“Visi monstri ir cilvēki” 1. turpinājums


2013. gada 12. augusts
– Paldies, ka piekriti mani izmitināt. – Teicu, nesdams rokās iepirkumu maisiņu, kura saturam biju iztērējis gandrīz visu naudu. – Pagaidām negribu atgriezties pie savējiem, jo tad nāktos noklausīties brāļa morāli par to, cik stulbs esmu, bet tizlākais būtu tad, ja man nāktos satikt arī muterīti.
– Vispār jau tu patiešām esi stulbs. – Teica Toms, nesdams iepirkumu maisiņu, kas bija divreiz lielāks par manējo. – Zini, ka pašnāvnieki ir lielākie egoisti uz visas pasaules?!
– Lūdzu, aizveries! Tu ne sūda nezini par dzīvi, tāpēc nespried.
– Zini, ja tu patiešām būtu mans labākais draugs, kā tev parasti patīk visiem kladzināt, tad tu būtu man pastāstījis par problēmām, kas tevi novedušas līdz tādam solim. – Toms iesprauda starp lūpām cigareti, lai pēc mirkļa to aizsmēķētu un iepūstu dūmus man sejā. – Īsti draugi parasti izstāsta pilnīgi visu, kas viņiem uz sirds.
– Nevienam cilvēkam nav viens tāds draugs, kuram tiek stāstīts pilnīgi viss. Katram cilvēkam ir noslēpumi.
– Un tu tagad gribi, lai es tevi izmitinu, slēpju no radiniekiem, nesaņemot pretī nekādus paskaidrojumus?
– Tom, zini – ej dirst! Tu esi kaut kāds nolādēts lohs, ne draugs, ja iedomājies, ka apmaiņā pret gultasvietu es tev stāstīšu lietas, kuras patiesībā nemaz negribu nevienam atklāt.
Apstājos un apsēdos uz kāpnēm pie kādas daudzdzīvokļu ēkas, cerēdams, ka Toms vienkārši dosies prom un atstās mani vienu.
– Nestāsti, ja negribi! – Toms apsēdās man blakus uz kāpnēm. – Bet tu paliksi pie manis un gribu, lai apsoli, ka nedarīsi nekādas muļķības. Dzīvokli, kurā kāds ir izdarījis pašnāvību, pēc tam ir ļoti grūti pārdot. – Draugs to pateica ļoti nopietni, bet tad skanīgi iesmējās.
– Tu esi totāls pakaļa. – Arī iesmējos un abi gandrīz vienlaicīgi piecēlāmies, lai dotos tālāk.

Atverot dzīvokļa durvis, nāsis uzreiz sasniedza kairinoša, bet ļoti apetelīga smarža, kurā jaucās diļļu, rozmarīna, siera, dārzeņu un gaļas buljona smarža.
– Tomiņ, tu jau mājās? – No virtuves skanēja Toma draudzenes balss. – Šodien no darbiņa atnācu nedaudz agrāk mājās, tāpēc nolēmu sagādāt tev pārsteigumu…
Viņa, turēdama rokā zupas karoti, bija iznākusi no virtuves, lai sagaidītu draugu mājās, bet tad, ieraudzījusi mani, neizpratnē saviebās.
– Tu neteici, ka Daniels atnāks ciemos. – Viņa perfekti notēloja viesmīlīgu smaidu, bet tad noskūpstīja Tomu uz vaiga. – Ceru, ka esmu pagatavojusi pietiekami daudz biezzupas, lai pietiktu mums visiem.
– Marta, nesatraucies. – Toms aplika rokas draudzenei ap vidukli un tad viņu pievilka sev tuvu klāt. – Daniels man tikai šodien piezvanīja, tāpēc man īsti nebija laika, lai tev pateiktu, ka viņš kādu laiku padzīvos pie mums. – Klusums. – Mēs taču esam runājuši par situāciju, kādā tagad Daniels atrodas, vai ne?! Tu taču atceries?
Biju pārliecināts, ka Martu šie jaunumi šokēja, īpaši jau tāpēc, ka mūsu starpā vienmēr bijusi savstarpēja nepatika, kuru centāmies slēpt tikai un vienīgi Toma dēļ, jo mums abiem viņš kaut ko nozīmēja. Tomēr mani nelika mierā ziņkārība, jo vēlējos zināt, ko Toms ar Martu savā starpā ir runājuši par mani. Droši vien, to pašu, ko lielākā daļa. Nezinu, kāpēc, bet es viņus tobrīd nenosodīju.

