“Visi monstri ir cilvēki” 8. turpinājums


Autore: Anete Aizbalte

Autore: Anete Aizbalte

2013. gada 1. decembris

            Vēroju Zeldas izteiksmīgo seju un prātoju, kā ir tad, kad apkārtējie tev regulāri atkārto, ka esi skaists. Šī sajūta noteikti ir lieliska, bet vai tā ar laiku apnīk? Varbūt pienāk brīdis, kad sāk šķist kaitinoši tas, ka apkārtējie redz tikai ārējo skaistumu, bet nespēj iedziļināties tevī kā personībā, kurai ir domas, jūtas un viedoklis. Daudzi domā, ka kāds ir laimīgs tikai tāpēc, ka ir skaists, bet tā nebūt nav, jo zinu daudzus vizuāli izskatīgus cilvēkus, kas ir nelaimīgi.

Bija dienas, kad varēju stundu nostāvēt pie spoguļa, lai saprastu, ko es par sevi domātu, ja būtu kāds cits – persona no malas – neitrāls vērotājs. Man šķita, ka deguns ir pārāk liels, galva neproporcionāli liela, ja to salīdzināja ar ķermeni, mati nevaldāmi, bet spoguļošanās beigās gandrīz vienmēr nācās attapties pie secinājuma, ka uzskatu sevi par neglītu. Protams, uzskatīju, ka tā ir patiesība, jo neviens taču man nekad nebija teicis pretējo. Kaut gan, ja tā labi padomāja, tad es runāju ar ļoti niecīgu skaitu cilvēku, tāpēc man nebija iespējas uzzināt, ko par mani domā cilvēki, kurus satiku gandrīz katru dienu.

– Zelda, vai tu domā, ka esmu skaists?

– Kas tas par tizlu jautājumu?! – Viņa nolika hamburgeru uz paplātes, kaut gan pirms mirkļa gribēja tajā iecirst savus sniegbaltos zobus. – Tu mēģini man piecirst kanti?

– Nē, es tikai gribu uzzināt, ko tu par mani domā.

Meitene ar lielu sparu sāka stūķēt mutē sāļos frī kartupelīšus, pirms tam tos pamērcējot baltā garšaugu mērcītē.

– Zelda, es nopietni gribu, lai tu atbildi uz šo jautājumu.

For fuck’s sake! Daniel, es zināju, ka esi nedaudz apdauzīts, bet, cmon, tas ir reāli dīvaini.

– Bet es taču tev prasu tikai viedokli.

– Nu, labi… – Viņa izēda muti tukšu un pārliecās pār galdu, lai būtu pēc iespējas tuvāk man. – Āda tev ir laba, mati arī, acis normālas, lūpas pilnīgas, deguns viduvējs, ausis tādas, kādām tām jābūt un zobi balti, skaisti, bet galvenais – veseli. Tas arī viss.

Zelda atkal ieņēma normālu pozīciju pie galda un turpināja tiesāt fast-food restorāna pārtiku, nelikdamās ne zinis par liekajiem kilogramiem, kaut gan nesen bija notikusi viņas pirmā modes skate.

– Tu neatbildēji uz manu jautājumu.

– Tu to nopietni?! – Meitene demonstratīvi nometa pusapēsto hamburgeru uz paplātes. – Jā, tu esi simpātisks puisis, kuram vizuāli nav nekādas vainas, bet tagad netraucē man ēst, jo drīz ieradīsies Juta un pārmetīs man, ja redzēs visus tos draņķus uz manas paplātes.

Varbūt Zeldai šie vārdi nenozīmēja neko, bet man tie izteica tik daudz, likdami domāt vieglas domas.

– Starp citu, kā pagāja pirmā modes skate?

– Labāk neprasi. – Viņa ar pilnu muti nobubināja. – Tie nelieši samaksāja tikai divdesmit latus par to sasodīto modes skati, bet pirms tam samaksas vietā piedāvāja vienu no dizaineres šallītēm, kuras vērtība esot astoņdesmit lati. Gribētu redzēt to idiotu, kurš par to neglīto babuļu šalli patiešam būtu gatavs maksāt veselus fucking astoņdesmit latus.

– Nav slikti.

– Nav slikti?! – Zelda iepleta acis, kuras šodien neieskāva melnas ēnas, bet gan tikai zilā krāsā uzkrāsotas skropstas. – Daniel, tu laikam smejies. Tās modes skates Latvijā notiek labi ja pāris reizes mēnesī. Man par to naudu tikai cīgām sanāk.

– Esmu dzirdējis, ka ārzemēs modelēm labi maksā…

– Un tu domā, ka mani kāds ārzemēs gribēs?

