“Mans draugs – nenopietns līķis” jeb 2016. gada kino lielākais un labākais WTF?!


swiss_army_man_posterJa es būtu kino režisors un man kāds iedotu izlasīt “Mans draugs – nenopietns līķis” (Swiss Army Man) scenāriju, tad, visticamākais, mana atbilde scenārija autoram būtu īsa: “WTF?!” 

Filmas galvenais varonis ir Henks (Pols Dano), kurš nonācis uz vientuļas salas. Brīdī, kad jaunais vīrietis jau uzlicis cilpu kaklā, lai atvadītos no dzīves, viņš pamana, ka krastā izskalots kāds cilvēks – Menijs (Daniels Redklifs), kurš, spriežot pēc visa, jau labu laiku ir miris. Tomēr miris draugs arī ir draugs! Tā sākas Henka un Menija ārkārtīgi neparastā draudzība.

Manuprāt, filmas scenārijs līdz reālas filmas tapšanai nonāca tikai tāpēc, ka filmas režisori Dens Vons un Daniels Šeinerts paši ir arī scenārija autori, jo grūti iztēloties, ka kāds ar filmas scenāriju nesaistīts režisors varētu uzņemties šīs absolūti trakās idejas realizāciju. Vons un Šeinerts, kuri, strādājot duetā, izmanto pseidonīmu Daniels, šajā filmā apvienojuši purkšķu jokus, zem jostasvietas humoru un ārkārtīgi neparastu bromanci ar 21. gadsimtā tik ļoti aktuālu, nopietnu un sāpīgu tēmu – vientulība.

Šajā piedzīvojumu drāmā/komēdijā kopā sakausēts tik ļoti daudz kas, kam normālos apstākļos nevajadzētu darboties, tomēr Vons un Šeinerts no visas šīs raibās elementu pārbagātības radījuši patiešām harmonisku filmu, kurā netrūkst totālu WTF?! brīžu, kā arī smieklīgu, bērnišķīgi naivu un līdz sirds dziļumiem aizkustinošu momentu. “Mans draugs – nenopietns līķis” ir uzdrīkstēšanās, kādu kino industrijā var redzēt ļoti reti.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas aktieriem varu veltīt tikai un vienīgi atzinīgus vārdus: Pols Dano skatītājiem liek izjust plašu emociju gammu, Daniels Redklifs sevi spilgti pierādījis savā karjerā līdz šim neparastākajā lomā, bet Mērija Elizabete Vinsteda abu vīriešu sirdsāķīša Sāras lomā ir vienkārši apburoša. Dano un Redklifs, piekrītot filmēties šajā filmā, uzņēmās lielu risku, kā arī viņiem nācās izkāpt no savas komforta zonas – tieši tāpēc es šos abus aktierus tik ļoti cienu. Viņu saspēle šajā filmā ir apbrīnas vērta, kā arī līdz sirds dziļumiem aizkustinoša un uzjautrinoša.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Filmas pirmizrāde notika 2016. gada Sandēnsas kinofestivālā, kur “Mans draugs – nenopietns līķis” režisori saņēma balvu par labāko režiju. Gan kinofestivālā, gan ārpus tā režisoru dueta Daniels veikums izpelnījās divējādas atsauksmes – daudzi to dēvēja par absolūti satriecošu uzdrīkstēšanos bez aizspriedumiem, tomēr netrūka arī tādu filmas skatītāju, kas to nodēvēja par vienkārši rupju un draņķīgu.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 (Viennozīmīgi viena no 2016. gada labākajām filmām.)

Uzķerties uz stereotipu āķa


jerkbait-9781631630668Par Mias Sīgertes debijas romānu Jerkbait pirmoreiz dzirdēju, kad skatījos literatūras vlogeru video par 2016. gada lasīšanas plāniem – vairāki vlogeri Sīgertes pirmo romānu minēja kā vienu no gada gaidītākajām grāmatām. Pateicoties pozitīvajām atsauksmēm un romāna žanram, arī manā lasāmo grāmatu sarakstā nonāca šis jauniešu romāns. 

