Pusaugu vilkatis ar lielisku mūzikas gaumi


fd0a734f14d96e6de6e079828f3075d4Astoņdesmit sērijas, kuru kopējais garums ir 56 stundas, nepilnu divu mēnešu laikā – tieši tā varētu raksturot manu iepazīšanos ar Džefa Deivisa radīto pusaudžu seriālu “Pusaugu vilkatis” (Teen Wolf). Pusaudžu un jauniešu vidū šis seriāls milzīgu popularitāti iemantoja jau 2011. gadā, bet es tikai šogad nolēmu novērtēt, ko tad īsti Deiviss sastrādājis. 

Kā jau var nojaust pēc seriāla nosaukuma, stāsta galvenais varonis ir pusaudzis Skots (Tailers Posijs), kurš par vilkati nepiedzimst, bet gan kļūst par tādu pēc tam, kad mežā viņu sakož pieaudzis vilkatis. Par Skota lielo noslēpumu ātri vien uzzina viņa attapīgais labākais draugs Stailss (Dilans O’Braiens), kurš ir gatavs ne tikai pašaizliedzīgi palīdzēt, bet arī piedalīties visās ar vilkačiem saistītajās avantūrās (un to ir daudz). Visrūpīgāk savu vilkača būtību Skotam nākas slēpt no nesen iepazītās draudzenes Alisones (Kristala Rīda), kura nāk no senas vilkaču mednieku dzimtas. Ļoti būtiska loma seriālā ir arī Stailsa slepenajai simpātijai Lidijai (Holanda Rodena), kura ar katru nākamo seriāla sezonu kļūst arvien nozīmīgāka spēlētāja baisajā vilkaču pasaulē.

Foto: Fanart foto.

Foto: Fanart foto.

Seriāla pamatā ir režisora Roda Daniela 1985. gada filma Teen Wolf, kurā Skota lomu atveidoja Maikls Dž. Fokss. Protams, filma Deivisam kalpojusi tikai kā iedvesmas avots, jo mūsdienu versijai par pusaugu vilkati Skotu ir maz kā kopīga ar astoņdesmito gadu filmu. Jāatzīst, ka Deivisa veikums man patīk daudz labāk par astoņdesmito gadu filmu, jo seriāls ir nedaudz gotisks, piesātināts ar mistikas un mitoloģijas elementiem, kā arī tajā netrūkst pusaudžiem aktuālu problēmu risināšanas. Īpaši simpatizē tas, kā atainotas Stailsa attiecības ar tēvu (Lindens Ešbijs), kurš audzina dēlu viens – viņu tieksmē parūpēties vienam par otru ir kas patiešām aizkustinošs.

Runājot par favorītiem, jāatzīst, ka varu pievienoties vairumam Teen Wolf fanu, jo arī mani absolūtie favorīti ir Dilans O’Braiens, kuram Stailsa loma seriālā ir TV debija, un Holanda Rodena, kura noteikti nav pati spožākā aktrise, tomēr viņa apveltīta ar milzīgu harismu, kā arī viņas atveidotā Lidija ir daudz dziļāka nekā sākotnēji varētu šķist. Interesants ir fakts, ka sākotnēji O’Braiens vēlējās pretendēt uz Skota lomu, tomēr pēc scenārija izlasīšanas pārdomāja un pieteicās Stailsa lomai, bet Rodena esot pretendējusi uz Alisones lomu, bet beigās ieguva Lidijas lomu. Šāds iznākums, manuprāt, ir vairāk kā tikai veiksmīgs, jo bez Rodenas un O’Braiena ir grūti iztēloties seriālu.

Labas mūzikas cienītājiem noteikti patiks seriāla skaņu celiņš, jo, kā jau MTV seriālam pienākas, tajā ir daudz mūzikas – lielākoties mazpazīstamu mūziķu un grupu indie un rokmūzikas žanru dziesmas. Ir arī šis tas no meinstrīma: Eds Šīrans, Kygo, Elija Goldinga, Hozier un Korn, tomēr tā ir tikai niecīga daļa no visa skaņu celiņa, jo apmēram 90% seriālā dzirdamās mūzikas radījuši mūziķi, par kuriem vidusmēra EHR klausītājs nekad nav pat dzirdējis. (Silti iesaku ieskatīties Teen Wolf Music YouTube kanālā.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Tomēr nav arī tā, ka viss seriālā ir tikai skaisti un saulaini, jo mani, piemēram, kaitina tas, ka seriāla varoņi atlasīti pēc ārējiem kritērijiem – tikai skaistas meitenes un džeki ar sešpakām. Reālā vidusskolas vide stipri vien atšķiras no tās, kas atainota seriāla, jo pusaudžu vecumā cilvēkiem ir gan liekais svars, gan problemātiska āda, gan ārējais izskats, kurš ne vienmēr atbilst žurnālu standartiem, bet šķiet, ka cilvēkam, kurš veicis aktieru atlasi, nav bijusi vēlme seriālā iekļaut arī kādu aktieri ārpus tradicionālajiem skaistuma standartiem. Pat Skota un Lidijas mammas izskatās kā izbijušas modeles.

