Neturēt mēli aiz zobiem


42528712954ddebef15fe09.93531036Katrs taču kādreiz ir atvēris ziņu portālu komentāru sadaļu, tāpēc tur valdošā žults izgāztuve diez vai kādu vairs spēj pārsteigt, bet ne par sliktajiem komentētājiem šoreiz gribu runāt. Jautājums ir šāds: kāpēc mēs turam mēli aiz zobiem (vai pirkstus nost no taustiņiem), kad sakāms kas labs?

Veidojot blogu, sešu gadu laikā komentētāji bijuši ļoti aktīvi un atstājuši vairākus tūkstošus komentāru, no kuriem tikai kāds ducis ir ar izteikti negatīvu vēstījumu, bet pārējie komentāri ir jautājumi, konstruktīva kritika, lasītāju iespaidi, kā arī uzslavas un ieteikumi. Tieši tāpēc man ir tāda absolūti naiva vīzija, ka kādreiz visi cilvēki internetā uzvedīsies tā, kā mana bloga lasītāji: būs atvērti diskusijām, neskoposies ar labajiem vārdiem, bet kritiku vienmēr pamatos.

Manuprāt, latviešiem (un ne tikai) ir tāds kā netikums – turēt mēli aiz zobiem tad, kad gribas pateikt ko labu. Arī es nereti noriju kādu komplimentu, kurš ilgi svilis uz mēles gala, bet beigās palicis neizteikts, jo virsroku ņēmusi kautrība vai bailes, ka mani varētu pārprast.  Būtu ārkārtīgi skaisti, ja mēs šo netikumu izskaustu, iemācoties izteikt komplimentus citiem, kā arī rakstītu labus vārdus katru reizi, kad rastos vēlme to darīt, jo no labu vārdu teikšanas neviens taču nav izputējis.

Iespējams, kāds tavu komentāru izlasīs tieši brīdī, kad jutīsies absolūti draņķīgi, un tieši tavs komentārs kļūs par viņa dienas labāko notikumu. (Piemēram, viens no maniem sadarbības partneriem gandrīz katru vēstuli pabeidz ar tekstu: “Paldies par lielisko darbu!” It kā īss un pat nedaudz banāls teksts, bet mani tas iepriecina katru reizi, kad saņemu vēstuli, kā arī palīdz nezaudēt motivāciju, strādājot pie šī cilvēka pasūtītajiem darbiem.)

Amerikāņu poproka grupai Paramore ir tāda dziesma Last Hope, kurā ir šāds teksts: It’s just a spark / But it’s enough to keep me going / And when it’s dark out, no one’s around / It keeps glowing. Ja arī kāds labs komentārs vai kompliments ir tikai tāda maza dzirkstelīte, iespējams, ar to kādam ir pietiekami, lai viņš turpinātu iet un viņa sejā iedegtos smaids. Te vietā arī teiciens par sveci, kas neko nezaudē, ja ar savu liesmu aizdedz citu sveci.

Noslēgumā gribu citēt rakstnieci Vizmu Belševicu, kas trāpīgi izteikusies par komplimentiem sievietēm:

“Pasaki sievietei, ka viņa ir skaista, un viņa ir skaista – it kā spuldzīte iekšā iedegas, un uzreiz var redzēt, kas viņā jauks.”

Katram ir sava tumšā puse


300x0_coverKad 2014. gadā visu pasauli pāršalca Sallijas Grīnas grāmatas “Tumšā puse” popularitātes vilnis, nosolījos, ka grāmatu nelasīšu, jo bieži vien izrādās, ka reklāmas kampaņa bijusi labāka par pašu grāmatu. Pateicoties draugu – grāmatu blogeru izdarītajam spiedienam, šogad nolēmu grāmatu tomēr izlasīt, lai uzzinātu, kas tad bija labāks – grāmata vai tai veltītā reklāmas kampaņa?! 

