“Visi monstri ir cilvēki” 11. turpinājums


2013. gada 24. decembris

– Nespēju noticēt, ka Juta izvēlējās Ziemassvētkus pavadīt kopā ar saviem puritāniskajiem vecākiem, kas paši savu meitu pazīst tikai virspusēji, gluži kā tādu paziņu, ko nākas satikt radinieku sanākšanas svētkos. – Zelda iemeta kniedēm rotāto somu dīvānā un tad pietupās, lai samīļotu Džimiju. – Esmu tik fucking dusmīga. Nolādēts! Biju izplānojusi fantastisku Ziemassvētku vakaru, es pat biju nolēmusi pagatavot ēdienu.
– Zelda, nedusmojies. – Palīdzēju meitenei novilkt garo ziemas mēteli un tad to pakāru pie degošā kamīna, lai karstums izžāvētu slapjos, sniega radītos pleķus. – Ja tas tevi kaut mazākajā mērā var nomierināt, tad es varu pateikt, ka priecājos par to, ka svinēsim Ziemassvētkus kopā. Turklāt esmu nopircis tev dāvanu.
Meitene sāka rakņāties somā, izmētājot savu kosmētiku pa dīvānu, līdz atrada meklēto – mazu, dāvanu papīrā ievīstītu sainīti.
– Arī man tev ir dāvana – nopirku jau pirms kāda mēneša, jo, kad to ieraudzīju, uzreiz iedomājos par tevi. – Viņa pasniedza man kastīti un tad vēroja, kā es to izsaiņoju.
Tajā bija vairākas aproces – viena no tām bija izgatavota no melnas ādas, izrotāta ar metāla kniedēm, cita bija veidota no neskaitāmiem dzelzs krustiņiem, kurus klāja melna krāsas kārta, bet vēl pāris aproces bija savērptas no daudzām mazām koka bumbiņām. Divas no tām apliku ap labo, bet atlikušo pārīti ap kreiso roku – tikai tad sapratu, kāpēc Zelda man tās dāvājusi.
– Lai apslēptu rētas?
– Tu nu gan esi attapīgs. – Meitene iespurdzās. – Bet tagad laiks manai dāvanai.
Izvilku no pagultes dāvanu maisiņu, kurā Zeldai domāto dāvanu biju apbēris ar ledenēm, šokolādes konfektēm, konfeti papīrīšiem, dažiem eglīšu rotājumiem un apaļām svecītēm.
Zelda izbēra dāvanu maisiņa saturu uz grīdas, bet tad visā dekorāciju burzmā meklēja galveno dāvanu – kaklarotu. Meitene to pacēla gaisā un vēroja trīs vilku galvu formās veidotos sudrabkrāsas kulonus – to mutēs vizēja zili stikla pilnmēneši, bet radību acu dobumos mirdzēja rubīnkrāsas akmentiņi. Starp šīm galvām šķindēja dekoratīvi metāla dzelkšņi ar noapaļotām smailēm un melnas akmens bumbiņas. Palīdzēju draudzenei rotu aplikt ap kaklu, lai viņa varētu novērtēt tās svaru un skaistumu, kas kļuva vēl iespaidīgāks, kad pieskārās viņas maigajai ādai.
– Daniel, tā ir tik skaista. – Zelda ievilka dziļu elpu un šķita, ka negrasās to izpūst laukā. – Ak… Tu manu gaumi pārzini labāk nekā es pati. Paldies!
– Viss, pietiek slinkot! – Padevu Zeldai roku, lai palīdzētu meitenei piecelties. – Sāksim gatavot svētku vakariņas.
Līdz vakaram rosījāmies pie plīts, lai sagatavotu kaut ko ievērības cienīgu, izmantojot vairāku pavārgrāmatu sniegtos padomus gaļas ēdienu un desertu gatavošanā. Protams, neiztikām arī bez ķēmošanās – pateicoties tai, sabojājām kartupeļu biezeni, tāpēc nācās to gatavot atkārtoti. Vairāku stundu laikā bijām pagatavojuši karbonādes ar sēņu un siera cepurītēm, kartupeļu biezeni, ceptus vistu stilbiņus medus mērcē, zaļos salātus, siera salātus, augļu salātus un augļu želeju ar putukrējumu. Un tikai tad, kad darbs bija galā, sapratām, ka esam ļoti izbadējušies.
– Priecīgus Ziemassvētkus! – Iesaucos un apkampu Zeldu. – Paldies, ka man esi.
– Hei, hei! Tikai nekādas sentimentālas puņķošanās un banālas atzīšanās mīlestībā. – Zelda atbrīvojās no manām skavām un sāka piepildīt savu šķīvi ar ēdienu. – Es tāpat to visu zinu.

