Domas, kuras nomāc cilvēkus, kas cieš no garīgās/emocionālās veselības problēmām


f2fd5a483d5295fbe983958d63386306_fullDaudziem cilvēkiem radies maldīgs priekšstats, ka cilvēkam, kurš cieš no depresijas, vienmēr jāizskatās depresīvi, bet cilvēkam, kurš cieš no obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem, vienmēr jāizturas savādi un īpatnēji. Patiesībā garīgās un emocionālās veselības problēmas ne vienmēr ir redzamas, jo visbiežāk smagākās cīņas notiek tieši cilvēka galvā. Garīgās veselības un dzīvesstila blogere Naomi Dženkinsa apkopojusi 22 domas, kas regulāri uzpeld to cilvēku galvās, kas cieš no garīgās vai emocionālās veselības problēmām.

  1. Ja es šodien būšu priecīgs, vai cilvēki domās, ka es meloju par savām garīgās/emocionālās veselības problēmām?
  2. Es gribu pastāstīt par savām problēmām draugiem, lai viņi saprastu, bet man bail, ka viņi nesapratīs.
  3. Es vēlos, kaut tu nesalīdzinātu savu situāciju ar manējo, jo tas man vairāk nodara pāri nekā palīdz.
  4. Es neesmu pelnījis šīs attiecības. Es izpostu savas otrās pusītes dzīvi.
  5. Es neesmu pelnījis labu dzīvi.
  6. Kad cilvēki skatās uz mani, vai viss ko viņi redz ir manas garīgās/emocionālās veselības problēmas?
  7. Vai cilvēki domā, ka es to visu daru uzmanības dēļ?
  8. Vai citu cilvēku acīs manām garīgās/emocionālās veselības problēmām ir lielāka nozīme nekā maniem talantiem?
  9. Vai citiem šķiet, ka esmu nepateicīgs un ļaunprātīgs tikai tāpēc, ka man ir depresija?
  10. Es gribu, kaut cilvēki saprastu, ka es vēlos pavadīt laiku kopā ar viņiem, bet man tas nav tik vienkārši.
  11. Vai savu ārstu acīs es izskatos nožēlojams un vājš?
  12. Varu derēt, ka apkārtējie domā, ka es pietiekami stipri necenšos. Vai izskatās, ka es necenšos?
  13. Vai cilvēki mani patiesi saprot, vai arī tikai izliekas, kas ar mani viss ir kārtībā?
  14. Es tikai gribu būt normāls.
  15. Es nespēšu to paciest visu savu atlikušo dzīvi.
  16. Pazūdi no manas galvas, pazūdi no manas galvas!
  17. Esmu tik ļoti noguris…
  18. Ja man būs bērni, vai viņi to mantos no manis?
  19. Vai citu dzīves kļūtu labākas, ja es nebūtu daļa no viņu dzīves?
  20. Es redzu, ka manas garīgās/emocionālās veselības problēmas apgrūtina citus, un tas mani ļoti nomāc.
  21. Ja es izturētos kā īstais ES, vai cilvēki mani ienīstu?
  22. Es vēlos, kaut cilvēki censtos mani saprast.

Manuprāt, šīs Dženkinsas apkopotās domas ļoti lieti var noderēt tam, lai apkārtējie sāktu saprast tos savus tuviniekus, kuriem garīgās/emocionālās veselības problēmas ir ikdiena. 

Kā atrast īsto vietu dzīvē?


300x0_dievam_vienmer_vakances_-_1_vaksLasītāji Latvijā rakstnieci un žurnālisti Regīnu Bretu jau iepazinuši no grāmatām “Dievs acis nemirkšķina. 50 mācības dzīves līkločiem” un “Esi brīnums! 50 iedvesmojošas mācības, kā padarīt neiespējamo iespējamu”, kuras izpelnījušās pozitīvas atsauksmes visā pasaulē. Pagājušā gadā pie lasītājiem nonāca Bretas  jaunākās grāmatas tulkojums latviešu valodā: “Dievam vienmēr ir vakances. 50 mācības, kā atrast īsto vietu dzīvē”. 

Katra cilvēka dzīvē ir posmi, kad viņš pastiprināti domā gan par savu sūtību šajā pasaulē, gan par savu sapņu darbu, kurš varētu sniegt ne tikai labu atalgojumu, bet arī gandarījumu. Par šādiem dzīves posmiem tad arī ir šī Regīnas Bretas grāmata, kurā autore dalās savā pieredzē, kā arī pastāsta lasītājiem par apbrīnas vērtiem cilvēkiem, kas atraduši savu dzīves misiju un sapņu darbu. Breta, stāstot par savas karjeras veidošanu, pret lasītājiem izturas kā pret labiem draugiem: viņa atklāj, kāda bijusi viņas pieredze ar darba devējiem; viņa atgādina, ka karjeru var sākt veidot jebkurā vecumā; kā arī viņa pastāsta to, kā šķietami parastu darbu var padarīt neparastu un sev tīkamu.

