“Visi monstri ir cilvēki” 4. turpinājums


2013. gada 30. septembris

Zināju, ka uzgaidāmā telpa pie Natālijas Lorakas kabineta kādreiz varētu kļūt par vietu, kur atkal satikt Zeldu, bet šai pārliecībai regulāri piezagās šaubas. Tāpēc priecājos brīdī, kad ieraudzīju Zeldu sēžam uzgaidāmajā telpā, kad devos uz kārtējo seansu. Šoreiz viņa smaidīja un izskatījās tikpat bezrūpīga kā toreiz parkā.
– Sveiks, smukpuisīt. – Viņas dūmakainās acis nevairījās no tieša acu kontakta, bet lūpas atklāja žilbinošu smaidu. – Mēs abi laikam esam nedaudz ķerti, ja jau apmeklējam psihiatri.
Sākumā nedaudz samulsu, bet tad iesmējos, jo sapratu, ka ne viss, ko saka un dara Zelda, jāuztver nopietni.
– Prieks tevi atkal satikt. – Skatiens noslīdēja līdz viņas džinsa šortos tērptajām kājām – tās bija tik perfektas kā Venus skuvekļu modelēm. Skatiens atgriezās pie meitenes sejas. – Es, protams, domāju, ka daudz vairāk priecātos, ja mums nebūtu jāsatiekas šeit, bet tā nu diemžēl ir sanācis…
– Tu nemaz nejautāsi, kāpēc esmu šeit? – Zelda strauji pakustināja rokas, liekot nožvadzēt daudzajām aprocēm, kuras rotāja metāla kniedes un krusti.
– Laikam jau, ka nē, jo tad man nāktos pastāstīt, kāpēc pats šeit atrodos. – Mans skatiens ieurbās flīzētajā grīdā. – Un es to nevēlos… Pagaidām.
– Es varu pastāstīt! – Viņa iesaucās. No balss bija pazudis viss rotaļīgums un vieglums. – Un tu man varēsi pastāstīt, kad būsi gatavs. Norunāts?
Brīdi lūkojos viņā un nesapratu, ko atbildēt. Ja ļaušu viņai visu izstāstīt, tad jutīšu atbildības slogu uzgulstamies uz pleciem, jo tad arī man kādreiz nāksies izstāstīt par to, kam esmu gājis cauri.
Zelda nedroši pasmaidīja, gaidot atbildi.
Apstiprinoši pamāju, bet tad noriju siekalas, sagatavojoties tam, ko man nāksies dzirdēt.
– Es uzbruku savam patēvam pēc tam, kad viņš centās mani otrreiz izvarot. Mamma neticēja nevienam vārdam, ko teicu… Domāja, ka es meloju, jo vienmēr esmu bijusi tā, kas uzvedas izaicinoši un tā arī ģērbjas. Viņasprāt, es esmu totāla palaistuve, kurai ir pilnīgi vienalga, kuram vīrieškārtas pārstāvim gulties apakšā. – Viņa to stāstīja ar šķietamu vienaldzību, kaut gan jutu, ka patiesībā šīs atmiņas Zeldu nospiež kā pasaules lielākais laukakmens. – Ja vien viņa mani pazītu labāk, tad…
Balss aizlūza.
– Tu vari neturpināt, ja nevēlies.
– Viss kārtībā. – Zelda izteica vārdus, kurus tik bieži lietoja cilvēki, kad patiesībā nekas nebija kārtībā. – Mana mamma nezināja, ka patiesībā mani puiši nemaz neinteresē.
