Albums kā stāsts par laimes atrašanu


Foto: albuma vāciņš

Foto: albuma vāciņš

Šī gada 27. februārī pie klausītājiem nonāca jaunākais popmūzikas, poproka un kantrī mūzikas izpildītājas Kellijas Klārksones albums Piece by Piece, kurā iekļautas trīspadsmit emocionāli piesātinātas un enerģiskas dziesmas. 

Kellija Klārksone ir viena no manām mīļākajām dziedātājām – ne tāpēc, ka viņas dziesmas būtu mūzikas šedevri, bet gan tāpēc, ka viņa lieliski prot dziedāt “dzīvajā”, nav zaudējusi savu vienkāršību un emocionalitāti kopš American Idol laikiem, rāda lielisku priekšzīmi saviem faniem par to, kā jāizturas sevi cienošai sievietei, kā arī ļoti daudz strādājusi un joprojām strādā, lai lauztu dažādus sabiedrībā valdošos stereotipus. Īsāk sakot – viņa savu popularitāti izmanto visiem pareizajiem mērķiem, turklāt paralēli veiksmīgai karjerai spējusi izveidot brīnišķīgu ģimeni un ģimenes tēma tiek iepīta arī vairākās albuma Piece by Piece dziesmās.

Mūzikas producents Saimons Kauels, kurš bija American Idol tiesnesis gadā, kad Kellija šovā plūca uzvaras laurus, par šo dziedātāju reiz izteicās šādi: “Kellija nav marionete; viņai nepatīk, ja viņai saka, kas darāms.” Kad Kellija veidoja savu trešo studijas albumu My December, ierakstu kompānija sniedza viņai absolūtu radošo brīvību. Kauels tolaik uzsvēra, ka Kellija, tā vietā, lai spēlētu drošu spēli un sadarbotos ar Since U Been Gone (viens no Kellijas veiksmīgākajiem singliem) producentu Maksu Mārtinu, viņa izvēlējās riskēt un sekot savai radošajai balsij, radot dziļi personisku un emocionālu albumu. Pateicoties smagajam darbam un ideāliem, kurus dziedātāja gadu gaitā nav upurējusi, viņa nav tikai meitene, kas reiz uzvarēja American Idol – viņa ir dziedātāja, kurai ietekmīgākie mūzikas grandi paredz karjeru, kas būs ilgāka par 30 gadiem.

Pēc 13 ļoti aktīviem gadiem uz skatuves Kellija paziņojusi, ka meitas Riveras Rouzas laišana pasaulē negatīvi ietekmējusi viņas balsi, tāpēc dziedātāja nobažījusies, ka vairs nespēs dziedāt tik labi kā līdz meitas nākšanai pasaulē. Nesenā uzstāšanās Džimija Falona šovā pierāda, ka Kellijas balss patiešām nedaudz zaudējusi agrāko spēku, bet šādas izmaiņas noteikti nepieliks punktu veiksmīgai karjerai, jo Kellijas priekšnesumi joprojām ir baudāmi.

Foto: Kellija kopā ar savu vīru Brendonu Blekstoku kāzu dienā (2013. gads)

Foto: Kellija kopā ar savu vīru Brendonu Blekstoku kāzu dienā (2013. gads)

Piece by Piece ir jau septītais Kellijas studijas albums, kuru caurstrāvo pozitīvas noskaņas un iedvesmojošas dziesmu lirikas. Albuma pirmā dziesma ir Heartbeat Songkas šī gada 15. janvārī tika izdota kā albuma pirmais singls. Ja runājam par favorīt-dziesmām, tad kā labākās vēlos izcelt austrāliešu dziedātājas Sias sarakstīto Invincibleemocionāli izjusto duetu ar lielisko Džonu Ledžendu dziesmā Run Run Runne mazāk skaista ir pašas Klārksones sarakstītā Tightrope, kurā jūtamas My December melanholiskās noskaņas; enerģisko War Paint; mierīgajās noskaņās ieturēto Good Goes The Bye. Īpaši gribu izcelt pašu labāko albuma dziesmu, kas, manuprāt, ir Piece By Piecekurā Kellija ielikusi savas pārdomas un sāpes par tēvu, kas viņas ģimeni pameta, kad Kellija bija tikai 6 gadus veca. Dziesmā sāpes jaucas ar prieku, jo, lai arī Kelliju joprojām sāpina fakts, ka bijusi tēvam nevajadzīga, viņa ir laimīga par to, ka, pateicoties savam vīram, atguvusi ticību labajām lietām, kas mīt vīriešos, kā arī pauž pārliecību, ka viņas meitai Riverai Rouzai nekad nenāksies piedzīvot to, ko viņa piedzīvoja savā bērnībā. Skaista mīlestības dziesma viņas vīram un meitiņai. Starp citu, meitas un tēva attiecību tēmu Kellija apspēlēja arī otrajā studijas albumā Breakaway – dziesmā Because of You. (Jāpiebilst, ka videoklipā redzamais sižets realizējies Kellijas dzīvē.)

Foto: Kellija un viņas meita Rivera Rouza

Foto: Kellija un viņas meita Rivera Rouza

Kopumā albumu vērtēju kā veiksmīgu un nav šaubu, ka arī finansiālie panākumi jaunākajam Kellijas veikumam neizpaliks. Since U Been Gone vai Stronger līmeņa dziesmu šajā albumā nav, kaut gan gribētu cerēt, ka Piece By Piece dziesma tiks izdota kā singls un panākumu ziņā pietuvosies labākajiem Kellijas hitiem.

