Kā kļūt par YouTube sensāciju?


work-in-progress-9781925184402_hrVidStatsX šī gada 30. maijā publicētā informācija liecina, ka 22 gadus vecais amerikānis Konors Franta (Connor Franta) ir pasaulē 5. populārākais YouTube vlogeris. Viņa YouTube kanālu abonējuši vairāk nekā 4,5 miljoni interneta lietotāju visā pasaulē, padarot viņu par pasaules mēroga interneta sensāciju. 

Šā gada aprīlī pie lasītājiem nonāca Konora biogrāfija A Work in Progress – tā ir pirmā Konora sarakstītā grāmata, kas pavisam īsā laika posmā kļuvusi par The New York Times bestselleri. Varētu šķist, ka šī puiša dzīve ir pasaka – veiksmīga vlogera karjera, popularitāte, iespaidīgi ienākumi, dažādi ceļojumi, veiksmīga debija literatūrā, bet ne viss ir tik rožaini kā sākotnēji šķiet, jo naudas daudzums un popularitāte nevienu nespēj paglābt no problēmām, ar kurām tik bieži nākas saskarties daudziem pusaudžiem un jauniešiem. Galu galā mēs visi taču esam tikai cilvēki.

Turot rokās šo grāmatu pirmo reizi, nespēju vien beigt apbrīnot tās izskatu – manuprāt, vizuālā noformējuma ziņā šis darbs ir absolūts laba dizaina paraugs, turklāt gandrīz visas grāmatā iekļautās fotogrāfijas ir paša Konora uzņemtas. Jāatzīst gan, ka, pateicoties dabīgi baltajiem grāmatas vākiem un sniegbaltajām lappusēm, šī ir vienlaicīgi gan ļoti eleganta, gan arī aktīvai lasīšanai ļoti nepiemērota grāmata, tomēr, redzot vizuāli skaistu grāmatu, ir nepieklājīgi sūkstīties par tās nepraktiskumu.

Foto: Konors Franta

Foto: Konors Franta

Lasot ļoti jaunu autoru darbus, pastāv pamatotas bažas par to, ka grāmatā paustās domas varētu būt nenobriedušas un nedaudz bērnišķīgas – tā tas ir šajā gadījumā, tomēr zināma pievilcība tajā visā ir, jo katrs no mums ir bijis (vai vēl tikai būs) pusaudzis un pavisam svaiga kaluma jaunietis, kura dzīves filozofija pilna ar naivām domām, idejām un pasaules redzējumu. Šī grāmata ir stāsts par ceļu uz sevis pieņemšanu – daudzajās īsajās nodaļās Konors atklāj dažādas savas dzīves epizodes, kurās viņš nav bijis patiess pret sevi, padarot sevi nelaimīgu, kā arī viņš atklāj, kā atradis ceļu uz sevis pieņemšanu, tādējādi ienesot savā dzīvē laimi, kura tik ilgi bija slēpusies viņā pašā.

Konors šajā grāmatā aizskāris arī dzimumu līdztiesības tematu:

“Girls can be athletic. Guys can have feelings. Girls can be smart. Guys can be creative. And vice versa. Gender is specific only to your reproductive organs (and sometimes not even to those), not your interests, likes, dislikes, goals, and ambitions. Guys need feminine energy as much as girls need masculine energy to get by in the world.”

Foto: neliels ieskats grāmatā

Foto: neliels ieskats grāmatā

Grāmatas autors atklāj, ka šīs nerakstītās normas, kurās jāiekļaujas kā vīriešiem, tā sievietēm, lai izdabātu sabiedrības vēlmēm, viņu smacējušas un profesionālajā jomā bremzējušas ļoti ilgi  – viņš pat baidījies izpaust savas radošās dotības, jo domāja, ka pretējā gadījumā tiks uzskatīts par sievišķīgu. Konora galvenā auditorija ir pusaudži un jaunieši, tāpēc man prieks, ka Konora ietekme uz sabiedrību ir patiešām milzīga, jo šis divdesmit divus gadus vecais vlogeris izmanto savu milzīgo popularitāti, lai vāktu līdzekļus labdarībai, rādītu priekšzīmi jauniešiem, kā arī aicinātu cilvēkus būt patiesiem pret sevi un saviem sapņiem.

Noslēgumā pāris citāti:

“Some things never really change. You can only control your perspective.” 

“But trust me, the judgment says more about the labeler than the labeled.”

A Work in Progress ir diezgan naivs, bet ļoti patiess un sirsnīgs darbs, kura lasīšana pusaudžiem noteikti nāks tikai un vienīgi par labu, jo iedvesmos strādāt pašiem ar sevi, pilnveidot savus talantus, nevis tiekties pēc vērtībām, kuras pjedestālā uzcēlusi sabiedrība un masu mediji.

Šoreiz forma nomāc saturu, bet, iespējams, tas tikai tāpēc, ka grāmatas dizaina autors ir bijis uzdevuma augstumos, kā arī Konors ir talantīgs fotogrāfs.

VĒRTĒJUMS: 7/10 

Eksotiski hipnotizējošā iekšējā balss


Foto: albuma vāciņš

Foto: albuma vāciņš

Dziedātāju Aminatu Savadogo atminos kopš laikiem, kad viņa vēl piedalījās Latvijas televīzijas raidījumā “Krodziņā pie Paula”, kura filmēšana tika uzsākta 2008. gadā. Tolaik bija grūti iedomāties, ka šī trauslā, nedaudz nedrošā meitene varētu kļūt par īstu skatuves dīvu (vārda vislabākajā nozīmē, jo Aminatas dīvas statusam komplektā nenāk kaprīzes un paštīksmināšanās – īpašības, kas tik bieži tiek saistītas ar šo statusu). 

