“Visi monstri ir cilvēki” 5. turpinājums


2013. gada 13. oktobris

Zelda izskatījās nogurusi, bet neizmērojami lamīga. Pat viņas sarkan-melni rūtotā flaneļa kleita rudens vējā plīvoja dzīvespriecīgāk nekā citās dienās, rotaļīgi te atsedzot, te nosedzot bālos ceļgalus, līdz kuriem sniedzās melni ādas šņorzābaki. Viņas garie, blondie mati nebija mazgāti jau vismaz nedēļu, bet tas netraucēja viņai izskatīties sasodīti valdzinošai.
– Iedomājies, tas džeks man sākumā atraksta, ka piedāvā man modeles darbu, bet es domāju, ka šis mēģina mani tikai sakoļīt, lai vienkārši noliktu slīpi, tāpēc nedaudz augstprātīgā manierē atbildēju, lai draudzējas vien tālāk ar savu dūri. – Zelda sāka smieties tik histēriski, ka pat nepamanīja cigaretes oglīti, kura bija izdegusi caur flaneļa audumam. – Protams, man vēlāk bija kauns, kad to džeku iegūglēju un atklājās, ka viņš ir modeļu aģentūras īpašnieks. Es taču nezināju, ka šamējie tagad tā meklē modeles.
– Un? – Paņēmu picas šķēli no kastes, kuru biju nolicis mums pa vidu uz parka soliņa. – Tu taču saglābi visu, kas vēl bija glābjams?
– Neradās tāda nepieciešamība, jo tas džeks man atbildēja, ka no modelēm ne to vien esot dzirdējis, tāpēc man tiekot piedots. – Nu arī Zelda paņēma picas šķēli no kastes, kuru, žestikulējot ar rokām, tik sparīgi kustināja, ka nosmērēja kleitu ar izkusušo sieru. – Viņš mani uzaicināja uz tikšanos nākamajā dienā un teica, ka būs arī neliela fotosesija, lai varētu sagatavot pamatu manam modeles portfolio.
– Fantastiski! – Ar pilnu muti izsaucos, liekot ēdiena gabaliņiem izskrist no mutes. – Kā veicās?
– Sāksim jau ar to, ka todien pamodos trīs stundas agrāk, lai tikai varētu uzklāt perfektu grimu, sameklētu skaistāko apģērbu, noskūtu kājas, ko, starp citu, izdarīju veselas trīs reizes. Es pat ieveidoju matus. – Viņa zīmīgi paskatījās uz mani, liekot noprast, ka labākā stāsta daļa vēl tikai sekos. – Aizpildīju visus dokumentus, iepazinos ar līguma noteikumiem, satiku pāris modeles, kuras man laipni pastāstīja par to, kāds ir viņu darbs… Jāatzīst, ka viņas nemaz neizskatījās laimīgas – viņām rokās bija kafijas krūzes un aizdegtas cigaretes, bet sejas gluži kā akmenī kaltas, bezemocionālas un nomocītas, gluži kā pēc mežonīgas trīs dienu ilgas ballītes.
– Tu sāc novirzīties no galvenā.
– Sorry! – Zelda piesmēķēja jau otro cigareti, kaut gan iepriekšejās izsmēķi bija iemīdījusi zālē tikai pirms desmit sekundēm. – Tālāk bija tā, ka tas galvenais džeks man pasaka, ka kosmētika jānotīra, bet apģērbu jāpārvelk, jo vēlams, lai es fotogrāfijās izskatītos dabiski. Tā nu man tika uzdāvināts balts topiņš bez piedurknēm, zilas džinsenes un melnas kedas. Cmon, es vienkārši domāju, ka garlaicīgāk mani apģērbt vairs nebūtu iespējams. Gribēju parādīt sevi kā personību, kurai ir savs individuālais stils, bet pēkšņi es kļuvu tik garlaicīga – kā tāda paraugmeitene, kurai mamma neļauj krāsoties un vilkt miņukus.