VĒRTĒJUMS: 7,5/10 

“Visi monstri ir cilvēki” 4. turpinājums


2013. gada 30. septembris

Zināju, ka uzgaidāmā telpa pie Natālijas Lorakas kabineta kādreiz varētu kļūt par vietu, kur atkal satikt Zeldu, bet šai pārliecībai regulāri piezagās šaubas. Tāpēc priecājos brīdī, kad ieraudzīju Zeldu sēžam uzgaidāmajā telpā, kad devos uz kārtējo seansu. Šoreiz viņa smaidīja un izskatījās tikpat bezrūpīga kā toreiz parkā.
– Sveiks, smukpuisīt. – Viņas dūmakainās acis nevairījās no tieša acu kontakta, bet lūpas atklāja žilbinošu smaidu. – Mēs abi laikam esam nedaudz ķerti, ja jau apmeklējam psihiatri.
Sākumā nedaudz samulsu, bet tad iesmējos, jo sapratu, ka ne viss, ko saka un dara Zelda, jāuztver nopietni.
– Prieks tevi atkal satikt. – Skatiens noslīdēja līdz viņas džinsa šortos tērptajām kājām – tās bija tik perfektas kā Venus skuvekļu modelēm. Skatiens atgriezās pie meitenes sejas. – Es, protams, domāju, ka daudz vairāk priecātos, ja mums nebūtu jāsatiekas šeit, bet tā nu diemžēl ir sanācis…
– Tu nemaz nejautāsi, kāpēc esmu šeit? – Zelda strauji pakustināja rokas, liekot nožvadzēt daudzajām aprocēm, kuras rotāja metāla kniedes un krusti.
– Laikam jau, ka nē, jo tad man nāktos pastāstīt, kāpēc pats šeit atrodos. – Mans skatiens ieurbās flīzētajā grīdā. – Un es to nevēlos… Pagaidām.
– Es varu pastāstīt! – Viņa iesaucās. No balss bija pazudis viss rotaļīgums un vieglums. – Un tu man varēsi pastāstīt, kad būsi gatavs. Norunāts?
Brīdi lūkojos viņā un nesapratu, ko atbildēt. Ja ļaušu viņai visu izstāstīt, tad jutīšu atbildības slogu uzgulstamies uz pleciem, jo tad arī man kādreiz nāksies izstāstīt par to, kam esmu gājis cauri.
Zelda nedroši pasmaidīja, gaidot atbildi.
Apstiprinoši pamāju, bet tad noriju siekalas, sagatavojoties tam, ko man nāksies dzirdēt.
– Es uzbruku savam patēvam pēc tam, kad viņš centās mani otrreiz izvarot. Mamma neticēja nevienam vārdam, ko teicu… Domāja, ka es meloju, jo vienmēr esmu bijusi tā, kas uzvedas izaicinoši un tā arī ģērbjas. Viņasprāt, es esmu totāla palaistuve, kurai ir pilnīgi vienalga, kuram vīrieškārtas pārstāvim gulties apakšā. – Viņa to stāstīja ar šķietamu vienaldzību, kaut gan jutu, ka patiesībā šīs atmiņas Zeldu nospiež kā pasaules lielākais laukakmens. – Ja vien viņa mani pazītu labāk, tad…
Balss aizlūza.
– Tu vari neturpināt, ja nevēlies.
– Viss kārtībā. – Zelda izteica vārdus, kurus tik bieži lietoja cilvēki, kad patiesībā nekas nebija kārtībā. – Mana mamma nezināja, ka patiesībā mani puiši nemaz neinteresē.
Tobrīd jutos pārsteigts, nē, pat šokēts, jo biju domājis, ka Zelda noteikti ir heteroseksuāla – viņa taču izstaroja tādu seksapīlu, sievišķīgumu, koķetumu un valdzinošu draiskulību, kāda spētu piemist tikai pašpārliecinātai heteroseksuāli orientētai sievietei. Sapratu, ka līdz šim esmu dzīvojis maldos par to, kādas ir lesbietes.
– Jā, es kārdināju puišus, jo man patika sajūta, ka mani iekāro, ka kāds mani grib. Kaut vai tikai fiziskā veidā, bet man VAJADZĒJA to sajūtu, ka kāds grib mani sev līdzās. Tad es nezināju, ka tas, kas man tik ļoti liks justies dzīvai, kādreiz liks man vēlēties mirt.
– Kas notika? – Nedroši pavaicāju.
– Mani pazemoja gan skolā, gan mājās. Meitenes pat atteicās pārģērbties pēc sporta nodarbībām, ja vienā telpā kopā ar viņām atrados arī es. Tas viss tikai tāpēc, ka mana māte visiem pastāstīja, ka esmu pretīga lesbiete, lai tikai atriebtos par to, kas bija noticis starp mani un patēvu. – Zeldas balsī pēkšņi iedegās niknums, kas valdzinoši aizsmakušo balsi padarīja biedējošu. – Es vērsos pie viņas, lai saņemtu palīdzību, bet viņa, MANA MĀTE, manu dzīvi padarīja nepanesamu, līdz es nolēmu tam visam pielikt punktu.
– Tu viņai atriebies?
– Nē. Es atriebos pati sev, jo biju totāla muļķe, uzticēdamās viņai.
– Vai tu…
– Es sarijos miega zāles. Daudz, daudz spēcīgu tabletīšu, kurām mani vajadzēja iemidzināt uz mūžu. – Zelda izgrūda paniskus smieklus, kas manī iedvesa nedaudz baiļu. – Laikam jau vieglās narkotikas manu organismu ir norūdījušas, tāpēc ātrie paspēja mani laicīgi atkačāt. Ironiski, ka ātros izsauca mans patēvs – vīrietis, kurš ar varu bija laupījis manu nevainību.
– Vai tu ziņoji par to visu policijai?
– Kāda jēga?! Mani tikai izvazātu pa tiem smirdīgajiem iecirkņiem, turklāt, ja lietu pēc vairākiem gadiem sāktu izskatīt, tad man būtu jādodas uz kaut kādu fucking tiesu, kas tāpat neko nepanāktu. Beigu beigās es tāpat būtu mauka-pavedinātāja, kas nocēlusi muterītei veci. Cmon, kam man tas vajadzīgs?!
– Tu joprojām dzīvo pie mātes? – Ziņkārība un mēle apsteidza smadzenes, kuras šo jautājumu labprāt būtu paturējušas noklusētu.
– Stulbs esi?! – Tiku apveltīts ar nesapratnes pilnu skatienu. – Protams, ka nē. Muterīte mani ielika bērnu namā, lai es tur sapūstu, bet patiesībā man vienalga, jo man drīz paliks astoņpadsmit, tad arī no turienes došos prom.
Natālijas Lorakas kabineta durvis pavērās un atskanēja mierīgā, lēnā psihiatres balss:
– Zelda, lūdzu, es tevi jau gaidu.
Paliku viens ar savām domām.
Tātad tas skūpsts, ko saņēmu parkā, neko nenozīmēja. Viņai tā bija spēle. Varbūt tā arī ir – visa dzīve ir spēle, kurā brīžiem zaudējam, brīžiem vinnējam, bet beigās nespējam saprast – esam vinnētāji vai zaudētāji, jo visi tāpat nonākam vienā vietā, kurā balva ir trīs saujas baltu smilšu.

