Savu emociju un interneta tīklos


mr-robot-55682c155114bManuprāt, divdesmit pirmajā gadsimtā katram ir skaidrs, ka nav lielākas ilūzijas par drošību internetā. Brīdī, kad tu sāc aktīvi darboties internetā, tev jārēķinās ar to, ka kāds šo informāciju var izmantot cīņā pret tevi. Pēdējo gadu laikā gaisā izkūpējušas pēdējās ilūzijas par drošību internetā, jo nozagti slavenību kailfoto, politiķu e-pasti, interneta pārlūkošanas vēstures un svarīgi dokumenti vairs nav nekas neparasts. Par to tad arī Sema Esmeila radītais seriāls Mr. Robot

Seriāla galvenais varonis ir Ņujorkā dzīvojošais Eliots (Rami Maleks), kurš strādā datordrošības uzņēmumā Allsafe par drošības speciālistu. Viņš ir noslēgts un nerunīgs vīrietis, kurš regulāri apmeklē psihoterapeiti, jo viņš cīnās ar depresiju un sociālo fobiju, turklāt brīžiem Eliotam ir grūti nošķirt realitāti no savas iztēles augļiem. Sarežģīto situāciju vienkāršāku nepadara jaunā vīrieša atkarība no narkotikām.

Kādu dienu Eliotu uzmeklē Misters Robots (Kristians Sleiters), kurš piedāvā Eliotam pievienoties hakeru komandai Fsociety, kuras galvenais mērķis ir atcelt visus parādus, vēršoties pret Allsafe klientu E Corp, kas ir viena no pasaules lielākajām un ietekmīgākajām korporācijām.

Sākot skatīties Mr. Robot, vilku daudzas paralēles starp Eliotu un “Meitene ar pūķa tetovējumu” filmas galveno varoni Līsbetu Salanderi, jo šiem kolorītajiem varoņiem nenoliedzami ir daudz kopīga, tomēr arī atšķirīgā netrūkst. Piemēram, Līsbeta ir daudz brutālāka un emocionāli vēsāka par Eliotu, bet Eliots savu plānu ziņā pārspēj Līsbetu, jo vīrieša ieceres ir daudz grandiozākas un pārdrošākas. Par seriāla sižetu gan neko vairāk nestāstīšu, jo Mr. Robot ir pilns ar sižeta pavērsieniem, kuru atklāšana noteikti sabojās intrigu tiem, kas vēl tikai plāno sākt skatīties šo seriālu.

Foto no kreisās: Misters Robots (Kristians Sleiters) un Eliots (Rami Maleks)

Foto no kreisās: Misters Robots (Kristians Sleiters) un Eliots (Rami Maleks)

Šajā seriālā stāstīts ne tikai par hakeriem, kas cīnās pret naudas un varas kāriem cilvēkiem, kuri pārvalda pasauli, bet arī par narkotiku atkarību, garīgās un emocionālās veselības problēmām, kā arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Ne bez iemesla daudzas epizodes no seriāla iemantojušas patiešām lielu popularitāti Youtube un Facebook vietnēs, kur ar seriāla fragmentiem, kuros Eliots runā par vientulību, organizēto reliģiju un sabiedrību, dalījušies miljoniem cilvēku. Rami Maleka emocionālais un fenomenālais sniegums seriālā pagodināts ar Emmy balvu un divām Golden Globe nominācijām. Jāatzīst, ka arī par pārējiem seriāla aktieriem esmu sajūsmā: Sleitera atveidotais Misters Robots ir izcils, Kārlijas Čeikinas atveidotā hakere Darlīna ir seriāla badass deva, Poršas Dabldejas atveidotā Eliota bērnības dienu draudzene Andžela lieliski parāda to, kā cilvēku ietekmē vara, Martina Valstroma atveidotais E Corp IT daļas vadītājs brīžiem liek uzmesties zosādai, bet viņa sievas atveidotāja Stefānija Korneliusena ir elektrizējoša – reizē biedējoša un valdzinoša. Ir ļoti viegli emocionāli pieķerties šim aktieru sastāvam, jo savus varoņus viņi atveido izcili, ieguldot darbā sirdi un dvēseli.