Šī gada 8. aprīlī Latvijas 1. Rokkafejnīcā Aminata prezentēja savu debijas albumu Inner Voice, pie kura radīšanas dziedātāja strādāja veselu gadu. Albums klausītāju vērtējumam tika nodots neilgi pirms Eirovīzijas dziesmu konkursa, lai dziedātāja uz šo pasākumu varētu braukt ar jau gatavu materiālu, ko piedāvāt saviem esošajiem un topošajiem faniem, kurus pēc dziesmas Love Injected, ar kuru Aminata pārstāvēja Latviju Eirovīzijā un ieguva 6. vietu, piemeklētu vēlme dzirdēt no Aminatas ko vairāk.

Albums nav ieturēts vienā noteiktā žanrā, tajā ir manāmas etniskās, elektroniskās, r’n’b, soulmūzikas un popmūzikas noskaņas, kas šo albumu padara tik īpašu, jo dziedātāja nav centusies ielikt savus radošos darbus drošajos popmūzikas rāmjos. Obligāti jāpiemin tas, ka visu dziesmu mūzikas un vārdu autore ir pati Aminata, bet albuma producents ir Kaspars Ansons.

Vairumā Aminatas dziesmu nav lipīga piedziedājuma, kas daudziem mūsdienu māksliniekiem ir neiztrūkstoša dziesmu sastāvdaļa, jo kur nu bez lipīga piedziedājuma, kurš nepamet galvu vairākas dienas, bet jau pēc mēneša ir apriebies līdz nelabumam. Tas, manuprāt, ir viens no Aminatas trumpjiem, jo viņa dziesmas neshēmo, bet gan rada tās, saglabājot godīgumu pati pret sevi un saviem mākslinieciskajiem ideāliem, turklāt, apvienojumā ar viņas spēcīgo balsi, rezultāts ir diezgan iespaidīgs.

Foto: kadrs no Eirovīzijas dziesmu konkursa

Foto: kadrs no Eirovīzijas dziesmu konkursa

Mana absolūtā albuma favorīte ir Love Injected, kas manu uzmanību piesaistīja jau tad, kad Aminata to prezentēja Renāra Zeltiņa šovā un es vēl nezināju, ka tā ir pretendente uz Eirovīzijas dziesmu konkursu. (Esmu lasījis viedokļus, ka dziesma ir pārāk laba šim konkursam un Aminata esot šo dziesmu sabojājusi, uzliekot tai Eirovīzijas zīmogu, bet nešaubos, ka dziedātāja tuvākā vai tālākā nākotnē izdos Love Injected līdzvērtīgas dziesmas, kuras nebūs šī konkursa apzīmogotas, tāpēc satraukumam nav pamata.) Ārkārtīgi simpatizē albuma etniskā noskaņa, tāpēc viena no albuma favorītēm ir arī Land of Nibiru, kuras skanējums liek domāt par naksnīgiem rituāliem kādā Āfrikas ciematā.

Vērtējot albumu kā vienu veselumu, jāsaka, ka katra dziesma ir klausīšanās vērta un atstāj radoši nobriedušas mākslinieces iespaidu, turklāt Inner Voice ir kā malks svaiga gaisa Latvijas mūzikas pasaulē. Aminata ir smalka meitene ar milzīgu balsi, turklāt pāris reizes gadījies ar dziedātāju pārmīt dažus vārdus un jāsaka, ka ārkārtīgi simpatizē viņas vienkāršība un piezemētība, kā arī nopietnā attieksme pret darbu.

Būtu gan vēlējies albumā dzirdēt arī dziesmu Forever, kuru Aminata vairākos pasākumos izpildījusi kopā ar Rick Feds Society – hipnotiska un meditatīva dziesma, kas šim albumam būtu ļoti labi piestāvējusi, nedaudz kontrastējot ar pārējām albuma dziesmām. Iespējams, nākamo albumu Aminatai vajadzētu ierakstīt, sadarbojoties ar Rick Feds Society.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Par papīra cilvēkiem, kas dzīvo papīra pilsētās


300x0_978-9934-0-4998-9“Papīra pilsētas” ir jau trešais amerikāņu rakstnieka Džona Grīna darbs, kas tulkots un izdots latviešu valodā (izdevniecība “Zvaigzne ABC” izdevusi arī “Mūsu zvaigžņu vainu” un “Meklējot Aļasku”). Protams, kā jau visi Grīna jauniešu romāni, arī šis ieguvis kulta romāna statusu un paspējis iekarot miljoniem lasītāju (lielākoties jauniešu un pusaudžu) sirdis visā pasaulē. 

Romānā stāstīts par vidusskolnieku Kventinu Džeikobsenu – vidusmēra puisi, kurš nāk no vidusmēra ģimenes, draudzējas ar diviem uzticamiem draugiem: Benu jeb Asiņaino Benu un Radaru, kā arī aizvada savas dienas, sapņojot par Margo Rotu Špīgelmani. Margo ir Kventina jeb Kv bērnības dienu draudzene, skolasbiedrene un kaimiņiene, kas laika gaitā no puiša attālinājusies un kļuvusi par vidusskolas populārāko meiteni, kura Kv iztēlē kļuvusi par sava veida Afrodīti – teiksmainu būtni, no kuras grūti novērst acu skatienu. Kādu nakti Margo sagādā Kv pārsteigumu, nakts vidū ierodoties pie viņa ciemos, lai aicinātu puisi piedalīties smalki izplānotā atriebības plānā, kurš sastāv no vienpadsmit punktiem. Atriebības plāns tiek realizēts, bet nākamās dienas rītā Kv saprot, ka Margo ir pazudusi. Kur un kāpēc Margo ir pazudusi? Šie ir jautājumi, uz kuriem Kv cenšas rast atbildes, lai atkal satiktu Margo Rotu Špīgelmani – meiteni, kuras vārds un personība romāna galveno varoni apbur un reibina.