Grāmatas galvenais varonis ir Neitans – sešpadsmit gadus vecs puisis, kura dzīvi sarežģī fakts, ka viņa māte ir baltasiņu ragana, bet tēvs ir viens no pasaules dižākajiem melnasiņu burvjiem. Grīnas radītajā burvju pasaulē melnasiņu burvji tiek vajāti un nogalināti, tāpēc, dodoties uz kārtējo Padomes pārbaudi, Neitana vecmamma, kas audzina zēnu, ir ieinteresēta, lai mazdēlam tiktu piešķirts kods “nav konstatējams”, jo viņa lieliski apzinās, ka Neitans nekļūs par baltasiņu burvi. Tomēr ir skaidrs, ka ilgstoši koda piešķiršanu atlikt nevarēs un kādu dienu Neitans tiks atzīts par pilntiesīgu melno burvi, tāpēc puisim ir tikai divas izvēles iespējas – bēgt vai sadarboties ar Padomi.

Pirms sāku grāmatu lasīt, jau tiku brīdināts, ka neko pārāk dziļu vai filozofisku no tās nevajag gaidīt, jo “Tumšā puse” ir diezgan viegla izklaidējošā literatūra, kuras galvenā mērķauditorija ir pusaudži un jaunieši. Jāatzīst, ka sen nebiju lasījis grāmatu ar tik vienkāršu teikumu uzbūvi, bet tas pat īsti nešķita traucējoši, jo vienkāršie teikumi padarīja lasīšanas procesu ļoti ātru, turklāt pieļauju, ka vienkāršā valoda palīdzējusi Grīnai izvairīties no tukšu salmu kulšanas.

Lai arī kā man nepatiktu salīdzināt literāros darbus, jāatzīst, ka romāna pirmajā pusē ir jūtama “Harija Potera” ietekme, no kuras otrajā grāmatas pusē vairs nav ne smakas. (Saturiskā dziļuma un rakstības stila ziņā Grīnai gan vēl ir ļoti jāaug, lai sasniegtu Roulingas līmeni.)

Rakstniece Sallija grīna. Foto: Andrew Crowley

Rakstniece Sallija Grīna. Foto: Andrew Crowley

Visvairāk šajā darbā simpatizē tas, ka grāmatas galvenais varonis ir nosacīti sliktais tēls, kurš cīnās pret nosacīti labajiem varoņiem, tādējādi parādot, ka nekas šajā pasaulē nav tikai labs vai slikts. Protams, daudz lasīts, ka Grīna zemtekstos runā par rasismu, homofobiju un citiem svarīgiem tematiem, bet pa lielam jāpiekrīt, ka šis ir stāsts par sabiedrības nespēju un nevēlēšanos pieņemt atšķirīgo. Ja jaunais lasītājs, lasot šo romānu, iedarbina kritisko domāšanu un sāk prātot, kas tad īsti ir labs, bet kas slikts, tad, manuprāt, Grīna ir panākusi cerēto.

Šīs grāmatas lasīšana atgādina popkorna ēšanu – tu zini, ka tas nav nekāds smalkais ēdiens, bet tas ir garšīgs, atkarību izraisošs un apstāties var vien tad, kad turza izēsta tukša. Grīna mani ir apbūrusi ar sīkumiem – ar dažādo burvju spēju aprakstiem, ar rituālu, kurš jāizpilda, lai burvis varētu iegūt cita burvja spējas, kā arī ar izvairīšanos no moralizēšanas par to, kas tad īsti ir pareizs, bet kas ne.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Izdevējs: apgāds “Zvaigzne ABC”, no angļu valodas tulkojusi Ieva Elsberga.

Roulinga atklājusi jaunu burvju skolu eksistenci


Foto no Pottermore vietnes.

Foto no Pottermore vietnes.

Nesen rakstniece Dž. K. Roulinga atklāja, ka Poteriādē minētās burvju skolas (Cūkkārpa, Bosbatona un Durmštranga) nav vienīgās, kuras eksistē šajā pasaulē. Viņa gan atzīst, ka valstis, kurām esot pašām savas burvju skolas, ir ārkārtīgi maz. 