Foto: Darlīna un Eliots

Foto: Darlīna (Kārlīna Čeikina) un Eliots (Rami Maleks)

Ļoti simpatizē, ka seriāla varoņi nav attēloti kā pārcilvēki, kuriem nav vājību, turklāt daiļā dzimuma varones nav attēlotas kā bezspēcīgas būtnes, kuras to vien gaida, kad ieradīsies glābējs, kurš atrisinās visas problēmas. Mr. Robot varoņi ir daudzdimensionāli, ļoti īsti un ticami, tāpēc nepilnu stundu gara seriāla sērija Eliota kompānijā paskrien nemanot. Seriālu var skatīties arī cilvēki, kas sevi neuzskata par IT ekspertiem, jo Mr. Robot veidotāji nav pārāk koncentrējušies uz sarežģītu algoritmu skaidrošanu skatītājiem.

Seriālam attīstoties, arvien lielāks uzsvars tiek likts uz vientulības tēmu, jo tehnoloģiju laikmetā, kad viens no otra esam zvana vai pāris klikšķu attālumā, notiek paradokss: cilvēki kļūst arvien vientuļāki un, pateicoties tehnoloģijām, atsvešinās no tuviniekiem un sabiedrības. Viegla paranoja pēc seriāla skatīšanās ir garantēta, jo Mr. Robot vēlreiz atgādina jau zināmo – jebkas, ko tu internetā dari šķietami konfidenciāli, kādu dienu var tikt izmantots pret tevi vai arī var tikt publiskots. P. S. Neaizmirsti aizlīmēt sava datora web-kameru.

Pašlaik pieejamas divas seriāla sezonas, bet jau šogad pie skatītājiem nonāks Mr. Robot trešā sezona. Manuprāt, šis ir viens no labākajiem pēdējās desmitgades seriāliem.

VĒRTĒJUMS: 10/10

Ko teikt cilvēkam, kurš cīnās ar depresiju?


Foto: Edward Honaker

Foto: Edward Honaker

Arī mūsdienās depresiju apvij dažādi aizspriedumi, tāpēc nereti par to baidās runāt ne tikai cilvēki, kas ar to cīnās, bet arī šo cilvēku tuvinieki. Kā tad palīdzēt cilvēkam, kurš cīnās ar depresiju? Metro.co.uk žurnāliste Frančeska Kentiša apkopojusi astoņas lietas, ko teikt cilvēkam, kurš cīnās ar depresiju. 

Tu esi pelnījis palīdzību! Ļoti bieži depresija cilvēku noved līdz tādam stāvoklim, ka viņš sāk domāt: “Tā ir mana vaina, ka man ir depresija. Es esmu to pelnījis. Es neesmu pelnījis palīdzību.” Ja cilvēks pārliecina pats sevi, ka palīdzība nav nepieciešama un viņš to nav pelnījis, tad ar laiku kļūst tikai sliktāk un depresija kļūst tikai spēcīgāka, bet izeja no tās sāk šķist neiespējama.

Vai gribi, lai kopā ar tevi aizeju pie ārsta? Ja zini kādu, kurš cīnās ar depresiju, atgādini, ka viņš ir pelnījis ārsta apmeklējumu tikpat ļoti kā cilvēks, kurš, piemēram, lauzis roku. Tas, ka viņa ievainojumi nav redzami, nenozīmē, ka tie nav pelnījuši ārstēšanu.

Esmu šeit, ja vēlies parunāt, paraudāt vai vienkārši pabūt kopā. Bieži vien cilvēki izvēlas noslēgties no apkārtējiem, lai vienatnē cīnītos ar savām problēmām un sajūtām, kuras paši sev nespēj izskaidrot. Tomēr šāda noslēgšanās vēl nenozīmē to, ka cilvēks vēlas ar savām problēmām tikt galā viens pats. Visbiežāk vienkārša saruna, kopā būšana vai izraudāšanās ir ceļš uz atlabšanu.

