“Visi monstri ir cilvēki” 9. turpinājums


2013. gada 6. decembris

Atvēru koka vārtiņus, kurus kopā saturēja tikai pāris satrunējuši dēļi un zila izolācijas lenta, kas savu krāsu bija zaudējusi jau labu laiku atpakaļ. Plānā sniega kārta nedaudz nomaskēja gružus un salauztās mēbeles, kas mētājās pagalma vidū, bet malkas šķūnis ar iebrukušo jumtu pat ar sniega kārtu izskatījās traģiski. Palūkojos mājas logos, kas izskatījās drūmi tumši, jo istabās nebija piekārti dienas aizkari, lai padarītu skatu kaut nedaudz mīlīgāku. Mani pārņēma aukstums, bet ne tāpēc, ka ārā bija mīnus divdesmit septiņi grādi pēc Celsija, bet gan tāpēc, ka šī vieta, kura bija manas bērnības mājas, pēkšņi šķita kļuvusi biedējoša un sveša.

Atcerējos, kā ar brāli šūpojāmies šūpolēs, kuras nu bija saplēstas un vienā striķī žēlīgi nokarājās no lielā ozola zara, kurā rēgojās arī sen būvēt iesākts koka štābiņš. Viss šeit šķita miris – pat pagātnes atmiņās iestrēgušais prieks un bezrūpība.

Pagāju garām lielai atkritumu kaudzei, līdz nonācu pie ieejas durvīm, kuras rotāja mākslīgo skuju Adventes vainags, kuru atcerējos vēl no laikiem, kad nemācījos skolā. Uzmanīgi pieklauvēju pie durvīm, baidīdamies, ka katra niecīgākā kustība spētu šīs vecās durvis izlauzt no eņģēm, bet neviens nenāca, lai mani ielaistu mājā, tāpēc klauvēju vēlreiz.

– Eju, eju… – Atskanēja aizsmakusi, nīgra balss. – Varējāt jau vēstules pastumt pa durvjapakšu, lai es netraucēti varētu pagulēt.

Pagulēt?! Bija taču pusdienlaiks.

Durvis atvērās un redzēju to ailā stāvam kalsnu, salīkušu vīrieti, kura seju klāja tumšs, vairākas dienas neskūts apmatojums, bet lūpu kaktiņā viņam karājās nesen aizdegta cigarete. Viņa skatiens no miegaina pārvērtās apjukušā, bet tad tajā parādījās sapratne.

– Daniel?! – Cigarete izkrita no mutes, atsitoties pret zemi un izbārstot sārti kvēlojošās oglītes dzirksteles pa priekšnama grīdu. – Ko tu šeit dari?

Nezināju, kā lai uzrunāju šo cilvēku, kuru nebiju saticis veselus astoņus gadus, kaut gan mūs nešķīra nemaz tik liels attālums, lai regulāras tikšanās šķistu kaut kas neiespējams vai pat diži apgrūtinošs.

– Sveiks, tēt! – Uzrunājot viņu šādi, kaklā parādījās kamols. – Vienkārši atbraucu, lai apciemotu tevi.

Pēc astoņiem gadiem izdomāju tevi apciemot – tāpat vien, bez jebkādām savtīgām interesēm, lai beidzot iemidzinātu pagātnes dēmonus uz visiem laikiem.

            – Viens pats?

– Jā, atbraucu viens. – Un tikai tad, kad biju pateicis šos vārdus, apzinājos to baiso vēstījumu. – Ar pēcpusdienas autobusu. – Balsī brīžiem iezagās nazāls tonis.

– Nāc iekšā. – Viņš palaida mani sev garām, lai ļautu man spert soļus pa gaiteņiem un telpām, kuras joprojām labi pārzināju.

Ejot uz viesistabas pusi, atvēru pleca somu, no kuras izņemu lielu maltās kafijas paku, Fazer šokolādes tāfelīti un puslitrīgu vodkas pudeli. Alkoholu ciemakukulim biju iegādājis, lai atmaidzinātu vecā vīrieša sirdi, jo zināju, ka tieši tas no manām dāvanām viņa sirdij šķitīs vistīkamākais. Noliku šīs trīs lietas uz viesistabas noputējušā žurnālgaldiņa un apsēdos uz dīvāna, kura atsperes izdeva žēlīgas skaņas.

– Tevi mamma sūtīja? – Viņš uzreiz atvēra vodkas pudeli, lai ielietu daļu tās satura ūdens glāzē. – Ja viņa atkal grib no manis piedzīt alimentus, tad ir jau par vēlu, jo jūs ar brāli jau sen esat pilngadīgi.

