“Visi monstri ir cilvēki” 7. turpinājums


2013. gada 15. novembris

– Es pastāvīgi izjūtu dusmas, un nezinu, kāpēc?!
– Cilvēkiem, kas sirgst ar depresiju, dusmu uzplūdi ir normāla parādība. Šo slikto enerģiju vajag novirzīt.
– Bet, sasodīts, kur lai es to novirzu?
– Patiesību sakot, man padomā jau labu laiku ir kāda ļoti laba ideja, kuru es vēlētos izmantot kā daļu no tava ārstēšanās kursa.
– Kas tā par metodi?
– Tā kā tu man šodien esi vienīgais pacients, tad es tev to parādīšu, ja vien tev ir brīvs laiks un vēlme doties nelielā izbraucienā.
Biju noguris no šiem psihiatrijas seansiem – apmeklēju tos jau vairākus mēnešus, bet nejutu krasus uzlabojumus savā dzīvē, tāpēc biju gatavs jebkam, kas palīdzētu tuvināt manu ārstēšanās kursu noslēgumam. Apstiprinoši pamāju un centos neizskatīties pārāk vienaldzīgs, kaut gan tieši tobrīd tā jutos.
– Tad jau pa ceļam ieskriesim veikalā un šodien izmēģināsim kaut ko jaunu.

Pēc pusotras stundas psihiatres sudrabkrāsas Range Rover Sport automašīna apstājās divstāvīgas lauku mājas pagalmā, kura centrā nevarēja nepamanīt milzīgu malkas bluķu krāvumu. Natālija Loraka eleganti izkāpa no transportlīdzekļa, ļaujot, lai vējš plivina viņas garā rudens mēteļa malas. Viņa pameta skatienu manā virzienā un triumfējoši uzsmaidīja.
– Te ir daļa no tavas terapijas. – Viņa norādīja uz lielo malkas bluķu krāvumu un cirvi, kas bija iecirsts lielā, vecā bluķī, kurš bija vismaz četras reizes lielāks nekā pārējie. – Manuprāt, dusmas vislabāk var izlādēt fiziskās nodarbēs, īpaši jau tādās, kurās nepieciešams liels spēks, izturība un pacietība.
Pēkšņi vēlme ārstēties bija izzudusi. Psihiatre taču nedomāja nopietni, ka varēs mani izmantot kā personīgo strādnieku savā lielajā lauku mājā.
– Zinu, zinu – tu domā, ka tevi šeit izmantošu savu interešu izpildīšanai, bet tā nebūt nebūs, jo es tev piedāvāju samaksu. Brīnišķīgi, vai ne?
Jāatzīst, ka naudas loma šajā terapijā visu mainīja.
– Ieguvēji būsim mēs abi, jo man būs saskaldīta malka, bet tu izlādēsi visas savas dusmas pret šiem necilajiem koka bluķiem. – Lorakas kundze izslidināja roku caur saviem melnajiem, rūpīgi ielokotajiem matiem. – Ja vien tu zinātu, cik grūti laukos atrast normālus strādniekus, kas katru dienu nepielejas kā tādi mārki.
– Tad jūs mani šeit atvedāt, jo šajā Dieva pamestajā lauku nostūrī visi vīrieši ir nolādēti plenči?
– Arī tāpēc, bet galvenais iemesls ir cits. – Viņa piegāja pie automašīnas bagāžnieka, lai atvērtu to un izņemtu lielveikalā iegādātos produktus. – Es vakar skatījos uz šo lielo malkas kaudzi un atcerējos savu bērnību. Kad biju pusaudzes vecumā, es bieži dusmojos uz saviem vecākiem un tad bēgu prom no mājām, lai dotos garās pastaigās. Salasīju pilnas saujas ar akmeņiem un devos meklēt tuvāko egli ar čiekuriem, lai ar akmeņu palīdzību tos notriektu zemē. Jau pēc pāris stundām dusmas bija izlādētas, bet spēki pametuši ķermeni, atstājot manī vienīgi mieru un skaidras domas.
– Un ko jūs darījāt tad, kad atkal sadusmojāties uz vecākiem?
– Darīju tieši to pašu. Bet laikā, kad sāku strādāt pilsētā, mirkļos, kad uznāca dusmu uzplūdi, sapratu, ka esmu iemācījusies kontrolēt savas emocijas. – Viņa padeva man pāris iepirkumu maisiņus un aizvēra mašīnas bagāžas nodalījumu. – Sanesīsim mājās pirkumus un tad tu varēsi uzsākt savu dusmu izlādēšanas terapiju.

