“Visi monstri ir cilvēki” 12. turpinājums


2013. gada 31. decembris

Iznirām caur bieziem cigarešu dūmu vāliem, līdz nonācām lielā telpā, kuru piepildīja alkohola, sviedru un parfīma aromāti, kas jaucās kopā, radot degunu kņudinošu kokteili. Ausīs griezās skaļā un agresīvā mūzika, kas nāca no lielajām skandām, kuras dārdināja gluži kā pērkons. Skanēja Nirvanas dziesma Rape Me, kas lika naktskluba apmeklētājiem lēkāt un haotiski kratīt galvas, liekot matu sakārtojumiem izjukt tik ļoti, cik nu tas vispār bija iespējams.
– Kāpēc geju klubā skan Nirvana? – Neizpratnē vaicāju Zeldai, cenzdamies pārbļaut mūzikas troksni.
– Tāpēc, ka grupas līderis Kurts Kobeins savas dzīves laikā kaitināja homofobus un žurnālistus, izliekoties par geju. Reiz viņš izteicās, ka neesot homoseksuāls, bet vēlētos tāds būt, lai tikai varētu pakaitināt geju nīdējus. – Zelda pievilka mani pie bāra letes, kurai apkārt stāvēja raiba publika, sākot no puiciska paskata meitenēm un beidzot ar puišiem, kas uz sejas bija uzklājuši grima kārtu. – Man reizēm patīk, ja uzrodas tādi kā Kobeins, kas parausta mietpilsonisko sabiedrību aiz tās aprobežoto uzskatu ūsām.
Pamanīju, ka vairākas meitenes uzreiz pievērš uzmanību Zeldai. Pieļāvu, ka tas tāpēc, ka meitene šodien bija saģērbusies īpaši izaicinoši – baltā bezpiedurkņu kreklā, īsos ādas svārkos, bet kājās viņai bija melni šņorzābaki, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Viņa man atgādināja klasisku grūpiju – tādu, kas varētu braukāt līdzi kādai rokgrupai turnejās, smēķēt marihuānu kopā ar sasvīdušiem mūziķiem kādā nekārtīgā treilerī, bet vakarā nodoties mīlas priekiem ar grupas galveno vokālistu.
Pat nepamanīju brīdi, kad Zelda kopā ar pāris meitenēm devās uz deju placi, atstājot mani pie bāra letes vienu un apjukušu.
– Ko pasūtīsi? – Būdīgs bārmenis, kurš pavisam noteikti izskatījās pēc heteroseksuāla vīrieša, man vaicāja.
Apjuku, bet pēc mirkļa izstostīju: – Alu, lūdzu.
Samaksāju divus latus par alus kausu un jau pēc mirkļa centos savu satraukumu mazināt ar aukstiem rūgtās dziras malkiem, kas palīdzēja apslāpēt karstuma viļņus ķermenī.
– Tu šeit viens? – Man blakus apsēdās kāds vīrietis, kurš izskatījās ļoti līdzīgs kādam mazpazīstamam Latvijas dziedātājam. – Izskaties satraukts.
– Esmu jau arī. Draudzene mani pameta. – Norādīju ar rādītājpirkstu Zeldas virzienā – meitene izpildīja akrobātes cienīgus deju soļus, liekot garajiem matiem griezties līdzi dejā. – Viņa lieliski dejo.
Svešinieks vērtējoši nopētīja dejotājas, bet tad pievērsās bārmenim, lai pasūtītu divus sex on the beach – vienu no kokteiļiem viņš paslidināja uz manu pusi.
– Uz iepazīšanos! – Svešinieks teica un vienā malkā norija visu glāzes saturu, bet tad lūkojās manī, gaidot, ka es darīšu to pašu ar viņa uzsaukto dzērienu. – Aiziet!
Tramīgi paņēmu glāzi un ar četriem vidēji lieliem malkiem iztukšoju glāzi, bet tad pastūmu to uz bārmeņa pusi, lai atkal varētu turpināt alus kausa tukšošanu.
– Tu esi simpātisks. – Vīrietis, izsakot man komplimentu, uzlika savu roku uz manas kājās un lēnām to slidināja augšup.
Satrūkos un atgrūdu viņa raupjo roku no sava ķermeņa, kurā, gluži kā mūzikas instrumenta stīgas, jutu uzvelkamies katru muskuli. Vīrietis tikai pasmaidīja un piespieda lūpas nākamajai kokteiļa glāzei, kuru bārmenis bija nolicis uz letes viņa priekšā, lai nedaudz no tās iedzertu. Valgās lūpas pavērās, atklājot balti mirdzošu zobu rindu, kas zilajā neona gaismā burtiski mirdzēja.
