“Visi monstri ir cilvēki” SĀKUMS


2013. gada 4. augusts
Mani pārņēma saldsērīgums, jo nespēju nošķirt sajūtas – skumjas jaucās ar prieku, radot prātā dueli bez iznākuma. Biju laimīgs, jo šajā mirklī vairs nekam nebija nozīmes. Drīz viss tāpat būs zudis un atpakaļceļa vairs nebūs. Tomēr arī skumjas mani nepameta tieši šī paša iemesla dēļ. Atpakaļceļa vairs nebūs.
Karstas, lipīgas asinis tecēja slābano pirkstu starpās, bet jau pēc sekundes dažas sārtas piles piezemējās uz baltās grīdas, kura spēcīgi oda pēc dezinfekcijas līdzekļiem. Tās sasniedza grīdu, radod skaņu, kādu parasti rada pilošs krāns, bet šoreiz tā bija citādāka, jo tai bija atbalss – klusa, bet stindzinoša kā skaļākais kliedziens. Tieši tobrīd sajutu sirdī iedzeļam asu sāpi. Viss sagriezās. Skaņas attālinājās.
„Stāvoklis ir kritisks!”
Dzirdēju nervozu sievietes balsi, kas man tobrīd šķita sveša. Tā varēja būt medmāsa, bet tikpat labi tā varēja būt arī mana māte, kuras seju spēju iztēloties – šausmu, sāpju un vilšanās izkropļotu.
Tobrīd sapratu, ka patiešām vēlos mirt un vairs nenožēloju dziļās brūces, kuras biju iegrebis savā miesā ar papīra naža palīdzību, liekot dzīvībai strauji pamest ķermeni.
Tumsa.
Klusums.
Nekā nav…
Nekā.

Silts, pēc zālēm garšojošs elpas malks svilināja rīkli. Šķita, ka esmu norijis uguni, jo sirds sāka sisties biedējošā tempā – tuktuktuktuktuktuktuktuktuk. Mazliet pavēru acis, ļaujot, lai spožā gaisma mani apžilbina un nogurdina tik ļoti, ka neatlika nekas cits, kā vien aizmigt nāvei līdzīgā mierā.
Tad es sapratu, ka vienmēr ir divi varianti – mirt vai mirt nedaudz vēlāk.

2013. gada 6. augusts
Šodien manā palātā ienāca ārsts baltā virsvalkā, lai pastāstītu jaunumus par manu turpmāko ārstēšanos.
–Tev būs jāapemklē psihiatrs. – Viņš to pateica saltā un šķietami vienaldzīgā balsī. – Nekur jau nav garantijas, ka tu nesadomāsi atkal graizīt vēnas. Vai vēl izdomāsi sarīties tabletes, pakārties, noslīcināties, noindēties ar tvana gāzi…
– PIETIEK! – Mani bija sadusmojis jau fakts vien, ka būs jāapmeklē psihiatrs, tāpēc nevēlējos uzklausīt kaut kāda sakaltuša daktera padomus. – Tā. Ir. Mana. Dzīve. Tāpēc nejaucies tajā! – Caur zobiem izgrūdu katru vārdu, gluži kā indi.
– Jaunais cilvēk, neesiet tāds egoists! Starp citu, būtu labi, ja jūs beidzot parunātu ar savu māti. – Viņš uzmeta bažīgu skatienu palātas durvīm. – Viņa par jums uztraucas.
– Kas tev kaiš?! – Pieslējos gultā sēdus un jutu, kā viss acumirklī sagriežas un kļūst tumšs, bet tēloju, ka jūtos labi. – Dieva dēļ, tu vari mani atstāt vienu, labi?
Ārsts kaut ko pierakstīja savā bloknotā un tēloja, ka neko no manis teiktā nav dzirdējis.
– C’mon, tu taču nedomā, ka es centīšos pakārties palagā vai pārgriezt vēnas ar karoti?! Ak, jā, ja es to gribētu, tad vienkārši varētu atraut vaļā šuves un atplēst brūces – tās vēl nav sadzijušas.
Viņš pienāca pie gultas, uzlika roku uz manas galvas, bet tad kaut ko pierakstīja. Es ceru, ka viņš ar plaukstu necentās izmērīt temperatūru, jo tad viņš būtu uzskatāms par sasodīti draņķīgu ārstu.
– Kad mani laidīs laukā no šitās smirdīgās slimnīcas? – Sāku lūkoties uz rokām, kuras klāja balti apsēji – āda zem tiem mežonīgi niezēja, bet spītīgi turējos pretī kārdinājumam tos noplēst, lai pakasītu niezošās rētas.
– Iespējams, ka jau pēc dažām dienām. – Viņš veica pēdējās piezīmes bloknotā un tad pameta palātu, atstājot mani vienu ar savām dusmām.
Viņi bija to pelnījuši. Viņi visi. Es taču gribēju, lai manus vecākus plosa vainas apziņa, lai mani draugi domā, cik draņķīgi sūda gabali viņi patiesībā ir, lai mans vecākais brālis saprot, ka patiesībā mani nekad nav novērtējis, lai visi, kas mani pazīst, mokās neziņā par to, kas tādu šķietami laimīgu puisi novedis līdz pašnāvībai.
Bet es viņiem nesniegšu atbildes, jo biju devis laiku, lai viņi uzdotu jautājumus, kurus neviens tā arī neuzdeva.