Tu esi lielisks! Depresija cilvēkam liek justies nevērtīgam, kā arī liek apšaubīt katru viņam piemītošo talantu, lai arī cik lielisks un izkopts tas būtu. Cilvēks var izjust pretīgumu pret savu ķermeni un pret sevi kā personību, tāpēc ir svarīgi, lai kāds atgādina, ka viņš ir mīlams, skaists un lielisks.

Vai tu lieto savas zāles? Ne visiem, kas slimo ar depresiju, ir jālieto zāles, bet tiem, kam tas jādara, svarīgi tās lietot regulāri. Depresijas dēļ cilvēks var aizmirst vai ignorēt arī citu zāļu lietošanu, tāpēc svarīgi viņam atgādināt par to.

Gribi iziet pastaigāties? Nekad nesaki depresijas slimniekam, ka viņam vajadzētu biežāk izkustēties ārpus mājas. Cilvēkam, kurš cieš no depresijas, bieži pat piecelšanās no gultas ir pārbaudījums, nemaz nerunājot par pasākumu apmeklēšanu un tikšanos ar cilvēkiem. Tomēr, ja uzaicināsi viņu uz vienkāršu pastaigu svaigā gaisā, piedāvājot savu kompāniju, ļoti iespējams, šis cilvēks neatteiks.

Vai es tev kaut kā varu palīdzēt? Pateicoties depresijai, pat ikdienišķi darbi var kļūt par smagu pārbaudījumu, tāpēc pat vienkāršs piedāvājums atnest produktus no veikala depresijas slimniekam var nozīmēt daudz. Kopīgi varat pagatavot arī maltīti, jo depresija cilvēkam bieži liek domāt arī to, ka viņš nav pelnījis kvalitatīvas, regulāras un veselīgas maltītes.

Apskausimies! Reizēm apskāviens pasaka to, ko vārdi nespēj pateikt. Apskāviens ir perfekts veids kā pateikt: “Esmu kopā ar tevi un, lai arī depresija ir biedējoša, man nav bail būt tavā tuvumā, kamēr tu ar to cīnies.” Ja cilvēks tev ir ļoti tuvs, vari viņam nelūgt atļauju, bet vienkārši apskaut viņu.

Dažos teikumos par filmām #2


Janvāra pirmajās nedēļās savu brīvo laiku veltīju seriāliem Mr. Robot un Taboo, kā arī noskatījos piecas filmas, par kurām šoreiz pāris teikumos pastāstīšu šajā bloga ierakstā. 

carol_ver7Toda Heinsa režisētā drāma “Kerola” (Carol) manā skatāmo filmu sarakstā bija jau kopš 2015. gada, bet tikai šī gada sākumā beidzot to noskatījos. Vienmēr esmu bijis liels Keitas Blanšetas, Rūnijas Maras un Sāras Polsones fans, tāpēc jau pirms filmas skatīšanās nojautu, ka filma neliks man vilties, turklāt filmas stāsts šķita oriģināls un saistošs. Abu galveno varoņu mīlas stāsts ir trausls, neuzbāzīgs, viegli erotisks un ļoti gaumīgi pasniegts. VĒRTĒJUMS: 8/10

mv5bmtywmzmwmzgxnl5bml5banbnxkftztgwmta0mtuzmdi-_v1_ux182_cr00182268_al_Toma Forda trilleris/drāma “Nakts dzīvnieki” (Nocturnal Animals) ir filma, kas apbērta ar neskaitāmām slavinošām atsauksmēm gan no kinokritiķu, gan no parasto skatītāju puses. Aktrise Eimija Adamsa un aktieris Džeiks Džilenhols skatītājiem uzbur nervus kutinošu un emocionāli izjustu attiecību drāmu, kurā jūtama zaudējumu rūgtā garša. Vizuāli meistarīgi nostrādāta filma, kurā vērojama lieliska aktierspēle, tomēr jāatzīst, ka “Nakts dzīvnieki” manas domas pameta jau nākamajā dienā pēc filmas skatīšanās. VĒRTĒJUMS: 8/10