– Labprāt tevi uzaicinātu ciemos pie sevis. – Viņš sniedzās pēc manas rokas, bet paspēju to laikus atraut. – Man ir jauks dzīvoklis pilsētas centrā, kurā mēs varētu parunāt mierīgākā gaisotnē, izbaudot viens otra kompāniju.
– Nē, paldies. – Asi atcirtu. – Turklāt mani vīrieši neinteresē.
Iedārdējās salti smiekli, kuru radītās vibrācijas bija pielīdzināmas skandu dārdošajiem basiem.
– Ko tad tu dari šeit?! – Svešinieks atbalstījās man pret plecu un pietuvināja savu seju pie manas labās auss. – Es varu tev atsūkāt tepat, kluba tualetēs. Ko saki?
Viņš pasmīnēja un ar līganu kustību ieslidināja roku manā kājstarpē, izraisot manī šoku, kas lika man atrauties no vīrieša tik spēcīgi, ka gandrīz apgāzos ar visu bāra krēslu.
– Kas tev kaiš?! Tu nesaproti, ka man tu neinteresē?! Esmu atnācis šeit kopā ar savu draudzeni, lai viņa nejustos vientuļi.
Biju gaidījis, ka pēc šīs saķeršanās mums būs pievērsušies apkārtējo skatieni, bet visi turpināja iesāktās nodarbes – runāja, dejoja, smēķēja, lietoja alkoholu un maigojās kādā no naktskluba stūriem vai uz kāda no gar sienām izvietotajiem dīvāniem. Acis meklēja Zeldu, bet viņa bija nozudusi no deju grīdas.
– Es vienkārši neesmu tavs tips, vai ne, smukpuisīt? – Blakussēdētājs neatlaidīgi turpināja sarunu, bet nu viņa balsī saklausīju nelielu agresiju. – Tu iedomājies, ka esi par labu man, jo tāds jauns un svaigs purniņš spējīgs nogrābt kādu bagātnieku vai satriecoši izskatīgu modeli, kam apakšbiksēs ir īsta vāle.
– Nē, problēma nav tajā, jo tu esi pietiekami izskatīgs un, manuprāt, ar naudu tev nav nekādu problēmu, tāpēc, lūdzu, pacenties saprast mani. – Iztukšoju atlikušo alus kausa saturu un jutu, ka pa kaklu augšā kāpj atrauga, kuru veiksmīgi izdevās apslāpēt. – Es nebūtu ieinteresēts arī tad, ja tavā vietā man pretī sēdētu Raiens Goslings ar miljons latiem čemodānā.
Vīrieša nagi ieurbās manas labās kājas augšstilbā – sāpes caurstrāvoja ķermeni, jo spēka viņam netrūka. Uz brīdi pat šķita, ka no uztraukuma un sāpēm pieslapināšu bikses.
Ar visu savu spēku centos atbrīvoties no ciešā tvēriena, bet vīrieša acīs liesmoja naids un arvien vairāk pieaugoša vēlme nodarīt man pāri. Sapratu, ka ir tikai viens veids, kā atbrīvoties no šī varmācīgā terorista.
Iedomājos, ko darītu, ja viņa vietā būtu man tīkama meitene, kas izrādītu man acīmredzamas simpātijas un neslēptu vēlmi dibināt ar mani intīmas attiecības. Tad paslidināju roku zem viņa krekla un maigi pārslidināju plaukstu pār karsto miesu, sajūtot katru viņa elpas vilcienu, kas cilāja krūškurvi un vēderu. Sāpīgais tvēriens kļuva vaļīgāks, līdz pazuda pavisam. Svešinieks nokāpa no bāra krēsla un lika man darīt to pašu, jo zināju, ka viņš vēlas aizvest mani uz vīriešu tualetēm, kur plānoja savas perversās rotaļas.
Acumirklī apjuku, zinādams, ka tas, ko es plānoju darīt, nav vīrieškārtas pārstāvja cienīga rīcība, bet man tobrīd nebija citas izejas, tāpēc pietuvojos vīrietim, it kā gribētu viņu noskūpstīt, bet tad nedaudz ieliecu kāju, lai pēc brīža izdarītu spēcīgu sitienu ar ceļgalu.
– SĪKAIS KROPLI! – Vīrietis nokrita zemē un sāpēs saķēra kājstarpi. – Es tevi nositīšu! Es tev daiktu noraušu, sīkais izdzimteni! Dzemdes atrauga, aborta atlieka!
