“Visi monstri ir cilvēki” 17. turpinājums


2014. gada 20. februāris

Sēdēju bērnu nama direktores kabinetā un ar acīm novērtēju telpas atturīgo interjeru – baltās sienas, kuras rotāja vienīgi kalendārs un glezna, kurā bija atainots kāds dabasskats ar upi centrā, grīdas dēļus, kuri bija nodeldēti un nomazgāti līdz drūmi pelēkam tonim, mēbeles – tās telpā izcēlās visvairāk, jo tās šķita tik vēsas, pateicoties sudrabotajām metāla kājām un stikla un nerūsējošā tērauda virsmām. Aiz lielā rakstāmgalda sēdēja ļoti kalsna sieviete, kas savus garos, melnos matus bija pārmetusi pār labo plecu, ļaujot man novērtēt to šampūnu reklāmas cienīgo spožumu. Brīdi viņa lūkojās datora monitorā, bet pēc tam sāka ar sarkani lakotajiem nagiem bungot pa galda stikla virsmu.
– Henslija jaunskung, es diemžēl nevaru jūs iepriecināt, jo mēs, bērnu nama vadība, nedrīkstam jums tā vienkārši atdot jūsu pusbrāļus, pat par spīti tam, ka es patiešām priecātos, ja šos bērnus audzinātu kāds no piederīgajiem. – Sievietes balss šķita tikpat vēsa un atturīga kā šī telpa. – Turklāt es nedaudz papētīju jūsu slimības vēsturi. Pašnāvības mēģinājums. Vizītes pie psihiatres, kuras izpratne par ārstēšanu stipri atšķīrusies no viņas aroda brāļu un māsu metodēm un uzskatiem. Neesmu droša, vai Deivids un Dāvis jūsu kompānijā varētu justies droši.
– Kādas muļķības! – Sāku zaudēt savaldīšanos. – Ja jūs gribat pārliecināties par manu garīgo veselību, tad, lūdzu, vērsieties pie mana pašreizējā psihiatra, kurš man nozīmējis vizītes tikai divreiz mēnesī, jo domā, ka AR MANI PATIESĪBĀ VISS IR KĀRTĪBĀ.
Sieviete graciozi piecēlās kājās un pārskatīja plauktu saturu, līdz izvilka no daudzkrāsaino mapju burzmas vienu vienīgo, un tad to uzmeta uz rakstāmgalda. Viņa atkal apsēdās un sāka pārskatīt smalki apdrukātās lapas, kurās vietām rēgojās paraksti, piezīmes un zīmogi.
– Tas taču būtu šausmīgi, ja jūs atkal mēģinātu izdarīt pašnāvību, bet šoreiz jau laikā, kad jūs būtu ieguvis savu pusbrāļu aizgādniecības tiesības. – Slaidais rādītājpirksts pieskārās mēlei, bet tad pāršķīra nākamo lapu. – Mūsu bērnu nams un bāreņtiesa tiktu izvazāti pa avīzēm, televīziju, interneta portāliem. Nē, tas patiešām ir riskanti.
– Jūs man nevarat liegt aizgādniecības tiesības. Viņiem taču vairs neviena nav.
– Ja neskaita jūsu brāli Adrianu Hensliju. – Sievietes skatiens pārslīdēja pāri briļlu stiklu taisnstūriem, lai triumfējoši palūkotos man tieši sejā. – Mēs labprātāk aizbildnieka lomā vēlētos redzēt tieši viņu. Precējies. Ar plašu dzīvokli. Divi bērni. Manuprāt, lielisks aizbildnis.