Romāna galvenie varoņi ir dvīņubrāļi Tristans un Robijs. Abi spēlē vienā hokeja komandā, tomēr tikai Robijam hokejs ir sirdslieta, jo Tristans hokeju spēlē tāpēc, ka tā vēlas viņa vecāki. Tristans slepus raksta stāstus, fano par Brodvejas mūzikliem, kā arī sapņo par veiksmīgu karjeru teātrī. Dvīņu vecāki ir diezgan aizspriedumaini, tāpēc Tristanam jāapslāpē savas radošās izpausmes, kā arī sakostiem zobiem jāatbalsta talantīgais dvīņubrālis ceļā uz NHL. Robijs ir skolas slavenība, vairāku hokeja klubu favorīts, kā arī vecāku mīļākais dēls, tāpēc ģimeni īpaši satriec Robija pašnāvības mēģinājums. Vecāki liek mazāk mīlētajam dēlam pieskatīt topošo NHL spēlētāju, tāpēc Tristans jūtas vēl vairāk aizkaitināts, jo viņam ne tikai jādzīvo brāļa ēnā, bet arī jāupurē sava privātā telpa, brīvais laiks un nākotnes plāni, lai tikai pasargātu Robiju un izdabātu vecākiem. Laika gaitā Tristans atklāj, ka tā pa īstam Robiju nepazīst neviens, un tieši Tristans ir tas, kuram lemts pirmajam atklāt brāļa patieso būtību.

Romāna valoda ir patīkami plūstoša un vienkārša, bez klasiķu cienīgiem citātiem vai meistarības paraugdemonstrējumiem, tāpēc grāmatu bez jebkādām problēmām var izlasīt arī viena vakara laikā. Grāmatas varoņus gan būtu vēlējies rūpīgāk izstrādātus, jo lielākā daļa no tiem ir diezgan melnbalti – Tristana bijusī labākā draudzene Hetere lieliski iederētos filmā “Nekrietneles”, bet visvairāk pietrūka paša Robija padziļināta skatījuma uz visu apkārt notiekošo. Sīgertes romānā uzsvars likts uz aizspriedumiem, drošību internetā, homofobiju profesionālajā sportā, brāļu savstarpējām attiecībām, kā arī vardarbību skolās – lieliskas un ļoti aktuālas tēmas, kuru potenciālu Sīgerte diemžēl nav maksimāli izmantojusi.

IMG_20160614_170725Absolūti neesmu hokeja fans, tomēr grāmatā atainotā pēdējā spēle šķita kā izgriezta no kādas ļoti banālas deviņdesmito gadu bērnu filmas, jo tā bija pārāk neticama un klišejiska, lai es spētu tai ticēt. Bija arī pāris citas vietas grāmatā, kas uz mirkli sašķobīja manu ticību notiekošajam, bet par tām nerunāšu, lai nesabojātu lasītprieku citiem Jerkbait lasītājiem. Katrā ziņā robi romānā nebija tik lieli, lai uz tiem nevarētu pievērt acis, turklāt kā debijas romāns šis darbs nemaz nav zemē metams.

Šī grāmata ir ļoti jēgpilna lasāmviela jauniešiem, jo tajā ir atainoti pirmās mīlestības radītie prieki un bēdas, saskaršanās ar pirmajām grūtībām, tiecoties pēc savu sapņu īstenošanas, sarežģītais un reizē skaistais savu tuvinieku iepazīšanas process, kā arī ērkšķiem kaisītais vidusskolas laiks. Lai arī Jerkbait brīžiem šķiet nomācoša grāmata, tajā bieži dzirkstī pozitīvisms, kā arī romānu caurstrāvo doma, ka beigās viss taču būs labi.

