“Visi monstri ir cilvēki” 10. turpinājums


2013. gada 14. decembris

Kopā ar Zeldu un Jutu pusdienojām kādā nesen atvērtā kafejnīcā, kuras izkārtne pie ieejas vēstīja, ka šeit pasniedz gardāko kafiju un svaigākās smalkmaizītes pilsētā, bet pasniegtie dzērieni un ēdieni tomēr apliecināja, ka izkārtne melo. Šīs kafejnīcas piedāvājums ar neko neatšķīrās no citu kafejnīcu piedāvātā, pat tās interjers līdzinājās simtiem citās kafejnīcās redzētajiem. Par spīti visam, bija jāatzīst, ka šeit jutāmies mājīgi – raupjās mūra sienas un ap masīvkoka galdiņiem izkārtotie dīvāni radīja māju sajūtu, tāpēc jutāmies ērti un nepiespiesti. Zelda pat iecēla ziemas zābakos tērptās kājas dīvānā, nosmērējot divus dekoratīvos spilvenus ar dubļiem.
– Zeld’, šeit taču pēc tam būs jāsēž arī citiem. – Juta aizrādīja un izgrūda draudzenes kājas laukā no dīvāna. – Pacenties būt kulturāla vismaz tad, kad esam ārpus mājām.
– Labāk beidz mani komandēt un pastāsti Danielam, kur mēs bijām pagājušonedēļ. – Zelda draudzīgi iebukņīja draudzenei sānā.
– Stāsti pati.
– Labi, Daniel, tad klausies. Mēs tikai nesen atgriezāmies no Londonas, kur mani apstiprināja vienam projektam.
– Nopietni?! Es taču zināju, ka tev viss ar to modeles darbu izdosies un ies tikai uz augšu.
– Nav jau nekas dižs. – Zelda centās tēlot vienaldzību, kaut gan viņa knapi valdīja prieku un kūsājošu sajūsmu. – Apmaksāja mums abām biļetes uz Londonu un viesnīcu, bet par fotosesiju apģērbu katalogam saņēmu četrsimt latus, kurus drīz jau būsim notriekušas, jo es ievācos Jutas dzīvoklī, kurā reāli ir tik maz mēbeļu, ka nācās šo to nopirkt.
– Nemuldi. – Juta piktojās. – Es vienkārši esmu minimāliste.
– Minimāliste, kura guļ uz piepūšamā matrača, bet drēbes karina uz aizkaru stangas.
Kopīgi smējāmies, pavelkot savam jautrības vilnim līdzi arī pašu Jutu, kas vairs nespēja notēlot aizvainoto draudzeni.
– Daniel? – Pēkšņi izdzirdēju balsi no blakus galdiņa.
– Tom?! – Neticīgi uzlūkoju draugu un tikai tad pamanīju, ka viņam blakus sēž Marta ar bērnu uz rokām. – Sveika, Marta!
Sasveicinājāmies un es iepazīstināju draugus savā starpā, bet mans skatiens periodiski atgriezās pie autiņos ievīstītā bērna, kuru Marta tik rūpīgi un mātišķi aijāja. Tas taču nevarēja būt viņu bērns, jo tad man Toms to būtu pateicis laikā, kad vēl biju apmeties viņu dzīvoklī.
– Vai varu tevi apsveikt? – Vaicāju Tomam, bet lūkojos uz mazuli.
– Ja tu domā par manas ģimenes pieaugumu, tad jā. – Toms staroja, lūkojoties uz savu pirmdzimto. – Novembrī kļuvām par vecākiem.
– Bet kāpēc tu man neko neteici, kad dzīvoju pie jums?
Marta uzrāva degunu brīdī, kad viņas skatiens sastapās ar manējo, tāpēc uzreiz sapratu, ka viss, ko turpmāk teiks Toms, būs meli, lai tikai slēptu faktu, ka Marta nevēlējās, lai es būtu informēts par viņu jaundibinātajā ģimenītē notiekošo.