comingthroughtheryeDžeimsa Stīvena Sadvita režisētā filma Coming Through the Rye ir gluži kā mīlestības vēstule slavenā rakstnieka Dž. D. Selindžera zināmākajam darbam “Uz kraujas rudzu laukā”. Mazpazīstamais aktieris Alekss Volfs filmā atveido Džeimiju, kurš divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados dodas meklēt Dž. D. Selindžeru, lai dabūtu rakstnieka atļauju veidot teātra izrādi, kuras pamatā ir grāmata “Uz kraujas rudzu laukā”. Režisors izveidojis cieņpilnu, vizuāli skaistu un Selindžera daiļradei saturiski pietuvinātu filmu, kura, manuprāt, patiks katram Selindžera darbu cienītājam. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

masterminds_2016_filmDžareda Hesa režisētā komēdija “Gudrinieki” (Masterminds) manu uzmanību piesaistīja, kad Facebook pamanīju kādu epizodi no filmas – to, kurā Keitas Makkinonas un Zaka Galifianakisa atveidotie varoņi pozē saderināšanās fotosesijai. Diemžēl tā arī bija viena no dažām smieklīgajām filmas epizodēm, tāpēc jutos nedaudz vīlies, turklāt Makkinonas atveidotā varone filmā parādās vien dažās epizodēs, kas, manuprāt, ir liels mīnuss. Visvairāk mani pārsteidza tas, ka šīs absurdās komēdijas pamatā ir īsta laupīšana, kas notikusi 1997. gadā. VĒRTĒJUMS: 5/10

sullyKlinta Īstvuda režisētā “Brīnumainā izglābšanās Hudzonā” (Sully) daudziem lika saprast vienu – NEKAD neceļojiet kopā ar Tomu Henksu. Filmas pamatā ir patiess stāsts par pilotu Čelsiju Salenbergeru, kurš 2009. gada 15. janvārī Hudzonas upē nosēdināja kritiski bojātu lidmašīnu, izglābjot visus tās pasažierus. Daļēji šī filma ir par birokrātiju un par iestāžu vēlmi ignorēt cilvēcisko faktoru, tomēr filmas centrā ir stāsts par varoņiem, kas dzīvo līdzās mums. Toms Henkss Salenbergera lomā ir vienkārši izcils (manuprāt, Henkss būtu pelnījis Oskara nomināciju), bet Īstvuds kā režisors radījis kaut ko patiešām lielisku un nesamākslotu. VĒRTĒJUMS: 9/10

Un kādas filmas šī gada sākumā esi noskatījies tu? 

Dzīve un ķibeles Spānijā


stjuarts_4Daudzi no mums kādreiz sapņojuši par dzīvi kādā no siltajām zemēm, kur var bezrūpīgi sauļoties, izbaudīt gardas dabas veltes un vietējo kultūru, tomēr dzīvei svešumā komplektā nāk arī problēmas. Rakstot autobiogrāfiskā darba “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā” turpinājumu “Papagailis piparu kokā”, Kriss Stjuarts nav aizmirsis ne par priekiem, ne par bēdām, ko sniedz dzīve Spānijas lauku ciematā. 

Jau pašā grāmatas sākumā Stjuarts ieskicē El Valero saimniecības ēnas pusi – lai nodrošinātu iztikas līdzekļus savai saimniecībai un ģimenei, viņam jādodas uz Zviedriju cirpt aitas. Stjuarts nav sajūsmā ne par garo ceļu cauri sniegputeņiem, ne par būšanu prom no ģimenes, ne arī par aitu cirpšanu, kas ir fiziski nogurdinošs darbs. Zviedrijai veltīta tikai viena īsa grāmatas nodaļa, kuru autors uzrakstījis tik meistarīgi un spilgti, ka labprāt būtu lasījis vēl un vēl par skarbās Ziemeļvalsts burvību. Stāsts par Zviedriju ir lielisks grāmatas ievads, jo lasītājiem parāda, ka Stjuarta ģimene nav nekādi priviliģēti miljonāri, kas ar savām bagātībām atkūlušies uz Spāniju, lai atpūstos un nedaudz patēlotu lauciniekus.