Wizarding-School-Map-Beauxbatons

Beauxbatons (Bosbatonair burvju un raganu skola Francijā. Tajā galvenokārt mācās bērni no Francijas, Spānijas, Vācijas, Luksemburgas un Beļģijas.

Wizarding-School-Map-Durmstrang

Durmstrang (Durmštranga) ir burvju un raganu skola Bulgārijā. Šai skolai ir vissliktākā reputācija no visām burvju skolām, jo daudzi tās audzēkņi un skolotāji piekopj tumšās zintis.

Wizarding-School-Map-Hogwarts

Hogwarts  (Cūkkārpa) ir burvju un raganu skola Lielbritānijā. Tajā lielākoties mācās bērni no visas Apvienotās Karalistes.

Wizarding-School-Map-Ilvermorny

Ilvermorny ir burvju un raganu skola Ziemeļamerikā. Sīkāku informāciju par šo skolu Dž. K. Roulinga solījusies atklāt tuvākajā laikā.

Wizarding-School-Map-Castelobruxo

Castelobruxo ir burvju un raganu skola Dienvidamerikā. Skolā mācās bērni no visas Dienvidamerikas un galvenais uzsvars skolā likts uz herboloģiju un maģisko būtņu kopšanu.

Wizarding-School-Map-Uagadou

Uagadou ir burvju un raganu skola Āfrikā. Šī ir vislielākā no visām burvju skolām, jo tā uzņem burvjus un raganas no visa kontinenta. Galvenais uzsvars skolā tiek likts uz astronomiju, alķīmiju un pārvērtībām.

Wizarding-School-Map-Mahoutokoro

Mahoutokoro ir burvju un raganu skola Japānā. Skola uzņem skolēnus jau no 7 gadu vecuma un īpašs uzsvars tajā tiek likts uz kalambola spēlētprasmes izkopšanu.

Vietnē Pottermore gan minēts, ka pasaulē ir veselas vienpadsmit lielas burvju un raganu skolas, tāpēc atliek gaidīt jaunus paziņojumus no Dž. K. Roulingas un minēt, kuras tad būs tās 4 valstis vai kontinenti, kas piepulcēsies lielajam vienpadsmitniekam. (Pieļauju, ka pie savām burvju skolām tiks arī Krievija, Austrālija un Skandināvijas valstis.)

Bagāto deģenerātu klubs


rsz-quad-aw-26097-the-riot-clubLones Šērfigas režisēto filmu The Riot Club (2014) nolēmu noskatīties tikai tāpēc, ka vēlējos uzzināt, vai dziedātājs un britu grupas Years & Years līderis Olijs Aleksandrs tēlo tikpat labi, cik dzied. Aleksandra aktiermeistarību novērtēt varēju tikai daļēji, jo viņam filmā ir maznozīmīga otrā plāna loma, bet man prieks, ka dziedātājs/aktieris mani aizveda līdz šai neparastajai filmai. 

Filmas pamatā ir Loras Veidas 2010. gada luga Posh, kuru pati Veida tad arī nedaudz pārveidojusi, lai padarītu stāstu filmas formātam draudzīgāku. Filmā stāstīts par lorda Riota dibinātu klubu, kas tiek dēvēts par Dumpja klubu (no angļu valodas riot-dumpis) – tajā tiek uzņemti tikai augstdzimuši jaunie Oksfordas Universitātes studenti. Klubs ir elitārs un iekļūšana tajā nozīmē rozēm kaisītu nākotni, jo visi, kas reiz bijuši Dumpja kluba biedri, pēc Oksfordas absolvēšanas ieņēmuši vadošus amatus. Sākumā varētu šķist, ka tas ir nūģu un intelektuāļu klubs, tomēr ātri vien top skaidrs, ka augstdzimušie jaunieši ālējas trakāk nekā vidusmēra koledžas studenti, bet brīžiem viņu izdarības kļūst izteikti kriminālas. (Vārda vistiešākajā nozīmē.)