Pirms sāku rakstīt atsauksmi par šo grāmatu, pārrunāju tās saturu ar paziņām un draugiem, kas to jau bija lasījuši, un visi atzina vienu: Latvijas darba tirgū daudz kas no Bretas rakstītā nemaz nestrādā. Domāju, ka Amerikas un Latvijas darba tirgu pat nav vērts salīdzināt, jo atšķirību ir vienkārši pārāk daudz. Lasot “Dievam vienmēr ir vakances”, lasītājam galveno uzmanību vajadzētu veltīt tieši tām nodaļām, kuras veltītas personības izaugsmei – tajās Breta lieliski aprakstījusi to, kā mainīt savu skatījumu un pieeju darbam, kurš tev jau ir.

“Kad paplašinām savu komforta zonu, lai kādam citam būtu ērti, mūsu un citu cilvēku dzīvē var atgadīties neticami notikumi.”

Viens no Bretas pirmajiem darbiem žurnālistikā bija kādas avīzes biznesa sadaļas rakstīšana – Breta vienmēr bija sapņojusi par darbu žurnālistikā, bet viņai riebās rakstīt par biznesu, jo tajā bija tikai skaitļi, sausi fakti un statistika. Tieši tāpēc Breta mainīja pieeju šim darbam un sāka rakstīt par cilvēkiem, kas slēpjas aiz vairumam neko neizsakošajiem skaitļiem un faktiem. Un viņa savu darbu iemīlēja. (Lasot šo stāstu, prātoju, vai šādu radošo brīvību saviem žurnālistiem atļauj laikrakstu galvenie redaktori Latvijā.) Simpatizē, ka Breta šajā grāmatā ļoti daudz pastāstījusi par žurnālistikas pasauli Amerikā, kā arī atklājusi savas lielākās kļūdas, kuru dēļ saņēmusi ne tikai nosodījumu, bet arī labu mācību par atbildību, kas katram žurnālistam jānes par saviem vārdiem.

“Ja paskaties uz situāciju globālāk, nevienam nerūp, vai tavas kurpes piestāv kleitai.”

Šī grāmata, manuprāt, būtu lieliska dāvana skolu absolventiem, jo tajā bieži pausta doma, ka pasaulē nav mazu darbu – katrs ar kaut ko sāk, turklāt nav tāda darba, par kuru būtu jākaunas. No katra darba savai nākotnes karjerai var paņemt ko noderīgu, piemēram, Breta jaunībā strādāja apbedīšanas birojā un tur gūtā pieredze viņai palīdzēja kļūt par ļoti veiksmīgu žurnālisti, kura divas reizes nominēta Pulicera prēmijai.

“Raugoties uz mūsu dzīvesveidu, varētu nodomāt, ka viens no desmit baušļiem ir: “Tev nebūs atpūsties.””

Lielākais šīs grāmatas mīnuss ir pārāk biežā reliģijas iepīšana stāstījumā, kā arī banalitātes un biežā filozofēšana, kas tā arī nekur neaizved. Lasot grāmatu, kuras nosaukumā ir Dieva vārds, ir jārēķinās ar to, ka tajā būs pieminēta kristietība, tomēr Breta varēja grāmatas vēstījumu lasītājiem nodot, nepieminot Dievu katrā nodaļā. Bretas pirmā grāmata “Dievs acis nemirkšķina” bija daudz neitrālāka, tāpēc par to ļoti pozitīvi izteicās arī ateisti – kristīgās vērtības un dzīves gudrības tajā bija pasniegtas neuzbāzīgi un tādā “it kā starp citu” manierē, tādējādi nenomācot grāmatas galveno vēstījumu.

Ir sajūta, ka, rakstot pirmo grāmatu, Breta nosmēlusi lielāko daļu krējuma no sava labo ideju poda, atstājot otrajai grāmatai tīru pienu, bet trešajai vājpienu ar pāris taukumiņiem. Par spīti visam, jāatzīst, ka Bretas citāti joprojām ir fantastiski.

“…ja mēģini kļūt par kāda cita otršķirīgu kopiju, tev neizdosies kļūt par pirmšķirīgu sevis versiju.”

