“Visi monstri ir cilvēki” 18. turpinājums


2014. gada 10. marts

Skatījos tualetes poda mēmajā mutē, kas bija pilna ar zilganu ūdeni, kas oda pēc hlora un tīrāmajiem līdzekļiem, un turēju sažņaugtu dūri virs šī cauruma, kas veda uz netīrajām kanalizācijas caurulēm. Atlaidu dūri vaļīgāk un jutu, kā smalkie priekšmeti, ko tajā biju saspiedis, krīt caur pirkstu starpām, lai ar sīkiem plunkšķiem piezemētos un nogrimtu podā. Kad visas plaukstā esošās tabletes biju sabēris podā, zāļu skapītī sameklēju atlikušās un bez apstājas tās bēru podā, bet tad nolaidu ūdeni, ļaujot, lai ūdens virpulis tās noskalo kanalizācijā.
Man nevajag antidepresantus, lai es justos laimīgs, dārgais, jaunais psihiatr.
Devos uz dzīvokļa dzīvojamo telpu – tur jau mani gaidīja divas Caines cigarešu paciņas, kas gulēja uz dīvāna atzveltnes, aicinot, lai ievelku plaušās dūmus, lai bagātinu savu dzīvi ar nikotīnu.
Man nevajag cigaretes, lai nomierinātu nervus.
Un abas gandrīz pilnās paciņas ielidoja liesmojošā kamīna mutē, kas tās uzreiz notiesāja un piepildīja istabu ar pēc dūmiem viegli smaržojošu atraugu.
Man ir viss nepieciešamais, lai paņemtu no dzīves to, kas man pienākas.
Man jābūt stipram, jo zināju, ka bāreņtiesa rīt uzcels no miroņiem kādu notikumu, kas jau sen bija apglabāts – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