Ārā bija sasodīti vēss, bet, skaldot malku, sviedri sāka ritēt pār muguru, bet uz plaukstām parādījās pirmās tulznas un nobrāzumi, kas radīja sūrstošas sāpes. Tomēr priecēja apziņa, ka Lorakas kundzei bija taisnība, jo līdz ar pēdējiem spēkiem ķermeni pameta arī dusmas, kuras tik ilgi biju sevī krājis. Zināju, ka ilgstošai dusmu savaldīšanai man vajadzētu apgādāt ar skaldītu malku vismaz desmit šāda lieluma mājas, bet pagaidām mani apmierināja arī īslaicīga iekšējā harmonija.
– Daniel, domāju, ka šodienai pietiks. – Uz priekšnama sliekšņa parādījās psihiatre, kurai mugurā bija kokvilnas sporta tērps, bet ap vidukli apsiets balts priekšauts. – Pievienojies man uz vakariņām, bet pēc tam es tevi aizvedīšu mājās.
– Jau nāku! – Ietriecu cirvi masīvajā koka bluķī un atvieglots devos uz divstāvīgās mājas pusi.
Tuvumā tā izskatījās milzīga un jāatzīst, ka arī pārāk liela, lai tajā dzīvotu vienatnē. Tomēr nekas neliecināja par to, ka šeit dzīvotu vēl kāds bez Natālijas Lorakas.

– Šo māju mantoju no saviem vecvecākiem. – Lorakas kundze uzsāka sarunu, liekot uz liela franču stikla šķīvja gabalu lazanjas. – Protams, ja nebūtu šīs mājas, tad es noteikti dzīvotu kādā vidēja izmēra Vecrīgas dzīvoklī, bet patreizējā situācija mani pilnībā apmierina. Īpaši jau dienās, kad esmu uzklausījusi kādu duci pacientu. Es atgriežos šeit, klusumā, mierā un absolūtā harmonijā ar dabu, sēžot pie kamīna, baudot labu literatūru un malkojot dienišķo glāzi vīna.
Klusēdams ēdu lazanju, kas bija neatkārtojami garda, ļaudams psihiatrei izpausties.
– Tu droši vien neticēsi, bet brīvajā laikā es sēņoju, ogoju un savus guvumus konservēju ziemai. Protams, es to visu varu atļauties iegādāties veikalā, bet tā ir mana terapija – mani psihiatrijas seansi pašai ar sevi notiek mežos un pļavās, kur manus seansus vada Dievs.
Pie galda pieskrēja liels, melns kaķis un pieglaudās manai kājai, tādējādi diedelējot ēdienu.
– Melni! Neuzmācies ciemiņam.
Viņa piegāja pie kāda virtuves skapīša, lai paņemtu kaķu barības bundžiņu, kuru ātri atvēra un tās saturu ielādēja metāla bļodiņā.
– Paldies, Lorakas kundze. Vakariņas bija patiešam gardas, bet man nu vajadzētu doties mājās. – Jutos mazliet neveikli, jo biju iztukšojis šķīvi, bet psihiatre savam lazanjas gabalam vēl nebija ķērusies klāt. – Man rīt jādodas uz darbu.
– Daniel? – Viņa mani uzrunāja. – Lūdzu, kad esi manās mājās, nesauc mani šādi. Uzrunā mani vārdā.
Apstiprinoši pasmaidīju un sapratu, ka viņa šodien ir pārkāpusi visas pacienta-ārsta uzvedības normas, bet man tas patika, jo tas nozīmēja, ka nu esam draugi.

