“Visi monstri ir cilvēki” 15. turpinājums


2014. gada 31. janvāris

Smagās darba dienas radītais nogurums vilka plecus pie zemes, bet kājas atteicās celties uz augšu, tāpēc nācās lēnām aizšļūkt līdz mājām, rokās turot maisiņus ar sakaltušām bulciņām un ēdiena pārpalikumiem, kurus kafejnīcas pavārs bija man iedevis, kad uzzināja, ka man pieder suns, kuram to visu varētu izbarot. Tiesa, man iedeva tik daudz dažādu gaļas atgriezumu, ka ar tiem varētu pabarot četrus vilku sugas suņas, bet takšu puikam ar tiem noteikti pietiktu vismaz pāris nedēļām.
Smagie acu plaksti gribēja aizkrist ciet jau kāpņu telpā, bet nomodā mani turēja doma, ka dzīvoklī gaida silta, mīksta gulta, kurā ļauties bezgalīgi saldam miegam. Jau grasījos slēgt vaļā durvis, kad tumsā ieraudzīju kādu guļošu siluetu.
– Ei, celies! – Uzkliedzu. – Ir taču ziema.
Atskanēja tikai vārgs gārdziens.
– Es izsaukšu policiju. – Izteicu šos vārdus ar bailēm. – Es nejokoju.
Jau atslēdzu dzīvokļa durvis, lai gadījumā, ja pēkšņi man šī persona sadomātu uzbrukt, es varētu ātri patverties dzīvoklī.
– Ei!
Paspēru soli tuvāk, bet tikpat ātri atkāpos, kad manīju gulētāja strauji veikto kustību ar roku.
– Es jau zvanu policijai! – Izvilku no kabatas mobilo telefonu, bet tad mani apturēja gulētāja vārgā balss.
– Daniel?
– Zelda? – Ieslidināju telefonu atpakaļ kabatā.
Ienesu pārtikas maisiņus dzīvoklī, kur tos nometu pie izlietnes un ātri devos atpakaļ uz kāpņu telpu, baidīdamies, ka Zelda mistiskā veidā pēkšņi varētu no turienes pazust.
– Kas ar tevi noticis? – Satvēru meiteni aiz padusēm un centos ļengano ķermeni piesliet kājās, bet spēju viņu vienīgi pavilkt, jo Zeldas kājas bija tikpat stingras kā vārīti spageti.
Ievilku draudzeni dzīvoklī, kur viņu noguldīju gultā un noģērbu līdz apakšveļai, bet tad apsedzu. Skatiens sastinga pie rokas locītavas, kas bija nosēta ar dūrienu pēdām.
– Zelda, tu lieto narkotikas? – Saudzīgi papliķēju meitenei pa seju, lai viņa kaut nedaudz nāktu pie saprašanas.
– Juta mani negrib redzēt. – Zelda čerkstošā balsī novilka un turpināja gulēt.
– Ja tu šādi turpināsi rīkoties, tad viņa vēl vairāk negribēs tevi redzēt. – Apsēdos gultā un glaudīju meitenes galvu, kurā rēgojās dažādu nobrāzumu un pušumu pēdas. – Es ceru, ka tu saproti, ka vari nomirt, ja tā turpināsi.
Un tobrīd baidījos, ka tieši to arī Zelda visvairāk vēlas.
Zināju, ka mīlestība cilvēkus apreibina un padara neprātīgus, bet daži dēļ tās kļuva arī vājprātīgi un maniakāli apmāti ar domu, ka bez otra nespēs dzīvot. Daudzi cilvēki uzskatīja, ka šāda mīlestība ir piedzīvošanas vērta, jo skaistākie mīlasstāsti visbiežāk bija tieši traģēdijas.
Nesen kādā žurnālā biju lasījis vienas slavenas aktrises teikto par mīlestību: „Brīdī, kad tu kādu mīli, ir grūti iedomāties, ka pienāks diena, kad pret šo cilvēku vairs neko tādu nejutīsi.” Vēlāk intervijas autore bija ievirzījusi sarunu citās sliedēs, cenšoties nosodīt aktrises mūžīgo tieksmi pēc destruktīvām attiecībām ar narkomāniem un rokmūziķiem, kuras viņu tikai izsmeļot un nepapildinot. Uz šiem pārmetumiem aktrise pārliecinoši atbildēja: „Ja man jāizvēlas starp rāmu mieru un spilgtu sadegšanu, tad es izvēlos otro variantu. Jo reizēm neprātīga rīcība ir prātīgākais, ko cilvēks var darīt.”
Šī aktrise man atgādināja Zeldu, jo arī viņu fascinēja šī sadegšana, rokmūziķu dzīvesstils un Džeimsa Dīna „dzīvo ātri, mirsti jauns” filozofija. Tikai Zeldas skaistums lēnām zuda – to saēda narkotikas, negulētās naktis, alkohols, stress un modes skates, kurās meitene piedalījās arvien biežāk, izpelnoties pašmāju modes dizaineru atzinību. Modeļu aģentūras īpašnieks pat jūsmoja par Zeldas vēso, nogurdināto augstās modes seju, kas izstaroja vienaldzību un rokmūziķu grūpijas auru. Tomēr tā bija tikai čaula – ārējs veidols, kurš slēpa ilgas pēc mīlestības, bet to saprast spēja tikai retais, jo cilvēki vairs netērēja laiku, lai iedziļinātos citu rīcībā un tās motīvos.
Pēdējā laikā Zelda bija kļuvusi agresīva un regulāri apgalvoja, ka Juta viņai nemaz neesot vajadzīga, jo bijusī mīļotā esot resna neglītene, kurai vajadzētu piedomāt pie sava ģērbšanās stila un formas, bet šajos vārdos vienmēr bija arī kādas citas sajūtas. Zeldas agresija bija maska sāpēm, kuras viņa tik izmisīgi gribēja izkliegt un izvemt gluži kā žulti, kas rada rūgtu un ilgi nezūdošu garšu mutē.
Ievīstīju draudzeni mīkstajā segā, bet sev pagatavoju rūgtu kafiju bez cukura, lai tikai spētu palikt nomodā līdz brīdim, kad Zelda modīsies.

