušajā, zaļajā zālītē, ielēca man klēpī un ļāva, lai es sabužinu tā spīdīgo spalvu, kas mirdzēja saules staru izgaismota. Un tas bija brīdis, kad visa mana mīlestība tika dāvāta suņa sirdij, kas bija tik plaša un gaiša kā svētajam.

2014. gada 30. aprīlis

Katrs solis lika kājām mežģīties un ik sīkākā bedrīte vai zemes pacēlums mani klupināja, bet centos nostāvēt kājās, jo man uz rokām gulēja viņa. Meitenītes labā roka nokarājās un šūpojās kā gaisu izlaidis balons vējā, bet no smalkajiem pirkstiem pilēja smagas ūdens piles. Mitrā kleitiņa, kas man spiedās pie krūškurvja, saldēja ķermeni, bet no viņas gaišajiem matiem tecēja smalkas ūdens tērcītes, kuras brīžiem trāpīja uz drēbēm, kājām, bet tad manīju tumšas, ūdens radītas svītras uz pelēka betona. Pagalms! Bijām jau mājas pagalmā. Fakts, ka tuvāko minūšu laikā satikšu tēvu, lika kuņģim sarauties čokurā un tā saturam celties pa kaklu augšup.
M…mm…mmās…māsa… N…nnn…nno…noslīka…
Valoda raustījās jau brīdī, kad vēl tikai domāju par šo vārdu izteikšanu skaļi. Šķita, ka šie vārdi nogalinās māsu pavisam, izsūcot pēdējās dzīvības paliekas, kuras patiesībā ķermeni bija pametušas jau pirms vairākām minūtēm. Sviedros izmirkusī plauksta apķēra durvju rokturi un nospieda to uz leju, liekot durvīm pavērties. Gaiss, kuru ieelpoju, svilināja rīkli un ķērās plaušās, kad centos to izpūst, bet ausīs spēcīgi šalca asinis, apklusinot apkārtējo pasauli uz laiku.
– Tēt?! – Balss skanēja nedroši un drebelīgi, gluži kā tāda apšu lapa vētras laikā. – Tēt! – Sauciens kļuva izmisīgāks un bailes tajā jaucās arvien vairāk. – TĒTI!!!
Jau gandrīz biju nokļuvis tēva istabā, kurā gaiss oda pēc cigaretēm, lēta, bet spēcīga pēcskūšanās līdzekļa un alkohola, kad izdzirdēju garu, gārdzošu krācienu. Šī skaņa lika aizturēt elpu.
– Tēt? – Nu jau klusi čukstēju.
Labā acs pavērās, tad atlipa vaļā arī kreisā un mirkli viņš, tērpies vienās apakšbiksēs, kurām dibengalā bija divu Eiro monētas lieluma caurums, apjucis palūkojās apkārt, līdz skatiens apstājās un palika piekalts manām rokām. Precīzāk – tam, kas tajās gulēja.
– Pie velna, kas par. – Viņš pielēca kājās un izrāva mazās meitenītes līķi no manām rokām. – KO TU VIŅAI NODARĪJI? – Viņš auroja kā saniknots zvērs, kuram visa pasaule pēkšņi aizplīvurojusies ar sarkanu šķidrautu. – SĪKAIS KROPLI, KO TU NODARĪJI MĀSAI? – Viņas smalkais augums tēva rokās šūpojās kā bezkaulaina lupatu lelle.
Māsa līgani tika noguldīta gultā, bet tā bija vienīgā maiguma izpausme, kuru todien varēja manīt tēva izpildījumā. Skumjas acīs pēkšņi pazuda un tajās iegailējās dzīvnieciskas dusmas.
Viņa smagā roka gluži kā demolēšanas bumba triecās manā sejā, aizlidinot manu smalko ķermeni pāri pusistabai. Metāliski sāļa garša ieplūda mutē un tā vietā, lai asinis izspļautu, es tās noriju, gluži kā lepnumu, aizvainojumu un sāpes, kuras tobrīd mani plosīja no visām pusēm. Skatiens pievērsās salātzaļam paklājam, kurā ik pēc pēdas varēja manīt taukainus pleķus un smilšainu apavu nospiedumus un mājdzīvnieku spalvas, kas lika mīkstajam grīdsegas materiālam ost pēc suņa. Sakodu zobus un biju gatavs visam, kas mani sagaidīja. Apvēlos uz muguras, lai redzētu, kur palicis mans tēvs, bet tad saņēmu spērienu pa ribām ar smagu armijas zābaku, kas lika sāpēm izkropļot gan skaņas, gan apkārtesošo pasauli.
Viņš speciāli bija uzvilcis smagos zābakus ar metāla purngaliem, lai tikai mani nosistu.
– Stulbais kucesdēl, ko tu nodarīji manai meitai? – Siekalas šķīda laukā no tēva mutes un dažas piles piezemējās uz manas sejas. – Es tevi nositīšu. Tici man, es tevi patiešām nositīšu, sīkā aborta atlieka.
Smagais, pēc ādas smaržojošais zābaks triecās žoklī ar tādu spēku, ka apsvieda mani otrādi, bet visvairāk sāpēja nevis sitiens, bet tas, ko es ieraudzīju brīdī, kad tiku apmests otrādi. Durvju ailē stāvēja māte ar brūnu ādas somu rokās, tērpusies vasarīgā kleitā, izlaistiem, gariem matiem un bezpalīdzīgu izteiksmi sejā. Viņas mute bija paplesta mēmā šausmu kliedzienā, kad viņa ieraudzīja savu mirušo meitu, bet neizskaidrojamas bija emocijas, kuras sejā parādījās, kad skatiens uzkavējās pie manas asiņainās sejas. Tur bija gan dusmas, gan apjukums, gan saltas skumjas.
Sitiens.
– Izbeidz! – Viņa nokliedzās un beidzot izkustējās.
Sārtā gaisma uz brīdi šķita kā mirdzums, bet tad tā kļuva ķiršsrakana, bet visbeidzot melna, liekot man atslēgties un aizmirst visu, kas notika pēc tam, kad izvilku māsas līķi no ūdens.