VĒRTĒJUMS: 6/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No angļu valodas tulkojusi Lilija Berzinska.

Sallijas Grīnas “Zaudētā puse”


300x0_zaudeta_puse_mazvaksPēdējo gadu laikā diezgan mērķtiecīgi cenšos izvairīties no grāmatu sēriju lasīšanas, jo vairākas reizes ir gadījies uzsākt grāmatu triloģijas, kurām tālāk par pirmo vai otro grāmatu tā arī neesmu ticis. Iemesli ir dažādi: sižets nav aizraujošs, sižetā ir pārāk daudz caurumu, izdevniecība pārtrauc izdot sērijas grāmatas, rakstnieks jaunas sērijas grāmatas raksta pārāk lēni, tāpēc laika gaitā zūd interese par tām utt. Sallijas Grīnas “Tumšās puses” triloģiju varu pieskaitīt pie savām mazajām uzvarām, jo šo grāmatu sēriju esmu veiksmīgi izlasījis, nesaskaroties ar iepriekšminētajiem šķēršļiem. 

Triloģijas otrā grāmata “Mežonīgā puse” beidzās ļoti nokaitētā brīdī, tāpēc sērijas noslēdzošo grāmatu daudzi Grīnas fani gaidīja ar patiešām lielu nepacietību. Iepriekšējo grāmatu notikumus neatstāstīšu, lai izvairītos no maitekļiem un nesabojātu lasītprieku tiem cilvēkiem, kas “Tumšās puses” triloģiju vēl tikai plāno sākt lasīt. Ir sācies burvju karš: Neitans kopā ar aliansi briest liktenīgajai cīņai pret Baltasiņu Burvju Padomi, kuras rīcībā ir ne tikai ievērojams karaspēks, bet arī jaunas burvju tehnoloģijas. Karš aliansei laupījis ne tikai sabiedrotos, bet arī spēkus un pārtikas rezerves, tāpēc Neitanam ar steigu jāapgūst savas jaunās spējas un jāiemācās tās kontrolēt, jo kara iznākums un alianses liktenis gulstas tieši uz jaunā puiša pleciem. Visam pa vidu ir arī Neitana neremdināmās alkas pēc atriebības, kā arī sarežģītās attiecības ar labāko draugu Gabrielu.

Kad sāku lasīt “Zaudēto pusi”, daļu no “Mežonīgajā pusē” aprakstītajiem notikumiem jau biju paspējis aizmirst, tāpēc, lasot pirmās simts lapaspuses, centos atcerēties katru varoni un notikumu, kas tika aprakstīts iepriekšējās triloģijas grāmatās. Ar šo grāmatu Grīna manas simpātijas iekaroja diezgan ātri, jo trešā sērijas grāmata ir saturiski ievērojami tumšāka un brutālāka nekā pirmās divas daļas, turklāt arī pats Neitans kā personība ir audzis, jo viņam nemitīgi jāizcīna arī savas iekšējās cīņas. Neitana stūrgalvība, smagais, brīžiem neciešamais raksturs un mežonīgā daba gan ir lietas, kuras arī šajā grāmatā nekur nav pazudušas.

Jau agrāk esmu rakstījis, ka Grīna palīdz jauniešiem atbrīvoties no melnbaltās domāšanas, jo pasaulē viss nav tikai labs vai ļauns – ir cilvēki, kas ir kaut kur pa vidu, kā arī ir pelēkie pārejas toņi. Grāmatā lieliski atainots tas, ko karš nodara ar cilvēku ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Protams, kā jau pusaudžu/jauniešu grāmatām pienākas, arī “Zaudētajā pusē” galvenais varonis saskaras ar pieaugšanas sarežģīto procesu, kā arī ar mīlestības un zaudējuma radītajām sāpēm.

“Tu ilgi biji prom. Vai biji pazudis?”

“Biju ievainots, nevis pazudis.”

Triloģijas noslēgums ir ārkārtīgi saldsērīgs, bet jāatzīst, ka tas ir arī ļoti skaists. Nezinu, vai būtu vēlējies, lai Grīna triloģiju noslēgtu citādāk, turklāt apsveicama ir Grīnas profesionālā izaugsme (salīdzinot “Tumšo pusi” ar “Zaudēto pusi”, to ļoti labi var redzēt).

