“Visi monstri ir cilvēki” 13. turpinājums


2014. gada 2. janvāris

Rīta agrumā pie manām durvīm kāds izmisīgi klauvējās, tāpēc nolēmu atvērt, kamēr vēl nepacietīgais ciemiņš nebija izgāzis dzīvokļa durvis. Atslēdzu durvis un nepaspēju tās pilnībā atvērt, kad man garām aizbrāzās Zelda, kura izskatījās tā, it kā nebūtu gulējusi kopš pēdējās reizes, kad tikāmies – viņai mugurā pat bija tās pašas drēbes, kas toreiz geju naktsklubā.
– Man ar tevi steidzami jārunā, Daniel. – Viņas balss izklausījās daudz aizsmakušāka nekā parasti, bet acu plakstu smagums meitenes acīm lika izskatīties puspavērtām. – Esmu savārījusi tādus sūdus, vienkārši tādus, ka nezinu, vai spēšu no tiem izķepuroties.
Ielīdu atpakaļ gultā un ļāvu Džimijam ieritināties kājgalī, lai tas pildītu sildītāja funkcijas.
– Piedod, Daniel, ka tevi traucēju tik agri, bet man patiešām vajag ar kādu parunāt. – Meitene aizgāja līdz virtuves stūrītim, kur sameklēja elektrisko tējkannu, kuru piepildīja ar ūdeni, bet tad uzlika vārīties. – Ja neiebilsti, es pagatavošu kafiju mums abiem.
– Viss kārtībā, turklāt no kafijas nudien neatteikšos. – Nožāvājos un izgrūdu suni no gultas. – Ja reiz esi virtuves skapīšu tuvumā, tad, lūdzu, pasniedz Džimijam brokastis.
Jau pēc mirkļa dzīvoklī uz īsu brīdi uzvirmoja suņu barības smarža.
– Juta mani pameta. – Meitene ikdienišķā tonī to pateica brīdī, kad krūzēs bēra malto kafiju. – Es viņai pastāstīju par Jaunā gada sagaidīšanas ballīti tajā klubiņā.
– Aha. – Domāju, vai man vajadzētu veltīt kādu pārmetumu par to, ka viņa mani pameta vienu nelaimē.
– Es biju salietojusies tās nolādētās ripas un vēl tie kokteiļi pamatīgi iedeva galvā, tāpēc arī salaidu ar to skuķi. C’mon, es pat neatceros viņas vārdu, tāpēc to pat nevar uzskatīt par kaut ko nozīmīgu.
– Tas, ka tu to neuzskati par kaut ko nozīmīgu, nenozīmē, ka Juta domā tāpat. Viņai noteikti tas ļoti sāp.
– Man vienkārši nevajadzēja viņai neko teikt. – Draudzene nopūtās un noplātīja rokas, izlaistot daļu kafijas uz grīdas. – Velns parāvis, kāpēc es vispār ļāvu ierunāties kaut kādai tizlai sirdsapziņai?! Mēs būtu turpinājušas dzīvot laimīgi, ja vien es kādreiz padomātu par to, kāds spēks ir vārdiem.
– Un tu domā, ka spētu dzīvot laimīgi, ja tev uz sirdsapziņas nemitīgi gultos neatklāts sānsolis?! Zelda, šoreiz nav runa par vārdu spēku, bet gan par rīcības sekām. Cilvēks nevar cerēt, ka viņa rīcībai nebūs seku, jo mijiedarbība, iespējams, ir vislielākais spēks, kāds jebkad šajā pasaulē pastāvējis.
– Tu man nepalīdzi. – Viņa nolika kafijas krūzi uz grīdas, pirms tam no tās izšļakstot pusi satura. – Tas, ko tu nezini, nespēj tevi sāpināt. Vai ne tā?!
Iespējams, ka viņai bija taisnība, jo pavisam noteikti pasaulē ir miljoniem lietu, kas spētu salauzt manu sirdi, bet šobrīd tās nespēja to izdarīt, jo es vienkārši nezināju par to eksistenci. Ne velti gudri cilvēki apgalvoja, ka lielākie muļķi ir paši laimīgākie cilvēki pasaulē.
– Es Jutai teicu, ka tas vairs neatkārtosies, bet viņa sarunas vidū nolika klausuli, bet tad izslēdza telefonu, lai vairs nevarētu viņu sazvanīt. – Zelda izplūda asarās. – Vienkārši nezinu, ko darīt, lai atkal viss būtu kārtībā.
– Zini, sākumā tev nenāktu par ļaunu pāris stundas laba miega.
Draudzene ierausās man blakus gultā un ļāva, lai apķeru viņu. Pēc pāris minūtēm viņas elpa kļuva mierīgāka, lēnāka, bet ķermenis atslāba, ļaujoties atpūtai, kas Zeldai tik ļoti bija nepieciešama.