No “Papīra pilsētām” neko daudz negaidīju, jo iepriekšējais Džona Grīna darbs (“Mūsu zvaigžņu vaina”), kuru lasīju, man īsti pie sirds negāja, jo šķita pārāk banāls un nespēja manī radīt tās emocijas, kurām vajadzētu rasties, lasot par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem, kas tumšākajā savas dzīves laikā atraduši patiesu mīlestību. Tomēr jau ar pirmajām “Papīra pilsētu” lappusēm Grīns mani patīkami pārsteidza, radot interesi par Margo un Kv turpmākajām gaitām, kā arī liekot noticēt Margo Rotas Špīgelmanes neapstrīdamajai burvībai. Atklāšu, ka lasīšanas laikā nedaudz traucēja fakts, ka pirms tam biju noskatījies filmas traileri, kurā Margo lomu atveido slavenā modele Kara Delavinja, jo nespēju atdalīt grāmatas Margo no filmas Margo. Tomēr jāsaka, ka Kara Delavinja ir pareizā izvēle Margo lomai, jo modelei, kas tiek dēvēta gan par jauno Keitu Mosu, gan par jauno Milu Javoviču, pat nav jāpiepūlas atveidot dzīvu leģendu, kurai prāts nesas uz šķietamām muļķībām, jo viņa jau tāda ir arī ārpus filmēšanas laukuma.

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Visvairāk grāmatā man patika dzīvie un jauneklīgie dialogi, kas lika skaļi smieties pat nakts vidū, kā arī šajā darbā iepītās filozofiskās domas, kuras deva vielu pārdomām. Humors  šajā grāmatā dzirkstī, brīžiem tas kļūst nedaudz piedauzīgs, tomēr nepārkāpj normas robežas, tādējādi liekot jauniešiem (un ne tikai) uzskatīt “Papīra pilsētas” par izklaidējošu lasāmvielu ar labu morāles devu, kas pasniegta neuzbāzīgā manierē.

“Papīra pilsētās” būtisku lomu spēlē Volta Vitmena dzejas rindas no dzejas krājuma “Zāles stiebri”, kuras caurvij stāstījumu, sniedzot norādes uz to, kur varētu meklēt Margo Rotu Špīglemani. Vitmena dzejas rindas šo stāstu lieliski papildina un liek lasītājam vēlēties pēc “Papīra pilsētu” izlasīšanas ķerties klāt “Zāles stiebriem”, lai paildzinātu Grīna romāna pēcgaršu un apmierinātu izsalkumu pēc Vitmena dzejas, ar kuru Grīns tik veiksmīgi spēj sakārdināt lasītājus.

Šis ir romāns par cilvēku čaulām, kuras mēs tik ļoti apbrīnojam, ka reizēm aizmirstam, ka aiz katras šīs čaulas slēpjas cilvēks ar savām ilgām, skumjām, tukšumu, plaisām un devu nedrošības.

Citu “Papīra pilsētu” lasītāju atsauksmēs esmu lasījis, ka grāmatas noslēgums viņiem īsti neesot gājis pie sirds, bet man patīk tas, kā Grīns šim romānam pielicis punktu, padarot stāstu ne pārāk sērīgu un arī ne pārāk salkanu.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Tu klausies cilvēkus, lai varētu iztēloties, kādi viņi ir, un dzirdi, cik šausmīgi un cik brīnišķīgi viņi izturas pret sevi un cits pret citu, bet galu galā šī klausīšanās vairāk atklāj tevi pašu nekā cilvēkus, kuros esi centies klausīties.”

“Ar čurāšanu ir kā ar ļoti, ļoti labu grāmatu: kad esi sācis, ir grūti apstāties.” 

VĒRTĒJUMS: 9/10 

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi


gramatnieks_web_1000x716px2-600x600Ir tādas grāmatas, kuras lasīt ar acīm un prātu, bet ir tādas grāmatas, kuru lasīšanas procesā piedalās arī sirds. Tādu grāmatu nav daudz, bet viena no tādām noteikti ir Gabrielas Zevinas “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”, kuru no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere un izdevusi izdevniecība BaibaBooks

Grāmatas galvenais varonis Eidžejs Fikrijs ir diezgan liels īgņa – nesen nomirusi viņa sieva un viņam piederošais grāmatu veikals Salas grāmatas nav tālu no bankrota, turklāt kāds nozog viņam piederošo Edgara Alana Po “Tamerlānu”, kurš 1827. gadā izdots vien 50 eksemplāru lielā tirāžā, tāpēc tā vērtība ir milzīga un šādas grāmatas zaudēšana ir pielīdzināma finansiālai katastrofai. Neilgi pēc grāmatas zādzības Eidžejam piederošajā veikalā tiek atstāta maza meitenīte, kura sākotnēji šķiet kā traucēklis, bet vēlāk atkausē šī vīrieša sirdi un kļūst par cilvēku, kas sagriež Eidžeja dzīvi kājām gaisā un liek viņam uz dzīvi paskatīties caur laimes prizmu.

Grāmata ir pārpildīta ar atsaucēm uz dažādiem literārajiem darbiem, turklāt katra nodaļa tiek sākta ar kādu grāmatas galvenajam varonim tuva literārā darba atsauksmi, kas ļauj iepazīt stāsta varoni no literārās puses, jo, kā teikts romānā: “Par cilvēku tu vari uzzināt pilnīgi visu, saņemot atbildi uz jautājumu: ”Kāda ir tava mīļākā grāmata?”” 

