“Visi monstri ir cilvēki” 2. turpinājums


 

2013. gada 16. augusts
Šorīt Toms mani pārsteidza, pasakot, ka mana māte ieskaitījusi naudu viņa bankas kontā – veselus divsimt latus. Viņa nojauta, ka man nav naudas. Tomēr ļaunākais bija tas, ka viņa zināja, kur pašlaik esmu apmeties uz dzīvi, ja jau pārskaitīja naudu uz Toma kontu. Labprāt būtu visu summu pārskaitījis atpakaļ uz mātes kontu, bet vienkārši nevarēju to atļauties.
Piecdesmit latus iedevu Tomam, bet pārējo paturēju sev. Draugs sapriecājās par pēkšņo finansiālā stāvokļa uzlabošanos, tāpēc nolēma sarīkot sev un Martai romantisku vakaru kinoteātrī ar turpinājumu restorānā.
Pie vienatnes biju pieradis jau tik ļoti, ka mani tas vairs īpaši nesatrauca. Cilvēks pie visa pierod tik pārsteidzoši ātri, ka brīžiem tas šķiet biedējoši.
– Sveiks, vientuļniek. – Zināju, ka šī balss ir pazīstama, tikai nespēju atcerēties, kur iepriekš to biju dzirdējis.
Tad uzlūkoju runātāju, kura stāvēja manā priekšā, turēdama starp lūpām aizdegtu cigareti. Viņai mugurā bija melns T-krekls ar baltu pentagrammu uz krūtīm, bet kājās plēsti zila auduma džinsi un melni, smagnēji šņorzābaki, bet ap smalkajām rokām vijās neskaitāmas ādas un metāla aproces. Tomēr seja bija tā, kas skatienu piesaistīja visvairāk – smalkos, meitenīgos vaibstus ieskāva garas matu šķipsnas, bet uzmanības centrā bija dzidri zilās acis, kuras ieskāva tumšas acu ēnas, kuras lika meitenei izskatīties pēc pandas.
– Zelda! – Priekā iesaucos, izlaistīdams daļu kafijas uz bruģētā celiņa. – Ej tu nost, šādā apģērbā un ar kosmētiku uz sejas tevi nemaz nepazinu.
Viņa koķeti pasmaidīja, likdama, lai novērtēju perfekti baltās zobu rindas viņas mutē, kuras ieskāva pilnīgas lūpas – pārklātas ar plānu lūpu balzama kārtiņu, kas mirdzēja kā cukurota glazūra.
– Priecē, ka atceries manu vārdu, kaut gan esam tikai vienreiz tikušies uz īsu brīdi. – Viņa apsēdās man blakus un es sajutu viņas maigo aromātu, kuru nenomāca ķīmiskās smaržvielas. – Starp citu, kāpēc biji nonācis slimnīcā?
Ko viņa domās, ja pateikšu, ka mēģināju izdarīt pašnāvību?!
– Man bija plaušu karsonis.
– Vasaras vidū? – Viņa neticīgi pajautāja. – Cmon, vecīt, tad nu gan tev ir draņķīga imūnsistēma.
– Šogad saslimu pirmo reizi. – Taisnojos. – Parasti man nekādi vīrusi un slimības nelīp klāt un viss ir kārtībā.
– Daniel, nomierinies! – Zelda mīļi pasmaidīja. – Viss kārtībā. Es tikai pajokoju par to imūnsistēmu. Ja godīgi, tad tev nevienam nebūtu jātaisnojas pat tad, ja tu slimotu trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā. Tā ir tava dzīve un tu ar to vari darīt visu, ko vien vēlies.
– Arī slimot katru dienu. – Nu jau arī es smējos.
–Visu. Tu drīksti visu! Cilvēki to ir aizmirsuši, tāpēc ik uz soļa domā par to, ko citi padomās, ja rīkosies tā, kā tobrīd viņi to grib. Vai nav vienalga, ko par mums padomās šodien, jo kādu dienu mēs visi nomirsim, bet pēc kāda laika mēs būsim nogrimuši aizmirstībā, paņemot līdzi arī visas stulbās lietas, kuras būsim darījuši savas dzīves laikā. Kāda jēga būt jaunam, ja tu nespēj būt neprātīgs, impulsīvs, spontāns un vienaldzīgs pret to, ko par tevi domā apkārtējie?!