Pēc pusdienām kopā ar Tomu izgājām uz balkona, lai uzsmēķētu, bet Marta mums nepievienojās.
– Marta ir atmetusi? Cik atceros, tad pēdējoreiz, kad tikāmies, viņa vēl smēķēja.
– Jā, jau kādu laiku vairs nesmēķē. Tagad strādā skaistumkopšanas salonā par administratori, tāpēc apgalvo, ka grib būt vienmēr sakopta un smaržīga.
Marta – skaistumkopšanas salona administratore?! Šīs divas lietas manā prātā nelīmējās kopā, jo skaistumkopšanas salonu administratores parasti ir slaidas, skaistas, perfekti koptas un patīkamas, bet Marta taču ir masīva un par skaistu arī viņu būtu grūti nosaukt. Patiesību sakot, nesapratu, ko Toms viņā ir atradis, jo viņš taču ir izskatīgs puisis – metroseksuālis, apveltīts ar lielisku gaumi, humora izjūtu un harizmu.
Toma izvēli vienmēr respektēju, tāpēc nekad nebiju ar viņu runājis par to, ka man Marta nešķiet viņam piemērota draudzene, jo parasti jau cilvēki neiemīlās ar veselo saprātu, bet gan ar sirdi vai ko tamlīdzīgu. Bet es visām tām muļķībām neticēju, jo nekad savā mūžā nebiju iemīlējies nevienā meitenē.
– Ko tu domā darīt tālāk? – Draugs vaicāja.
– Protams, ka pabeigšu mācības vidusskolā, tad jau redzēs, ko tālāk.
– Nē, es domāju, ko darīsi, kad būsi kādu laiku padzīvojis pie manis? Tu taču saproti, ka Marta negribēs, lai tu te paliec mēnešiem ilgi.
Pie velna to stulbo Martu! Gribēju uzkliegt Tomam un pateikt, lai viņš to idioti beidzot pamet, bet nespēju – vismaz ne šoreiz.
– Mājās es netaisos atgriezties. – Strikti noteicu. – Varētu sameklēt kādu pusslodzes darbu, lai būtu nauda patstāvīgai dzīvei. Reāli man jau ir astoņpadsmit, tāpēc sencīši neko vairs nevar aizliegt.
– Nedomā, ka vajadzētu viņus informēt par to, kur tu esi un, ka ar tevi viss ir kārtībā?
– Ar tevi agrāk bija jautri. – Nodzēsu izsmēķi pelnu traukā un devos uz viesistabu, kura tagad bija kļuvusi par manu pagaidu guļamistabu. – Kas ir mainījies?
– Tu! – Toms kodolīgi atbildēja.

 

