Tie esam mēs


THIS IS US -- Pictured: "This Is Us" Key Art -- (Photo by: NBCUniversal)

2016. gads mūs lutinājis ar patiešām lieliskiem seriāliem: vasarā skatītāju vērtējumam tika nodots Daferu brāļu lolojums Stranger Things un Vačovsku māsu veidotais zinātniskās fantastikas darbs Sense8, bet rudens sākumā pie skatītājiem nonāca Dana Fogelmana seriāls This Is Us. Atšķirībā no Daferu un Vačovsku darbiem, Fogelmans savā seriālā nav izmantojis fantāzijas un fantastikas žanru elementus (ja vien neskaita to epizodi, kurā viens no seriāla varoņiem iedzer halucinogēno sēņu kokteili). 

Seriāla galvenie varoņi ir Džeks (Milo Ventimiglia) un Rebeka (Mandy Moore), kuri gaida pasaulē nākam trīnīšus. Diemžēl dzemdībās viens no bērniem mirst, radot sirdssāpes jaunajiem vecākiem, bet jau pavisam drīz zaudētais mazulis tiek aizstāts ar tumšādainu bērnu, kuru kāds pametis pie ugunsdzēsēju depo. Kad Džeka un Rebekas bērni svin savu trīsdesmit sesto dzimšanas dienu, tiek parādīts, par ko viņi kļuvuši: adoptētais Rendals (Sterling K. Brown) ir izveidojis veiksmīgu karjeru un dzīvo kopā ar mīlošu sievu un divām burvīgām meitām, Kevins (Justin Hartley) ir vecpuisis, kas filmējas muļķīgā, bet skatītāju iecienītā situāciju komēdijā, bet Keita (Chrissy Metz) ir Kevina asistente, kas cīnās ar savām liekā svara problēmām. 

Sākumā seriāla sižets šķiet gaužām vienkāršs un pat nedaudz banāls, bet ar katru nākamo sēriju tas tiek savīts gluži kā zirnekļu tīkls, padarot varoņus dziļākus un viņu rīcību neviennozīmīgi vērtējamu. Seriāla darbība galvenokārt norisinās laikā, kad adoptētais brālis un dvīņi jau ir trīsdesmit sešus gadus veci, bet seriāla veidotāji lielu uzmanību veltījuši arī viņu vecāku attiecībām pirms bērnu nākšanas pasaulē, kā arī seriālā tiek ieskicēts tas, kā bērni dzīvojuši, kad viņi bija deviņus un piecpadsmit gadus veci. Pieļauju, ka turpmākajās sērijās This Is Us veidotāji pievērsīsies arī citiem seriāla varoņu dzīves posmiem.

Foto: Kadrs no seriāla.

Foto: Kadrs no seriāla.

Seriāla uzbūve ir ļoti veiksmīgi izveidota, jo ļauj ne tikai labāk iepazīt galvenos varoņus, bet arī ļauj skatītājiem saprast to, kāpēc Rendala, Keitas un Kevina dzīves izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir. Turklāt jāatzīst, ka šī “ceļošana laikā” lieliski spēj radīt intrigu, jo, redzot kādu notikumu trīsdesmit sešus gadus veco varoņu dzīvēs, gribas uzzināt, kāds notikums pagātnē viņus novedis līdz šādai situācijai. (Konkrētus piemērus neminēšu, lai nebojātu skatīšanās prieku tiem, kas vēl tikai plāno sākt skatīties This Is Us.)

This Is Us ir ļoti sirsnīgs un dzīvesgudrs seriāls, kas skatītājiem parāda to, ka ģimenes dzīve pavisam noteikti nav nekāds rožu lauks, bet tajā ir no visa pa druskai: laime, bēdas, sāpes, šaubas, neziņa, dusmas, domstarpības, konkurence, cīņa par vecāku atzinību, patiesa draudzība, beznosacījumu mīlestība un daudz kas cits. Seriāla veidotāji atraduši lielisku balansu starp drāmu un komēdiju, radot patiešām lielisku seriālu, kurš nav muļķīgi pārsātināts ar jokiem, kā arī nav pārlieku depresīvs. Tieši tāda taču ir arī reālā dzīve – kaut kas pa vidu drāmai un komēdijai.