– Mēs nolēmām, ka nevienam neteiksim līdz brīdim, kad bērns būs piedzimis.
– Bet kāpēc tad nepateici to man, kad bērns bija piedzimis? Mans telefona numurs taču tev ir.
– Es… Es vienkārši…
– Tu vienkārši nevēlējies to viņam teikt, jo esi totāls draņķa gabals, ne draugs. – Zelda iejaucās sarunā un pēc pateiktā viņa pašapmierināti pasmīnēja. – Draugi tā nedara.
– Zelda! – Centos meiteni pārtraukt.
– Daniel, nepārtrauc mani! Tu ļauj cilvēkiem spļaut sirdī un bradāt pa dvēseli, bet es to vairs negribu pieļaut, jo esmu tavs draugs. Patiess draugs, kuram rūp, kas ar tevi notiek, nevis kā šis fucking nolādētais pajoliņš.
– Skuķēn, pieturi muti. – Beidzot sarunā iesaistījās arī Marta.
– Ja nebūtu sākusi runāt, tad nemaz nebūtu apjautusi, ka neesi orangutānu mātīte. – Zelda piecēlās kājās. – Daniel, Juta, iesim prom!
– Tā būs labāk visiem. – Sacīja Toms, mierinot Martu, kas tobrīd izskatījās satriekta.
– Ak, jā, Tom, es tev piedodu, ka biji draņķīgs draugs. – Pasmaidīju un iedomājos, ko par šo visu teiktu Natālija Loraka. Piedošanas terapiju viņa noteikti nebija iedomājusies šādu.

Kafejnīcas apmeklētāju skatienu pavadīti pametām kafejnīcu, ļaujot, lai putenis rotaļājas ar drēbēm un matiem, iepinot tajos baltas, mirdzošas sniegpārslas, kuras ātri vien izkusa, izjaucot rūpīgi veidotās frizūras. Ielauzos meitenēm pa vidu un draudzīgi apķēru viņas, pievelkot sev cieši klāt.
– Jūs esat nenormālas, īpaši jau Tu, Zelda. – Mūsu sejas bija tik cieši saspiestas, ka izelpas sakrustojās, izkausējot pretī krītošās sniegpārslas. – Bet tieši tādas jūs man patīkat, tieši tādas.

2013. gada 20. decembris

Šodien skolas lielajā zālē valdīja totāls haoss – skolēni, tērpušies smieklīgos kostīmos, skraidīja pa skatuvi, meklēdami savus deju partnerus, skolotājus, teātra pulciņa vadītāju, pianistu un dažādus priekšnesumiem nepieciešamos atribūtus. Līdz svinīgajai Ziemassvētku pasākuma atklāšanai bija palikusi tikai nedaudz vairāk kā pusstunda, tāpēc varēja vērot, kā ierodas pirmie skatītāji – pārsvarā skolotāji, tehniskais personāls, audzēkņu vecāki un draugi. Stāvēju netālu no ieejas blakus savas klases audzinātājai, kas rokās turēja trīsdesmit liecības, kuras solījās izdalīt to īpašniekiem tikai pēc pasākuma beigām, lai neviens nesadomātu aizlaisties mājās pirms Ziemassvētku koncerta beigām.
Pamanīju, ka skolotājas Plikšķes skatiens klīst apkārt, meklējot kādu nezināmu personu, līdz viņa beidzot pievērsās man.
– Daniel, esi tik laipns un pasargā manas mantas, kamēr es aiziešu uz dāmistabu. – Viņa samākslotā laipnībā noteica, iegrūžot man rokās sarkanu lakādas rokassomiņu un liecību kaudzīti. – Nekur nepazūdi! Es drīz atgriezīšos.
Pametu skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, ka mani neviens nevēro, tad, pārliecinājies, ka nemanu nevienu aizdomīgu skatienu, pāršķirstīju liecību kaudzīti, līdz atradu savējo. Atviegloti nopūtos un papīra gabalu aizbāzu aiz džempera, bet pārējās liecības sakārtoju glītā kaudzītē.