– Vienīgā nelaime, ka Deividu un Dāvi viņš redzējis tikai pāris reizes, bet es šos puišeļus pazīstu jau kopš dienas, kad viņi piedzima. Es-viņus-pat-auklēju! Mans brālis pat neieradās pats uz savas mātes bērēm, bet jūs domājat, ka šis cilvēks varētu būt labs viņas bērnu aizgādnis. Labāks par mani?
– Tik sīki es neko nezinu.
– Tad, lūdzu, pirms mētājaties ar neapdomātiem spriedumiem un subjektīvu viedokli, pacentieties sagatavot vairākas šādas mapītes. – Pārliecos pār galdu un aizcirtu sarkano mapi, kuru sieviete tik uzmanīgi bija pētījusi. Nu visa uzmanība bija pievērsta tikai man. – Aizbildniecības tiesības es dabūšu, to es varu garantēt, bet jūs šo procesu varat tikai nedaudz paātrināt vai piebremzēt. Izvēle ir jūsu ziņā.
Pretimsēdošā sieviete pasmīnēja.
– Un kas jums šajā situācijā šķiet tik smieklīgs?
– Man bija taisnība, ka jums nevar uzticēt šos jaukos puisēnus. Henslija jaunskung, jūs absolūti nespējat savaldīt savas dusmas un cerat, ka kāds jums piešķirs aizbildniecības tiesības?! Lūdzu, nesmīdiniet mani.
– Bāreņtiesai tāpat šajā situācijā būs galavārds. – Centos nedaudz nomierināties, lai neizklausītos pēc histēriķa. – Es spēju sevi nodrošināt, man ir arī dzīvesvieta.
– Vienistabas dzīvoklis.
– Jūs laikam esat aizmirsusi, ka gadījumā, ja man piešķirs aizbildniecības tiesības, es varēšu savus pusbrāļus audzināt mājā, kas nu ir viņu īpašums – mantots no tēva. – Uzbūru sejā triumfējošu smaidu, kas no malas noteikti izskatījās drīzāk maniakāls. – Turklāt, ja Deividam ar Dāvi būs kāda teikšana bāreņtiesas priekšā, tad nešaubos, ka viņi izvēlēsies dzīvi kopā ar mani, nevis ar kādu svešinieku pāri. Neskatoties uz to, cik šie svešinieki, kas vēlēsies viņus adoptēt, būs bagāti, labi un gādīgi. Ģimene paliek ģimene, arī tad, ja tā nav ideāla.
– Man tikai rūp šo bērnu nākotne. – Viņa attaisnojoties piebilda. – Tā viņiem būs trauma, ja aizbildnis kādā jaukā dienā izdarīs pašnāvību un viņiem nāksies atrast šīs personas līķi.
– Viņi būs iemesls, kāpēc es nekad nevēlēšos izdarīt pašnāvību.
– Kā es varu būt par to droša? – Sieviete atkal atvēra sarkano mapi un skatiens ieslīdēja tajā, vairoties no acu kontakta ar mani.
– Dzīvē NAV tādas lietas, par kuru jūs varētu justies simtprocentīgi droša. Nekur nav garantijas, ka kāds jauks pāris, kurš vēlēsies adoptēt Deividu un Dāvi, nebūs izvirtuši pedofili, kas slēpjas aiz vecuma vai labklājības maskas.
– Bet man ir uzskatāmi pierādījumi, ka…
– Bet man ir pierādījumi, ka es spēju un gribu rūpēties par saviem mazajiem radiniekiem.
– Izskatās, ka katram no mums ir sava taisnība. – Sieviete piecēlās kājās un pasniedza man kopto roku, lai atvadītos. – Pieļauju, ka tiksimies bāreņtiesā.
– Jā. – Salti pasmaidīju. – Tā būs pēdējā reize, kad redzēsiet mani un manus pusbrāļus.

