“Visi monstri ir cilvēki” 6. turpinājums


2013. gada 4. novembris

Zināju, ka Natālija Loraka ir arī Zeldas psihiatre, tāpēc nolēmu pastāstīt par mūsu kopīgo nakti, jo, ļoti iespējams, viņa šo faktu noklusēs, bet biju drošs, ka Lorakas kundzei vajadzētu būt informētai par visu. Īpaši jau par tādām lietām, kas ārstei palīdzētu izprast Zeldu, jo es patiešām vēlējos, lai psihiatre padara meitenes dzīvi jēgpilnu un laimīgu.
– Bet kāpēc tu ar viņu pārgulēji, ja zināji, ka puiši viņu nesaista?
– Jo intīma tuvība taču ir augstākā mīlestības pakāpe, tā simbolizē uzticību un vienotību gan garīgi, gan fiziski. Turklāt es tobrīd biju pamatīgā alkohola reibumā. Vienkārši ļāvos mirklim, tas arī viss.
– Tu neesi domājis, ka no Zeldas puses tas bija tikai žēlsirdības akts? Viņa redzēja, ka tev viņa patīk, bet nespēja uz jūtām atbildēt, tāpēc ļāva sevi fiziski iekarot.
Ja Lorakas kundze mani uzskatīja par tādu idiotu, tad viņa nebija manas prāta spējas novērtējusi pienācīgi. Protams, ka biju par to domājis – katru nakti, kopš dienas, kad tas notika. Viņas auguma aprises iznira no sapņu melnās tumsas, likdamas man gluži vai jukt prātā no iekāres un sajūtas, cik tas viss ir nepareizi. Gulēt ar cilvēku, kurš tevi nemīl – tas šķita tik sasodīti nepareizi, ka es sevi ienīdu, jo tonakt nebiju Zeldu apturējis.
– Labi, Daniel, pietiks runāt par šo tēmu. – Psihiatre aizvēra bloknotu, kurā parasti visu cītīgi pierakstīja, un apsēdās uz dīvāna man pretī. – Patiesībā es vēlējos, lai šodien man pastāsti par dzīvi pie sava brāļa.
– Es taču jums jau esmu par to stāstījis. – Tobrīd domās iezagās doma, ka Lorkas kundze nav tā pati labākā psihiatre, ja jau pat nespēja atcerēties, ko pacienti viņai stāstījuši. – Kādu laiku tur padzīvoju un tad mani izlika uz ielas.
– Tu man iepriekšējos seansos tā arī nepaskaidroji, kāpēc?
– Mana brāļa sieva ir diezgan augstprātīga materiāliste, kuras vārds ir likums. Tāpat ir ar manu brāli. Viņi savā tuvumā patur cilvēkus, kas spēj viņiem nepieciešamības gadījumā sniegt materiālu labumu.
– Tevi izlika no dzīvokļa, jo nespēji vairs sniegt materiālu atlīdzību par gultasvietu?
– Ne gluži. – Jau atgriešanās pie šīm atmiņām lika uzdīgt dusmām. – Materiālu atlīdzību spēju sniegt, bet ne vairs tik lielu, cik viņi to gribēja. Turklāt brāļa sievai piedzima otrais bērns, kuram viņi vēlējās atsevišķu istabu, tāpēc arī man lika izbrīvēt telpas, kurās biju ievācies šā gada sākumā.
– Cik saprotu, tad jaunas atvases ienākšana tava brāļa ģimenē nebija galvenais iemesls, kāpēc tev atteica regulāras naktsmājas? – Atkal tika atvērts piezīmju bloknots.
– Nē!
– Tu taču zini, ka šāda atbilde mani neapmierina.
– Jā, zinu. – Vēsi atbildēju.
– Tad apgaismo mani. – Viņa veltīja man pašu sirsnīgāko smaidu, kāds jebkad bija rotājis viņas seju. – Pastāsti man, kas tavam brālim lika rīkoties tā!
Vismaz desmit minūtes domāju, vai man to vispār vajadzētu stāstīt, kamēr Lorakas kundze klusēdama gaidīja manu stāstu. Viņa ir pacietīgākā sieviete, kāda jebkad dzīvojusi uz šīs planētas.
– Labi. – Jau šis viens vārds atmodināja psihiatres uzmanību visā pilnībā. – Es pastāstīšu.
Pildspalva pieskārās bloknotam, gatava pierakstīt visus vārdus, kas pārslīdēs man pār lūpām.