– Tu taču esi galīgi traka.
– Esmu jukusi, bet sasodīti brīva. – Zelda uzlika roku man uz pleca. – Bet dažbrīd man šķiet, ka es nemaz neesmu jukusi, jo tāda ir pārējā pasaule. Cilvēki, kuri kalpo naudai, īpašumiem, dažādiem elkiem, modei, seksam, varai un pārējiem mēsliem, kas piesārņojuši pasauli, kura kādreiz bija tik sasodīti tīra un skaista.
Paskatījos uz cigareti, kuras izsmēķi Zelda bija nometusi zemē, un tikai tad sapratu, ka tā nebija nekāda parastā tabaka, bet gan marihuāna, ko viņa smēķēja. Tas izskaidroja to, kāpēc viņa runāja tik savādi, bet jāatzīst, ka man tas patika.
– Tu esi sapīpējusies.
– Nu un?! Zālīte vēl nevienu nav nogalinājusi. Džīzas, tu taču neesi viens no tiem svētuļiem, kuri iedala visu pareizajā un nepareizajā?
– Nē. Es vienkārši konstatēju faktus.
– Zini, kādu faktu konstatēju es?
– Nu? – Biju sagatavojies uzbrukumam.
Viņa neko neteica, tikai satvēra plaukstās manu galvu un noskūpstīja mani – kaislīgi, bet vienlaicīgi arī ļoti maigi. Tad viņa iesmējās, nolaizīja man vaigu un piecēlās kājās, lai dotos prom.
– Ko tas nozīmēja?
– Es ļāvos mirklim. – Viņa man atbildēja un ar katru sekundi distance starp mums palielinājās.

2013. gada 28. augusts
Psihiatres kabinets nebija mainījies, bet pamanīju, ka pati Natālija Loraka nesen apmeklējusi frizieri, jo viņas tumšie mati bija apgriezti īsāki par veselu sprīdi, piešķirot griezumam rotaļīgumu. Lorakas kundze izskatījās lieliski – varu derēt, ka viņa vakaros apmeklē trenažieru zāli vai fitnesa nodarbības, jo viņas bikškostīmā tērptais augums bija gandrīz tikpat slaids un lokans kā Zeldai.
– Daniel, man ir radies iespaids, ka tu tīšuprāt norobežojies no apkārtējiem cilvēkiem, tāpēc man ir pamats satraukumam. Tev vajag kādu, kas uzklausa – kādu, kas vienmēr būs gatavs uzklausīt, kad tev būs grūti.
– Jūs neko nesaprotat! Man vajag vienatni. Turklāt man taču esat jūs, kam es visu stāstu. Visu. – Nemierīgi knosījos polsterētajā dīvānā un mīkstajā audumā nemitīgi slaucīju plaukstas, kuras pastiprināti svīda. – Man taču ir draugs.
– Kā viņu sauc?
– Kāda tam nozīme?
– Labi. Tad pajautāšu, kad tu ar viņu pēdējo reizi runāji?
– Šorīt.
– Kāda veida saruna tā bija? Vai jūs runājāt par ikdienišķiem sīkumiem, vai arī tomēr apspriedāt kādas nopietnākas tēmas?
– Jūs to domājat nopietni?
– Jā, nopietni, bet es palūgšu tevi turpmāk neatbildēt uz maniem jautājumiem ar pretjautājumiem. Tātad, jautāšu nedaudz tiešāk – vai tu esi savam draugam pastāstījis par to, kāpēc centies padarīt sev galu?
– Nē. Es vienkārši nejustos ērti, ja man būtu Tomam kas tāds jāstāsta.
– Dažreiz ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai turpinātu virzību uz priekšu. Tev, Daniel, šī virzība ir nepieciešama kā gaiss, jo pašlaik tu esi iesprūdis vienā stāvoklī, kurā jūties visiem nevajadzīgs.