2013. gada 5. oktobris

Pirms pāris dienām kāda Latvijas vietējā slavenība bija centusies padarīt sev galu, palecot zem kādas automašīnas riteņiem. Šī jaunā sieviete izdzīvoja, bet ārsti jau bija paspējuši izteikt prognozes, ka depresijas māktajai dziedātājai nāksies visu mūžu pavadīt ratiņkrēstlā. Sociālajos portālos šis notikums izsauca īstu diskusiju vētru, kurā daudzi nopēla izklaides industriju, kas cilvēkus dzenot kompleksos un depresijā, bet daži vienkārši pasmējās, sakot, ka meitene būšot pirmā dziedātāja ratiņkrēslā.
Uz šo notikumu reaģēja arī kāds iknedēļas žurnāls, kurā šodien veseli trīs atvērumi tika veltīti pašnāvniekiem – savās domās par situācijas nopietnību dalījās psihiatri, mediķi, žurnālisti un anonīmi cilvēki, kas reiz mēģinājuši izdarīt pašnāvību.
„Manuprāt, Latvijā cilvēki psihiskas slimības neuzskata par nopietnām kaitēm, kuras būtu jāārstē, tāpēc jau tā nelaimju un bēdu māktie cilvēki izvairās lūgt palīdzību, neapmeklē ārstus, kas varētu palīdzēt. No šī stāvokļa ir grūti tikt laukā – depresija ir gluži kā vēzis, kas netiek ārstēts – tā izplatās, sagraužot visas laimīgās domas, visas cerības, ka kādreiz viss varētu būt labi. Spilgti atceros dienu, kad pateicu savam dzīvesbiedram par depresiju, kas mani jau ilgstoši nomoka, bet viņš tikai pasmējās, sakot: „Tu tiksti tam pāri!” „
Jaunās sievietes stāstījums turpinājās divās slejās, kurās viņa atklāja pašnāvības detaļas un smalki raksturoja atmiņu ainu, kurā tapa izvilkta no nāves ķetnām, kurās viņa bija kritusi brīvprātīgi.
Pēc brīža biju nonācis līdz statistikas tabulām, kuras liecināja, ka katru dienu Latvijā pašnāvību izdara vismaz viens cilvēks. Manā iztēlē uzzibēja ainas, kurās cilvēki griež vēnas, rij tabletes, liek galvas cilpās, noindējas ar gāzi, nošaujas un speciāli pārdozē heroīnu. Viņu sāpes, viņu stāsti – kādu dienu tie vienkārši kļūst par skaitli statistikas tabulās.
„Tā ir egoisma augstākā pakāpe.”; „Pašnāvība ir palīgā sauciens.”; „Pašnāvnieks spēj domāt vienīgi par to, ka pašnāvība ir loģisks atrisnājums problēmām. Lielākoties pašnāvnieki grib izbeigt savas mokas, nevis sāpināt kādu.”
Dažādie viedokļi zibēja man gar acīm un pārņēma sajūta, ka daudzi no šiem ekspertiem nemaz nav saskārušies ar depresiju, viņi nav dzīvojuši ar cilvēku, kurš nespēj pārstāt domāt par nāves saldo garšu – par tās mierinošajiem apskāvieniem.
Visvairāk man patika psihiatres teiktais, jo viņa aicināja depresiju uztvert nopietni un norādīja, ka ir vairākas lietas, kurām būtu jāpievērš uzmanība. „Pašnāvnieki sākumā nogalina sevi iekšēji, visbeidzot nonākot pie stāvokļa, kad neredz jēgu arī fiziskā ķermeņa eksistencei. Pašnāvnieki mirst divreiz.”
Jo vairāk lasīju, jo sliktāk jutos. Nomāktība kulmināciju sasniedzu brīdī, kad atšķīru pēdējo raksta atvērumu, kurā varēja aplūkot jaunās dziedātājas bildes – viņa gulēja uz ielas bezspēcīga, galva atdusējās asiņu peļķē, bet kājas izskatījās nedabiski saliektas. Izjutu milzīgu žēlumu pret šo skaistās balss īpašnieci, kurai piederēja piecistabu dzīvoklis Vecrīgas centrā, divas sporta automašīnas, daudzu vīriešu sirdis un jaunu meiteņu apbrīna. Iespējams, tieši tāpēc visus tik ļoti šokēja šis notikums, kura epicentrā atradās būtne, kuras seju nekad nepameta smaids. Tobrīd domāju, ka banālais teiciens par to, ka smaids ir labākā maska, ir patiesība.

2013. gada 7. oktobris

Grīda šeit spēcīgi oda pēc tīrāmajiem līdzekļiem un grīdas vaska, kas nebija žēlots, tāpēc parkets mirdzēja un brīžiem, ejot pa gaiteni, bija grūti noturēt līdzsvaru. Iespējams, direktoram patika doma, ka skolēni, dodoties uz pārrunām pie viņa, nevelēsies skriet, jo baidīsies nokrist un sasisties. Tomēr slidenās grīdas īstenus jokdarus neatturēja no draiskulībām, jo vaskotās grīdas arī pašam direktoram liedza iespēju ātri skriet, lai noķertu puišus, kas pie viņa kabineta durvīm nometa plukšķenes vai degošus papīra maisiņus ar suņu izkārnījumiem.
Reizēm arī man gribējās būt vienam no šiem dzīvespriecīgajiem pusaudžiem, kuriem nerūpēja sodi un tas, ko apkārtējie padomās par viņu rīcību.
– Henslij, lūdzu, dodieties pie direktora. – Atskanēja sekretāres garlaikotā balss.
Piecēlos no sarkanā ādas krēsla, kuru rotāja neskaitāmi bojājumi un uzraksti, kuru vēstījumi bija nepiedienīgi un kautrīgākam cilvēkam liktu sarkt un bālēt.
Pret direktora galdu bija novietoti divi lieli krēsli, kuru atzveltnes vienmēr sniedzās pāri sēdētāju galvām, tāpēc, nākot no aizmugures, nevarēja pateikt, vai tajos kāds sēž vai arī tie ir tukši. Uzmanīgi piegāju klāt vienam no tiem un tad pamanīju, ka blakus esošajā krēslā jau kāds sēž. Šis smalkais augums lika manām iekšām apmest vairākus kūleņus un man pēkšņi sametās slikta dūša.
– Kāpēc viņa ir šeit? – Tas bija pirmais, ko pateicu direktoram.
– Domāju, ka tavai mātei ir tiesības uzzināt par tavām sekmēm mācībās un neregulāro skolas apmeklējumu. – Dūšīgais vīrietis otrā galda pusē veltīja siltu smaidu manai mātei. – Daniel, sēdies, lai varam pārrunāt visu.
– Nē, mēs neko nepārrunāsim šīs sievietes klātbūtnē. – Noraidoši māju ar galvu tik sparīgi, ka kādam no malas varētu rasties iespaids, ka man sākusies kāda lēkme. – Nē, nē, nebūs nekādu pārrunu. Es esmu pilngadīgs un viņai nav vietas manā dzīvē.
– Zini, šādas runas es dzirdu regulāri, tāpēc apsēdies un klausies, kas man ir sakāms! – Direktora balsī parādījās niknums. – Viņa nav nekāda „šī sieviete”, bet gan tava māte.
– Māte, kura mani izmeta no mājām. – Nicinoši noskaldīju, izvairoties no acu kontakta ar kādu no viņiem abiem.
– Nejau es, bet… – Viņas smalkā balss ievijās kaut kur pa vidu.
– Tu neprotestēji, tātad piekriti! – Nu jau arī manā balsī parādījās dusmas. – Esmu pilngadīgs, es pats-sevi-finansiāli-nodrošinu. Man nav nevienam jāatskaitās.
– Daniel, vispār jau ir gan, kamēr vien tu mācies šajā skolā. Tu regulāri neapmeklē nodarbības…
– Jo es strādāju. – Iestarpināju.
– …un tev bieži ir konflikti ar skolotājām, īpaši jau ar klases audzinātāju, kura dara visu iespējamo, lai tev izdabātu…
– Un norādītu, ko es daru nepareizi, cik neciešams esmu un cik ļoti viņa vēlētos, lai es būtu izvēlējies citu skolu.
– …un darītu visu pa tavam prātam. Viņa patiešām cenšas, bet es redzu, ka tu īpaši necieni vecākus cilvēkus, kuri grib tev tikai palīdzēt. Ja tā turpināsies, tad skolas vadībai nāksies apsvērt iespēju par tevis izslēgšanu no skolas.
– Direktora kungs, esmu droša, ka Daniels labosies un darīs visu iespējamo, lai šādu soli nenāktos veikt. – Šī zvārgulītim līdzīgā balss izklausījās tik lietišķi, tik sveši, ka pārņēma saltums. – Vai ne, dēliņ?!
PIETIEK!!!
– Man šķiet, ka ar to šī saruna ir galā. – Sakārtoju mugursomu, uzliku uz galvas jakas kapuci un devos uz durvju pusi.
Jau pēc mirkļa biju gaitenī, kad izdzirdēju augstpapēžu apavu ritmiskos klikšķus pret vaskoto grīdu.
– Daniel, lūdzu, pagaidi! Mēs taču varam parunāt kā cilvēki un visu atrisināt.
– HENSLIJ!
Atskanēja būkšķis un sāpjpilns vaids.
Pametu skatienu atpakaļ un redzēju uz grīdas guļam māti – viņa izskatījās tik bezpalīdzīga un izmisuma pilna. Viena augstpapēžu kurpe bija nokritusi no kājas un palidojusi zem uzgaidāmās telpas ādas krēsla, bet dizainera rokassomiņa bija paslīdējusi zem gūžas, mīkstinot kritienu.
– Henslija kundze, ar jums viss kārtībā? – Direktors palīdzēja viņai piecelties un notīrīt apģērbu.
Pagriezos, lai dotos prom. Es melotu, ja teiktu, ka mana sirds tobrīd nelūza gabalos un neasiņoja, atstājot tādas sāpes, kuras tik ātri nepazūd. Ienīdu šo sajūtu, jo tā nozīmēja, ka viņai vēl ir vieta manā sirdī, bet mani visvairāk biedēja tas, ka šis tukšums vienmēr būs rezervēts tieši viņai.