Vairums romāna notikumu ir diezgan paredzami, bet pa vidu paredzamajiem iestarpināti arī notikumi, kas zināmā mērā pārsteidz lasītāju, piešķirot stāstam dziļāku jēgu un mazākā vai lielākā mērā mainot turpmāko sižeta attīstību. Šim darbam nav tās romāniskās noskaņas, kas ir vairumam romānu, tāpēc stāsts par Eidžeju vairāk atgādina garu un skarbu pasaku, kurā nopietni un pat ļoti traģiski notikumi pasniegti diezgan gaisīgā manierē, sniedzot lasītājam sajūtu, ka viss nav tik nopietni, kā sākotnēji šķiet. Un varbūt šīs grāmatas morāle ir tieši tāda: neuztvert visu notiekošo pārāk nopietni, ne mirkli nezaudējot mīlestību pret savu dzīvi un īpašajiem cilvēkiem, kas ir tajā. Turklāt kā var nemīlēt pasauli, kurā ir tik daudz lielisku literāro darbu, kuru izlasīšanai ar vienu mūžu ir par maz?!

maxresdefault (3)

Foto: grāmatas autore Gabriela Zevina

“Dažreiz grāmatām pie mums jāatnāk īstajā brīdī.” Šāds citāts atrodams Zevinas darbā un ne bez iemesla to citēju, jo “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir grāmata, kas pie manis atnāca pašā īstākajā brīdī, nospēlējot pareizās notis, lai sniegtu man pozitīvas emocijas lasīšanas procesā, kā arī pēc tam, kad grāmatas vāks tika aizvērts. Grāmatas citāti jau ir pavisam atsevišķs temats, kuram varētu veltīt veselu rakstu, jo skaistu rindiņu šajā darbā netrūkst un domāju, ka katrs grāmatu mīļotājs Zevinas tekstos spēs atrast savai sirdij tuvu citātu, kurš atmodinās siltas un reiz piedzīvotas sajūtas.

Grāmatā ir daudz klišeju, bet mistiskā veidā tās nešķiet kaitinošas un neiederīgas, bet gan apbur lasītāju, aizskarot īstās emociju stīgas. Iespējams, ka lasītāju šīs klišejas nekaitina, jo tieši to arī viņš vēlas – darbu, kurš liek ticēt skaistajam un labajam arī tādās situācijās, kurās šķiet, ka zudušas visas cerības un pasaule kļuvusi pelēka vai pat melna.

Noslēgumā viens citāts no grāmatas, kurš man īpaši patīk: “labāk ir mīlēt un zaudēt (…) labāk ir būt vienam, nekā būt kopā ar kādu, kas nepatīk.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Tas seko Tev


small_b6a3975fecd0aa27e5f287f3fcaccc0e-itfollowsKas gan traks var notikt naktī, kad iegūsti savu pirmo seksuālo pieredzi? Protams, ir neziņa, neveikli un pazemojoši mirkļi, meitenēm sāpes, bet retākos gadījumos meitene paliek stāvoklī vai iegūst kādu seksuāli transmisīvo slimību, ja netiek lietota izsargāšanās. Amerikāņu režisors Deivids Roberts Mičels savā filmā “Tas seko Tev” (It Follows) piedāvā skatītājiem daudz baisāku vīziju par to, kā var beigties intīms sakars ar svešinieku. 

Deviņpadsmit gadu vecumā Džeja (Maika Monro) iegūst savu pirmo seksuālo pieredzi un, lai arī sākotnēji viss šķiet diezgan skaisti un pat romantiski, pēc seksa seko baiss atklājums – viņas nesen iepazītais draugs, kurš melojis par savu identitāti, nodevis meitenei baisu stafeti, kuru pārņemot, jābēg no slepkavas, kas lēni tuvojas, vai arī jāpārguļ ar kādu citu, lai nodotu stafetes kociņu tālāk. Šķiet vienkārši – pārguli ar kādu un aizmirsti par mistisko spēku, kuru spēj redzēt tikai šajā savdabīgajā spēlē iesaistītie dalībnieki, tomēr viss nav tik vienkārši, jo, ja mistiskais spēks nogalina cilvēku, kuram esi nodevis stafeti, tas atkal sāk sekot tev līdz brīdim, kamēr tu nodod stafeti kādam citam.

Filmā īpaši baisa šķiet maniere, kādā mistiskais spēks seko saviem upuriem – tas pēkšņi neizlec no pažobeles vai pagultes, bet gan vienkārši zombijiskā manierē tuvojas savam upurim, neielaižoties sarunās un nepamatojot to, kāpēc tam savu upuru nogalināšana šķiet tik svarīga. Man personīgi nedaudz pietrūka stāsta par to, kā šī stafete sākusies, bet, manuprāt, tas ir materiāls filmas turpinājumam.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Vizuāli filma ir gaumīga, bet lielākos komplimentus no manas puses noteikti pelnījis skaņu celiņa autors Ričs Vrīlands, kurš ar savu skaņdarbu palīdzību filmai piešķīris īpašu un savdabīgu atmosfēru, liekot skatītājam domāt par old school šausmu filmām. Grūti iedomāties, kāda būtu šī filma bez Vrīlanda ieguldījuma, jo komponists paveicis patiešām izcilu darbu.

Ņemot vērā, ka “Tas seko Tev” ir tikai otrā šī režisora veidotā pilnmetrāžas filma, jāsaka, ka Mičelam patiešām ir ķēriens, jo tā ir finansiāli veiksmīga, turklāt arī saturiski ir veidota tā, ka varētu patikt ļoti lielai šausmu žanra cienītāju daļai. Personīgi man “Tas seko Tev” šķiet pagaidām labākā no šogad redzētajām šausmu filmām.