2014. gada 6. janvāris

Otrā mācību pusgada sākums.
Līdzi uz skolu biju paņēmis skiču burtnīcu, kurā vairākas nodarbības pēc kārtas centos uzzīmēt savas abstraktās pasaules skici, kurā savas kaujas izcīnīja mitoloģiski un pašizdomāti tēli – rūķi ar zobeniem cirta brūces nāru augumos, bet harpijas ar savām ķetnām centās saraut lupatās bezdvēseliskos golemus. Zīmējums smaržoja pēc tintes un nosmērēja delnu ikreiz, kad atbalstījos pret to, lai augšējā lapas malā ieskicētu fonu vai kādu gaisā lidojošu nocirstu galvu. Ziemassvētku brīvdienās mani nodarbināja doma par to, ka vēlos radīt kaut ko paliekošu, kas apliecinās manu eksistenci arī tad, kad būšu miris. Radīt kaut ko skaistu, paliekošu, – tas taču ir daudzu sapnis, jo apziņa, ka pēc nāves dzīvosi savos darbos, uz mirkli liek noticēt apmānam, ka dzīvot mūžīgi nemaz nav neiespējami. Daudzi izcili mākslinieki mīt mūsu atmiņās tikai tāpēc, ka savas dzīves laikā radīja darbus, kas mainīja vēsturi, bet pārējie nogrima aizmirstībā – turpat, kur nonāks lielākā daļa cilvēces. Un kad cilvēce izmirs, nebūs vairs neviena kas tevi atcerētos, neatkarīgi no tā, cik izcils būsi bijis savas dzīves laikā.
Atvērās matemātikas klases durvis, kurās parādījās kādas desmitās klases skolnieces galva – šo meiteni pazinu, jo viņa piedalījās gandrīz visos skolas organizētajos pasākumos, izpelnoties skolotāju apbrīnu un vienaudžu neiecietību.
– Es atvainojos, bet vai šajā klasē atrodas Daniels Henslijs? – Viņa nervozi stostījās, bet mana vārda izskanēšana lika satrūkties. – Direktors vēlas viņu redzēt.
– Henslij, lūdzu, dodies pie direktora.
Zināju, ka runa būs par liecību, kuru bez atļaujas paņēmu no audzinātājas, kamēr viņa apmeklēja labierīcības Ziemassvētku pasākuma laikā. Sevi mierināju ar domu, ka par tik niecīgu pārkāpumu nevienu taču no skolas neizslēdz. Turklāt būtu muļķīgi mani izmest no skolas laikā, kad man līdz skolas absolvēšanai atlicis vairs tikai pusgads.