Acu kaktiņos viņam izsprāga sāpju asaras, pieri pārklāja sviedru tērcītes, bet seja pēkšņi bija ieguvusi tumšu tomātu sulas nokrāsu. Zināju, kā sāp, kad kājstarpe piedzīvo spēcīgu triecienu – reiz, sporta stundas laikā, man kāda klasesbiedrene netīšām iemeta pa vārīgo vietu ar basketbola bumbu, radot tādas sāpes, ka melns gar acīm sametās, tad man šķita, ka zaudēšu samaņu. Sitienu pa kājstarpi parasti izmantoja meitenes, bet sapratu, ka šoreiz man šis paņēmiens bija kā pēdējais glābiņš, jo tradicionālā kautiņā es šo būdīgo tēviņu nespētu uzveikt pat tad, ja viņš būtu izdzēris desmit sex on the beach.
Bēdz! Teica iekšējā balss, bet es nevēlējos pamest naktsklubu bez Zeldas, tāpēc izmisīgi meklēju viņu, līdz sāku izkliegt meitenes vārdu. Beidzot pamanīju viņu uz kāda no dīvāniem, kurā viņa maigojās ar kādu slaidu, simpātisku tumšmati.
– Zelda! – Pieskrēju pie viņas, bet tad pamanīju meitenes miegaino skatienu un savādās acu zīlētes, kuras liecināja par narkotiku klātbūtni organismā. – Mums jādodas prom.
Vīrietis lēnām centās pieslieties kājās.
– Zelda, tu mani dzirdi?
– Ne tagad. – Viņa atmeta ar roku un turpināja skūpstīt tumšmati, kura izskatījās vismaz trīsdesmit gadus veca.
– Dari ko vēlies, bet es nozūdu.
Vīrietis jau bija piecēlies un lēnām devās manā virzienā.
Spēcīgs sitiens izsita mani no līdzsvara, likdams sagrīļoties, bet pārāk labi apzinājos, ka man jābēg. Ātri! Ja vien vēlējos palikt dzīvs.
Zināju, ka spēju skriet ātrāk nekā agresīvi noskaņotais tēviņš, tāpēc metos uz garderobi, kurā iemainīju numuriņu pret savu ziemas jaku un izskrēju uz ielas, kur viss pēkšņi šķita kļuvis tik kluss, tukšs un tumšs. Vilkdams mugurā jaku, dzirdēju aiz sevis balsi.
– Pag’, kad es tevi noķeršu sīkais kverpli.
Kājas pinās un vairākas reizes nokritu uz ledus, sasizdams sānus, rokas un kājas, bet tas šķita esam tīrais nieks, kad iedomājos par ievainojumiem, kādus varēja radīt vīrieša sitieni. Lūpa, kuru viņš bija pārsitis, bija uzblīdusi un sāpēs pukstēja.
Kāpēc gan es piekritu pavadīt Zeldu uz to sasodītu geju un lesbiešu naktsklubu?! Kāpēc?! Kas mani, velns parāvis, tur vispār dzina.
Brīdī, kad iekāpu pustukšā autobusā, kas solījās mani aizvest uz mājām, sapratu, ka beidzot esmu drošībā.

2014. gada 1. janvāris

Pēcpusdienā mani pamodināja Džimijs, kad tas sadomāja uzlēkt man uz vēdera, lai nolaizītu seju, likdams ostīt savu pēc suņu barības smirdošo elpu.
– Džim. – Norūcu un centos izgrūst suni no gultas, bet tas tik viegli nepadevās. – Lūdzu, vēl tikai desmit minūtes.
Beidzot izdevās uzmācīgo radību izmest no gultas, bet ilgi man miera nebija, jo Džimijs nekavējās un atkārtoti ielēca gultā, izārdot rūpīgu uzklāto palagu.
– Labi, labi. Ceļos jau. – Ietinos segā, jo dzīvoklī bija kļuvis sasodīti auksti.
Tējkannu piepildīju ar aukstu ūdeni un tad uzliku to vārīties, lai vēlāk varētu pagatavot sev karstu kafiju, kuru izbaudīt pie rīta cigaretes. Produktu skapī sameklēju gaļas konservu bundžu, kuru ar karotes palīdzību ieliku Džimija bļodiņā, lai tikai suņupuika ļautu man mierīgi izbaudīt auksto ziemas mieru un siltās gultas sniegto patvērumu.
Uz grīdas noliku kafijas krūzi, bet gultā ieliku lielu šķīvi ar cepumiem un vienu svaigi mazgātu ābolu, tad ieritinājos segā un ieslēdzu televizoru, kurš momentāni atdzīvojās, piepildot telpu ar ziņu diktores balsi.