2013. gada 19. novembris

Psihiatrijas seanss ar malkas skaldīšanu bija aizgaiņājis dusmas, bet to vietā uzradās slimība, kas mani novārdzināja un padarīja miegainu. Sēdēju dīvānā ar upeņu tējas krūzi rokās, ļaudams, lai paaugstinātās ķermeņa temperatūras radītais reibonis aiznes mani pagātnē, kad man vienmēr lika smaidīt divi lieliski cilvēki. Mani mazie pusbrāļi, kuru galvas rotāja gandrīz balti mati, kas atgādināja tikko dzimušu jērēnu spalvu.
– Daniel, paspēlēsies ar mums? – Ar šādu jautājumu pie manis bieži vērsās vecākais no brāļiem – Deivids, bet kautrīgais Dāvis slēpās aiz lielā brāļa muguras, cerēdams sagaidīt apstiprinošu atbildi. – Tu mūs pašūpināsi vai arī palīdzēsi uzcelt smilšu pili ar celiņiem mazajām mašīnītēm.
Bija grūti viņiem atteikt pat tad, ja biju dusmīgs, sastrīdējies ar mammu un pusbrāļu tēvu vai tik ļoti pārguris, ka acis pašas lipa ciet.
– Labi. – Tā atbildēju arī pēdējā reizē, kad devos ar mazajiem rakariem spēlēties. – Es dodu priekšroku smilšu pilīm.
– Jēēē… – Mazie pieskandināja viesistabu ar savām urravām. – Daniel, tu paņemsi lielo grozu ar mašīnītēm, bet mēs tevi gaidīsim dārzā.
Man patika spēlēties ar pusbrāļiem, jo viņi mani pieņēma kā vienlīdzīgu, neskatoties uz nesaskaņām, kas man bija ar mūsu māti un viņu tēvu. Viņiem nerūpēja, ko par mani domā vai runā citi, viņiem nerūpēja, ka skolā mani uzskatīja par totālu pajoliņu.
– Daniel, kāpēc mums ir citādāks uzvārds nekā tev? – Dāvis vaicāja, mirkšķinādams savas mazās, gaiši zilās actiņas.
– Tāpēc, ka mums ir dažādi tēvi.
– Bet kāpēc tavs tētis nedzīvo kopā ar mūsu mammu? – Šoreiz vaicāja Deivids.
– Tāpēc, ka tā nenotiek. Un mans tētis nedrīkst dzīvot kopā ar mammu, jo tā nav pieņemts – sieviete vienlaicīgi drīkst dzīvot kopā tikai ar vienu vīrieti.
– Kāpēc tad tu nedzīvo pie sava tēta?
– Jo mans tētis negribēja, lai pie viņa dzīvoju.
– Kāpēc viņš negribēja, lai tu dzīvo pie viņa? – Vecākais pusbrālis vaicāja.
– Jo viņam bija citas intereses un arī finansiāli viņš nespētu mani uzturēt. – Biju pabeidzis būvēt pili, tāpēc bija pienācis laiks braucamo ceļu izveidei. – Vispār man šķiet, ka viņš nemaz negribēja bērnus.
– Tu gribi bērnus? – Vaicāja Dāvis.
– Es pagaidām esmu tikai septiņpadsmit gadus vecs, tāpēc nezinu, ko nākotnē gribēšu, bet domāju, ka pienāks arī laiks, kad bērni ietilps manos plānos. – Pasmaidīju un pabužināju Dāvja balto galvu. – Vienu gan es zinu droši, – kad man būs bērni, gribēšu, lai viņi ir tieši tādi kā jūs.
– Tāpēc, ka mēs esam neciešami?
– Kas jums teica, ka jūs esat neciešami? – Atbildēju ar pretjautājumu.
– Tētis. – Mazākais no bērniem nokaunējās.
– Jūs neesat neciešami. Mazie, vienmēr atcerieties, ka jūs esat paši jaukākie, mīļākie un labākie bērni, kādi jebkad dzīvojuši uz šīs pasaules un nevienam nav tiesību teikt pretējo. Sapratāt?
Brāļi pilnā nopietnībā paskatījās uz mani un pamāja, apstiprinot, ka manis teikto sapratuši un uztvēruši to pilnīgi nopietni. Tad mēs turpinājām būvēt pilis, veselas ielas ar mājām, ceļus, dīķus, tramplīnus un lielas muižas. Vēlāk arī izdomājām pašizveidotā ciemata nosaukumu un likumdošanas sistēmu, bet tad, kad pamanījām, ka ārā satumst, ar lielu prieku un uzvaras saucieniem šo pašizveidoto pasauli sabradājām ar kājām, lai jau nākamajā dienā tā atdzimtu nedaudz citādākā veidolā.

