“Visi monstri ir cilvēki” 16. turpinājums


2014. gada 8. februāris

Spēju domāt tikai par to, ka vēlos, lai bēru ceremonija beigtos pēc iespējas ātrāk, jo, pirmkārt, ārā valdīja nepanesams aukstums un, otrkārt, bēres nebija tas notikumus, kuru būtu vēlme vērot un klausīties vairāku stundu garumā. Turklāt, ja bēres notika ziemā, tad aukstums pārņēma visu būtni – gan iekšēji, gan ārēji. Manas mammas ziema bija iestājusies pāragri, padarot viņu tikpat aukstu kā sniegu, kas klāja zemi ap kapliču, kurā atradās viņas zārks – arī sniegbalts. Vāks bija atvērts, aicinot tuviniekus pēdējoreiz atvadīties no šīs sievietes, kuras grimases bija sastingušas uz mūžīgiem laikiem.
Katru soli veicu piesardzīgi, bet, kad biju no zārka vairs tikai soļa attālumā, jutu sev pievērstus apkārtējo skatienus. Viņa izskatījās gluži kā princese – skaista, ar zīdainiem zelta matiem, pienbaltu ādu – stingru kā marmors, blāvi rozīgām lūpām un ogles melnām skropstām un uzacīm. Morga darbinieki bija viņu ietērpuši gaiši zilā kleitā, bet ap pleciem mātei aplikuši baltu kažokādu, kas maigi pieskārās viņas kaklam, zodam un vaigu kauliem. Šajā skatā bija netverams trauslums un gotisks skaistums, kurš radīja gluži vai fiziskas sāpes.
Pamanīju, ka pie zārka piesteidzas arī divi mazi puišeļi, tērpušies gandrīz identiskos melnos uzvalkos un dūnu ziemas jakās. Viņi neraudāja, bet arī citas emocijas sejās nebija manāmas – Dāvis tikai noglaudīja mammas vaigu, bet Deivids satvēra mirušās sievietes auksto roku, lai tajā uz mirkli iedvestu kaut nelielu siltuma devu. Tobrīd jutos šokēts, jo kā gan varēju aizmirst par saviem pusbrāļiem?! Kāpēc nebiju domājis jau iepriekš par to, kur gan viņi tagad dzīvo? Mammai nav daudz radinieku, bet tie, kas vēl atrodas šajā pasaulē, īpaši siltas attiecības ar mums neuzturēja, bet mammas draugam, man šķiet, vispār nebija dzīvu radinieku.
Jau gribēju parunāt ar pusbrāļiem, kad kaprači aizvēra zārku, lai dotu vārdu mācītājam, kurš stāvēja nelaiķes galvgalī ar Bībeli rokās.
Man jau tagad tā visa ir par daudz!
Pametu kapliču un aizgāju no baltās ķieģeļu ēkas apmēram divdesmit metru attālumā. Ar drebošām rokām izvilku no kabatas Caines paciņu – no tās izbira piecas cigaretes vienlaicīgi un iekrita sniegā, pazūdot tajā tā, ka tās varēja atrast tikai pateicoties gaiši brūnajiem filtriem, kas kontrastēja ar balto zemes segu. Sameklēju vienu no tām un iespraudu lūpu kaktiņā, bet pēc tam aizdedzu sērkociņu, kuru aizšķiļot, sajutu spēcīgu sēra smaku. Trīs gari elpas vielcieni un starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu vairs bija palicis tikai filtrs, kura galā rēgojās sārti kvēlojoša oglīte.
Iestājās klusums – mācītājs bija pārstājis runāt, lai ļautu kapračiem iznest zārku no kapličas. Nemanāmi pievienojos bēru procesijai, cenšoties atrasties pēc iespējas tuvāk saviem pusbrāļiem, kurus pavadīja divas sievietes, kuras nekad agrāk nebiju redzējis. Viņas neizskatījās bēdīgas – šķita, ka viņas šeit ir tikai kaut kādu formalitāšu dēļ, lai izpildītu kāda cilvēka dotos rīkojumus.
