Justies labi pašam savā ādā


body-3

Šķiet, ka vārdu salikums “iemīli savu ķermeni” ir kļuvis tikpat banāls kā “esi tu pats”, tomēr, kad tajā visā iedziļinās, šie vārdi nemaz nešķiet tik muļķīgi. Visbiežāk par ķermeņa mīlēšanu runā cilvēki, kas fitnesam un bodībildingam pievērsušies diezgan nopietni, bet, ko tad darīt tiem, kas nevar lepoties ar Women’s Health vai Men’s Health žurnālu vāku modeļu cienīgiem augumiem?! 

Neatkarīgi no tā, cik apaļš, tievs, muskuļots, garš vai īss tu esi, jārēķinās ar to, ka tev diezgan regulāri nāksies saskarties ar kritiku, kas saistīta ar taviem fiziskajiem parametriem. Protams, šāda kritika šķiet sāpīga un nereti noved pie tā, ka tu baidies publiski izģērbties, apmeklēt dušas sporta zālē, sauļoties pludmalē, kā arī izvairies no pretējā dzimuma, jo pats esi pieņēmis domu, ka tavs augums ir pretīgs un jebkuram citam cilvēkam tas šķitīs atbaidošs. Kādā amerikāņu pētījumā noskaidrots, ka 12% vidusskolas vecuma puišu lieto steroīdus, lai izskatītos muskuļotāki, bet katrai ceturtajai vidusskolniecei ir ēšanas traucējumi, turklāt 78% sieviešu, kas vecākas par 17 gadiem, ir neapmierinātas ar savu ķermeni. Zināma paškritika ir veselīga un palīdz pilnveidoties, tomēr arvien biežāk nākas novērot galējības – daļa cilvēku kļūst gluži vai apmāta ar ķermeņa pilnveidošanu un gatavi piepumpēt sevi ar ķīmiju, lai tikai panāktu vēlamo izskatu, bet ir arī daļa, kas savu ķermeni ienīst tik ļoti, ka slīkst smagā depresijā un nespēj ar prieku skatīties spoguļattēlā pat tad, ja ķermenis izskatās vairāk kā tikai normāli.

Foto: modele Vinnija Hārlova

Foto: modele Vinnija Hārlova

Zināmu nosodījumu šeit pelnījušas slavenības, jo daudzas neļauj publicēt bildes žurnālos, pirms tās nav pamatīgi apstrādātas ar dažādām programmām, turklāt daudzas slavenības izmanto pat tādas galējības kā kāju grimētāja (jā, tāds eksistē) pakalpojumus, lai arī klātienē panāktu maksimāli skaistu efektu. Un kā lai cilvēks iemīl savu ķermeni, ja Bejonse aktīvi aicina cilvēkus mīlēt pašiem sevi, bet tajā pat laikā dziedātāja liek speciālistiem apstrādāt pat viņas koncertu bildes, lai tikai radītu ilūziju, ka viņa vienmēr ir perfektā fiziskajā formā. Kādu mācību sniedz cilvēks, kurš pats nespēj pieņemt savus trūkumu un ar lepnumu atzīt tos, bet tajā pat laikā māca to darīt citiem? Tieši tāpēc man patīk slavenības, kas atzīst savas problēmas, sadzīvo ar tām un saviem faniem nodod vēstījumu, ka tas nav nekas traģisks, ja tu neatbilsti mistiskiem skaistuma standartiem un tavs ķermenis neizskatās kā no Sports Illustrated vai Men’s Fitness vākiem. Kā lieliskus piemērus šeit varu minēt dziedātāju Kelliju Klārksoni, kas pēc dzemdībām nesteidzās zaudēt svaru (kā to dara vairums slavenību), bet gan maksimāli daudz laika veltīja jaundzimušajai meitai, kā arī ne sliktāks piemērs ir aktieris Džeimss Franko, kurš bez kautrēšanās sociālajos portālos publicē ne tos pievilcīgākos foto, pierādot, ka arī zvaigznes mēdz izskatīties kā parasti cilvēki – bez jebkāda glamūra un uzlabojumiem. Turklāt Franko ir arī izcils aktieris un tas man liek cienīt viņu vēl vairāk.

Ja sievietēm savu ķermeni liek ienīst dažādi žurnāli un mediji, tad vīriešu pašapziņu nereti iedragā porno industrija, bet tas jau ir cits stāsts, tomēr domāju, ka ideju jūs uztvērāt.

Foto: birkas ir domātas drēbēm, ne cilvēkiem

Foto: birkas ir domātas drēbēm, ne cilvēkiem

Balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka, lai pieņemtu savu ķermeni tādu, kāds tas ir, vajag daudz laika – man vajadzēja gandrīz desmit gadus, kuru laikā mēģināju pieņemties svarā, uzaudzēt muskuļus, nomocīju sevi ar sporta diētām, kā arī bija laika posms, kurā nopietni apsvēru domu par deguna samazināšanas operāciju. Atskatoties uz to visu, varu teikt, ka lielākā daļa no tā visa bija absolūtas muļķības un par dažām lietām man pat ir kauns. Sadzīvo ar to: vienmēr būs kāds, kuram tu nebūsi gana labs, bet tas nenozīmē, ka tev jāizdabā šo cilvēku viedoklim. Bieži vien ir tā, ka tavi trūkumi ir citu problēmas, bet ne tavējās, jo tu lieliski spēj ar tām sadzīvot. Lielisks piemērs, lai apstiprinātu manis rakstīto, ir stāsts par dejotāju Kasandru, kurai zem labās acs ir iespaidīga dzimumzīme, bet viņa atsakās to noņemt, izmantojot plastisko ķirurģiju, jo viņa dzimumzīmi neuzskata par defektu, bet gan pieņem to kā efektu, kas palīdz viņai izcelties citu vidū. Līdzīgu vēstījumu mums sniedz modele Vinnija Hārlova (īstajā vārdā Šantelle Brauna-Janga), kuras tumšo ādu klāj plankumi. Pateicoties šiem plankumiem, jauno sievieti bērnībā sauca par govi un zebru, bet tieši šie paši plankumi, kurus radījuši pigmentācijas traucējumi jeb Vitiligo slimība, palīdzēja viņai kļūt par pasaules mēroga sensāciju modeļu biznesā. Šie stāsti pierāda, ka skaistumam nav rāmju vai parametru – kāds tevi par tavu īpašo skaistumu var apmētāt ar dubļiem, bet kāds cits uzcelt pjedestālā.