Viens no jaunākajiem kluba biedriem ir Mailzs Ričards (Makss Aironss), kurš atšķiras no pārējiem kluba biedriem, jo netīksminās par savu statusu sabiedrībā, kā arī ātri vien iemīlas jaukajā Lorenā (Holideja Greindžere), kura nāk no gluži parastas vidusmēra ģimenes. Reizē ar Mailzu klubā tiek uzņemts arī Alisters (Sems Klaflins), kurš jau no paša sākuma izjūt konkurences garu un dažādos veidos cenšas ieriebt Mailzam. Dumpja klubā, kurā valda bohēmiskas ballītes, bezgaumīgi un pat ļauni joki, kā arī uzskats, ka par naudu var nopirkt visu, Mailzs lēnām zaudē savas augstās morāles normas un sāk pakļauties harizmātisko jauniešu spiedienam.

Dumpja kluba biedru tumšā daba atklājas, kad viņi sapulcējas nomaļā kafejnīcā, kurā saimnieko kāds tēvs ar savu meitu – nonākot saskarsmē ar vienkāršiem, smagi strādājošiem cilvēkiem, jaunieši noraujas no ķēdes un izrāda savu pārākumu visos iespējamos veidos.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Jāatzīst, ka neesmu pārāk liels “sliktie bagātie un labie nabagie” tipa filmu fans, tomēr šī Šērfigas filma ir diezgan daudzkrāsaina, kā arī tās radītā pēcgarša ir spēcīga. Turklāt arī nosacīti labie varoņi šajā filmā ļauj savus ideālus nopirkt par naudu, kā arī sēž maliņā klusēdami brīžos, kad varētu kādu aizstāvēt un cīnīties par taisnību. Arī klišejisks filmas atrisinājums izpaliek, jo viss notiek līdzīgi kā reālajā dzīvē – noteikumus diktē tie, kam ir nauda. Iespējams, daudziem skatītājiem šī filma varētu sagādāt zināmu rūgtumu, tomēr jāņem vērā, ka šis nav nekāds Disnejs, kur godīgais nabadziņš uzvar visus noziedzniekus un augstdzimušos bagātniekus, kas tīksminās par savu varu.

Aktieru sniegums šķita pārliecinošs un īpaši patika Maksa Aironsa un Holidejas Greindžeres sniegums, bet Olija Aleksandra atveidotais pamuļķītis Tobijs pazuda starp daudzajiem varoņiem, kas bija spilgtāki par viņu. Kritiķi The Riot Club pārsvarā vērtējuši kā viduvēju filmu, bet man tā šķita diezgan laba un atmiņā paliekoša, ne viduvēja. Katrā ziņā man nebūtu nekādu iebildumu pret šīs filmas atkārtotu skatīšanos, jo tehniski tā ir izveidota baudāma, kā arī par aktieru sastāvu un viņu sniegumu sūdzēties nevar.

Daži kritiķi pat izteikušies, ka līdzīgos klubos noteikti aug arī topošā Lielbritānijas elite, tāpēc domāju, ka tas vien ir labs iemesls, kāpēc šo filmu ir vērts noskatīties.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10

Dzīve kā kino


skaistas.drupasZiemai piestāv grāmatas par siltajām zemēm un reibinošām kaislībām, tāpēc šoziem manā grāmatu plauktā nonāca izdevniecības BaibaBooks izdotais Džesa Voltersa romāns “Skaistās drupas”. 

Romāna darbība sākas 1962. gada aprīlī, kad kādā ļoti mazā Itālijas ciematā ierodas Holivudas aktrise Dī Moreja. Ar īpatnējo skaistumu apveltītajā sievietē ieskatās viesnīcas “Pienācīgs skats” īpašnieks Paskāls Tursi, kura attiecību pieredze ir diezgan niecīga, jo Portovergoņas ciematā jaunas sievietes ir reta parādība. Protams, jaunais vīrietis apzinās, ka iegūt amerikāņu sievietes sirdi ir gandrīz neiespējami, jo viņa ir Holivudas aktrise, bet viņš tikai noplukušas viesnīcas īpašnieks, turklāt Dī atklāj, ka viņai diagnosticēts vēzis.