VĒRTĒJUMS: 9/10

Kura ir tava lāpas dziesma?


torch-songsStarptautiskajā vīriešu dienā, kas tiek atzīmēta 19. novembrī, kampaņas CALM (Campaign Against Living Miserably) ietvaros tika prezentēts Torch Song projekts. Projektā piedalījās populāri mūziķi, kas iedziedāja savas lāpu dziesmas jeb dziesmas, kuras viņiem palīdzējušas ne pārāk gaišos dzīves posmos. 

Katram no mums taču ir vismaz viena tāda spēka dziesma, kura pie mums nonākusi īstajā laikā, iespīdinājusi kaut vai tikai niecīgu gaismas stariņu mūsu dzīvēs un ļāvusi mums justies saprastiem. Man šādas lāpu dziesmas ir vairākas: spilgti atceros to nakti, kad pirmoreiz dzirdēju Adama Lamberta Whataya Want from Me, kā arī to dienu, kad grupas Paramore dziesma Last Hope lika uzmesties zosādai, bet jāatzīst, ka pati pirmā lāpas dziesma manā dzīvē bija The Smiths izpildītā How Soon Is Now.

CALM kampaņas mājaslapā rakstīts: “Viena dziesma spēj izmainīt to, kā tu jūties. Tā ir tava lāpas dziesma – tā izgaismo ceļo, kas izved laukā no tumsas.” Šīs kampaņas galvenā mērķauditorija ir vīrieši vecumā no 20 līdz 45 gadiem, jo tieši šajā vecuma grupā pašnāvība ir biežākais nāves cēlonis. (SPKC dati: Latvijā vīrieši pašnāvības izdara 4,5 reizes biežāk nekā sievietes. Pagājušā gadā vīrieši izdarījuši 33,5 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir zemākais rādītājs pēdējo desmit gadu laikā.) Par spīti tam, ka situācija pamazām uzlabojas, Latvija jau daudzus gadus ir viena no līderēm Eiropā pašnāvību skaita ziņā. Tieši tāpēc, manuprāt, cilvēkiem ir pēdējais laiks saprast, ka garīgā un emocionālā veselība arī ir veselība.

CALM kampaņas patrons, britu reperis Professor Green apgalvo: “Mums jānodod vēstījums jauniem vīriešiem, ka runāt un lūgt palīdzību, kad dzīvē neklājas viegli, ir tieši tas, ko ikvienam vajadzētu darīt, neatkarīgi no dzimuma.”

Kampaņas veidotāji, protams, atzīst, ka mūzika nevar būt terapija, bet tā var būt daļa no terapijas. Britu sintpopa grupas Years & Years līderis Olijs Aleksandrs saka tā: “Dziesmu vārdi, ar kuriem tu identificējies, var izteikt vārdos to, ko tu pats nebūtu spējis pateikt.” (Olija lāpas dziesma ir Džonijas Mičelas Both Sides Now.)

Garīgās un emocionālās veselības stigma ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vīrieši izvēlas nerunāt par savām problēmām, cīnoties ar tām vienatnē, izliekoties, ka viss ir kārtībā. Tieši tāpēc ir svarīgi radīt labvēlīgu vidi, lai jebkurš cilvēks, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, varētu runāt par savām problēmām, kā arī varētu saņemt profesionālu palīdzību, ja tāda nepieciešama.

Iespējams, viena vienīga dziesma problēmas neatrisinās, bet tā var būt ceļa sākums uz laimīgāku sevi.

Kura ir tava lāpas dziesma? (Ar savu lāpas dziesmu vari dalīties sociālajos tīklos, izmantojot mirkļbirku #WhatsYourTorchSong )

Troņu spēles pusaudžiem


300x0_puskenins_978-9934-0-5542-3Lai arī apsolīju pats sev, ka grāmatu triloģijas vairs nelasīšu, pateicoties literatūras blogeru pozitīvajām atsauksmēm, sāku lasīt jaunu triloģiju, kura, cerams, noturēs manu uzmanību līdz trešās grāmatas beigām. Džo Aberkrombija grāmata “Pusķēniņš” ir “Sašķeltās jūras” triloģijas pirmā daļa, kuras latviskais tulkojums pavisam nesen nonācis pie lasītājiem Latvijā. 