Foto: cilvēks nav skice

Foto: cilvēks nav skice

Pats savu ķermeni sāku pieņemt ar visiem tā trūkumiem un plusiem tikai tad, kad izveidojās manas pirmās nopietnās attiecības, kurām laimīgas beigas gan nebija paredzētas, tomēr tas nemaina faktu, ka no tām guvu vērtīgu mācību, jo sapratu, ka esmu mīlams cilvēks arī ar visām nepilnībām. Viņa bija absolūti ārpus manas līgas: turīga, satriecoši skaista, sportiska, inteliģenta, jauka, apveltīta ar humora izjūtu, burvīgu smaidu un skatienu, kas liek kājām saļimt. Tas, ka mūs vienoja romantiskas jūtas, šķita kā banāls sižets no skolēnu vasaras brīvlaika filmām, kurās skolas nūģis beigās ir kopā ar skolas seksīgāko meiteni. Reiz, kad ar viņu runājām, viņa sāka sūdzēties, ka viņas gurni ir pārāk resni, lūpas plānas, bet acis šauras. Un tajā brīdī es sapratu, ka arī satriecoši skaisti cilvēki reizēm jūtas nedroši par savu ķermeni, tomēr tas nenozīmē, ka uzreiz jāpievēršas drastiskām diētām, katru dienu jāiet uz sporta zāli vai jāpierakstās rindā pie plastiskā ķirurga. (Nepārprotiet, es nesludinu to, ka nevajag sportot.)

Domājot par skaistumu, neaizmirsti, ka katram skaistuma ideāli ir atšķirīgi. Piemēram, man nepatīk izteiktas vēdera preses ar reljefu, bet tas nemaina faktu, ka kādam citam sieviete ar sešpaku liek prātā iezagties pavasarim. Ir muļķīgi iedomāties, ka pasaules iedzīvotājus var iedalīt divās grupās: skaistajos un neglītajos, jo skaistums, manuprāt, ir vissubjektīvākais jēdziens, kāds uz šīs pasaules jebkad pastāvējis. Turklāt skaistumu ir tikpat grūti definēt kā mīlestību, tāpēc nemaz necentīsimies to darīt.

Izraudzītais neglītais, resnais draugs


fbJa ir kāda žanra filmas, kuras skatos visretāk, tad tās noteikti ir komēdijas, jo vismaz 90% gadījumu nākas vilties, pateicoties filmas seklajam saturam, bezgaumīgajiem jokiem, kā arī vājajai aktierspēlei. Nezinu, kā nonācu līdz režisora Ari Sandela šī gada veikumam The DUFF, bet neizskaidrojamu iemeslu dēļ filmu noskatījos no sākuma līdz beigām. 

Katrs taču ir dzirdējis par sievietēm, kuras draudzējas ar citām sievietēm, kuras nav tik izskatīgas kā viņas, lai uz ne tik simpātisko draudzeņu fona izceltos. Meitenes, kuras kalpo par fonu skaistajām, sauc par the DUFF jeb par izraudzītajām neglītajām, resnajām draudzenēm, turklāt the DUFF eksistē arī stiprā dzimuma kompānijās. Tomēr šis apzīmējums nav jāuztver burtiski, jo the DUFF reti kad patiešām ir neglīta vai resna persona, jo lielākoties tas ir kāds, kas neizskatās tik labi, kā pārējie draugi vai draudzenes.

Filmā stāstīts par Bjanku (Meja Vitmena), kura kādu dienu, pateicoties bērnības draugam Veslijam (Robijs Amels), uzzina, ka viņa ir the DUFF savām draudzenēm Džesai un Keisijai, kuras ir satriecoši skaistas, vienmēr tiek uzlūgtas uz ballītēm, kā arī vienmēr skolas gaiteņos tiek pavadītas ar iekāres pilniem skatieniem. Veslijs apsola Bjankai palīdzēt kļūt stilīgākai, kā arī dod padomus, kā iekarot viņas simpātijas sirdi, tomēr Bjanka laika gaitā saprot, ka ne viss ir tā, kā tas sākotnēji izskatījies.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Filmas pamatā ir Kodijas Keplingeres romāns The DUFF, kurš nedaudz atšķiras no filmas, tomēr tā jau ir ierasta prakse Amerikas kino – padarīt visu viegli sagremojamu, nedaudz banālu, kā arī pievienot filmai varoņus, kas grāmatā nemaz nav, lai tikai visu padarītu nedaudz raibāku un krāšņāku.

Atzīšos, ka filmas laikā bieži vien kļuvu miegains un dažbrīd pat domāju, ka līdz filmas beigām aizmigšu, jo filma bija ārkārtīgi paredzama un, par spīti filmas morālei, kas man patika, tā šķita virspusēja un diezgan sekla. Manuprāt, mūsdienās jaunieši ir pietiekami inteliģenti, lai būtu pelnījuši daudz dziļākas filmas – kaut ko The Perks of Being a Wallflower, Juno vai Struck By Lightning stilā ieturētu. Tāpēc man nedaudz grūti izprast to, kāpēc The DUFF vērtējums vietnē IMDb ir 7/10.

Kā jau teicu: man patīk stāsta morāle, tomēr pati filma nevienā mirklī nelika man smieties, turklāt arī sižets man nešķita pārāk aizraujošs, jo bija simtreiz redzēts citās šāda tipa filmās.

