Video: Subjektīvi par literatūru un kultūru


IMG_20160522_190926Kas ilgi nāk, tas labi nāk! Solīju, ka centīšos mēnesī uzfilmēt un publicēt vismaz vienu video, bet tā nu ir sanācis, ka video filmēšanu atliku no dienas uz dienu, līdz nemanāmi aizritēja veseli 3 mēneši. Paldies jums par jaukajiem komentāriem blogā, YouTube, Facebook un Twitter, kas motivēja mani iesākto turpināt. 

Šoreiz nedaudz par Stipro skrējienu, izlasītajām grāmatām, noskatītajiem seriāliem, kā arī turpmākajiem plāniem un nedaudz arī par literatūras jaunumiem.

Gultā ar Džeimsu Dīnu


james.dean.boulevard.of.broken.dreamsMākslinieks Endijs Vorhols par Džeimsu Dīnu ir teicis tā: “Viņš ir mūsu varonis ne tāpēc, ka viņš bija perfekts, bet gan tāpēc, ka viņš perfekti parādīja ievainoto, bet vienlaicīgi skaisto mūsu laiku dvēseli.” Astoņdesmitajos gados Dīns bija kļuvis par vienu no trim Amerikas populārākajiem kultūras cilvēkiem, atpazīstamības ziņā piekāpjoties vien Elvisam Preslijam un Merilinai Monro. 

1994. gadā izdotā Pola Aleksandra grāmata James Dean: Boulevard of Broken Dreams divdesmit divu gadu laikā savu skandalozitāti nav zaudējusi, izpelnoties pretrunīgas atsauksmes un pat atklātu leģendārā aktiera fanu naidu, tāpēc tā vairākkārt piedzīvojusi atkārtotus izdevumus. Rakstnieks dzimis 1955. gadā – gadā, kad traģiskā negadījumā bojā gāja Džeimss Dīns. Tieši tāpēc šajā grāmatā nav atrodamas autora personīgās atmiņas par Dīnu, bet tikai rūpīgi apkopota informācija no laikrakstiem un atmiņu stāsti, kuros dalījušās Dīnam tuvu stāvošas personas, viņu vidū arī Dīna tēvs Vintons Dīns, kurš savas dzīves laikā ar žurnālistiem izvairījās runāt. Daudziem, kas šo darbu nav lasījuši, varētu rasties jautājums: “Kas tad tajā tik skandalozs?” Atbilde ir vienkārša – Aleksandrs daudz runā par Dīna seksuālajām gaitām, pasniedzot baumas par aktiera homoseksualitāti kā pierādītu patiesību.

Par šīs grāmatas pirkšanu un lasīšanu domāju ilgi, jo internetā lasītās atsauksmes nekādu skaidrību neviesa, tikai saduļķoja manas domas vēl vairāk. Daudzi aktiera fani apgalvo, ka Aleksandrs Dīnu nomelnojis, lai mazinātu viņa vērtību sabiedrības acīs, bet netrūkst arī tādu lasītāju, kas apgalvo, ka šī ir labākā biogrāfija par Dīnu. Daļēji varu piekrist abām šīm pusēm, jo grāmatā netrūkst ne absurdu apgalvojumu, ne arī lieliskas, neapgāžamas informācijas. Piemēram, Aleksandrs ir tik ļoti pārņemts ar Dīna seksuālās dzīves iztirzāšanu, ka vairākas intīmās epizodes no aktiera dzīves aprakstījis ārkārtīgi smalki – pieminot pat to, kā Dīns juties un ko domājis seksa laikā. Patīkami pārsteidza smalkie ģimenes attiecību apraksti un hronoloģiski atainotais Dīna ceļš uz panākumiem, kurā autors iekļāvis pat sīkākās Dīna lomas, profesionālo pilnveidošanos, kā arī kritiķu atsauksmes par Dīna darbiem.

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Foto: Džeimss Dīns un Natālija Vuda

Dīna seksuālā orientācija tikusi apspriesta jau vairākas desmitgades – labs aktiera draugs Lū Brakers, kurš pieminēts arī Aleksandra grāmatā, apgalvo, ka Dīns bija heteroseksuāls, bet daudz lasīts arī par to, ka Dīns, lai dabūtu lomas, bija gatavs gulēt arī ar vīriešiem, kā arī netrūkst tādu, kas apgalvo, ka Dīns bija absolūts homoseksuālis, kurš ar sievietēm tikās tikai tāpēc, ka tā vēlējās kinostudijas reklāmas cilvēki. Lai arī kā būtu bijis, tas nemaina faktu, ka Dīns bija lielisks aktieris, kurš izmainīja ne tikai kino pasauli, bet arī sabiedrību, turklāt, manuprāt, ir muļķīgi iespringt par to, kurš ar kuru gulēja pirms vairākām desmitgadēm.