Jau pēc pirmās nodaļas lasītājs tiek aizvests uz mūsdienu Holivudu, kur filmu producenta Maikla Dīna galvenā attīstības asistente Klēra Silvera nesaprot, ko darīt ar savu dzīvi, jo iestrēgusi attiecībās ar vīrieti, kurš ir atkarīgs no porno un striptīza klubiem, turklāt viņa ir vīlusies arī savā darbā, no kura negūst nekādu gandarījumu. Dienā, kad sieviete nolēmusi pamest darbu pie Dīna, viņa satiek Šeinu Vīleru, kurš ir dzīvē vīlies trīsdesmitgadnieks.

Romāns ir salīmēts no atmiņu ainām, mūsdienīgiem ieskatiem Holivudas aizkulisēs, fikcionāliem lugu, memuāru un romānu fragmentiem, tādējādi radot diezgan daudzkrāsainu stāstījumu, kas ar katru nākamo lappusi kļūst plašāks un dziļāks. Lasot pirmās romāna nodaļas, man grāmata šķita pārāk salkana, kā arī bija aizdomas, ka turpmākā notikumu attīstība būs viegli paredzama, tomēr ar katru nākamo nodaļu manas domas par šo darbu mainījās uz labo pusi. Varoņu ceļi nav ar rozēm kaisīti, turklāt vairumam no viņiem nav Holivudas romantisko filmu cienīgas dzīves, bet ir ikdienas pelēcība un rutīna, kurā netrūkst nožēlas un rūgtuma par pagātnē neizmantotajām iespējām. Lai stāstījums nešķistu pārāk depresīvs, Volters romānu piesātinājis ar dzirkstošu un brīžiem pat diezgan melnu humoru.

“Taču daži cilvēki gaida mūžīgi un tikai mūža beigās saprot, ka viņu dzīve ir ritējusi, kamēr viņi gaidīja tās sākšanos. (…) Viņš tieši tā jutās – it kā sēdētu kinoteātrī un gaidītu filmas sākšanos.” 

Šis citāts lieliski raksturo to, kā jūtas daudzi šī romāna varoņi – iestrēguši savās dzīvēs, gaidot, kad notiks lielais pavērsiens, kas atbrīvos iesprūdušo kinolenti. Volters lasītājiem izkliedē ilūzijas par žilbinošo Holivudu, parādot, ka kino industrijā valda nauda, zemas morāles normas un akla dzīšanās pēc jaunības un skaistuma, kas cilvēkiem liek izskatīties muļķīgi. Tomēr ne viss ir tik melns, kā tiek mālēts, jo māksla taču vienmēr prasa upurus un kino nav izņēmums.

Tomēr ne par kino ir šis romāns – tas ir par cilvēkiem, viņu cerībām un upurētiem sapņiem. “Skaistās drupas” noteikti nekļūs par literatūras klasiku, bet romānu ir vērts lasīt kaut vai tikai tāpēc, lai nezaudētu ticību labajam.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Izdevējs: SIA BaibaBooks, no angļu valodas tulkojusi Daiga Meldere.

Pedofilijas skandāls prožektoru gaismā


spotlight-2015-poster-300x445Jaunās tūkstošgades pašā sākumā pasauli pāršalca ziņa, ka katoļu baznīca ilgstoši piesegusi Bostonas priesterus, kas seksuāli izmantojuši bērnus. Tas gan nebija nekāds nejaušais atklājums, jo pie tā ilgstoši un pašaizliedzīgi strādāja laikraksta The Boston Globe pētnieciskās žurnālistikas komanda, kas par savu darbu vēlāk saņēma Pulicera balvu. Par to tad arī Toma Makārtija režisētā biogrāfiskā drāma Spotlight (2015). 