– Jūs gribat, lai es Tomam izkratu sirdi, bet es varu pateikt, ka tas nenotiks. Nekad!
– Lai nu tā būtu, bet es gribu tev dot uzdevumu. Nopērc istabas augu vai mājdzīvnieku, lai tev būtu par ko rūpēties un tad, kad tev paliks ļoti grūti, sākumā par savām problēmām un bēdām pastāsti tam. Tas būs kā treniņš. Reizēm sāpes mazina tas, ja par tām tiek runāts.
– Es taču nevaru pirkt mājdzīvnieku.
– Kāpēc ne?
– Es dzīvoju pie sava drauga un viņa aptaurētās draudzenes.
– Tad es tev ieteiktu sākt dzīvot atsevišķi.
– Kā jūs domājat, par kādu naudu es varētu samaksāt dzīvokļa īri un nopirkt pārtiku?
– Ir tāda lieta kā darbs. Par to parasti maksā algu.
– Man no otrā septembra jāatsāk mācības vidusskolā. Man nebūs laika, lai strādātu.
– Atrodi pusslodzes darbu, bet par pirmo algu iegādājies mājdzīvnieku. Labi? Tas būs tavs pirmais mērķis. Tas būs tavas virzības sākums.
– Kāds man no tā būs labums?
– Nemeklē visās lietās labumu, bet, ja vēlies, tad varu pastāstīt, ko tu iegūsi, ja tieksies uz manu noteikto mērķi. – Viņa apsēdās uz masīvā ozolkoka rakstāmgalda malas. – Tu jutīsies kādam vajadzīgs un apzināsies to, ka kādam būs nepieciešamas tavas rūpes.
– Ja nu es to nevēlos?
– Tad tu vēl nezini, cik brīnišķīgu sajūtu spēj sniegt apziņa, ka esi kādam vajadzīgs.
– Jūs man neprasīsiet, kāpēc es gribēju nomirt?
– Domāju, ka pienāks diena, kad tu man par to pats pastāstīsi un tad mēs spēsim aprakt visus tavus skeletus tā, lai tie nekad nepiedzīvotu augšāmcelšanos.
Sejā iezagās tikko manāms smaids, kuru atkal aizēnoja šaubas un uztraukums.
– Izskatās, ka ar to šodienas seanss ir jānoslēdz, bet domāju, ka nākamo tikšanos mēs varētu sarunāt jau trešajā septembrī, kad tu man varēsi pastāstīt par savu atgriešanos skolā. Labi?
– Bet todien man jābūt skolā. – Protestēju.
– Tad tiksimies pēc nodarbībām, labi?
– Sarunāts.

2013. gada 30. augusts
Ar Tomu iepazinos laikā, kad sāku mācīties vidusskolā. Viņš gan bija nedaudz dīvains, tomēr tas netraucēja tolaik sešpadsmit gadus vecajam puisim kļūt par absolūtu meiteņu mīluli un siržu lauzēju, kurš varēja iegūt gandrīz jebkuru meiteni. Mēs abi bijām un joprojām esam dīvaiņi – to nevar apšaubīt neviens, tieši tāpēc kļuvām par labiem draugiem. Tad es viņam varēju stāstīt pilnīgi visu.
Viss mainījās, kad Toma dzīvē ienāca Marta – pirmā meitene, kuru viņš patiešām mīlēja. Tieši šī vizuāli necilā būtne lika draugam tik ļoti mainīties, ka viņš vairs nedomāja par sānsoļiem, ballītēm līdz rīta gaismai un arī vairs ne tik ļoti par ārišķībām, kuras jau bija kļuvušas par viņa vizītkarti.