Jāatzīst, ka grāmatas nosaukums ir ļoti labskanīgs, bet reizē to var uzskatīt arī par maitekli, jo, lasot to, uzreiz nojautu, ar ko beigsies šī grāmata. Half Lost precīzāks tulkojums laikam būtu “Pa pusei pazudis”, bet tas noteikti nav tik labskanīgs kā “Zaudētā puse”, turklāt pieļauju, ka grāmatas izdevējiem vajadzēja piemeklēt latviskojumu, kas saskanētu kopā ar iepriekšējo grāmatu nosaukumu latviskojumiem (“Tumšā puse” un “Mežonīgā puse”).

Šī viennozīmīgi ir “Tumšās puses” triloģijas labākā grāmata. Katrs aizrautīgs grāmatu lasītājs zina, ka ļoti reti vērojami tādi gadījumi, kad grāmatu sērijas noslēdzošā daļa ir labākā, jo visbiežāk rakstnieki lielāko devu radošā šaujampulvera izšauj pirmajās grāmatās, pēdējai atstājot vien drupatas.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Izdevējs: “Zvaigzne ABC”; No angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Dažos teikumos par filmām #3


Tuvojoties Amerikas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanai, tā vien gribas noskatīties visas “Oskaram” nominētās filmas un ne tikai tās, lai izbaudītu labu kino un saprastu, par kurām filmām turēt savus īkšķus. Šoreiz dažos teikumos par nesen redzētajām filmām. 

monster_callsH. A. Bajona režisēto filmu “Septiņas minūtes pēc pusnakts” (A Monster Calls), kuras pamatā ir Patrika Nesa grāmata ar tādu pašu nosaukumu, gaidīju ar nepacietību, jo grāmata ir izcila, bet reizē arī nepameta bažas, jo nereti no lieliskām grāmatām tiek izveidotas draņķīgas ekranizācijas. Par laimi, šis nav tas gadījums, jo stāsts par Konoru, viņa mirstošo mammu un briesmoni, kurš apciemo puisēnu, lai stāstītu stāstus, ekranizēts patiešām meistarīgi – aktieru sniegums ir aizkustinošs, bet vizuālie risinājumi un specefekti patiešām iespaidīgi. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

arrival-poster-venezuelaRežisora Denī Vilnēva veidotā zinātniskās fantastikas drāma “Atnācēji” (Arrival) nominēta astoņām “Oskara” balvām, tomēr daudzus pārsteidz tas, ka pie nominācijas nav tikusi filmas galvenās lomas atveidotāja Eimija Adamsa. Protams, tēma par citplanētiešu ierašanos uz planētas Zeme ir mūžsena, bet Vilnēva filmā tiek piedāvāts ieskats tajā, kā tad notiktu saziņa ar svešajiem, ja viņi patiešām ierastos. Un pa lielam šis nemaz nav stāsts par citplanētiešiem, bet gan par to, vai mēs izvēlētos īslaicīgu laimi, ja zinātu, ka beigās tā liks mūsu sirdij lūzt. Neesmu zinātniskās fantastikas fans, bet Vilnēvs šo filmu izveidojis tik smalku un dziļu, ka varu tikai noņemt cepuri režisora priekšā. VĒRTĒJUMS: 9/10

ho00003936Kellijas Frīmonas Kreigas radītajā filmā The Edge of Seventeen stāstīts par vidusskolnieci Nadīnu (Heilija Steinfīlda), kuras labākā draudzene pēc kādas ballītes sāk tikties ar viņas brāli. Pēc tēva nāves meitenei šķiet, ka visapkārt valda netaisnības un visa pasaule ir sazvērējusies pret viņu, tāpēc vienīgo mierinājumu viņa rod pie sava skolotāja (Vudijs Harelsons). Lai arī filmā ir daudz banalitāšu, tajā ir veiksmīgi iemūžināta gan pusaudžu sarežģītā emocionālā pasaule, gan parādītas iekšējās cīņas, ar kurām pieaugšanas procesā saskaras daudzi jauni cilvēki. Viennozīmīgi līdz šim labākais sniegums Steinfīldas karjerā. VĒRTĒJUMS: 7/10

manchester_by_the_seaPar Keneta Lonergana režisēto filmu “Mančestra pie jūras” (Manchester by The Sea) noteikti dzirdējis katrs laba kino cienītājs, jo šī, ļoti iespējams, būs filma, kas atnesīs Keisijam Aflekam pirmo “Oskaru”. Filmā stāstīts par vīrieti, vārdā Lī, kuram pēc brāļa nāves jāuzņemas aizgādniecība par brāļadēlu. Kārtojot brāļa apbedīšanas lietas un rūpējoties par brāļadēlu, tiek uzplēstas pagātnes brūces, kuras tā pa īstam nekad nav aizdzijušas. Ļoti skarbs, ziemeļniecisks un sāpīgi reālistisks darbs, kurā nav vietas banālām Holivudas klišejām. VĒRTĒJUMS: 9/10 