Arī vecums aktieriem nav tāds, lai viņus varētu nosaukt par pusaudžiem, jo, piemēram, Holanda Rodena šogad svinēs savu trīsdesmito dzimšanas dienu, bet Skota mīļotās Alisones atveidotāja Kristala Rīda šī gada februārī nosvinēja savu trīsdesmit pirmo jubileju. Aktieru vecums aktierspēlei nāk tikai par labu, tomēr jāatzīst, ka labprāt pusaudžu seriālos redzētu aktierus, kuri patiešām arī ir padsmitgadnieki.

Ja ir vēlme sākt skatīties izklaidējošu, bet vienlaicīgi arī jēgpilnu pusaudžu seriālu, tad šis būs īstais. Seriāls ar savu jau 6. sezonu pie skatītājiem atgriezīsies šī gada 28. jūnijā.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Pirmais ieskats Džima Keja ilustrētajā “Harija Potera un Noslēpumu kambara” izdevumā


Chamber-of-Secrets-Jim-Kay-2016

Foto: Bloomsbury

Pagājušā gada oktobrī pie lasītājiem nonāca mākslinieka Džima Keja ilustrētā Dž. K. Roulingas grāmata “Harijs Poters un Filozofu akmens” – grāmatas ilustrācijas sajūsmināja Poteriādes fanus un ātri vien iekaroja Instagram. Ja daudzi Keja darbu cienītāji prātoja, vai arī pārējās Poteriādes grāmatas tiks pie ilustrētajām versijām, tad marta beigās tika saņemta pārliecinoša atbilde – jā, tiks!

30. martā lasītāju vērtējumam tika nodotas “Harija Potera un Noslēpumu kambara” pirmās ilustrācijas, kā arī grāmatas vāka noformējums. Kādi ir jūsu pirmie iespaidi?

Visas ilustrācijas Poteriādes otrajai grāmatai Džims Kejs esot pabeidzis jau šī gada februārī, bet grāmata pie lasītājiem nonāks šī gada 4. oktobrī. (Šīs sērijas grāmatas ir samērā dārgas (pirmā maksā nedaudz vairāk par 30€), tāpēc, manuprāt, katrs līdz šī gada rudenim vēl var paspēt sakrāt naudu arī otrajai grāmatai.)

Foto: Bloomsbury

Foto: Bloomsbury

Foto: Pottermore

Foto: Pottermore

Foto: Pottermore

Foto: Pottermore

Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam


300x0_psihoanalitpiez_978-9934-0-5429-7Nešaubos, ka daudziem cilvēkiem vismaz reizi mūžā bijusi vēlēšanās ieskatīties tajā, kas notiek aiz psihoanalītiķa kabineta durvīm, jo psihoanalītiķi taču dzird daudz patiesākus un skandalozākus stāstus nekā mācītāji grēksūdžu laikā. Psihoanalītiķis Stīvens Gross savā grāmatā “Psihoanalītiķa piezīmes. Kā mēs sevi zaudējam un atkal atrodam” ļauj ne tikai ielūkoties savā kabinetā pa atslēgas caurumu, bet arī ļauj saprast, kāpēc mēs tik bieži jūtamies nelaimīgi un apmaldījušies savās dzīvēs. 

Tos lasītājus, kas alkst pēc bezgaumīgas netīrās veļas mazgāšanas dzeltenās preses gaumē, uzreiz jāapbēdina, jo Gross pret saviem pacientiem ne mirkli nezaudē cieņu, kā arī viņa rakstītie teksti ir emocionāli ļoti dziļi. Gross raksta: “Lai sargātu pacientu anonimitāti, vienlaikus nesagrozot mūsu kopīgā darba saturu, es mainīju vārdus un visas īpašās pazīmes, kas varētu kalpot personas identifikācijai.” Grāmatas teksti ir saskaņoti ar Grosa pacientiem un viņi piekrituši stāstu publicēšanai, jo vēlējušies, lai viņu gūtā pieredze palīdzētu citiem cilvēkiem, kas saskārušies ar līdzīgām problēmām.

Šajā plānajā grāmatā iekļauts 31 īsais stāsts – daži no tiem ir šķietami ikdienišķi, bet vairums no tiem ir traģikomiski, vienkārši komiski, smeldzīgi, nostalģiski, skumīgi, dziļi un ar ļoti lielu dzīves patiesības devu. Daudzu Grosa pacientu problēmu saknes meklējamas viņu bērnībā, bet lielākā daļa stāstos minēto cilvēku savu skumju un nelaimju cēloni atraduši, kāds pārsteigums, paši sevī. Gandrīz visu stāstu vēstījumus veiksmīgi uztvēru, tomēr bija arī pāris tādu, kuru nozīmi šajā grāmatā tā līdz galam arī neizpratu, bet, iespējams, pie vainas nav Gross, bet gan es pats un man vienkārši šie stāsti vēlreiz rūpīgi jāpārlasa.