– Nē, mani nesūtīja mamma un es nevēlos no tevis piedzīt nekādus uzturlīdzekļus vai lūgt meteriālo atbalstu. – Salti atcirtu, kaut gan vēlējos pateikt, ka kārtīgs vīrietis alimentus būtu godīgi maksājis arī tad, ja bērna māte tos nemaz nebūtu prasījusi. – Gribēju vienkārši ar tevi parunāt.

– Ak, tomēr sirdsapziņa moka. – Viņš pasmīnēja, atklādams dažus dzeltenīgus, cigarešu dūmu apkvēpinātus un sabojātus zobus. – Pametāt tēvu vienu, tāpēc tagad slikti iemigt un vainas apziņa moka.

Sasodīts, vecais muļķi, tu mūs visus solīji nogalināt, kad pārnāci mājās pielējies pilns kā sūnas pēc rudens lietiem. Tu, paštaisnais alkoholiķi, bezatbildīgais āpsi, nolādētā padibene!

            – Es negribu tagad sākt mazgāt visu netīro veļu, turklāt es tolaik, kad jūs izšķīrāties, biju tikai desmit gadus vecs, tāpēc nedomāju, ka kaut mazākajā mērā būtu vainojams mūsu ģimenes iziršanā. – Ievilku elpu, aizskaitīju līdz desmit un atsāku runāt. – Un tu ne reizes neiedomājies, ka vajadzētu uzmeklēt mani, lai vienkārši aprunātos, lai sniegtu kādu padomu, kurš man tik bieži bija nepieciešams…

Tēva sejā ar jaunu spēku uzplauka nicinošs smīns.

– Tu esi tāds pats kā tava māte – māki tikai norādīt uz lietām, ko citi dara nepareizi. Ja atnāci mani mācīt dzīvot, tad tur ir durvis. Ej!

Un es piecēlos, lai dotos prom.

– Zini, es tikai atnācu pateikt, ka piedodu tev par visu. Es tev piedodu par to, ka neieradies uz tēvu-dēlu sporta spēlēm, kurās mani vienaudži apsmēja, sakot, ka esmu tik pretīgs, ka miesīgais tēvs mani ienīstot. Es tev piedodu arī par to, ka izjauci manu desmitās dzimšanas dienas ballīti, kuras laikā tu izdemolēji māju, aizbaidīji manus ciemiņus un sašķaidīji dzimšanas dienas torti. Es tev piedodu… Tikai man ārkārtīgi žēl, ka man nekad blakus nebija tēva.

– Vācies! Tūlīt pat! – Viņš bļāva ar tādu spēku, ka siekalas šķīda uz visām pusēm. – Un savāc savas smirdīgās dāvanas.

Kafijas paka ar lielu spēku ietriecās man mugurā, bet šokolādes tāfelīte saplīsa druskās, kad tā atsitās pret potīti. Vodkas pudele nelidoja. Laikam alkoholu viņš mīlēja tik ļoti, ka tā dēļ bija gatavs zaudēt pēdējās pašcieņas drupačas, kas vēl pāri bija palikušas.

Aizvēru aiz sevis ārdurvis un tad sāku skriet, cik jaudas. Kaklu dedzināja aukstais gaiss, bet bailes, ka viņš varētu man dzīties pakaļ, lika nosvīst viscaur slapjam, līdz drēbes pieplaka miesai gluži kā pielīmētas.

Pēc desmit minūtēm kājas bija mani ievedušas klusā meža ielokā. Apkārt nevienu nemanīju.

– ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ. – Kliedzu, cik bija manos spēkos.

Dusmas lauzās ārā un tām drīz pievienojās arī karstas asaras, kas gāzās pār vaigiem, ietekot mutē, liekot izbaudīt to nepanesami sāļo un pazemojumiem pilno garšu.

 

2013. gada 9. decembris

            Skolā gaisotne pēkšņi bija kļuvusi satraukuma pilna, jo tika gatavoti Ziemassvētku pasākumam veltīti priekšnesumi, skolnieki medīja skolotājus, lai uzzinātu konsultāciju laikus, aktīvākie audzēkņi gatavoja rakstus skolas avīzei, bet apkopējas darīja visu iespējamo, lai gaiteņos radītu svētku noskaņu, izpušķojot kāpņu margas un durvju ailas ar krāsainiem eglīšu rotājumiem. Gandrīz visi bija ierauti šajā trakuma piepildītajā virpulī, kurā valdīja klišejas un komercializācija, bet es nevēlējos tam visam piederēt – Ziemassvētki ir ģimenes svētki, bet man ģimenes nav. Turklāt lielākā daļa nemaz nesaprata šo svētku iemeslu un jēgu, jo domāja, ka tie ir apdāvināšanas un resna, sarkanā tērpta veča svētki, kaut gan patiesībā Ziemassvētki ir Dieva dēla dzimšanas diena. Es Dievam ticu, bet neapmeklēju baznīcu, jo arī tā ir cilvēku izgudrojums. Vai tāpēc, ka lūgšu Dievu savā dzīvoklī, skolas tualetē, vilcienā vai zem tilta, nevis baznīcā, es nonākšu ellē? Nedomāju vis. Esmu dzirdējis par cilvēkiem, kas apmeklē baznīcu tikai tāpēc, lai paceltu savas akcijas līdzcilvēku acīs – pārsvarā tā dara deputāti un augstos amatos esoši biznesmeņi, jo viņiem ir svarīgs apkārtējo viedoklis. Un cilvēki akli tic, ka cilvēks, kurš apmeklē baznīcu, ir apveltīts ar šķīstu sirdi. Dzīve ir piepildīta ar meliem pat tad, kad cilvēki klusē.

