Ja Kenedijs paliktu dzīvs


Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Foto: latviskotā izdevuma vāciņš

Droši vien katrs no mums kādreiz ir domājis par to, kāda būtu tagadne, ja pagātnē kāds no lielumiem tiktu izmainīts – piemēram, ja tiktu panākts, ka Hitleru uzņem Vīnes Mākslas akadēmijā. Stīvena Kinga romānā “22.11.1963” gan nekas nav minēts par Hitleru vai vispār par Eiropas vēsturi, jo romāna darbība norisinās Amerikā un tā centrālā tēma ir Džona F. Kenedija slepkavība, kas notika 1963. gada 22. novembrī. 

2009. gada 2. janvārī, kad Stīvens Kings sāka rakstīt šo romānu, arī viņš pats atgriezās pagātnē, jo alternatīvās vēstures romānu par Kenedija slepkavību viņš bija plānojis uzrakstīt jau 1972. gadā, bet, sapratis, ka materiālu vākšana romānam būs pārāk laikietilpīgs process, atlika “22.11.1963” rakstīšanu uz vēlāku laiku. Pats Šausmu Karalis atzīst, ka par šo lēmumu priecājas, jo idejas, gluži kā labs vīns, ar laiku nobrieda un kļuva tikai labākas, turklāt līdz 2009. gada 2. janvārim Kings bija paspējis izlasīt kaudzēm dažādu materiālu par Kenedija liktenīgo dienu no dažādiem skatpunktiem. Uzreiz gan gribu piebilst, ka Kenedija slepkavība aizņem mazu daļu romāna un šis ir tikai viens no tematiem, kas tiek apspēlēts šajā darbā, jo romāna galvenais varonis Džeiks Epings jeb Džordžs Ambersons, kā viņš sevi dēvē pagātnes pasaulē, devies uz pagātni, lai izpildītu arī citus uzdevumus.

Romānā stāstīts par trīsdesmit piecus gadus vecu angļu valodas skolotāju, kurš nav pārāk emocionāls (neraud bērēs, kā arī tad, kad izšķiras no mīļotās), tomēr kādā dienā viņu līdz asaru plūdiem noved kāda skolnieka sacerējums, kurā audzēknis izklāsta savu drūmo bērnību, kurā viņš bijis liecinieks tam, kā vardarbīgais tēvs nogalina viņa māti, divus brāļus un nopietni ievaino māsu, kura pēc 3 komā pavadītiem gadiem arī nomirst. Tad kāds labvēlis, ja viņu tā varētu nosaukt, piedāvā angļu valodas skolotājam Džeikam kļūt par Džordžu, lai dotos ceļojumā uz pagātni, kurā viņam jānovērš Džona F. Kenedija slepkavība. Džeiks piekrīt, tomēr ne Kenedija dēļ, bet gan tāpēc, ka vēlas novērst traģēdiju sava skolnieka ģimenē. Ne velti romānā bieži tiek piesaukts Tauriņa efekts (katrs, kurš redzējis 2004. gada filmu The Butterfly Effect ar Eštonu Kačeru galvenajā lomā, zina, par ko ir runa), jo katra darbība, kas notiek pagātnē, mazākā vai lielākā mērā ietekmē nākotni. Tieši tāpēc romāna “22.11.1963” lasītājus lielākoties nodarbina jautājumi par to, kā katra Džordža darbība ietekmēs nākotni, bet jo īpaši aktuāls ir jautājums: kāda izskatītos tagadne, ja Lī Osvalds Hārvijs nebūtu nogalinājis Džonu F. Kenediju?

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Foto: aktieris Džeimss Franko, kurš atveidos galveno lomu romāna ekranizācijā

Rakstot par alternatīvās vēstures literatūru, jau esmu minējis, ka ne pārāk labi pārzinu vēsturi, īpaši jau Amerikas, tāpēc gandrīz vienmēr cenšos izvairīties no romāniem, kuros vēsture ir centrālais temats, tomēr ne velti Kings ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem – viņš pat šķietami smagas tēmas spēj pasniegt meistarīgi, bet vienlaicīgi arī pietiekami saprotami, lai katram romāna lasīšana šķistu izklaidējoša un izglītojoša vienlaicīgi.

Šis noteikti nav mans mīļākais Kinga romāns (joprojām “Zvēru kapiņi” ir mana topa augšgalā), tomēr to vērtēju kā ļoti labu un lasīšanas vērtu. Romāna beigu daļā bija daži notikumi, kas man šķita diezgan nereāli un bija kā niecīgi darvas pilieni stāstā, turklāt biju cerējis, ka romānā būs arī šausmu žanra elementi, tomēr pašas romāna beigas bija skaistas un lika pasmaidīt. Tomēr, runājot par nereālām lietām, arī caurums pa kuru nokļūt pagātnē ir kaut kas nereāls, vai ne?! Bet tas taču neliedz pasapņot (vai pamurgot) par tēmu “kā būtu, ja būtu”. Protams, man vēl ir daudz sakāmā par šo darbu, tomēr tad es riskētu sabojāt lasītprieku tiem, kas vēl tikai plāno šo darbu lasīt, tāpēc turēšu mēli aiz zobiem un ar spoileriem nemētāšos.

Iesaku šo romānu izlasīt šā gada laikā, jo jau nākamgad skatītāju vērtējumam tiks nodots seriāls ar izcilo aktieri Džeimsu Franko galvenajā lomā, kurš balstīts uz šī romāna.

Noslēgumā citāts no grāmatas:

“Taču stulbums ir viena no tām īpašībām, kas labāk redzama no laika attāluma. Otra ir zaudētas iespējas.”

VĒRTĒJUMS: 8/10

5 comments

  1. Ja Osvalds nebūtu nogalinājis Kenediju?.. Gan jau atrastos kāds
    cits killers, vai arī viņš tiktu padarīts nekaitīgs citādā veidā. Vai
    visu neizšķīra pats Kenedijs, aizmirsdams, ka viņš ir marionete
    un uzdrošinādamies rīkoties PATSTĀVĪGI ???

    Like

    1. Nu, tāda bija pirmā doma, kas arī man iešāvās prātā.
      Neko daudz par Kenediju nezinu – kā jau minēju, neesmu vēsturē pārāk zinošs, tāpēc man laikam būtu labāk atturēties no minējumu izteikšanas. + Politika vispār ir netīra spēle, tāpēc nevēlami cilvēki ātri vien tiek neitralizēti.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s