“Visi monstri ir cilvēki” 3. turpinājums


2013. gada 3. septembris
Mēroju ceļu pa gaiteni, lai nokļūtu līdz Natālijas Lorkas kabinetam, kad man garām, galvu nodūrusi, pagāja Zelda.
– Čau, Zelda. – Paspēju pieskarties viņas plecam, lai kaut nedaudz gājēju aizkavētu.
Viņa pameta skatienu atpakaļ, atklājot apsārtušas acis, zem kurām rotājās asaru izpludinātas tušas un acu ēnu sliedes. Zelda neko neteica, bet viņas sejā varēja lasīt sāpes un bailes – šis skats man lika izjust žēlumu pret šo šķietami bezrūpīgo skaistuli.
– Sveiks, Daniel. – Lorakas kundze gāja man pretī pa gaiteni, rokās turot savu plānotāju, kuru izraibināja līmlapiņu spārni. – Vari doties uz manu kabinetu, bet es tikmēr pagatavošu kafiju. Varbūt arī tu vēlies?
– Emmm… – Palūkojos Zeldas virzienā, bet viņa jau bija paspējusi pagriezties, lai ātrā solī dotos prom. – Labprāt.
Gribēju skriet Zedai pakaļ, bet mani atturēja gaidāmais seanss pie psihiatres, kurš bija obligāts.
– Kāpēc tā meitene bija šeit? – Vaicāju.
– To es nedrīkstu atklāt.
– Tātad viņa ir jūsu paciente?
– Arī to es nedrīkstu atklāt, Daniel.

Šodien mēs malkojām kafiju un runājām par visu to, kas noticis skolā. Arī par to, kā mani šodien pagrūda kāds gadu vecāks puisis, veltot man ne pārāk glaimojošus apzīmējumus. Tad man nācās stāstīt, kā tobrīd jutos. Biju absolūti godīgs un atklāju, ka tobrīd gribēju tam puisim sadauzīt seju tā, lai miesīgā māte nespētu viņu atpazīt, bet no šīs vēlmes īstenošanas mani atturēja fakts, ka tas puisis ir stiprāks par mani, bet, ja tomēr man viņu izdotos pieveikt, tad man būtu darīšana ar viņa draugiem, kuri ir ne mazāk spēcīgi.
Vēlāk man uzdeva vienkāršus jautājumus, uz kuriem atbildēju vienkārši pamājot ar galvu.
– Vai tu lieto manis izrakstītos antidepresantus?
Apstiprinoši pamāju.
– Vai dusmu savaldīšana tev sagādā problēmas?
Mirkli vilcinājos, bet tad apstiprinoši pamāju.
– Vai tu esi uzsācis darba meklējumus?
Noliedzoši pamāju.
– Vai vakar tu ar kādu runāji?
Man bija kauns atklāt patiesību.
– Daniel?
– Nē! Bet arī tad, kad ar mani viss ir kārtībā, es mēdzu vairākas dienas ar nevienu nerunāt, jo…
Tobrīd mans prāts vienkārši atslēdzās – skatījos vienā punktā un visas domas izbira no prāta. Klausījos tajā, ko stāsta psihiatre, bet vairs neko nedzirdēju. Tikai vēlāk noskaidroju, ka tas ir viens no antidepresantu blakusefektiem. Todien es sapratu, ka man patīk šī sajūta – vienaldzība, kas caurstrāvo visu ķermeni, tāpēc pirms gulētiešanas izdzēru dubultu devu.