Apmēram divdesmit bēru procesijas dalībnieki sastājās ap mēmo kapu, kurā jau pēc kāda laika bija lemts iegremdēt sievieti, kurā bija sācies manas dzīves ceļš. Pēkšņi viss izgaisa un es redzēju vairs tikai divus mazos puisēnus, kuri bezpalīdzīgi skatījās baltā zārka virzienā.
Gribēju tikt viņiem tuvāk, bet viņi stāvēja otrpus zemē izraktajam taisnstūra formas caurumam.
Bum, bum, bum!
Bum, bum, bum!
Bum, bum, bum!
Bum, bum, bum!
Pamanīju, ka gaišmatainie bērni paņem no lāpstas baltās smiltis un tam sekoja trīs dobji bum, bum, bum. Sajūta bija tāda, it kā kāds sistu no visa spēka pa krūškurvi. Man kļuva nelabi.
Uz deguna piezemējās sniegpārsla, bet tai sekoja simtiem, nē, miljoniem, nē, miljardiem sniegpārslu, kuras lēnām ietina mūs putenī. Dzirdēju vairs tikai vēja šalkoņu, bet mācītāja nu jau steidzīgā balss kļuva par apslāpētu fona troksni.
Bum, bum, bum!
Arī es atdevu savas trīs baltu smilšu saujas, kuras pašķīda uz visām pusēm, noslīdot pār zārka malām, kad piezemējās uz koka virsmas. Asaras sprāga no acīm un man gribējās kliegt, ielekt kapā, lai atrautu vaļā zārku un apķertu mātes līķi tik stipri, ka viņā atgrieztos siltums. Mani sagrāva doma, ka vairs nekad viņu neredzēšu – pat ne vairs mirušu.
Bija sajūta, it kā visas manas emocijas būtu samestas Bostonas šeikerī, tad sakratītas, bet tad ielietas manī atpakaļ, lai tās cīnītos viena ar otru, sapinoties lielā un nelabumu izraisošā mudžeklī.
Kaprači meta zemi uz zārka tik ātri, cik vien to spēja, lai ļautu bēru viesiem pēc iespējas ātrāk doties prom no šīm puteņa ieskautajām bērēm.
Brīdī, kad visi devās nolikt ziedus, palūkojos uz Deividu un Dāvi, bet tad piegāju viņiem klāt. Brāļi vārgi pasmaidīja un darīju tāpat, bet tad notupos un apķēru viņus.
– Es jūs abus ļoti mīlu. – Nekad mūžā neko nebiju teicis ar tādu nopietnību kā tobrīd. – Mammīte tagad ir debesīs.
– Un tētis arī. – Dāvis smalkā balstiņā ierunājās. – Viņu pirms mēneša apglabāja šajos kapiņos, tikai citā vietā.
– Kā jums abiem klājas? – Palūkojos uz Deividu.
– Normāli. – Viņš atbildēja, radot manī raizes, jo Deividam parasti gāja „labi” vai „forši”. – Audzinātājas ir labas.
– Kādas audzinātājas?!
– Bērnunamā. – Dāvis bezemocionāli atbildēja.
Viņi tagad dzīvoja bērnunamā?!
Viņi tur dzīvo bez radinieku sniegtās mīlestības, bez cilvēka blakus, kuram viņi nozīmētu visu pasauli un vēl vairāk.
Gribēju sameklēt Adrianu, bet tikai tad pamanīju, ka vecākais brālis nemaz nav ieradies pats uz savas mātes bērēm. Tas mani nepārsteidza, jo viņam emocijas un ģimeniskā piederība vienmēr šķita svešas, ja vien no ģimenes nevarēja gūt finansiālu labumu.
– Deivid, Dāvi, ejam! – Viena no sievietēm, kas pavadīja pusbrāļus, satvēra abus bērnus aiz rokām un vilka prom no svaigi uzbērtās un ziediem rotātās kapu kopiņas.