Jau gribēju atbildēt, kad pie mūsu galdiņa ātrās apkalpošanas restorānā pienāca Juta, kas bija pamatīgi satuntuļojusies, lai nenosaltu lielajā aukstumā, kas valdīja ārā.

– Sveikiņi. – Viņa burtiski staroja, bet aukstumā apsārtušie vaigi lika viņai izskatīties piemīlīgi, gluži kā bērnu multiplikācijas filmu varonei. – Ārā ir tik nežēlīgi auksts, ka tā vien gribas iztempt veselu spaini karstas tējas.

Vēroju meitenes, kuru sejās mirdzēja laime un rūpes vienai par otru, tāpēc šķita absolūti pretdabiski iebilst viņu attiecībām un izvēlei. Biju nolēmis, ka pirmo piedošanu vēlos saņemt, nevis kādam sniegt, tāpēc biju izstrādājis rīcības plānu.

– Meitenes, ko jūs teiktu par kino? – Manīju viņu sejās apmulsumu, kuru nevēlējos redzēt, jo tas man lika justies neveikli. – Es maksāju.

Smaidi uzplauka kā uz burvju mājiena.

– Es ar mieru. – Zelda jau sāka vilkt mugurā virsjaku un vīstīt ap kaklu šalli.

– Filmu izvēlēsies Juta. – It kā starp citu piebildu.

– Daniel, tas ir tik mīļi. – Jutas sejā dega bērnišķīgs prieks, kas lika jau tā sārtajos vaigos iesisties papildus asiņu devai. – Man patīk Eiropas kino, tāpēc ceru, ka jums pret to nav nekādu pretenziju.

Zināju, ka filmai, kuru skatīsimies, nebūs nekādas nozīmes, jo svarīgākais bija tas, ka ieguvu piedošanu no Jutas un biju arī pārliecināts, ka Zelda šo žestu pratīs novērtēt.

 

2013. gada 2. decembris

            Klaiņoju starp šaurajām ejām starp plauktiem, kas bija piepildīti ar dažādām dzīvnieku spēļmantiņām un nelāgi smaržojošu sauso barību un konservu bundžu krāvumiem. Reizēm nesapratu, kā mājdzīvnieku īpašnieki spēj izvēlēties piemērotāko barību saviem mīluļiem, jo te izvēle bija gandrīz tikpat milzīga kā cilvēkiem domātās pārtikas veikalos. Tomēr mani pārsteidza arī konservu cenas, kas lika man domāt, ka lielu suni spētu uzturēt tikai tad, ja vienlaicīgi strādātu divos darbos.

Kājas mani taisnā ceļā aizveda līdz sienai, kuru klāja vairāki desmiti akvāriju, kuros peldēja krāšņas zivis – tādas nedzīvoja Latvijas upēs un ezeros, tieši tāpēc tās uzlūkoju ar izbrīnā ieplestām acīm un puspavērtu muti. Līdzīgi reaģēja arī kāds mazs puisēns, kurš nepārtraukti lūkojās klaunzivju akvārijā. „Mammu, reku’ Nemo!” Viņš iesaucās un ar acīm meklēja mammu, kura pētīja sausās suņu barības iepakojumus.

Zivtiņas uzturēšana nemaz neizmaksātu tik dārgi, bet tad sāku domāt par to, ka šīs nenoliedzami skaistās un graciozās radības nevar samīļot un paņemt blakus gultā, kad paliek vientuļi, tāpēc devos tālāk, līdz nonācu pie dažādu grauzēju būriem. Kāmīši, žurciņas un smilšu peles savā nodabā spēlējās un nepievērsa man pat mazāko uzmanību, tāpēc sāku prātot, ka arī šīs radības nebūs īstie sabiedrotie, ar ko dalīt savu mazo dzīvoklīti.

Putnu un rāpuļu būriem ātri pagāju garām, pat necenšoties tos kaut nedaudz uzlūkot, jo šīs radības manī iedvesa nepatiku jau kopš bērnības. Laikā, kad vēl apmeklēju bērnudārzu, domāju, ka visi rāpuļi ir ļauni, bet putnu galvenā misija ir cilvēku acu izknābšana. Protams, tās bija šausmu filmu atstātās sekas, kurām nebija lemts iznīkt tuvāko simts gadu laikā.

Izmisīgi meklēju arī kaķu un suņu būrus, bet izskatījās, ka šajā zooveikalā to nemaz nav.

– Es atvainojos, vai jūs nevarētu pateikt, kur šeit var iegādāties kucēnus un kaķēnus?

