“Visi monstri ir cilvēki” 14. turpinājums


2014. gada 17. janvāris

Brīdī, kad nonācu pie durvīm, kuras biju atvēris tik bieži, ka biju iegaumējis katru sīkāko skrāpējumu tajās, sastingu, jo plāksnītes ar vārdiem „psihiatre Natālija Loraka” vairs nebija, bet tās vietā tagad varēja vērot lielu A3 formāta plakātu, kuru rotāja printera tintes radīti burti, kas virknējās vārdos un teikumos:
„Dārgie Natālijas Lorakas klienti, ceram uz jūsu sapratni, jo mums diemžēl jāpaziņo, ka psihiatre atstādināta no amata.
Iesakām jums griezties administrācijā, lai saņemtu informāciju par turpmāko ārstēšanos un iegūtu jaunā psihiatra kontaktinformāciju.”
Ieraudzīju, ka gaiteņa pretējā galā pie kāda kabineta durvīm stāv sieviete melnā bikškostīmā, cenšoties vienā rokā noturēt dokumentu kaudzi, bet ar otru atslēgt durvis. Viņas centieni beidzās ar neveiksmi, jo dokumenti izslīdēja no rokām, radot īstu papīra lietu, kas nokaisīja grīdu ar dažādām veidlapām, bukletiem, informatīviem materiāliem un analīžu izdrukām.
Pieskrēju sievietei klāt, lai palīdzētu savākt jucekli, bet šai rīcībai pamatā bija savtīgas intereses.
– Šodien esmu tik neveikla. – Nervozitātes pārņemtā sieviete ātri centās savākt papīrus glītā kaudzītē, bet galarezultāts izskatījās haotisks, jo starp dokumentiem nu bija saķērušies netīrumi un cilvēku mati.
– Kam negadās. – Savāktos papīrus pievienoju kaudzītei, kuru viņa turēja rokās.
– Paldies. – Jaunā sieviete piecēlās kājās un palūdza, lai atslēdzu kabineta durvis. – Vienkārši tikai vakar šeit sāku strādāt un satraukums tomēr dara savu.
– Starp citu, varbūt zināt, kāpēc šeit vairs nestrādā psihiatre Natālija Loraka? – Nemaz necerēju sagaidīt apmierinošu atbildi, bet mēģināt jau varēja vienmēr.
Sievietes sejai pārslīdēja šaubu ēna – šķita, ka viņa nezina, vai drīkst man stāstīt to, ko viņa zināja.
– Nu, cik esmu dzirdējusi no kolēģiem, tad viņa nebija īsti kompetenta ārste. – Viņa iekoda lūpā, it kā sodīdama sevi par pateikto. – Man to nevajadzētu teikt, bet daudzi runā, ka kaut kas ar viņas izglītību arī īsti nebija kārtībā, tāpēc Lorakas kundze nemaz nedrīkstēja ārstēt pacientus, jo garīgā veselība nav nekāda joka lieta.
Ak Dievs, viņa mani nevis ārstēja, bet mentāli čakarēja.
Bet kāpēc tad man radās sajūta, ka man patiešām kļūst labāk?! Kāpēc es brīžiem pat izjutu laimi, kādu nebiju jutis sen?
– Vai jums viss kārtībā? – Sievietes balss mani izsita no pārdomu sliedēm.
– Jā. – Jau gatavojos promiešanai. – Tikai nedaudz aizdomājos.
– Šodien kolēģe teica, ka Lorkas kundze rīt plānojot pamest valsti. Lidošot uz Angliju ar kādu no vakara reisiem.
Viņa bēgs, neatvadījusies no manis?
Viņa, kura tik ļoti centās tēlot manu draugu – uzticamības personu.
Nē, viņa man ir parādā dažu labu paskaidrojumu.