– Kādas sanāca bildes?
– Es tev varu parādīt. – Viņa izvilka no lielas, melnas, kniedēm rotātas rokassomas A4 formāta aploksni, kuru padeva man. – Uzreiz brīdinu, ka bildes ir šausmīgas un es domāju, ka neviens dizainers, pat ne latviešu, mani neņems savām modes skatēm, ja ieraudzīs manas bildes. Nu, cmon, kā tā modeļu aģentūra var domāt, ka kāds gribēs savus dizainētos apģērbus redzēt man mugurā, ja es tajās fotogrāfijās izskatos pēc meitenes no „Dzīvo miroņu atgriešanās”?!
Izņēmu visas trīs fotogrāfijas no aploksnes – tās vēl smaržoja pēc ķimikālijām, bet man tas patika, jo tāds aromāts bija arī glancētajiem ikmēneša žurnāliem.
Ievilku elpu, un šķita, ka to izpūtu tikai pēc pāris minūtēm, jo Zeldas portfolio „mugurkauls” bija radīts tā, ka biju drošs – drīz to papildinās jauni foto uzņēmumi no fotosesijām un modes žurnāliem vai dizaineru apģērbu katalogiem. Viņas skatiens – tik trausls, lūpas – pilnīgas un aicinošas, augums – pat apģērbts tas šķita perfekts, bet iespaids, ko viņa radīja – neaizmirstams.
Tikai pēc krietna laika sprīža pamanīju Zeldas skatienu, kurš gaidoši vērās manī.
– Tu izskaties skaista. – Skatiens pielipa pie portreta fotogrāfijas. – Tik skaista, ka mani sāpina fakts, ka neesi ieinteresēta attiecībās ar puišiem.
Viņa mani maigi noskūpstīja.
– Tas bija tik mīļi. – Viņa sirsnīgi iesmējās un atņēma man aploksni ar bildēm, liedzot vēl mirkli izbaudīt to, kāda viņas seja izskatās bez kosmētikas. – Tikai, lūdzu, neiemīlies manī. Tā tu tikai sāpināsi mūs abus, jo nesaņemsi pretjūtas, bet es, lai arī kā to vēlētos, nespēšu mīlēt tā, kā tu to vēlēsies. Daniel, tu esi pelnījis labu meiteni, ne tādu kā es.
– Zini, kopš dienas, kad uzzināju, ka esi lesbiete, es vēlos, kaut būtu meitene. – Smējos, kaut gan tie nebija prieka smiekli. – Jau satiekot tevi slimnīcā, sapratu, ka tu man patīc.
– Ja tā, tad kāpēc neuzticies man? – Zelda kļuva nopietna. – Es taču zinu, ka slimnīcā nebiji dēļ plaušu karsoņa.
Brīdi klusēju. Tad atrotīju ādas jakas piedurknes, lai atklātu delnas – parādīju tās viņai un ātri atkal nosedzu tās ar jakas piedurknēm.
– Kāpēc? – Aizsmakušajā balsī iezagās neizpratne.
– Domāju, ka kādreiz tev pastāstīšu. – Centos izvairīties no Zeldas skatiena, jo zināju, ka nu tajā mīt nosodījums. – Bet tad, kad būšu tam gatavs.