Es gribēju viņus piespiest cieši sev klāt un teikt, ka viss būs labi.
Viss BŪS labi! Es parūpēšos, lai tā būtu.
Ja es biju vienīgais dzīvais radinieks, kuram rūpēja brāļu liktenis, tad es darīšu visu iespējamo, lai viņiem nenāktos uzaugt bērnunamā.
Sastindzis stāvēju putenī vēl tad, kad kaprači jau bija pametuši kapus, lai dotos uz siltām telpām, kurās malkot karstus dzērienus un, iespējams, arī ko grādīgāku. Devos prom tikai tad, kad beidzot noliku apsalušo skuju un neļķu vainagu uz mātes kapa, bet tad, cīņasspara pilns, devos uz mājām.

2014. gada 14. februāris

Kopš bēru dienas bija pagājusi gandrīz nedēļa, tāpēc Zelda par visām varītēm centās panākt to, lai es kaut uz pāris stundām pamestu drošo dzīvokļa četru sienu ielenkumu. Jau dienu pirms bērēm pazvanīju uz skolu un darbu, lai pateiktu, ka vēlos vismaz nedēļu brīvu, lai nokārtotu visas formalitātes, kuras radušās pateicoties traģēdijai, kas ieveda manu māti nāvē. Protams, visas šīs dienas tikai sēdēju dzīvoklī, dzēru daudz kafijas, izsmēķēju paciņu cigarešu dienā, bet visus darbus uzticēju Zeldai, jo gribēju vienkārši atslēgties no visa.
C’mon, Daniel, tu taču zini, ka sajuksi prātā, ja tā turpināsi. – Meitene atkorķēja vīna pudeli un no kakliņa ielēja sev mutē pamatīgu malku, ļaujot, lai alkohols mežģī mēli pie katras izdevības. – Šodien taču ir Valentīna diena – ballītes visapkārt, piedzērušies skuķi.
Aizgāju līdz virtuvei, lai ielietu glāzē minerālūdeni, bet tad ar piepildīto trauku rokā devos uz gultu, kurā smagi iekritu, apšļakstot netīros palagus ar ūdeni. Visapkārt bija tukši Hesburger hamburgeru iepakojumi, cigarešu pelni, tukšas minerālūdens pudeles un netīras drēbes, kuras oda pēc sviedriem un izskatījās tā, it kā ar tām būtu mazgāta grīda.
– Apsolu, ka šoreiz dosimies uz kādu parastu vietu. – Viņa man apgūlās blakus gultā un paslidināja roku zem krekla – šis pieskāriens lika man labsajūtā viegli notrīsēt. – Vairs nekādu geju un lesbiešu klubu.
Apviju rokas ap meitenes vidukli un uzvilku viņu sev virsū – viņas ķermenis piegūla manējam tik cieši, ka jutu viņas miesas siltumu pat caur drēbēm. Zelda ķiķināja un pārslidināja rādītājpirkstu man pār lūpām, bet tad pirkstu ieslidināja man mutē, viegli pieskaroties mēlei un aukslējām, bet tad to veikli izrāva laukā. Zināju, ka varētu viņu iegūt atkal, bet tikpat labi zināju arī to, ka Zeldai tā ir tikai spēle, jo meitene mani neiekāroja un nespēja mīlēt tā, kā sava dzimuma pārstāves.
– Ja es tev atsūkāšu, tu nāksi ar mani uz Valentīna dienas balli? – Zelda jau atpogāja manu bikšupriekšu un paslidināja roku zem apakšbiksēm, liekot visam manam ķermenim acumirklīgi sastingt, bet elpai aizrauties gluži kā pēc ielēkšanas ledaini aukstā ūdenī. Tobrīd manī atmodās gluži vai dzīvnieciskas tieksmes, kuras radīja vēlmi saplēst un noraut no meitenes ķermeņa visas drēbes. – Es būšu lieliska.
– NĒ! – Nogrūdu meiteni no sevis ar tādu spēku, ka viņa izkrita no gultas, bet pirms tam, krītot, atsita galvu pret naktsskapīti. – Ar tevi viss kārtībā?