Pats lielāko dzīves daļu esmu nodzīvojis Ogres novada laukos, tāpēc dažus grāmatas fragmentus lasīju ar šausmām. Īpaši šokēja tas, kā autors ar sievu sagatavoja lielo kartupeļu ražu uzglabāšanai: klusi pie sevis murmināju “nē, nē, nē”, kad lasīju, ka Stjuarts kopā ar sievu kartupeļus divreiz mazgāja, lai sagatavotu tos glabāšanai. Vēlāk grāmatā tiek atklāts, ka lielā kartupeļu raža sapuva, bet autors neko nav minējis par mazgāšanas negatīvo ietekmi, tāpēc es ļoti ceru, ka kāds Stjuartam ir pateicis, ka kartupeļus pirms uzglabāšanas nedrīkst mazgāt. Rūdīti laucinieki šo grāmatu var lasīt kā trilleri, jo, pateicoties savam naivumam un pieredzes trūkumam, Stjuarts pieļauj ne vienu vien muļķīgu kļūdu. Bet te vietā teiciens, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.

“Papagailis piparu kokā” pārspēj pirmo grāmatu, jo autors šo grāmatu padarījis daudz personiskāku, ievijot tajā stāstus no savas jaunības, kā arī uzsverot daudzās ēnas puses, ar kurām jārēķinās, dzīvojot Spānijā, turklāt darbība kļūst daudz dinamiskāka un ir arī vairāki notikumi, kas uztur intrigu. Jāatzīst, ka būtu vēlējies, lai grāmatu no paša sākuma līdz pat beigām caurvītu kāda centrālā intriga, piemēram, dambja būvniecība: grāmatas sākumā autors varēja ieskicēt faktu par dambja būvniecību, bet beigās pastāstīt, kā tas viss beidzās, tādējādi radot grāmatas centrālo intrigu.

“No ūdens virsmas dibenu redzēt nevar, redz tikai debesu atspīdumu. Un tas ir pārāk nepatiess iespaids, lai uz to paļautos.”

Lasot grāmatu, brīžiem man autora ģimenes bija žēl, jo pašam nav nācies dzīvot tik pieticīgos apstākļos, turklāt Ziemassvētku sagaidīšana mitrā, aukstā mājā bez elektrības nešķiet tas jaukākais svētku pavadīšanas veids. Stjuarts lasītājiem pierāda to, ka nevajag kaudzēm naudas, lai izbaudītu skaistos dzīves mirkļus, turklāt šajā grāmatā viņš attaisno sev piešķirto Andalūzijas optimista titulu. Grāmatai pievienoto vērtību sniedz zīmēta tuvākās apkārtnes karte, fotogrāfijas katras nodaļas sākumā, kā arī grāmatas beigās pievienotā intervija ar autoru.

Pozitīva, izklaidējoša un skarbās dzīves realitātes piepildīta lasāmviela.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Izdevējs: “BaibaBooks”; No angļu valodas tulkojusi Ilze Burnovska.

Atskats uz 2016. gadu


6359893062651349621860352261_booksandmoviesJa būtu iespējams, es 2016. gadu restartētu, jo man, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, šis gads nebija tas pats veiksmīgākais, bet tajā bija arī daudz labu lietu. Piemēram, parasti tikai grūtībās cilvēks var uzzināt, kas ir viņa patiesie draugi, tāpēc man prieks, ka mans draugu loks arī pēc 2016. gada ir palicis nemainīgs. (Paldies jums, draugi!) Tieši tāpēc 2017. gadā gribu jums, bloga lasītāji, vēlēt labu veselību un draugus, kuru klātbūtne visvairāk jūtama tieši tad, kad neklājas viegli!

holden-caulfield

Foto: Carmela Alvarado

Veselības problēmu dēļ lasīju ļoti maz (gada laikā izlasīju 19 grāmatas), toties daudz skatījos filmas, seriālus, kā arī klausījos mūziku. Savu 2016. gada mīļāko grāmatu izlasīju jau pašā gada sākumā: šo godu ieguva Dž. D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”.  Pateicoties izdevniecībai “Zvaigzne ABC”, izlasīju Millennium triloģijas turpinājumu, pirms tas parādījās grāmatnīcu plauktos. Gada beigās izlasīju gada lielāko vilšanos literatūrā jeb Poteriādes lugu, kuras publicēšanu ir grūti izskaidrot, jo tā ir totāla grāmatu sērijas aklā zarna, ne papildinājums.