VĒRTĒJUMS: 4,5/10 

“Visi monstri ir cilvēki” 11. turpinājums


2013. gada 24. decembris

 

– Nespēju noticēt, ka Juta izvēlējās Ziemassvētkus pavadīt kopā ar saviem puritāniskajiem vecākiem, kas paši savu meitu pazīst tikai virspusēji, gluži kā tādu paziņu, ko nākas satikt radinieku sanākšanas svētkos. – Zelda iemeta kniedēm rotāto somu dīvānā un tad pietupās, lai samīļotu Džimiju. – Esmu tik fucking dusmīga. Nolādēts! Biju izplānojusi fantastisku Ziemassvētku vakaru, es pat biju nolēmusi pagatavot ēdienu.
– Zelda, nedusmojies. – Palīdzēju meitenei novilkt garo ziemas mēteli un tad to pakāru pie degošā kamīna, lai karstums izžāvētu slapjos, sniega radītos pleķus. – Ja tas tevi kaut mazākajā mērā var nomierināt, tad es varu pateikt, ka priecājos par to, ka svinēsim Ziemassvētkus kopā. Turklāt esmu nopircis tev dāvanu.
Meitene sāka rakņāties somā, izmētājot savu kosmētiku pa dīvānu, līdz atrada meklēto – mazu, dāvanu papīrā ievīstītu sainīti.
– Arī man tev ir dāvana – nopirku jau pirms kāda mēneša, jo, kad to ieraudzīju, uzreiz iedomājos par tevi. – Viņa pasniedza man kastīti un tad vēroja, kā es to izsaiņoju.
Tajā bija vairākas aproces – viena no tām bija izgatavota no melnas ādas, izrotāta ar metāla kniedēm, cita bija veidota no neskaitāmiem dzelzs krustiņiem, kurus klāja melna krāsas kārta, bet vēl pāris aproces bija savērptas no daudzām mazām koka bumbiņām. Divas no tām apliku ap labo, bet atlikušo pārīti ap kreiso roku – tikai tad sapratu, kāpēc Zelda man tās dāvājusi.
– Lai apslēptu rētas?
– Tu nu gan esi attapīgs. – Meitene iespurdzās. – Bet tagad laiks manai dāvanai.
Izvilku no pagultes dāvanu maisiņu, kurā Zeldai domāto dāvanu biju apbēris ar ledenēm, šokolādes konfektēm, konfeti papīrīšiem, dažiem eglīšu rotājumiem un apaļām svecītēm.
Zelda izbēra dāvanu maisiņa saturu uz grīdas, bet tad visā dekorāciju burzmā meklēja galveno dāvanu – kaklarotu. Meitene to pacēla gaisā un vēroja trīs vilku galvu formās veidotos sudrabkrāsas kulonus – to mutēs vizēja zili stikla pilnmēneši, bet radību acu dobumos mirdzēja rubīnkrāsas akmentiņi. Starp šīm galvām šķindēja dekoratīvi metāla dzelkšņi ar noapaļotām smailēm un melnas akmens bumbiņas. Palīdzēju draudzenei rotu aplikt ap kaklu, lai viņa varētu novērtēt tās svaru un skaistumu, kas kļuva vēl iespaidīgāks, kad pieskārās viņas maigajai ādai.
– Daniel, tā ir tik skaista. – Zelda ievilka dziļu elpu un šķita, ka negrasās to izpūst laukā. – Ak… Tu manu gaumi pārzini labāk nekā es pati. Paldies!
– Viss, pietiek slinkot! – Padevu Zeldai roku, lai palīdzētu meitenei piecelties. – Sāksim gatavot svētku vakariņas.
Līdz vakaram rosījāmies pie plīts, lai sagatavotu kaut ko ievērības cienīgu, izmantojot vairāku pavārgrāmatu sniegtos padomus gaļas ēdienu un desertu gatavošanā. Protams, neiztikām arī bez ķēmošanās – pateicoties tai, sabojājām kartupeļu biezeni, tāpēc nācās to gatavot atkārtoti. Vairāku stundu laikā bijām pagatavojuši karbonādes ar sēņu un siera cepurītēm, kartupeļu biezeni, ceptus vistu stilbiņus medus mērcē, zaļos salātus, siera salātus, augļu salātus un augļu želeju ar putukrējumu. Un tikai tad, kad darbs bija galā, sapratām, ka esam ļoti izbadējušies.
– Priecīgus Ziemassvētkus! – Iesaucos un apkampu Zeldu. – Paldies, ka man esi.
– Hei, hei! Tikai nekādas sentimentālas puņķošanās un banālas atzīšanās mīlestībā. – Zelda atbrīvojās no manām skavām un sāka piepildīt savu šķīvi ar ēdienu. – Es tāpat to visu zinu.