Kad tiek nogalināti prinča Jārvi tēvs un brālis, jaunais puisis pats pret savu gribu kļūst par kādas mazas valstiņas ķēniņu. Drīzāk jau par pusķēniņu, jo Jārvi nekad nav vēlējies kļūt par ķēniņu, turklāt puisis ir kropls un vārgs, tāpēc gan viņš, gan valsts iedzīvotāji lieliski apzinās, ka no viņa nekāds izcilais vadonis neizveidosies. Tomēr jaunajam ķēniņam tā pat īsti nesanāk iesildīt troni, kad viņš jau piedzīvo pirmo nodevību, kuras rezultātā Jārvi attopas uz “Dienvidvēja” klāja, kur viņam jāpilda verga-airētāja pienākumi. Lai arī Jārvi tiek strauji nomests no saviem augstumiem (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), nokļūšana jaunajā vidē viņam kļūst par lielisku iespēju ne tikai norūdīties, bet arī rūpīgi izkalt atriebības plānus, kā arī iegūt dažus labus draugus un pāris jaunus ienaidniekus.

Pēc tik daudzu slavinošu atsauksmju lasīšanas biju gaidījis ko krietni vien iespaidīgāku, bet arī man jāatzīst, ka Aberkrombijs radījis patiešām spraigu un aizraujošu literāro darbu jauniešiem. Lai arī “Pusķēniņu” izdevniecība pieteikusi kā fantāzijas žanra romānu, nākas secināt, ka fantāzijas žanra elementu šajā darbā ir gaužām maz – tik tāda piegarša, bez kuras “Pusķēniņš” savu vērtību nebūtu zaudējis. Iespējams, ar daudzo dievību piesaukšanu un pielūgšanu Aberkrombijs bija vēlējies radīt mistiskāku atmosfēru, bet man neskaitāmo dievību pielūgšana šķita kaitinoša un traucējoša.

Foto: Džo Aberkrombijs

Foto: Džo Aberkrombijs

Grāmatā nav izteiktu labo un slikto varoņu, jo, ja grāmata būtu sarakstīta no cita varoņa skatpunkta, tad Jārvi tikpat labi varētu būt arī sliktais varonis, jo bieži vien viņa lēmumi ir egoistiski un neapdomīgi. Šī neskaidrā robeža starp balto un melno, manuprāt, ir viens no grāmatas lielākajiem plusiem, jo arī jebkurā reālā karā “ļaunā” varoņa vārds atkarīgs no tā, kurā ierakumu pusē tu atrodies. Mani absolūti neizbrīna tas, ka par “Sašķeltās jūras” triloģiju sajūsmā ir rakstnieks Dž. R. R. Mārtins, jo Aberkrombijs piekopj labākās “Troņu spēļu” tradīcijas, nogalinot varoņus, kurus lasītāji tikko sākuši iemīļot.

“Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu.”

Pāris notikumi grāmatā ir baltiem diegiem šūti, dažbrīd zūd ticamības moments, bet vairāki sižeta pavērsieni ir kā no meksikāņu seriāliem – autors izvēlējies šķietami šokējošākos, bet vienlaicīgi arī banālākos sižeta pavērsienus, lai sagrieztu visu kājām gaisā. Lasīšanas procesu nedaudz pabojāja arī latviskais tulkojums, kas vietām ir diezgan samocīs, kā arī pavirši izrediģēts.

Noteikti lasīšu arī grāmatas turpinājumus un centīšos atrast sevī simpātijas pret grāmatas galveno varoni, jo pēc pirmās grāmatas izlasīšanas man Jārvi nešķiet pārāk patīkams.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Izdevējs: Apgāds “Zvaigzne ABC”. No angļu valodas tulkojusi Ligita Lukstraupe.