2013. gada 13. augusts
Zināju, ka man vajag vienatni, tāpat kā to vajadzēja arī Martai ar Tomu, tāpēc biju nolēmis doties nelielā pastaigā, lai sakārtotu domas. Tuvējā Narvesen kioskā iegādājos kafiju, kuru vientulīgi malkoju, sēdēdams parkā uz soliņa. Apkārt manīju pāris cilvēkus, kas bija izveduši pastaigā savus suņus, viena māmiņa ar savu atvasi spēlējās bērnu rotaļu laukumā, bet kāds vecs kungs, kura mugurā bija iemājojis kūkums, lēnā solī devās uz pīļu dīķa pusi, lai pabarotu putnus ar līdzpaņemto baltmaizi. Man šādas ainas šķita nedaudz skumjas, jo apzinājos, ka, ļoti iespējams, kādreiz šī vecā kunga vietā būšu arī es, tāpēc prātoju, vai viņu kāds mājās gaida. Varbūt viņš ir zaudējis visus, kas viņam mīļi. Varbūt kāds no viņa bērniem nomiris pirms viņa. Varbūt visi viņa radinieki nomiruši pirms viņa, atstājot šo veco kungu vienu, slīkstam skumjās un atmiņās, kuras sagrauž gan sirdi, gan acis, kurām cauri iztecējušas asaru jūras. Un pēkšņi kļuva nepanesami grūti skatīties uz šo veco vīrieti, tāpēc pievērsu skatienu māmiņai ar bērnu.
Viņi izskatījās laimīgi. Vismaz tobrīd noteikti, jo mātes smaids bija neviltots brīdī, kad bērns viņu apķēra, nosmērējot viņas rūtaino flaneļa kreklu, kurš gandrīz pilnībā nosedza viņas legingos iespīlēto dibenu. Māte smaidīja un viņu nesatrauca fakts, ka cauri pilsētai būs jāiet nosmērētās drēbēs. Vai tāda ir laime? Spēt priecāties arī tad, ja tavas drēbes ir netīras, ķermeņa formas neatbilst modeļu parametriem, bet bankā paņemts kredīts, lai labiekārtotu bērnistabu.
Tad es sāku prātot, kāds būs šīs sievietes bērns, kad izaugs liels. Varbūt viņš pusaudža vecumā tiks pazemots, tāpēc nolems pārdozēt miega zāles. Varbūt viņš būs gejs, tāpēc māte vairs nesmaidīs tāpat kā šobrīd, jo dziļi nicinās sava bērna seksuālo orientāciju. Varbūt šis bērns kļūs par valsts prezidentu, kad es jau būšu vecs vai miris. Man patika veikt šādus minējumus, jo tas pierādīja to, cik patiesībā daudz spēj paveikt cilvēka izvēles – šim bērnam bija visas iespējas, lai kļūtu gan par sabiedrības padibeni, gan par valsts galvu. Tikai tobrīd domāju, ka šis mazais ķipars pats to vēl neapzinājās.
Tad parkā pamanīju sievieti, kura līdzinājās manai mātei. Viņa bija ģērbusies garā kleitā, kas sniedzās līdz potītēm, vizuāli pagarinot īso augumu, bet kājās viņai bija vienkāršas gladiatoru sandales miesas krāsā. Saules izbalinātie mati brīžiem aizsedza smalko seju, noslēpjot smaidu, kurš uzplauka ikreiz, kad viņa paskatījās uz sev līdzās esošo vīrieti. Manī pēkšņi piedzima naids pret šo sievieti, jo atminējos visas tās reizes, kad mana māte pārveda mājās kārtējo mīļāko, sakot, ka šoreiz tas ir nopietni, ka viss būs savādāk, nekā citas reizes, jo šoreiz viņa zinot, ko darot. Vienmēr sekoja stāsti par to, cik kārtējais eksemplārs ir lielisks, bet es jau katra šī „mistera īstā” sejā spēju nolasīt, ka viņš ir vai nu totāls āksts, zīmulis vai jāklis. Tomēr pēc gadu ilgā randiņu perioda nāca viņš – misters īstais. Diemžēl.
Skatiens noslīdēja līdz rokām, kuras joprojām rotāja šuvju rinda. Zināju, ka zem delnām paliks garas, dziļas rētas, kuras vienmēr atgādinās, cik ļoti man sāpēja. Ne fiziski, bet garīgi. Griezuma vietas izstaroja to enerģiju, kas virmoja gaisā ceturtajā augustā, todien, kad nolēmu, ka labākās zāles pret sāpēm ir nāve. Un es joprojām nespēju piedot – tas mani iznīcināja.
Izvilku no naudas maka vizītkarti, kuru slimnīcā man bija iedevis ārsts, kurš uzraudzīja manu veselības stāvokli. „Psihiatre Natālija Loraka” – vēstīja drukātie burti, bet vizītkartes otrā pusē bija ar roku rakstīts teksts: „14. augustā, 14:00, ierašanās OBLIGĀTA!!!”
Zināju, ko šī Natālija darīs – liks man stāstīt par savu bērnību un izjūtām, kuras snieguši konkrēti manas dzīves notikumi. Tā tas vilksies vairāku mēnešu garumā, līdz viņa sapratīs, ka ar mani patiesībā viss ir kārtībā. Varbūt man izrakstīs prozaku vai citus spēcīgus antidepresantus, lai atturētu no destruktīvām darbībām.