– Paldies, Daniel. – Audzinātāja bija atgriezusies no tualetes ar pamatīgu pūdera kārtu uz bālās sejas, bet viņas jau tā stīvie mati nu smaržoja pēc jaunas matu lakas devas.
Jau grasījos izlavīties no lielās zāles, kad pamanīju telpas virzienā tuvojamies Martu un Tomu – viņiem ceļā stāvēju arī es, tāpēc no tikšanās nebija iespējams izvairīties. Prātoju, kā man reaģēt, kad satiksimies, bet, jo vairāk domāju, jo lielāks juceklis manā galvā valdīja.
Toms jau bija pavisam tuvu, tāpēc vairs nebija daudz laika, lai izlemtu – sveicināt viņu, vai tomēr ignorēt.
– Sveiks. – Neveikli izgrūdu.
Nācēju skatieni pievērsās man, bet sveicienu neviens no abiem neatņēma, tikai ar neticību sejās lūkojās manā virzienā pavisam īsu mirkli, bet tad novērsās, lai dotos tālāk un ieņemtu labākās sēdvietas zālē.
– Daniel, uz kurieni jau sataisījies? – Audzinātājas balss atskanēja man aiz muguras.
– Uz tualeti. – Laipni atbildēju, lai tikai izvairītos no papildjautājumiem. – Drīz būšu atpakaļ, bet jūs jau varat doties pie pārējām skolotājām, lai neviens cits neapsēstos jūsu vietā.
– Vai, cik laipni no tavas puses, Daniel. Laikam jau būsi manu teikto par uzvedības mainīšanu ņēmis vērā.
– Protams, skolotāj! – Tikai uz īsu mirkli izjutu sirdsapziņu kaut kur kņudam pakrūtē, bet atmiņa bija spēcīgāka, tāpēc nolēmu doties prom, lai izdarītu to, kas jau sen brieda manās domās.

– Suni gan varēji atstāt ārā. – Brālis pikti nomurmināja. – Sīkajiem varētu rasties kaut kāda alerģija.
– Adrian, tu taču negribi, lai Džimiju atstāju uz ielas. – Ielaidu suņu puiku dzīvoklī, par spīti brāļa ierosinājumam atstāt radību uz ielas. – Un es jums atnesu dāvanas. Nav nekas dižs… – Izvilku no pleca somas lielu dāvanu maisiņu, kuru biju piepildījis ar dažādiem saldumiem. – …bet domāju, ka saimniecībā noderēs.
– Ir arī Mars batoniņi?
– Jā, un arī Snickers šokolādes batoniņi, Fazer šokolādes, Geisha konfektes un arī pāris mandarīni, lai dibens neaizliptu. – Abi saskatījāmies un pasmaidījām, jo parasti tā teica mamma, kad ēdām pārāk daudz saldumus. – Tikai neapēd viens.
Dzīvoklī valdīja bezgaiss, kurā jaucās arī svaigi ceptu kartupeļu, cigarešu dūmu un alkohola dvingas.
– Jums nevajadzētu smēķēt šeit, kad mājās ir bērni. – Aizrādīju.
– Mēs jau tikai virtuvē, kad sīkie guļ, bet arī tad paveram vaļā mazu loga šķirbiņu. Neaugs jau viņi sterilā vidē, nē. – Brālis aizdedza cigareti un piedāvāja man vienu, bet es atteicos. – Būs pašam bērni, tad zināsi, kas un kā, tad arī varēsi mani pamācīt, ja ko gudru uzzināsi.
Paņemu pāris Geisha šokolādes konfektes, kas mētājās pleca somas dibenā, un iztinu tās no papīrīšiem, lai pabarotu ar tām Džimiju, kurš tās kāri notiesāja.
– Kopš kura laika tev vispār ir suns?
– Nesen paņēmu no patversmes, lai nebūtu vienam tik garlaicīgi.
– Kā – vienam?! Vai tad tu nedzīvo pie tā sava drauģeļa, kuram ir tā resnā vecene?
– Nē, tagad es dzīvoju viens.