6 filmas par vardarbību skolā


Vardarbība (gan fiziska, gan emocionāla) skolās vienmēr bijusi aktuāla problēma, tāpēc šī tēma ir apspēlēta neskaitāmās dažādu žanru filmās. Kuras tad filmas par šo tēmu būtu vērts noskatīties? 

thedirtiesmovie

The Dirties (2013) ir režisora Meta Džonsona filma, kurā stāstīts par diviem vidusskolniekiem, kas filmē komēdiju par to, kā tās galvenie varoņi atriebjas saviem pāridarītājiem, nogalinot viņus. Tikai viens no jauniešiem kino projektu neuztver kā nevainīgu joku.

1410-elephant-fGasa Van Santa filmā Elephant (2003) stāstīts par vairākiem vidusskolas jauniešiem, kuriem katra diena skolā ir kā pārbaudījums, jo viņiem jātiek galā ne tikai ar saviem iekšējiem dēmoniem un ģimenes problēmām, bet arī ar saviem pāridarītājiem. Meistarīgi savīta un spraiga filma.

weneedtotalkaboutkevinLinnas Remzijas filma We Need To Talk About Kevin (2011) ir stāsts par to, ko mātes mīlestības trūkums var nodarīt bērnam. Skatoties filmu, skatītājs kļūst par liecinieku tam, kā uzaug varmācīgs sociopāts. Asinsstindzinoša un psiholoģiski dziļa filma, kurā Tildas Svintones un Ezra Millera aktierspēle ir vienkārši izcila.

bullyLī Hirša dokumentālā filma Bully (2011) liek uzmesties zosādai, jo tajā stāstīts par pavisam īstiem amerikāņu bērniem, kas cieš no vardarbības skolā. Daži no filmas varoņiem labprātīgi šķīrušies no dzīves, nesagaidot pat savus pusaudžu gadus. Pozitīvais ir tas, ka Bully nav tikai filma – tā ir vesela kustība, kura ir aktīva arī 5 gadus pēc filmas pirmizrādes, jo filmas veidotāju mērķis bija ne tikai dažādu jautājumu aktualizēšana, bet arī risinājumu meklēšana, lai bērniem došanās uz skolu nešķistu kā elle zemes virsū.

mean-girlsMarka Votersa komēdija Mean Girls (2004) viennozīmīgi šo divpadsmit gadu laikā ir kļuvusi par ikonisku filmu, kuras citātus daudzi jau paspējuši iemācīties no galvas. (“She doesn’t even go here.”; “It’s October 3rd.”; “On Wednesdays we wear pink.”; “Boo, You whore.”) Šī filma, manuprāt, paskaidrojumus neprasa, jo internets bez Mean Girls jokiem nav iedomājams.

carrie-2Deivida Kārsona režisētā filma Carrie (2002) ir šausmu karaļa Stīvena Kinga romāna “Kerija” ekranizācija, kurā stāstīts par vidusskolnieci Keriju, kas apveltīta ar spēcīgām telekinēzes spējām. Meitenes paranormālās spējas apvienojumā ar skolasbiedru neiecietību un mātes pārspīlēto reliģiozitāti kļūst par bumbu ar laika degli. Lai gan filmu kinokritiķi nav žēlojuši, man Kārsona versija šķiet vislabākā no visām “Kerijas” ekranizācijām. (Grāmata ekranizēta 1976. gadā, 2002. gadā un 2013. gadā.)

Grega dienasgrāmata 11. Uz naža asmens


300x0_gregadienasgramatauznazaasmens_978-9934-0-6492-0Pie latviešu lasītājiem nonākusi jau vienpadsmitā Džefa Kinnija grāmata par komisko puisēnu Gregu Hefliju, kura piedzīvojumiem seko līdzi miljoniem lasītāju visā pasaulē. Washington Post apgalvo, ka šī ir viena no visu laiku veiksmīgākajām bērnu grāmatu sērijām, turklāt Forbes 2016. gada labāk apmaksāto rakstnieku saraksts šo apgalvojumu apstiprina – ar gada ienākumiem, kas mērāmi 19,5 miljonos ASV dolāru, Kinnijs ierindojas saraksta 2. vietā, atstājot aiz sevis Dž. K. Roulingu, un piekāpjoties vienīgi Džeimsam Patersonam. 