Man bija prieks par to, ka Toms dzīvē atradis laimi, bet jutos arī sarūgtināts, jo lēnām mana vieta drauga dzīvē palika arvien mazāka un mazāka, līdz brīdim, kad mani pārņēma sajūta, ka man tajā vispār nav vietas. Kaut ko tamlīdzīgu piedzīvoju arī laikā, kad sāku dzīvot pie vecākā brāļa, kurš ir precējies un kopā ar savu sievu audzina divus bērnus. Tomēr tad es jau pašā sākumā sapratu, ka būšu lieks brāļa ģimenes dzīvē – gluži kā tāds apendicīts.
No draugiem ir grūti šķirties, bet reizēm pārņem sajūta, ka mēs viņus vairs nepazīstam, bet vēl šausmīgāka sajūta ir tad, ja mēs vairs nevēlamies viņus pazīt.

2013. gada 2. septembris
Pusdienlaikā bija paredzēts svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam, bet man bija tikai tas apģērbs, kurš bija paņemts līdzi uz slimnīcu, tāpēc nācās nedaudz patērēt mātes piešķirto naudu. Lietoto apģērbu veikalā nopirku rūtainu kreklu un tumšas bikses, bet sporta preču veikalā iegādājos melnus Nike ielas apavus, kas izskatījās pietiekami universāli, lai tos vilktu kājās arī uz kādu svinīgu pasākumu.
Zināju, ka man vajag apmeklēt frizieri, jo gaišās matu šķipsnas jau krita acīs, bet biju nolēmis taupīt naudu, turklāt centos vairīties no apkārtējo skatieniem un garie mati lieliski palīdzēja noslēpt vismaz daļu sejas. Iespējams, ka ar laiku sākšu līdzināties savam elkam Kurtam Kobeinam.
Dodoties uz skolu, apmeklēju arī parfimērijas veikalu, kurā bez jebkādas taupības apsmidzināju savas drēbes, matus un ādu pie kakla ar dārgākajām vīriešu smaržām, kādas veikalā bija atrodamas. Pārdevēja man veltīja pārmetošu un saltu skatienu, kurš mani atstāja vienaldzīgu, jo zināju par astronomiskajiem uzcenojumiem, kādi tiek piemēroti šādām precēm.
Centos izturēties tik neuzkrītoši, cik iespējams, bet tāpat pamanīju sev pievērstus skatienus, kad ierados aktu zālē, kurā notika svinīgais pasākums par godu mācību gada sākumam. Runāja skolas direktors, kurš vasaras atvaļinājuma laikā bija pieņēmies svarā vismaz par desmit kilogramiem, kas lika viņam vēl vairāk izskatīties pēc nīlzirga. Kamēr direktors veltīja visiem runu, kura ļoti līdzinājās tai, kuru biju dzirdējis jau pagājušā gadā, tikmēr es centos atrast savus klasesbiedrus, kuriem man vajadzēja pievienoties, lai arī cik ļoti es patiesībā to nevēlējos. Reizē jutos atvieglots un satraukts, kad ieraudzīju Klaudiju – klasesbiedreni, kura smēķēja ikreiz, kad vien radās tāda izdevība. Viņa ir skaista, bet nenoliedzami arī ļoti augstprātīga, jo bez apstājas var runāt par to, cik daudz komplimentu saņēmusi no vīriešiem, cik modeļu aģentūrām atteikusi parakstīt līgumus un arī par to, cik apkārtējie cilvēki ir nekopti un neglīti. Viņas teiktais manī regulāri izraisīja skumjas, jo nesapratu, kāpēc tik skaista meitene aprobežojusies tikai ar ārējo skaistumu, pametot novārtā savas iekšējās pasaules izkopšanu.
Centos atrast kādu brīvu sēdvietu, bet vienīgā vēl neaizņemtā atradās blakus Klaudijai, kas pašlaik turēja rokās savu dārgo mobilo telefonu, kurā bija atvērusi mikroblogu vietni Twitter.com, lai informētu savus daudzos sekotājus par to, cik svinīgais pasākums ir garlaicīgs un nogurdinošs. Jutu, kā viņa spēcīgi smird pēc cigarešu dūmu un saldena parfīma sajaukuma, kas kairināja nāsis. Iespējams, ka tieši tāpēc populārās un puišu apbrīnotās Klaudijas tuvumā daudziem atrasties šķita tik apgrūtinoši.