– Muterīte par dzīvokli maksā un naudu dod?
– Nē, es strādāju.
– Labi maksā?
– Nesūdzos.
– Varbūt vari man aizšaut kādus pāris simtus? – Viņš blenza grīdā. – Vienkārši nesen sanāca baigie sūdi un vajadzēja no mentiem atpirkties, tāpēc atdevām tiem lohiem visu ietirgoto naudu. Vajag naudu jaunai precei – kaut vai tikai iesākumam.
– Tik bagāts es neesmu. – Patiesībā man bija iekrāti pāris simti latu, bet nevēlējos tos Adrianam aizdot, jo zināju, ka parāds netiks atdots. – Tev vajadzētu pielikt punktu tam biznesam, kamēr nav sanākušas lielākas nepatikšanas.
– Es netaisos vergot par kaut kādiem sūda grašiem. – Brālis noslaucīja degunu džempera piedurknē, kurš izskatījās vismaz pāris nedēļas nemazgāts. – Neaizdosi tu, aizdos kāds cits. – Tad sekoja gara pauze, kuras laikā Adrians klusēja, bet es glaudīju Džimija galvu. – Varbūt gribi nākt atpakaļ pie mums?
Uz brīdi apmulsu, bet tad sapratu, ka naudas problēmas brāļa ģimenē pašlaik ir nopietnas, tāpēc viņš atkal vēlas mani izmantot, lai gūtu finansiālu atbalstu.
– Es nevaru. Man ir labs dzīvoklis, izdevīgi īres nosacījumi, es nevēlos to visu zaudēt, turklāt man patīk dzīvot vienam. – Iecēlu suni klēpī, lai tas varētu uzlikt galvu man uz rokas un pagulēt, kamēr mēs runājam. – Jums taču arī ir vieglāk bez manis – vairāk vietas, lielāka brīvība, turklāt jūs esat viena ģimene un man jāļauj jums kā tādai dzīvot.
– Laikam jau. – Adrians nelabprāt piekrita.
Tā mēs vairākas stundas sēdējām un runājām par bērnību un tagadni, līdz es sapratu, ka Adrianam vecāku mīlestības ir trūcis un joprojām trūkst tikpat ļoti kā man. Iespējams, ka tieši tāpēc brālis uzaudzis par tādu materiālistu, jo ir pārliecinājies, ka nauda nemelo un neliekuļo, kā to dara cilvēki. Bet nauda cilvēku izmaina – tā viņā pamodina alkatību, varaskāri, egoismu, apslāpējot visu labo, kas cilvēkā mīt. Ja kādam nauda ir galvenā dzīves vērtība, tad tas ir tikai laika jautājums, kad viņš būs gatavs pārdot arī savu dvēseli, ja vien viņam tiks piedāvāta pareizā summa.
Izjutu žēlumu pret Adrianu, jo viņš pats neapzinājās, cik nožēlojams un izmisuma pilns kļuvis, tāpēc dažbrīd gribēju izvilkt no somas naudas maku, lai uzdāvinātu viņam tos divsimt latus, kurus tik ilgi biju krājis. Saprāts man to neļāva darīt, jo brīdināja, ka atkal tikšu izmantots.
Man patika periodi, kad brālim nebija tik daudz naudas, cik viņš to vēlētos. Man vispār patika cilvēki, kuriem nebija daudz naudas, jo tad viņi šķita patiesāki.
Vakarpusē mājās pārradās brāļa sieva, tāpēc es atvadījos un pametu viņa ģimenes dzīvokli. Mājupceļā iegriezos tuvākajā Narvesen kioskā, lai iegādātos pāris šokolādes batoniņus, divus hotdogus, minerālūdens pudeli un pāris žurnālus, kurus palasīt brīžos, kad televīzijā rādīs tikai kārtējās muļķības un filmu atkārtojumus.
Jocīgi, bet arī mani pēkšņi bija pārņēmusi Ziemassvētku gaidīšanas sajūta, tāpēc nolēmu nākamo dienu veltīt dāvanu iegādei.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s