Tobrīd jutos pārsteigts, nē, pat šokēts, jo biju domājis, ka Zelda noteikti ir heteroseksuāla – viņa taču izstaroja tādu seksapīlu, sievišķīgumu, koķetumu un valdzinošu draiskulību, kāda spētu piemist tikai pašpārliecinātai heteroseksuāli orientētai sievietei. Sapratu, ka līdz šim esmu dzīvojis maldos par to, kādas ir lesbietes.
– Jā, es kārdināju puišus, jo man patika sajūta, ka mani iekāro, ka kāds mani grib. Kaut vai tikai fiziskā veidā, bet man VAJADZĒJA to sajūtu, ka kāds grib mani sev līdzās. Tad es nezināju, ka tas, kas man tik ļoti liks justies dzīvai, kādreiz liks man vēlēties mirt.
– Kas notika? – Nedroši pavaicāju.
– Mani pazemoja gan skolā, gan mājās. Meitenes pat atteicās pārģērbties pēc sporta nodarbībām, ja vienā telpā kopā ar viņām atrados arī es. Tas viss tikai tāpēc, ka mana māte visiem pastāstīja, ka esmu pretīga lesbiete, lai tikai atriebtos par to, kas bija noticis starp mani un patēvu. – Zeldas balsī pēkšņi iedegās niknums, kas valdzinoši aizsmakušo balsi padarīja biedējošu. – Es vērsos pie viņas, lai saņemtu palīdzību, bet viņa, MANA MĀTE, manu dzīvi padarīja nepanesamu, līdz es nolēmu tam visam pielikt punktu.
– Tu viņai atriebies?
– Nē. Es atriebos pati sev, jo biju totāla muļķe, uzticēdamās viņai.
– Vai tu…
– Es sarijos miega zāles. Daudz, daudz spēcīgu tabletīšu, kurām mani vajadzēja iemidzināt uz mūžu. – Zelda izgrūda paniskus smieklus, kas manī iedvesa nedaudz baiļu. – Laikam jau vieglās narkotikas manu organismu ir norūdījušas, tāpēc ātrie paspēja mani laicīgi atkačāt. Ironiski, ka ātros izsauca mans patēvs – vīrietis, kurš ar varu bija laupījis manu nevainību.
– Vai tu ziņoji par to visu policijai?
– Kāda jēga?! Mani tikai izvazātu pa tiem smirdīgajiem iecirkņiem, turklāt, ja lietu pēc vairākiem gadiem sāktu izskatīt, tad man būtu jādodas uz kaut kādu fucking tiesu, kas tāpat neko nepanāktu. Beigu beigās es tāpat būtu mauka-pavedinātāja, kas nocēlusi muterītei veci. Cmon, kam man tas vajadzīgs?!
– Tu joprojām dzīvo pie mātes? – Ziņkārība un mēle apsteidza smadzenes, kuras šo jautājumu labprāt būtu paturējušas noklusētu.
– Stulbs esi?! – Tiku apveltīts ar nesapratnes pilnu skatienu. – Protams, ka nē. Muterīte mani ielika bērnu namā, lai es tur sapūstu, bet patiesībā man vienalga, jo man drīz paliks astoņpadsmit, tad arī no turienes došos prom.
Natālijas Lorakas kabineta durvis pavērās un atskanēja mierīgā, lēnā psihiatres balss:
– Zelda, lūdzu, es tevi jau gaidu.
Paliku viens ar savām domām.
Tātad tas skūpsts, ko saņēmu parkā, neko nenozīmēja. Viņai tā bija spēle. Varbūt tā arī ir – visa dzīve ir spēle, kurā brīžiem zaudējam, brīžiem vinnējam, bet beigās nespējam saprast – esam vinnētāji vai zaudētāji, jo visi tāpat nonākam vienā vietā, kurā balva ir trīs saujas baltu smilšu.