 

Turpinājums sekos… 

Kad pazūd prožektoru gaismas


Foto: Filmas plakāts

Foto: Filmas plakāts

Kas notiek ar aktieriem, kad no viņu popularitātes pāri palikusi vairs tikai vāja atblāzma? Iespējams, šis nav tas jautājums, ko sev regulāri uzdod vidusmēra kino baudītājs, jo vecos aktierus aizvieto jauni, ļaujot vecajiem nogrimt aizmirstībā – tāds ir šī biznesa nežēlīgais, bet dabiskais cikls. Režisora Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks” (Birdman), kas vairāk atgādina traģikomēdiju, ir gluži kā veltījums visiem aktieriem, kuri zaudējuši savu spozmi. 

Filmas galvenais varonis ir Rigans (Maikls Kītons) – aktieris, kurš pirms divdesmit gadiem iemantojis milzu popularitāti, pateicoties galvenajai lomai filmās par izdomātu supervaroni Putncilvēku. Laika gaitā izbalojusi ne tikai Rigana popularitāte un ietekme, bet arī bankas konta bilance. Vairs nekāda glamūra un fotogrāfiju uz žurnālu vākiem – tā vietā ir nakšņošana noplukušās teātra ģērbtuvēs, problemātiskas attiecības ar meitu Semu (Emma Stouna), kas nesen atgriezusies no rehabilitācijas klīnikas, kā arī teātra izrāde Brodvejā, kurā Rigans ieguldījis visus savus finansiālos līdzekļus, tādējādi nostādot sevi uz kraujas malas.

Kādreiz slavenais un apbrīnotais aktieris saprot, ka izrāde, pie kuras viņš strādā, neko labu nesola, bet tad viens aktieris, kurš nav pārāk talantīgs, cieš nelaimes gadījumā un viņa vietā tiek pieņemts Maiks (Edvards Nortons) – aktieris, kurš ir totāls pakaļa, bet tajā pat laikā arī lielākā šīs izrādes cerība. Lai gan izrādi izdodas glābt, to tāpat draud nogremdēt ietekmīga The New York Times teātra kritiķe, kurai ir zobs uz izbijušiem Holivudas aktieriem, kas cenšas ielauzties teātra lauciņā. Turklāt vienmēr klātesošs ir Putncilvēks, kurš bieži parādās sirreālās ainās, gluži kā tāds pagātnes rēgs, atgādinot aktierim par zudušo spozmi un to, cik agrāk viņiem abiem klājies labi.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Īpašu uzmanību noteikti ir pelnījis filmas tehniskais izpildījums: ja sākumā gandrīz nepārtrauktā sitaminstrumentu juceklīgā improvizācija kaitināja, tad jau pēc divdesmit minūtēm pie tās biju pieradis, jo šīs juceklīgās skaņas palīdz izjust tās sajūtas, kas valda Rigana prātā; ne mazāk iespaidīga ir filmēšanas maniere, kas nebūt nav tradicionāla, tādējādi piešķirot filmai īpašu un ļoti baudāmu rokrakstu.

Filma šogad tika nominēta deviņām Oskara balvām, no kurām tā saņēma četras – par režiju, scenāriju, kinematogrāfiju, kā arī gada labākās filmas balvu. Vadošo aktieru darbs šajā filmā bija vienkārši fenomenāls un ļoti smalki nostrādāts, to pierāda arī Oskara nominācijas visiem trim vadošajiem filmas aktieriem – Maiklam Kītonam, Edvardam Nortonam un Emmai Stounai. Ne mazāk iespaidīgu sniegumu šajā filmā parādīja Naomi Votsa, kura atveido nedrošu, emocionālu aktrisi ar lieliem sapņiem par karjeru Brodvejā.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Lai arī filmā ir spēcīgs un vienkārši izcils humors, “Putncilvēks” atstāj izteiktu skumju pēcgaršu, jo liek domāt par to, kas tad notiek ar reiz tautā mīlētiem aktieriem tad, kad tie pazūd no prožektoru gaismām. Lielākā daļa noteikti piedzīvo sāpīgu kritienu realitātē, kurā pašam jākuļas saviem spēkiem, turklāt ar gadiem vieglāk nekļūst, jo šajā industrijā valda likums – jo vecāks kļūsti, jo mazāk esi kādam vajadzīgs. Vienu brīdi tevi apbrīno visa pasaule, bet jau nākamajā mirklī tev nākas cīnīties par to, lai paša miesīgā meita neizturētos pret tevi ar nicinājumu. Tomēr šajā stāstā ir sava deva pozitīvā, jo reizēm atliek notraust putekļus no spalvām un pacelties spārnos, lai dotos skaistā lidojumā.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

Stāstu krājums “Zilie jūras vērši”


Foto: grāmata vāciņš

Foto: grāmata vāciņš

“Zilie jūras vērši” ir jau otrais latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāstu krājums, kuru izdod izdevniecība Zvaigzne ABC, ļaujot debitēt daudziem jaunajiem rakstniekiem, kā arī jau zināmiem autoriem ļauj atkārtoti apliecināt sava talanta spožumu. 

Stāstu krājumā iekļauti 20 stāsti, kuru autori ir 18 rakstnieki – gan debitanti, gan pieredzējuši rakstnieki. Stāsti, kas publicēti šajā grāmatā, tika izvēlēti konkursā “Sapņu laiks 2″, kuru pagājušā gadā rīkoja izdevniecība Zvaigzne ABC. Pirmo vietu konkursā saņēma Tējtasītes bloga autore Anna Kalna, kura uzvaras laurus plūca ar veseliem trim stāstiem (“Domracis”, “SIA Harons” un “Skārda mūza Melānija”), otro vietu saņēma Lilija Berzinska ar stāstu “Filemons”, bet trešajā vietā ierindojās Džeina Tamuļeviča ar stāstu “Zilie jūras vērši”. Par spīti tam, ka stāstu krājumu radījuši 18 dažādi rakstnieki, grāmatā valda vienota noskaņa un saturiski vairāki stāsti ir diezgan līdzīgi un tādu izteiktu kontrastu ir samērā maz.