Esmu pārliecināts, ka daudzās Grosa aprakstītajās situācijās lasītāji spēs atpazīt paši sevi – varbūt ne tik saasinātā formā, bet kā atblāzmu pavisam noteikti, jo, lai arī psihoanalītiķa pacienti brīžiem rīkojas gaužām neloģiski, viņu rīcība un vēlmes ir viegli saprotamas un tik ļoti cilvēcīgas. Turklāt katrā no mums taču mīt dēmoni, neatkarīgi no tā, vai uzskatām sevi par emocionāli un garīgi veseliem vai salauztiem.

Īpaši trāpīgi Gross izteicies par mīlestību un sāpju nepieciešamību:

“Pēc mīlestības izslāpuši cilvēki vilcinās pārbaudīt savu fantāziju atbilstību realitātei.” 

“Ik pa laikam mēs mēģinām apslāpēt sāpīgas emocijas. Taču kolīdz mums sekmējas nejust neko, mēs zaudējam vienīgo līdzekli, kurš mums ļautu uzzināt, kas mūs sāpina un kāpēc.”

Ne mazāk simpātiskas man šķita Grosa atziņas par pacientiem, kā arī pacientu atziņas pašiem par sevi:

Kāda Grosa paciente psihoanalītiķim reiz teikusi šādi: “Es gandrīz nekad nezinu, ko jūtu. Es izsecinu, ko vajadzētu just, un atbilstoši rīkojos.” Manuprāt, šis ir ļoti raksturīgi tik daudziem cilvēkiem, tāpēc nereti gadās tā, ka apmaldāmies paši savās sajūtās.

“Piemēram, vēloties radīt priekšstatu par sevi kā labu cilvēku, mēs projicējam uz citām personām vai grupām tās savas iezīmes, ko uzskatām par kaunpilnām.” 

Un šis citāts būs saprotams katram, kurš pametis savas bērnības mājas (un ne tikai): “…mūsu apmeklētās vietas, palikušas bez cilvēkiem, kurus tēvs reiz mīlēja, vairs nebija tās vietas, ko viņš pazina.” 

Gross, liekot lietā zināšanas, kuras uzkrājis, strādājot psihoanalītiķa amatā vairāk nekā 25 gadus, radījis daudzkrāsainu darbu, kurš neatstāj lasītājus vienaldzīgus. Šī nav pašpalīdzības vai padomu grāmata – šis ir meistarīgi izstrādāts stāstu apkopojums, kurā atklājas cilvēku emocionālais trauslums, kā arī tieksme izvēlēties sarežģītus apkārtceļus, lai iegūtu vienkāršas un visiem saprotamas lietas. Turklāt Gross atklājis daudz ne tikai par saviem pacientiem, bet arī pats par savu cilvēcīgo pusi, kas spilgti izpaužas viņa domās, vārdos, ko viņš nepasaka saviem pacientiem, kā arī tajā, kā viņš dzīvo ārpus sava darba kabineta.

Un nekas šajā darbā nav melnbalts, jo tiek runāts gan par labajām sāpēm, gan par sliktajām uzslavām, gan par alkām pēc neziņas, gan par ilūzijām, kuras reizēm mums nepieciešamas, lai mēs turpinātu dzīvot.

VĒRTĒJUMS: 8/10

No angļu valodas tulkojusi Andžela Šuvajeva; Izdevējs: “Zvaigzne ABC”.

Dž. K. Roulinga runā par atraidījumiem radošajā jomā


Foto: Ekrānuzņēmums no Twitter.

Foto: Ekrānuzņēmums no Twitter.

Daudzi literatūras mīļotāji noteikti atceras, ka 2013. gadā, izmantojot Roberta Golbraita pseidonīmu, britu rakstniece Dž. K. Roulinga izdeva savu pirmo kriminālromānu The Cuckoo’s Calling, kurš acumirklī kļuva par bestselleri, kad tika atklāts, kas slēpjas aiz Roberta Golbraita vārda. Šodien pasaulslavenā autore mikroblogošanas vietnē Twitter publicēja fotogrāfiju ar atteikuma vēstulēm, kuras saņēma no izdevniecībām laikā, kad neviens vēl nezināja, ka Golbraits patiesībā ir viņa. 

Atgādināšu, ka ar “Hariju Poteru un Filozofu akmeni” Roulingai neveicās labāk, jo šo darbu noraidīja veselas divpadsmit izdevniecības. Starp citu, Golbraits visrupjāko atteikuma vēstuli esot saņēmis no izdevniecības, kas deviņdesmitajos gados atteicās izdot grāmatas par Hariju Poteru.