Direktors dziļdomīgi raudzījās kādā punktā uz galda, bet, kad es, ziņkāres dzīts, tur palūkojos, nemanīju neko aizdomīgu – tikai rūpīgi nopulētu, tīru galda virsmu. Viņš izgrūda spēcīgu nopūtu caur degunu, liekot kuplajām valzirga ūsām novibrēt, bet tad pusmūža vecuma vīrietis sāka kodīt apakšlūpu, it kā domātu par kaut ko nepatīkamu.
Mani tomēr izslēgs.
– Daniel, es zinu, ka tev pašlaik ir smagi, bet es tomēr gribu ar tevi parunāt, lai kaut vai tikai nedaudz tevi atbalstītu.
Atbalstītu?! Es laikam pārklausījos.
– Es neko arī nebūtu teicis, ja tu skolā nemaz nebūtu ieradies. – Vai es manīju skumjas viņa acīs?! – Taču es arī saprotu, ka šeit varbūt tev ir vieglāk, jo tomēr šeit ir tavi klasesbiedri, draugi un mācības palīdz novirzīt domas, bet tu vari doties mājās kad vien vēlies. Patiešām – jebkurā brīdī.
Centos direktora balsī saklausīt sarkasmu, bet tajā skanēja tikai nogurums un nez kāpēc arī līdzjūtība.
– Ja es kaut kā varu palīdzēt, tad tikai saki. – Viņš piecēlās kājās un uzlika man roku uz pleca, paužot savu atbalstu un teiktā nopietnību.
– Ja runa ir par mācībām, tad apsolu, ka mācīšos labāk. – Beidzot ierunājos. – Tomēr jūs mani nedrīkstat izmest no skolas tikai tāpēc, ka strādāju un mācos viduvēji.
Vīrieša uzacis savilkās un pierē uzradās tik daudz grumbu, ka nespēju tās saskaitīt.
– Es runāju par tavu mammu.
– Un? Kas ir ar viņu? – Dusmas iedzēla prātā. – Viņa vairs nevar, nē, nedrīkst kontrolēt manu dzīvi, nākot pie jums un sakot, ko es drīkstu un ko nedrīkstu.
– Nevar būt, ka viņš nezina? – Direktors zem deguna nomurmināja, bet tad viņš kļuva vēl vairāk apjucis un seja sadrūma, iegūstot pelnu pelēku toni. – Daniel, tu vispār zini, kur ir tava mamma?
Ko tas viss nozīmēja?
– Ja tu vēl neko nezini, tad man nav ne jausmas, kā lai tev to pasaka. – Vīrieša plaukstas gaismā mirdzēja – tās acumirklī bija norasojušas sviedros. – Velns, es negribu būt tas, kurš kādu informē par šādām ziņām.
Direktora roka izslīdēja caur matiem, izjaucot perfekto sasuku.
– Sasodīts, beidzot pasakiet, kas sakāms un ļaujiet man iet!
– Daniel, tu taču esi informēts par traģisko Vecgada nakts avāriju? – Viņš izvairījās no mana skatiena – tā darīja cilvēki, ja meloja, vai tad, ja centās pateikt kaut ko tādu, kas lika viņiem justies neērti vai neveikli.
Apstiprinoši pamāju un tobrīd manas domas caurstrāvoja tūkstošiem domu, kuru saturs bija ļoti līdzīgs. Viņa ir mirusi. Tava māte gāja bojā tajā katastrofā. Viņas ķermenis ir sadragāts putrā. Iespējams, viņa jau ir aprakata kapos. Tu tā arī viņai nepiedevi. Velns. Sasodīts. Ļauj man iet prom. Lūdzu, ļauj man doties prom! Es neko negribu. Man ir auksti. Viņa ir mirusi. Vai viņa bija viena? Vai mirusi visa viņas jaunā ģimene? Devid? Dāvi?
– Daniel, bet viss vēl var mainīties. – Viņš uzlika savu roku uz manējās. – Ir taču dzirdēts par cilvēkiem, kas atmostas no komas un turpina dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Viņa atradās komas stāvoklī.
– Es tevi varu aizvest pie viņas uz slimnīcu. – Uzblīdušās rokas uz galda sameklēja baltu papīra lapu, kura jau pēc mirkļa tika izrotāta ar slimnīcas adresi un citu informāciju, kas bija nepieciešama, ja vēlējos apmeklēt savu māti. – Bet tu vari doties viens, ja vēlies. Es sapratīšu, lai arī kā nevēlētos, lai tu šādā stāvoklī viens kaut kur dotos.
Paņēmu no direktora rokām lapu un uzmetu galvā sporta jakas kapuci: – Ar mani viss kārtībā.
Tobrīd šķita, ka kāds milzīgs kuvalds bija izsitis no manas galvu visu, kas tajā varēja būt, padarot mani par tukšu čaulu. Gāju pa gaiteņiem, neko nedzirdot, neievērojot pretimnācēju sejas un arī neko nejūtot.