Sāksim ar favorītiem: Mani absolūti apbūra Lilijas Berzinskas stāsts “Filemons”, kurā reinkarnācijas tēma tika atspoguļota ļoti meistarīgi, iepinot stāstā šausmu stāsta elementus, turklāt priecē tas, ka autore lasītāju baida ne ar asinīm, bet gluži kingiskā manierē – dodot vaļu lasītāja fantāzijai. (Ja par šo stāstu man būtu jāliek atsevišķs vērtējums, tad tas noteikti būtu desmitnieks.) Varēja just, ka rakstniece veikusi rūpīgu izpētes darbu, kā arī pie stāsta strādājusi pedantiski, turklāt visu pasniegusi diezgan inteliģentā manierē.

No trim Annas Kalnas stāstiem man vislabāk patika “SIA Harons”, kura gaisotne ir samērā drūma, bet atstāj  pārdomu pēcgaršu, kā arī nepazūd no atmiņas nākamajā dienā, kā tas ir ar dažiem citiem stāstu krājumā iekļautajiem stāstiem.

Ja kāds no rakstniekiem spēj uzburt patiešām maģisku atmosfēru, tad tā ir Ieva Melgalve. Līdzīgi kā citi stāstu krājuma lasītāji, arī es īsti nesapratu, par ko ir stāsts “Jēzus ķirzaka”, bet tas bija kaut kas absolūti fantastisks – ja stāstam būtu garša, tad tā manas garšas kārpiņas nebūtu pametusi vēl tagad.

Daces Znotiņas “Deja ar citādo” ļoti simpatizēja ar savu saldsērīgumu un rūpīgi izplānoto stāstījumu, kā arī ar smalki aprakstītajām detaļām. Šis stāsts noteikti nav izcils, bet viennozīmīgi tas vērtējams kā ļoti labs un atmiņā paliekošs.

Stāstu krājumā iekļauti arī daži komiskie stāsti, no kuriem mans favorīts ir Riharda Buivida “Ķivere”, kurā dzirkstī ne tikai humors, bet arī ļoti reālistiski ieskicēta mūsdienu autoservisa atmosfēra ar spilgtiem varoņiem. Šeit gribētu arī pieminēt kādu citātu, kas man nakts vidū lika smieties balsī: “Tikmēr Ģirts tik skrēja un skrēja kā čigāns ar piezvanīšanai aizdotu telefonu.” Simpatizē, ka autors nebaidās no sava īpatnējā, bet ļoti dzīvā rakstīšanas stila.

Man patika arī Džeinas Tamuļevičas stāsta “Zilie jūras vērši” ideja, bet izpildījums liedza stāstu izbaudīt pilnvērtīgi, jo šaubos, ka diezgan tālā nākotnē eksistēs mūsdienās populārie sociālie portāli, turklāt tie stāstā aprakstīti nedaudz griezi. Piemēram, Instagram tāda lieta kā zvaigznītes neeksistē, bet autore norādījusi, ka tieši ar zvaigznītēm, ne sirsniņām, iespējams paust savu patiku pret Instagram lietotāju ievietotajām bildēm. Stāstam ir liels potenciāls, bet izpildījums šķita paviršs.

Bija stāsti, kas mani atstāja absolūti vienaldzīgu, bet bija arī tādi, kurus jau nākamajā dienā biju aizmirsis. Pieļauju, ka tā patīk/nepatīk padarīšana ir gaumes jautājums, bet skaidrs ir viens – daudziem autoriem idejas ir labas, bet tās nav līdz galam nostrādātas vai arī atgādina tādas ātras skices bez mugurkaula un jēgas.

Ļoti ceru, ka stāstu konkursu tradīcija tiks turpināta un autori vairāk piestrādās pie saviem stāstiem, kā arī nebaidīsies radīt ko patiešām īpašu un vairāk pievērsīsies šausmu žanram.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Nopirkt ilūziju


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Domāju, ka tikai retais laba kino cienītājs nav neko dzirdējis par Beneta Millera sporta drāmu “Lapsu medības” (Foxcatcher), kura pagājušā gadā kļuva par vienu no Kannu kinofestivāla apspriestākajām filmām, bet vēlāk tika nominēta piecām Oskara balvām. Nevienu no zeltīta vīriņa statuetēm filma gan nesaņēma, bet te jāvaino spēcīgā konkurence, jo šogad uz Oskariem pretendēja astoņas patiešām izcilas filmas. 

Kad ekrānā parādījās filmas beigu titri, biju priecīgs, ka iepriekš neko nezināju par amerikāņu miljonāru Džonu Duponu, kuru filmā atveido komiķis Stīvs Karels, kā arī manas ļoti niecīgās zināšanas par cīņu sportu un sportistu biogrāfijām šoreiz ļāva izbaudīt vairākus pārsteiguma momentus, kas man būtu izpalikuši, ja būtu cīņu sportu fanāts. Ir tādas uz patiesiem notikumiem balstītās filmas, kuras prasa zināmas priekšzināšanas, lai varētu tās pilnībā izbaudīt, bet ar “Lapsu medībām” ir tā – jo mazāk zini par stāstu, kas ir filmas pamatā, jo vairāk pārsteigumu un emocionālo vētru tā sniedz.

Filmas pamatā ir stāsts par miljonāru Džonu Duponu, kurš savā lauku īpašumā, kurā saimnieko kopā ar savu māti, izveido cīkstoņu komandu Foxcatcher – par komandas vadošo cīkstoni kļūst Marks Šulcs (Čenings Teitems), kas visu savu dzīvi pavadījis vecākā brāļa Deivida Šulca (Marks Rufalo) ēnā. Pievienošanās Foxcatcher komandai Markam kļūst ne tikai par iespēju labi nopelnīt, bet arī par iespēju beidzot iznākt no vecākā brāļa ēnas, pierādot apkārtējiem un pasaulei, ka viņš ir kaut kas īpašs, ne tikai Deiva mazais brālītis. Tomēr Marks nav vienīgais, kas kaut ko vēlas pierādīt kādam, jo arī Džons Dupons, izmantojot Marku un viņa brāli kā ieročus, alkst iekarot savas emocionāli vēsās mātes uzmanību un atzinību.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Par spīti slavinošajām atsauksmēm, “Lapsu medības” nesteidzos skatīties, jo neesmu nekāds lielais Čaninga Teitema fans – viņa sejas emociju amplitūda vienmēr šķitusi tikpat plaša kā Kristenai Stjuartei, turklāt šajā filmā Teitems spēlē vienu no galvenajām lomām. Tomēr Marka Šulca lomā mani šis muskuļotais meiteņu mīlulis patīkami pārsteidza, īpaši jau ar emocionāli spēcīgo ainu, kurā viņš ar galvu izšķaida spoguli, kas, starp citu, scenārijā nemaz nebija ierakstīta.