– Kāpēc tu man nekad neesi vaicājis, kāpēc man patīk meitenes? – Zelda ēda augļu želeju, nosmērējot muti ar putukrējumu. – Vai tiešam tas tevi nekad nav interesējis – kāpēc daži cilvēki ir homoseksuāli?!
– Man vienmēr šķitis, ka uzdot tādus jautājumus nav īpaši pieklājīgi. Tā ir tava izvēle.
– Patiesībā tā nav mana izvēle. – Zelda iedūra karoti desertā un pastūma trauku prom no sevis. – Tā nekad nav bijusi mana izvēle. Laikā, kad piedzimu, man neviens nejautāja, vai vēlos būt lesbiete vai parasta, heteroseksuāla sieviete – man neviens nepiedāvāja izvēles iespējas. Uzskatu, ka pasaulē nebūtu neviena homoseksuāla cilvēka, ja visiem būtu ļauts izvēlēties, ko viņi vēlas mīlēt. Saproti – mīlēt, nevis iekārot?! Maldīgi domā tie, kas uzskata, ka mēs esam kaut kāda fucking slima kopiena, kurai nav nekādu morāles normu un, ka mūsu vienīgā misija šajā pasaulē ir iedragāt tradicionālās ģimenes modeli.
– Tad kas to nosaka, ja ne jūs paši?
– Es nezinu. Varbūt mūs tādus radījuši augstāki spēki, varbūt patiešam pastāv kaut kāds homoseksuālais gēns, kas ir mūsos, bet tā noteikti NAV slimība. – Zelda pretīgumā izrunāja pēdējos vārdus. – Mēs vienkārši nespējam mīlēt pretējo dzimumu tā, kā mīlam savējo.
– Bet dzirdēts, ka homoseksuāli cilvēki dibina normālas ģimenes, apprecas ar pretējā dzimuma pārstāvi, audzina bērnus.
C’mon, normālas?! Piedod, Daniel, bet ja dzīve nemitīgos melos tev šķiet normāla, tad tu esi galīgi jucis. Daudzas šādas ģimenes laika gaitā izjūk – iedomājies, cik pazemota jūtas tā persona, kad uzzina, ka lielu daļu sava mūža pavadījusi kopā ar cilvēku, kurš patiesībā ir homoseksuāls. Un kā jūtas bērni?!
– Vai tas nozīmē, ka tu negribi bērnus? – Neticīgi vaicāju.
– Gribu, bet uzskatu, ka homoseksuāliem cilvēkiem nevajadzētu audzināt bērnus, kaut gan nešaubos, ka viņi to lieliski spētu un spēj izdarīt. Tas vienkārši nav pareizi, tāpat kā visi tie praidi un viendzimuma laulības.
Zelda mani pārsteidza, jo nebiju gaidījis, ka viņai par homoseksuāliem cilvēkiem ir šāds viedoklis – tas nebūt nelīdzinājās tam, ko šādi orientēto cilvēku organizāciju pārstāvji sludināja televīzijā un medijos.
– Es tikai gribu mīlēt, neizpelnoties nosodījumu par to. – Viņa klusi nočukstēja un turpināja ēst desertu.

2013. gada 27. decembris

Kopīgi ar Zeldu devāmies pie Natālijas Lorakas, lai apmeklētu pēcsvētku psihiatrijas seansu, kas, ārstesprāt, esot ļoti svarīgs, jo depresīvus cilvēkus destruktīvas domas visvairāk nomācot tieši svētku un pēcsvētku laikā. Kādā no iepriekšējiem seansiem viņa bija ieteikusi, lai sameklēju kādu, ar ko kopā pavadīt svētkus, lai tie nešķistu vientuļi, jo kopā arī skumt ir vieglāk.
Tomēr skumjas es vairs nejutu, jo biju ielaidis sevī svētku sajūtu, kurai pilnībā ļāvos – pat šķietami muļķīgajai komercijai, kas man iepriekš tik ļoti riebās. Nu es smaidīju, ieraugot izdekorētos veikalu skatlogus, bet vēl laimīgāks jutos brīžos, kad varēju sēdēt kādā no pilsētas kafejnīcām un skatīties uz ainavu aiz loga, malkojot gardu karstvīnu, kas sasildīja visu ķermeni. Nesmādēju arī Ziemassvētku atlaides, kuras pārpludināja veikalus, tādējādi sniedzot iespēju iegādāties preces ievērojami lētāk, vienlaicīgi neliedzot pārdevējiem ievērojami nopelnīt.
Pat drūmās sienas uzgaidamajā telpā pēkšņi šķita esam košākas un dzīvesprieka pilnas.
– Daniel, lūdzu, nāc pie manis uz kabinetu. – Man garām pagāja psihiatre, kuras mati šodien bija izlaisti un viegli ielokoti, bet mugurā viņai bija zaļa kleita, kas tikko sniedzās līdz ceļgaliem. – Šodien seanss gan būs tikai pusstundu garš, tāpēc uzreiz ķersimies pie būtiskā, sarunāts? Turklāt jūs abi man šodien esat vienīgie pacienti.
Iegāju telpā, kas šķita nedaudz tumšāka nekā citas reizes, bet izskaidrojumu šim gaismas trūkumam radu Ziemassvētku rotājumos, kas aizsedza lielu daļu no plašajiem kabineta logiem. Uz lielā masīvkoka rakstāmgalda grēdās krājās mapes un dažādas noputējušas grāmatas, kuru angliskie nosaukumi man neko daudz neizteica, jo tajos bija izmantoti dažādi profesionālie termini, kurus vidusmēra cilvēkam nebija lemts saprast.
– Tagad man pastāsti, kā tev klājas? – Viņa paņēma kādu mapi no galda un apsēdās man pretī. – Vai tevi nav piemeklējušas panikas lēkmes, depresija, izmisums?
– Es jūtos neparasti labi. – Brīdi klusēju. – Bet brīžiem mani pārņem līdzjūtība pret cilvēkiem, kurus es nemaz nepazīstu – man sāp to cilvēku sāpe, šķiet, ka daļu no tās es paņemu sev.
– Tev ir ļoti jūtīga emocionālā uztvere, brīžiem tu visu izjūti pastiprināti – to esmu secinājusi pēc daudzajiem seansiem, kas mums bijuši. Tas nav nekas tāds, ko vajadzētu ārstēt, jo tā tu izjūti šo pasauli un cilvēkus, bet nedrīksti pieļaut, ka tava dzīves uztvere kļūst nepārtraukti atkailināta un viegli traumējama.
– Bet labāk just sāpes nekā nejust vispār neko. Tukšums mani biedē, jo jau reiz tas mani paņēma savā varā un tas bija šausmīgi. Tad, kad tu tajā iegrimsti, vairs nav neviena salmiņa, kuram pieķerties, jo tad, kad nav nekā, nav arī iemesla dzīvot.
– Nav arī ko zaudēt. – Lorakas kundze piecēlās kājās. – Ja jau rodas vēlme mirt, tad kāpēc nemēģināt izdarīt pārdrošas lietas, kuras visu mūžu esi vēlējies darīt, bet esi baidījies no to īstenošanas?! Kāpēc nedod sev pēdējo iespēju, lai liktu uz spēles visu?! Ja šaubies, tad iedomājies, kā rīkotos tad, ja nebaidītos – un rīkojies tieši tā.
Brīdi apdomāju sievietes teikto, bet neteicu neko.
– Piedod, es laikam pārāk iekarsu. – Viņa atkal apsēdās un sakārtoja kleitu. – Turpināsim atlikušās seansa minūtes mierīgākā garā. Tāpēc gribu, lai pastāsti, ko darīji Ziemassvētkos.
Lorakas kundze klausījās manā Ziemassvētku dienas atstāstā, bet tikmēr darbojās ap kafijas automātu, lai sarūpētu mums katram pa karsti kūpošai kafijas tasei. Karstā krūze patīkami uzkarsēja plaukstas, bet rūgti smaržojošie garaiņi radīja omulīgu atmosfēru telpā.