Grāmatā minēts arī tas, ka Džeimss Dīns izmainīja to, kā cilvēki dzīvo, jo viņa atveidotie varoņi stipri atšķīrās no tolaik populāro aktieru (Hamfrijs Bogarts, Gērijs Kūpers, Džons Veins) atveidotajiem varoņiem, kuri vienmēr bija stipri, neatkarīgi vīrieši, kas vienmēr dabūja, ko vēlējās. Dīns atveidoja piecdesmitajiem gadiem neparastus varoņus, kas lielā mērā līdzinājās viņam pašam, jo tie bija apjukuši, dumpīgi autsaideri, kas par visu visvairāk vēlējās iederēties sabiedrībā, kā arī kāroja izpelnīties ģimenes atzinību. (Pēc Dīna mātes nāves aktieri audzināja viņa mātes māsa ar vīru, bet Dīna tēvam ar jaunieti bija vēsas attiecības, kas kļuva vēl vēsākas, kad Dīns nopietni pievērsās aktiermākslai.)

Video: Dīna pirmais apmaksātais aktiera darbs – epizodiska loma 1950. gada Pepsi reklāmā.

Grāmatā iekļautas arī dažādas fotogrāfijas, kuru kvalitāte varēja būt daudz labāka, turklāt būtu bijis lieliski, ja tās būtu uzdrukātas uz kvalitatīva glancētā papīra, jo esošais tehniskais izpildījums šai grāmatai ir vājš. Ja atmet manas pretenzijas par tehnisko izpildījumu un Aleksandra apmātību ar Dīna seksuālo dzīvi, tad jāsaka, ka grāmata ir lasīšanas vērta, jo tajā ir daudz vērtīgas informācijas, kurā spilgti atainota ne tikai Dīna dzīve, bet arī piecdesmito gadu kino industrija.

VĒRTĒJUMS: 7/10

10 latviešu Instagram konti, kuriem vērts sekot


Ideas-to-create-best-Instagram-biosNesen blogā rakstīju par 10 ārzemju Instagram kontiem, kuriem vērts sekot, tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks padalīties arī ar 10 lieliskiem latviešu Instagram kontiem, kas kvalitātes ziņā neatpaliek no ārzemju Instagram slavenību kontiem. 

@liepininese Žurnāliste, kura publicē ne tikai ļoti skaistas bildes, bet arī piemeklē tām īsus, bet sentimentālus un iedvesmojošus stāstus.

Liepiņmājās pankūku un siera kūkas brančs, atzīmējot namatēva @emiiliits vēlvienu gadu zem saules 🙌🏻

A photo posted by Liepiņu Inese (@brazhiitis) on

 

@booksfordessert Protams, šajā kontā tikai par grāmatām – skaistas bildes un arī īsas atsauksmes.

 

@lindasvirtuve Linda ne tikai aktīvi blogo, bet arī publicē skaistas ēdienu bildes Instagram. Katrs ēdiens, kuru viņa pagatavo, ir kā mazs mākslas darbs.

 

@anda_karklina Ja ir kāds cilvēks, kurš ar bilžu palīdzību spēj iedvesmot citus, nododot viņiem pozitīvas emocijas, tad tā ir Anda.

Tūkstoš un vienas nakts pasakas lukturi, kas izgaismo ceļu sapņiem #LeicaCamera #LeicaPhotography #Morocco

A photo posted by Anda Kārkliņa (@anda_karklina) on

 

@monmeld Grafiskā dizainere, kura lielākoties publicē ļoti kārdinošas ēdienu bildes, bet starp tām reizēm ielaužas arī bildes ar dabu un dizaina lietām.

 

@ieva.cipruse Gribētos teikt, ka šis ir ne tikai ļoti pārdomāts un skaists Instagram konts, bet arī ārkārtīgi mīļš. Vērts ne tikai apskatīt bildes, bet arī izlasīt to aprakstus.