2014. gada 18. janvāris

Jau vēlā pēcpusdienā sāku dežūrēt lidostā, gaidot, kad manā redzeslokā nokļūs slaidā pusmūža vecuma tumšmate, kurai biju uzticējis visus noslēpumus, padarot viņu par savu uzticamības personu. Pat nebiju izdomājis, ko Natālijai Lorakai teikšu, ja viņu patiešām satikšu, bet vienkārši zināju, ka nespēšu rast mieru, kamēr nebūšu vismaz no viņas atvadījies.
Caines cigarešu paciņu izsmēķēju divu stundu laikā, jo satraukums prasīja barību, kas šajā gadījumā bija nikotīns, bet, jo vairāk smēķēju, jo nervozāks kļuvu. Kādā no lidostas kioskiem nopirku košļājamo gumiju un melnu kafiju, lai atsvaidzinātu elpu un iegūtu možumu, bet, maksājot par pirkumiem, spogulī, kas bija novietots aiz pārdevējas muguras, pamanīju savu seju – taukainos, pāris dienas nemazgātos matus un lielos, melnos lokus zem acīm. Uz brīdi man pašam no sevis kļuva bail un mirklī, kad pārdevēja lūdza samaksāt par pirkumiem, vienkārši blenzu spoguļa atspulgā, kurš nemeloja.
– Es atvainojos. – Iedevu pārdevējai piecu eiro banknoti un, nesaņēmis atlikumu, lēnā gaitā devos uz krēslu rindu pusi.
Vai tiešam es biju kļuvis par personu, kas izskatās gluži kā narkomāns vai neglābjams alkoholiķis, kuru atkarības nomocījušas tik tālu, ka ārējais izskats palicis mazsvarīgs.
Varbūt es jau nelāgi ožu?
Atrāvu vaļā ādas jakas rāvējslēdzēju un atpogāju koledžjaku, lai varētu paostīt paduses, kuras, kā jau iepriekš nojautu, pēc nekā jauka nesmaržoja.
Kad es pēdējoreiz mazgājos?
Jau gribēju doties prom no lidostas, lai nebūtu sevi jāapkauno Lorakas kundzes priekšā, bet tad galvā sāka virmot visi PAR un PRET, nosliecoties par labu tam, ka man jāpaliek šeit, lai satiktu psihiatri.
Devos uz vīriešu tualeti, kur ātri novilku visu apģērbu no ķermeņa augšdaļas, piegāju pie izlietnes, iespiedu plaukstā lielu daudzumu šķidro ziepju, kuras nesmaržoja īpaši patīkami, bet aromāts pavisam noteikti bija tīkamāks par sviedru radīto. Tad atgriezu vaļā ūdens krānu un steidzīgi mazgāju paduses, bet vēlāk arī seju, nošļakstot bikses ar mazām ūdens pilītēm un saputotām ziepēm.
– Velns! – Centos ar papīra dvieļiem nosusināt mitrumu no drēbēm, bet pleķi tik ātri neizžuva. – Sasodīts! Sūda būšana!
Lēnām apģērbos un pieliku visas pūles un izmantoju dažus akrobātiskus trikus, lai ar roku žāvētāja palīdzību tiktu vaļā no slapjajiem plankumiem uz biksēm. Atviegloti nopūtos, kad man tas bija izdevies, bet, atkārtoti ielūkojoties spogulī, secināju, ka sejai spētu līdzēt tikai tonālais krēms vai pūdera kārta, bet matiem vienīgi ūdens un šampūns vai…
…cepure!
Kā gan es par to ātrāk neiedomājos.