sense8_wallpaper_by_alexlima1095-d8xiqy9

Foto: Alex Lima

Seriālu lauciņā 2016. gads bija patiešām izcils. Veltīju savu brīvo laiku This Is Us, Sense8, Stranger Things, Teen Wolf, American Horror Story, 11.22.63., American Crime Story un Mr. Robot seriāliem. Pārtraucu skatīties seriālus Salem un Bates Motel, jo tie sāka mani garlaikot un to saturs vairs nešķita saistošs. Gada labākā seriāla titulu gribētu piešķirt gan This Is Us, gan Stranger Things, gan Sense8, bet, ja jāizvēlas tikai viens, tad priekšroku dodu Sense8.

Par gada labāko filmu man nebija jādomā, jo mana absolūtā 2016. gada favorīte ir Swiss Army Man. (Iespējams, ja būtu noskatījies jaunāko Ksavjē Dolana filmu, tad par labāko atzītu to, bet It’s Only The End Of The World skatīšanās man vēl tikai priekšā.)

rs-224400-21

Foto: Rolling Stone

Pagājušo gadu mana mīļākā grupa Paramore, kas tagad ir duets, pavadīja ierakstu studijā, lai jau 2017. gadā klausītāju vērtējumam nodotu savu jaunāko albumu. Kamēr Paramore pavadīja laiku studijā, tikmēr manu dziesmu atskaņošanas sarakstu pārņēma kāda cita grupa – twenty one pilots. Šī puišu dueta dziesmas Heathens un Stressed Out pagājušā gadā skanēja gandrīz visur: kafejnīcās, pasākumos un populārās filmās. Pateicoties šīm dziesmām, puiši tikuši arī pie 3 Grammy nominācijām. Savās dziesmās TØP apvienojuši vairākus žanrus, radot unikālu skanējumu, kā arī dziesmu tekstus izvēlējušies jēgpilnus – tiek dziedāts par emocionālās un garīgās veselības problēmām, jauniešu pašnāvībām, sevis meklējumiem, vientulību un daudz ko citu.

Gada beigās pie klausītājiem atgriezās britu dziedātājs Džeimss Arturs, kura jaunākais albums Back From The Edge atnesa viņam panākumus ne tikai Eiropā.

Mūzikas lauciņā gads bija patiešām labs, tomēr jāatzīst, ka nedaudz kaitināja pārspīlētā Bejonses glorificēšana un viņas PR komandas aktivitātes. Turklāt Bejonse sāka apnikt arī vairākiem profesionālajiem mūzikas kritiķiem, kuri viņas albumu Lemonade neiekļāva 2016. gada labāko albumu topā, jo, būsim godīgi, tas bija kvalitatīvs, bet ļoti uzspēlēts un mākslīgs.

Kādi ir mani plāni 2017. gadam? Vairāk rūpēties par savu veselību, veltīt laiku draugiem, izlasīt vairāk nekā 19 grāmatas, skatīties kvalitatīvas filmas, kā arī izvairīties no jauniem seriāliem (kas ir neiespējami).

Dažos teikumos par filmām


Pēdējo mēnešu laikā ļoti daudz esmu skatījies filmas, seriālus un ārzemju TV šovus, bet to apraksti līdz blogam tā arī nav nonākuši, jo par dažām filmām sakāmi tikai pāris teikumi, bet par citām grūti sakopot domas un apkopot informāciju, lai uzrakstītu izvērstu atsauksmi. Tieši tāpēc pastāstīšu dažos teikumos par daļu no filmām, kuras noskatījos pēdējo mēnešu laikā. 