 

@brigitadambe Mode, dzīvesstils, ēdieni un skaistas lietas – viss pasniegts ļoti stilīgi un gaumīgi.

 

@aleksey.molodoy Šis konts, iespējams, šajā desmitniekā ir visneparastākais, jo tajā nav nekāda glamūra, bet kaislīgiem futbola faniem noteikti patiks, jo Aleksejs dalās ne tikai ar dažādām ar futbolu un sportu saistītām bildēm, bet arī ar ieteikumiem un dēku stāstiem.

С 74 летним дедушкой Мати в нашем спорт зале. Мати – один из главных мотиваторов всех посетителей имантской Атлетики. Энергичный дедушка 5-6 раз в неделю занимается спортом, умудряется и потренироваться и анекдоты да всевозможные истории из своей насыщенной жизни рассказать. Уроженец Берлина, он еще застал гаубицы в своем дворе весной 45ого. Вот что значит старая закалка! Ну а у меня сегодня получилась первая полноценная силовая тренировка за последний более чем год. Бодр, доволен, готов к новым свершениям!

A photo posted by Молодой Инстаграм (@aleksey.molodoy) on

 

@martinskibilds Arhitektūra, vietas, lietas un skaisti dzīves mirkļi.

 

@jaija Piedzīvojumi un ceļojumi, turklāt priecē, ka Aija ceļo arī pa Latviju, radot glītas bildes, parādot to, ka arī mūsu pašu zemē ir daudz skaista, ko redzēt.

 

Komentāros padalies, kādi ir, Tavuprāt, saistošākie latviešu Instagram konti, kuriem Tu ieteiktu sekot?

Atmiņas par bibliotēku


IMG_20160513_142731Blogere Marī aizsāka patiešām burvīgu stafeti, kura, pateicoties Baltajam Runcim, nonākusi arī līdz manam blogam. Oriģinālais stafetes nosaukums gan ir “Atmiņas par bibliotēkām”, bet es atļāvos to nedaudz pārveidot, jo 26 gadu laikā regulāri esmu apmeklējis tikai vienu bibliotēku savos Ogres novada laukos.

Par Meņģeles pagasta bibliotēku gribēju uzrakstīt jau sen, jo tā ir viena no manām mīļākajām vietām mazajā lauku pagastā, kurā dzīvo apmēram 500 iedzīvotāju. Tā kā pēdējos divus gadus dzīvoju Rīgā, Meņģeles bibliotēku sanāk apmeklēt diezgan reti, bet katru reizi, kad aizbraucu uz laukiem, cenšos paviesoties bibliotēkā, lai atdotu grāmatas, kurām manos grāmatu plauktos vairs nav vietas, kā arī, lai apciemotu bibliotekāri Zaigu.

Lasīt iemācījos diezgan ātri (šķiet, ka 5 gadu vecumā), tāpēc bibliotēku sāku apmeklēt jau septiņu gadu vecumā un uz mājām vienmēr gribēju ņemt lielās, krāšņās grāmatas, kuras drīkstēja skatīties tikai bibliotēkā un uz mājām neizsniedza. Tolaik tādu grāmatu pirkšana bija dārgs prieks, jo atceros, ka vecāki reiz pārdeva teļu un par pusi no nopelnītās naudas nopirka man ārkārtīgi skaistu grāmatu, kuru vēlāk kāds bērnudārzā piesavināja sev.

Kad biju septiņus vai astoņus gadus vecs, pēc stundu beigām uzreiz devos uz bibliotēku, kur bieži uzkavējos līdz pat bibliotēkas slēgšanai. Pirmo reizi, kad aizkavējos bibliotēkā, mana mamma ieguva savus pirmos sirmos matus, jo gaidīja mani mājās no skolas, bet es aizkavējos par vairākām stundām, tāpēc viņa bija paspējusi apzvanīt visu pagastu un pat apsvēra domu izsaukt policiju. (Nezinu, vai tolaik pedofili uzdarbojās tā, kā mūsdienās; īsti neesmu interesējies, par ko uztraucās deviņdesmito gadu mammas, kad viņu bērni pazuda uz vairākām stundām.)