Meklējot izdevniecību, kas būtu gatava izdot Golbraita darbus, Roulinga sev apsolījusi, ka nepadosies līdz brīdim, kamēr nesaņems atteikuma vēstules no visām iespējamām izdevniecībām, bet klusībā viņa esot baidījusies, ka tā patiešām varētu notikt. Savu pirmo atteikuma vēstuli viņa esot piespraudusi pie virtuves sienas, lai sevi motivētu, jo arī visi viņas mīļākie rakstnieki reiz saņēmuši atteikuma vēstules no grāmatu izdevējiem. (Piemēram, “Džungļu grāmatas” autoram Radjardam Kiplingam izdevēji apgalvoja, ka viņš neprot lietot angļu valodu, Roberta M. Pirsiga darbs “Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla” saņēma 121 atteikumu, Marselam Prustam par savu darbu publicēšanu nācās maksāt pašam, bet “Mazo sieviešu” autorei Luīzai Mejai Elkotai izdevēji ieteica vairs nerakstīt un turpināt strādāt skolotājas amatā.)

Roulinga un daudzi citi rakstnieki ir pierādījuši – atteikums vēl nenozīmē, ka tavs darbs ir draņķīgs, vai arī to, ka tev nav talanta vai potenciāla. Un nav jābūt rakstniekam, lai tevi atraidītu, jo, piemēram, Maikls Džordans vidusskolas laikā tika izmests no basketbola komandas, jo treneris uzskatīja, ka viņa sniegums ir vājš. Uzminiet, ko viņš pēc tam darīja? Viņš ieslēdzās savā istabā un ilgi raudāja, bet tad sāka cītīgi trenēties, jo šis atraidījums jauno basketbolistu motivēja pierādīt, ka viņš spēj daudz vairāk.

Manuprāt, tieši tāpēc atraidījumu nevajadzētu uztvert kā kaut ko sliktu – reizēm tas ir labākais, kas ar tevi var notikt gan darbā, gan radošajā jomā, gan attiecībās, jo tas tevi motivē vairāk strādāt pašam ar sevi, liek apzināties savu vērtību, kā arī ļauj tev turpināt ceļu, lai tu spētu atrast sev piemērotāko variantu. Un vienmēr būs kāds, kuram tu vai tavs darbs šķitīs kā tase pliekanas tējas, bet kādam citam tas šķitīs kā stiprs un galvu reibinošs viskija šots.

Glābjot Kenediju


11-22-63-ewKad tiek ekranizēts kāds no šausmu karaļa Stīvena Kinga darbiem, gala rezultāts reti kad ir viduvējs, jo parasti tiek sasniegta kāda no galējībām – izcilība vai izgāšanās. Kad uzzināju, ka Kinga romāna “22.11.1963” (latviskajā tulkojumā skaitļi izkārtoti šādi) ekranizācijā galveno lomu atveidos talantīgais aktieris Džeimss Franko, radās cerība, ka šī varētu būt viena no tām retajām Kinga darbu ekranizācijām, kuru pieskaitīt veiksmīgajiem projektiem. 

Seriāls 11.22.63 pirmizrādi piedzīvoja šī gada 15. februārī un pirmā seriāla sērija bija stundu un divdesmit vienu minūti gara, bet nākamās sērijas kļuva par apmēram pusstundu īsākas. Lai arī šis projekts daudziem šķita riskants, jau pēc pirmās sērijas Dž. Dž. Abramsa producētais darbs izpelnījās pozitīvas atsauksmes un skatītāju sajūsmu, kas, šķiet, neapsīks arī līdz pašām 8 sēriju garā seriāla beigām.

Par ko tad stāstīts šajā seriālā? Cilvēki, kas labi orientējas vēsturē, noteikti zina, ka 1963. gada 22. novembris bija datums, kad Lī Hārvijs Osvalds nošāva ASV prezidentu Dž. F. Kenediju. Tomēr Kenedijs nav seriāla galvenais varonis, jo tas ir mūsdienās dzīvojošais angļu valodas skolotājs Džeiks Epings (Džeimss Franko), kuram kāds labs draugs piedāvā ceļot laikā, lai atgrieztos pagātnē un novērstu Kenedija slepkavību. Protams, sākumā Džeiks domā, ka tas ir totāls neprāts un viņš nespēj sagremot faktu, ka eksistē ceļošana laikā, tomēr vēlāk piekrīt šai avantūrai, jo tāda bijusi viņa mirstošā drauga pēdējā vēlēšanās.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Svarīgākie notikumi, kas minēti grāmatā, diezgan precīzi un veiksmīgi iemūžināti arī kustīgajās bildēs, bet pirmajās sešās sērijās lielākās izmaiņas ir tādas, ka Džeiks savu misiju neveic viens, kā tas tika atainots grāmatā. Seriālā viņa uzticamais sabiedrotais ir harizmātiskais un amizantais Bils Turkots (Džordžs Makkejs), kurš vēlas ne tikai izmainīt vēsturi, bet arī iekarot Osvalda (Daniels Vebers) daiļās sievas Marinas (Lūsija Fraja) sirdi. Jāatzīst, ka pret šīm izmaiņām man nav iebildumu, jo Bila tēls stāstā ļoti labi iederas, kā arī padara seriālu nedaudz neparedzamu tiem skatītājiem, kas lasījuši grāmatu. Šķiet, ka lielāko pārsteigumu sagādāja Džeika mīļotā Seidija, jo grāmatā šī sieviete atainota kā simpātiska un ļoti neveikla būtne, bet seriālā viņas atveidotāja ir Sāra Gadona, kura ir satriecoši skaista un eleganta sieviete.