Iespējams, šī filma liks meitenēm (un, iespējams, arī puišiem) padomāt, pirms ielaišanās vienas nakts sakaros, jo reizēm šādu sakaru sekas cilvēkam var sekot visu viņa atlikušo dzīvi. Un te vairs nav runa par mistiskiem spēkiem.

VĒRTĒJUMS: 8/10 

Briesmonis, kas mīt mūsos pašos


300x0_cover (1)Ir grāmatas bērniem par pieaugušajiem un ir pieaugušo grāmatas par bērniem, tāpēc, iedalot grāmatas kategorijās “bērnu grāmatas” un “pieaugušo grāmatas”, nevajadzētu domāt, ka visi stāsti, kuros galvenie varoņi ir bērni, ir domātas bērniem. Britu rakstnieka Viljama Goldinga darbs “Mušu valdnieks” ir viens no šādiem darbiem, kas mistisku iemeslu dēļ samērā regulāri tiek likts bērnu literatūras plauktiņā, kaut gan tā mērķauditorija ir pieaugušie. 

Pēc aviokatastrofas bariņš bērnu nonāk uz vientuļas un ļoti eksotiskas salas, kurā viņiem jāizdzīvo mežonīgos apstākļos. Tiek izdoti nerakstīti likumi, kā arī tiek ievēlēts vadonis – Ralfs, kuram vienmēr līdzās ir lempīgais, bet gudrais palīgs Ruksis. Varētu šķist, ka salā valdīs miermīlīga un saliedēta atmosfēra, cenšoties sagādāt ēdamo un ar dūmu palīdzību piesaistot kāda garām braucoša kuģa uzmanību, tomēr ar esošo kārtību jau pašā sākumā nav apmierināts Ralfa vienaudzis Džeks Meridjū – spēcīgs, rudmatains puisēns ar valdonīgu raksturu. Džekā dzimst pirmatnēji instinkti un varas kāre apreibina viņu, liekot smalkajai pretošanās dzirkstelītei pāraugt milzīgā un postošā ugunsgrēkā. Turklāt bērniem jācīnās ne tikai par izdzīvošanu un garām slīdošo kuģu uzmanību, bet arī pret kādu baisu briesmoni, kas izlien no okeāna un klaiņo pa salu. Viens no zēniem (Saimons) nonāk pie atziņas: “Bet varbūt tas ir… tikai mēs paši…”

Ja pirmā grāmatas puse šķiet nevainīga un brīžiem pat bērnišķīgi muļķīga, tad, lasot otro pusi, sāk palikt neomulīgi, jo Goldings lasītājiem liek ieskatīties cilvēka dvēseles tumšākajās dzīlēs, kurās mīt ne tikai mežonība, bet arī dēmoni. Ienirstot šajās tumšajās dzīlēs, aukstums liek aizrauties elpai un izsit visu gaisu no plaušām, jo šī robeža starp cilvēcisko un dzīvniecisko ir tik ļoti trausla un biedējoša, ka šī darba pēcgarša nepazūd vēl ilgi pēc tā izlasīšanas. Turklāt, lai šo apslēpto dzīvnieciskumu lasītājiem nodemonstrētu maksimāli spilgti, Goldings par stāsta galvenajiem varoņiem izvēlējies šķietami nevainīgus bērnus, no kuriem vecākie knapi pieskaitāmi pusaudžu kategorijai.

Foto: kadrs no režisora Pītera Bruka veidotās romāna ekranizācijas Lord of The Flies (1963)

Foto: kadrs no režisora Pītera Bruka veidotās romāna ekranizācijas Lord of The Flies (1963)

Šī grāmata man daudz lika domāt arī par mūsdienu sabiedrību, jo divdesmit pirmā gadsimta cilvēki daudz neatšķiras no šajā romānā aprakstītajiem bērniem, kuriem vara un vēlēšanās izrādīt savu pārākumu aizplīvurojusi visu pasauli tik ļoti, ka viņi vairs nespēj ieklausīties saprāta balsī, kā arī nedomā par rītdienu un to, kā visiem būtu labāk. Vara ir bīstama, ja tā nonāk harizmātiska un spēcīga cilvēka rokās, kurš ļauj dusmām un kārei pēc atriebības vaļu, kā arī vēlas savu varenību izrādīt, nedomājot par rīcības sekām.

Foto: citāts no grāmatas

Foto: citāts no grāmatas

Šis ir viens no retajiem romāniem, kuru vēlēšos lasīt atkārtoti, turklāt nešaubos, ka katrā nākamajā lasīšanas reizē es tajā atradīšu sev ko jaunu, jo šī romāna lasīšana ir kā skatīšanās spogulī, kā ieniršana dziļos, tumšos ūdeņos, kuros peldēt nav īpaši omulīgi, bet ir vilinoši, jo dod iespēju ieskatīties acīs Zvēram.

Izdevējs: Zvaigzne ABC; No angļu valodas tulkojusi Lūcija Rambeka.