– Ak! – Lorakas kundze izsaucās, kad ieskatījās sienas pulkstenī. – Mēs runājam jau stundu. Man patiešām prieks, ka tev, Daniel, svētki ir patiešām izdevušies, bet nu man laiks uzklausīt nākamo apmeklētāju.
– Vai man Zeldu pasaukt?
– Jā.
Pirms izgāju no kabineta, manīju, ka psihiatre atviegloti nopūšas un uz mirkli nolaiž plecus, liekot stājai kļūt necilai.

Turpinājums sekos… 

“Visi monstri ir cilvēki” 10. turpinājums


2013. gada 14. decembris

Kopā ar Zeldu un Jutu pusdienojām kādā nesen atvērtā kafejnīcā, kuras izkārtne pie ieejas vēstīja, ka šeit pasniedz gardāko kafiju un svaigākās smalkmaizītes pilsētā, bet pasniegtie dzērieni un ēdieni tomēr apliecināja, ka izkārtne melo. Šīs kafejnīcas piedāvājums ar neko neatšķīrās no citu kafejnīcu piedāvātā, pat tās interjers līdzinājās simtiem citās kafejnīcās redzētajiem. Par spīti visam, bija jāatzīst, ka šeit jutāmies mājīgi – raupjās mūra sienas un ap masīvkoka galdiņiem izkārtotie dīvāni radīja māju sajūtu, tāpēc jutāmies ērti un nepiespiesti. Zelda pat iecēla ziemas zābakos tērptās kājas dīvānā, nosmērējot divus dekoratīvos spilvenus ar dubļiem.
– Zeld’, šeit taču pēc tam būs jāsēž arī citiem. – Juta aizrādīja un izgrūda draudzenes kājas laukā no dīvāna. – Pacenties būt kulturāla vismaz tad, kad esam ārpus mājām.
– Labāk beidz mani komandēt un pastāsti Danielam, kur mēs bijām pagājušonedēļ. – Zelda draudzīgi iebukņīja draudzenei sānā.
– Stāsti pati.
– Labi, Daniel, tad klausies. Mēs tikai nesen atgriezāmies no Londonas, kur mani apstiprināja vienam projektam.
– Nopietni?! Es taču zināju, ka tev viss ar to modeles darbu izdosies un ies tikai uz augšu.
– Nav jau nekas dižs. – Zelda centās tēlot vienaldzību, kaut gan viņa knapi valdīja prieku un kūsājošu sajūsmu. – Apmaksāja mums abām biļetes uz Londonu un viesnīcu, bet par fotosesiju apģērbu katalogam saņēmu četrsimt latus, kurus drīz jau būsim notriekušas, jo es ievācos Jutas dzīvoklī, kurā reāli ir tik maz mēbeļu, ka nācās šo to nopirkt.
– Nemuldi. – Juta piktojās. – Es vienkārši esmu minimāliste.
– Minimāliste, kura guļ uz piepūšamā matrača, bet drēbes karina uz aizkaru stangas.
Kopīgi smējāmies, pavelkot savam jautrības vilnim līdzi arī pašu Jutu, kas vairs nespēja notēlot aizvainoto draudzeni.
– Daniel? – Pēkšņi izdzirdēju balsi no blakus galdiņa.
– Tom?! – Neticīgi uzlūkoju draugu un tikai tad pamanīju, ka viņam blakus sēž Marta ar bērnu uz rokām. – Sveika, Marta!
Sasveicinājāmies un es iepazīstināju draugus savā starpā, bet mans skatiens periodiski atgriezās pie autiņos ievīstītā bērna, kuru Marta tik rūpīgi un mātišķi aijāja. Tas taču nevarēja būt viņu bērns, jo tad man Toms to būtu pateicis laikā, kad vēl biju apmeties viņu dzīvoklī.
– Vai varu tevi apsveikt? – Vaicāju Tomam, bet lūkojos uz mazuli.
– Ja tu domā par manas ģimenes pieaugumu, tad jā. – Toms staroja, lūkojoties uz savu pirmdzimto. – Novembrī kļuvām par vecākiem.
– Bet kāpēc tu man neko neteici, kad dzīvoju pie jums?
Marta uzrāva degunu brīdī, kad viņas skatiens sastapās ar manējo, tāpēc uzreiz sapratu, ka viss, ko turpmāk teiks Toms, būs meli, lai tikai slēptu faktu, ka Marta nevēlējās, lai es būtu informēts par viņu jaundibinātajā ģimenītē notiekošo.
– Mēs nolēmām, ka nevienam neteiksim līdz brīdim, kad bērns būs piedzimis.
– Bet kāpēc tad nepateici to man, kad bērns bija piedzimis? Mans telefona numurs taču tev ir.
– Es… Es vienkārši…
– Tu vienkārši nevēlējies to viņam teikt, jo esi totāls draņķa gabals, ne draugs. – Zelda iejaucās sarunā un pēc pateiktā viņa pašapmierināti pasmīnēja. – Draugi tā nedara.
– Zelda! – Centos meiteni pārtraukt.
– Daniel, nepārtrauc mani! Tu ļauj cilvēkiem spļaut sirdī un bradāt pa dvēseli, bet es to vairs negribu pieļaut, jo esmu tavs draugs. Patiess draugs, kuram rūp, kas ar tevi notiek, nevis kā šis fucking nolādētais pajoliņš.
– Skuķēn, pieturi muti. – Beidzot sarunā iesaistījās arī Marta.
– Ja nebūtu sākusi runāt, tad nemaz nebūtu apjautusi, ka neesi orangutānu mātīte. – Zelda piecēlās kājās. – Daniel, Juta, iesim prom!
– Tā būs labāk visiem. – Sacīja Toms, mierinot Martu, kas tobrīd izskatījās satriekta.
– Ak, jā, Tom, es tev piedodu, ka biji draņķīgs draugs. – Pasmaidīju un iedomājos, ko par šo visu teiktu Natālija Loraka. Piedošanas terapiju viņa noteikti nebija iedomājusies šādu.