Līdz laikam, kad pie apvāršņa parādījās grāmatas par Hariju Poteru, ļoti fanoju par “Meža pasaku” grāmatu sēriju, kurā tika izdotas grāmatas par fejām, pūķiem, milžiem, mazām radībām un daudz ko citu. Un tad parādījās “Bērnu žūrija”, kas, manuprāt, ir viena no labākajām lietām, kas notikusi gan saistībā ar bibliotēku dzīvi, gan ar kvalitatīvas bērnu un jauniešu literatūras popularizēšanu. Kad ikgadējā “Bērnu žūrijas” grāmatu vērtēšana tuvojās noslēgumam, Zaigas tante sapulcināja visus mazos lasītājus kopā, lai kopīgi apspriestu izlasītās grāmatas. Atceros, ka reiz man lika pastāstīt citiem bērniem par grāmatu, kuru nebiju lasījis, un es centos izlocīties ar frāzēm, kuras derētu gandrīz jebkurai bērnu un jauniešu grāmatai: “interesanta, aizraujoša, piedzīvojumiem bagāta” utt.

Gadiem ejot, bibliotekāre Zaiga man kļuva arī par ļoti labu draugu, jo kā gan citādi var nodēvēt cilvēku, kurš tevi bibliotēkā sagaida ar jaunāko Poteriādes grāmatu, kas vēl smaržo pēc tipogrāfijas?! Lielajās pilsētas bibliotēkās, protams, bibliotekārēm nav laika uzturēt draudzīgas attiecības ar vairākiem simtiem vai pat tūkstošiem lasītāju, tāpēc, iespējams, Rīgā savu bibliotēku tā arī neesmu atradis. Būtisku lomu spēlē arī tas, ka, pateicoties blogošanai par literatūru, došanās uz bibliotēku pēdējo gadu laikā nav pārāk aktuāla, jo izveidojusies sadarbība ar grāmatu izdevniecībām, kā arī reizēm grāmatas dāvina rakstnieki un bloga lasītāji, turklāt lasāmvielu angļu valodā regulāri iegādājos interneta grāmatnīcā Bookdepository.

Protams, kā jau daudzviet, arī Meņģelē cilvēki lasa arvien mazāk – vietējā skolā mācās vien daži desmiti skolēnu, mirstība ir lielāka par dzimstību, vairums jauniešu izbraukuši uz ārzemēm vai tuvākajām pilsētām, bet pagastā palikušie nav pārāk aktīvi lasītāji. Tomēr Meņģelē nebūt nav drūmi – te ir ārkārtīgi skaista daba, mēs mākam svinēt svētkus, kā arī meņģeliešiem ir lieliska humora izjūta, kas mūs nepamet arī drūmos brīžos.

Arī tad, ja pienāks laiki, kad Meņģelē vairs nebūs bibliotēkas, man par to vienmēr būs patīkamas atmiņas, jo tieši bibliotēka man bērnībā šķita kā saldumu veikals, kur varēja ņemt visu, ko vien sirds kāro, nemaksājot par to ne santīma. (Ar norunu, ka vēlāk paņemtais jāaiznes atpakaļ.)

Ļoti gribētu lasīt Norelles, Elzas un Andas atmiņas par viņu bibliotēkām, tāpēc, meitenes, stafetes kociņu nododu jums!

Vārdi, kurus aizmirstam pateikt


Mēs mīlam un nereti pat dievinām lietas (ēdienus, filmas, vietas, mūziku utt.), neapdomīgi mētājoties ar vārdu “mīlu” pa labi un pa kreisi, bet tajā pašā laikā ar šo vārdu mēs ļoti skopojamies, kad tas jāpasaka kādam, kuru patiešām ļoti mīlam. 

Atceros, ka laikos, kad biju mazs, nevarēju aiziet gulēt, ja nepateicu mammai, ka viņu mīlu – reizēm, kad aizmirsu to pateikt, piecēlos pat no silti iesildītas gultas, lai pateiktu to mammai, lai tikai viņa neaizietu gulēt, nesaņēmusi šo atgādinājumu. Tomēr vienā mirklī šī tradīcija pārtrūka. Ne tāpēc, ka es būtu pārstājis mīlēt savu mammu, bet, iespējams, tāpēc, ka es pieaugu un sāku kautrēties šo tradīciju turpināt. (Un arī tāpēc, ka kopš sešpadsmit gadu vecuma lielākoties savu mammu satieku tikai nedēļas nogalēs.)

Reizēm es iedomājos: “Nez, vai mana mamma joprojām zina, ka viņu mīlu?!” Parasti cenšos to parādīt ar darbiem, jo tā ir vieglāk, turklāt, laikam ejot, ir vārdi, kurus pateikt kļūst arvien grūtāk – visbiežāk šie vārdi ir “piedod” un “mīlu”. Diemžēl!