– Es vairs nespēju piedāvāt tik lielu naudas summu par dzīvošanu, kas brāli apmierinātu, jo viņam uzradās jauns, ļoti ienesīgs bizness. – Būtiskāko jau biju pateicis, bet nolēmu turpināt, lai atklātu detaļas. – Viņš kļuva par narkotiku izplatītāju. Reizēm dzīvoklī ieradās aizdomīgi tipiņi, kas palūdza uzglabāt lielas somas ar daudziem maziem maisiņiem tajās, bet vēlāk šos mazos maisiņus mans brālis kopā ar sievu pārdeva tālāk. Šīs somas ienesa pamatīgas pārmaiņas mūsu ikdienā – logiem priekšā tika pieskrūvētas restes, strādnieki nomainīja vecās koka durvis pret jaunām metāla durvīm, kuras, kā viņi teica, esot necauršaujamas. Jau doma vien, ka dzīvoklim nepieciešamas ložu drošas durvis, uzdzina man šermuļus.
– Vai tad viņiem nebija bail izmest tevi no dzīvokļa, ja viņi zināja, ka tu esi informēts par viņu jauno peļņas avotu?
– Viņi zināja, ka turēšu muti. Es tikai traucēju viņu ģimenes dzīvei, jo tajā beidzot bija ienākusi tāda laime, kādu viņi vēlējās. Katru nakti tika pārskaitīti naudas žūkšņi un veikti aprēķini, cik naudas nepieciešams jaunas preces pasūtīšanai un cik būs jāiztērē jaunām drošības sistēmām. Vienreiz ar brāli sāku runāt, ka šis bizness viņam laimi neatnesīs, bet viņš vienkārši paņēma manas mantas un izmeta kāpņu telpā, sakot, ka no manis tāpat nekāds finansiālais labums vairs neesot, jo es mēnesī maksājot tik, cik viņš nopelnot dienas laikā. Tā nu es savācu savas mantas, atstājot kāpņu telpā vienīgi džemperi, kas bija aizmests bīstami tuvu narkomānam ar heroīna šļirci rokās, kurš tobrīd izskatījās tikai daļēji dzīvs. Tobrīd mani caurstrāvoja žēlums, jo sapratu, ka šī būs vide, kurā būs jāuzaug diviem jaukiem bērneļiem.
– Vai tavs brālis joprojām nodarbojas ar šo narkotiku rūpalu?
– Neesmu ar viņu kontaktējies, bet man šķiet, ka jā.
– Laikā, kad dzīvoji pie viņa, tu juties laimīgs?
– …dažreiz. Saprotiet, mani laimīgu darīja sajūta, ka vismaz daļiņa no ģimenes ir manā dzīvē.

2013. gada 5. novembris

Centos pārāk bieži nedomāt par savu bērnību un laikiem, kad mana ģimene bija viens veselums, bet seansi mani regulāri aizveda atpakaļ pagātnē pa bērnības takām. Nezinu, kāpēc psihiatri visu problēmu sakni meklē pacientu bērnības dienās, jo lielākā daļa bērnu taču ir laimīgi un bezrūpīgi.
Pēdējie pāris manu vecāku laulības gadi bija diezgan šausmīgi, jo māte gandrīz katru vakaru raudāja un izskatījās tā, it kā kāds no viņas būtu izsūcis pilnīgi visas laimīgās domas un atmiņas. Viņas skatiens vienmēr grima bezdibenī tik ļoti, ka drīz vien viņa pat mūsu un ciemiņu klātbūtnē pārstāja tēlot laimīgu. Tad es biju pārāk jauns, lai saprastu, kā cilvēki spēj būt tik ļoti nelaimīgi. Mani tas sadusmoja, jo tolaik man šķita, ka vecāki nedrīkst pieļaut to, ka bērni redz viņus nelaimīgus, jo tas arī viņus padara nelaimīgus.
Mans tēvs bieži lietoja alkoholu. Arī viņa tēvs lietoja alkoholu. Un arī viņa tēva tēvs lietoja alkoholu. Tā bija kā tradīcija, kuru es nevēlējos turpināt, tādējādi pārraujot šo dzimtas atkarību ķēdi. Mana māte apgalvoja, ka visas mana tēva radinieku ģimenes noslīkušas pudelē – tolaik es nesapratu, ko tas nozīmē un sapratu viņas teikto burtiski. Tikai nespēju iedomāties, cik lielu pudeli vajadzētu, lai tajā noslīcinātu visu manu ģimeni, turklāt nāve noslīkstot mani biedēja.
Kad biju mazs, nāve mani ļoti biedēja – reizēm naktīs uztrūkos no miega, kliedzot, ka negribu mirt, jo paniski baidījos no tā, ka pienāks brīdis, kad vairs nebūs nekā – tikai tukšums, par kura esamību es neko nezināšu, jo pats būšu kļuvis par daļu no tā. To visu atceroties, man gribējās smieties, jo nāve mani vairs nebiedēja. Tieši pretēji – neizbēgamība no tās šķita mierinoša. Nāve ir vienīgā, kas cilvēkus nešķiro – tā ir vienlīdzības māte.