“Grega dienasgrāmata 11. Uz naža asmens” sākas ar to, ka Gregs ir iedomājies, ka par viņu slepeni tiek veidots populārs realitātes šovs, turklāt tā nav viņa vienīgā problēma, jo mamma vēlas, lai Gregs met mieru datorspēlēm un attīsta kādu no saviem slēptajiem talantiem. Galvassāpes sagādā arī Helovīna saldumi, vecākā brāļa Rodrika izdomātās pasaciņas par naudas koku, Roku feju, Kāju feju un daudz ko citu, kā arī mamma nepadara dzīvi vieglāku, jo apgalvo, ka Grega mīļākais rakstnieks E. S. Spokainis nav īsts cilvēks.

“Es pateicu mammai, ka tas ir smieklīgs pieņēmums, ja runājam par cilvēku, kurš sarakstījis gandrīz 200 grāmatu.”

Šajā grāmatā Kinnijs arī atklāj, ka kopš pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem pagājis tikai pusotrs gads, kas man nešķiet pārāk ticami, jo iepriekšējās desmit grāmatās aprakstītie notikumi diez vai satilpināmi tik ļoti īsā laika nogrieznī. (Piemēram, Gregs šo 11 grāmatu laikā jau vismaz trešo reizi uzsācis jaunu mācību gadu.) It kā sīkums, turklāt šī taču ir bērnu grāmatu sērija, bet, manuprāt, rakstniekiem arī bērnu grāmatas būtu rūpīgi jāplāno un jānoslīpē katrs sīkums.

Ja parasti identificējos ar Gregu, tad, lasot jaunāko Kinnija grāmatu, sirdij tuvāki bija Rodriks un viņa mamma, jo pret jaunāko brāli mēdzu izturēties gan kā Rodriks, gan kā puišu mamma. Grega mammu, manuprāt, sapratīs jebkurš cilvēks, kurš audzina vai kādreiz audzinājis bērnus, jo viena no aktuālākajām vecāku problēmām ir jēgpilnas brīvā laika nodarbes atrašana saviem bērniem. Un kurš gan vecāks nav izmantojis zinātniski nepamatotus apgalvojumus, lai atrautu bērnus no televizora vai datorspēlēm?!

Foto no kreisās: Jaunie Roulija (Owen Asztalos) un Grega (Jason Drucker) lomu atveidotāji.

Foto no kreisās: Jaunie Roulija (Owen Asztalos) un Grega (Jason Drucker) lomu atveidotāji.

Jāatzīst, ka grāmatas sākums man nešķita izdevies un uz brīdi māca aizdomas, ka Kinnijs zaudējis rakstības stilu, kas apbūra tik daudzus lasītājus visā pasaulē, bet, tiekot pāri pirmajai grāmatas trešdaļai, manas šaubas tika izkliedētas un sākās īstā jautrība. Dažbrīd pat smējos balsī.

Grāmatas noslēgumā Kinnijs izsaka pateicību visiem tiem cilvēkiem Holivudā, kas strādā pie Grega jaunāko piedzīvojumu atdzīvināšanas uz lielajiem ekrāniem. Filma Diary of Wimpy Kid: The Long Haul pie skatītājiem nonāks jau 2017. gadā un tajā nebūs redzams neviens no pirmajās trīs Diary of Wimpy Kid filmās redzamajiem aktieriem, jo mazie aktieri sešu gadu laikā ir pamatīgi paaugušies, bet pieaugušie aktieri aizstāti ar citiem.

VĒRTĒJUMS: 8/10

Citādība profesionālajā sportā


51inufhdbylAstoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados citādība profesionālajā sportā, īpaši komandu sporta veidos, sportistiem varēja sagādāt pamatīgas problēmas: treneri un aģenti viņus pieklājīgi atšuva vai ignorēja, komandas biedri izstūma no sava bariņa, bet fani spēļu laikā viņus izsvilpa. Savā biogrāfijā Going the Other Way profesionālā beisbola spēlētājs Billijs Bīns atklāti runā par to, kāda tad ir citādības cena profesionālajā sportā. (Precīzāk – kāda bija citādības cena profesionālajā beisbolā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.) 