Elsodams pieslējos gultā tik strauji, ka Džimijs pamatīgi izbijās un paslēpās zem gultas. Slapjas, sviedru izmērcētas matu šķipsnas lipa pie karstās pieres, bet palagi, kas vēl smaržoja pēc veļas mīkstinātāja, tagad piegūla miesai gluži kā pielīmēti. Elpa normalizējās, bet sirds pamazām atguva ierasto ritmu. Parasti, kad cilvēki redz sliktu sapni, viņi sevi mierina ar vārdiem, ka tas bija tikai slikts sapnis.
Tas nebija tikai sapnis – beidzot biju atradis pazudušo puzles gabaliņu, kas lika bildes negatīvam pārvērsties pozitīvā, atklājot ainu, kas tik ilgi bija šķitusi neskaidra.

Turpinājums sekos… 

10 Twitter profili, kuriem sekot, lai uzlabotu savu dienu


funny-moms-on-twitter

Negācijas mikroblogu vietnē Twitter.com nav nekas jauns, jo, ja tev ir savs viedoklis, tad jārēķinās ar to, ka ne visiem tas šķitīs pieņemams, tāpēc gribu ieteikt jums, bloga lasītāji, 10 Twitter lietotājus, kuriem sekot, lai padarītu savu ikdienu daudz pozitīvāku. 

@chuck_facts – jo joki par Čaku Norisu nekad nenoveco. 

@Ilikethatcake – latviešu meitene, kas veido Vine video un ar humoru ir uz Tu.

@ReinisVB – pazīstams kā “tas čalis no Vine“, kurš veido kvalitatīvus un diezgan smieklīgus Vine video.

@NoContextAds – ar smaidu par televeikala reklāmām.

@Gramatstasti – ar smaidu par ikdienu grāmatnīcā (patiks arī tiem, kas grāmatas nelasa).

@matttejs – čalis no Ventspils, kuram ar humora izjūtu viss ir vislabākajā kārtībā.

@cinisms – melnā humora cienītājiem.

@MrBalins – jo kas tas būtu par jautrāko Twitter lietotāju sarakstu, ja tajā nebūtu iekļauts Edgars Bāliņš?!

@_Snape_ – Poteriādes faniem un ne tikai.

@ditabukowski  – jautrākā meņģeliete, kas raksta nenopietni par nopietno.