– Kāpēc tu man nekad neesi vaicājis, kāpēc man patīk meitenes? – Zelda ēda augļu želeju, nosmērējot muti ar putukrējumu. – Vai tiešam tas tevi nekad nav interesējis – kāpēc daži cilvēki ir homoseksuāli?!
– Man vienmēr šķitis, ka uzdot tādus jautājumus nav īpaši pieklājīgi. Tā ir tava izvēle.
– Patiesībā tā nav mana izvēle. – Zelda iedūra karoti desertā un pastūma trauku prom no sevis. – Tā nekad nav bijusi mana izvēle. Laikā, kad piedzimu, man neviens nejautāja, vai vēlos būt lesbiete vai parasta, heteroseksuāla sieviete – man neviens nepiedāvāja izvēles iespējas. Uzskatu, ka pasaulē nebūtu neviena homoseksuāla cilvēka, ja visiem būtu ļauts izvēlēties, ko viņi vēlas mīlēt. Saproti – mīlēt, nevis iekārot?! Maldīgi domā tie, kas uzskata, ka mēs esam kaut kāda fucking slima kopiena, kurai nav nekādu morāles normu un, ka mūsu vienīgā misija šajā pasaulē ir iedragāt tradicionālās ģimenes modeli.
– Tad kas to nosaka, ja ne jūs paši?
– Es nezinu. Varbūt mūs tādus radījuši augstāki spēki, varbūt patiešam pastāv kaut kāds homoseksuālais gēns, kas ir mūsos, bet tā noteikti NAV slimība. – Zelda pretīgumā izrunāja pēdējos vārdus. – Mēs vienkārši nespējam mīlēt pretējo dzimumu tā, kā mīlam savējo.
– Bet dzirdēts, ka homoseksuāli cilvēki dibina normālas ģimenes, apprecas ar pretējā dzimuma pārstāvi, audzina bērnus.
C’mon, normālas?! Piedod, Daniel, bet ja dzīve nemitīgos melos tev šķiet normāla, tad tu esi galīgi jucis. Daudzas šādas ģimenes laika gaitā izjūk – iedomājies, cik pazemota jūtas tā persona, kad uzzina, ka lielu daļu sava mūža pavadījusi kopā ar cilvēku, kurš patiesībā ir homoseksuāls. Un kā jūtas bērni?!
– Vai tas nozīmē, ka tu negribi bērnus? – Neticīgi vaicāju.
– Gribu, bet uzskatu, ka homoseksuāliem cilvēkiem nevajadzētu audzināt bērnus, kaut gan nešaubos, ka viņi to lieliski spētu un spēj izdarīt. Tas vienkārši nav pareizi, tāpat kā visi tie praidi un viendzimuma laulības.
Zelda mani pārsteidza, jo nebiju gaidījis, ka viņai par homoseksuāliem cilvēkiem ir šāds viedoklis – tas nebūt nelīdzinājās tam, ko šādi orientēto cilvēku organizāciju pārstāvji sludināja televīzijā un medijos.
– Es tikai gribu mīlēt, neizpelnoties nosodījumu par to. – Viņa klusi nočukstēja un turpināja ēst desertu.