– Sasodīts, Daniel! – Viņa slējās kājās, berzējot atsisto vietu galvā. – Varēji vienkārši pateikt, ka ar mani nekur neiesi.
– Es iešu, bet… tev nevajag ar mani neko darīt. – Joprojām jutu uzbudinājumu un zināju, ja Zelda vēlreiz izrādīs vēlēšanos pēc intīmas tuvības, tad atkal notiks kārtējā kļūda. –Tas vienkārši nav pareizi, jo, mīlējoties ar tevi, es jutīšos kā izvarotājs, jo zināšu, ka tas nav tas, ko tu vēlies.
– Es vienkārši jūtos draņķīgi, jo nespēju tev nekā palīdzēt. – Viņa atkal ielīda man blakus, lai nu spēlētos ar maniem matiem, kas bija savēlušies. – Man tu patīc, tāpēc ir brīži, kad vēlos būt normāla, dzīvot ar tevi kopā, darīt tevi laimīgu un izveidot tik tipisku ģimeni, ka mūsu draugiem no mums nāktu vēmiens.
Zeldas mute smaidīja, bet acis neslēpa skumjas.
– Bieži domāju, ka viss būtu krietni citādāk, ja es būtu citādāka.
– Tad tā vairs nebūtu tu.
– Laikam jau gan.
Viņa pieglaudās man pie krūškurvja un, klausīdamās manos sirdspukstos, iemiga. Drīz vien arī es ļāvos miegam, bet brīdī, kad pamodos, iesitu knipi Zeldai pa pieri.
– Celies, guļava. Laiks doties uz balli.

Stāvējām tikai pāris soļus no balles norises vietas ieejas durvīm, pie kurām valdīja kņada, jo ārā drūzmējās jaunieši, kas bija iznākuši svaigā gaisā, lai uzsmēķētu un parunātu nedaudz klusākā atmosfērā. Šos cilvēkus jau biju redzējis, turklāt ļoti bieži – daudziem no viņiem nemaz nezināju vārdus, bet bija skaidrs, ka tie ir mani skolasbiedri.
– Zelda, tu mani esi atvedusi uz manas vidusskolas ballīti. – Smiekli, kurus dzirdēju nākam no jauniešu bariņa, izskrēja man cauri gluži kā paralizējošs aukstums, jo šķita, ka tieku apsmiets es.
– Nomierinies. – Meitene mani satvēra aiz rokas un veda tieši uz ieejas pusi. – Man somiņā ir zālīte un pāris ripas – tās tevi nomierinās.
– Vai antidepresanti?
Meitene atmeta galvu un skanīgi iesmējās: – Kaut kas daudz labāks par tiem mēsliem.
Iegājām lielajā deju zālē, kuru tobrīd piepildīja Mailijas Sairusas dziesmas We Can’t Stop remikss. Daudzas meitenes dziedāja līdzi, neveikli dejoja, knapi turēdamās uz augstajiem kurpju papēžiem, un muļķīgi smējās, tādējādi apliecinot apkārtējiem, ka viņām alkohola asinīs un kuņģī jau ir gana daudz. Tās nebija skolas atkritējas, bet gan populārās meitenes, kuras izskatījās vissliktāk – kosmētika izsmērēta, matu sakārtojumi izjukuši, bet apģērbs nosmērēts ar sviedru pleķiem un alkoholu, kas ticis uz apģērba, kad kāds neuzmanīgs alus malkotājs gājis garām ar plastmasa glāzi rokās. Dažām meitenēm uz apģērba bija arī krīta putekļu nospiedumi, kas liecināja vai nu to, ka viņas dzērumā jau stutējušas sienas, vai arī to, ka ar kādu mīcījušās tumšajos gaiteņos.
Pat uz brīdi nepārņēma sajūta, ka man vajadzētu šeit atrasties, vai ka es šeit būtu iederīgs. Es vienkārši neesmu ballīšu cilvēks.