2013. gada 15. septembris
Par spīti tam, ka dzīvojām kopā, Tomu un Martu tikpat kā vairs nesatiku, jo pirms pāris dienām biju uzsācis strādāt kādā mazā, omulīgā kafejnīcā, kas vienmēr smaržoja pēc kafijas un svaigi ceptas maizes. Bija pāragri spriest par to, vai šī vieta man patiks tikpat ļoti arī pēc pāris mēnešiem, bet biju absolūti pārliecināts, ka finansiālā stabilitāte manā dzīvē ienesīs tikai un vienīgi pozitīvas pārmaiņas.
Sēdēju viesistabā pie loga un skatījos, kā spēcīga lietusgāze noskalo visus putekļus, kas bija sakrājušies uz sadzeltējušām koku lapām un zāles, kura smaržoja tik patīkami un nomierinoši. Fonā skanēja jaunā britu mūziķa Toma Odella albums Long Way Down, kuru biju iegādājies par pēdējo naudu kopā ar MP3 atskaņotāju. Lorakas kundze man bija ieteikusi klausīties mūziku, kas mani nomierina un palīdz justies laimīgam – Odella mūzika mani tikai nomierināja, bet nelika izjust laimi, jo jaunā brita balsij piemita kaut kaut kas tāds, kas lika uzaust atmiņām, kuras dzēla sirdī.
Šodien atcerējos to dienu, kad man vajadzēja pamest mātes drauga mājas. Todien ārā sniga – bija 2013. gada pirmā diena – arī mana dzimšanas diena, kuru mēs nesvinējām. Mammas draugs, divu manu pusbrāļu tēvs, sacīja, ka pie pusdienu galda vēlētos ar mani šo to pārrunāt, jo es beidzot biju kļuvis pilngadīgs un manā dzīvē vajadzētu ieviest šādas tādas pārmaiņas.
„Man šķiet, ka pienācis laiks tev, Daniel, uzsākt patstāvīgu dzīvi. Es tavā vecumā jau īrēju pats savu dzīvokli, strādāju, maksāju rēķinus… Manuprāt, būtu tikai taisnīgi, ja tu vairs nedzīvotu man un savai mātei uz kakla, bet no tava tēva – alkoholiķa, mēs finansiālu palīdzību tevis uzturēšanai neesam saņēmuši jau gadiem ilgi.”
Šī nebija saruna par naudu vai patstāvīgumu. Viņš vienkārši gribēja, lai es – vienīgā niecīgā daļiņa, kas palikusi no mātes iepriekšējām attiecībām – pazustu no viņu idilliskās, laimīgās un labi pārtikušās ģimenītes.
Palūkojos mātes virzienā un biju drošs, ka viņa spēja nolasīt manā sejā tu-taču-to nepieļausi izteiksmi, bet viņa klusēja.
„Protams, kādu laiku mēs tev neliegsim finansiālu atbalstu, bet tev jāsaprot, ka katram no mums ir jāiet savs ceļš, kad tam pienāk īstais laiks. Tu taču esi nopietns puisis un man šķiet, ka tavs laiks ir pienācis šodien, kad tu esi pilntiesīgs pieņemt savus lēmumus, nedomājot, ko par tiem domās citi.”
„Bet man taču ir jāapmeklē skola.” Protestēju. „Kāpēc es nevarētu pabeigt mācības vidusskolā un tikai tad uzsākt patstāvīgu dzīvi?!”
Apņēmība nepameta mātes dzīvesbiedra seju.
„Labāk to visu sākt ātrāk.”
„Tad jau mācību gada beigās es izvākšos un…”
Rupja, smagnēja balss mani pārtrauca: „Nē, es domāju, ka tev jāizvācas jau šodien!”
Māte piespieda pie mutes plaukstu, lai apslāpētu smago nopūtu, ko viņa izdvesa, bet jau pēc mirkļa viņa pameta telpu, lai atstātu mūs divatā. Biju pamests viens.
„Bet tas taču nav reāli. Kā gan es tik ātri atradīšu jaunu dzīvesvietu un darbu, lai sevi nodrošinātu?”
„Tā. Vairs. Nav. Mana. Problēma.”
Staltais vīrietis pameta telpu, lai dotos pie manas mātes. Tobrīd nezināju, ko ienīstu vairāk – šo aukstsirdīgo vīrieti vai gļēvo sievieti, kura man bija devusi dzīvību.
Tovakar sakaravāju savas mantas un devos pie vecākā brāļa un viņa sievas, kura tolaik bija otrā bērna gaidībās. Zināju, ka viņi bija nonākuši finansiālās grūtībās, tāpēc piekrita mani uz laiku izmitināt, pretī par to saņemot divsimt latus mēnesī, kurus man solījās piešķirt mātes draugs līdz brīdim, kad būšu atradis stabilu un labi apmaksātu darbu. Tobrīd lieliski sapratu, ka vecākajam brālim esmu nepieciešams tikpat ļoti kā manu pusbrāļu tēvam, tomēr biju nonācis tādā bezizejas situācijā, ka man tas viss bija kļuvis vienaldzīgs.