Pats galvenais – Jerkbait palīdz atbrīvoties no stereotipiem, kas tik ļoti iesakņojušies sabiedrībā, īpaši nenobriedušos prātos un sporta pasaulē. (Spilgts piemērs ir profesionālais futbols, kur daudziem futbolistiem attiecības ar modelēm ir tikai PR triks, lai slēptu patieso seksuālo orientāciju, jo arī 21. gadsimtā sporta pasaule ir diezgan aizspriedumaina.)

VĒRTĒJUMS: 7/10 

“Poteriāde’ tiks papildināta ar vēl 3 jaunām grāmatām


harry-potter-ebooks

Publicitātes foto. 

Dž. K. Roulingas pārstāvji 17. augustā paziņoja, ka rakstniece izdos trīs jaunus stāstus (katru e-grāmatas formātā) par burvju pasaules vēsturi un visiem zināmiem Poteriādes varoņiem, tādējādi papildinot Cūkkārpas bibliotēku. 

E-grāmatas pircējiem būs pieejamas jau šī gada 6. septembrī un katra no tām maksās vidēji 3$. Grāmatas nebūs pārāk apjomīgas – katra no tām būs apmēram 10 000 vārdu gara.

Power, Politics And Pesky Poltergeists ļaus izprast Doloresas Ambrāžas izcelsmi, kā arī sniegs ieskatu profesora Horācija Gliemjraga un Lorda Voldemorta draudzības pirmsākumos. Šajā grāmatā uzsvars būs likts arī uz Azkabanas cietuma vēsturi.

Heroism, Hardship and Dangerous Hobbies ļaus labāk izprast profesori Minervu Maksūru un profesoru Remusu Vilksonu.

Hogwarts: An Incomplete and Unreliable Guide galvenais uzsvars būs likts uz noslēpumiem, kas slēpjas aiz Cūkkārpas skolas mūriem.

Pagaidām gan nav ziņu par to, ka šīs grāmatas pie lasītājiem varētu nonākt arī drukātajā formātā.

Seriāls, kas nojauc barjeras – Sense8


sense8Vai esi kādreiz izjutis pēkšņu un neizskaidrojamu iekāri, dusmas, prieku, nomāktību vai citas emocijas? Iespējams, tas tāpēc, ka tās nemaz nav tavas emocijas, bet kāda cita cilvēka, ar kuru tevi saista mistiska emocionālā un garīgā saikne. Lilijas un Lanas Vačovsku (dzimuši kā Endijs un Lerijs Vačovski) radītajā seriālā Sense8, kuru iespējams vērot Netflix, stāstīts par veseliem 8 šādiem cilvēkiem. 

Astoņi vadošie seriāla varoņi nāk no dažādām pasaules vietām un ir ārkārtīgi atšķirīgi: tumšādains autobusa šoferis (Aml Ameen), kurš pamanās iesaistīties bandu karos; Džekija Čana daiļā dzimuma versija (Doona Bae), kas uzņemas vainu par brāļa noziegumiem; transseksuāla hakere – lezbiete (Jamie Clayton), kura nokļūst aizdomīga ārsta nagos; indiešu farmaceite (Tina Desai), kura nemīl savu līgavaini, kuru apbrīno visi viņas radi un draugi; DJ meitene (Tuppence Middleton) no Anglijas, kura pamanās sapīties ar narkotiku tirgoņiem; sliktais zēns (Max Riemelt), kuram zagšana un ienaidnieku nogalināšana nesagādā nekādas problēmas; homoseksuāls meksikāņu aktieris (Miguel Ángel Silvestre), kurš “sēž skapī” un slēpj savu dzīvesbiedru, jo baidās, ka patiesība sagraus ne tikai viņa mačo tēlu, bet arī veiksmīgo karjeru; labais policists (Brian J. Smith), kurš apveltīts ar augstām morāles normām un mīkstu sirdi. 