The Boston Globe redakcijā ierodas laikraksta jaunais redaktors Mārtijs Barons (Līvs Šreibers), kurš ir pārsteigts, ka slejai par pedofilijas skandāliem katoļu baznīcā žurnālisti nav plānojuši turpinājumu. Barons vēlas, lai Spotlight pētnieciskās žurnālistikas komanda veiktu padziļinātu šī temata izpēti, atmaskojot ne tikai priesteru pastrādātos noziegumus, bet arī katoļu baznīcas lomu pedofilijas skandālu slēpšanā. Žurnālistu komanda nekavējoties uzsāk darbu pie informācijas vākšanas, kas nav vienkāršs process, jo liels skaits cietušo atsakās tikties ar žurnālistiem, bet daudzus izpētes darbam nepieciešamos materiālus ir gandrīz neiespējami iegūt, jo katoļu baznīca parūpējusies par to, lai tie nebūtu pieejami.

Lai arī vienas galvenās lomas filmā nav, īpaši izceļas Spotlight komandas vadītājs Volters “Robijs” Robinsons (Maikls Kītons) un divi komandas žurnālisti: Maiks Rezendess (Marks Rufalo) un Saša Faifere (Reičela Makadamsa). Makārtijs nav pārāk uzsvēris žurnālistu dzīvi ārpus darba, vien parādījis, ka vienam ir bērni, otrs cīnās par attiecību saglābšanu, bet vienīgā komandas dāma aizvada samērā parastu ģimenes dzīvi. Manuprāt, režisors darījis pareizi, jo licis uzsvaru uz žurnālistu veikumu, ne uz privātās dzīves likstām, jo filma taču ir par žurnālistu milzīgo darbu, kas tika ieguldīts, lai atmaskotu katoļu baznīcu. Filmā varam novērtēt ne tikai to, cik liela vērtība komandas darbam ir žurnālistikā, bet arī kino mākslā, jo filmā Spotlight var redzēt, ka aktieri strādājuši kā vienota, labi ieeļļota zobratu sistēma.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Veidojot filmu, Makārtijs saglabājis objektivitāti, nesadalot pasauli labajos un ļaunajos. Iespējams, kāds uztvers, ka filma ir vērsta pret kristiešiem, bet tā nebūt nav, jo ne velti režisors iekļāvis tajā ainu, kurā kāds psihiatrs, kurš agrāk bijis priesteris, apgalvo, ka viņa ticība Dievam ir mūžīga un viņš cenšas to nodalīt no baznīcas, kas ir cilvēku radīta iestāde.

Lai pastiprinātu filmas vēstījumu, dažās ainās, kurās tiek runāts par bērnu seksuālu izmantošanu, fonā skraida mazi bērni – šīs ainas uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka visu ķermeni uz mirkli pārklāja zosāda. Šīs ainas ir lielisks atgādinājums tam, ka no seksuālas vardarbības cieta nevis izdomāti tēli, bet gan reāli bērni, kas guvuši neizdzēšamas psiholoģiskās traumas.

Spotlight ir skaista un cieņpilna slavas dziesma kvalitatīvai pētnieciskajai žurnālistikai un cilvēkiem, kas tajā darbojas, bieži vien riskējot pat ar savām dzīvībām, lai tikai cilvēki uzzinātu patiesību un kaut kas šajā pasaulē mainītos uz labo pusi.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Kaprīzā jaunā zvaigzne


Life-Movie-Poster-Dane-DeHaan-Robert-PattinsonArī sešdesmit gadus pēc savas nāves aktieris Džeimss Dīns ir leģenda, kas turpina dzīvot – grāmatās, fotogrāfijās, modes pasaulē, filmās, atmiņās, nostāstos un cilvēku sirdīs. Šoreiz stāsts ir tieši par bildēm, jo aktiera fotogrāfijas, kuras 1955. gadā uzņēma Deniss Stoks, kļuva tik leģendāras, ka tās apbūrušas un iedvesmojušas daudzus cilvēkus dažādos laikos, arī režisoru Antonu Korbijnu, kurš par to tapšanas aizkulisēm nolēma uzņemt filmu Life (2015).

