Atgūstot zaudēto ticību animācijas žanram


Big_Hero_(film)_poster_003Animācijas filmas skatos reti, jo kaitina šī žanra filmu veidotāju tieksme izturēties pret bērniem kā pret idiotiem – to lieliski apliecina lielākā daļa jauno animācijas filmu, kuras labākajā gadījumā var nosaukt par produktiem. Turklāt bērnus uz kino taču ved vecāki vai vecākie brāļi un māsas, tāpēc, protams, arī viņiem ir vēlme redzēt ko uzmanības vērtu un saturiski kaut vai tikai nedaudz dziļu, lai nenāktos pusotru stundu kinoteātrī vienkārši atsēdēt. Kad vairs uz neko labu šajā žanrā necerēju, manas domas mainīja Krisa Viljamsa un Dona Hola režisētā animācijas filma “Lielais 6” (Big Hero 6). 

Pēdējā animācijas filma, kuru apmeklēju pirms “Lielais 6”, bija jaunākais stāsts par Madagaskaras pingvīniem, kas man šķita kaut kas patiešām nebaudāms. Ar brāli, kurš tolaik bija desmit gadus vecs, pametām kinoteātri ar diezgan spēcīgu vilšanās sajūtu un domu, ka biļetēm iztērēto naudu labāk būtu veltījuši kam citam, turklāt arī laiks šķita kā zemē nomests. Protams, mana tā jau niecīgā ticība šim žanram tobrīd tika iebradāta dubļos, tāpēc nosolījos, ka manā dzīvē animācijas filmām vairs nav vietas.

Tomēr Amerikas Kinoakadēmija manas domas mainīja, jo Oskara balvu pasniegšanas ceremonijā par labāko gada animācijas filmu tika atzīta “Lielais 6”, par kuru biju dzirdējis tikai labas atsauksmes. Tad, kad izlasīju filmas aprakstu, sapratu, ka šī varētu būt filma, kas liks man uz šo žanru atkal palūkoties tikpat nopietni, kā toreiz, kad pirmoreiz noskatījos Isao Takahatas animi “Jāņtārpiņu kaps”.

Foto: kadrs no animācijas filmas

Foto: kadrs no animācijas filmas

Šajā animācijas filmā stāstīts par ārkārtīgi talantīgu pusaudzi-izgudrotāju Hiro Hamadu, kurš traģiskā negadījumā zaudē savu vecāko brāli Tadašī. Tadašī savam jaunākajam brālim mantojumā atstāj zefīram un balonam līdzīgo robotu Beimaksu, kurš paredzēts, lai rūpētos par cilvēku veselības stāvokli un labsajūtu. Nosacīto mieru un sēras iztraucē atklājums, ka nozagts Hiro izgudrojums (mikroboti), kas, nonākot nepareizajās rokās, var kļūt par ārkārtīgi destruktīvu spēku.

Stāsta pasniegšanas stila ziņā šo animācijas filmu varētu raksturot īsi: Disnejs satiek Marvel.

Mani pārsteidza tas, ar kādu vieglumu, pozitīvismu un sirsnības devu pasniegta animācijas filma, kurā tiek runāts par tuvinieku zaudēšanu un to, kā šīm sāpēm tikt pāri. (Nav tas populārākais temats animācijas filmās, tomēr gadu skaits mūs nepasargā no tuvinieku zaudēšanas, tāpēc, manuprāt, ir labi, ka ir šādas animācijas filmas, kuras ir gluži kā mierinājums, ka viss taču būs labi.) Filmas veidotāji ar milzīgu rūpību ķērušies klāt šim tematam, lai radītu ko tādu, kas patiktu bērniem, kā arī spētu aizkustināt pieaugušos… turklāt tā pamatīgi. Šo animācijas filmu caurstrāvo cieņa pret tās skatītājiem un ir pietiekami daudz epizožu, kuras liek smieties, kā arī netrūkst tādu, kas aizskar ne vienu vien dvēseles stīgu.

Oskars absolūti pelnīts, turklāt šī ir animācijas filma, kuru skatīties ikreiz, kad skumīgs prāts.

VĒRTĒJUMS: 9/10 

8 comments

  1. Virsraksts ir padevies labākajās žanra tradīcijās. Izcili dramatisks🙂
    Pirmo teikumu var saprast tā – multenes praktiski neskatos, bet zinu, ka tās ir štruntīgas. Tā nu ir sagadījies, ka pēdējo sešu gadu laikā es esmu redzējis gandrīz visas animācijas filmas, ko rāda kinoteātros, tāpēc oponēšu. Holivudas multenes biežāk ir sakarīgas nekā stulbas, tā lai ir kur papriecāties gan bērniem, gan vecākiem. Jāatzīst gan, ka tu noteikti pavisam neesi viņu auditorija, tā ka ….
    Un sagaidīt no Holivudas Jāņtārpiņa kapu, ir, maigi izsakoties, milzīgs optimisms.

    Like

    1. Periodiski jau piespiedu kārtā paskatos – regulāri sanāk mazo brāli pieskatīt, tāpēc bez iešanas uz kino un regulāras multeņu skatīšanās mājās neiztikt.
      Nē, skatos, bet periodiski pārtraucu skatīties, jo gandrīz vienmēr, kad atsāku skatīties, konstatēju, ka lielākā daļa ir traki seklas un saturiski nekādas.
      Man ar Holivudas filmām/multenēm ir vēsas attiecības – 90% no redzētajām blogā neaprakstu, jo, būsim godīgi, Holivuda ražo produktus, ne mākslu. (Ar retiem izņēmumiem.)
      Es arī Jāņtārpiņu kapu no Holivudas negaidu – ko tādu vēl varētu gaidīt no Eiropas kino.

      Like

  2. Ja godīgi, tad manuprāt Tev ir slikta pieredze sakarā ar animācijas filmām. Man tas ir viens no mīļākajiem žanriem. Pat ar tēti, kuram nu jau ir 68, nereti sēžam un skatāmies tieši multenes. Tieši pēdējo reiz, kad biju Latvijā, noskatījāmies abi šo un vēl dažas. Ļoti patīk “How to train your dragon”, abas daļas. Un pēdējā laikā, multfilmas Holivuda ražo tieši pieaugušajiem, nevis bērniem.😉 Nu ja neskaita “Frozen” un vēl dažas. Ir protams arī nebaudāmas, tie paši pingvīni. Bet, dažas ir tik lieliskas, ka pārspēj pat filmas, kuras veidotas pēc populāriem romāniem.

    Like

  3. Man patīk multenes😀 Es nekad neko baigi no tām negaidu, tāpēc man lielākoties patīk. Holivudas multenes man patīk tāpēc, ka smukas. Es neko nevaru sev padarīt-man patīk vizuāli smuki uztaisītas multenes🙂. No pēdējo gadu multenēm, man ļoti patika ”Brave”, ”How to train your dragon” un tā, kurā ir tie mazie, dzeltenie radījumi😀 (es uz sitiena aizmirsu nosaukumu tai multenei).
    Arī šo noskatījos un bija diezgan jauka.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s