2013. gada 21. oktobris

Man tik ļoti trūka dabas tuvuma, ka šorīt devos uz autoostu, lai nopirktu biļeti un iesēstos pirmajā autobusā, kurš spētu mani aizvest pēc iespējas tālāk no pilsētas drūzmas. Jau biju piemirsis, cik jauki ir sēdēt autobusā un klausīties mūziku mp3 atskaņotāja austiņās, skatoties uz ainavām, kuras varēja vērot caur transportlīdzekļa logu. Apziņa, ka drīz būšu prom no ļaužu pūļiem, nomierināja.
Tikai tad, kad izkāpu kādā no pieturām, iedomājos, ka neesmu nemaz izplānojis to, kā tikšu atpakaļ uz pilsētu. Bija jau ļoti vēla pēcpusdiena, tāpēc sāka mākt bažas, ka no šāda lauku nostūra autobusi pilsētas virzienā vēlāk varētu nemaz vairs nekursēt. Mierinājumu sniedza pieturā izvietotais autobusu sarksts, kuru bija izbalinājusi saule un lietus – tas vēstīja, ka man ir veselas piecas stundas, lai izbaudītu pastaigas pa mežiem un pļavām.
Rudens saulīte sildīja, tāpēc nācās pat novilkt ādas jaku, atstājot mugurā raupja adījumu kokvilnas džemperi, lai pārāk nenāktos ne sasvīst, ne arī saaukstēties. Šķita, ka svaigo gaisu izbauda ne tikai plaušas, bet arī prāts. Visa šī brīvība, šī cilvēku neesamība un nesabojātā daba, kuras skavas bija tik mierinošas.
Pēc stundu ilgas pastaigas atradu grants karjeras priežu meža vidū – šī ainava mani apbūra – mākslīgi radītie ezeri un kalnu uzbērumi, kuri tā vien lūdzās, lai tajos uzkāptu. Atlikušo laiku līdz autobusa atiešanai nolēmu pavadīt, sēžot paša augstākā grants kalna virsotnē, lūkojoties uz ainavu, kuru brīžiem atdzīvināja stirnas, kas nāca veldzēt slāpes, vai zaķi, kas aizcilpoja pāri klajumam, atkal pazūdot mežā. Lēnām saule pazuda aiz horizonta, atstājot mežu pustumsā, pūču ūjināšanas piepildītu un nu jau mazliet biedējošu, ne mierinošu. Bija laiks doties prom.
Zari zem kājām lūza brakšķēdami, liekot man regulāri satrūkties un mest skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav parādījies kāds meža zvērs, kas varētu manu naksnīgo pastaigu pārtraukt. Vienā brīdī šķita, ka pamanu nozibam zaļgan-dzeltenas acis egļu pudurī, tāpēc sāku skriet, cik ātri spēju. Attapos, kad izskrēju uz lielceļa. Tālumā mirdzēja autobusa radītie gaismas kūļi, kas sniedza mierinošu drošības izjūtu.
Elsodams iekāpu autobusā, samaksāju par biļeti, un pamanīju sev pievērstos skatienus. Joprojām elsoju, cenšoties atgūt elpu, bet tad pamanīju, ka brūnie rudens zābaki ir vienās smiltīs, bet džinsu bikses uz ceļgala uzplēstas un netīras. Centos paslēpties no apkārtējo skatieniem, iekārtojoties vienā no aizmugurējiem autobusa sēdekļiem, bet, lai nedzirdētu apkārtējo sarunas, atkal ieslēdzu mp3 atskaņotāju un ļāvos mūzikai, kas aizskaloja visu prom.

2013. gada 30. oktobris

Kopā ar Zeldu sēdējām manā dzīvoklī un jutos nedaudz pazemojoši, jo nebija nekā, ko meitenei piedāvāt kā cienastu. Mēneša beigas vienmēr šķita mokošas, jo naudas bija ļoti maz un apziņa, ka mēneša sākumā būs jāmaksā rēķini, nemaz nešķita mierinoša.
– Zini, Daniel, man padomā ir veids, kā sarīkot normālas viesības. – Zelda pārlaimīgi smaidīja un starp visām emocijām, kuras atklāja viņas seja, cauri lauzās arī neprātīgums. – Tikai mums abiem.
Man patika doma, ka kaut ko darīsim tikai divi vien – tas man lika justies īpašam, jo manā ģimenē vienmēr bija iekārtots tā, ka katrs ir pats par sevi. Nevienam nekad nebija laika, lai kaut vai nedaudz parunātos – vienkārši tāpat, bez jebkāda iemesla. Mamma atrada laiku sarunām tikai tad, ja tas bija saistīts ar kādām problēmām vai lieliem svētkiem – viesībās mēs tēlojām laimīgu ģimeni, bet sarunās ar direktoru mamma vienmēr šausminājās par to, kāpēc mana rīcība reizēm ir neadekvāta, jo viņa taču mani neesot tā audzinājusi. Gandrīz vienmēr mēs esam bijuši vienlaicīgi tik tuvi un tāli, gluži kā divas planētas, kurām ir pievilkšanās spēks, bet nekad nav lemts satikties. Es ilgojos pēc mātes mīlestības, gluži tāpat, kā katrs bērns pēc tās tīko, pat tad, ja visām varītēm cenšas apgalvot pretējo.