2014. gada 1. februāris

Sapnis, kurā biju iegrimis, uzsprāga kā ziepju burbulis, kad izdzirdēju mobilā telefona zvana signālu, kura griezīgā melodija pieskandināja istabu. Ar plaukstām saberzēju seju un nožāvājos, bet tikai tad sapratu, ka mans plāns palikt nomodā ir piedzīvojis fiasko, bet vismaz Zelda nebija nekur aizbēgusi. Beidzot ielūkojos telefona displejā un nezināmais numurs, kas tajā mirgoja, padarīja mani nervozu, tāpēc vilcinājos uz zvanu atbildēt līdz pat brīdim, kad zvana melodija jau tuvojās izskaņai.
– Hallo!
– Labdien. Vai es runāju ar Danielu Hensliju? – Laipna un nedaudz drūma sievietes balss mani uzrunāja.
– Jā, Daniels klausās. – Nospriedu, ka man zvana kāda no mobilo operatoru pārstāvēm, lai piedāvātu lauzt līgumu ar pašreizējo operatoru.
– Šeit jums zvana no slimnīcas.
Viņa ir mirusi. Es zināju.
– Es nezinu, kā lai jums to pasaku, bet…
– Zinu. – Nopūtos. – Viņa ir mirusi.
Abos klausules galos valdīja klusums, it kā pieminot aizgājēju.
– Man žēl. – Slimnīcas pārstāve šobrīd noteikti ienīda savu darbu. – Pēc stundas viņu nogādās morgā. Es jums varu īsziņā nosūtīt morga adresi, lai vajadzības gadījumā tā būtu pa rokai.
– Jā, tas būtu jauki. – Manī uzvirmoja dusmas pret šo sievieti, kura pret mani bija tik laipna un centās kā spēja, lai tikai sagalabātu mieru. Šīs nepamatotās dusmas man lika ienīst arī pašam sevi, jo slimnīcas darbiniece pie nekā taču nebija vainīga.
– Ja es jums varu kā palīdzēt, tad tikai sakiet un es skatīšos, kas manos spēkos. – Balss lēnām kļuva satraukuma un apjukuma pilna. – Patiešām.
– Viss kārtībā. – Dīvaini, ka šie divi vārdi visbiežāk tika izteikti tad, kad patiesībā vairs nevarēja būt sliktāk.
– Esat pārliecināts?
– Jā. – Pie velna, kas tie par muļķīgiem jautājumiem?! – Paldies. Visu labu.
– Visu lab… – Pī, pī, pī, pī.
Pārtraucu sarunu, pirms zvanītāja bija pateikusi pēdējo vārdu. Tad atmiņā atausa tas, ko skolotāja bija stāstījusi ētikas nodarbībā. „Sarunu parasti pārtrauc zvanītājs – tas ir labais tonis, tāpēc, ja jums kāds zvana, klausuli pirmajam ļaujiet nolikt viņam.” Pie velna ētiku!
Ierausos atpakaļ gultā pie Zeldas, kura nu dzīvoja pie manis, jo viņai vairs nebija, kur citur doties, un pieglaudos meitenei tik cieši klāt, cik to spēju. Nu arī man nav neviena, izņemot viņu un Džimiju. Dziļi ievilku gaisu – sajutu marihuānas un sviedru smaržu, kas nāca no Zeldas, bet tad, kad gaisu izpūtu, sejai pāri tecēja karstas straumītes.