– Šeit. – Zooveikala darbiniece zaļā uzsvārcī man atbildēja tādā tonī, it kā būtu pajautājis kaut ko tādu, ko zina visi pasaules iedzīvotāji, izņemot mani. – Paskaties katalogā, pasūti izvēlēto dzīvnieku, atstāj savu telefona numuru un tad jau mēs dosim ziņu, kad izvēlētais dzīvnieka mazulis būs pieejams.

Uzmanīgi no pārdevējas rokām paņēmu katalogu, kuru varēja uzskatīt par unikālu, jo to veidoja uz baltām lapām salīmētas fotogrāfijas, kuras papildināja komentāri datorrakstā un vietām arī rokrakstā. Kucēnu bildēm klāt bija pievienotas arī viņu vecāku bildes un īss ciltsrakstu kopsavilkums, bet vienmēr mani pārsteidza viens lielums šajos aprakstos – cena. Nevarēju atļauties iegādāties nevienu no šīm radībām, jo to cena bija mērāma vairākās manās mēnešalgās, bet lētāko dzīvnieku varēju atļauties tikai tad, ja mēnesi nolemtu atteikties no ēšanas un dzīvokļa īres maksāšanas.

Nemaz nepamanīju, ka man blakus pienāca pie akvārijiem satiktais puisēns ar savu māmiņu, kura rokās turēja lielu sausās suņu barības paku.

– Dēliņ, nepērc tak šķirnes dzīvnieku, kad patversmes pilnas ar pamestiem kaķēniem un suņukiem. – Viņa uzrunāja mani mātišķā, maigā balsī. – Tā tu izglābsi kādai dvēselītei dzīvību un ietaupīsi sev naudu. Lai šķirnes krančus pērk bagātnieku mīļākās.

– Paldies par padomu! – Sirsnīgi uzsmaidīju sievietei un viņas atvasei, bet pēc tam atdevu dzīvnieku katalogu pārdevējai, kura pēkšņi izskatījās tik pikta, it kā būtu nokavējusi savu mīļāko seriālu. – Tā arī darīšu.

Un pametu zooveikalu.

 

2013. gada 3. decembris

            Ierados dzīvnieku patversmē vienā laikā ar tās apsargu, kurš bija pārsteigts par manu nepacietību.

– Jūtos gluži kā lielveikala atklāšanā, kad pircēji gaida rindās, lai dabūtu lētākās akcijas preces. – Omulīgais vīrietis zobojās par manu ierašanos. – Dāmas un kungi, ķeriet un grābiet labāko, kas mūsu plauktos!

Mērojot ceļu līdz patversmes ieejai, prātoju, ka nākamajā algas dienā vajadzētu iegādāties ādas apavus ar aitādas oderi, jo mākslīgās ādas apavi, kurus valkāju jau divus gadus, aukstumu aizturēja tikai uz laiku. Mātes draugs vienmēr pirka sev un saviem bērniem kvalitatīvus ādas apavus, neskatīdamies pat uz to cenām, bet man noteica limitu, kuru nedrīkstēju pārtērēt, jo man taču esot tēvs, kuram būtu finansiāli jānodrošina savi dēli. Tā es pirms diviem gadiem tiku pie septiņpadsmit latus vērtiem mākslīgās ādas rudens/ziemas zābakiem, kuri patiesībā bija vienīgie, kas iekļāvās manu pusbrāļu tēva noteiktajā limitā. Un māte atkal neprotestēja un neiebilda, jo viņa todien tika pie četriem jauniem kurpju pāriem – kvalitatīviem, no Itālijas vestiem, īstas ādas.

– Labrīt. – Uz ieejas sliekšņa mani sagaidīja jauna meitene, kura pār plecu bija pārlikusi garu, nevīžīgi sapītu bizi. – Ļoti ceru, ka esi ieradies, lai kādam patversmes dzīvnieciņam dāvātu mājas un mīlestību. – Meitene runāja jokaini, gluži kā multfilmu varone, piepildot savu balsi ar bērnišķīgumu.

– Labrīt. – Ar cimdos tērptajām rokām saberzēju aukstos vaigus. – Tāda doma man ir. Tikai vēl nezinu, ko īsti vēlos – kaķēnu vai suni, bet vienu gan zinu droši – negribu dzīvnieku, kas apēstu visu manu algu.

Meitene sacīja, ka noteikti atradīšot man piemērotu radību, tāpēc ieaicināja mani patversmes telpās, kur viņa bija sagatavojusi veselu bļodu rindu.