 

2013. gada 14. augusts
Vizīte pie psihiatres nebija nemaz tik slikta, jo viņa man uzdeva tikai dažus jautājumus un atļāva pārējo seansa laiku runāt pašam, lai sākumā nedaudz mani iepazītu. Tā nu es stāstīju par savu ģimeni – vecāko brāli, kurš ir precējies un laulības laikā ticis pie diviem bērniem, par diviem jaunākajiem brāļiem, kurus līdz šim īsti tā arī nebiju paspējis iepazīt, kā arī par saviem vecākiem, kuri izšķīrās, kad es biju desmit gadus vecs. Viņa gribēja, lai es pastāstu par sajūtām, kādas mani pārņēma laika posmā, kad vecāki kārtoja šķiršanos.
– Atvieglojumu. – Iedzēru nedaudz no ūdens glāzes, kas bija man nolikta pretī uz stikla žurnālgaldiņa, jo no runāšanas bija izkaltusi rīkle. – Es jutu atvieglojumu, jo bija beidzies murgs, kurš sabojāja visu manu bērnību. Un mana māte… Mana māte no tēva izšķīrās tikai tāpēc, ka gribēja būt kopā ar citu vīrieti, nevis tāpēc, ka gribēja, lai mums, bērniem, būtu labāka dzīve. Protams, savām draudzenēm viņa stāstīja, ka no mana vardarbīgā tēva izšķīrusies tāpēc, lai pasaudzētu mūs, bet es zināju, ka tā nav taisnība. Viņai vienmēr paticis tēlot svēto – sievieti, kura uzupurējas citu labā.
– Daniel! – Psihiatre pieskrēja man klāt un satvēra roku. Tikai tad es pamanīju, ka dusmās esmu iecirtis nagus delnās tik stipri, ka no ādas izsprāgušas smalkas asiņu tērcītes. – Dusmas ir ļoti spēcīgs un destruktīvs spēks.
Tagad, kad viņa bija man tik tuvu klāt, sajutu smaržu, kas nāca no sievietes – tā bija patīkami saldena un nomierinoša – tā parasti smaržo pusaugu meitenes, kurām patīk ķemmēt lielveikalus atlaižu laikā.
– Lorakas kundze?
– Jā, Daniel? – Viņa runāja ļoti lēni, uzsverot katru vārdu.
– Vai jūs manā vecumā domājāt par pašnāvību?
– Man šķiet, ka šodienas seanss ir beidzies. – Viņa ar īsiem, lēniem soļiem aizgāja līdz rakstāmgaldam, kas atradās pie kabineta loga, un ierakstīja kaut ko savā plānotājā. – Nākamais seanss būs nākamnedēļ, laiks un vieta paliek nemainīgi.
– Bet kāpēc jūs neatbildējāt uz manu jautājumu?
– Nebūtu pareizi, ja es savu privāto dzīvi apspriestu ar saviem pacientiem. – Viņa vēsi atbildēja. – Ja es tā darītu, tad vairs nespētu būt objektīva.
– Neviens cilvēks nav objektīvs. – Protestēju. – Patiesībā visi cilvēki izdara subjektīvus spriedumus un secinājumus, jo neviens nespēj visus cilvēkus uztvert kā vienlīdzīgus.
– Tomēr es varu censties tāda būt. Esmu droša, ka pēc terapijas beigām man par tevi būs izveidojies arī kāds subjektīvs viedoklis, bet es to noteikti paturēšu pie sevis. Man nav tiesību kādu nosodīt, jo esmu ārste un mans pienākums ir palīdzēt saviem pacientiem, nevis viņus par kaut ko tiesāt.
– Kas notiks, ja jūs man nevarēsiet palīdzēt?
– Es dziļi apšaubu, ka tā varētu notikt.
– Kāds vispār ir jūsu mērķis?
– Saistībā ar tevi mans vienīgais mērķis ir tāds, lai tu vairs nenonāktu līdz pašnāvības mēģinājumam. – Psihiatre pēkšņi izskatījās ļoti nogurusi. – Labi, tev pienācis laiks doties prom, jo mēs jau labu laiku esam novirzījušies no šodienas plāna. Turklāt šeit jautājumus uzdodu es, nevis pacienti.
Lorakas kundze man iespieda rokās zāļu recepti, piekodinot, lai es tās obligāti iegādājos aptiekā un lietoju katru dienu, līdz laikam, kad viņa liks medikamentu lietošanu pārtraukt. Jau zināju, ka viņa man izrakstījusi spēcīgus antidepresantus.

