Vai mātes mīlestībai ir robežas?!


Foto: filmas plakāts

Foto: filmas plakāts

Došanās uz kinoteātri, lai noskatītos kārtējo kanādiešu brīnumbērna Ksavjē Dolana filmu, man vienmēr ir kā mazi svētki, kurus baudīt dodos satraukuma un lielu cerību pilns. Tieši tāpēc ļoti priecājos, kad uzzināju, ka Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros tiks demonstrēts Dolana svaigākais veikums – drāma “Māmiņa” (Mommy), par kuru 25 gadus vecais režisors šā gada Kannu kinofestivālā saņēma žūrijas balvu. 

Mātes un dēla attiecību tēma Dolanam nav sveša – tā tika apspēlēta 2009. gada filmā I Killed My Mother, kā arī būtisku lomu ieņēma 2012. gada filmā Laurence Anyways un 2013. gada filmā Tom at The Farm, tieši tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka jaunākajā Dolana kinolentē centrālo lomu ieņem tieši šī tēma. “Māmiņa” skatītājiem uzdod jautājumu par to, cik tad smagu nastu spēj nest mātes mīlestība?

Filmā stāstīts par vientuļo māti, atraitni Diānu (Anne Dorval), kas nesen zaudējusi darbu, un viņas nekontrolējamo dēlu Stīvu (Antoine-Oliver Pilon), kurš sirgst ar ADHD. Tos, kuri filmu vēl tikai plāno skatīties, man jābrīdina, ka šis ir traki kolorīts pārītis ar patiešām dullām izdarībām un bagātīgu valodiņu. Tomēr arī uzreiz jāpiebilst, ka smagā valoda šajā filmā nav tikai tāpēc, lai skatītājus šokētu – tā ir daļa no šo varoņu būtības, kas viņus padara īstus, raupjus un nesamākslotus. Šai kompānijai pievienojas arī Diānas kaimiņiene Kaila (Suzanne Clement), kura šķietami šajā kompānijā neiederas, jo ir bikla, trausla, labi izglītota un pieklājīga, tomēr, spītējot visam, Kaila kļūst par daļu no Diānas ģimenes, emocionāli pieķeroties gan jauniegūtajai draudzenei, gan viņas impulsīvajam un vulgārajam dēlam.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Filmā nav lieku detaļu, jo Dolanam tas nav raksturīgi – “Māmiņā” viss ir līdz pēdējam sīkumam pārdomāts. Iespējams, ka daudzi, kas noskatīsies šo filmu, nebūs sajūsmā par acīm ne īpaši draudzīgo kvadrātveida formātu, bet tā nav Dolana vēlme spīdzināt skatītājus, jo šis formāts izvēlēts, lai paspilgtinātu varoņu iekšējo apspiestību. BET kāda bauda dvēselei un acīm ir brīdī, kad, skanot Oasis Wonderwall, atbrīvotību piedzīvo ne tikai filmas varoņi, bet arī skatītāji, jo ekrāns pēkšņi kļūst acīm draudzīgs un filmas saturs uz kādu laiku kļūst nedaudz gaisīgs un laimes pieliets.

maxresdefault

Foto: kadrs no filmas

Protams, jebkurš režisors spētu skatītājiem likt iemīlēt mīļu, jauku puisēnu, bet tikai ģeniāls režisors var likt skatītājiem izjust patiesas simpātijas pret tādu pusaudzi, kāds ir Stīvs. Dolans liek skatītājiem vēlēties izprast problēmu, nevis nosodīt.

Viens ir skaidrs: kopš “Māmiņas” noskatīšanās, Ludovico Einaudi skaņdarbs Experience man vienmēr liks uzmesties pamatīgai zosādai un, dzirdot to, noteikti arī skudriņas skries pār muguru. Filmas aina, kas tika demonstrēta šī skaņdarba pavadībā, bija neatkārtojami skaista un, kad tā bija beigusies, nedaudz lūza sirds.

Emocionāli piesātināts un saturiski dziļš darbs… nē, ne darbs, bet patiess meistardarbs, kurā dzirkstī melnais humors, emocijas, krāšņas ainas un lieliska aktierspēle.

VĒRTĒJUMS: 11/10

4 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s