Kafejnīcas apmeklētāju skatienu pavadīti pametām kafejnīcu, ļaujot, lai putenis rotaļājas ar drēbēm un matiem, iepinot tajos baltas, mirdzošas sniegpārslas, kuras ātri vien izkusa, izjaucot rūpīgi veidotās frizūras. Ielauzos meitenēm pa vidu un draudzīgi apķēru viņas, pievelkot sev cieši klāt.
– Jūs esat nenormālas, īpaši jau Tu, Zelda. – Mūsu sejas bija tik cieši saspiestas, ka izelpas sakrustojās, izkausējot pretī krītošās sniegpārslas. – Bet tieši tādas jūs man patīkat, tieši tādas.

2013. gada 20. decembris

Šodien skolas lielajā zālē valdīja totāls haoss – skolēni, tērpušies smieklīgos kostīmos, skraidīja pa skatuvi, meklēdami savus deju partnerus, skolotājus, teātra pulciņa vadītāju, pianistu un dažādus priekšnesumiem nepieciešamos atribūtus. Līdz svinīgajai Ziemassvētku pasākuma atklāšanai bija palikusi tikai nedaudz vairāk kā pusstunda, tāpēc varēja vērot, kā ierodas pirmie skatītāji – pārsvarā skolotāji, tehniskais personāls, audzēkņu vecāki un draugi. Stāvēju netālu no ieejas blakus savas klases audzinātājai, kas rokās turēja trīsdesmit liecības, kuras solījās izdalīt to īpašniekiem tikai pēc pasākuma beigām, lai neviens nesadomātu aizlaisties mājās pirms Ziemassvētku koncerta beigām.
Pamanīju, ka skolotājas Plikšķes skatiens klīst apkārt, meklējot kādu nezināmu personu, līdz viņa beidzot pievērsās man.
– Daniel, esi tik laipns un pasargā manas mantas, kamēr es aiziešu uz dāmistabu. – Viņa samākslotā laipnībā noteica, iegrūžot man rokās sarkanu lakādas rokassomiņu un liecību kaudzīti. – Nekur nepazūdi! Es drīz atgriezīšos.
Pametu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka mani neviens nevēro, tad, pārliecinājies, ka nemanu nevienu aizdomīgu skatienu, pāršķirstīju liecību kaudzīti, līdz atradu savējo. Atviegloti nopūtos un papīra gabalu aizbāzu aiz džempera, bet pārējās liecības sakārtoju glītā kaudzītē.
– Paldies, Daniel. – Audzinātāja bija atgriezusies no tualetes ar pamatīgu pūdera kārtu uz bālās sejas, bet viņas jau tā stīvie mati nu smaržoja pēc jaunas matu lakas devas.
Jau grasījos izlavīties no lielās zāles, kad pamanīju telpas virzienā tuvojamies Martu un Tomu – viņiem ceļā stāvēju arī es, tāpēc no tikšanās nebija iespējams izvairīties. Prātoju, kā man reaģēt, kad satiksimies, bet, jo vairāk domāju, jo lielāks juceklis manā galvā valdīja.
Toms jau bija pavisam tuvu, tāpēc vairs nebija daudz laika, lai izlemtu – sveicināt viņu, vai tomēr ignorēt.
– Sveiks. – Neveikli izgrūdu.
Nācēju skatieni pievērsās man, bet sveicienu neviens no abiem neatņēma, tikai ar neticību sejās lūkojās manā virzienā pavisam īsu mirkli, bet tad novērsās, lai dotos tālāk un ieņemtu labākās sēdvietas zālē.
– Daniel, uz kurieni jau sataisījies? – Audzinātājas balss atskanēja man aiz muguras.
– Uz tualeti. – Laipni atbildēju, lai tikai izvairītos no papildjautājumiem. – Drīz būšu atpakaļ, bet jūs jau varat doties pie pārējām skolotājām, lai neviens cits neapsēstos jūsu vietā.
– Vai, cik laipni no tavas puses, Daniel. Laikam jau būsi manu teikto par uzvedības mainīšanu ņēmis vērā.
– Protams, skolotāj! – Tikai uz īsu mirkli izjutu sirdsapziņu kaut kur kņudam pakrūtē, bet atmiņa bija spēcīgāka, tāpēc nolēmu doties prom, lai izdarītu to, kas jau sen brieda manās domās.