2014. gada 7. janvāris

Viena no medmāsām ieveda mani palātā, kas bija tik gaiši krāsota un labi izgaismota, ka, ienākot tajā, acis apžilba tik ļoti, ka šķita – acu gļotāda apdegs no šī mirdzuma. Acis lēnām pielāgojās, miglainums pazuda un tad ieraudzīju viņu – iemudžinātu sistēmas vados, savīstītu baltajos slimnīcas palagos un pilnīgi bezpalīdzīgu. Pak, pak, pak. Šī skaņa man šķita baisa, jo tādu reiz jau biju dzirdējis – tikai toreiz pie sistēmas pievienoja mani. Pak, pak, pak.
– Mammu? – Apjuku, jo sapratu, cik muļķīgi ir kaut ko jautāt cilvēkam, kurš atrodas komas stāvoklī. – Es ceru, ka tu mani dzirdi.
Uz brīdi iedomājos, ko viņa jūt, ja pašlaik dzird apkārt notiekošo. Varbūt viņa prāto, kas noticis ar mīļoto vīrieti, nezinot, ka sadragātie stikli samala viņa seju, radītā sadursme ar kādu no mašīnām pārlauza kājas un mugurkaulu, bet automašīnas stūre salauza ribas, vienu no tām iedzenot sirdī, bet trīs plaušās. Brīdī, kad mammas ārstējošais mediķis pastāstīja man par vīrieša likteni, nespēju vairs glabāt sevī naidu un aizvainojumu, ko biju krājis kopš dienas, kad iepazinu šo salto personu, kuru mana radītāja tik ļoti bija mīlējusi, ka bija gatava upurēt savu dēlu mīlestību, cieņu un uzticību viņa labā.
Pak, pak, pak.
– Jums ir pusstunda laika, tad nāks sanitāre, lai apkoptu jūsu māti. – To pateikusi, medmāsa ļāva mums palikt divatā.
– Mammu, atceries to reizi, kad teicu, ka vēlētos, lai Deivida un Dāvja tēvs nomirtu… – Gribēju paņemt savās plaukstās viņas bālo roku, bet apstājos, kad mani pirksti pieskārās viņas ādai. – …es tā nedomāju. Tu taču saproti, ka tobrīd es neienīdu ne viņu, ne tevi, bet gan tikai un vienīgi tavu izvēli.
Pak, pak, pak.
– Tu solīji, ka tad, kad tu izšķirsies no tēva, mūsu dzīve tikai ies uz augšu, bet tā turpināja slīdēt zemāk, ievedot brāli alkatībā, bet mani depresijā. – Beidzot runāt ar māti šķita tik viegli, jo mani pārņēma sajūta, ka viņa mani dzird – beidzot klausās to, kas man sakāms. – Mēs reti runājām, tāpēc tu pat nepamanīji, ka man lēnām zūd interese par visu, ka varu dienām ilgi vienkārši nogulēt savā istabā. – Beidzot saņēmu drosmi, lai satvertu viņas roku. Tā bija auksta un nereaģēja uz manu pieskārienu. – Ar katru dienu, mana sirds lūza arvien vairāk un vairāk, līdz tā jau sāka drupt, bet dienā, kad ļāvi savam draudziņam mani patriekt no mājas, man zuda jebkāda interese par dzīvi, jo pierādījās, ka tie, kuriem mēs visvairāk uzticamies, atgrūž mūs tālu prom.
Pak, pak, pak.
– Un tad Adrians mani izmantoja, lai tikai iegūtu naudu… – Sausums sāka grauzt kaklu, tāpēc balsī iezagās smilšpapīra tonis. – …bet tad vienkārši ņēma un izmeta mani no dzīvokļa. Un vienā brīdī es sapratu, ka mana sirds ir salūzusi tik sīkos gabaliņos, ka jaunai plaisai vairs nebija vietas.
Pak, pak, pak.
– Man nebija vairs kur iet. Bailes no nāves jau sen bija izzudušas, bet todien šķita, ka tā mani īpaši aicina, vilinot ar savu balsi un solījumiem, ka viss pazudīs.
Pak, pak, pak.