Lietus bija pārstājis līt un tobrīd Toms Odells dziedāja par citu mīlestību.

2013. gada 20. septembris
Tā nu es stāvēju divdesmit kvadrātmetru lielā telpā, kuras centrā bija liels, vecs kamīns ar tumši nokvēpušu apdari. Blakus tam atradās noplucis dīvāns, ovālas formas spogulis un niecīgs galdiņš ar puķu vāzi uz tā. Divos mazajos grāmatu plauktos rindojās arī dažas grāmatas – lielākā daļa no tām izdotas vēl PSRS laikos, tāpēc manu uzmanību tās īpaši nepiesaistīja.
Dzīvokļa izīrētāja palūkojās uz istabas stūri, kurā atradās duškabīne, izlietne, gāzes plīts un tvaika nosūcējs. Apaļīgā pensijas vecuma sieviete nopūtās un tad pārslidināja roku pār auksto ķieģeļu sienu, veltot kritisku skatienu katrai detaļai istabā.
– Nav jau nekas dižs, turklāt ziemās šeit ir diezgan auksti, bet gribas jau, lai kāds šeiten arī dzīvo. Tāds jauns puisit’s kā tu to aukstumu jau varēs izturēt.
Apsēdos nodeldētajā dīvānā, uzliku rokas uz cietajiem roku balstiem un pasmaidīju.
– Nē, šeit viss ir tieši tā, kā es vēlos.
Domāju, ka šī sajūta mani pārņēma tāpēc, ka man beidzot bija mājas – pašam savas mājas, par kuru īri es maksāšu pats no savas algas. Dzīvokļa īpašniece tikai norādīja uz telpas trūkumiem, pieminot, ka vienīgā norobežotā telpa esot tualete, bet man tie visi likās esam sīkumi.
– Sotaks mēnesī par īri un komunālajiem! – Īpašniece savilka ciešāk sava halāta jostu un ieskatījās man tieši acīs. Tas bija nedrošs un šaubu pilns skatiens. – Protams, tu droši vari atteikties no šī dzīvokļa īrēšanas. Es to sapratīšu… Nav jau te nekāda pils.
– Esmu gatavs parakstīt īres līgumu kaut vai šodien.
Mēs saskatījāmies un mūsu sejās iezīmējās patiess prieks.
Jau vakarpusē līgums bija parakstīts un dzīvokļa atslēgas atradās manā kabatā. Šķita, ka nespēšu aizmigt, jo apziņa, ka man ir pašam savs dzīvoklis, nedeva mieru, radot svētlaimīgumu, kurš darbojās gluži kā kofeīns.
Lai nosvinētu līguma parakstīšanu, saimniece atnesa klēpi sausas malkas, sakārtoja to kamīna lielajā mutē, bet tad piešķīla uguni, ļaujot, lai liesmu mestās gaismas rada istabā patiesu omulību. Ietinies pledā malkoju kafiju, un sāku lasīt kādu no apdzeltējušām grāmatām, kuras lapas smaržoja pēc mitruma un dūmiem.
Vairākus mēnešus nebiju izjutis tādu laimi kā todien – patiesu laimi, kas nedaudz arī sāpēja.

2013. gada 21. septembris
„Beigu beigās vajag vairāk drosmes lai dzīvotu, nekā lai nogalinātu sevi.” – Albērs Kamī