Paskatījos uz Zeldu un cerēju, ka viņa spēs manā sejā nolasīt to, ka vēlos doties prom – jau tūlīt pat, tomēr neuzdrošinājos viņai to pateikt skaļi, jo draudzene bija tā priecājusies, kad uzzināja, ka došos viņai līdzi uz šo pasākumu kā pavadonis. Viņa pusotru stundu sēdēja pie spoguļa, lai nopūderētu seju, uzkrāsotu tumšas uzacis, skropstas, ievilktu asas acu kontūras, bet visbeidzot papildinātu koptēlu ar tumši sarkanu lūpu krāsu. Mugurā viņai bija izaicinoši sarkana minikleita, bet kājās melnas augstpapēžu kurpes ar četrpadsmit centimetrus augstiem papēžiem.
Viņa kustējās ļoti kārdinoši, graciozi un zināju, ka neviens telpā esošais vīrieškārtas pārstāvis, arī tad, ja bija gejs, nespēja novērst no Zeldas skatienu. Viņa ir kopā ar mani. Šī doma lika man iztaisnot mugurkaulu un sajusties nedaudz svarīgākam un lepnākam. Droši vien apkārtējie domāja, ko tāda meitene kā Zelda dara kopā ar tādu kā es, bet tobrīd man nekas no tā visa nerūpēja, jo jutos lieliski.
Lielajās skandās, kuras bija novietotas pie dīdžeja pults, sāka skanēt vēl viens Mailijas Sairusas dziesmas remikss – šoreiz Wrecking Ball. Pat dziesmas remiksētā versija bija lēna, tāpēc apķēru Zeldu un izbaudīju viņas maigo ķermeņa aromātu, kuru viņa bija papildinājusi ar kāda dizainera radītām smaržām, kuras bija ieguvusi kādā no fotosesijām. Zelda, iesmaržojoties ar tām, bija man stāstījusi, ka patiešām vēlētos, lai viņas modeles karjera piedzīvotu izaugsmi, jo viņa vēloties, lai vismaz finansiālā ziņā dzīve būtu tik perfekta, cik tas iespējams.
– Man šī dziesma patīk. – Zelda pieliecās man pie auss, lai uzsāktu sarunu. – Tā ir par izjukušām attiecībām, par to, kā meitene vēlējusies sagraut puiša uzceltās sienas, bet šis puisis sagrāvis pašu meiteni. Zini, man parasti mīlestības dziesmas nepatīk, bet šī ir skaista, jo Mailija to dzied ar tādu spēku – agresiju un sāpēm, ka pārņem līdzpārdzīvojums.
– Bet man patīk Deimjana Raisa 9 Crimes.
– Kas tas tāds?
– Lai nu paliek. – Sapratu, ka mūzikas gaumes mums ir nedaudz atšķirīgas. – Bet arī Mailijas dziesma ir laba. – Piemetināju un tobrīd šķita, ka tā arī domāju.
Skandās skanēja tikai jaunākā popmūzika un dažbrīd, kad atskanēja kāda dziesma, kuru biju dzirdējis jau pirms gada, atskanēja nicinošas piezīmes cik-tā-dziesma-ir-veca garā. Bet mākslai taču nebija derīguma termiņa. Ja dziesma ir patiešām laba, tad tā būs laba arī pēc simts gadiem.
Zeldas skatiens sastinga.
Paskatījos punktā, kuram piekalts bija Zeldas skatiens. Tur stāvēja Juta – tērpusies garā kokvilnas kleitā, apmetusi ap pleciem melnu ādas jaku un garu, raupja adījuma šalli. Viņa aizrautīgi runāja ar kādu puisi un turēja rokā sarkanu plastmasa glāzi.
Paņēmu Zeldu aiz rokas un izvedu ārā.
Smēķējām viņas zālīti, bet brīdī, kad pateicu, ka deju zālē manīju Jutu, meitene paņēma divas tabletes un iemeta tās mutē, uzdzerdama tām vairākus malkus alus no sarkanās glāzes, kuru turēja rokā.