2014. gada 24. februāris

Dzīvokli piepildīja Pink Floyd dziesmas Wish You Were Here melodija un skaistās lirikas, kas izstaroja gandrīz sataustāmas skumjas un sāpes, kuras jutu ieplūstam savos elpceļos. Klausoties šīs dziesmas vārdos, domāju, ka vēlētos būt viens no šiem lieliskajiem mūziķiem vai dziesmu autoriem, jo radīt ko tādu, kas spēj iedvesmot un aizkustināt cilvēkus, noteikti liek justies īpašam un Dieva labvēlības apdāvinātam. Un tad es domāju, ka šie cilvēki, kas radījuši pasaules labākās un neaizmirstamākās dziesmas, tobrīd, kad tās ierakstījuši studijā, pat nav nojautuši, ka tās spēs izmainīt cilvēku dzīves. Kaut vai tikai nedaudz, bet mūzika to patiešām spēj.
Kad mamma un viņas draugs vēl bija dzīvi, reiz sastrīdējos ar savu labāko draugu Tomu, tāpēc meklēju kādu, kurš spētu mani uzklausīt un saprast to, ka man patiešām sāp, jo nepārtraukti jutos visiem nevajadzīgs, bet nevienam no maniem tuviniekiem nebija laika. Visi aizbildinājās ar atrunām, ka jāpabeidz sen iekrājušies darbi, jāpilda mājasdarbi, jāapciemo kāds pēkšņi apslimis radinieks vai jāizved suns vakara pastaigā. Biju palicis viens ar savām problēmām.
Tā ir jocīga sajūta, kad apkārt ir tik daudz cilvēku, bet tāpat nepamet vientulības sajūta. Manuprāt, tieši šī vientulības sajūta visvairāk raksturo mūsdienu sabiedrību – ar katru dienu planētas populācija palielinās, bet cilvēki kļust arvien vientuļāki. Paradoksāli.
Todien biju uzsācis mācības vidusskolā, tāpēc jutos īpaši nedrošs un viegli ievainojams. Vakarā ieslēdzos guļamistabā un izvilku no somas vairākus miega zāļu iepakojumus, kurus biju slepeni izzadzis no mammas un viņas drauga guļamistabas. Vispirms gan sameklēju atsauksmes internetā par šīm zālēm un secināju, ka tās ir pietiekami spēcīgas, lai panāktu man vēlamo efektu. Negribēju nomirt klusumā, tāpēc YouTube interneta vietnē centos sameklēt dziesmas, kuras klausīties pēdējās savas dzīves stundās un tad nāca trieciens… Tabletes no rokām izbira, atsitoties pret grīdu un aizripojot zem galda, gultas un naktsskapīša, bet dažas no tām palika tur, kur piezemējās.
Šis trieciens bija Adama Lamberta dziesma Whataya Want From Me. Tagad zinu, ka tā ir parasta popmūzikas balāde, bet tobrīd man šķita, ka tā ir pasaules skaistākā dziesma. Tā bija pirmā un pagaidām arī vienīgā reize, kad dziesma lika man raudāt – nezinu, vai aiz skumjām vai atvieglojuma, bet man šķita, ka šis dziedātājs, kuru nekad nebiju saticis dzīvē, mani patiešām saprot. Tas viss likās tik savādi – gluži kā viena no tām reizēm, kad satiec nepazīstamu cilvēku, bet rodas sajūta, ka esi viņu pazinis kopš neatminamiem laikiem.
Un šī dziesma. Mani pārņēma sajūta, ka es to neatradu, jo tā atrada mani.

2014. gada 26. februāris

Izmēģināju, kā darbojas kafijas automāts, kuru man bija atdevusi priekšniece, dienā, kad uzzināja, ka traģiskajā avārijā, par kuru ilgi runāja visa valsts, esmu zaudējis arī savu māti. Šķiet, ka katrs kaut kā vēlējās padarīt manu dzīvi labāku pēc šīs traģēdijas. Pat Toms atsāka ar mani runāt, kad satikāmies tirdzniecības centrā, kurā iegādājāmies jaunas pavasara sezonas drēbes, cerībā, ka siltais laiks pārņems valsti tuvāko dienu laikā. Puiša kustībās manīju to, ka viņš jūtas ārkārtīgi neveikli, bet viņš tomēr pamanījās piedāvāt savu un Martas palīdzību, bet uz atvadām uzaicināja mani pusdienās uz kādu no tuvējām picērijām, lai varētu man izmaksāt lielo četru sieru picu. Necentāmies izlikties, ka mūsu starpā nebūtu bijušas nesaskaņas, bet tīšuprāt tās arī nepieminējām – vienkārši apmainījāmies ar standarta jautājumiem un klusēdami uzklausījām viens otru. Toms nespēja valdīt sajūsmu, kad stāstīja par to, cik lieliski ir būt tēvam – pat skolā un darbā nogurdinātā seja uz brīdi zaudēja pelēcību, iegūstot apgarotības mirdzumu.