2013. gada 5. oktobris

Pirms pāris dienām kāda Latvijas vietējā slavenība bija centusies padarīt sev galu, palecot zem kādas automašīnas riteņiem. Šī jaunā sieviete izdzīvoja, bet ārsti jau bija paspējuši izteikt prognozes, ka depresijas māktajai dziedātājai nāksies visu mūžu pavadīt ratiņkrēstlā. Sociālajos portālos šis notikums izsauca īstu diskusiju vētru, kurā daudzi nopēla izklaides industriju, kas cilvēkus dzenot kompleksos un depresijā, bet daži vienkārši pasmējās, sakot, ka meitene būšot pirmā dziedātāja ratiņkrēslā.
Uz šo notikumu reaģēja arī kāds iknedēļas žurnāls, kurā šodien veseli trīs atvērumi tika veltīti pašnāvniekiem – savās domās par situācijas nopietnību dalījās psihiatri, mediķi, žurnālisti un anonīmi cilvēki, kas reiz mēģinājuši izdarīt pašnāvību.
„Manuprāt, Latvijā cilvēki psihiskas slimības neuzskata par nopietnām kaitēm, kuras būtu jāārstē, tāpēc jau tā nelaimju un bēdu māktie cilvēki izvairās lūgt palīdzību, neapmeklē ārstus, kas varētu palīdzēt. No šī stāvokļa ir grūti tikt laukā – depresija ir gluži kā vēzis, kas netiek ārstēts – tā izplatās, sagraužot visas laimīgās domas, visas cerības, ka kādreiz viss varētu būt labi. Spilgti atceros dienu, kad pateicu savam dzīvesbiedram par depresiju, kas mani jau ilgstoši nomoka, bet viņš tikai pasmējās, sakot: „Tu tiksti tam pāri!” „
Jaunās sievietes stāstījums turpinājās divās slejās, kurās viņa atklāja pašnāvības detaļas un smalki raksturoja atmiņu ainu, kurā tapa izvilkta no nāves ķetnām, kurās viņa bija kritusi brīvprātīgi.
Pēc brīža biju nonācis līdz statistikas tabulām, kuras liecināja, ka katru dienu Latvijā pašnāvību izdara vismaz viens cilvēks. Manā iztēlē uzzibēja ainas, kurās cilvēki griež vēnas, rij tabletes, liek galvas cilpās, noindējas ar gāzi, nošaujas un speciāli pārdozē heroīnu. Viņu sāpes, viņu stāsti – kādu dienu tie vienkārši kļūst par skaitli statistikas tabulās.
„Tā ir egoisma augstākā pakāpe.”; „Pašnāvība ir palīgā sauciens.”; „Pašnāvnieks spēj domāt vienīgi par to, ka pašnāvība ir loģisks atrisnājums problēmām. Lielākoties pašnāvnieki grib izbeigt savas mokas, nevis sāpināt kādu.”
Dažādie viedokļi zibēja man gar acīm un pārņēma sajūta, ka daudzi no šiem ekspertiem nemaz nav saskārušies ar depresiju, viņi nav dzīvojuši ar cilvēku, kurš nespēj pārstāt domāt par nāves saldo garšu – par tās mierinošajiem apskāvieniem.
Visvairāk man patika psihiatres teiktais, jo viņa aicināja depresiju uztvert nopietni un norādīja, ka ir vairākas lietas, kurām būtu jāpievērš uzmanība. „Pašnāvnieki sākumā nogalina sevi iekšēji, visbeidzot nonākot pie stāvokļa, kad neredz jēgu arī fiziskā ķermeņa eksistencei. Pašnāvnieki mirst divreiz.”
Jo vairāk lasīju, jo sliktāk jutos. Nomāktība kulmināciju sasniedzu brīdī, kad atšķīru pēdējo raksta atvērumu, kurā varēja aplūkot jaunās dziedātājas bildes – viņa gulēja uz ielas bezspēcīga, galva atdusējās asiņu peļķē, bet kājas izskatījās nedabiski saliektas. Izjutu milzīgu žēlumu pret šo skaistās balss īpašnieci, kurai piederēja piecistabu dzīvoklis Vecrīgas centrā, divas sporta automašīnas, daudzu vīriešu sirdis un jaunu meiteņu apbrīna. Iespējams, tieši tāpēc visus tik ļoti šokēja šis notikums, kura epicentrā atradās būtne, kuras seju nekad nepameta smaids. Tobrīd domāju, ka banālais teiciens par to, ka smaids ir labākā maska, ir patiesība.