2013. gada 15. augusts
Atmiņas atgriezās, sagraujot visu pašpārliecību un drosmi, kuru biju uzkrājis pēdējo dienu laikā, tāpēc nepameta aukstā un biedējošā sajūta, ka nekas vairs nebūs labi. Pat elpot kļuva nepanesami grūti un šķita, ka uz krūtīm uzgūlis milzīgs smagums.
Gribēju šīs atmiņas izdzēst, bet ar katru reizi tās atgriezās arvien spēcīgākas, turklāt katru reizi parādījās detaļas, kuras patiesībā es pats biju uzbūris savā iztēlē, padarot to atminēšanos vēl smagāku. Balsis! Tās skanēja manā prātā un es gribēju, lai viņi visi aizver savas mutes, pār kurām plūda žults un naids. Vārdi, kuros viņi mani sauca, dzēla spēcīgāk par sarūsējušām naglām, kurām es uzkāpu, pārdurot pēdas, kad biju vēl tikai astoņus gadus vecs. Toreiz viss bija savādāk, jo zināju, ka mani gaida vecāki, kas aprūpēs brūces, mierinās un dāvās mīlestību.
Jutu, ka acīs iezogas asaras, kurām negribēju dot brīvlaišanu. Neraudi! Neraudi! Neraudi! NOLĀDĒTS – NERAUDI! Un asaras vēlās pāri vaigiem un jutu, ka sāpes mani nepamet – tās tikai auga lielākas, jo atmiņām pievienojās nespēja kontrolēt notiekošo.

 

Turpinājums sekos…

6 comments

  1. Baigi labi, paklau. Es pirms kāda laika iemetu acis tavā iepriekšējā garadarbā. Jāatzīst, ka šis izceļas jau ar tādu pieaugušu briedumu. Man vispār patīk sarežģīti raksturi, tu esi izvēlējies vienu no grūtākajiem ceļiem – izdzīvot dzīvi kopā ar cilvēku, kas ir mēģinājis izdarīt pašnāvību. Uzskatu, ka patiesi to aprakstīt var cilvēks, kas vismaz daļēji ir gājis tam cauri pats vai arī perfekti māk iedomāties, kā tas būtu. Pieredzi, ko esi piedzīvojis, aprakstīt nav tik grūti, bet ielīst otra prātā un idzīvot viņa stāstu kā savējo ir savā ziņā liels un noderīgs talants.
    Katrā ziņā – man patīk!🙂

    Publicējis 1 person

    1. Šis komentārs made my day.🙂 Pašam savu izaugsmi ir grūti novērtēt, tāpēc prieks, ja kāds objektīvi novērtē – varbūt pēc gadiem publicēšu arī kādu romānu drukātā formātā.🙂 Ir doma nākamo darbu (ja tādu rakstīšu), iesniegt kādā izdevniecībā.
      Regulāri izdzīvoju galvā dažādas “kā būtu, ja būtu” situācijas un parasti tad arī dzimst literārie darbi. Izdzīvojot romāna galvenā varoņa Daniela stāstu, tiku pāri smagai depresijai, kas mani nomocīja veselu gadu.
      Šis noteikti ir mans emocionāli atkailinātākais darbs, tāpēc brīžiem bija doma, ka nekur to nepublicēšu.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s