Šķiet, ka šiem cilvēkiem ir ļoti maz kā kopīga, tomēr pamazām viņi sāk just saikni, kas izpaužas kā šķietamas vīzijas, nebijušu spēju parādīšanās, dīvaini sapņi, kā arī spēja vienā mirklī aizceļot uz vietu, kur atrodas kāds no pārējiem septiņiem cilvēkiem. Grūtā brīdī viņi viens otram var palīdzēt – piemēram, kad autobusa šoferim jāizrēķinās ar vietējo bandu, viņam pieslēdzas daiļā dzimuma Džekijs Čans un piekauj visus sliktos. Apvienojot savas individuālās spējas, zināšanas un uzkrāto pieredzi, viņi veido astoņu cilvēku komandu – tādu, kurā komandas biedri viens otru klātienē nemaz nav satikuši.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Protams, skan lieliski un aizraujoši, bet ir kāds BET – cilvēki ar šādām spējām nepatīk kādam dakterim, kurš vēlas viņus “izārstēt”. Dažiem no viņiem jātiek galā ne tikai ar savas dzīves problēmām, kuras kā sniega bumba kļūst arvien lielākas, bet arī jāglābj sava dzīvība, bēgot no ārsta, kura spējas un ietekme ir lielāka, nekā sākotnēji šķiet.

Seriālā stipri jūtams, ka Vačovsku māsām pēc dzimuma maiņas LGBT temati ir īpaši svarīgi, tāpēc seriālā ir gan geju pāris, gan transseksuāla sieviete, gan lezbiete. Tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis, bet, manuprāt, būtu pieticis ar vienu LGBT varoni – piemēram, ar transseksuālo hakeri, kura ir arī šī lieliskā citāta autore:

“The real violence, the violence I realized was unforgivable, is the violence that we do to ourselves, when we’re too afraid to be who we really are.”

Dalītas jūtas ir arī par episkajām cīņu ainām, jo to horeogrāfija un spraigums man lika apbrīnā pavērt muti, tomēr vienlaicīgi arī nācās domāt par to, cik ļoti nereālistiskas tās ir, jo ieroču lodes (nosacīti) labajiem varoņiem vienmēr lido garām, turklāt ne reizi vien seriālā kāds no labajiem varoņiem viens pats uzvar baru bruņotu noziedznieku. Skatoties Sense8, ticamības moments brīžiem zūd, bet tā vien gribas visus robus scenārijā ignorēt, jo Vačovsku radītā seriāla ideja ir patiešām svaiga un saistoša.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla varoņi ir rūpīgi izstrādāti un ar katru nākamo sēriju viņi kļūst dziļāki, nostiprinās viņu savstarpējā saikne, kā arī viņi iemācās izmantot viens otra valodu, spējas un zināšanas. Ar aktieru atlasi seriāla veidotāji trāpījuši desmitniekā, jo aktieri ir harismātiski, turklāt katrs savam atveidotajam varonim piešķīris kādu odziņu, tāpēc atsijāt favorīt-varoņus ir grūti. Simpatizē arī tas, ka galvenajām lomām izvēlēti ārkārtīgi talantīgi, bet vidusmēra kino baudītājam ne pārāk labi zināmi aktieri, kas padara šo seriālu vēl svaigāku.

Sense8 ieplānotas piecas sezonas, kuras skatītāju vērtējumam tiks nodotas piecu gadu garumā. Vačovskas uzrakstījušas pat seriāla noslēguma sēriju, turklāt aktieri parakstījuši līgumus uz visām piecām sezonām, tāpēc diezgan droši var teikt, ka seriālam būs vismaz piecas sezonas, ja vien reitingi pēkšņi nesāks strauju lejupslīdi.

Ja tev patika V For Vendetta, Cloud Atlas un Matrix sērijas filmas, tad nešaubos, ka tev patiks arī Sense8.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Karstākais vasaras fantastikas seriāls


strangerthingsposterDaferu brāļu radītā seriāla Stranger Things skatīšanās pielīdzināma Stīvena Kinga labāko hitu vērošanai. Šādus vārdus seriālam veltījis pats šausmu karalis Stīvens Kings, piebilstot, ka teiktais jāuztver kā kompliments. (Zinot, cik draņķīgas reizēm ir Kinga romānu ekranizācijas, piebilde šoreiz īsti vietā.) 