Abramsa veidotais seriāls ir īsta “eye candy”, jo sešdesmito gadu Amerikas vide uzburta ārkārtīgi skaista un izsmalcināta, gluži kā dziedātājas Lana Del Rey videoklipos – ar gaumīgiem sešdesmito gadu stila tērpiem, frizūrām, mūziku, dejām un spēkratiem. Apvienojot to visu ar kvalitatīvu aktieru sniegumu, radies seriāls, kurš, manuprāt, ir viens no labākajiem šogad iznākušajiem jaunajiem seriāliem. Džeimss Franko ir kā radīts Džeika lomai un neliek vilties tiem cilvēkiem, kas lasījuši Kinga grāmatu, bet no otrā plāna aktieriem īpaši gribētu izcelt Mimī lomas atveidotāju Tonju Pinkinsu, kuru turpmāk vēlētos redzēt arī citos projektos.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Nav daudz lietu, kas man seriālā nepatīk, bet dalītas sajūtas rada Frajas atveidotā Marina, jo viņas krievu valodas izrunā jūtams austrāliešu akcents, kas skatītājiem laupa ticību faktam, ka Marina ir krieviete. (Ja neņem vērā krievu valodas izrunu, tad man pret Frajas sniegumu nav pretenziju.) Vairāki ārzemju kritiķi izteikušies, ka seriāls pārāk tiekot stiepts garumā, kam es negribētu piekrist, jo grāmata bija vēl izstieptāka, bet skatītāju atsauksmes lielākoties ir ļoti pozitīvas un slavinošas. (Piemēram, vietnē Rotten Tomatoes seriāls ieguvis Fresh (svaigs) atzīmi, bet IMDb Abramsa veikums novērtēts ar 8,9 no maksimālajām 10 ballēm.) Protams, mans viedoklis ir ļoti subjektīvs, bet arī es pievienojos vairākumam parasto skatītāju, kas ir sajūsmā par 11.22.63.

Šis ir viens no ļoti retajiem gadījumiem, kad romāna ekranizācija pārspēj romānu.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

Idejas pavasara garderobes uzlabošanai


Lai arī šķiet, ka ziema Latviju negrasās tik ātri pamest, nekad nav par agru sagatavot savu drēbju skapi pavasarim, ielaižot tajā jaunas vēsmas. Tieši tāpēc es piedāvāju savu versiju par trīs dažādiem pavasara stiliem vīriešiem (skatīt rindās vertikāli uz leju): 1. melnbalti sportiskais; 2. urbānais dumpinieks; 3. ikdienišķā klasika. Visus attēlos redzamos apģērbus, apavus un aksesuārus iespējams iegādāties ASOS interneta veikalā. 

Un kā Tev veicas ar pavasara apģērbu iegādi? 

pavasara.stils

pavasara.stils2

pavasara.stils3

Zem Jamagatas debesīm. Intervija ar Ellenu R. Landaru


Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Sakravāt somas un doties tālā ceļā, lai uzsāktu dzīvi citā, daudz eksotiskākā valstī, kuras kultūra reizē ir tik ļoti sveša, bet vienlaicīgi maģiska un vilinoša. Šāds sapnis ir daudziem cilvēkiem, tomēr tikai retais uzdrošinās to piepildīt. Bailes no nezināmā neaizkavēja latviešu rakstnieci Ellenu R. Landaru, kad viņa pirms gandrīz četriem gadiem pirmoreiz devās uz Japānu, lai iepazītu šo valsti nevis kā tūriste, bet gan kā pilntiesīga Japānas iedzīvotāja. 

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Pastāsti, kā sākās Tavs ceļš uz dzīvi Japānā? Ilgstoši to plānoji vai lēmums nāca spontāni? 