Iepildīju kafiju divās krūzēs un vienu no tām pasniedzu Jutai, kas sēdēja uz izgulētā dīvāna, kurā parasti Zeldai patika sēdēt, smēķēt marihuānas pīpi un dzert aukstu Tuborg alu.
– Daniel, es vispār nezinu, vai man vajadzēja nākt pie tevis ciemos, jo es patiesībā vairs negribu satikt Zeldu. – Meitene sakārtoja brilles uz deguna un rūpīgi lasīja kādu Forbes rakstu. – Man patiesībā prieks, ka starp mums viss beidzās tik ātri un es beidzot tam visam esmu tikusi pāri, tāpēc nebūtu prāta darbs uzplēst vecās brūces.
Atvērās dzīvokļa durvis. Pa tām atmuguriski ienāca Zelda, apkrāvusies ar iepirkumiem. Nezinu, kāpēc man tobrīd aizrāvās elpa – vai tāpēc, ka bija gaidāma bijušo draudzeņu satikšanās, vai tāpēc, ka mani šokēja Zeldas jaunais izskats. Viņai kājās bija masīvi ādas šņorzābaki, mugurā gara kleita ar krāsainu ziedu apdruku un melna ādas jaka, tomēr brīdī, kad viņa pagriezās, vislielāko uzmanību izpelnījās tieši seja un jaunā frizūra. No garajiem matiem pāri bija palicis vien labi ja centimetrs gaišās galvas rotas, bet meitenes apakšlūpā un labajā uzacī rēgojās divi pīrsingi.
– Tikai nesaki, ka tev nepatīk. – Zelda beidzot ieraudzīja Jutu, kura izskatījās izbiedēta. – Ak, tev ir ciemiņš.
Viņa nometa pirkumus uz žurnālgaldiņa un devās pie izlietnes, lai nomazgātu rokas.
– O, jauns kafijas automāts. – Draudzene centās uzsākt šķietami ikdienišķu sarunu tikai tāpēc, lai varētu ignorēt Jutu. – Vai jau esi izmēģinājis?
– Jā, pagatavoju kafiju sev un Jutai. Vari pagaršot no Jutas krūzītes, kāda tā izdevusies, bet tikmēr pagatavošu tasīti arī tev.
– Es labāk pagaršošu no tavējās. – Zelda apvija pirkstus ap manu krūzi un malkoja kafiju, kamēr bija izdzērusi pusi no trauka satura. – Patiešām laba.
– Ej labāk apsēdies, bet es tikmēr pagatavošu uzkodas. – Centos Zeldu piedabūt Jutai tuvāk, bet izskatījās, ka viņu spītībā spētu pārspēt tikai ēzelis.
– Es palīdzēšu. – Meitene sameklēja atvilktnē nazi un sāka griezt cieti žāvēto desu, bet tad ķērās klāt sieram un ķirštomātiem.
Kodu apakšlūpā, lai tikai apvaldītu dusmas, kuras manī spēcīgi uzbangoja, radot vēlmi uzkodu sastāvdaļa nevis sagriezt, bet gan haotiski un ar spēku sakapāt putrā.
– SASODĪTS! – Iekliedzos, kad nazis pāršķēla kreisās rokas rādītājpirkstu līdz kaulam, liekot asinīm gāzties pār ripiņās sagrieztajām gurķu šķēlēm.
– Tev viss kārtībā? – Reizē iesaucās abas meitenes un katra no savas puses piesteidzās man klāt.
Meiteņu rokas saskārās brīdī, kad viņas mēģināja notīrīt un dezinficēt brūci. Klusums šķita mulsinošs, bet vienlaicīgi arī daudzsološs, jo uz brīdi viņas bija pamanījušas un atzinušas viena otras eksistenci.
– Sameklē pārsējus, bet es tikmēr saspiedīšu brūci, lai tā neasiņotu. – Juta izrīkoja Zeldu un zināju, ka tobrīd ir atvērusies arī kāda cita brūce, bet ne manējā un ne tāda, kuru varētu redzēt ar acīm.
Kad kņada bija beigusies, asiņošana apturēta un brūce apsaitēta, ķērāmies klāt uzkodām un kafijai, kas jau bija manāmi atdzisusi.
– Tev piestāv jaunā frizūra. – Sabužināju Zeldas galvu, kuru nu rotāja blonda zēngalviņa. – Un pīrsingi.
– Paldies. – Meitene sirsnīgi pasmaidīja un ar roku pārbrauca pār galvu, it kā vēlēdamās izlaist pirkstus caur garajiem matiem, kuri nu bija zuduši uz ilgu laiku. – Šorīt man bija paredzēta viena fotosesija, kuras laikā stilists vienkārši ierosināja nogriezt matus. Es piekritu.