2013. gada 27. decembris

Kopīgi ar Zeldu devāmies pie Natālijas Lorakas, lai apmeklētu pēcsvētku psihiatrijas seansu, kas, ārstesprāt, esot ļoti svarīgs, jo depresīvus cilvēkus destruktīvas domas visvairāk nomācot tieši svētku un pēcsvētku laikā. Kādā no iepriekšējiem seansiem viņa bija ieteikusi, lai sameklēju kādu, ar ko kopā pavadīt svētkus, lai tie nešķistu vientuļi, jo kopā arī skumt ir vieglāk.
Tomēr skumjas es vairs nejutu, jo biju ielaidis sevī svētku sajūtu, kurai pilnībā ļāvos – pat šķietami muļķīgajai komercijai, kas man iepriekš tik ļoti riebās. Nu es smaidīju, ieraugot izdekorētos veikalu skatlogus, bet vēl laimīgāks jutos brīžos, kad varēju sēdēt kādā no pilsētas kafejnīcām un skatīties uz ainavu aiz loga, malkojot gardu karstvīnu, kas sasildīja visu ķermeni. Nesmādēju arī Ziemassvētku atlaides, kuras pārpludināja veikalus, tādējādi sniedzot iespēju iegādāties preces ievērojami lētāk, vienlaicīgi neliedzot pārdevējiem ievērojami nopelnīt.
Pat drūmās sienas uzgaidamajā telpā pēkšņi šķita esam košākas un dzīvesprieka pilnas.
– Daniel, lūdzu, nāc pie manis uz kabinetu. – Man garām pagāja psihiatre, kuras mati šodien bija izlaisti un viegli ielokoti, bet mugurā viņai bija zaļa kleita, kas tikko sniedzās līdz ceļgaliem. – Šodien seanss gan būs tikai pusstundu garš, tāpēc uzreiz ķersimies pie būtiskā, sarunāts? Turklāt jūs abi man šodien esat vienīgie pacienti.
Iegāju telpā, kas šķita nedaudz tumšāka nekā citas reizes, bet izskaidrojumu šim gaismas trūkumam radu Ziemassvētku rotājumos, kas aizsedza lielu daļu no plašajiem kabineta logiem. Uz lielā masīvkoka rakstāmgalda grēdās krājās mapes un dažādas noputējušas grāmatas, kuru angliskie nosaukumi man neko daudz neizteica, jo tajos bija izmantoti dažādi profesionālie termini, kurus vidusmēra cilvēkam nebija lemts saprast.
– Tagad man pastāsti, kā tev klājas? – Viņa paņēma kādu mapi no galda un apsēdās man pretī. – Vai tevi nav piemeklējušas panikas lēkmes, depresija, izmisums?
– Es jūtos neparasti labi. – Brīdi klusēju. – Bet brīžiem mani pārņem līdzjūtība pret cilvēkiem, kurus es nemaz nepazīstu – man sāp to cilvēku sāpe, šķiet, ka daļu no tās es paņemu sev.
– Tev ir ļoti jūtīga emocionālā uztvere, brīžiem tu visu izjūti pastiprināti – to esmu secinājusi pēc daudzajiem seansiem, kas mums bijuši. Tas nav nekas tāds, ko vajadzētu ārstēt, jo tā tu izjūti šo pasauli un cilvēkus, bet nedrīksti pieļaut, ka tava dzīves uztvere kļūst nepārtraukti atkailināta un viegli traumējama.
– Bet labāk just sāpes nekā nejust vispār neko. Tukšums mani biedē, jo jau reiz tas mani paņēma savā varā un tas bija šausmīgi. Tad, kad tu tajā iegrimsti, vairs nav neviena salmiņa, kuram pieķerties, jo tad, kad nav nekā, nav arī iemesla dzīvot.
– Nav arī ko zaudēt. – Lorakas kundze piecēlās kājās. – Ja jau rodas vēlme mirt, tad kāpēc nemēģināt izdarīt pārdrošas lietas, kuras visu mūžu esi vēlējies darīt, bet esi baidījies no to īstenošanas?! Kāpēc nedod sev pēdējo iespēju, lai liktu uz spēles visu?! Ja šaubies, tad iedomājies, kā rīkotos tad, ja nebaidītos – un rīkojies tieši tā.
Brīdi apdomāju sievietes teikto, bet neteicu neko.
– Piedod, es laikam pārāk iekarsu. – Viņa atkal apsēdās un sakārtoja kleitu. – Turpināsim atlikušās seansa minūtes mierīgākā garā. Tāpēc gribu, lai pastāsti, ko darīji Ziemassvētkos.
Lorakas kundze klausījās manā Ziemassvētku dienas atstāstā, bet tikmēr darbojās ap kafijas automātu, lai sarūpētu mums katram pa karsti kūpošai kafijas tasei. Karstā krūze patīkami uzkarsēja plaukstas, bet rūgti smaržojošie garaiņi radīja omulīgu atmosfēru telpā.

– Ak! – Lorakas kundze izsaucās, kad ieskatījās sienas pulkstenī. – Mēs runājam jau stundu. Man patiešām prieks, ka tev, Daniel, svētki ir patiešām izdevušies, bet nu man laiks uzklausīt nākamo apmeklētāju.
– Vai man Zeldu pasaukt?
– Jā.
Pirms izgāju no kabineta, manīju, ka psihiatre atviegloti nopūšas un uz mirkli nolaiž plecus, liekot stājai kļūt necilai.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s