Par Billiju Bīnu, iespējams, nav dzirdējuši pat daudzi aktīvie beisbola fani, jo, kā beisbola spēlētājs pats atzīst, savas karjeras laikā viņš bijis kaskadieris – profesionāls pamatsastāva spēlētāju aizvietotājs. Bērnībā Billijs bija pēdējais, kuru skolasbiedri izvēlējās savai komandai, turklāt arī auguma parametri viņam nebija pārāk spīdoši, tāpēc sapnis par profesionālo sportu šķita nesasniedzams. Par spīti tam, ka viņš uzauga daudzbērnu ģimenē, kurā finansiālie līdzekļi bija ļoti ierobežoti, Billijs, pateicoties savai milzīgajai degsmei un mīlestībai pret sportu, ātri vien tika pamanīts. Nokļūstot profesionālajā sportā, viņš sāka cīnīties ne tikai par savu vietu komandā, bet arī pats ar saviem iekšējiem dēmoniem, jo saprata, ka ir homoseksuāls.

“People forget that athletes are as emotionally fragile as anybody else.”

Lai slēptu savu patieso būtību, agrā jaunībā sportists apprecējās.

“The more worried I became about my true nature, the more desperate I became for merriage to “fix” my “problem”.”

Protams, nekādu “problēmu” laulība neatrisināja, tieši pretēji – padarīja situāciju vēl briesmīgāku, jo tika sāpināta brīnišķīga sieviete, kura sportistu mīlēja. Par savu kopdzīvi ar sievu Annu Billijs stāsta diezgan daudz, bet par to, kā Anna reaģēja, uzzinot par bijušā vīra homoseksualitāti, Billijs runā ļoti izvairīgi. Tas gan ir saprotams, jo, ja kādu viņš savā dzīvē ir sāpinājis, tad tā ir viņa bijusī sieva.

Foto: Beisbolists Billijs Bīns.

Foto: Beisbola spēlētājs Billijs Bīns.

Billijs grāmatā runā par daudziem ļoti svarīgiem tematiem: par HIV stigmu, rasismu, homofobiju un dubultajiem standartiem profesionālajā sportā, kā arī sportistu dzīvi pēc karjeras beigām.

“I’d heard the stories about retired athletes, old warriors who struggled with drug and alcohol abuse, chronic pain from injuries, and the lack of financial and professional skills to exist outside the game.” 

Savas patiesās būtības noliegšana Billijam maksāja dārgi, jo viņš nodarīja pāri savai sievai, uz laiku atsvešinājās no savas ģimenes un draugiem, kā arī nevarēja izrādīt pienācīgu cieņu savam pirmajam dzīvesbiedram Semam, kurš nomira no AIDS radītām komplikācijām. Tāpēc, ka Billijs slēpa savas attiecības, viņam nebija ļauts sērot par zaudējumu, un jau tajā pašā dienā, kad Sems nomira, Billijam bija jādodas pildīt profesionālos pienākumus.

“I saw plenty of players lovingly kiss a wife or girlfriend good-bye only to spend the next two weeks on the road screwing around. It was nobody’s business but theirs. Yet it seems hypocritical to turn our heads away from heterosexual mischief, while the mere thought of the most committed same-sex companionship is still taboo.”

Billijs grāmatā sniedzis lielisku padomu, kā sportistiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem par seksuālo orientāciju: “Why does it matter?” Jā, kāpēc tam vispār ir kāda nozīme, runājot par sportu?! Par spīti kritikai, kuru viņš veltījis profesionālā sporta pasaulei, Billija stāstījumu caurstrāvo mīlestība pret sportu, cieņa pret līdzgaitniekiem, komandas biedriem un tuviniekiem, kā arī pozitīvs skats nākotnē. Simpatizē, ka Billijs sevi nav nostādījis svētā mocekļa lomā, jo atzīst, ka daudz smagāku cīņu nācās izcīnīt beisbola spēlētājam Džekijam Robinsonam, kurš kļuva par pirmo afro-amerikāņu MLB spēlētāju. (Robinsonam tika izteikti nāves draudi, spēļu laikā fani viņu sauca par nēģeri, arbūzu puiku, kā arī izkliedza frāzes, aicinot Robinsonu atgriezties džungļos.) Billija dzīve profesionālajā sportā bija nesalīdzināmi vieglāka, jo viņš nebija tik augsta līmeņa spēlētājs, turklāt savu seksuālo orientāciju viņš medijiem publiski atklāja tikai pēc karjeras beigām.