2014. gada 2. februāris

Atgriezies no morga, jutu tādu spēku izsīkumu, kādu nebiju piedzīvojis sen. Šķita, ka staigāju apkārt iesprostots burbulī, kas izolē mani no apkārtējās pasaules, neļaujot dzirdēt skaņas un redzēt kustības, kas notiek pat pāris metru attālumā. Uz gājēju pārejas mani gandrīz notrieca kāda apvidus automašīna, jo ceļu šķērsoju brīdī, kad luksoforā dega sarkanā gaisma. Automašīnas vadītājs aizsvilies izlēca no transportlīdzekļa un sāka kliegt, bet es tikai devos tālāk, ignorējot viņu. Vīrietis bezpalīdzīgi noplātīja rokas, nospļāvās un devās tālāk savās ikdienas gaitās.
Mātes seja daudz nebija mainījusies – tikai kļuvusi nedaudz bālāka, bet miers tajā bija tieši tāds pats, kā pēdējoreiz, kad redzēju viņu slimnīcā vēl dzīvu, nepārtraukto sistēmas pilienu skaņu ieskautu. Morga darbinieks man teica, ka esmu pirmais no radiniekiem, kas ieradies viņu apskatīt, tāpēc jautāja, kādu es vēlētos redzēt savu māti bēru dienā.
„Skaistu!” Es atbildēju.
„To mēs varam nokārtot.” Zilajā uzsvārcī tērptais vīrietis atbildēja un centās izskatīties pēc iespējas nosvērtāks, kaut gan varēja saprast, ka tikšanās ar aizgājēja radiniekiem viņam ir netīkamākā darba daļa. „Mēs varam arī sameklēt viņai apģērbu, ja vēlaties, tikai pastāstiet, kādas ir jūsu vēlmes un mēs visu nokārtosim.”
Brīdi vilcinājos, jo skatiens uzkavējās pie nobrāzumiem un rētām, kuras vēl nebija sadzijušas un gaišajiem matiem, kas izskatījās juceklīgi.
„Vai jūs nomaskēsiet ievainojumus?”
„Jā, protams. Mums ir fantastiska grimētāja, kura līdz šim izpelnījusies tikai pozitīvas atsauksmes.”
Vārgi uzsmaidīju masīvajam vīrietim. Viņš manī raisīja pārdomas par to, ko tad īsti jūt šie cilvēki, kas strādā morgā, katru dienu sastopoties ar mirušajiem, kuri jāmazgā, jāfrizē, jāģērbj, jāgrimē un dažreiz arī jāšuj kopā? Vai viņus nenomāca šeit valdošā atmosfēra, kas izstaroja mirušu enerģiju? Pieļāvu, ka viņi jau sen to uztver tikai kā darbu un necenšas iedziļināties, kas ar katru no šiem cilvēkiem noticis.
„Es jums uzticos.” Apsedzu mātes seju, tādējādi dodot mājienu, ka mana vizīte šeit beigusies.