– Ja vēlies, vari man palīdzēt izdalīt ēdienu. – Viņa padeva man divas metāla bļodiņas un aicināja doties būru labirintā. – Tad pie reizes varēsi apskatīt arī visus patversmē mītošos dzīvnieciņus, kuri labprāt sagaidītu Ziemassvētkus jaukā, siltā miteklī kopā ar saimniekiem. Protams, visi grib elegantus, skaistus šķirnes dzīvniekus ar kilometru gariem ciltsrakstiem, bet šīs pamestās dvēselītes spēj dāvāt tādu mīlestību, ka visi ciltsraksti un elegance šķitīs vienaldzīgi.

Uzmanīgi iebīdīju barības bļodu būrī, kurā mitinājās liels vilku sugas suns, kas mīlīgi luncināja asti, bet tas nemazināja manas bailes no lielo izmēru vilku pēcteča. Daži suņi izskatījās novārguši un bailīgi, bet citi tramīgi un bēdīgi – šī aina manī radīja skumjas, kuras ar katru mirkli auga tikai lielākas. Domāju, ka atrasties dzīvnieku patversmē, lai tiktu pie mājdzīvnieka, kuru izmitināt savā dzīvoklī, būs patīkami un pacilājoši, bet es kļūdījos, jo gaisotne, kas te valdīja, šķita nospiedoša.

– Ja gribi uzticamu draugu, kas katru dienu sagaidīs mājās no skolas vai darba, tad ieteiktu ņemt taksīti, kurš mums ir ļoti draisks un mīlestību alkstošs, bet arī kaķi mums ir jauki. – Meitene norādīja uz tālāko eju, kurā periodiski varēja dzirdēt ņaudēšanu. – Protams, kaķis var nepamanīt saimnieka pazušanu vairāku gadu garumā, ja vien tam būs kāds, kurš dod ēdienu, bet tas vismaz nebūs jāved ārā pastaigāties katru dienu. Turklāt kaķu murrāšanai piemīt dziednieciskas īpašības.

Kaķa vienpatība un patstāvīgums šķita vilinošs, bet man vienmēr šķitis, ka esmu suņu cilvēks, tāpēc ilgāk uzturējos tieši pie suņu būriem, domādams par mīlestību, kuru varētu saņemt katru dienu, kad pārnāktu mājās. Mazā takšu puika skatiens mani iežēlināja tik ļoti, ka biju gatavs vairs netērēt laiku, uzkavējoties šajā vietā, kas no manis izsūca spēkus un pacilātību, kura manī bija mitusi lielās devās vēl šorīt.

– Es laikam ņemšu to takšu puiku. – Pārliecinoši paziņoju. – Es gribētu viņu vest mājās pēc iespējas ātrāk, jo…

– Es saprotu. – Meitene piegāja pie takša būra. – Šī vide daudziem šķiet nomācoša, jo lielu daļu dzīvnieku gaida iemidzināšana… bet tava izvēle ir lieliska, jo šis suņuks ir īsta mīļuma eksplozija. Takša iepriekšējais saimnieks suni bija ielicis aizsietā maisā, kuru izmeta šosejas malā. Diemžēl mums neizdevās noskaidrot suņa saimnieka identitāti, bet šim cilvēkam pašam jāsadzīvo ar savu netīro sirdsapziņu.

Patversmes darbiniece ilgi turpināja runāt, informējot mani par daudzu suņu un kaķu nežēlīgajiem dzīvesstāstiem, no kuriem daudzi bija grāmatu un filmu cienīgi, bet es tikmēr vēroju, kā viņa ar zilu tintes pildspalvu aizpilda veidlapu tukšās ailītes. Laiks vilkās gausi, bet jutos atvieglots, kad vajadzēja samaksāt par suņa potēm un medicīnisko apskati, lai pieliktu formalitātēm punktu un iegūtu suni bez vārda savā īpašumā.

– Vai esi jau izdomājis vārdu? – Meitene atvadoties vaicāja.

– Džimijs. – Šis vārds nāca spontāni. – Par godu aktierim Džeimsam „Džimijam” Dīnam.

Patversmes darbiniece vēsi pasmaidīja, liekot noprast, ka vārds viņai nepatīk, bet pēc mirkļa jau piekodināja, lai suni kārtīgi baroju, ķemmēju, mazgāju, mīlu un regulāri vedu pastaigās. Iecēlu suņupuiku klēpī un devos uz mājām, lai jau vēlāk dotos kakla siksnas, pavadiņas un suņu barības meklējumos.

Turpinājums sekos…

4 comments

    1. Manā ģimenē bijuši daudz suņi – neviens nav bijis no patversmes, bet arī labprāt tagad neatteiktos no patversmes suņa pieņemšanas, jo pēdējais suns pirms gada nomira. Tikai pagaidām dzīvoju pārāk mazā dzīvoklī, lai varētu atļauties vēl paņemt suni – nepietiktu vietas.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s