the_girl_on_the_trainTeita Teilora režisētā filma The Girl On The Train ir ļoti gaumīgs trilleris, kas man atgādināja Deivida Finčera režisēto Gone Girl. Filmas sižets ir veiksmīgi savīts un intriga tiek noturēta līdz pēdējam brīdim, turklāt aktieru veikums ir lielisks, īpaši gribu izcelt Emīliju Blantu. Nestāstīšu, par ko ir šī filma, jo stāstījumā varētu nejauši ievīt arī kādu maitekli, tāpēc teikšu īsi – šī ir “must see” filma, ja esi psiholoģisko trilleru fans. VĒRTĒJUMS: 8,5/10

bridget_joness_baby_poster

Šāronas Makgvairas režisēto filmu Bridget Jones’s Baby gaidīju ar nepacietību, bet jāatzīst, ka tā sagādāja diezgan lielu vilšanos. Un ne tāpēc, ka Bridžitas lomas atveidotāja Renē Zelvēgere piedzīvojusi diezgan pamatīgas vizuālās pārvērtības, bet gan tāpēc, ka filma šķita saturiski ļoti vāja un paredzama. Filmas humors ir pabalējis un bija tikai pāris epizodes, kuras lika man iesmieties. VĒRTĒJUMS: 4/10

thelobster348024-504x700

Vēl nesen man šķita, ka gada lielākais WTF?! kino ir filma Swiss Army Man, bet tad noskatījos kritiķu saslavēto The Lobster, kurai līdzīgu filmu atrast būtu diezgan grūti. Absolūti absurda un vienlaicīgi šarmanta drāma/melnā komēdija par tuvu nākotni, kurā pret vientuļniekiem izturas kā pret slimniekiem, kurus jāizolē no pārējās sabiedrības, un tos, kas nespēj atrast sev jaunu partneri, jāpārvērš pašu izvēlētajos dzīvniekos. Kolina Farela sniegums filmā ir izcils, tomēr joprojām grūti saprast: filma man patika vai tikai pārsteidza un nedaudz arī šokēja?! VĒRTĒJUMS: 8/10

thewitchRoberta Egersa šausmu filma The Witch pavisam noteikti bija viens no patīkamākajiem pārsteigumiem kino pasaulē 2016. gadā. Grūti pat noticēt, ka šī ir režisora pirmā pilnmetrāžas filma, jo tajā jūtams unikāls rokraksts un meistarība, kādu daudzi režisori nespēj iegūt pat pēc vairākām filmām. Man kā lielam šausmu filmu un klasiskā kino fanam The Witch šķita kā saldais ēdiens, jo Egerss mūžsenu stāstu pasniedza jaunā manierē, iztiekot bez liekiem izskaistinājumiem un pārspīlētiem specefektiem. VĒRTĒJUMS: 9/10

indignation_posterDžeimsa Šamusa režisēto filmu Indignation noskatījos tikai tāpēc, ka man ļoti interesē piecdesmito gadu kultūra, kā arī tāpēc, ka filmā galvenās lomas atveido Logans Lermans un Sāra Gadona. Filma šķita garlaicīga, jo režisors vienā katlā ir sametis Korejas karu, kādas meitenes garīgās veselības problēmas, galvenā varoņa seksualitātes un reliģiskās piederības meklējumus, kā arī filmas varoņu sarežģītās attiecības ar ģimeni. Jāatzīst, ka filmas beigas bija negaidītas un, manuprāt, filmu izglāba, tomēr tas nemaina faktu, ka filma nav atmiņā paliekoša. VĒRTĒJUMS: 6/10

i_am_not_a_serial_killerBillija O’Braiena šausmu trilleris I Am Not a Serial Killer piesaistīja manu uzmanību ar savu nosaukumu un jāatzīst, ka stāsta ideja ir diezgan oriģināla, bet izpildījums gan nav tas spēcīgākais. Filmas varoņi ir kolorīti, bet ne līdz galam izstrādāti, turklāt dažu otrā plāna aktieru sniegums nešķita pārliecinošs. O’Braiena veikums ir līdz galam nenostrādāts un, skatoties filmu, mani nepameta sajūta, ka tas ir amatieru mazbudžeta kino projekts. VĒRTĒJUMS: 4/10

Tas šoreiz arī viss! Kuru no šīm filmām esi noskatījies tu? Un kuru no šīm filmām vēl tikai plāno skatīties?

Mātes un meitas attiecību labirintos


lusija-bartoneBieži vien dzirdēts apgalvojums, ka katras sievietes labākā draudzene ir viņas māte, tomēr tā tas nav vienmēr, jo netrūkst tādu sieviešu, kurām attiecības ar māti nav tās labākās. Elizabetes Strautas romānā “Mani sauc Lūsija Bārtone” stāstīts par vienu no šādiem gadījumiem. 