Mans ceļš uz dzīvi Japānā sākotnēji bija gluži nejaušs, taču tagad, atskatoties šķiet, ka visas zvaigznes nostājās īstajās vietās debesu jumā, lai viss varētu sākties.
Vidusskolā sāku aizrauties ar Āzijas rakstnieku darbiem un interesēties par viņu mūziku. Ja runājam par grāmatām, tad tajā laikā lasīju tulkoto daiļliteratūru (piemēram Akutagava Rjūnosuke un Natsume Sōseki), bet mūziku aktīvi klausījos Youtube – visu, sākot ar saldām pop balādēm, līdz stilam, ko dēvē par Visual K, kas ir Japāņu roka apakšžanrs. Tajā laikā gan vēl nedomāju, ka šajā kultūrā tik ļoti iemīlēšos, taču, kad literatūras pasniedzēja vaicāja, ko grasos darīt pēc skolas absolvēšanas, es īpaši neaizdomājoties atbildēju, ka studēšu japāņu valodu. Tajā brīdī cita varianta nebija.
Tā nu trīs studiju gadus vēlāk ieguvu bakalaura grādu, taču sapratu, ka ar zināšanām, kuras man sniedza Latvijas Universitāte, smagi nepietiek, ja vēlos savu dzīvi saistīt ar šo valsti (tolaik apsvēru iespējas vai nu kļūt par Japāņu valodas pasniedzēju vai daiļliteratūras tulkotāju) un iestājos maģistrantūrā. Studējot radās iespēja pieteikties uz gadu ilgu stipendiju Jamagatas Universitātē un no manas puses lēmums bija nepārprotams un skaidrs – ja ir iespēja, tā jāizmanto. Par laimi, vecāki īpaši neiebilda. Nācās gan pasvīst (nokārtot eksāmenu un atbildēt uz komisijas jautājumiem intervijas laikā), bet beigās saņēmu priecīgo vēsti, ka esmu apstiprināta stipendijas iegūšanai. Tā nu 2012. gada rudenī sakravāju divus milzu koferus un devos gandrīz 11 stundu garajā ceļā uz Naritas lidostu Tokijā.
Nonākot Jamagatā, tik ļoti iemīlējos šajā pilsētā, ka sapratu – vēlos šeit atgriezties. Protams, bija jādomā arī par maģistra studiju beigšanu un zināju, ka  Jamagatas Universitātē esošie materiāli man palīdzēs uzrakstīt daudz kvalitatīvāku darbu, tāpēc pēc studiju beigām, atgriežoties mājās, pārliecināju pasniedzējus un izcīnīju iespēju atgriezties Jamagatā uz vēl vienu studiju gadu.
Un te nu es esmu gandrīz trīs gadus vēlāk: savā nelielajā, omulīgajā dzīvoklī tepat Jamagatā, kura skats pa logu ved uz tik skaistajiem kalniem un pilsētas ainavu.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Kad pirmoreiz ieradies Jamagatā, japāņi Tevi ātri pieņēma kā savējo vai arī vajadzēja ilgu laiku, lai ar viņiem sadraudzētos? 

Šeit jāņem vērā japāņu pieklājība. Sākumā šķita, ka visi man apkārt ir tik izpalīdzīgi un draudzīgi, palīdz iejusties un ir gatavi atbildēt uz visiem maniem jautājumiem (un to bija daudz), taču pēc tam sāku saprast, ka tā ir japāņu kultūras iezīme un tas, ka viņi pret mani ir laipni, nebūt vēl nenozīmē, ka esam ātri kļuvuši par labākajiem draugiem uz mūžu, vai, ka esmu kļuvusi par “savējo”. Ir jāpadzīvo šeit ilgāk par gadu, lai to pienācīgi saprastu, jo tas, ko redzi tik īsā laika posmā kā gads, nepietiek, lai acu priekšā rastos pilnvērtīga bilde par reālo situāciju.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Iepriekš jau nedaudz pieskārāmies literatūras tematam, tāpēc jautāšu, kādi ir iespaidi par japāņu literatūru? Japāņi tiešām lasa tikai mangas vai tas ir tikai tāds stereotips par japāņiem?