2013. gada 25. novembris

Atgriežoties no darba, nekad nebiju juties tik gandarīts un laimīgs – šodien man nerūpēja ne pēc ēdienu pārpalikumiem smakojošās drēbes, ne arī rokas, kas sūrstēja pēc nebeidzamajiem beršanas darbiem kafejnīcas virtuvē. Mana prieka iemesls bija priekšnieces piešķirtā prēmija – lietots televizors, kuru darba devēja vēlējās izmest, bet tad iedomājās piedāvāt to kādam no darbiniekiem. Tā kā maniem kolēģiem mājās jau bija televizori, tad šis savdabīgais pielikums algai tika piešķirts man.
Protams, varēju bez šī laika kavēkļa iztikt, tāpat kā to biju darījis līdz šim, bet ekstras tomēr palika ekstras – vienmēr bija patīkami apzināties, ka dzīvot un atpūsties kļūst ērtāk un patīkamāk. Turklāt biju pārliecināts, ka bezjēdzīgas un trulas TV pārraides palīdzēs man izvairīties no depresīvām domām. Nelaimīgi cilvēki un mājsaimnieces taču regulāri skatījās televīzijas šovus, lai tikai paskatītos, kā citi cilvēki savās dzīvēs piedzīvo kaut ko pozitīvu, gūst panākumus un savas dzīves pagriež par simt astoņdesmit grādiem. Tas deva cerību, ka katrs cilvēks var kaut ko sasniegt – darīt dižas lietas un priecēt tūkstošiem vai pat miljoniem cilvēku. Pat zinot, ka nekad nesasniegsi slavas virsotnes, mierinoša šķita doma, ka tu to spētu, ja vien pietiekami pacenstos.
Turklāt man patika doma, ka, sākot no šodienas, manā mazajā dzīvoklītī būs šī kustīgo bilžu kaste, kuru varēs ieslēgt bezmiega naktīs, lai radītu sajūtu, ka neesmu viens.

