Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni


Pēc Stīga Lārsona Millennium triloģijas noslēdzošās grāmatas „Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni” izlasīšanas mani pārņēma samērā lielas skumjas. Kāpēc? Tāpēc, ka Līsbetas Salanderes un Mīkaela Blumkvista piedzīvojumi ir galā un Stīgs Lārsons jaunus darbus vairs nevar radīt, jo jau sešus gadus ir viņsaulē.

Līsbetas tēlam līdzīgu literatūras pasaulē nav, – to varu teikt droši. Viņas tēls ir kas fenomenāls un tik spēcīgas sajūtas manī iepriekš bija radījuši tikai „Harija Potera” sāgas varoņi. Līsbeta grauj stereotipus par savādākiem cilvēkiem, – tādiem, kuri neiederas sabiedrības vidusmēra pilsoņa rāmjos. Atļaušos teikt, ka Millennium sērija nav tikai daiļliteratūra, jo tā piespiež lasītāju paplašināt redzesloku un atbrīvoties no aizspriedumiem.

Jau grāmatas nosaukums vien vēsta par to, kas tad sagaidāms no triloģijas noslēguma daļas, – cīņa par taisnību, kura tikusi smacēta jau pārāk ilgi.

Salgrēna slimnīcā tiek ievesti divi smagi ievainoti cilvēki, – Zalačenko un Salandere. Šķiet, ka turpmāko romāna attīstības vīziju iztēlē ir viegli uzburt, tomēr Lārsons ir meistars un pagriež visu tā, ka intriga tikai pieaug un paredzamība šajā romānā ir tikai apmāns. Notikumi šajā romānā ir daudz un dažādi, – politiska, romantiska, psiholoģiska, cilvēciska un krimināla rakstura. Ērika Bergere sāk strādāt par galveno redaktori SMP un saņem vēstules no noslēpumainās Indes spalvas, Millennium gatavo atmaskojošu reportāžu, kas valstī radīs pamatīgu traci un aizsāks tīrīšanu Drošības policijā, Līsbeta Salandere gatavojas tiesai, no kuras sprieduma būs atkarīga viņas nākotne.

Teikšu godīgi, ka grāmatas sākums mani nedaudz nogurdināja un mazliet arī garlaikoja, jo cilvēciskais faktors tika nobīdīts otrajā plānā, bet uzsvars tika likts uz dažādām sazvērestībām un nelikumībām valsts iestādēs, īpaši jau Drošības policijā. Garlaicība pazuda, kad klāt tika piejaukts Ērikas Bergeres stāsts, darbība un spriedze piedzīvoja attīstību un pēdējās 300 lappuses izlasīju gandrīz vienā piegājienā, – grāmatas noslēgumā tika izspēlēti visi trumpji, kas padarīja triloģijas noslēgumu patiešām spēcīgu un ar patīkamu pēcgaršu apveltītu. Nav bijis pat tāds mirklis, kad nožēlotu to, ka esmu veltījis laiku Lārsona radītajai triloģijai, – patiešām meistarīgi un baudāmi.

„Atriebība ir spēcīgs dzinulis.” – Tā apgalvo Līsbeta Salandere un viņas atriebība vienmēr ir bijusi eleganti nostrādāta. Tomēr Līsbeta nevienam nenodara pāri, ja šādai rīcībai nav bijis pietiekami spēcīgs pamatojums, – jo viņa ir sieviete ar augstām morāles normām un stingru mugurkaulu.

Grāmatā ir viens ārkārtīgi skaists citāts, kuru advokāts Džeremijs Makmilans velta Līsbetai: „„Neviens cilvēks nevar izvairīties no iemīlēšanās,” advokāts sacīja. „Varbūt gribas to noliegt, taču draudzība laikam ir visierastākā mīlestības forma.””

Un vēl ir Mīkaela Blumkvista citāts, kas spilgti raksturo to, par ko tad īsti ir Millennium triloģija: „Galu galā šīs stāsts pirmām kārtām ir nevis par spiegiem un valsts sektām, bet par parastu vardarbību pret sievietēm un par vīriešiem, kas to pieļauj.”

Millenium triloģija ir labākais, ko kriminālžanrā esmu lasījis, – šaubos vai kāds tuvāko gadu laikā būs spējīgs Lārsonu pārtrumpot. (Varbūt tirāžas skaita ziņā tas izdosies, bet vai tiks radīts tik spilgts, atmiņā paliekošs un iespaidīgs tēls kā Līsbeta Salandere?! Stipri šaubos.)

VĒRTĒJUMS: 10/10 (Sākumā domāju, ka vērtēšu ar 9, bet beidzamās 300 lappuses pārliecināja, ka grāmata ir izcila.) 

3 comments

  1. Atpakaļ ziņojums: Spēle sākas | Dgpyfrom's Blog

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s