Kāds pieklauvēja pie durvīm. Tad durvju spraugā pavērās maza šķirbiņa, no kuras iznira tik ļoti pazīstama seja, kurā bija iegūlušas raizes un miega trūkums.
– Vai drīkstu ienākt?
Galvā sāka darboties karuselis, kurš domas izmētāja uz visām pusēm, bet pār lūpām pārlidoja tikai viens vienīgs vārds: – NĒ!
Mirklī, kad durvis aizvērās, pār vaigiem sāka ritēt karstas asaras, kurās bija sakrājušās visas sāpes.
Es nespēju viņu ienīst, lai arī cik ļoti to gribētu. Sasodīts! Just ko tādu pret miesīgo māti bija grūti.

2013. gada 11. augusts
Šodien mani izrakstīs no slimnīcas, tāpēc garastāvoklis bija nedaudz uzlabojies, tomēr biedēja tas, kas mani sagaidīs aiz slimnīcas durvīm. Šķita, ka pēc šīs nedēļas slimnīcā pasaule būs mainījusies – vismaz apkārtējo viedoklis par mani noteikti.
Ak Dievs, kā lai es izvairos no tuvinieku satikšanas?! Viņiem noteikti būs jautājumi, uz kuriem es nevēlēšos sniegt atbildes.
Centos novirzīt savas domas, lasot Stīvena Kinga „Keriju”, bet arī tas nelīdzēja, jo Kerija taču bija slimīgas kristīgās fanātiķes meita, kuru regulāri terorizēja klasesbiedri, padarot viņas dzīvi par elli. Šāda literatūra mani vedināja domāt, ka arī man elle nebūs tālu jāmeklē, jo tā jau gaidīja aiz slimnīcas parādes durvīm.
Pēc pāris stundām sāku grauzt nagus, līdz no ādas izsprāga pirmās asins lāses, līdzi atnesot arī nejaukas sāpes. Nebiju smēķējis veselu nedēļu, bet stresa situācijās man vajadzēja nikotīnu vai vismaz pāris pudeles gaišā alus.
Pēkšņi atvērās un tikpat ātri aizcirtās manas palātas duvis, pret kurām nu bija atspiedusies slaida blondīne, kurai mugurā bija pieticīgs slimnīcas halāts baltā krāsā.
– Sveiks! – Viņa piesmakušā balsī teica un iesmējās.
Klusēju, jo šīs nedēļas laikā viņa bija pirmā persona, kuru nevēlējos izraidīt no telpas, kurā gulēju. Viņa ir skaista – to sapratu uzreiz, turklāt viņas balss mani paralizēja.
– Aizbēgu no tām tizlajām māsiņām, kuras man regulāri grib iebarot to draņķi, kuru viņas sauc par pārtiku. – Viņa iesmējās un uz augšu uzrautie lūpu kaktiņi lika viņai izskatīties jaukai. – Lūdzu, tikai necel trauksmi!
Vārgi pasmaidīju, liekot noprast, ka protu klusēt, kad tas ir nepieciešams.
– Tās maitas manā palātā atrada cigarešu paciņu un gribēja man to atņemt, bet es, velns parāvis, gribēju uzpīpēt, savādāk sajukšu prātā.
– Tev ir smēķi? – Pēkšņi atdzīvojās viss mans ķermenis, zinot, ka, ļoti iespējams, plaušas drīz piepildīs dūmi.
– Jā! – Viņa strauji piegāja pie palātas loga, tad atrāva to vaļā un apsēdās uz palodzes. – Arī gribi? – Viņa izvilka no krūšu spraugas cigarešu paciņu un šķiltavas.
Piecēlos no gultas, lai izvilktu no paciņas vienu smēķi, bet tad apsēdos viņai blakus uz palodzes.
Pirmais dūms bija reibinošs – jutos tā, it kā būtu izdzēris pudeli alus vienā piegājienā. Tobrīd es meiteni uzskatīju par eņģeli, jo viņa iedrāzās manā palātā, lai izpildītu vēlmi, kas tik ļoti tobrīd dega manā prātā.
– Zelda. – Meitene padeva man karstu, sasvīdušu plaukstu, kuru es saudzīgi paspiedu.
– Daniels.
Smēķējām klusēdami un es domāju, ka viņa šos cigarešu dūmus izbauda tikpat ļoti kā es. Baidījos ielūkoties viņai sejā, bet vienreiz, kad to izdarīju, ievēroju, ka viņa ir viena no tām retajām meitenēm, kuras seja izskatās satriecoši un staro arī bez jebkādas kosmētikas.
Pēkšņi durvis tika atrautas ar tikpat lielu sparu kā tad, kad Zelda iebrāzās manā palātā, tikai šoreiz durvju ailē stāvēja kupla auguma sieviete ar copē saņemtiem matiem.
– Skuķēn, ja man vēl būs tevi jāmeklē pa visu slimnīcu, tad man pie tavas palātas būs jānorīko apsargs!
Medmāsa mierīgi pienāca mums abiem klāt, lai izrautu no pirkstiem cigaretes un pārmestu tās pāri palodzei.
– Un tu, jaunais cilvēk, – viņa norādīja uz mani. – Nevarēji pāris stundas paciesties, līdz tiksi izrakstīts?
Man atlika tikai nolūkoties, kā Zelda medmāsas pavadībā pamet mani vienu, atstājot aiz sevis vien cigarešu dūmus.

Turpinājums sekos…

11 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s