Pateicoties mammām, mums taču ir tik daudz skaistu un siltu atmiņu, turklāt katram no mums mamma ir iemācījusi vismaz pāris noderīgu dzīves mācību. Lai arī cik nopietnu vecumu mēs būtu sasnieguši, lai arī cik augstas skolas pabeiguši, pēc padoma mēs vienmēr vērsīsimies pie mammas, bet, ja padoma lūgšanai būs jau par vēlu, tad atceries – neviens nemāk nomierināt tā, kā to spēj mamma. Lai arī pusaudžu gados mēs visi esam spurojušies pretī savām mammām, pieaugot mēs saprotam, ka mamma nav tikai mamma, bet arī viens no labākajiem draugiem, kādu var vēlēties.

Ne tikai Māmiņdienā, bet arī citās dienās pateiksim savām mammām to, ko ikdienā aizmirstam vai kautrējamies viņām atgādināt.

Piedod, ka tik reti es Tev to saku, bet, mammu, es Tevi mīlu! Un tas, ka nesaku Tev to katru dienu, nenozīmē, ka kaut kas ir mainījies.

Pusaugu vilkatis ar lielisku mūzikas gaumi


fd0a734f14d96e6de6e079828f3075d4Astoņdesmit sērijas, kuru kopējais garums ir 56 stundas, nepilnu divu mēnešu laikā – tieši tā varētu raksturot manu iepazīšanos ar Džefa Deivisa radīto pusaudžu seriālu “Pusaugu vilkatis” (Teen Wolf). Pusaudžu un jauniešu vidū šis seriāls milzīgu popularitāti iemantoja jau 2011. gadā, bet es tikai šogad nolēmu novērtēt, ko tad īsti Deiviss sastrādājis. 

Kā jau var nojaust pēc seriāla nosaukuma, stāsta galvenais varonis ir pusaudzis Skots (Tailers Posijs), kurš par vilkati nepiedzimst, bet gan kļūst par tādu pēc tam, kad mežā viņu sakož pieaudzis vilkatis. Par Skota lielo noslēpumu ātri vien uzzina viņa attapīgais labākais draugs Stailss (Dilans O’Braiens), kurš ir gatavs ne tikai pašaizliedzīgi palīdzēt, bet arī piedalīties visās ar vilkačiem saistītajās avantūrās (un to ir daudz). Visrūpīgāk savu vilkača būtību Skotam nākas slēpt no nesen iepazītās draudzenes Alisones (Kristala Rīda), kura nāk no senas vilkaču mednieku dzimtas. Ļoti būtiska loma seriālā ir arī Stailsa slepenajai simpātijai Lidijai (Holanda Rodena), kura ar katru nākamo seriāla sezonu kļūst arvien nozīmīgāka spēlētāja baisajā vilkaču pasaulē.

Foto: Fanart foto.

Foto: Fanart foto.

Seriāla pamatā ir režisora Roda Daniela 1985. gada filma Teen Wolf, kurā Skota lomu atveidoja Maikls Dž. Fokss. Protams, filma Deivisam kalpojusi tikai kā iedvesmas avots, jo mūsdienu versijai par pusaugu vilkati Skotu ir maz kā kopīga ar astoņdesmito gadu filmu. Jāatzīst, ka Deivisa veikums man patīk daudz labāk par astoņdesmito gadu filmu, jo seriāls ir nedaudz gotisks, piesātināts ar mistikas un mitoloģijas elementiem, kā arī tajā netrūkst pusaudžiem aktuālu problēmu risināšanas. Īpaši simpatizē tas, kā atainotas Stailsa attiecības ar tēvu (Lindens Ešbijs), kurš audzina dēlu viens – viņu tieksmē parūpēties vienam par otru ir kas patiešām aizkustinošs.

Runājot par favorītiem, jāatzīst, ka varu pievienoties vairumam Teen Wolf fanu, jo arī mani absolūtie favorīti ir Dilans O’Braiens, kuram Stailsa loma seriālā ir TV debija, un Holanda Rodena, kura noteikti nav pati spožākā aktrise, tomēr viņa apveltīta ar milzīgu harismu, kā arī viņas atveidotā Lidija ir daudz dziļāka nekā sākotnēji varētu šķist. Interesants ir fakts, ka sākotnēji O’Braiens vēlējās pretendēt uz Skota lomu, tomēr pēc scenārija izlasīšanas pārdomāja un pieteicās Stailsa lomai, bet Rodena esot pretendējusi uz Alisones lomu, bet beigās ieguva Lidijas lomu. Šāds iznākums, manuprāt, ir vairāk kā tikai veiksmīgs, jo bez Rodenas un O’Braiena ir grūti iztēloties seriālu.