2013. gada 7. oktobris

Grīda šeit spēcīgi oda pēc tīrāmajiem līdzekļiem un grīdas vaska, kas nebija žēlots, tāpēc parkets mirdzēja un brīžiem, ejot pa gaiteni, bija grūti noturēt līdzsvaru. Iespējams, direktoram patika doma, ka skolēni, dodoties uz pārrunām pie viņa, nevelēsies skriet, jo baidīsies nokrist un sasisties. Tomēr slidenās grīdas īstenus jokdarus neatturēja no draiskulībām, jo vaskotās grīdas arī pašam direktoram liedza iespēju ātri skriet, lai noķertu puišus, kas pie viņa kabineta durvīm nometa plukšķenes vai degošus papīra maisiņus ar suņu izkārnījumiem.
Reizēm arī man gribējās būt vienam no šiem dzīvespriecīgajiem pusaudžiem, kuriem nerūpēja sodi un tas, ko apkārtējie padomās par viņu rīcību.
– Henslij, lūdzu, dodieties pie direktora. – Atskanēja sekretāres garlaikotā balss.
Piecēlos no sarkanā ādas krēsla, kuru rotāja neskaitāmi bojājumi un uzraksti, kuru vēstījumi bija nepiedienīgi un kautrīgākam cilvēkam liktu sarkt un bālēt.
Pret direktora galdu bija novietoti divi lieli krēsli, kuru atzveltnes vienmēr sniedzās pāri sēdētāju galvām, tāpēc, nākot no aizmugures, nevarēja pateikt, vai tajos kāds sēž vai arī tie ir tukši. Uzmanīgi piegāju klāt vienam no tiem un tad pamanīju, ka blakus esošajā krēslā jau kāds sēž. Šis smalkais augums lika manām iekšām apmest vairākus kūleņus un man pēkšņi sametās slikta dūša.
– Kāpēc viņa ir šeit? – Tas bija pirmais, ko pateicu direktoram.
– Domāju, ka tavai mātei ir tiesības uzzināt par tavām sekmēm mācībās un neregulāro skolas apmeklējumu. – Dūšīgais vīrietis otrā galda pusē veltīja siltu smaidu manai mātei. – Daniel, sēdies, lai varam pārrunāt visu.
– Nē, mēs neko nepārrunāsim šīs sievietes klātbūtnē. – Noraidoši māju ar galvu tik sparīgi, ka kādam no malas varētu rasties iespaids, ka man sākusies kāda lēkme. – Nē, nē, nebūs nekādu pārrunu. Es esmu pilngadīgs un viņai nav vietas manā dzīvē.
– Zini, šādas runas es dzirdu regulāri, tāpēc apsēdies un klausies, kas man ir sakāms! – Direktora balsī parādījās niknums. – Viņa nav nekāda „šī sieviete”, bet gan tava māte.
– Māte, kura mani izmeta no mājām. – Nicinoši noskaldīju, izvairoties no acu kontakta ar kādu no viņiem abiem.
– Nejau es, bet… – Viņas smalkā balss ievijās kaut kur pa vidu.
– Tu neprotestēji, tātad piekriti! – Nu jau arī manā balsī parādījās dusmas. – Esmu pilngadīgs, es pats-sevi-finansiāli-nodrošinu. Man nav nevienam jāatskaitās.
– Daniel, vispār jau ir gan, kamēr vien tu mācies šajā skolā. Tu regulāri neapmeklē nodarbības…
– Jo es strādāju. – Iestarpināju.
– …un tev bieži ir konflikti ar skolotājām, īpaši jau ar klases audzinātāju, kura dara visu iespējamo, lai tev izdabātu…
– Un norādītu, ko es daru nepareizi, cik neciešams esmu un cik ļoti viņa vēlētos, lai es būtu izvēlējies citu skolu.
– …un darītu visu pa tavam prātam. Viņa patiešām cenšas, bet es redzu, ka tu īpaši necieni vecākus cilvēkus, kuri grib tev tikai palīdzēt. Ja tā turpināsies, tad skolas vadībai nāksies apsvērt iespēju par tevis izslēgšanu no skolas.
– Direktora kungs, esmu droša, ka Daniels labosies un darīs visu iespējamo, lai šādu soli nenāktos veikt. – Šī zvārgulītim līdzīgā balss izklausījās tik lietišķi, tik sveši, ka pārņēma saltums. – Vai ne, dēliņ?!
PIETIEK!!!
– Man šķiet, ka ar to šī saruna ir galā. – Sakārtoju mugursomu, uzliku uz galvas jakas kapuci un devos uz durvju pusi.
Jau pēc mirkļa biju gaitenī, kad izdzirdēju augstpapēžu apavu ritmiskos klikšķus pret vaskoto grīdu.
– Daniel, lūdzu, pagaidi! Mēs taču varam parunāt kā cilvēki un visu atrisināt.
– HENSLIJ!
Atskanēja būkšķis un sāpjpilns vaids.
Pametu skatienu atpakaļ un redzēju uz grīdas guļam māti – viņa izskatījās tik bezpalīdzīga un izmisuma pilna. Viena augstpapēžu kurpe bija nokritusi no kājas un palidojusi zem uzgaidāmās telpas ādas krēsla, bet dizainera rokassomiņa bija paslīdējusi zem gūžas, mīkstinot kritienu.
– Henslija kundze, ar jums viss kārtībā? – Direktors palīdzēja viņai piecelties un notīrīt apģērbu.
Pagriezos, lai dotos prom. Es melotu, ja teiktu, ka mana sirds tobrīd nelūza gabalos un neasiņoja, atstājot tādas sāpes, kuras tik ātri nepazūd. Ienīdu šo sajūtu, jo tā nozīmēja, ka viņai vēl ir vieta manā sirdī, bet mani visvairāk biedēja tas, ka šis tukšums vienmēr būs rezervēts tieši viņai.

 

Turpinājums sekos… 

4 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s