Atvēru dzīvokļa durvis un manā sejā momentāni ievēlās viegli dūmu mākoņi. Sākumā domāju, ka kaut kas aizdedzies, bet tad atpazinu šo smaržu, kuru tik bieži biju jutis, kopš Zelda ievācās dzīvot pie manis.
– Zelda, tu taču apsolīji. – Niknuma pārņemts pieskrēju pie meitenes un izrāvu no viņas pirkstiem nevīžīgi uztīto kāsīti, kura galā gailēja sārta oglīte. – Tu nedrīksti tik vienkārši pievilt arī manu uzticību, vai tu to saproti?
Viņa tikai pasmīnēja un izvilka cigareti no Caines paciņas, kura stāvēja uz dīvāna malas.
– Ko tu sadarīji, kamēr es biju prom? – Sāku izpakot no iepirkumu maisiņiem produktus, kurus biju iegādājies lielveikalā pēc morga apmeklējuma. – Vai sazinājies ar modeļu aģentūru?
Nu viņa sāka histēriski smieties, bet vēlāk atvēra savu nesen iegādāto portatīvo datoru, kura monitors pēc brīža atdzīvojās.
– Es brīžiem tevi nesaprotu, jo modeles darbs taču kaulus nelauž un pagaidām tev piedāvājumu ir tik daudz, lai tu spētu normāli dzīvot, bet tu esi gatava šo iespēju palaist vējā.
C’mon, beidz būt tāds jautrības gandētājs. – Zelda pārtrauca manu monologu un atkorķēja alus pudeli, kurai piesūcās kā dēle. – Tu vienkārši mani nesaproti, jo nekad neesi mīlējis nevienu. Tu nezini, kā tas ir, kad kāds salauž tavu sirdi.
– Zelda, tu pati vairs nesaproti, ko runā. – Izrāvu no meitenes rokām aprasojušo alus pudeli, kuras saturu izlēju izlietnē. – Bet es tev visu piedošu, jo tu esi tā salietojusies visas tās dranķības, ka nekontrolē neko, ko saki.
– Piedrāzt tevi! – Meitene man iemeta ar aizdegtu cigareti, kura izsvilināja apaļu caurumu sintētiskajā ziemas jakā, kas man bija mugurā. – Tu tikai gribi mani nosodīt tāpat, kā to dara visi.
– Beidz vienreiz vainot apkārtējos! Es-tev-cenšos-palīdzēt. – Sāku likt pārtiku skapīšos un ledusskapī, kad pamanīju, ka daudzi augļi ir vienkārši iekosti un turpat pamesti, bet brokastu pārslas izbārstītas pa visu sauso produktu skapīti. Zelda manu dzīvokli bija pārvērtusi izgāztuvē. – Zini, kad tu teici, ka es nezinu, kas ir mīlestība, jo mana sirds nekad nav bijusi salauzta, tu kļūdījies tik smagi, cik smagi vien cilvēks var kļūdīties. Pēc tavām domām, kā var justies cilvēks, kuram pirms dienas nomirusi māte?! Māte, pēc kuras mīlestības viņš tik ļoti vienmēr alcis, bet pats sev bija aizliedzis viņai pateikt, cik daudz patiesībā viņam šī sieviete nozīmē. Māte, kuru viņš tik ļoti bija centies ienīst.
Zeldas sejā iegūla nopērta kucēna izteiksme.
– Citi vaino paši sevi, kad nomirst kāds no viņu tuviniekiem, bet man pat tādas iespējas nav, jo mēs dzīvojām gluži kā paziņas, ne ģimene. Velns, es saprotu, ka nekad tā īsti neesmu savu miesīgo māti pazinis un izpratis viņas rīcību. – Pasniedzu meitenei kolas pudeli un apsēdos viņai blakus ar divām glāzēm rokās, kurās salēju pudeles saturu. – Tas viss ir tik, tik… Tik ļoti – nepareizi? Es pat nezinu. Man brīžiem šķiet, ka visapkārt valda nekārtība, kuru nav iespējams sakārtot, ka esmu netīrs, bet tā, ka to nav iespējams nomazgāt.
– Man žēl, ka es tev nekādi nepalīdzu.
– Bet tu vari saņemties, lai mēs varētu palīdzēt viens otram. Es zinu, ka tu to vari. – Centos draudzeni sapurināt. – Tev tikai šķiet, ka tas viss nepāries, bet pienāks brīdis, kad tev būs pietiekami daudz spēka, lai nostātos stabili uz kājām un tu paņemsi no dzīves visu, kas tev no tās pienākas.
– Bet tas būs tik fucking grūti. – Zelda gaudās.
– Labas lietas dzīvē viegli nenāk.
– Es ceru, ka tu zini, ka esi sasodīti kaitinošs. – Zelda sāka histēriski smieties, bet pēc mirkļa nopietni palūkojās man acīs. – Man žēl par tavu mammu.
Neko neteicu, bet šis klusums runāja pats par sevi.
Saskandinājām glāzes un svinīgi tās iztukšojām, līdz dusmas izsīka tāpat kā saldais dzēriens no traukiem.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s