Mani pirmie iespaidi bija sajūsmas pilni mirkļi vidusskolā, kad saskāros ar Japāņu autoru darbiem. Kopš tā laika pagājuši gadi, bet viedoklis nav mainījies. Japāņu autori mani piesaista ar savu stilu un to, cik meistarīgi viņi spēlējas ar pašu valodu. Mums būtu ko pamācīties arī tajā, cik lielā cieņā ir pašmāju autoru darbi. Jau sen esmu pamanījusi, ka grāmatnīcās pašmāju autoru darbi ir daudz plašāk pārstāvēti nekā tulkotā literatūra.
Vēl mani sajūsmina tas, cik plaši pārstāvēti japāņu literatūrā ir dažādi žanri – šeit var atrast romantiskos dāmu romānus, detektīvus, šausmu trillerus, fantāziju, visu, ko vien sirds kāro. Pastāv arī žanri, par kuriem mūsu pusē praktiski nekas nav dzirdēts, piemēram, telefona romāni (šeit jāpiemin salīdzinoši nesen iznākušais “Faķīrs, kas iesprūda Ikea skapī”, kuru, kā izrādās, autors sācis rakstīt tieši savā telefonā) un “vieglās noveles”(light novel).
Manga jeb komiksi noteikti ir milzīgs apakšžanrs tā dēvētajai otaku subkultūrai, un no malas varētu izskatīties, ka šeit visi lasa vien manga, taču tas, ko redzam medijos, pārāk bieži atspoguļo pārspīlētas situācijas nevis realitāti. Japāņi ar manga aizraujas tikpat ļoti, kā latvieši ar fantāzijas literatūru – ir pietiekami plaši pārstāvēta saujiņa cilvēku, kuriem tas ļoti patīk, taču vienkāršu grāmatu mīļu tomēr ir daudz vairāk. Neapšaubāmi otaku un manga subkultūras ir pietiekami lielas un tām ir jūtama ietekme uz jaunatni, taču tā jau laikam ir cita tēma.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Varbūt ir kas tāds, ko no Latviešu kultūras (literatūras, mākslas, ēdieniem u. c. lietām) esi aizvedusi uz Japānu? 

Jā, no mūsu kultūras līdz Jamagatai ir atceļojušas dažas lietas. Pirmkārt, tā ir mūsu mūzika. Vairākkārt esmu uzstājusies dažādos vietēja mēroga koncertos, izpildot latviešu grupu dziesmas (šeit jāpiemin kāds students no Armēnijas, kas man ar prieku paziņoja, ka viņam ļoti patīkot “Prāta Vētra”) . Otrkārt, tas ir ēdiens. Studiju laikā bija vairāki pasākumi, kuros bija jāierodas ar pašgatavotu ēdienu. Tā nu ne tikai japāņi, bet arī cittautu studenti nogaršoja kartupeļu pankūkas, saldo biezpienu, rasolu un citas mūsu pusē esošas gardumlietas.
Taču vissvarīgākais, ko esmu aizvedusi, ir izpratne. Kad pirmo reizi ierados Jamagatas Universitātē, sapratu, cik Latvija patiesi ir maziņa – nevienam nebija ne jausmas par to, ka tāda valsts vispār eksistē. Taču pēc trim gadiem pamazām sāku sastapt cilvēkus, kas, izdzirdot vārdus “Esmu no Latvijas”, nebola acis un neskatās uz mani kā no mēness nokritušu indivīdu, bet gan atbild ar “Baltijas valstis, vai ne?” vai  arī “Tas ir blakus Igaunijai/Lietuvai, vai ne?”. Par to, ka cilvēki sāk saprast, ka mēs esam un kur atrodamies, pašai ir liels prieks. Ir arī krietns skaits japāņu, kas no Jamagatas izvēlas doties ceļojumā uz Latviju, dažreiz pat dodas studēt uz mūsu pašu Latvijas Universitāti.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Un ko no japāņu kultūras Tu gribētu atvest uz Latviju?

Japāņiem ir viens lielisks termins – omotenashi, kas latviski tulkotos kā: bez slēptiem nodomiem. Šāda uzvedība ļoti atspoguļojas Japānas sabiedrībā, vismaz Jamagatas prefektūrā noteikti. Labs piemērs ir viņu pieklājība un laipnība, kad mājās tiek uzņemts ciemiņš. Darba ietvaros bieži sanāk braukāt uz dažādām pilsētiņām, kur satieku simtiem cilvēku, kas uzņem tā, ka jūtos kā sen pazudusi meita, kas atgriezusies mājās. Tiek pasniegta tēja, cepumi un dažreiz es pat saņemu kādu mazu dāvanu (vēl gluži nesen no laipnas vecmāmiņas saņēmu viņas pašdarinātos origami un tie bija patiesi ievērojami darinājumi). Tas viss notiek bez jebkādiem nodomiem, jo ir skaidrs, ka šos cilvēkus visdrīzāk vairs nesatikšu un pienācīgi pateikties varu tikai vārdiski.
Vēl viena lieta ir likumu ievērošana. Sākumā, kad tikko kā biju šeit ieradusies, mani kaitināja skrupulozā birokrātija, taču tad es sapratu, cik patiesībā tā ir pilnvērtīgi izveidota. Tas viss sniedz neaprakstāmu drošības sajūtu. Es zinu, ka cilvēks, kas man blakus nostājies pārpildītā autobusā, negrasās mani aplaupīt. Es varētu mierīgi aizmirst telefonu vai maku restorānā, atgriezties pēc stundas, un tas tur vēl joprojām būtu – sveiks un vesels. Skumji teikt, ka pie mums tā gandrīz nenotiek.
Šīs divas lietas es visvairāk gribētu pārvest mājās.
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Jau pieminēji darbu, tāpēc vaicāšu, kāda izskatās Tava tipiskā diena Jamagatā?

