Kad pazūd prožektoru gaismas


Foto: Filmas plakāts

Foto: Filmas plakāts

Kas notiek ar aktieriem, kad no viņu popularitātes pāri palikusi vairs tikai vāja atblāzma? Iespējams, šis nav tas jautājums, ko sev regulāri uzdod vidusmēra kino baudītājs, jo vecos aktierus aizvieto jauni, ļaujot vecajiem nogrimt aizmirstībā – tāds ir šī biznesa nežēlīgais, bet dabiskais cikls. Režisora Alehandro Gonsalesa Injarrita veidotā drāma “Putncilvēks” (Birdman), kas vairāk atgādina traģikomēdiju, ir gluži kā veltījums visiem aktieriem, kuri zaudējuši savu spozmi. 

Filmas galvenais varonis ir Rigans (Maikls Kītons) – aktieris, kurš pirms divdesmit gadiem iemantojis milzu popularitāti, pateicoties galvenajai lomai filmās par izdomātu supervaroni Putncilvēku. Laika gaitā izbalojusi ne tikai Rigana popularitāte un ietekme, bet arī bankas konta bilance. Vairs nekāda glamūra un fotogrāfiju uz žurnālu vākiem – tā vietā ir nakšņošana noplukušās teātra ģērbtuvēs, problemātiskas attiecības ar meitu Semu (Emma Stouna), kas nesen atgriezusies no rehabilitācijas klīnikas, kā arī teātra izrāde Brodvejā, kurā Rigans ieguldījis visus savus finansiālos līdzekļus, tādējādi nostādot sevi uz kraujas malas.

Kādreiz slavenais un apbrīnotais aktieris saprot, ka izrāde, pie kuras viņš strādā, neko labu nesola, bet tad viens aktieris, kurš nav pārāk talantīgs, cieš nelaimes gadījumā un viņa vietā tiek pieņemts Maiks (Edvards Nortons) – aktieris, kurš ir totāls pakaļa, bet tajā pat laikā arī lielākā šīs izrādes cerība. Lai gan izrādi izdodas glābt, to tāpat draud nogremdēt ietekmīga The New York Times teātra kritiķe, kurai ir zobs uz izbijušiem Holivudas aktieriem, kas cenšas ielauzties teātra lauciņā. Turklāt vienmēr klātesošs ir Putncilvēks, kurš bieži parādās sirreālās ainās, gluži kā tāds pagātnes rēgs, atgādinot aktierim par zudušo spozmi un to, cik agrāk viņiem abiem klājies labi.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Īpašu uzmanību noteikti ir pelnījis filmas tehniskais izpildījums: ja sākumā gandrīz nepārtrauktā sitaminstrumentu juceklīgā improvizācija kaitināja, tad jau pēc divdesmit minūtēm pie tās biju pieradis, jo šīs juceklīgās skaņas palīdz izjust tās sajūtas, kas valda Rigana prātā; ne mazāk iespaidīga ir filmēšanas maniere, kas nebūt nav tradicionāla, tādējādi piešķirot filmai īpašu un ļoti baudāmu rokrakstu.

Filma šogad tika nominēta deviņām Oskara balvām, no kurām tā saņēma četras – par režiju, scenāriju, kinematogrāfiju, kā arī gada labākās filmas balvu. Vadošo aktieru darbs šajā filmā bija vienkārši fenomenāls un ļoti smalki nostrādāts, to pierāda arī Oskara nominācijas visiem trim vadošajiem filmas aktieriem – Maiklam Kītonam, Edvardam Nortonam un Emmai Stounai. Ne mazāk iespaidīgu sniegumu šajā filmā parādīja Naomi Votsa, kura atveido nedrošu, emocionālu aktrisi ar lieliem sapņiem par karjeru Brodvejā.

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Lai arī filmā ir spēcīgs un vienkārši izcils humors, “Putncilvēks” atstāj izteiktu skumju pēcgaršu, jo liek domāt par to, kas tad notiek ar reiz tautā mīlētiem aktieriem tad, kad tie pazūd no prožektoru gaismām. Lielākā daļa noteikti piedzīvo sāpīgu kritienu realitātē, kurā pašam jākuļas saviem spēkiem, turklāt ar gadiem vieglāk nekļūst, jo šajā industrijā valda likums – jo vecāks kļūsti, jo mazāk esi kādam vajadzīgs. Vienu brīdi tevi apbrīno visa pasaule, bet jau nākamajā mirklī tev nākas cīnīties par to, lai paša miesīgā meita neizturētos pret tevi ar nicinājumu. Tomēr šajā stāstā ir sava deva pozitīvā, jo reizēm atliek notraust putekļus no spalvām un pacelties spārnos, lai dotos skaistā lidojumā.

VĒRTĒJUMS: 8,5/10 

9 comments

    1. Tencinu!🙂
      Mūzikai šajā filmā bija ļoti liela nozīme, bet vispār par šo filmu var rakstīt un rakstīt savas pārdomas. Šī nav to tām filmām, par kurām var visu pastāstīt vienā piegājienā. Domāju, ka tad, kad skatīšos atkārtoti, atkal pamanīšu ko jaunu, ko pirmajā skatīšanās reizē nebūšu piefiksējis. Smalki nostrādāta, detaļām pārpildīta filma.

      Like

  1. Piekrītu – lieliski uzrakstīta recenzija! Paldies! Tagad zinu, ka tomēr piesēdīšos un noskatīšos līdz galam. Es sāku, bet sapratu, ka nespēju – avangards mazās devās ir labi, bet šis likās, ka būs tāds darbs, kurā forma nomāc saturu.
    Bet zinu arī, ka mana problēma ir tā, ka filmas vairs kino neskatos (astronomiskas bilešu cenas te) un līdz ar to daudzas nespēj mani aizraut tik ļoti, lai neesot kino teātra atmosfērā sakoncentrētu visu manu uzmanību uz to noskatīšanos līdz galam. Un kā jūs tiekat galā ar šo fenomenu – ka varam kino baudīt mājās, bet līdz ar to filmmakers ir daudz lielāks izaicinājums noturēt mūs savā varā?

    Like

    1. Paldies!🙂 No Oskariem nominētajām šī nebija mana favorīte, jo neesmu liels sirreālo filmu fans. Beigas filmai ir skaistas, nedaudz saldsērīgas, bet arī ļoti sirreālas.
      Par kino biļešu cenām piekrītu. Reizēm mazo brāli aizvedu uz kādu multfilmu, bet tad nevar iztikt arī bez popkorna un dzērieniem, kas kinoteātros maksā astronomiski. Turklāt popkorns nav tas garšīgākais.
      Man filmas parasti patīk skatīties naktī vienatnē – tas tāds emocionāli intīms process man. Parasti visas filmas cenšos noskatīties līdz galam – arī tad, ja filma ne īpaši patīk, lai tikai uzzinātu stāsta beigas.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s