jackie-posterDž. F. Kenedija slepkavība apspēlēta dažādās grāmatās un filmās, bet daudz retāk tiek runāts par to, ka dienā, kad tika noslepkavots Kenedijs, pirmā ASV lēdija zaudēja vīru, bet viņa bērni tēvu. Pablo Lareina režisētā filma “Džekija” (Jackie), kurā Žaklīnas Kenedijas lomu atveido lieliskā Natālija Portmane, ļauj skatītājiem ielūkoties 1963. gada 22. novembra dienā un posmā pēc tam no Žaklīnas Kenedijas skatpunkta. “Džekija” liek aizdomāties par to, cik pasaule ir nežēlīga pret Amerikas pirmajām lēdijām, kuras bieži vien šādu titulu, tā sniegto atbildību un popularitāti nav vēlējušās. Filmā vērojami skaisti un simetriski kadri, kā arī Portmanes sniegums ir vienkārši izcils un cieņpilns, tomēr man filma šķita garlaicīga. VĒRTĒJUMS: 6/10

imitation_gameMortena Tilduma filmu “Imitācijas spēle” (The Imitation Game) plānoju noskatīties jau ļoti sen, bet man vajadzēja nogaidīt veselus divus gadus, lai beidzot to izdarītu. Filmas pamatā ir patiess stāsts par Alanu Tjūringu (Benedikts Kamberbačs), kurš Otrā pasaules kara laikā “atkoda” šķietami neatšifrējamās vācu šifrēšanas mašīnas “Enigma” kodu. Absolūti neesmu Kamberbača fans, bet šajā lomā viņš ir patiešām fantastisks. Filmā lieliski parādīts tas, ka tikai nestandarta prāti spēj mainīt pasauli, bet reizēm šī citādība pašam ģēnijam ir nevis dāvana, bet nepanesama nasta. VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kuras no šīm filmām esi noskatījies Tu? Un kuras no šīm vēl plāno skatīties?

Interneta popularitātes smagā nasta


angry-computer-guycopyPēdējā laikā arvien biežāk nākas lasīt interneta vidē atpazīstamu cilvēku (lielākoties sieviešu) viedokļus par to, cik popularitātes nasta ir smaga un tās garša rūgta: Instagram modeles sekotāju dēļ gatavas badoties, YouTube vlogeres nav tālu no nervu sabrukuma, bet blogeres pat gatavas izdzēst savus rakstu darbus, lai tikai nebūtu jālasa kritiski komentāri. Kā un kāpēc cilvēki līdz kam tādam vispār nonāk? 

Daudziem cilvēkiem mistisku iemeslu dēļ radies priekšstats, ka internets ir ļoti droša un privāta vide, tomēr realitātē internets nav nemaz tik drošs un “privāts” ir pēdējais vārds, kuru izvēlētos, lai raksturotu to. Ja gribi ievietot sociālajos portālos bildi, kurā redzams, kā tu dzer vīnu un auklē savu mazulīti, tad tikpat labi ar glāzi rokā un bērnu klēpī vari apsēsties pieturā un gaidīt apkārtējo komentārus. Internetā vienmēr būs kāds, kurš zinās, kā labāk vajag darīt. Un nevienu neinteresēs, ka tu visu dienu esi mainījusi pamperus, desmit reizes mazgājusi bērnam muti un dibenu, mainījusi drēbītes, ar piekto piegājienu iemidzinājusi bērnu un izdarījusi vēl 101 darbu, tāpēc to glāzi vīna vai pudeli alus esi nopelnījusi un tai mazajai devai nav nekāda sakara ar alkoholismu. Kā tad izvairīties no šādiem kritizētājiem, kas pat vienas vīna glāzes dēļ gatavi uz tavām mājām nosūtīt bāriņtiesu? Dzīvo privātāk! Tici man, ir tūkstošiem mammu un tētu, kas dienas beigās izdzer glāzi vīna vai alus, lai kaut uz mirkli relaksētos, bet netiek nosodīti, jo nepublicē šādus mirkļus sociālajos portālos. Ir vērts padomāt, vai Facebook “laiki” un Instagram sirsniņas ir nosodījuma un privātās dzīves ķidāšanas vērtas.  Jā, internets ir diezgan liekulīga vide, kur izteikties drīkst katrs, tāpēc labi, ja ir uzaudzēta bieza āda, bet, ja kritiku uztver saasināti, tad varbūt labāk izvairīties no informācijas vai bilžu publicēšanas internetā. Ne velti ir teiciens, ka laimīga dzīve ir privāta dzīve.