Filma sākas ar to, ka Life Magazine žurnāla fotogrāfs Deniss Stoks (Roberts Patinsons) nolemj izveidot foto stāstu par tolaik mazpazīstamu aktieri Džeimsu Dīnu (Deins Dehāns), kurā Stoks saskata kaut ko ļoti īpašu. Viņš tic, ka šis jaunais cilvēks ienesīs jaunas vēsmas ne tikai kino industrijā, bet kultūrā kopumā. Sākumā šķiet, ka darbiņš būs vienkāršs – abi satiksies, uztaisīs vairākas bildes un šķirsies apmierināti ar paveikto, jo Dīns būs guvis publicitāti, bet Stoks labas bildes žurnālam, tomēr tā uzreiz nenotiek, jo aktieris nemitīgi izvairās no fotogrāfa, radot jaunus sarežģījumus jau tā haotiskajā Stoka dzīvē. Stāsta turpinājums mums jau ir zināms – fotogrāfijas top un tās tiek publicētas žurnālā Life Magazine, padarot abās fotoobjektīva pusēs esošos vīriešus slavenus.

Filmas publicitātes foto.

Filmas publicitātes foto.

Mani priecē fakts, ka Korbijns pastiprinātu uzmanību veltījis tieši Denisam Stokam, jo par Dīnu mēs zinām daudz, bet lieliskā fotogrāfa dzīvesstāsts līdz šim dažādās filmās un grāmatās ticis pieminēts tikai garāmejot. Diemžēl Patinsons, iespējams, baidoties aizēnot Dehāna atveidoto Dīnu, Stoku parādījis kā pieklusinātu un depresīvu tēlu, ļaujot Dehāna varonim dominēt. Tomēr, par spīti visam, jāatzīst, ka Patinsona sniegums man patika un bija vairākas spēcīgas, atmiņā paliekošas ainas: piemēram, aina, kurā Stoks, narkotiku radīto paģiru nomocīts, apvemj savu dēlu.

Filmā īpaši tika uzsvērtas Dīna attiecības ar itāļu izcelsmes aktrisi Pjēru Andželi, kuru aktiera draugs un biogrāfijas Jimmy & Me autors Lū Brakers raksturojis kā, viņaprāt, vienīgo sievieti, kuru Dīns patiešām mīlējis. Īsās draudzības laikā Stoks redz gan abu jauniešu mīlestību, gan šķiršanos, gan to, kā topošā kino zvaigzne uzzina par Pjēras saderināšanos ar citu vīrieti. Visvairāk Dehāna atveidotais Dīns atplaukst un emocionāli atveras tad, kad kopā ar Stoku ierodas kādā Indiānas fermā, kurā dzīvo viņa radinieki. (Starp citu, tā arī bija pēdējā reize, kad aktieris apciemoja savu ģimeni.)

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Kad uzzināju, ka Dehāns atveidos Dīnu, nebiju pārāk optimistiski noskaņots, bet pēc filmas noskatīšanās jāatzīst, ka viņš lieliski atdarinājis Dīna ķermeņa valodu, runas manieri un noslēpumaino skatienu. Skanēs smieklīgi, bet visas filmas garumā nepameta sajūta, ka divdesmit deviņus gadus vecais aktieris izskatās pārāk jauns, lai atveidotu divdesmit četrus gadus veco Dīnu – vizuāli piemērotāks šai lomai būtu bijis Džeimss Franko vai Roberts Patinsons. Dažās filmas recenzijās pat esmu lasījis, ka kritiķi labprāt redzētu abus vadošos filmas aktierus mainītās lomās.

Lai arī cik ļoti mani interesētu Dīna biogrāfija un fotomāksla, jāatzīst, ka Korbijna filma mani brīžiem garlaikoja, tāpēc šaubos, ka tā varētu patikt cilvēkiem, kuriem par šīm personībām nav nekādas intereses.

VĒRTĒJUMS: 6/10