“Lapsu medību” galvenais spīdeklis ir Stīvs Karels, kurš vairumam asociējas pārsvarā ar komēdijām un ļoti nenopietniem varoņiem, tomēr šī filma pierāda, ka Karels spēj būt ļoti spēcīgs arī nopietnās lomās. Nav šaubu par to, ka Oskara nominācija bija absolūti pelnīta, jo viennozīmīgi Džona Dupona loma Karela karjerā ir labākā, kāda viņam jebkad bijusi. Valdonīgā un šķietami vēsā miljonāra loma Karelam latiņu ir uzstādījusi tik augstu, ka tuvāko gadu laikā aktierim būs grūti pārspēt pašam savu veikumu.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Skatītājam jau pašā filmas sākumā ir skaidrs, ka Dupons nebūs nekāds pozitīvais tēls, jo viņš atgādina mazu, izlutinātu puišeli, kurš uzskata, ka par naudu var nopirkt visu – arī ilūziju par to, ka ir lielisks cīkstoņu treneris un Foxcatcher komandas biedru draugs un apbrīnas objekts. Par spīti Dupona darbībām, kuras sajūsmu neraisa, manī radās žēlums pret šo cilvēku, jo nauda viņu padarīja nožēlojamu – aiz visa šī varenā miljonāra un filantropa tēla slēpās cilvēks, kurš, pateicoties savas mātes audzināšanai un pārāk lielajai mīlestībai pret zirgiem, palika iesprūdis maza puišeļa emocionālajā pasaulē, kurā viņam obligāti jāpierāda mātei un citiem tas, cik viņš varens un apbrīnojams.

Filma ir ne tikai saturiski dziļa, bet arī vizuāli bagāta ar skaistiem dabas skatiem un cīņas ainām.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10 (No filmas saņēmu daudz vairāk, nekā biju cerējis.)

“Visi monstri ir cilvēki” 3. turpinājums


2013. gada 3. septembris
Mēroju ceļu pa gaiteni, lai nokļūtu līdz Natālijas Lorkas kabinetam, kad man garām, galvu nodūrusi, pagāja Zelda.
– Čau, Zelda. – Paspēju pieskarties viņas plecam, lai kaut nedaudz gājēju aizkavētu.
Viņa pameta skatienu atpakaļ, atklājot apsārtušas acis, zem kurām rotājās asaru izpludinātas tušas un acu ēnu sliedes. Zelda neko neteica, bet viņas sejā varēja lasīt sāpes un bailes – šis skats man lika izjust žēlumu pret šo šķietami bezrūpīgo skaistuli.
– Sveiks, Daniel. – Lorakas kundze gāja man pretī pa gaiteni, rokās turot savu plānotāju, kuru izraibināja līmlapiņu spārni. – Vari doties uz manu kabinetu, bet es tikmēr pagatavošu kafiju. Varbūt arī tu vēlies?
– Emmm… – Palūkojos Zeldas virzienā, bet viņa jau bija paspējusi pagriezties, lai ātrā solī dotos prom. – Labprāt.
Gribēju skriet Zedai pakaļ, bet mani atturēja gaidāmais seanss pie psihiatres, kurš bija obligāts.
– Kāpēc tā meitene bija šeit? – Vaicāju.
– To es nedrīkstu atklāt.
– Tātad viņa ir jūsu paciente?
– Arī to es nedrīkstu atklāt, Daniel.

Šodien mēs malkojām kafiju un runājām par visu to, kas noticis skolā. Arī par to, kā mani šodien pagrūda kāds gadu vecāks puisis, veltot man ne pārāk glaimojošus apzīmējumus. Tad man nācās stāstīt, kā tobrīd jutos. Biju absolūti godīgs un atklāju, ka tobrīd gribēju tam puisim sadauzīt seju tā, lai miesīgā māte nespētu viņu atpazīt, bet no šīs vēlmes īstenošanas mani atturēja fakts, ka tas puisis ir stiprāks par mani, bet, ja tomēr man viņu izdotos pieveikt, tad man būtu darīšana ar viņa draugiem, kuri ir ne mazāk spēcīgi.
Vēlāk man uzdeva vienkāršus jautājumus, uz kuriem atbildēju vienkārši pamājot ar galvu.
– Vai tu lieto manis izrakstītos antidepresantus?
Apstiprinoši pamāju.
– Vai dusmu savaldīšana tev sagādā problēmas?
Mirkli vilcinājos, bet tad apstiprinoši pamāju.
– Vai tu esi uzsācis darba meklējumus?
Noliedzoši pamāju.
– Vai vakar tu ar kādu runāji?
Man bija kauns atklāt patiesību.
– Daniel?
– Nē! Bet arī tad, kad ar mani viss ir kārtībā, es mēdzu vairākas dienas ar nevienu nerunāt, jo…
Tobrīd mans prāts vienkārši atslēdzās – skatījos vienā punktā un visas domas izbira no prāta. Klausījos tajā, ko stāsta psihiatre, bet vairs neko nedzirdēju. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tas ir viens no antidepresantu blakusefektiem. Todien es sapratu, ka man patīk šī sajūta – vienaldzība, kas caurstrāvo visu ķermeni, tāpēc pirms gulētiešanas izdzēru dubultu devu.

2013. gada 15. septembris
Par spīti tam, ka dzīvojām kopā, Tomu un Martu tikpat kā vairs nesatiku, jo pirms pāris dienām biju uzsācis strādāt kādā mazā, omulīgā kafejnīcā, kas vienmēr smaržoja pēc kafijas un svaigi ceptas maizes. Bija pāragri spriest par to, vai šī vieta man patiks tikpat ļoti arī pēc pāris mēnešiem, bet biju absolūti pārliecināts, ka finansiālā stabilitāte manā dzīvē ienesīs tikai un vienīgi pozitīvas pārmaiņas.
Sēdēju viesistabā pie loga un skatījos, kā spēcīga lietusgāze noskalo visus putekļus, kas bija sakrājušies uz sadzeltējušām koku lapām un zāles, kura smaržoja tik patīkami un nomierinoši. Fonā skanēja jaunā britu mūziķa Toma Odella albums Long Way Down, kuru biju iegādājies par pēdējo naudu kopā ar MP3 atskaņotāju. Lorakas kundze man bija ieteikusi klausīties mūziku, kas mani nomierina un palīdz justies laimīgam – Odella mūzika mani tikai nomierināja, bet nelika izjust laimi, jo jaunā brita balsij piemita kaut kaut kas tāds, kas lika uzaust atmiņām, kuras dzēla sirdī.
Šodien atcerējos to dienu, kad man vajadzēja pamest mātes drauga mājas. Todien ārā sniga – bija 2013. gada pirmā diena – arī mana dzimšanas diena, kuru mēs nesvinējām. Mammas draugs, divu manu pusbrāļu tēvs, sacīja, ka pie pusdienu galda vēlētos ar mani šo to pārrunāt, jo es beidzot biju kļuvis pilngadīgs un manā dzīvē vajadzētu ieviest šādas tādas pārmaiņas.
„Man šķiet, ka pienācis laiks tev, Daniel, uzsākt patstāvīgu dzīvi. Es tavā vecumā jau īrēju pats savu dzīvokli, strādāju, maksāju rēķinus… Manuprāt, būtu tikai taisnīgi, ja tu vairs nedzīvotu man un savai mātei uz kakla, bet no tava tēva – alkoholiķa, mēs finansiālu palīdzību tevis uzturēšanai neesam saņēmuši jau gadiem ilgi.”
Šī nebija saruna par naudu vai patstāvīgumu. Viņš vienkārši gribēja, lai es – vienīgā niecīgā daļiņa, kas palikusi no mātes iepriekšējām attiecībām – pazustu no viņu idilliskās, laimīgās un labi pārtikušās ģimenītes.
Palūkojos mātes virzienā un biju drošs, ka viņa spēja nolasīt manā sejā tu-taču-to nepieļausi izteiksmi, bet viņa klusēja.
„Protams, kādu laiku mēs tev neliegsim finansiālu atbalstu, bet tev jāsaprot, ka katram no mums ir jāiet savs ceļš, kad tam pienāk īstais laiks. Tu taču esi nopietns puisis un man šķiet, ka tavs laiks ir pienācis šodien, kad tu esi pilntiesīgs pieņemt savus lēmumus, nedomājot, ko par tiem domās citi.”
„Bet man taču ir jāapmeklē skola.” Protestēju. „Kāpēc es nevarētu pabeigt mācības vidusskolā un tikai tad uzsākt patstāvīgu dzīvi?!”
Apņēmība nepameta mātes dzīvesbiedra seju.
„Labāk to visu sākt ātrāk.”
„Tad jau mācību gada beigās es izvākšos un…”
Rupja, smagnēja balss mani pārtrauca: „Nē, es domāju, ka tev jāizvācas jau šodien!”
Māte piespieda pie mutes plaukstu, lai apslāpētu smago nopūtu, ko viņa izdvesa, bet jau pēc mirkļa viņa pameta telpu, lai atstātu mūs divatā. Biju pamests viens.
„Bet tas taču nav reāli. Kā gan es tik ātri atradīšu jaunu dzīvesvietu un darbu, lai sevi nodrošinātu?”
„Tā. Vairs. Nav. Mana. Problēma.”
Staltais vīrietis pameta telpu, lai dotos pie manas mātes. Tobrīd nezināju, ko ienīstu vairāk – šo aukstsirdīgo vīrieti vai gļēvo sievieti, kura man bija devusi dzīvību.
Tovakar sakaravāju savas mantas un devos pie vecākā brāļa un viņa sievas, kura tolaik bija otrā bērna gaidībās. Zināju, ka viņi bija nonākuši finansiālās grūtībās, tāpēc piekrita mani uz laiku izmitināt, pretī par to saņemot divsimt latus mēnesī, kurus man solījās piešķirt mātes draugs līdz brīdim, kad būšu atradis stabilu un labi apmaksātu darbu. Tobrīd lieliski sapratu, ka vecākajam brālim esmu nepieciešams tikpat ļoti kā manu pusbrāļu tēvam, tomēr biju nonācis tādā bezizejas situācijā, ka man tas viss bija kļuvis vienaldzīgs.