“Tas bija ļoti sen, kad gandrīz deviņas nedēļas man bija jāpavada slimnīcā.” Ar šādu teikumu tiek uzsākts Strautas romāns “Mani sauc Lūsija Bārtone”. Šķietami vienkārša operācija izraisa sarežģījumus, kuru dēļ Lūsijai slimnīcas palātā nākas pavadīt daudz ilgāku laiku, nekā sākotnēji tika plānots. Viņas vīrs parūpējies par to, lai Lūsijai nebūtu mirstošu palātas biedreņu, kā arī par to, lai palātā būtu televizors, kurš Lūsijā nekādu lielo interesi nerada, pat par spīti tam, ka viņas bērnībā televizors bija ekstra, par kuru varēja tikai sapņot. Ciemos pie Lūsijas ierodas gadiem ilgi nesatiktā māte, kura sev līdzi atnes pagātnes rēgus un sāpīgas atmiņas, no kurām Lūsijai tā arī nekad nav izdevies aizbēgt. Jaunā sieviete priecājas par mātes ierašanos, bet nenoliedzama ir viņu starpā valdošā spriedze, kas krājusies un biezējusi vairāku gadu garumā.

Sākot lasīt grāmatu, mani pārsteidza vīrišķīgi lakoniskais rakstības stils, kas nav izcakots un izskaistināts, lai tikai padarītu stāstu mazāk skarbu. Grāmatas nodaļas ir tikai dažas lapaspuses garas un tās vairāk atgādina tādus kā spilgtus uzplaiksnījumus, ar kuriem tiek ieskicēta Lūsijas bērnība, slimnīcā pavadītais laiks, kā arī saldsērīgā tagadne, kurā ir visi laimei nepieciešamie lielumi, tomēr pašas laimes bez skumju piejaukuma nav. Lasītājs var tikai filozofēt, kāpēc tā?! Iespējams, prieku par ģimeni un stabilo finansiālo stāvokli viņa pilnībā nevar izbaudīt tāpēc, ka pati bērnībā augusi nelabvēlīgā, disfunkcionālā ģimenē, kurā vecāku mīlestības un rūpju izpausmes bijušas ārkārtīgi retas un niecīgas. Iespējams, laime nav pilnīga, jo viņas attiecības nekad nesaņēma vecāku svētību. Iespējams, augot lielā nabadzībā, Lūsijai izveidojās priekšstats, ka turīgs dzīvesveids ir kaut kas tāds, par ko būtu jāizjūt kauns.

“Mans darbs nav lasītājam mācīt, kā atšķirt stāstījuma balsi no autora personīgā viedokļa.”

img_20161224_210550

Ļoti simpatizē tas, ka autore lasītājam neuzspiež savu viedokli vai emocijas – tiek izstāstīti notikumi un katra lasītāja paša ziņā ir tas, ko just pret katru no varoņiem.

Jāatzīst, ka daži stāsta pavedieni šķita traucējoši, jo beigās tie nekur neaizveda un palika karājamies gaisā. Ņemot vērā, ka grāmata ir tikai 142 lapaspuses gara, katrs lieks stāsta pavediens vērtējams kā mīnuss, jo laupa uzmanību grāmatas centrālajiem notikumiem. Būtu vēlējies arī rūpīgāk izstrādātus grāmatas varoņus, jo brīžiem pat galvenā varone šķita divdimensionāla, bet pieļauju, ka tas tā ir tāpēc, jo Strauta gribējusi izstāstīt Lūsijas stāstu, saglabājot neitrālu nostāju pret saviem varoņiem.

“Tieši tas mani visvairāk skumdina, ka tik skaistas un patiesas rindas tiek lietotas tik bieži, ka iegūst tādas uzlīmes seklo būtību.”

Šī viennozīmīgi ir grāmata, kas lasītāju nepamet vēl ilgi pēc tam, kad aizvērts grāmatas vāks.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Izdevējs: SIA “BaibaBooks”; No angļu valodas tulkojusi Santa Liģere.