Viena no tām bija domāta man.
Izsmēķēju atlikušo kāsīša daļu un devāmies atpakaļ, lai saplūstu ar dejojošo un smagi apreibušo pūli. Mēs smējāmies kā neprātīgi un es apjautu, ka sen nebiju juties tik labi un brīvi, bet zināju, ka tas ir tikai marihuānas radīts efekts.
Pēc kāda laika marihuānas efekts izgaisa, bet Zeldas norītās tabletes tikai tad sāka tā pa īstam iedarboties. Meitene dejoja tik ātri un haotiski, ka vairākas reizes nācās krist, līdz asinīm nobrāžot kājas un elkoņus, bet viņa tikai smējās. Augstpapēžu kurpes tika ielidinātas telpas stūrī pie galda, kurš bija noklāts ar dažādiem našķiem siržu formās, alkoholiskajiem dzērieniem un dekorācijām, kurās dominēja jau par klišejām kļuvušie Valentīna dienas tēli.
– Es aiziešu pēc alus. – Teicu Zeldai, kura centās ieklīst kādā no dejojošo jauniešu bariņiem. – Tev arī kaut ko atnest?
Nesapratu, vai meitene apstiprinoši pamāja vai tikai kratīja galvu mūzikas ritmā, bet pieņēmu, ka pareizi ir abi varianti.
Paņēmu divas Tuborg alus pudeles, bet mani apturēja pazīstama balss, kad grasījos doties atpakaļ pie Zeldas.
– Sveiks! – Juta paņēma rokās kausu, lai ielietu divās plastmasa glāzēs alkoholisko boli. – Prieks tevi satikt.
– Patiesību sakot, es arī priecājos, jo jau ilgāku laiku domāju, ka mums vajadzētu pārrunāt dažas lietas.
– Varbūt tad labāk izejam ārā. – Meitene nolika vienu boles glāzi uz galda un ieķērās man elkonī. – Tur būs klusāk un nedaudz mierīgāk.

Stāvējām ārā, satinušies virsjakās, malkodami alkoholiskos dzērienus un kūpinādami cigaretes.
– Es domāju, ka Zelda joprojām tevi mīl.
– Ja mīlētu, tad nebūtu tā rīkojusies. – Juta atcirta. – Paskaties uz viņu! Visas tās atkarības viņu sagraus pirms viņa vēl būs sasniegusi trīsdesmit gadu vecumu.
– Viņa taču jebkurā laikā var pārtraukt tās draņķības lietot. – Saviem vārdiem īsti neticēju, bet domāju, ka tas bija piemērotākais, ko varēju pateikt. – Tu varētu palīdzēt viņai ar šo problēmu tikt galā.
– Un tu pats tam tici?! – Juta caur sakostiem zobiem izgrūda vārdus ar manāmu riebumu. – Ja jau reiz tu ar viņu tagad dzīvo kopā, tad pavēro, cik bieži viņa ēd.
Klusēju kā ūdeni mutē ieņēmis, jo varēju saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem tās reizes, kad biju redzējis Zeldu ēdam pēdējās nedēļas laikā.
– Tieši tā, Daniel. Viņai vajag tikai visus tos draņķus, lai aizmirstos un lai funkcionētu, viņasprāt, normāli.
– Bet vai tu man palīdzēsi? Vai tu palīdzēsi viņai?
Jutas skatiens iegrima asfaltā, uz kura viņa stāvēja.
– Ja reiz viņa pati nezina, ko dara, tad vismaz mēs viņai varam to parādīt. – Draudzīgi uzliku meitenei roku uz pleca. – Ja vien Zeldai kāds, kuru viņa ļoti mīl, palūgtu doties ārstēties.
– Labi, mēs varam mēģināt, bet nezinu, vai mana iesaistīšanās šajā padarīšanā kaut ko līdzēs.
– Juta? – Aizkavēju meiteni, pirms viņa jau grasījās pamest mani vienu ārā. – Paldies.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s