Labas mūzikas cienītājiem noteikti patiks seriāla skaņu celiņš, jo, kā jau MTV seriālam pienākas, tajā ir daudz mūzikas – lielākoties mazpazīstamu mūziķu un grupu indie un rokmūzikas žanru dziesmas. Ir arī šis tas no meinstrīma: Eds Šīrans, Kygo, Elija Goldinga, Hozier un Korn, tomēr tā ir tikai niecīga daļa no visa skaņu celiņa, jo apmēram 90% seriālā dzirdamās mūzikas radījuši mūziķi, par kuriem vidusmēra EHR klausītājs nekad nav pat dzirdējis. (Silti iesaku ieskatīties Teen Wolf Music YouTube kanālā.)

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Tomēr nav arī tā, ka viss seriālā ir tikai skaisti un saulaini, jo mani, piemēram, kaitina tas, ka seriāla varoņi atlasīti pēc ārējiem kritērijiem – tikai skaistas meitenes un džeki ar sešpakām. Reālā vidusskolas vide stipri vien atšķiras no tās, kas atainota seriāla, jo pusaudžu vecumā cilvēkiem ir gan liekais svars, gan problemātiska āda, gan ārējais izskats, kurš ne vienmēr atbilst žurnālu standartiem, bet šķiet, ka cilvēkam, kurš veicis aktieru atlasi, nav bijusi vēlme seriālā iekļaut arī kādu aktieri ārpus tradicionālajiem skaistuma standartiem. Pat Skota un Lidijas mammas izskatās kā izbijušas modeles.

Arī vecums aktieriem nav tāds, lai viņus varētu nosaukt par pusaudžiem, jo, piemēram, Holanda Rodena šogad svinēs savu trīsdesmito dzimšanas dienu, bet Skota mīļotās Alisones atveidotāja Kristala Rīda šī gada februārī nosvinēja savu trīsdesmit pirmo jubileju. Aktieru vecums aktierspēlei nāk tikai par labu, tomēr jāatzīst, ka labprāt pusaudžu seriālos redzētu aktierus, kuri patiešām arī ir padsmitgadnieki.

Ja ir vēlme sākt skatīties izklaidējošu, bet vienlaicīgi arī jēgpilnu pusaudžu seriālu, tad šis būs īstais. Seriāls ar savu jau 6. sezonu pie skatītājiem atgriezīsies šī gada 28. jūnijā.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Pirmais ieskats Džima Keja ilustrētajā “Harija Potera un Noslēpumu kambara” izdevumā


Chamber-of-Secrets-Jim-Kay-2016

Foto: Bloomsbury

Pagājušā gada oktobrī pie lasītājiem nonāca mākslinieka Džima Keja ilustrētā Dž. K. Roulingas grāmata “Harijs Poters un Filozofu akmens” – grāmatas ilustrācijas sajūsmināja Poteriādes fanus un ātri vien iekaroja Instagram. Ja daudzi Keja darbu cienītāji prātoja, vai arī pārējās Poteriādes grāmatas tiks pie ilustrētajām versijām, tad marta beigās tika saņemta pārliecinoša atbilde – jā, tiks!

30. martā lasītāju vērtējumam tika nodotas “Harija Potera un Noslēpumu kambara” pirmās ilustrācijas, kā arī grāmatas vāka noformējums. Kādi ir jūsu pirmie iespaidi?

Visas ilustrācijas Poteriādes otrajai grāmatai Džims Kejs esot pabeidzis jau šī gada februārī, bet grāmata pie lasītājiem nonāks šī gada 4. oktobrī. (Šīs sērijas grāmatas ir samērā dārgas (pirmā maksā nedaudz vairāk par 30€), tāpēc, manuprāt, katrs līdz šī gada rudenim vēl var paspēt sakrāt naudu arī otrajai grāmatai.)

Foto: Bloomsbury

Foto: Bloomsbury

Foto: Pottermore

Foto: Pottermore

Foto: Pottermore

Foto: Pottermore