Runājot par bērniem internetā, jāsaka, ka ne bez iemesla ir vairākas interneta vietnes, kurās reģistrēšanās atļauta tikai no noteikta vecuma. (Un es nerunāju par pieaugušo filmu krātuvēm.) Daudzi bērni, tīkojot pēc slavas internetā, veido muļķīgus vlogus vai piedauzīgus musical.ly videoklipus, nerēķinoties ar to, ka viņi var kļūt par apsmiekla objektiem vai arī var iemantot lielu atpazīstamību, ar kuras radītajām sekām pēc tam paši saviem spēkiem nespēj tikt galā. Bieži mani izbrīna tas, ka divpadsmitgadīgo un trīspadsmitgadīgo bērnu vlogošanu atbalsta viņu vecāki, kas neaizdomājas, ka viņu bērni nav emocionāli nobrieduši ne atpazīstamības radītajām sekām, ne cietsirdīgiem anonīmajiem komentāriem. Un ir reizes, kad tas viss beidzas ar zvaigznes statusu Delfu izklaides sadaļā, kur par bērna emocionālo lūzuma punktu, kuru pati “zvaigzne” iemūžinājusi vlogā, var izlasīt visa Latvija. Vai tiešām jūs gribat savam bērnam tādu likteni? (Protams, nenoliedzu, ka vecākiem ir grūti izsekot visām savu bērnu aktivitātēm internetā, jo pat mana vecuma jaunieši par daudzām tīņu vidē populārajām aplikācijām nemaz nezina, tomēr par drošību internetā ar bērniem ir jārunā un problēmas ir jārisina, nevis jāignorē.)

Ir arī tāda kategorija kā Instagram modeles, kuras pēdējā laikā aktīvi sūkstās par to, cik grūts ir šis darbs, jo jābūt super tievai, bildes jārediģē vairākas stundas, jāreklamē dažādi produkti, kā arī jāimitē prieks, kad patiesībā jūties draņķīgi. Nē, tev nav pienākums ietilpināt sevi kaut kādos mistiskos izskata vai uzvedības rāmjos, bet, ja esi piekritusi pelnīt naudu, reklamējot preces kā Instagram modele, tad rēķinies ar to, ka reklāmas biznesā meli ir ikdiena.  Turklāt, tici man, tas nav pasaulē grūtākais darbs. Un katrs no mums zina, ka Instagramā cilvēki rāda tikai to, ko grib parādīt, tāpēc uzburt ilūziju par glamūrīgu un skaistu dzīvi ir vieglāk par vieglu.

Galvenais ir atcerēties, ka visbiežāk tieši mēs paši esam atbildīgi par savas izvēles sekām, kā arī savu auditoriju internetā (bilžu skatītājus, rakstu lasītājus, video vērotājus) mēs veidojam paši, izvēloties saturu, ko publicēt interneta vidē.

Filma “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt”


fantastic-beasts-and-where-to-find-them-poster-1Kad uzzināju, ka tiks ekranizēta Dž. K. Roulingas grāmata Fantastic Beasts and Where to Find Thembiju diezgan skeptiski noskaņots, jo tika plānots, ka no vienas plānas grāmatiņas, kurā nav tikpat kā neviena notikuma, tiks veidotas trīs filmas. Turklāt pagājušā gada beigās tika paziņots, ka plānoto trīs filmu vietā būs veselas piecas! 

Sāku uz šo projektu skatīties daudz pozitīvāk, kad parādījās pirmās kino kritiķu recenzijas, kā arī Poteriādes fanu atsauksmes. Režisors Deivids Jeitss veidojis pēdējās četras Poteriādes filmas, tāpēc iekāpšana burvju pasaulē viņam drīzāk bija kā sen gaidīta atgriešanās mājās, ne smags pārbaudījums. Turklāt Poteriādes prīkvela scenārija autore ir pati Dž. K. Roulinga, tāpēc bija skaidrs, ka burvju pasaule ir drošās rokās un tā netiks piesmieta. (Kā tas diemžēl notika ar Džeka Torna lugu Harry Potter and The Cursed Child, kuras izdošanu brīnumainā kārtā apstiprināja pati Roulinga.)