VĒRTĒJUMS: 9/10

“Visi monstri ir cilvēki” NOSLĒGUMS


2014. gada 16. jūnijs

Brīžiem šķita, ka gatavoju vakariņas valsts prezidentam, jo tieši tik satraukts es biju, domājot, ka tik kaut kas nenoietu greizi ar cūkgaļas cepeti cepeškrāsnī, zaļajiem zirnīšiem saldajā krējumā, kas sautējās mazajā katliņā, un kartupeļu biezeni, kuru jau biju sācis kult, lai ieputotu tajā gaisu. Man šķita būtiski, lai šīs vakariņas izdotos ideālas, tāpēc nemaz nebiju devies gulēt iepriekšējā naktī, jo visas miega stundas biju veltījis galdauta gludināšanai, salvešu locīšanai, trauku mazgāšanai, putekļu tīrīšanai, mēbeļu spodrināšanai, aizkaru mainīšanai, logu mazgāšanai un citiem mājas darbiem. Jo vairāk domāju par šīm vakariņām, jo vairāk spēka manā ķermenī ieplūda. Tagad gan beidzot sāku just, ka tomēr neesmu nekāds ar pārdabiskām spējām apveltīts radījums, jo nogurums piemeklēja arī mani.
– Vakariņas gatavas! – Priekpilnā balsī nodūdoju.
– Tad beidzot! – Deivids atviegloti nopūtās. – Es jau domāju, ka mums nāksies iet uz Hesīti vai Maķīti.
– Tu zini, kādas draņķības ir tajos burgeros?! – Sapratis savu vārdu tēvišķo raksturu, klusībā pasmaidīju. Pat nebija pagājusi diena aizbildņa lomā, bet runāju jau kā viens no tiem tipiskajiem vecākiem, kuriem ātrās apkalpošanas restorānu pasniegtie ēdieni šķita pasaules lielākais ļaunums.
– Smaržo gardi. – Dāvis piesteidzās pie plīts ar lielu šķīvi.
– Varēji jau pagaidīt. Es būtu pienesis jums ēdienu pie galda. – Iespēja par kādu rūpēties un apziņa, ka esmu kādam vajadzīgs, sniedza eiforijas sajūtu. Pat šīs šķietami ikdienišķās sarunas un darbības lika ap acīm savilkties smieklu krunciņām.
Porcionējot ēdienu šķīvjos, domāju par šodien notikušo bāreņtiesas sēdi, kuras iznākums mani pārsteidza, kaut gan vairāki man tuvi cilvēki bija paredzējuši tieši šādu rezultātu. Kaulainā bērnu nama direktore spēra zemes gaisā, kad sieviete ar gaļīgajiem vaigiem pārliecinoši nolasīja lēmumu un sagatavoja dokumentus, kas ļautu man pusbrāļus vest mājās jau šodien.
Kaulainā protestēja, bet manī valdīja tik nesatricināms miers, ka viņas lamas man slīdēja gar ausīm. Bāreņtiesas pārstāve apsveica mani ar vidusskolas absolvēšanu, paslavēja par iegūto algas pielikumu darbā un apsolīja, ka tuvākā mēneša laikā tikšot nokārtotas visas formalitātes, lai mēs varētu doties dzīvot uz Deivida un Dāvja tēva māju, kuras sniegtais plašums bērniem nākšot par labu. Mani gan nesajūsmināja doma, ka nāksies atgriezties mājā, kurā dzīvoja māte kopā ar manu pusbrāļu tēvu, kas tikai pirms pusgada bija šķīries no dzīvības.
Skatoties, kā mazie ķipari smaida un mielojas ar silto ēdienu, domāju par to, ko viņi jūt. Tik īsā laika posmā viņi bija palikuši bez abiem saviem vecākiem, kas par viņiem rūpējās un nenoliedzami arī mīlēja. Lieliski apzinājos, ka nekad nespēšu aizvietot viņu īstos vecākus, bet šodien man tika dota iespēja pierādīt to, ka spēju būt lielisks aizbildnis.
– Kā viņu sauc? – Dāvis baroja suņu puiku ar lielu cūkgaļas cepeša gabalu un skaļi iesmējās, kad taksis nolaizīja viņa mazos, smalkos pirkstiņus.
– Džimijs. Paņēmu viņu no dzīvnieku patversmes.
– Kāpēc viņš tika ielikts patversmē? – Dāvis vērās manī ar nopietnu skatienu. – Vai viņš slikti uzvedās?
– Es šaubos, ka Džimijs slikti uzvedās. – Pieliecos, lai noglaudītu radību, kas aktīvi luncināja asti, lai izrādītu simpātijas pret mazāko no brāļiem. – Vienkārši cilvēki ir savādas būtnes, kas nespēj novērtēt tos, kas sniedz viņiem visu labāko ne sevis. Tas, ja tevi nemitīgi kāds atgrūž, nenozīmē, ka esi slikts vai nemīlams, jo reizēm tā notiek, kad tu mīli kādu, kas nespēj tev atbildēt ar to pašu.
– Vai tu Džimiju paņēmi no patversmes tāpēc, ka tev viņa bija žēl? – Sarunā iesaistījās Deivids.
– Laikam jau es viņu paņēmu tāpēc, ka man bija žēl pašam sevis.