Protams, var jau teikt, ka diskriminācija profesionālajā sportā ir vēsture, bet tā tas nav, jo arī mūsdienās daudzi sportisti slēpj savu seksuālo orientāciju un veido mākslīgas attiecības ar skaistām modelēm, lai uzturētu savu publisko tēlu maksimāli heteroseksuālu.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10

Kubo un divas stīgas


kubo-main_0Animācijas filmas skatos ļoti reti, bet, kad skatos, tad tās parasti ir ļoti īpašas un skaistas. Trevisa Naita debijas darbs režijā “Kubo un divas stīgas” (Kubo and the Two Strings) ir aizkustinājis ne tikai miljoniem skatītāju visā pasaulē, bet, manuprāt, ir arī ļoti reāls pretendents uz Amerikas Kinoakadēmijas balvu. 

Animācijas filmā stāstīts par mazu puisēnu Kubo (Arts Parkinsons), kuram bērnībā vectēvs (Reifs Fainss) nozadzis vienu aci. Viņš kopā ar savu māti dzīvo alā, kas atrodas augstu kalnā, un katru vakaru klausās savas mātes brīnumainajos stāstos, kurus vēlāk atstāsta kalna pakājē mītošajiem ciemata iedzīvotājiem. Kādu dienu, kad puisēns vēlas runāt ar sava mirušā tēva garu, viņš nejauši izsauc pagātnes rēgus, kas vēlas viņam atņemt atlikušo aci. Lai sakautu šo vareno ļaunumu, Kubo jādodas ceļā, lai atrastu trīs spēcīgus priekšmetus – zobenu, bruņas un ķiveri. Viņš satiek arī uzticamus ceļabiedrus: viedo Pērtiķieni (Šarlīze Terona) un ne tik viedo, bet lielisko loka šāvēju Vaboli (Metjū Makonahijs). Ceļš pēc maģiskajiem priekšmetiem nav rozēm kaisīts, jo trijotni vajā Kubo mātes ļaunās dvīņu māsas (Rūnija Mara).

Filmu studija Laika “Kubo un divas stīgas” radījusi stop-motion tehnikā, kas nozīmē, ka viss, ko redzam šajā animācijas filmā, ir smalks un ļoti laikietilpīgs roku darbs – katra kustība, katrs matiņš, kas pakustas uz varoņu galvām. Visi filmas tapšanā iesaistītie cilvēki radījuši apbrīnojami skaistu un maģisku pasauli, kas uz pusotru stundu skatītājiem ļauj aizmirst to, ka tās patiesībā ir tikai lelles, kuras kustina cilvēki. Turklāt arī Kubo stāsts ir ļoti īsts, jo tajā nav nekāda and they lived happily ever after, bet, kā teicis Ziedonis: “Ir tikai mirkļi – ellišķīgi sāpīgi un dievišķi skaisti.” Un ir nedaudz sāpīgi, bet ir arī ļoti skaisti.

Foto: Kadrs no animācijas filmas.

Foto: Kadrs no animācijas filmas.

Filmas veidotāji noteikti neuzskata bērnus par maziem, naiviem muļķīšiem, no kuriem var atpirkties ar iespaidīgiem specefektiem un jēlu sižetu, tāpēc filma izveidota tā, ka tā patiks jebkuram laba kino cienītājam, neatkarīgi no vecuma. Skatoties “Kubo un divas stīgas”, man brīžiem pat šķita, ka šī animācijas filma vairāk domāta tieši pieaugušajiem, jo tajā iekļautas daudzas filozofiskas atziņas, tomēr nevienā mirklī filmas veidotāji nav zaudējuši lielisko balansu starp bērnišķīgi naivo un filozofiski nopietno.

“Kubo un divas stīgas” pieder tām animācijas filmām, kuru dēļ joprojām neesmu zaudējis ticību tam, ka šī žanra filmas var būt mākslinieciski augstvērtīgas, jēgpilnas un vienlaicīgi arī saistošas visu vecumu skatītājiem. Šis Trevisa Naita darbs pavisam noteikti ir iekļaujams kino zelta klasikas sarakstā.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10