Reizēs, kad šajās atmiņās dalījos ar Natāliju Loraku, viņa izrādīja patiesu interesi un uzmanīgi klausījās katrā vārdā, ko pateicu. Psihiatre sacīja, ka bērnība esot visa kodols – tā tiekot apaudzēta ar jauniem uzskatiem, notikumiem, cilvēkiem, viedokļiem, bet lielākā daļa cilvēku pat nespēj iedomāties, cik ļoti viņu nākotni ietekmē bērnībā piedzīvotais. Viņasprāt, meitenes, kuras izvēlas par sevi krietni vecākus vīriešus, bērnībā nav saņēmušas tēva uzmanību, vai arī viņām tās ir trūcis, tāpēc nopietnā vecumā šīs meitenes tēvišķumu meklē vīriešos, kas vecuma ziņā varētu būt viņu radītāji. Sarežģītāk esot tad, ja vecāku atvase bērnībā cietusi no seksuālas vardarbības – tad sekas varot būt dažādas un grūti ārstējamas.
Manā skolā reiz mācījās meitene, kuru tēvs regulāri seksuāli izmantoja. Viņa nošāvās, izmantojot tēva medību bisi, un atstāja atvadu vēstuli kādā no sociālajiem portāliem, kurā atklāja patiesību par savu radītāju. Policija uz šo notikumu reaģēja, bet meitenes tēvs palika nesodīts, jo nebija vairs neviena, kas liecinātu pret šo vīrieti. Bija tikai šī nelaimīgā vēstule, kuras patiesumu nevarēja apstiprināt neviens cilvēks un pat tad, ja to varētu, mani māca dziļas šaubas, ka kāds ko darītu lietas labā. Būtisku lomu šajā stāstā nospēlēja arī policijas vienaldzība, pateicoties kurai, vīrietis paspēja aizbēgt uz Angliju, kur atrada darbu un uzsāka jaunu dzīvi, atstājot perversijās tīto pagātni Latvijā.
„Zini, Latvijā tiek rīkotas kampaņas, lai atturētu cilvēkus no automašīnu vadīšanas reibumā, bet tikpat kā nekas netiek darīts, lai atturētu cilvēkus no pašnāvības. Pierādīts, ka astoņdesmit procentos gadījumu potenciālos pašnāvniekus var glābt no liktenīgā soļa, ja vien viņi laicīgi saņem profesionālu palīdzību. Tomēr mūsu valstī ir iekārtots tā, ka valdība ir kā zirgs ar klapēm uz acīm – tā redz ļoti šauru daļu no visas plašās situācijas, tādējādi nodrošinot to, ka kāda sabiedrības daļa tiek pilnībā ignorēta. Viena no šīm sabiedrības daļām ietilpināma zem nosaukuma „cilvēki ar destruktīvām tieksmēm”. Ironiski ir tas, ka bieži vien valdība ir tā, kas cilvēkos rada šīs destruktīvās tieksmes.”
Šādās pārdomās ar mani dalījās Lorakas kundze, kad mums bija kārtējais psihiatrijas seanss. Lai arī kā viņa to censtos noliegt un izvairīties no tā, man tomēr šķita, ka mēs lēnām kļūstam par labiem draugiem. Cilvēks nevarēja pret kādu palikt vienaldzīgs, ja tas viņam uzticēja gandrīz visu savu dzīvesstāstu un emocijas, kas piedzīvotas.

2013. gada 10. novembris

Biju satraukts, jo Zelda man iepriekšējās dienas vakarā piezvanīja, lai pateiktu, ka grib mani satikt – tas esot ļoti svarīgi. Norunājām tikties tuvākajā kafejnīcā, kurā gatavoja vienkārši šausmīgu kafiju, bet smalkmaizītes vienmēr bija akmens cietas, pat tad, ja tās bija tikko ceptas.
Sākumā dzirdēju piesmakušus smieklus, tad ieraudzīju Zeldu, kas bija tērpusies lielā pelēka adījuma jakā un biezos, melnos legingos, bet tikai pēc pāris sekundēm pamanīju, ka viņa nav atnākusi viena. Viņai līdzās soļoja īsa auguma meitene, kura vizuāli nobālēja blakus skaistajai Zeldai. Mani sāka mākt aizdomas, ka zinu, kāpēc esmu šeit aicināts, tomēr necentos izdarīt priekšlaicīgus secinājumus, pirms Zelda nebūs manas aizdomas apstiprinājusi vai noliegusi.