2013. gada 22. septembris
Dzirdēju klauvējienus pie durvīm, tāpēc satrūkos. Nevienam taču nebiju teicis, ka šeit dzīvoju – to zināja vienīgi dzīvokļa īpašniece.
Uzmanīgi atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam Tomu ar lielu somu rokās. Šo somu es pazinu – biju to nopircis pirms vairākiem gadiem, kad devos ceļojumā pa Eiropu kopā ar tūristu grupu. Tikai mierā nelika doma, kur Toms dabūjis manu somu, kas bija palikusi mammas drauga mājās.
– Bija atbraukusi tava mamma, jo gribēja satikt tevi, lai atdotu mantas, kuras biji atstājis viņas un sava brāļa mājokļos. – Draugs pasniedza man somu. – Viņa sacīja, ka tur esot bankas kartes, dažādi apģērbi, medikamenti, smaržas, pāris grāmatas, mobilais telefons un citas lietas…
– Bet kā tu uzzināji, kur mani meklēt? Es taču nevienam nepateicu, kur turpmāk dzīvošu.
– Savā dzīvoklī atradu sludinājumu avīzi, kurā biji apvilcis dažus piedāvājumus, tāpēc secināju, ka tava pašreizējā dzīvesvietas adrese jāmeklē tieši kādā no atzīmētajiem sludinājumiem.
– Un tu mani meklēji pa visu pilsētu, zvanoties pie svešu dzīvokļu durvīm?
– Patiesībā jau šis ir pirmais dzīvoklis, kuru apmeklēju, lai atrastu tevi. – Toma sejā parādījās triumfējošs smaids. – Jau lasot sludinājumu sapratu, ka šī dzīvokļa apraksts ļoti atbilst tavām vēlmēm un prasībām.
– Un finansiālajam stāvoklim.
Pavēru durvis plaši vaļā, lai Toms varētu ienākt dzīvoklī.
– Diemžēl man nav ar ko tevi pacienāt. Kafija vakarnakt beidzās, kad pildīju mājasdarbus un veidoju literatūras konspektus.
– Vecīt, nesatraucies. Viss taču kārtībā. – Draugs piegāja pie kamīna un nedaudz savieba seju, it kā viņam acīs būtu iespīdējusi spoža saule. – Jā, pēc nelieliem remontdarbiem šis dzīvoklis izskatīsies diezgan labi.
– Es šeit nedomāju veikt nekādus remontdarbus. – Noriju siekalas. – Man šeit viss patīk tā, kā ir.
– Tu taču to nedomā nopietni?!
– Domāju gan. Cilvēki mūsdienās ir aizrāvušies ar perfekti gludām sienām, faktūras maskēšanu, labošanu, krāsošanu, ignorējot to, ka arī raupjumā un vizuālos trūkumos ir savs skaistums.
– Kādu dienu varētu kaut kur aiziet? Marta aizbrauca nelielā ceļojumā kopā ar savu ģimeni, tāpēc iedomājos, ka mēs varētu vienkārši aiziet uz kādu bāru vai vienkārši nolūrēt kādu filmu ķinītī. Ko saki?
– Labprāt. – Biju pārsteigts, ka Toms vispār šādu piedāvājumu izteicis. – Tikai šodien noteikti nē, jo man pēc pusstundas jāskrien uz darbu.
– Labi, bet, kad atbrīvojies, tad uzzvani man. Tā kā telefons tev tagad ir, tad tai nevajadzētu būt problēmai.
– Sarunāts. – Pasmaidīju, bet, pirms Toms aizgāja, piebildu: – Lūdzu, Tom, nesaki nevienam, kur es dzīvoju. Īpaši jau manai mātei, ja viņa vēl kādu reizi izdomā parādīties tavā pusē.
– Okei.
Kad biju palicis viens, sāku prātot, ko mana māte bija teikusi Tomam? Varbūt viņa vienkārši klusēdama atdeva somu, bet tad, degot dusmās, devās prom. Šīs domas man nemaz nepalīdzēja, jo veidoju dažādus scenārijus, kas palīdzētu šo sievieti parādīt kaut nedaudz labvēlīgākā gaismā, tikai tāpēc, lai spētu viņai piedot. Bet varbūt viņa gaida, ka es lūgšu piedošanu? Par to, ka centos pārtraukt dzīvību, kuru viņa man bija dāvājusi.
Jā, viņa mani tikai dzemdēja, bet ar to viss taču nebeidzas. Būt mātei – tas taču nav tikai termins vai ģenētisks stāvoklis, kas neuzliek nekādu atbildību. Ja sievietei nav olnīcu vai dzemdes, tad viņa nevarot būt māte, bet man šķiet, ka sieviete nevar būt māte vienīgi tad, ja viņai nav mīloša sirds.

Turpinājums sekos…

6 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s