– Sveika! – Čukstus pasveicināju blakussēdošo meiteni, bet viņa mani atpakaļ nepasveicināja.
Rūpīgi krāsoto skropstu iekļautās acis palika ieurbtas telefona displejā, kurā ik pēc mirkļa uznira jauni ieraksti.
Atskanēja aplausi, kas liecināja par to, ka runa ir beigusies un beidzot visi var doties uz savām klasēm, lai noklausītos nākamo runu, kuru sagatavojušas audzinātājas. Mūsu klasei tā bija skaista, īsa auguma sieviete ar rūpīgi ieveidotiem matiem, smalku augumu un patīkamu balsi – skolotāja Plikšķe.
Audzinātāja mūs informēja par lietām, kuras obligāti būs nepieciešamas mācību procesam, kā arī uzsvēra to, cik ļoti šis gads ir nozīmīgs mūsu izglītībā, jo šajā mācību gadā mūs sagaidīja noslēdzošie eksāmeni, kas noteiks mūsu nākotni.
– Eksāmenu rezultāti var noteikt to, kādā augstskolā tiksiet. – Šo teikumu pavadīja dažu puišu izsaucieni, ka augstskolā viņi nemācīsies. – Ja veiksmīgi nokārtosiet noslēdzošos eksāmenus, tad jums būs vienkārši fantastiska iespēja ietaupīt saviem vecākiem mācību maksas naudu, jo teicamnieki ļoti bieži tiek uzņemti budžeta grupās. Daudzi pat iegūst stipendijas mācībām. Negribu jūs biedēt, bet pret mācībām šogad jāizturas īpaši nopietni…
Tas, ko turpmāk teica skolotāja, man aizplūda gar dzirdes kanāliem, jo sāku domāt par to, cik labi būtu, ja vismaz Toms šobrīd būtu šajā klasē. Pagājušā mācību gada beigās viņš paziņoja, ka mācīsies vakarskolā, lai varētu pa dienu strādāt. Tikai pēc tam atskārtu, ka bez Toma man klasē nav neviena drauga.
– Daniel, vai tu manī vispār klausies? – Plikšķes caururbjošais skatiens pievērsās man un tam pievienojās arī pārējie divdesmit deviņi acu pāri, kas atradās klasē. – Man šķiet, ka tu atrodies pavisam citur. Mosties!
Mani pārņēma dusmas. Dusmas pret šo sievieti, kuru līdz šim biju uzskatījis par jauku radījumu.
– Lūdzu, lieciet mani mierā! – Norūcu zem deguna un pavilku krekla piedurknes tā, lai nosegtu rētas.
– Vai es sadzirdēju pareizi?! Daniel, vai tu patiešām gribi jau pirmajā dienā apciemot direktoru?
– Man ir vienalga. – Piecēlos kājās un mēroju ceļu starp solu rindām līdz durvīm, bet, kad pieskāros durvju rokturim, mani apturēja ledaina balss.
– Nemaz nedomā pamest klasi, Daniel! – Šī bija pirmā reize, kad dzirdēju skolotāju Plikšķi tik saniknotu. – Nezinu, kas tev kait, bet es netaisos tavas problēmas risināt, tāpēc apsēdies atpakaļ solā un noklausies to, kas man sakāms.
Roka uzgūla uz roktura ar visu svaru un durvis atvērās. Spēru pirmo soli pāri slieksnim un spert katru nākamo kļuva arvien vieglāk.
– Daniel, es zvanīšu taviem vecākiem!
Izdzirdot, ka tiek pieminēti mani vecāki, dusmas manī saviļņojās, liekot uzkarst asinīm un pulsēt vēnai pie deniņiem. Es turpināju iet, līdz biju nonācis līdz skolas pagalmam, tad līdz parkam, bet visbeidzot līdz Toma un Martas dzīvokļa durvīm.
Nezinu, kas man notika, bet es gribēju tikt no visa prom – doties uz vietu, kurā justos iederīgs.

Turpinājums sekos…

4 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s