Šis Netflix seriāls pie skatītājiem nonāca šī gada 15. jūlijā, ātri izpelnoties ļoti pozitīvas atsauksmes gan no kritiķiem, gan no fantastikas seriālu cienītājiem. Seriāla darbība notiek kādā mazā ciematā, kas atrodas Indiānas štatā. 1983. gada 6. novembrī šajā ciematā mistiski pazūd 12 gadus vecais Vils (Noah Schnapp), kuru aktīvi sāk meklēt ne tikai policija, bet arī viņa māte Džoisa (Winona Ryder) un vecākais brālis Džonatans (Charlie Heaton), kā arī skolasbiedri. Dienā, kad pazūd Vils, ciematā uzrodas puiciska paskata meitene vārdā Vienpadsmit (Millie Bobby Brown), kura apveltīta ar iespaidīgām telekinēzes spējām. Pazudušā puiša tuvākie draugi Vienpadsmit ņem savā paspārnē, lai slēptu viņu no pieaugušajiem, kaut gan viņi lieliski apzinās, ka meitene no kāda bēg, un viņas uzrašanās noteikti ir saistīta ar Vila pazušanu. 

Cilvēkiem, kas dzīvojuši astoņdesmitajos, šis seriāls noteikti raisīs patīkamu nostalģiju, tomēr esmu lasījis, ka ne viss seriālā redzamais ir no astoņdesmitajiem, jo, piemēram, lukturīši esot pārāk moderni, daži spēkrati esot no deviņdesmitajiem, seriālā redzams arī automāts no deviņdesmitajiem, kā arī seriālā dzirdama dziesma, kas pie klausītajiem nonāca tikai astoņdesmito gadu beigās. Protams, tie ir tikai tādi sīkumi uz kuriem var arī pievērt acis, lai nebojātu sev skatīšanās prieku. Neskatoties uz to, ka esmu deviņdesmito gadu bērns, man jāatzīst, ka mani šī astoņdesmito gadu noskaņa acumirklī apbūra.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Cilvēki, kas veikuši aktieru atlasi, noteikti pelnījuši aplausus un konfeti salūtu, jo aktieru kolektīvs seriālā ir patiešām izcils, turklāt piefiksēju ne vienu vien aktieri, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis, bet, pateicoties Stranger Things, noteikti viņiem turpmāk pievērsīšu pastiprinātu uzmanību. Vinona Raidere pazudušā puisēna māti atveido vienkārši izcili, parādot ciešanas un vājprāta robežu, uz kuras balansē viņas varone, kas ne mirkli nezaudē ticību tam, ka viņas dēls ir dzīvs, arī tad, kad pierādījumi liecina par pretējo. Patīkami pārsteidza arī aktieri-bērni, īpaši Vienpadsmit atveidotāja Millija Bobija Brauna un Vila drauga Maika atveidotājs Fins Volfhārds. Savā redzeslokā noteikti paturēšu Vila brāļa atveidotāju Čārliju Hītonu un viņa simpātijas Nensijas atveidotāju Natāliju Daieri.

Seriāls uzbūvēts no daudzām klišejām un tajā jūtamas atsauces uz Kinga, Spīlberga, Lūkasa un Kārpentera daiļradi, tomēr šis ir tas gadījums, kad klišejas nešķiet kaitinošas. Tieši pretēji – seriāls šķiet svaigs un ļoti baudāms. Iespējams, seriāla popularitātē vainojams nostalģijas vilnis, kas pēdējā gada laikā gāžas pār mums – atgriežas “Pokemoni”, Harija Potera sāgai nesen pievienojusies jauna grāmata, seriālam “Pilna māja” (Full House) iznācis turpinājums utt. Es par to visu noteikti nesūdzos, jo arī seriāls par astoņdesmitajiem gadiem, kas ieturēts labākajās klasiskās fantāzijas un zinātniskās fantastikas tradīcijās, ir tieši tas, ko jau sen vēlējos. (Man kā lielam Stīvena Kinga fanam Stranger Things bija īsta medus maize.)