Lietus bija pārstājis līt un tobrīd Toms Odells dziedāja par citu mīlestību.

2013. gada 20. septembris
Tā nu es stāvēju divdesmit kvadrātmetru lielā telpā, kuras centrā bija liels, vecs kamīns ar tumši nokvēpušu apdari. Blakus tam atradās noplucis dīvāns, ovālas formas spogulis un niecīgs galdiņš ar puķu vāzi uz tā. Divos mazajos grāmatu plauktos rindojās arī dažas grāmatas – lielākā daļa no tām izdotas vēl PSRS laikos, tāpēc manu uzmanību tās īpaši nepiesaistīja.
Dzīvokļa izīrētāja palūkojās uz istabas stūri, kurā atradās duškabīne, izlietne, gāzes plīts un tvaika nosūcējs. Apaļīgā pensijas vecuma sieviete nopūtās un tad pārslidināja roku pār auksto ķieģeļu sienu, veltot kritisku skatienu katrai detaļai istabā.
– Nav jau nekas dižs, turklāt ziemās šeit ir diezgan auksti, bet gribas jau, lai kāds šeiten arī dzīvo. Tāds jauns puisit’s kā tu to aukstumu jau varēs izturēt.
Apsēdos nodeldētajā dīvānā, uzliku rokas uz cietajiem roku balstiem un pasmaidīju.
– Nē, šeit viss ir tieši tā, kā es vēlos.
Domāju, ka šī sajūta mani pārņēma tāpēc, ka man beidzot bija mājas – pašam savas mājas, par kuru īri es maksāšu pats no savas algas. Dzīvokļa īpašniece tikai norādīja uz telpas trūkumiem, pieminot, ka vienīgā norobežotā telpa esot tualete, bet man tie visi likās esam sīkumi.
– Sotaks mēnesī par īri un komunālajiem! – Īpašniece savilka ciešāk sava halāta jostu un ieskatījās man tieši acīs. Tas bija nedrošs un šaubu pilns skatiens. – Protams, tu droši vari atteikties no šī dzīvokļa īrēšanas. Es to sapratīšu… Nav jau te nekāda pils.
– Esmu gatavs parakstīt īres līgumu kaut vai šodien.
Mēs saskatījāmies un mūsu sejās iezīmējās patiess prieks.
Jau vakarpusē līgums bija parakstīts un dzīvokļa atslēgas atradās manā kabatā. Šķita, ka nespēšu aizmigt, jo apziņa, ka man ir pašam savs dzīvoklis, nedeva mieru, radot svētlaimīgumu, kurš darbojās gluži kā kofeīns.
Lai nosvinētu līguma parakstīšanu, saimniece atnesa klēpi sausas malkas, sakārtoja to kamīna lielajā mutē, bet tad piešķīla uguni, ļaujot, lai liesmu mestās gaismas rada istabā patiesu omulību. Ietinies pledā malkoju kafiju, un sāku lasīt kādu no apdzeltējušām grāmatām, kuras lapas smaržoja pēc mitruma un dūmiem.
Vairākus mēnešus nebiju izjutis tādu laimi kā todien – patiesu laimi, kas nedaudz arī sāpēja.

2013. gada 21. septembris
„Beigu beigās vajag vairāk drosmes lai dzīvotu, nekā lai nogalinātu sevi.” – Albērs Kamī