– Es pāris nedēļas nodzīvoju kādā pamestā dārza mājiņā, jo naudas, lai noīrētu dzīvokli, man nebija. Daļu no savām mantām biju atstājis tavā un tava drauga mājā, bet svarīgākās lietas biju pametis Adriana dzīvoklī. – Klusēju vismaz desmit minūtes, kuras piepildīja neskaitāmi pak, pak, pak, pak, pak, pak, domājot par to, kas tad īsti todien notika. – Tad es devos pastaigā līdz tiltam, nokāpu līdz tā balstiem, kur sēdēju līdz iestājās nakts. Ja nebūtu tik ātri izsmēķējis visas cigaretes, tad, ļoti iespējams, ka mīlnieku pāris, kurš mani atrada, būtu mani redzējuši ar cigareti zobos, nevis ar papīra nazi rokā guļam asins peļķē.
Pak, pak, pak.
– Es bieži domāju, kā tu justos, ja todien būtu nomiris. Ja būtu smēķējis lēnāk, ja pāris man garām ietu nedaudz agrāk, kad es vēl gatavotos ielaist asmeni miesā, vai vēlāk, kad es jau būtu miris. Varbūt tā tam bija jābūt.
Pak, pak, pak.
– Ja tu šobrīd varētu parunāt, tu droši vien vaicātu, kāpēc es gribēju mirt. – Saspiedu mātes roku spēcīgāk, bet tad atlaidu, baidīdamies viņu sāpināt. – Zini, tas nebija tā, ka vienu dienu man kāds kaut ko pateica vai izdarīja, tāpēc nolēmu atriebties, izdarot pašnāvību, lai tikai vainīgais justos slikti. Nē. Es nemeklēju iemeslu, lai nomirtu, bet es arī nespēju atrast iemeslu, lai dzīvotu.
Pak, pak, pak.
– Mani nogurdināja dzīve. Saproti, biju sasniedzis tikai astoņpadsmit gadu vecumu, bet biju paspējis iedzīvoties dzīves apnikumā un neizsīkstošā nogurumā, jo sapratu – ja mani nespēj mīlēt miesīgie vecāki, tad kāpēc lai to spētu vai vēlētos darīt kāds cits?! Varētu teikt, ka, izdarot pašnāvību, es izdarītu pakalpojumu pasaulei.
Pak, pak, pak.
– Es gribu, lai zini, ka es tevi mīlu. Vienmēr esmu mīlējis. Un tik bieži esmu ienīdis sevi par to, ka klusībā piedevu tev visu, lai arī ko tu darītu. – Viena vienīga asara pārritēja pār vaigu, šķērsojot lūpas un piezemējoties uz mātes rokas. – Mammu, ja tu gribi manu piedošanu, tad zini, ka es tev visu piedodu.
Pak, pak, pak.
– Un paldies, ka toreiz savāci no savām un Adriana mājām manas mantas, lai aizvestu tās uz Toma dzīvokli.
Mātes seja palika nemainīga – rētām nosēta, gaišo matu ieskauta un savā ziņā arī skumju un bezspēcības pilna.
Uzmanīgi atglaudu viņas vieglos matus no pieres un uzspiedu lūpas uz savainotās ādas, bet tad uzmanīgi apķēru viņu, noliekot savu galvu blakus viņējai.
Pak, pak, pak.
Zināju, ka jānotiek brīnumam, lai cilvēks pieceltos no komas…
…un es brīnumiem neticēju.
Palātas durvis atsprāga vaļā un telpā ienāca īsa auguma sieviete, kura stūma veļas ratiņus, dungodama pie sevis kādu vecu krievu estrādes dziesmu.
– Jau eju.
Tikai neraudi.
Un es neraudāju.

Turpinājums sekos… 

6 comments

    1. Patiešām milzīgs prieks to lasīt, jo šī aina man šķita īpaši svarīga un emocionāli atkailināta. Par to dvēseles ielikšanu ir taisnība – rakstīju laikā, kad centos sadzīvot ar domu, ka manus tuviniekus piemeklējis traģisks liktenis, tāpēc sanāca darbā ielikt arī savus pārdzīvojumus un sajūtas. Jau esmu minējis, ka man šī darba rakstīšana bija kā sava veida terapeitisks process, kurā atbrīvoties no tā, kas gada garumā mani nepameta, gluži kā tāds lietuvēns.

      Like

        1. Jā, palīdzēja pat ļoti, bet emocionāli smagi bija vēl ļoti ilgi pēc tam, bet es cenšos nedzīvot pagātnē, kā arī mirušos vajag palaist – viņiem ir savs ceļš ejams.
          Nedaudz baidījos, ka Daniels varētu palikt nesaprast, tāpēc prieks par to, ka ar viņu var identificēties.🙂

          Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s