VĒRTĒJUMS: 9/10

Nindzja Timijs un nozagtie smiekli


300x0_timijs_vaksHenrika Tamma bērnu grāmata “Nindzja Timijs un nozagtie smiekli” jau vairākas nedēļas dzīvojas pa grāmatnīcu pirktāko grāmatu topu augšgaliem, tāpēc pieļauju, ka par Timiju dzirdējis gandrīz katrs, kuram mājās ir mazāki vai lielāki bērni, kas lasa grāmatas. 

Grāmatas galvenais varonis ir šķietami parasts kaķēns Timijs, kurš kopā ar savu labāko draugu ūdeļpuiku Simonu izgudro dažādas lietas, kuras vēlāk pārdod, lai nodrošinātu sev iztiku. Kādu dienu, nesot savu jaunāko izgudrojumu pircējam, draugus apzog Gribļu brālēni, tādējādi radot Timijā un viņa draugos vēlmi apkarot noziedzību. Tiek izveidota nindzju komanda, kas naktīs patrulē, lai atklātu, kāpēc tiek zagti izgudrojumi, kā arī to, kas un kāpēc zog bērnu smieklus. Protams, kā jau vairumā grāmatu, arī šajā netrūkst piedzīvojumu un mīlestības.

Foto: Ilustrācija no grāmatas.

Foto: Ilustrācija no grāmatas.

Pirmais, kas mani šajā grāmatā piesaistīja, protams, bija ilustrācijas, kurās varētu ilgi lūkoties, apbrīnojot smalkās detaļas un meistarīgo izpildījumu. Tamms strādājis arī pie Šreka un Nārnijas filmām, kas ir jūtams grāmatas ilustrācijās, jo galvenie varoņi līdzinās Šreka filmu varoņiem, bet pilsētas vide savā iespaidīgumā daudz neatpaliek no Nārnijas pasaules. Autoram gan neko nevar pārmest, jo katram māksliniekam taču ir savs rokraksts, turklāt katra ilustrācija ir kā maza, skaista glezniņa, tāpēc sūdzēties par vizuālo saturu būtu grēks.

Teksta saturs gan nav tik spēcīgs kā ilustrācijas, jo stāsts neko īpaši jaunu nepiedāvā – ir galvenais varonis ar augstām morāles normām, talantīgs izgudrotājs, pāris ne pārāk inteliģenti draugi, viens izskatīgs draugs, noslēpumaina skaistule, kā arī ļaundaris, kura ļaunumam nav tāda īsti pārliecinoša pamatojuma. Īsti arī nesapratu, kāpēc ļaundaris tik ļoti vēlas iegūt sev dvēseli, jo kāds labums sliktajam džekam no dvēseles?! Man nedaudz pietrūka arī humora, jo, manuprāt, katra kārtīga bērnu grāmata pelnījusi pamatīgu humora devu. (Šajā jomā Tamms varētu pamācīties no latviešu rakstnieka Māra Putniņa, kurš ne tikai spēj sasmīdināt visu vecumu lasītājus, bet arī prot radīt ļoti oriģinālus grāmatu varoņus.)

Grāmatas vēstījums ir pozitīvs, kā arī galvenie stāsta varoņi ir patīkami un harizmātiski, tomēr, kā jau minēju, būtu vēlējies, lai Tamma ideja būtu daudz oriģinālāka. Ja neskatās uz oriģinalitātes trūkumu, tad jāatzīst, ka Tamma grāmata nostrādāta izcili – sākot ar ilustrācijām un beidzot ar lielisko tehnisko izpildījumu. Noteikti vēlēšos izlasīt arī nākamo šīs sērijas grāmatu, kuras ilustrācijas, starp citu, jau var apskatīt autora mājaslapā. (Un tās ir patiešām elpu aizraujošas.)

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

No zviedru valodas tulkojusi Rute Lediņa; Izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”.