2013. gada 27. novembris

Malkas skaldīšanas terapijai bija pienācis gals un cerēju, ka tai nesekos arī grēdās kraušanas terapija, kurā man obligāti būtu jāpiedalās, lai kaut kādā veidā pozitīvi ietekmētu manas garīgās veselības uzlabošanos. Pēc nogurdinošā darba mana apetīte bija neizmērojama, tāpēc šoreiz nekautrējos un saliku šķīvi Lorkas kundzes pagatavotos labumus – štovētus kāpostus, kartupeļu biezeni, žāvētas gaļas mērci, cīsiņus un dārzeņu salātus. Šķita, ka viņu mana veselīgā apetīte iepriecina.
– Daniel, domāju, ka pienācis īstais brīdis, lai tev pateiktu, ka laiks pamazām atteikties no antidepresantu lietošanas. – Psihiatre pati uzlika uz sava šķīvja tikai kartupeļu biezeni un dārzeņu salātus. – Zinu, zinu, ka tas šķitīs biedējoši, jo tev noteikti šķiet, ka bez šīm brīnum-tabletēm tava dzīve sabruks gruvešos, bet tā nebūs. Tu esi panācis lielisku progresu savā atveseļošanās terapijā, tāpēc domāju, ka esi atguvis spēkus, lai dzīvotu bez medikamentu palīdzības.
Iestūmu dakšiņu kartupeļu biezenī, jo jutu, ka apetīte pazudusi. Vēderu piepildīja satraukums un bailes, jo es nevarēju dzīvot bez antidepresantiem – vienkārši nevarēju, jo dubultā medikamentu deva noturēja mani pie dzīvības. Mani patiešām biedēja tas, ka bez tiem viss šo mēnešu laikā panāktais rezultāts izzudīs, atstājot mani tādā pašā bedrē, kādā biju sākumposmā. Vai vēl sliktāk, novedīs līdz stāvoklim, kādā biju nokļuvis pirms nonākšanas slimnīcā.
– Tev nav jābaidās. Es vienmēr būšu tava uzticamības persona un, ja radīsies nepieciešamība, atkal izrakstīšu antidepresantus, ja, lietojot tos, jutīsies drošāk un labāk. Tikai atceries, ka medikamenti tevi nepadarīs veselu – tie tikai nodrošinās stāvokli, kurā tev būs vieglāk samierināties ar apkārt notiekošo.
– Bet ko tad, ja es pārtraukšu lietot zāles, kādu brīdi jutīšos labi, bet tad atkal sabrukšu?
– Tev vienkārši vajag darīt visu, ko iepriekšējos seansos jau esam pārrunājuši, tad nekas tāds nenotiks. Daudzi cilvēki slīgst depresijā tikai tāpēc, ka vienmēr domā par ļaunākajiem scenārijiem – tas bremzē viņus izbaudīt dzīvi un piepildīt to ar fantastiskām lietām, cilvēkiem un notikumiem. – Lorakas kundze demonstratīvi uzsita sev ar plaukstu pa pieri. – Es jau sāku runāt kā tāda banāla sarunu šova psiholoģe. Ir muļķīgi teikt „izbaudi dzīvi!” cilvēkam, kurš sirgst ar depresiju.
– Laikam gan. – Klusi iesmējos un jutu, ka satraukums pazudis, atbrīvojot vēderā vietu izsalkumam. – Tomēr jums jāsaprot, ka daļa baiļu manī paliks pat tad, ja apmeklēšu seansus veselu desmitgadi.
– Es to lieliski saprotu, bet… – Viņa nolaida skatienu uz ēdienu, kas šķīvī lēnām sāka atdzist. – …mums terapijā jāveic pēdējie soļi. Viens no tiem ir izlīgšana ar pagātni.
– Bet…
– Par spīti nesaskaņām, kādas tev pagātnē bijušas ar vecākiem, tev jāsaprot, ka šis ir būtisks solis, lai tu justos laimīgs.
– Bet kā mani var padarīt laimīgu tikšanās ar cilvēkiem, kuri manu dzīvi bradāja, kad vien radās tāda iespēja?!
– Piedošana sniedz vieglumu, pat tad, ja neviens šo piedošanu nav lūdzis. Vienmēr piedod. Atceries – vienmēr! – Viņa bija tā iekarsusi, ka nepamanīja blūzes piedurkni, kas piezemējās mērces traukā. – Tas tev sniegs vieglumu, jo tev vairs nebūs jāvelk līdzi aizvainojuma un rūgtuma akmeņi no pagātnes, kas tev nemitīgi liek slīkt.
Klusēju, jo sapratu, ko tas nozīmē.
– Mazāk runu, vairāk darbu. – Viņa pacēla ūdens glāzi kā vēlēdamās uzsaukt tostu. – Un ar darbiem es domāju ēšanu.
Ķērāmies klāt maltītes baudīšanai un ēdiena garšā pazuda domas, atstājot vien patīkamu sāta un baudas sajūtu.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s