„Šausminoša avārija notikusi galvaspilsētā Rīgā, kur kāds kravas automašīnas vadītājs nav spējis savaldīt savu transportlīdzekli, tādējādi izraisot avāriju, kurā tika bojāta degvielas cisterna, kas vēlāk arī uzliesmoja, radot milzīgu sprādzienu. Aculiecinieki stāsta, ka kravas automašīnai tuvāk esošie vieglie transportlīdzekļi tika aizsviesti ar tādu spēku, ka pāris no tiem ielidoja upē, pirms tam sadragājot un pārraujot tilta margas. Pēc sprādziena sekoja arī vairākas spēcīgas citu automobiļu sadursmes. Nakts ziņu speciālizlaidumā jau ziņojām, ka avārijas sekas bijušas ļoti smagas – divpadsmit bojāgājušie un vairāk nekā trīsdesmit ievainotie, no kuriem četri pašlaik atrodas ļoti smagā stāvoklī un katru stundu cīnās par savām dzīvībām.”
Diktores seja no ekrāna pazuda, bet tās vietā parādījās aina no traģēdijas vietas – visapkārt strādāja ugunsdzēsēji, kas centās attīrīt braucamo daļu no sprāgušo automašīnu pārpalikumiem, kurus klāja melni kvēpi, šur tur manīja policijas darbiniekus, kas nervozi staigāja apkārt, bet visaktīvākie bija žurnālisti, kas aši centās iemūžināt notikumu vietu un iztaujāt policijas darbiniekus.
Ekrānā parādījās piesarkuša un manāmi noguruša policista seja – varēja manīt, ka uz žurnālistes uzdotajiem jautājumiem viņš atbild nelabprāt:
„Daudz nav ko komentēt. Tas ir vienkāršs nelaimes gadījums,kurš varēja arī nenotikt, ja laikus būtu nokaisīta ceļa braucamā daļa. Protams, ceļu apsaimniekotājus vainot šeit negribu, jo vakarnakt sniga slapjš sniegs, kurš vēlāk izkusa pavisam, bet jau pēc neilga laika sasala, pārvēršot ceļa braucamo daļu spogulī. Turklāt kravas automašīnas vadītājs nedaudz pārsniedza atļauto ātrumu, tāpēc, ja kāds šeit ir vainīgs, tad tas ir šis pārgalvīgais braucējs, kuru diemžēl tagad var tiesāt vairs tikai Dievs.”
Vēl brīdi rādīja notikuma vietu, bet tad tika intervēti aculiecinieki, kas pārsvarā sniedza haotiskus un personīgajām emocijām un iespaidiem piesātinātus stāstus. Kāda veca sieviete savu stāstu tik ļoti izpušķoja, ka tas tik krasi atšķīrās no pārējo stāstītā, ka man šķita – viņa runā par pavisam citu notikumu.
„Tilts uz laiku būs slēgts, lai novērstu spēcīgā sprādziena radītās sekas, bet Rīgas mērs jau paziņojis, ka nedēļas laikā postījumi tiks laboti un tilts atkal būs darba kārtībā.” Diktore saknieba lūpas ciešā, bezemocionālā svītriņā un turpināja. „Policija un Ceļu Satiksmes direkcija iesaka būt uzmanīgiem uz ceļiem, ievērojot ātruma ierobežojumus un neiesaka braukt ar ziemas riepām, kuru protektori būtu pārāk nolietojušies. Reizēm taupība vai neuzmanība var maksāt dzīvību.” Sieviete sakārtoja papīrus uz galda, uz brīdi nolaida galvu, bet, kad to pacēla, sejā rotājās žilbinošs smaids – gluži kā tam vīrietim no naktskluba. „Ar to arī ziņu speciālizlaidumu beidzam. Lai jums jauka šī gada pirmā diena.”
Protams, man bija žēl to cilvēku, kuri šajā traģēdijā zaudēja savus tuviniekus, bet šādas ziņas manī izraisīja līdzpārdzīvojumus ārkārtīgi reti. Televīziju tik bieži pārpludināja negācijas un ziņas par traģēdijām, ka ar laiku sāka šķist – tā ir norma. Reizēm tika apgalvots, ka šādas ziņas rāda, lai nelaimes vairāk nenotiktu, bet patiesība bija skarba, jo šīs ziņas patiesībā pieradināja cilvēkus pie domas, ka traģēdijas, slepkavības, izvarošanas un zādzības nav nekas traks, jo tās taču notiek katru dienu. Atkal un atkal. Nebija nozīmes, cik bieži šīs pārraides brīdināja, lai cilvēki uzmanās no zagļiem, avārijām, izvarotājiem, jo vienmēr taču galvā bija nezūdošā doma – ar mani tā nenotiks, jo tā notiek tikai ar tiem cilvēkiem televizorā.
Kamēr tas tevi neskar, tikmēr tas neattiecas uz tevi.

Turpinājums sekos…

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s