Meklējot Sofijas noslēpumu


300x0_sofijasnoslepums_978-9934-0-6073-1Vasarai piestāv piedzīvojumi un noslēpumu šķetināšana – arī tad, ja tas tiek darīts caur grāmatas lapaspusēm. Tieši tāpēc Lindas Nemieras jaunākais romāns “Sofijas noslēpums” būs vasarai piemērota lasāmviela, kuru izbaudīt, sauļojoties pludmalē vai kliedējot nomāktību lietainā dienā.

Kad sirdssāpju nomāktā Maruta ierodas Rīgā, lai satiktu savu bērnības draudzeni un studiju biedreni Veroniku, kura Rīgā strādā par gidi, abas vēsturnieces nemaz nenojauš, kas viņas sagaida jau pavisam tuvā nākotnē. Maruta ir atradusi pavedienus, kas viņu varētu aizvest līdz zudušajai Atlantīdai, tomēr viņa nevēlas meklēt to viena, tāpēc pierunā Veru doties sev līdzi ceļojumā uz Stambulu, kur meklējamas pirmās norādes. Pēc nepārliecinošas pretošanās draudzenes trakajai idejai, Vera piekrīt uz laiku paņemt atvaļinājumu un jau pavisam drīz abas sēž lidmašīnā uz Stambulu, kur plānots ne tikai atpūsties no ikdienas rutīnas, bet arī noskaidrot, kādu noslēpumu glabā Svētās Sofijas katedrāle. Atpūsties īsti nesanāk, tomēr iekulties dažādos piedzīvojumos un iedzīvoties pirmajos sirmajos matos abām draudzenēm gan izdodas.

Jāatzīst, ka, lasot pirmo grāmatas nodaļu, bija nedaudz grūti pierast pie rakstnieces unikālā stila, kurš absolūti nav latviski depresīvs, bet ir dzīvespriecīgs, optimistisks un ar humoru pieliets. Dažbrīd gan tiek aizskarti arī nopietni temati, tomēr Linda necenšas savas varones pārāk žēlot, kā arī neļauj to darīt viņām pašām, kas man savā ziņa pat simpatizē, jo ne Vera, ne Maruta nav “pie visa vainīgi vīrieši” tipa sievietes. Protams, grāmatā ir lasāmi daži uz stereotipiem balstīti pieņēmumi par dzimumiem, tomēr nav arī tā, ka vismaz daļēji tie nebūtu patiesi.

Runājot par romāna vājajām vietām, jāatzīst, ka būtu gribējis, lai galveno varoņu ceļš būtu daudz sarežģītāks, jo diezgan bieži problēmas tika atrisinātas ar to, ka jauno sieviešu ceļā īstajā laikā un vietā parādījās īstie cilvēki. Kā arī nedaudz pietrūka varoņu iekšējo konfliktu, kas būtu padarījuši abas sievietes nedaudz dziļākas, tādējādi ļaujot lasītājiem labāk viņas izprast. Romāna stiprākās puses – vēsturisko faktu pārbagātība un dzirkstošais humors.

Var just, ka Linda iepriekš rakstījusi grāmatas jauniešiem, jo arī “Sofijas noslēpumā” ir atsauces uz bērnu un jauniešu iemīļotiem popkultūras darbiem, kā arī romāna valoda ir jauniešu romāniem diezgan tipiska, tāpēc lasīšanas process ir raits. Pieļauju, ka “Sofijas noslēpums” varētu patikt tiem lasītājiem, kas bērnībā fanoja par Enidas Blaitonas darbiem, jo šajā romānā ir vērtības, kuras ar savām grāmatām cītīgi popularizēja Blaitona.

Baidījos, ka rakstniece, izvēloties pārāk pompozu atrisinājumu, romānu varētu sabojāt, tomēr beigas bija labākas un piezemētākas nekā gaidīju, tāpēc, aizverot grāmatas aizmugurējo vāku, palika patīkama pēcgarša.

VĒRTĒJUMS: 6/10