– Suni gan varēji atstāt ārā. – Brālis pikti nomurmināja. – Sīkajiem varētu rasties kaut kāda alerģija.
– Adrian, tu taču negribi, lai Džimiju atstāju uz ielas. – Ielaidu suņu puiku dzīvoklī, par spīti brāļa ierosinājumam atstāt radību uz ielas. – Un es jums atnesu dāvanas. Nav nekas dižs… – Izvilku no pleca somas lielu dāvanu maisiņu, kuru biju piepildījis ar dažādiem saldumiem. – …bet domāju, ka saimniecībā noderēs.
– Ir arī Mars batoniņi?
– Jā, un arī Snickers šokolādes batoniņi, Fazer šokolādes, Geisha konfektes un arī pāris mandarīni, lai dibens neaizliptu. – Abi saskatījāmies un pasmaidījām, jo parasti tā teica mamma, kad ēdām pārāk daudz saldumus. – Tikai neapēd viens.
Dzīvoklī valdīja bezgaiss, kurā jaucās arī svaigi ceptu kartupeļu, cigarešu dūmu un alkohola dvingas.
– Jums nevajadzētu smēķēt šeit, kad mājās ir bērni. – Aizrādīju.
– Mēs jau tikai virtuvē, kad sīkie guļ, bet arī tad paveram vaļā mazu loga šķirbiņu. Neaugs jau viņi sterilā vidē, nē. – Brālis aizdedza cigareti un piedāvāja man vienu, bet es atteicos. – Būs pašam bērni, tad zināsi, kas un kā, tad arī varēsi mani pamācīt, ja ko gudru uzzināsi.
Paņemu pāris Geisha šokolādes konfektes, kas mētājās pleca somas dibenā, un iztinu tās no papīrīšiem, lai pabarotu ar tām Džimiju, kurš tās kāri notiesāja.
– Kopš kura laika tev vispār ir suns?
– Nesen paņēmu no patversmes, lai nebūtu vienam tik garlaicīgi.
– Kā – vienam?! Vai tad tu nedzīvo pie tā sava drauģeļa, kuram ir tā resnā vecene?
– Nē, tagad es dzīvoju viens.
– Muterīte par dzīvokli maksā un naudu dod?
– Nē, es strādāju.
– Labi maksā?
– Nesūdzos.
– Varbūt vari man aizšaut kādus pāris simtus? – Viņš blenza grīdā. – Vienkārši nesen sanāca baigie sūdi un vajadzēja no mentiem atpirkties, tāpēc atdevām tiem lohiem visu ietirgoto naudu. Vajag naudu jaunai precei – kaut vai tikai iesākumam.
– Tik bagāts es neesmu. – Patiesībā man bija iekrāti pāris simti latu, bet nevēlējos tos Adrianam aizdot, jo zināju, ka parāds netiks atdots. – Tev vajadzētu pielikt punktu tam biznesam, kamēr nav sanākušas lielākas nepatikšanas.
– Es netaisos vergot par kaut kādiem sūda grašiem. – Brālis noslaucīja degunu džempera piedurknē, kurš izskatījās vismaz pāris nedēļas nemazgāts. – Neaizdosi tu, aizdos kāds cits. – Tad sekoja gara pauze, kuras laikā Adrians klusēja, bet es glaudīju Džimija galvu. – Varbūt gribi nākt atpakaļ pie mums?
Uz brīdi apmulsu, bet tad sapratu, ka naudas problēmas brāļa ģimenē pašlaik ir nopietnas, tāpēc viņš atkal vēlas mani izmantot, lai gūtu finansiālu atbalstu.
– Es nevaru. Man ir labs dzīvoklis, izdevīgi īres nosacījumi, es nevēlos to visu zaudēt, turklāt man patīk dzīvot vienam. – Iecēlu suni klēpī, lai tas varētu uzlikt galvu man uz rokas un pagulēt, kamēr mēs runājam. – Jums taču arī ir vieglāk bez manis – vairāk vietas, lielāka brīvība, turklāt jūs esat viena ģimene un man jāļauj jums kā tādai dzīvot.
– Laikam jau. – Adrians nelabprāt piekrita.
Tā mēs vairākas stundas sēdējām un runājām par bērnību un tagadni, līdz es sapratu, ka Adrianam vecāku mīlestības ir trūcis un joprojām trūkst tikpat ļoti kā man. Iespējams, ka tieši tāpēc brālis uzaudzis par tādu materiālistu, jo ir pārliecinājies, ka nauda nemelo un neliekuļo, kā to dara cilvēki. Bet nauda cilvēku izmaina – tā viņā pamodina alkatību, varaskāri, egoismu, apslāpējot visu labo, kas cilvēkā mīt. Ja kādam nauda ir galvenā dzīves vērtība, tad tas ir tikai laika jautājums, kad viņš būs gatavs pārdot arī savu dvēseli, ja vien viņam tiks piedāvāta pareizā summa.
Izjutu žēlumu pret Adrianu, jo viņš pats neapzinājās, cik nožēlojams un izmisuma pilns kļuvis, tāpēc dažbrīd gribēju izvilkt no somas naudas maku, lai uzdāvinātu viņam tos divsimt latus, kurus tik ilgi biju krājis. Saprāts man to neļāva darīt, jo brīdināja, ka atkal tikšu izmantots.
Man patika periodi, kad brālim nebija tik daudz naudas, cik viņš to vēlētos. Man vispār patika cilvēki, kuriem nebija daudz naudas, jo tad viņi šķita patiesāki.
Vakarpusē mājās pārradās brāļa sieva, tāpēc es atvadījos un pametu viņa ģimenes dzīvokli. Mājupceļā iegriezos tuvākajā Narvesen kioskā, lai iegādātos pāris šokolādes batoniņus, divus hotdogus, minerālūdens pudeli un pāris žurnālus, kurus palasīt brīžos, kad televīzijā rādīs tikai kārtējās muļķības un filmu atkārtojumus.
Jocīgi, bet arī mani pēkšņi bija pārņēmusi Ziemassvētku gaidīšanas sajūta, tāpēc nolēmu nākamo dienu veltīt dāvanu iegādei.

Turpinājums sekos… 

Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Ar veiksmīgām šausmu filmām gandrīz vienmēr ir tā, ka pirmajai filmai seko turpinājums arī tad, ja pirmā filma radījusi pabeigtības sajūtu un nepieciešamība pēc turpinājuma nav bijusi. 2012. gadā skatītāju vērtējumam tika nodots 1989. gada filmas The Woman In Black rimeikskurā galveno lomu atveidoja britu aktieris Daniels Redklifs, bet šī gada sākumā uz kinoteātru ekrāniem (diemžēl ne Latvijas) nonāca filmas turpinājums – “Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis” (The Woman In Black 2: Angel of Death). 

“Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis” darbība norisinās 40 gadus pēc notikumiem, kas baisajā Eel Marsh mājā notika laikā, kad tajā viesojās “Sieviete melnā” filmas galvenais varonis Arturs Kips, kuru 2012. gada filmas versijā atveidoja Poteriādes galvenā zvaigzne Daniels Redklifs. Lai paglābtos no Otrā Pasaules kara šausmām, Eel Marsh ierodas divas sievietes ar bariņu bērnu, kuri viņām jāpasargā no kara posta, tomēr, bēgot no vilka, viņas nonākušas nagos lācim jeb šajā gadījumā Sievietei Melnā, kura šoreiz vēlas, lai mirst bērni, kas ieradušies viņas namā.

Absolūti loģiski būtu bijis, ja filmas turpinājumu veidotu pirmās daļas režisors Džeimss Vatkins, bet ne viss notiek tā, kā vajadzētu, tāpēc otro filmu par mistisko Sievieti Melnā uzņēmās veidot režisors Toms Hārpers, turklāt arī scenārija autori Džeinu Goldmanu nomainīja Džons Krokers. Tā kā otrās filmas darbība norisinās 40 gadus pēc pirmajā filmā atainotajiem notikumiem, tad diezgan loģiski ir arī tas, ka aktieru sastāvs ir pilnībā nomainījies.

Pēdējais, ko šausmu filmās vēlos redzēt, ir mirstoši bērni – esmu liels šausmu filmu fans un ir ļoti maz lietu, kas mani spēj nobiedēt, tomēr mazu bērnu nāves ir pēdējais, ko es vēlos redzēt jebkura žanra filmā. Runājot par filmas sižetu, jāsaka, ka nedaudz tracināja ainas, kurās parādījās melnie caurumi – dažbrīd bija grūti izprast, kāpēc kāds no filmas varoņiem rīkojas tieši tā un ne citādi. Baisu momentu filmā ir maz, tāpēc “Sieviete melnā 2: Nāves eņģelis” tikai nosacīti ir šausmu filma, bet vairāk iederētos zem žanriem: mistērija, trilleris, drāma.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Ja runājam par aktieriem, tad jāsaka, ka galvenās sieviešu lomas atveidotāja Fēbe Foksa bija diezgan viduvēja, par bērnu lomu atveidotājiem neko sliktu nevaru teikt – visi bija ļoti dabiski, bet par favorītu noteikti varētu uzskatīt Džeremiju Irvinu, kurš filmā atveido Fēbes Foksas atveidotās varones Īvas sirdsāķīti Hariju. Pēdējo piecu gadu laikā Irvins, kurš pašlaik ir tikai 24 gadus vecs, kino pasaulē sevi pierādījis kā ļoti nopietnu spēlētāju, pretendējot gan uz ļoti nopietnām lomām, gan uz dāmu mīluļa titulu.

Ar skumjām jāatzīst, ka no šīs filmas biju gaidījis daudz vairāk, bet, pēc filmas noskatīšanās, nācās atzīt, ka “Sieviete melnā” ir divu galvas tiesu pārāka par tās turpinājumu. Tieši tāpēc ceru, ka ar šo filmu Sieviete Melnā dosies pelnītā atpūtā. (Filmas noslēgums gan par to neliecināja.) Tomēr, ja būs trešā filma, tad vismaz ceru, ka to veidos Džeimss Vatkins un filmai tiks piešķirts tas klasiskais šausmu kino šarms, kāds valdīja pirmajā filmā.

VĒRTĒJUMS: 5/10

Kas manā grāmatu ne-plauktā?!


WP_20150319_009Aktīvākie blogu lasītāji noteikti pamanījuši, ka pa blogiem klīst stafetes veida akcija, kurā blogeri un ne tikai tiek aicināti atrādīt savus grāmatu plauktus un to saturu. Šo akciju aizsāka blogere un rakstniece Līga Sproģe, bet stafetes kociņu saņēmu no blogeres Elzas, kā arī no jau pieminētās Līgas.  

WP_20150319_002

Un tagad izskaidrošu, kāpēc šim ierakstam ir tāds virsraksts: patiesībā man nemaz nav grāmatu plaukta! Savas grāmatas glabāju lauku dzīvoklī, kurā nav grāmatu plauktu, tāpēc daļa manu grāmatu glabājas drēbju skapī, bet daļa salikta uz skapja, lai mazā brāļameita netiktu tām klāt. (Maziem bērniem ir niķis plēst grāmatas un mana mazā radiniece pamanījusies nodarīt bojājumus tieši tām grāmatām, kuras man ir vissvarīgākās.)

WP_20150319_007

Manā lauku māju istabā glabājas tieši 101 grāmata, tāpēc kādam noteikti varētu rasties jautājums: “Kāpēc tik maz?” Ļoti labprāt grāmatas dāvinu, atdodu vietējai lauku bibliotēkai vai labiem draugiem, kā arī daļa tiek glabāta manās Rīgas mājās, kur uzturos lielāko daļu sava laika. Ja agrāk vēlējos, lai visas manas istabas sienas klāj ar grāmatām pārpildīti grāmatu plaukti, tad jau pāris gadus to vairs nevēlos. Esmu pat sev apsolījis, ka man nekad nebūs vairāk par 100 grāmatām – tāds kā manu mīļāko grāmatu TOP 100, kurā pašlaik desmito daļu aizņem Dž. K. Roulingas darbi, bet tikai nedaudz mazākā skaitā ir Stīvena Kinga darbi.

Tā kā šī ieraksta veidošanu atliku no dienas uz dienu gandrīz nedēļas garumā, tad vairums aktīvo blogeru jau ir nominēti šai akcijai, tāpēc aicinu savu grāmatu plauktu blogā vai sociālajos portālos atrādīt katram, kuram ir tāda vēlēšanās.

“Muļķu prinča” konkursa rezultāti


Lai viss būtu godīgi, izlozi iemūžināju video, tāpat, kā to izdarīja blogere Marī

Apsveicu Santu Samael! Nosūtīšu Tev vēstuli Facebook, lai vienotos par balvas saņemšanu. Liels paldies visiem, kas piedalījās, kā arī milzīgs paldies izdevniecībai Prometejs un autoram Markam Lorensam par lieliskās balvas piešķiršanu!