Kad bijām novākuši netīros traukus, saklāju gultu, lai brāļi varētu doties gulēt, bet pats sev uz grīdas noklāju matraci. Ieslēdzu arī iepriekšējā dienā nopirkto naktslampiņu, kuru biju iegādājies, domājot, ka brāļiem varētu būt bail no tumsas, bet atklājās, ka tā nemaz nav nepieciešama, jo abi puiši izrādījās īsti drosminieki, tāpēc ātri vien to izslēdzu, ļaujot istabai iegrimt tumsā.
Tomēr jau pēc pirmās stundas, kuru bijām pavadījuši savās guļvietās, sapratām, ka satraukums man un jaunā vide brāļiem kalpoja par bezmiega izraisītāju, tāpēc uzsākām naksnīgas sarunas, apspriežot to, kas kuram garšo, kāda krāsa patīk un kura multiplikācijas filma ir labākā. Tomēr starp šīm bērnišķīgajām sarunām ielauzās arī pāris nopietnāki temati.
– Tu mūs arī paņēmi aiz žēluma? Tāpat kā Džimiju? – Dāvis smalkā, bailīgā balstiņā vaicāja.
– Nē, nē… Es gribēju, lai mēs atkal esam ģimene, lai mēs esam laimīgi, tāpēc arī tik izmisīgi vēlējos iegūt aizbildniecības tiesības. Es jūs mīlu tikpat ļoti, kā jūs mīlēja mammīte.
– Tāpat kā mammīte mīlēja arī tevi? – Dāvis turpināja iztaujāšanu.
– Es… Es nezinu vai mamma mani mīlēja tā, kā jūs.
– Viņa mīlēja. – Mazākais no brāļiem apgalvoja.
– Kāpēc tu tā domā?
– Jo viņa tā teica.
Četri vārdi. Bet to spēks mani satricināja, izsitot visas domas no galvas.
– Mammīte ar tēti bieži strīdējās, jo viņa negribēja, lai tu dzīvo prom no mūsu ģimenes, bet tētis uzstāja, ka negribot audzināt sveša onkuļa dēlu.
– Viņa NEGRIBĒJA? – Neticīgi vaicāju un jau pēc mirkļa vēlējos, kaut nebūtu bijis tik tiešs.
– Bet viņa ļāva, lai tētis tevi izmet no mājas, jo tētis teica, ka tad, ja mammīte nepiekritīšot, viņš šķiršoties un paņemšot mūs līdzi.
Jutos vainīgs, jo tik ilgi biju turējis ļaunu prātu uz savu miesīgo radītāju, domājot, ka viņa bija tā, kas nevēlējās mani savā dzīvē. Jā, viņā noteikti bija rūgtums, ka manas neuzmanības dēļ gāja bojā viņas vienīgā meita, bet tāpēc māte nebija pārstājusi mani mīlēt.
– Mammīte naktīs nāca gulēt pie mums un teica, lai nedomājam, ka viņa ir slikta māte tikai tāpēc, ka ļāvusi tev iet. – Dāvis nopūtās un apzvērēju, ka viņa sejā manāmas skumjas, kaut gan istabā bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt pat sejas priekšā izstieptu roku. – Viņa raudāja.
Un nu arī es raudāju.
– Viņa sūtīja tev naudu, bet, kad tētis uzzināja, viņš vairs neļāva to darīt, jo sacīja, ka esot jau pietiekami ilgi tevi uzturējis. – Nopūta. – Mammīte stāstīja, ka mums agrāk bijusi māsiņa, bet viņa tagad esot debesīs, jo Dieviņš tā gribējis. Viņam vajagot debesīs enģeļus, tāpēc daudzi labi cilvēki, arī bērni, mirstot jauni.
– Varbūt šonakt pietiks runāt?! – Ar T-krekla malu noslaucīju asaru sliedes no sejas un priecājos, ka pusbrāļi neredz manu seju. – Ir jau vēls un esmu ieplānojis jūs rīt aizvest uz kinoteātri.
– Vai mēs varēsim iet uz kādu multeni? – Beidzot ierunājās arī vecākais brālis – Deivids. – Zinu, ka tagad rāda vienu jaunu, bet aizmirsu nosaukumu.
– Kāda runa. – Iesaucos un baidījos no asarainā toņa, kas dažbrīd lika vārdiem izskanēt nazālā tonī. – Šogad jums būs labākais vasaras brīvlaiks, kādu jebkad būsiet piedzīvojuši.
– Un pēc tam aizbrauksim uz akvaparku. – Arī Dāvis bija iekarsis, runājot par nākamās dienas plāniem.
– Ei, ei! Es nedomāju jūs izlutināt.
Kādas desmit minūtes klusējām, domādami par dienu, kas nāks pēc šīs, bet tad ierunājās Dāvis.
– Daniel, vai Džimijs drīkst gulēt pie mums?
– Džimij! – Pasaucu suni, un, kad viņš pieskrēja man klāt, iecēlu silto radību pa vidu brāļiem un ļāvu, lai mazie rezgaļi priecājas par suņa bučām, ar kurām viņš noklāja puisēnu sejas no vienas vietas.