Darba dienās (jeb no pirmdienas līdz sestdienai) mostos nedaudz pēc sešiem. Zombijiskā paskatā aizklumburēju līdz virtuvei (šo skatu varētu šausmu filmās rādīt), lai atmodinātu sevi ar glāzi vēsa ūdens. Darbs sākas pusdeviņos. Kas ir interesanti un ar ko līdz šim neesmu sastapusies pie mums: šeit katru rītu notiek mini sanāksmes. Visi nodaļas darbinieki sanāk kopā, apspriež todien padarāmos darbus un novēl visiem labu dienu. Tas ir ļoti patīkams rīta sākums. Tālāk katra diena atkarīga no tā, kāds ir mans grafiks (un tas ir ārkārtīgi haotisks). Dažreiz jādodas filmēt vai veidot videomateriālu nākamās dienas ziņām, citreiz sēžu visu dienu ofisā, strādājot ar dokumentiem vai tulkojot. To, cik gara ir mana darba diena, nosaka padarāmo darbu daudzums un nodošanas termiņš (pulkstenī šeit īpaši neviens neskatās, līdz ar to gadās būt mājās arī ap deviņiem vakarā un vēlāk). Pirms miega noteikti palasu (šobrīd esmu aizrāvusies ar Marissa Mayer Lunar Chronicles grāmatām), ja atliek laiks, noteikti izkustos (parasti tā ir aerobika un joga).
Svētdiena gan ir cits stāsts. Tā ir mana vienīgā brīvdiena un cenšos to aizvadīt pēc iespējas interesantāk – dodos mini ceļojumos apkārt Jamagatas prefektūrai, satiekos ar draugiem vai izgaršoju kādu pašai vēl nezināmu ēdienu. Dažreiz satiekos ar pasniedzēju, kurš aizrāvies ar galda spēlēm un iesaistījis šajā trakumā arī mani, lai aizvadītu garas stundas dažādu spēļu pasaulē.
Drīzumā sāksies pavasaris un domāju nopirkt riteni, kas paplašinās manas pārvietošanās iespējas prefektūras ietvaros. Nevaru sagaidīt, kad sāks ziedēt sakura!
Foto no Ellenas privātā arhīva.

Foto no Ellenas privātā arhīva.

Tavs debijas romāns “Digitālo neaizmirstulīšu lauks” tika izdots 2011. gadā, tāpēc bieži nācies lasīt un dzirdēt jautājumus par to, vai šim darbam būs arī turpinājums. Vai Tavos nākotnes plānos ietilpst “Digitālo Neaizmirstulīšu Lauka” turpinājuma rakstīšana vai kāda cita literārā darba radīšana latviešu valodā?

Varu pačukstēt, ka šobrīd uz redaktores virtuālā darba galda stāv viens darbs bērniem/pusaudžiem, kas ir pilnīgi nesaistīts ar manu pirmo romānu. Lai gan arī šajā darbā esmu palikusi uzticīga sev tik ļoti mīļajam fantāzijas un fantastikas žanram, šis stāsts ir vairāk balstīts uz mītiem un leģendām, kā arī japāņu pasakām.
Bez šī stāsta ir tapis vēl viens romāns jauniešiem, kura saknes meklējamas pašmāju mitoloģijā un dievturības tradīcijās, taču tas nav izgājis rediģēšanas procesu, tāpēc līdz šī darba izdošanai paies vēl kāds laiks (uzsauciens draugiem un faniem iespert man pa vietu, kur mugura zaudē savu godpilno nosaukumu, lai cītīgāk strādāju).
Japānā pirms gada  krājumā tika publicēta viena mana eseja un šobrīd strādāju pie īsā stāsta bērniem, ko vēlos izdot japāņu valodā.
Savukārt, runājot tieši par “Digitālo Neaizmirstulīšu Lauku”, tad daļa no turpinājuma ir tapusi jau ļoti sen. Diemžēl kopš tā laika (šo varētu saprast daudzi mani rakstošie draugi) esmu zaudējusi saikni ar darbu, ar varoņiem un ar pasauli. Kamēr es neiejutīšos atpakaļ tajā atmosfērā tā, ka spēšu uzrakstīt darbu, kas pašai šķitīs pietiekami interesants, tikmēr turpinājums netiks izdots. Taču kādreiz, tuvākā vai tālākā nākotnē nešaubīgi paveikšu šo darbu.
Vēlot veiksmi radošajos darbos, saku Ellenai paldies par interviju un ceru, ka jau tuvā nākotnē varēsim savās rokās turēt kādu no viņas jaunākajiem literārajiem darbiem.