Atgriezos sēdvietā, kur mani jau gaidījā atdzisusi kafija un žurnāls, kuru biju izlasījis jau pāris reizes no viena vāka līdz otram, neizlaižot pat TV programmu. Ārā valdīja tumsa, bet lidostā nepārtraukta steiga un juceklīgas sarunas, kuras saplūda vienā lielā trokšņu kamolā.
Klik, klak, klik, klak, klik, klak.
Šo soļu skaņu un ritmu es pazinu.
Klik, klak.
Meklēju, no kurienes šī soļu skaņa nāk.
Klik, klak, klik.
Tepat vien bija.
– Daniel?! – Mierīgā, bet neticības pilnā balss mani uzrunāja. – Ko tu šeit… – Viņa apsēdās man blakus, pirms tam atstutējot lielu čemodānu pret kādu no krēsliem. – Tikai nesaki, ka ieradies šeit, lai satiktu mani.
Pamāju.
– Tu droši vien esi dusmīgs, jo uzzināji patiesību par mani?
Tēlotā vienaldzībā paraustīju plecus.
– Zinu, ka, ārstējot tevi, es pārkāpu daudzas robežas un absolūti neizturējos profesionāli, bet es arī redzēju, ka tev visvairāk nepieciešams draugs, tāpēc centos tāda tev būt.
Uzmanīgi nopētīju viņas seju – viņa bija kļuvusi nedaudz svešāka – mati nogriezti uz pusi īsāki, lūpas uzkrāsotas viegli rozīgā tonī, skropstas iekrāsotas piķa melnas un biezas, vaigi nopūderēti ar persiku krāsas sārtumu, bet uzacis rūpīgi izraustītas un akcentētas ar brūnu uzacu zīmuli. Viņā spētu iemīlēties jebkurš pusmūža vīrietis, jo viņa izstaroja maigu skaistumu – tādu, kuru ir vēlme uzlūkot katru rītu pamostoties.
– Atceries to dienu, kad jautāji man par pašnāvību un es neatbildēju? – Viņa novērsa skatienu. – Es todien neatbildēju nevis tāpēc, ka pati kādreiz būtu vēlējusies izdarīt pašnāvību, bet gan tāpēc, ka šādu lēmumu reiz pieņēma mans dēls… – Lorakas kundze tik skaļi norija siekalas, ka zināju – tas drīzāk bija kamols, kas iestrēdzis viņas kaklā. – …un viņš neatstāja pat atvadu vēstuli, lai paskaidrotu, kāpēc. Klāvs bija tikai divpadsmit gadus vecs.
– Man. Ļoti. Žēl. – Katru vārdu izrunāju uzmanīgi un stiepti, gluži vai kaunoties par to, ka nespēju pateikt neko vairāk – neko tādu, kas patiešām varētu palīdzēt sievietei. – Patiešām. Es to nesaku tikai tāpēc, ka tā vajag, bet gan tāpēc, ka tā jūtu.
Psihiatre vārgi pasmaidīja.
– Vai Klāva tēvs arī…
– Izdarīja pašnāvību? – Lorakas kundze pieskandināja plašo lidostu ar dzidriem smiekliem. – Pie velna, nē! Viņš mani pameta brīdī, kad man visvairāk bija nepieciešams atbalsts, jo nemitīgi pārmeta, ka Klāvs tādu lēmumu pieņēma manis dēļ. Zini, gandrīz katru nakti es ticu, ka tā patiešām ir taisnība. Varbūt biju pārāk stingra māte. Varbūt kaut ko nepamanīju.
– Jūs esat jauks cilvēks. – Uz brīdi ļāvāmies klusumam, bet tad es vēlējos to pārtraukt, jo sapratu, ka mums nav īpaši daudz laika, lai runātu. – Un es izpildīju jūsu norādījumus. Uzsāku patstāvīgu dzīvi, iegādājos mājdzīvnieku, atradu uzticamu draugu un beidzot arī piedevu visiem.
Sieviete atkal sadrūma, nolaižot koptās rokas klēpī.
– Vai kaut kas nav kārtībā?
– Nē… Jā, viss kārtībā. Tikai… Tikai es gribēju pateikt, lai nenodari savai mammai to, ko man nodarīja Klāvs, jo bērna nāve mātei sagādā tādas ciešanas, kurām uz šīs pasaules vienlīdzīgu nav. – Viņa maigi noglaudīja vaigu un tad saņēma manas rokas savējās. – Es ļāvu savām sienām nojukt un pārkāpu psihiatra-pacienta attiecību slieksni tikai tāpēc, ka vēlējos tevi glābt, lai tavai mātei nenāktos piedzīvot manu likteni.
Viņa noteikti domāja, ka pašnāvība ir lielākais cilvēka egoisma apliecinājums, bet es taču neesmu egoists – nē! Vienkārši es jau sen biju miris, bet tobrīd atlika nomirt tikai fiziski.
– Mana mamma ir komā.
Lorakas kundze izskatījās šokēta.
– Un manu pusbrāļu tēvs ir miris.
Šoks piedzīvoja jaunu uzplaiksnījumu – šoreiz stiprāku.
– Bet viss kārtībā, jo mani pusbrāļi ir dzīvi. – Pateicu to tikpat parastā tonī kā pēdējos divus teikumus.
– Daniel, tu droši vien vēl esi šoka stāvoklī. – Šķita, ka sievieti tūlīt piemeklēs panikas lēkme. – Tu atnāci pēc palīdzības, vai ne? – Viņas rokas ieslīdēja matos, lai sāktu tos plucināt. – Ak, es muļķe, egoiste.
– Natālij, viss patiešām ir kārtībā. – Apķēru viņu, lai savaldītu rokas un atturētu tās no matu plēšanas. – Es tikai atnācu, lai pateiktu paldies.
– Piedod, ka biju tik draņķīga psihiatre.
Mūsu sarunu pārtrauca balss, kura atskanēja skaļruņos. Lorakas kundzei bija pienācis laiks sēsties lidmašīnā, lai dotos prom uz zemi, kurā nosacītu laimi bija atraduši jau tik daudzi mani tautieši.

Turpinājums sekos…

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s