2014. gada 4. augusts

– Džimij, malā! – Ar kāju pagrūdu suni nost no paklājiņa, kas atradās pie mājas galvenās ieejas iekšdurvīm. Atkārtoti atskanēja durvju zvans. – Eju, jau eju.
Droši vien bāreņtiesas darbiniece atnākusi pārbaudīt, kā esam iekārtojušies Deivida un Dāvja tēva mājā, kuru viņi bija saņēmuši mantojumā no sava nelaiķa radītāja.
Noslaucīju rokas pret pelēkām kokvilnas sporta biksēm, kuras biju nopircis vietējā lietoto apģērbu veikalā, lai nevajadzētu sasmērēt kādas no izejamām drēbēm, kārtojot un tīrot māju. Pirms durvju atvēršanas paostīju paduses, lai pārliecinātos, ka, veicot neskaitāmos uzkopšanas darbus, neesmu pamanījies traki iesvīst, iemantojot nelāgu sviedru aromātu. Viss bija kārtībā. Izlaidu labās rokas pirkstus caur garajiem, tumši blondajiem matiem un tad atvēru durvis.
Domīgi paberzēju bārdas rugājus, kad ieraudzīju personu, kas stāvēja uz mājas sliekšņa.
– Vai nemaz nedomā sasveicināties? – Viņa ieķiķinājās un apkampa mani tik stipri, ka jutu gaisa trūkumu plaušās. – Tev ciema kukulis. – Meitene man pasniedza lielu augļu grozu, kurā starp vīnogām, banāniem, āboliem, persikiem un ķiršiem manīju arī šokolādes konfektes un sarullētu žurnālu.
– Braucot uz šejieni, laikam būsi aizmirsusi žurnālu manā dāvanā. – Joprojām stāvēju kā ieaudzis zemē.
– Muļķīt, tā ir daļa no dāvanas tev. – Zelda uzsita ar plaukstu man pa pakausi, bet tad izrāva žurnālu man no rokām un atrullēja to vaļā, lai varētu redzēt vāku, un pielika to sev pie sejas. – Esam līdzīgas?
Uz populārā modes žurnāla vāka bija redzama meitene ar apmēram desmit centimetrus gariem, gaiši blondiem matiem, viņas acis ieskāva garas, melnas skropstas, bet tumši sārtajā tonī iekrāsotās lūpas bija pavērtas, atklājot baltos zobus. Uz apakšlūpas daiļā būtne bija uzlikusi īkšķi ar melni lakotu nagu. Zem attēla ar lieliem burtiem bija rakstīts: „Neprātīgā Zelda – modele, kas parakstīja 200 000 dolāru vērtu līgumu”.
– Tu taču esi sasodīti bagāta. – Pārsteigts iesaucos un mēmi blenzu žurnāla vāka fotogrāfijā tā vietā, lai skatītos uz šīs būtnes miesisko versiju.
– Man tā nauda vēl jānopelna. Līgums paredz, ka es, sadarbojoties ar modeļu aģentūru, kas mani paņēma savā paspārnē, divu gadu laikā šo summu nopelnīšu, pateicoties viņu piesaistītajiem klientiem. Bet, ja nopelnītā summa būs mazāka, tad iztrūkstošo daļu man samaksās modeļu aģentūra.
– Apsveicu! – Apkampu draudzeni, bet tikai tad iedomājos, ka vajadzētu viņu ieaicināt iekšā. – Man te ir neliela nekārtība. Bērni un tā.
C’mon, es taču biju prom tikai nepilnus četrus mēnešus. Pa kuru laiku tu paspēji?
Bet atbilde jau skrēja mūsu virzienā.
– Daniel, Dāvi, šī ir Zelda, man ļoti tuva un laba draudzene. – Ļāvu, lai puikas paspiež meitenei roku, bet pēc tam iedevu bērniem augļu grozu, lai viņi dotos to izķidāt, atstājot mani un Zeldu divatā.
– Tie ir manas mammas un viņas drauga bērni. – Sausi informēju. – Pieņēmu viņus aizbildniecībā, jo…
– Es zinu. – Viņa atbildēja. – Man Juta visu pastāstīja, kad tikāmies dienā, kad mani izlaida no rehabilitācijas klīnikas.
– Vai jūs atkal esat kopā?
– Nē. – Balsī dzirdēju rūgtumu. – Bet viņa gribēja mani satikt, lai pateiktu, ka vēl man visu to labāko.
– Cik sen jau ir beidzies tavs rehabilitācijas kurss?
– Gandrīz divus mēnešus.
– Kāpēc tik ilgi nedevi ziņu par sevi?
– Man vajadzēja laiku, lai saprastu daudzas lietas. – Zelda sakrustoja rokas uz krūtīm, kuras sedza balta, vasarīga kleitiņa ar baltiem izšuvumiem augšdaļā. – Tad, kad es gribēju tevi apciemot, jo sapratu, ka esi bijis vienīgais mans draugs visu šo laiku, pienāca ziņa no modeļu aģentūras, kas piedāvāja piedalīties modeļu konkursā.
– Vai tu esi mainījusies?
– Nu, es vairs nelietoju narkotikas, no alkohola izvairos, bet smēķēšanu gan vēl neesmu atmetusi. – Viņa izvilka cigarešu paciņu no somiņas, lai jau pēc brīža aizsmēķētu vienu baltu zārka naglu.
Izrāvu no viņas lūpu satvēriena smēķi, pārlauzu to un iemetu metāla miskastē, kas stāveja priekšnamā.
– Nevajag! – Noskaldīju. – Labāk uzēdīsim kūku. Mans psihiatrs, kuru jau sen kā vairs neapmeklēju, iemācīja man gatavot brīnumgardu Filadelfijas siera kūku.

Rietēja saule un mēs divatā sēdējām uz lieveņa, malkodami kolu ar ledus gabaliņiem. Vērojām, kā Deivids tīšuprāt ļauj Dāvim iemest basketbola bumbu grozā vairākas reizes pēc kārtas, kam sekoja uzvaras kliedzieni no mazākā brāļa rīkles. Miers sildīja.
– Puikas, drīz būs jāiet mazgāties un tad pa gultām. – Uzkliedzu, bet šķita, ka bērni tik ļoti aizrāvušies ar sporta spēli, ka mani nemaz nedzirdēja.
Zelda apgūlās uz lieveņa, ielikdama savu galvu man klēpī – viņas gaišās, maiguma pilnās acis raudzījās manī, bet lūpas veidoja smaidu. Es noglaudīju meitenes galvu, atklādams savam un viņas skatienam rētu zem delnas – tikai tad atcerējos, ka šodien aprit tieši gads kopš dienas, kad mēģināju atņemt sev dzīvību.
Cik gan daudz kas varēja mainīties gada laikā. Un cik dīvainus ceļus reizēm mēroja laime, dedzinot un reizēm brucinot apkārtējo, lai tikai sasniegtu to vienu, kas visvairāk pēc tās izslāpis.
Un es skaidri zināju, ka visi monstri ir cilvēki. Bet starp šiem monstriem dzīvo arī eņģeļi, kas visbiežāk ir tieši bērni, kuru smaidos apslēpta visa pasaules godība, bet viņu sirdīs mīt mīlestība, kuru pieaugušais nav spējīgs pārspēt vai izmērīt.
Un laime vienmēr nedaudz sāp.

<<<BEIGAS>>>