Pusi no Zeldas sejas nosedza milzīgas saulesbrilles, bet azotē viņa bija iespiedusi lielu, dekoratīviem dzeloņiem klātu somu, kuru uzmanīgi atvēra vaļā, bet tad nervozi skatījās, vai nekur nemana kādu apsargu. Veikals bija pārbāzts, tāpēc pūlis šoreiz šķita patīkams – tāds, kurā var paslēpties.
Viņa ātri ieslidināja somā divas siera ravioli paciņas un devās tālāk pa eju. Pirmajā mirklī apmulsu, bet ātri vien sapratu, ko Zelda domāja ar viesībām viņas gaumē – tikai cerēju, ka šī viesību mielasta gādāšana nenovedīs mūs aiz restēm. Pēc mirkļa jau bijām pie alkohola stenda, kur Zelda tēloja, ka apskata Jim Beam viskija pudeli, bet jau pēc mirkļa litrīgā stikla pudele tika ieslidināta somā blakus ravioli pakām.
Nākamā pietura bija augļu nodaļa, kurā Zelda paņēma dažus vīnogu ķekarus, kas eleganti tika pārklāti pāri iepriekšējiem medījumiem, noslēdzot meitenes „iepirkšanos”.
– Varam doties! – Viņa vēsi paziņoja. – Tikai neaizmirsti paņemt kolu un ledu. Tik daudz naudas tev taču būs?
Apstiprinoši pamāju, bet tikai tad pārskatīju naudas maka saturu, lai pārliecinātos, vai man patiešām ir vismaz pāris lati Zeldas nosaukto lietu iegādei.
Sameklējuši visu vajadzīgo, devāmies pie kases, kur Zelda tēloja garlaikotu draudzeni, kas vēlas pēc iespējas ātrāk pamest pārbāzto lielveikalu. Samaksāju par pirkumiem, bet tad devos uz izejas pusi, gaidot, kad sāks gaudot sirēnas, bet nekas nenotika. Klusums.
– Kā tev tas izdevās? – Vaicāju Zeldai, kad bijām nokļuvuši veikala ārpusē.
– Labāk pajautā, kā man izdevās šis. – Viņa sirsnīgi iesmējās un izvilka no somas divas Caines cigarešu paciņas un novicināja tieši man gar seju. – Esmu ģeniāla.
Zināju, ka tas, ko mēs izdarījām, bija sasodīti nepareizi, bet kopības sajūta, smiekli un apziņa, ka mums būs lielisks vakars, sniedza sajūtu, ka pareizāk vairs nevar būt.
– STĀVIET! – No veikala bija iznācis uniformā tērpts vīrietis.
Apsargs.
– Skrienam! – Zelda parāva mani aiz rokas.
Skrējām pāri ielai, spītējot tam, ka luksoforā dega sarkanā gaisma – tā aizkavēja veikala apsargu, bet ne mūs. Histēriski smiekli izlauzās no pakrūtes, bet kājas pašas mūs nesa uz priekšu, līdz attapāmies pie dzīvokļa durvīm. Caur elsām ieskanējās apslāpēti smiekli un klepus, kas pieskandināja kāpņutelpu.

Kamīnā sprakšķēja pēdējās divas malkas pagales, kuru sveķainā smarža papildināja siera ravioli izdalīto aromātu. Vakariņas ēdām klusēdami, bet sarunas atraisījās tad, kad glāzēs sabērām ledus gabaliņus, kas vēlāk tika aplieti ar kolu un viskiju.
Katrs kokteiļa malks lika mēlēm kustēties un mežģīties arvien vairāk un vairāk, līdz vairs tikai smējāmies un pusi glāžu satura izlaistījām pa grīdu. Kad vairs nespējām iedzert, nodzēsām cigarešu izsmēķus glāzēs un apgūlāmies uz grīdas, uz kuras biju izklājis matraci.
– Todien, kad tu mani parkā noskūpstīji… – Palūkojos Zeldai tieši sejā, lai pārliecinātos, ka viņa klausās, ko saku. – …tas bija mans pirmais skūpsts.
Viņa kļuva tik nopietna, cik vien piedzēries cilvēks nopietns var kļūt.
– Zinu, ka tev tā bija spēle, bet man prieks, ka mans pirmais skūpsts bija tieši ar tevi.
– Tu gribi teikt, ka esi nevainīgs? – Balsī nebija ne kripatiņas izsmiekla, neizpratnes vai nicinājuma. Tikai bērnišķīga ziņkāre.
Apstiprinoši pamāju un jutu, kā vaigos iesitas sārtums.
Zeldas smalkie pirksti ieslīdēja manos matos un viņas lūpas pieplaka manējām. Mūsu kastās elpas saplūda un es zināju, ar ko tas viss beigsies…
…un es neprotestēju un nemēģināju Zeldu no tā atturēt.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s