Filmā stāstīts par maģisko dzīvnieku pētnieku Ņūtu Skamanderu (Edijs Redmeins), kurš divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidū ierodas Ņujorkā, lai vēlāk dotos uz Arizonu. Ņujorkā viņš satiek vientiesi Džeikobu Kovaļski (Dans Foglers), ar kuru nejauši samainās ar čemodāniem – Džeikoba čemodānā ir smalkmaizītes, bet Ņūta čemodānā vesels lērums ar dažādām fantastiskām būtnēm. Amerikā, kur katru dienu notiek protesti pret raganām un burvjiem, maģiskās pasaules paturēšana noslēpumā ir īpaši svarīga, tāpēc MACUSA jeb “Amerikas Savienoto Valstu Burvju Kongress” īpaši asi uztver ziņu par Ņūta bezatbildīgo rīcību. Situāciju vienkāršāku nepadara arī tumšais burvis Gelerts Grindevalds (Džonijs Deps), kurš, terorizējot vientiešus, Amerikas burvestību ministrijai ne mirkli neļauj atvilkt elpu.

Šī filma lieliski papildina Poteriādi, jo sniedz ieskatu tajā, kāda tad bija burvju pasaule pirms Harija Potera un Voldemorta, kā arī ļauj skatītājiem ielūkoties burvju un raganu dzīvē ārpus Lielbritānijas. Jeitsa un Roulingas tandēms ir patiešām brīnišķīgs, jo “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” nerada Poteriādes fanos pretestību, tieši pretēji – pat skeptiskākie fani šo filmu pieņem kā ļoti dabisku un pat nepieciešamu papildinājumu. Lai arī ir diezgan pamatotas aizdomas, ka “Fantastiskas būtnes” būs piecu filmu sērija, pateicoties tieši kino ļaužu neremdināmajai apetītei, jāatzīst, ka arī saprotu, kāpēc Roulinga vēlas veidot tieši piecas filmas. Pirmā filma, kas ir vairāk nekā divas stundas gara, ir tikai tāds ieskrējiens – patiešām maģisks un intriģējošs ieskrējiens, kuram paredzu daudz tumšāku un nopietnāku turpinājumu.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Par spīti tam, ka “Fantastiskas būtnes – un kur tās meklēt” ir jauns, ar Hariju Poteru nesaistīts stāsts, neesmu pārliecināts, ka filma patiks cilvēkiem, kuri nav skatījušies Poteriādes filmas vai lasījuši grāmatas, jo šīs filmas galvenā mērķauditorija tomēr ir Poteriādes fani. Vienu gan varu garantēt – filmā redzamās fantastiskās būtnes nozags jums sirdi.

Runājot par aktieru sastāvu, jāsaka, ka tas ir gandrīz izcils: Edijs Redmeins ir kā radīts Ņūta lomai, kā arī biju patīkami pārsteigts, redzot daudzsološo Ezru Milleru Krīdensa lomā, tomēr jāatzīst, ka vismaz man šajā filmā bija viens darvas piliens, vārdā Džonijs Deps. Absolūti neesmu sajūsmā, ka Depam tikusi viena no nozīmīgākajām lomām šajā filmu sērijā, bet ļoti ceru, ka viņš pret šo lomu izturēsies cieņpilni un neļaus izpausties savai bērtoniskajai pusei. Iepriekš daudz tika runāts, ka Deps ir par vecu šai lomai, bet, apskatot Harry Potter Wiki, nākas secināt, ka viss ir vislabākajā kārtībā, jo divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados Grindevalds bija sasniedzis pusmūža vecumu.

Visiem, kas grib doties maģiskā un vizuāli skaistā fantāzijas ceļojumā, silti iesaku noskatīties šo filmu, kas nominēta vairākām BAFTA un Amerikas Kinoakadēmijas balvām.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Par kvotām mākslas pasaulē


Foto: Paul And Shay

Foto: Paul And Shay

Tieši pirms gada šajā laikā interneta vidē ļoti populārs bija #OscarsSoWhite tēmturis, jo daudzus kultūras un mākslas pasaules cilvēkus neapmierināja tas, ka neviens tumšādainais aktieris balvai netika nominēts. Jauns gads nāk ar jauniem rekordiem: šogad nominēti veseli seši tumšādainie aktieri, turklāt Viola Deivisa kļuvusi par pirmo tumšādaino aktrisi, kura Kinoakadēmijas balvai nominēta trīs reizes. Iespējams, pie pārmaiņām vainojami gandrīz 700 jaunie Kinoakadēmijas biedri, kas pagājušā gadā tika uzņemti pulciņā – 46% no jaunajiem biedriem ir sievietes, turklāt 41% no jaunajiem biedriem nepārstāv Eiropeīdo rasi. (Jaunie biedri gan nav ieviesuši dramatiskas izmaiņas, jo vidējais Kinoakadēmijas biedrs joprojām ir Eiropeīdās rases vīrietis vecumā virs 60 gadiem.) 