– Sveiks. – Viņa pieliecās, lai uzspiestu man skūpstu uz vaiga, bet tad savu draudzeni pastūma uz priekšu, gluži kā vēlēdamās viņu pārdot man verdzībā. – Šī ir Juta, mana draudzene.
– Sveika. – Es piecēlos un noskūpstīju meiteni uz vaiga, un tikai tad pamanīju, ka viņai izskūti mati galvas sānos, padarot frizūru patiešām dīvainu. – Jauka frizūra.
– Paldies. – Viņa nervozi pasmaidīja. – Zeldai arī patīk, bet viņai nevar ticēt, jo viņai patīk viss, kas saistīts ar mani.
– Tātad, jūs esat TĀDAS draudzenes? – Centos būt tiešs, bet negribēju būt nepieklājīgs. – Piedodiet, vienkārši paspruka.
– Jā, Daniel, bet varēji jau pagaidīt, līdz mēs pašas tev to paziņojam. – Zelda nometa savu lielo somu blakus man un drīz vien arī pati apsēdās uz nodeldētā mākslīgās ādas dīvāna. – Vispār jau mēs savas attiecības gribētu paturēt noslēpumā, tāpēc esi tik laipns un nevienam par mani un Jutu ne vārda. Sarunāts?!
Pamāju un uzreiz pievērsos ēdienkartes pētīšanai. Tobrīd šķita, ka mēs visi trīs jutāmies ārkārtīgi neērti, tāpēc klusums mūsu starpā nebija mierpilns, bet gan nervozitātes piepildīts un gluži vai taustāms. Jautājumi, kurus viens otram uzdevām, bija neveikli, bet atbildes sausas.
– Es laikam aiziešu uz labierīcībām. – Juta piecēlās kājās un drīz vien bijām atstāti divatā ar Zeldu.
– Kas, pie velna, tev lēcies?! Kāpēc tu izturies tik vēsi un nedraudzīgi. – Zelda čukstēja, bet viņas acīs dega dusmas. – Es Jutai stāstīju, ka esi viens no jaukākajiem, sirsnīgākajiem un atvērtākajiem puišiem, kādu esmu jebkad satikusi, bet ko dari tu… tu vienkārši izturies kā tāds salts, diplomātisks bankas darbinieks, kurš apmainās ar laipnības frāzēm un informējošām atbildēm.
– Ko citu man vajadzēja darīt? Es taču viņu satieku pirmo reizi un tikko satiktam svešiniekam neviens nestāsta par sava brīvā laika aktivitātēm, kurās ietilpst psihiatra apmeklējumi un palīgstrādnieka darbs nožēlojamā kafejnīcā.
– Protams, tev nav tas viss jāstāsta, bet pacenties izrādīt Jutai vairāk laipnības, jo līdz šim tu viņai esi ieteicis pāris labas diētas, kas, manuprāt, no tavas puses bija sasodīti nepieklājīgi. Cmon, ja es tev kaut ko nozīmēju, tad pacenties vismaz manis dēļ.
– Pacentīšos. Bet viņa ir resna…
– Daniel, saki atklāti, tas viss ir tāpēc, ka mēs tonakt pārgulējām. Vai ne? Es taču nekļūdos.
– Nē.
– Nemelo. Es zinu, ka tā ir. Vienkārši fucking shit, es zināju, ka tas viss ir nepareizi, Daniel. Es zināju un tā ir tikai mana vaina, bet, lūdzu, aizmirsti to visu, jo es kopā ar Jutu esmu laimīga.
– Skatos, ka bez manis sarunas jums vedās diezgan raiti. – Juta smaidīdama nāca no tualetes puses. – Par ko labu jau diskutējāt?
– Par šādiem tādiem sīkumiem.
– Jā, par sīkumiem. – Veltīju pārmetošu skatienu Zeldai. – Tikai par sasodītiem sīkumiem.
– Es iedomājos, ka mēs kopīgi varētu aiziet uz kādu filmu, tad mums būtu temats, ko vakarā apspriest, citādi sarunas mums trijatā izvēršas diezgan neveiklas. – Juta jau sāka vilkt mugurā virsdrēbes, bet viņa pārstāja ģērbties, kad es pavēru muti.
– Šodien nesanāks. – Uzvilku mugurā jaku un paņēmu rokās pleca somu aiz lences. – Man pēc stundas sāksies maiņa darbā, tāpēc, piedodiet, bet man jāskrien. Jauku jums abām vakaru.
Zināju, ka Zeldas skatiens naidpilni ieurbās manā mugurā, jo viņa zināja, ka šodien man ir brīvdiena un darbu es tikai izmantoju par ieganstu, lai tiktu prom no vakara viņas draudzenītes Jutas kompānijā. Zināju, ka sāpinu draudzeni, bet gribēju, lai viņa izdara izvēli – Juta vai es.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s