Nodarbības skolā bija kļuvušas vēl garlaicīgākas nekā parasti, jo mācībām atvēlētais laiks tika izmantots, lai izmēģinātu Ziemassvētku pasākuma priekšnesumus un sadzejotu tekstus svinīgās daļas atklāšanai.

– Daniel, tu neesi bijis uz nevienu klases kopdziesmas mēģinājumu. – Skolotātja Plikšķe ar rādītājpirkstu nosodoši tēmēja manā virzienā. – Tu uzvedies kā tāds atkritējs mūsu draudzīgajā kompānijā.

Turpināju savā rūtiņu kladē zīmēt ainas no japāņu mangām, radot savu pasauli, kurā aizbēgt no šīs bezjēdzīgās mācīšanās vidusskolā, kurā neko dzīvei noderīgu pagaidām nebiju ieguvis.

– Vai tu kādreiz verētu arī klausīties, ko es saku?! – Klases audzinātāja pielēca kājās no polsterētā atzveltnes krēsla, kurā vēl pirms mirkļa sēdēja. – Tu absolūti necieni ne savus skolas biedrus, ne skolotājus, ne mani un pat ne savu māti. Varbūt vēlies, lai viņa atkal tiek izsaukta uz skolu?

– Man vienalga.

– Tas man nav nekāds jaunums. – Viņa nazālā tonī iekliedzās. – Varbūt mums vajag pielietot nedaudz radikālākus paņēmienus, piemēram, izslēgšanu no skolas?!

– Es nesaprotu, kur šeit ir problēma? Jā, skolu neapmeklēju tik bieži, cik jūs to vēlētos, jo man ir darbs, bet mācībās esmu sekmīgs.

– Sekmīgs, bet tāpat mācies visskliktāk no mūsu klases, turklāt nepiedalies nevienā no ārpusskolas aktivitāšu pulciņiem. – Skolotāja ieskatījās klases sekmju žurnālā, meklēdama tajā jaunu tematu strīda turpināšanai. – Un šorīt tu kavēji pirmo nodarbību. Gribētu zināt, kāpēc?

– Jo izvedu suni pastaigā. – Asi atcirtu. – Turklāt šodien, pirmās nodarbības laikā, jau atkal skolotāja veltīja matemātikai veltīto laiku, lai apspriestu gaidāmo Ziemassvētku ludziņu, kurā viņas audzināmā klase ieguvusi visvairāk lomu. Var jau būt, ka tam visam ar matemātiku ir kaut kāds sakars, bet es to dziļi apšaubu.

– Tad nāc un pats novadi kādu stundu! – Skolotāja Plikšķe ieķērcās. – Domā, ka ir tik viegli paciest baru pretī runājošu deģenerātu?!

– Es neko nesaku par to, ka novadīt nodarbību ir viegli, bet gan par to, ka šomēnes skolotājas koncentrējas uz Ziemassvētku pasākumu, tādējādi ignorējot mācību darbu. Mums taču šogad gaidāmi noslēguma eksāmeni.

– Daniel, lūdzu, aizveries. – Atskanēja balss no aizmugurējiem soliem.

– Jā, Daniel. Beidz tēlot kaut kādu zubri, kuram reāli baigi rūp kaut kādi eksāmeni. Tu bieži pat uz stundām nejēdz ierasties. – Pirmajam protestētājam pievienojās nākamais.

– Labi, klase, nomierinamies. – Audzinātāja pārtrauca kņadu. – Ar Danielu vienkārši nav nekādas jēgas sarunāties, tāpat atradīs attaisnojumus un vainos citus, tāpēc…

Atskanēja zvans, kas vēstīja, ka šī mokošā nodarbība beigusies. Sākās krēslu un solu grūstīšana un cīņa par to, kurš pirmais tiks līdz izejas durvīm, tāpēc šo darbību radītās skaņas apslāpēja absolūti visu, ko skolotāja Plikšķe teica. Šī kņada bija lielisks aizsegs, lai izslīdētu no klases, izvairoties no papildu sarunas ar skolotāju.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s