– Bet tie taču ataugs tikai pēc vairākiem gadiem.
– Dāāā, es pati to zinu. Turklāt pastāv tāda lieta kā matu pieaudzēšana, kuru man apmaksās modeļu aģentūra, ja nu gadījumā man atkal vajadzēs ātri tikt pie gariem matiem. – Meitene izvilka no somas paciņu, kurā iekšā bija kas līdzīgs vīrakam. – Gribat pamēģināt ķīmisko zāli?
Zelda to pateica tā, it kā piedāvātu mums šokolādi.
– Nē, paldies. – Juta strauji piecēlās no dīvāna. – Vari nobeigt sevi vienatnē.
– Tā ir tikai zālīte.
– Zelda, sākumā bija TIKAI zālīte, bet tagad tu esi sākusi lietot visādus ķīmiskos draņķus, kokaīnu, LSD. Velns parāvis, tu pat duries.
– Tā nav taisnība! – Arī Zelda pielēca kājās. – Es neduros.
– Parādi rokas!
Īsmatainā blondīne stāvēja kā zemē iemieta un atteicās kaut nedaudz pakustēties.
– Es teicu – parādi-savas-rokas!
Kad Zelda sakrustoja rokas sev uz krūtīm, Juta tās atrāva vaļā un norāva no meitenes pleciem ādas jaku, lai atklātu locītavu vēnas, kuras klāja dūrienu punkti, kas dažviet bija kļuvuši zili.
– Tev nebija tiesību. – Zelda izrāva no Jutas rokām jaku un aizvainojumā novērsās.
– Nē, Zelda, tev nebija tiesību tā izturēties pret mani, jo es tevi patiešām mīlēju. – Jutas acīs iemirdzējās asaras.
– Ha, tu mīlēji. – Zelda iesmējās. – Tad tu būtu man piedevusi.
– Bet tu būtu darījusi visu, lai radītu manī vēlmi piedot, nevis likusi man tevi ienīst vēl vairāk.
Zelda aizsmēķēja cigareti un apsēdās, lai savaldītu emocijas, bet manīju, ka vēna meitenes deniņos aktīvi pulsē, nododot saspringumu, kas valdīja viņā.
– Es gribu, lai tu ārstējies.
– No kā?! – Zelda asi atkliedza.
– Tu pati nesaproti? No narkotiku atkarības, protams. – Juta pietupās un uzlika roku uz meitenes ceļgala, bet roka asi tika atmesta atpakaļ.
– Pati ej ārstējies, resnā lezba.
Redzēju, ka šie vārdi Jutu traumē spēcīgāk, nekā simtiem sejā triektu pliķu.
– Man žēl, ka vispār uz šejieni nācu. – Zeldas bijusī mīļotā uzvilka mugurā virsjaku un devās uz durvju pusi. – Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz.
Neko vairs nespēju pateikt, jo šo dienu absolūti nebiju tā iztēlojies, kad no rīta pamodos ar domu, ka viss beidzot tiks sakārtots – gluži kā preces lielveikalu plauktos. Varbūt es patiešām biju slikts draugs, jo man būtu vajadzējis Zeldas atkarības uztvert nopietnāk, tā vietā, lai ar tām vienkārši samierinātos, pieņemot draudzeni arī visiem viņas trūkumiem, neskatoties uz to, cik ļoti tie dzen viņu iznīcībā.

Turpinājums sekos… 

4 comments

  1. Man teju (visdrīzāk gan ‘ārkārtīgi’) tieši sāp galvenā varoņa būtība. Tu tik romantiskā skaistumā ievērp vissmagāko, asāko… Kā Tu to paveic?! Ne centimetra novirzes no īsta depresijas purva.
    Un Zelda ir apbrīnojami spēcīgs tēls – ar Ficdžeralda sievas vārdu sākot, ar visām saknēm Tavā dvēselē beidzot.
    Īsumā, šis daiļdarbs iemieso pavisam, pavisam tieši uz papīra izliktas garīgas sāpes, kuras neņemos nostādīt kategorijās un baidos līdz galam izjautāt. Paldies.

    Like

    1. Milzīgs prieks to lasīt.🙂 Danielā ieliku ļoti daudz no sevis tieši sajūtu līmenī.
      Rakstīšanas procesā man Zelda bija viena no mīļākajām varonēm – izpaudās manas simpātijas pret cilvēkiem, kurus sabiedrība mīl uzskatīt par nepareiziem un mazliet jukušiem.
      Tav komentārs man patiešām ļoti, ļoti daudz nozīmē un prieks iesākt dienu, lasot Tavu komentāru. Paldies Tev par to!😉

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s