Tomēr arī šogad bieži nācies lasīt viedokļus, ka esot pārāk maz nomināciju tumšādainajiem aktieriem un aktrisēm. Lasītais lika man uzdot retorisku jautājumu: vai tiešām balvu nominācijas jādala, vadoties pēc ādas krāsas, ne pēc aktieru snieguma, lai tikai, nedod Dievs, kāds nepadomātu, ka kino pasauli pārvalda rasisti un sieviešu nīdēji?! (Šis teikums gan neattiecas uz šī gada “Oskariem”, jo visas nominācijas ir absolūti pelnītas un runas par rasismu šoreiz ir liekas.) Te būs kripatiņa faktu: Dienvidkarolīnas Universitātē tika apkopotas 2007.-2014. gada 100 populārākās filmas un tika konstatēts, ka 12,5% no filmās redzamajiem aktieriem ir tumšādaini. No 2005.-2015. gadam “Oskaram” nominēti 192 aktieri un aktrises, no kuriem 23 ir tumšādainie jeb 12% no nominētajiem aktieriem un aktrisēm. Laika posmā no 2005. gada līdz 2015. gadam tumšādainie aktieri un aktrises saņēmuši 7 “Oskarus”, kas ir 14,6% no visiem šajā laika posmā saņemtajiem “Oskariem” kategorijās “Labākais aktieris/aktrise” un “Labākais otrā plāna aktieris/aktrise”. Fakti, manuprāt, runā paši par sevi.

Problēma šeit, iespējams, ir pavisam cita – tumšādainie cilvēki neveido pietiekami daudz kvalitatīvu filmu, kā arī neiegulda pietiekami daudz naudas, lai savas radītās filmas popularizētu. (Nav nekāds noslēpums, ka visbiežāk tikšana līdz “Oskara” nominācijām ir dārgs ceļš.) Vairāk būtu jārunā arī par režisoriem, kas piekopj whitewash, ne par “rasistisko” Kinoakadēmiju, jo, piešķirot tumšādaino lomas daudz gaišākas ādas īpašniekiem, daudziem tumšādainajiem aktieriem nemaz netiek dota iespēja pretendēt uz “Oskaru”.

Jāatzīst, ka es ļoti negribētu, lai kino un citu mākslas veidu pasaule sāktu izpildīt kaut kādas mistiskas kvotas, lai tikai vienmēr tiktu pārstāvētas visas sabiedrības grupas un neviens netiktu aizvainots. Es gribu, lai kultūras pasaulē noteicošais faktors vienmēr būtu talants un ieguldītais darbs, ne ādas krāsa, seksuālā orientācija, reliģiskā piederība vai dzimums. Protams, aktieriem nereti ir vieglāk teikt, ka žūrijā ir rasisti, homofobi, ateisti vai sieviešu nīdēji, nekā atzīt, ka tie, kas pie nominācijām tikuši, vienkārši ir talantīgāki. Turklāt jāpiemin, ka ir vesels lērums izcilu Eiropeīdās rases aktieru, kas ne tikai nav saņēmuši “Oskarus”, bet arī nekad nav tikuši pat pie nominācijām. Piemēram, šogad netika nominēta lieliskā Eimija Adamsa (viņa vairākkārt tikusi nominēta, bet pie balvas tā arī nav tikusi), bet pie nominācijām tika Oktāvija Spensere un Viola Deivisa – un ne tāpēc, ka viņas būtu tumšādainās, bet gan tāpēc, ka viņas vienkārši bija par kripatiņu labākas un nominācijas nopelnīja ar darbu, ne ādas krāsu.

Jāpiekrīt bieži dzirdētajam viedoklim, ka Kinoakadēmija pēdējo gadu laikā kļuvusi paredzama un garlaicīga, tāpēc man prieks par jauno biedru uzņemšanu, kas, cerams, arī turpmāk sniegs svaigas vēsmas un ne vienu vien pārsteiguma momentu, jo katrs kino cienītājs zina, cik patīkami ir uzzināt par jauniem talantiem, kuru profesionālajām gaitām vērts sekot līdzi. Kā arī no sirds vēlu tumšādainajiem cilvēkiem biežāk runāt par tumšādaino problēmām, piedaloties filmās un pašiem tās veidojot, jo kino pasaulei ir vajadzīgas tādas filmas kā The Help (2011), 12 Years A Slave (2013), Django Unchained (2012), Moonlight (2016), Precious (2009) u.c. tikpat lieliskas filmas.