2013. gada 22. septembris
Dzirdēju klauvējienus pie durvīm, tāpēc satrūkos. Nevienam taču nebiju teicis, ka šeit dzīvoju – to zināja vienīgi dzīvokļa īpašniece.
Uzmanīgi atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam Tomu ar lielu somu rokās. Šo somu es pazinu – biju to nopircis pirms vairākiem gadiem, kad devos ceļojumā pa Eiropu kopā ar tūristu grupu. Tikai mierā nelika doma, kur Toms dabūjis manu somu, kas bija palikusi mammas drauga mājās.
– Bija atbraukusi tava mamma, jo gribēja satikt tevi, lai atdotu mantas, kuras biji atstājis viņas un sava brāļa mājokļos. – Draugs pasniedza man somu. – Viņa sacīja, ka tur esot bankas kartes, dažādi apģērbi, medikamenti, smaržas, pāris grāmatas, mobilais telefons un citas lietas…
– Bet kā tu uzzināji, kur mani meklēt? Es taču nevienam nepateicu, kur turpmāk dzīvošu.
– Savā dzīvoklī atradu sludinājumu avīzi, kurā biji apvilcis dažus piedāvājumus, tāpēc secināju, ka tava pašreizējā dzīvesvietas adrese jāmeklē tieši kādā no atzīmētajiem sludinājumiem.
– Un tu mani meklēji pa visu pilsētu, zvanoties pie svešu dzīvokļu durvīm?
– Patiesībā jau šis ir pirmais dzīvoklis, kuru apmeklēju, lai atrastu tevi. – Toma sejā parādījās triumfējošs smaids. – Jau lasot sludinājumu sapratu, ka šī dzīvokļa apraksts ļoti atbilst tavām vēlmēm un prasībām.
– Un finansiālajam stāvoklim.
Pavēru durvis plaši vaļā, lai Toms varētu ienākt dzīvoklī.
– Diemžēl man nav ar ko tevi pacienāt. Kafija vakarnakt beidzās, kad pildīju mājasdarbus un veidoju literatūras konspektus.
– Vecīt, nesatraucies. Viss taču kārtībā. – Draugs piegāja pie kamīna un nedaudz savieba seju, it kā viņam acīs būtu iespīdējusi spoža saule. – Jā, pēc nelieliem remontdarbiem šis dzīvoklis izskatīsies diezgan labi.
– Es šeit nedomāju veikt nekādus remontdarbus. – Noriju siekalas. – Man šeit viss patīk tā, kā ir.
– Tu taču to nedomā nopietni?!
– Domāju gan. Cilvēki mūsdienās ir aizrāvušies ar perfekti gludām sienām, faktūras maskēšanu, labošanu, krāsošanu, ignorējot to, ka arī raupjumā un vizuālos trūkumos ir savs skaistums.
– Kādu dienu varētu kaut kur aiziet? Marta aizbrauca nelielā ceļojumā kopā ar savu ģimeni, tāpēc iedomājos, ka mēs varētu vienkārši aiziet uz kādu bāru vai vienkārši nolūrēt kādu filmu ķinītī. Ko saki?
– Labprāt. – Biju pārsteigts, ka Toms vispār šādu piedāvājumu izteicis. – Tikai šodien noteikti nē, jo man pēc pusstundas jāskrien uz darbu.
– Labi, bet, kad atbrīvojies, tad uzzvani man. Tā kā telefons tev tagad ir, tad tai nevajadzētu būt problēmai.
– Sarunāts. – Pasmaidīju, bet, pirms Toms aizgāja, piebildu: – Lūdzu, Tom, nesaki nevienam, kur es dzīvoju. Īpaši jau manai mātei, ja viņa vēl kādu reizi izdomā parādīties tavā pusē.
– Okei.
Kad biju palicis viens, sāku prātot, ko mana māte bija teikusi Tomam? Varbūt viņa vienkārši klusēdama atdeva somu, bet tad, degot dusmās, devās prom. Šīs domas man nemaz nepalīdzēja, jo veidoju dažādus scenārijus, kas palīdzētu šo sievieti parādīt kaut nedaudz labvēlīgākā gaismā, tikai tāpēc, lai spētu viņai piedot. Bet varbūt viņa gaida, ka es lūgšu piedošanu? Par to, ka centos pārtraukt dzīvību, kuru viņa man bija dāvājusi.
Jā, viņa mani tikai dzemdēja, bet ar to viss taču nebeidzas. Būt mātei – tas taču nav tikai termins vai ģenētisks stāvoklis, kas neuzliek nekādu atbildību. Ja sievietei nav olnīcu vai dzemdes, tad viņa nevarot būt māte, bet man šķiet, ka sieviete nevar būt māte vienīgi tad, ja viņai nav mīloša sirds.

Turpinājums sekos…

Par sniegpārslu, kas rada lavīnu


Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Foto: grāmatas latviskotā izdevuma vāka noformējums

Katrreiz, kad sāku lasīt kādu triloģiju, zinu, ka riskēju, jo nekur nav garantijas, ka grāmatu sērijas noslēdzošā daļa būs tikpat laba kā pirmā grāmata. Turklāt pieredze rāda, ka visbiežāk noslēdzošā daļa ir visvājākā, bet reizēm tā ir pat tik slikta, ka spēj sabojāt visu triloģiju. Asinszāles triptiha noslēdzošā grāmata “Nepieciešamais ļaunums” noteikti nav šāds gadījums. 

Jāatzīst, ka Asinszāles triptihā ir viena lieta, kas man nepatīk – par šīm grāmatām ir sasodīti grūti uzrakstīt atsauksmes tā, lai nenāktos tekstā iepīt kādu spoileri. Rakstot par triptiha noslēdzošo grāmatu, izvairīties no spoileriem ir praktiski neiespējami, jo iepriekšējā grāmata “Visaukstākais karš” beidzās ar cliffhanger ainu, bet trešā sērijas grāmata veltīta tam, lai atrisinātu situāciju, kas radās otrās grāmatas beigās. Tieši tāpēc, lai nebojātu lasītprieku cilvēkiem, kas vēl tikai plāno lasīt Asinszāles triptihu, grāmatas notikumu atstāstu izlaidīšu.

Salīdzinot ar iepriekšējām divām triloģijas daļām, šajā ir daudz vairāk spriedzes un notikumu, kā arī robeža starp labo un ļauno ir tik ļoti izplūdusi, ka vienīgais izteikti labais tēls “Nepieciešamajā ļaunumā” ir Mārša sieva Līva, kura ir vienkāršs otrā plāna tēls, kas nenojauš par lielajām lietām, kuras spēj ietekmēt viņas vīrs un citas viņam tuvu stāvošas personas. Kaut gan lasītājam noteikti nevajadzētu Līvu novērtēt pārāk zemu, jo, lai arī kā varone viņa ir klusa un sirsnīga, viņas netiešā ietekme uz visu notiekošo ir visai iespaidīga.

Jau iepriekšējās grāmatās Īans Tregilliss iepazīstināja lasītājus ar vāciešiem, kas karā izmantoja apbrīnojamas tehnoloģijas, kas sniedza cilvēkiem prātam neaptveramas spējas, un britiem, kas karā izmantoja burvju un baiso eidolonu palīdzību. Trešajā grāmatā šie spēki vairs netiek slavināti un lasītājam tos ir diezgan grūti apbrīnot, neizjūtot pretīgumu pret cilvēkiem, kas šādus paņēmienus izmanto, lai manipulētu ar kara iznākumu. Tie, kas ir lasījuši otro triptiha grāmatu, zina, par ko ir runa.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Foto: Asinszāles triptiha grāmatu amerikāņu izdevumu vāku noformējumi. Latviešu izdevumiem ir tādi paši vāku noformējumi kā britu izdevumiem.

Protams, lasot noslēdzošo sērijas grāmatu, vislielākā interese ir par to, kuram varonim autors būs piešķīris laimīgas beigas, kuram ne tik laimīgas, bet kuram trīs saujas baltu smilšu. Atzīšu, ka viena varoņa liktenis mani nedaudz sarūgtināja, jo autors, iespējams, bija domājis, ka konkrētā varoņa liktenis tiks uztverts kā kaut kas no sērijas visi-saņem-pēc-nopelniem, bet manā uztverē konkrētais personāžs, kura vārdu neminēšu, bija pelnījis labākas beigas, jo rīkojās patiesu jūtu vadīts.

Zinu, ka, lasot grāmatu sērijas, reti ir tā, ka noslēdzošā daļa ir labākā, bet šis nu ir tas gadījums – Tregilliss labāko pietaupījis beigām un “Nepieciešamais ļaunums” ir lielisks Asinszāles triptiha noslēgums, gluži kā putukrējums un ķirši uz kūkas. (Saturiski gan nekā salda šajā darbā nav, bet tieši tas man arī visvairāk patika.)

Noslēgumā citāts, kas diezgan spēcīgi raksturo visu grāmatas saturu un tajā pausto domu:

“Viens vienīgs olis var panākt, ka sākas zemes nogruvums; viena vienīga sniegpārsla var izraisīt sniega lavīnu.” – 12. lpp

VĒRTĒJUMS: 8,5/10

No angļu valodas tulkojusi Evita Bekmane; Izdevējs: Izdevniecība Prometejs.