2014. gada 11. marts

Vēderā dūra asa sāpe, tāpēc lūdzu Dievu, lai tikai tas nebūtu apendicīts – tikai ne šodien. TIKAI NE TAGAD! Plaukstas svīda un jutos neveikli, jo nācās mitrumu nosusināt papīra salvetēs, kuras biju ielicis pleca somas sānu kabatā, lai lietotu tās gadījumā, ja nu nāktos raudāt. Cilvēki man apkārt sarunājās, bet skaņas te izklausījās kā čuksti, te pēkšņi kā agresīva kliegšana.
Izvilku no somas minerālūdens pudeli un vienā piegājienā izdzēru gandrīz pusi tās satura – viss mazliet noskaidrojās un varēju koncentrēties apkārt notiekošajam. Korpulenta sieviete melnā bikškostīmā apspriedās ar savu krietni jaunāko kolēģi, bet tad paņēma no viņas pāris mapes, lai, turot tās iespiestas padusē, dotos pie manis. Viņa demonstratīvi pasmaidīja, atklājot ar lūpukrāsu notraipītos zobus, un apsēdās man tieši pretī. Viņai blakus atradās divi tukši krēsli, kurus pavisam drīz aizņēma arī viņas slaidākā kolēģe un bērnu nama direktore.
– Labdien, Daniel. – Sieviete ar gaļīgajiem vaigiem uzsāka sarunu. – Esam te kopā sanākuši, lai nedaudz apspriestu tavu vēlmi ņemt aizbildniecībā pusbrāļus. – Ātrs skatiens vienā no mapēm. – Deividu un Dāvi.
– Zinu, kāpēc esam šeit sanākuši. – Strupi atcirtu un uzreiz sapratu, ka esmu izvēlējies nepareizu toni sarunas sākumam.
– Jaunais cilvēk, jums nu gan ir temperaments. – Korpulentās sievietes kolēģe sirsnīgi iesmējās un manīju, ka viņas seja ir jauneklīga, gluži kā vidusskolniecei, tāpēc atbildēju ar draudzīgu smaidu.
– Beigsim amzierēties! – Bērnu nama direktore strauji uzsita ar pildspalvas galu pa galdu, liekot visiem nomierināties. – Man tam galīgi nav laika, turklāt vēlos, lai šī Henslija jaunskunga bērnišķīgā prasība ātrāk tiktu noraidīta un miers. Bērniem vajag ģimeni, kurā augt, nevis kaut kādu aizbildni – gaisa grābsli.
– Es atvainojos, bet mēs nedrīkstam noraidīt aizbildniecības prasību, to nemaz neizskatot un neapsverot visus plusus un mīnusus, kurus varētu sniegt Daniels saviem pusbrāļiem un, iespējams, ka topošajiem audžubērniem. – Mīkstie vaigi ļumēja, kad sieviete runāja. – Turklāt būtu taču tik ļoti jauki, ja bērniem nevajadzētu ilgāk mocīties bērnu namā.
– Es atvainojos, bet vai jūs patiešām uzskatāt, ka Deivids un Dāvis bērnu namā piedzīvo mocības, netiek pienācīgi aprūpēti un ir nosaluši?! – Kaulainā sieviete izbolīja acis, liekot tām bezmaz vai sprāgt laukā no orbītām.
– Tā es neteicu. – Omulīgā sieviete mierīgi atbildēja. – Lūdzu, neburiet drāmu, jo man tādām lietām patiešām nav laika, turklāt drāmas es skatos televīzijā un ar tur redzētajām man pilnībā pietiek.
– Tad ar ko sāksim? – Jaunākā no sievietēm bikli pajautāja.
– Daniel, tu uz mūsu biroju pirms nedēļas atnesi visus nepieciešamos dokumentus, bet gribētu, lai tagad pastāsti par to, kā rūpēsies par saviem pusbrāļiem, kā uzturēsi, kur izguldīsi, ja mēs aizbildniecības tiesības tev piešķirsim.
– Es… – Minstinājos, jo biju gaidījis, ka aizbildniecības iegūšana sastāvēs no daudzu dokumentu iesniegšanas un veidlapu aizpildīšanas, ne no sarunām draudzīgā gaisotnē. – Man ir dzīvoklis.
– Kurš ir par mazu trim cilvēkiem. – Kaulainā sieviete pārtrauca mani.
– …un es strādāju kafejnīcā…
– Kurā nenopelni pietiekami daudz, lai spētu nodrošināt sevi un vēl divus cilvēkus.
– …bet pa dienu apmeklēju vidusskolu…
– Tāpēc tev neatliks laika, lai parūpētos par saviem pusbrāļiem.
– …un man mājās ir suns, kurš noteikti patiks Deividam un Dāvim.
– Kurš aplipinās nabaga puisēnus ar blusām, bet drēbes mūždien būs spalvainas. – Nu jau bērnu nama direktore grieza zobus riebumā pret mani.
– Lūdzu, runāsim pa vienam un nepārtrauksim cita teikto. – Lielie vaigi pavilkās uz augšu, atklādami mazus, pelēcīgus zobus. – Ņemsim vērā, ka Daniela brāļi mantojumā saņems māju, kas piederēja viņu tēvam, bet papildus ienākumus nodrošinās pabalsts, kuru valsts piešķirs Danielam, lai viņš varētu finansiāli nodrošināt aizbilstamos. Ja runājam par laika trūkumu, tad tā gan varētu būt problēma.
– Un viņš ir psihiski slims. – Atskanēja čūskai līdzīgs šņāciens.
– Nevajag mētāties ar šādiem apvainojumiem, ja vien jūs, godājamā direktores kundze, nevēlaties stāties tiesas priekšā par apmelošanu. – Pretimsēdošā kundze ieskatījās vienā no mapēm. – Daniel, esmu saņēmusi atskaites no tava patreizējā psihiatra un viss izskatās diezgan labi. Depresija pievarēta. Emocionālais stāvoklis stabils. Garīgā veselība absolūtā kārtībā.
Apstiprinoši pasmaidīju un jutos pārsteigts, jo nezināju, ko par manu garīgās veselības stāvokli domā psihiatrs, kuru man vajadzēja apmeklēt. Kaut gan man vajadzēja to nojaust, jo pēdējā seansā viņš lika man saprast, ka marta beigās būs mana pēdējā vizīte pie viņa.
– Bet iedomājieties, kāda trauma bērniem būs, ja viņš izdarīs pašnāvību un mazajiem būs lemts atrast viņa līķi vannā, karājamies pie griestu sijas vai uz grīdas, kur viņš gulēs ar mēmi pavērtu muti, no kuras laukā gāzīsies putas. – Ģindenim līdzīgā sieviete tēlotās šausmās ievaidējās. – Tā bērniem būs trauma.
– Esmu pārliecināta, ka Daniels viņiem neko tādu nenodarītu. – Mapes tika aizvērtas. – Pagaidām man jāapbēdina gan jūs, direktores kundze, gan tevi, Daniel, jo aizbildniecības prasības lietas izskatīšanu atliksim uz vēlāku laiku. Daniel, man patiešām žēl, bet vienā jautājumā man jāpiekrīt pašreizējai jūsu pusbrāļu uzraudzei. Es baidos, ka jūsu saspringtajā ikdienas grafikā patiešam nav pietiekami daudz laika, ko veltīt diviem maziem puišeļiem, tāpēc pagaidām, vismaz līdz laikam, kad absolvēsiet vidusskolu, man jānoraida šī aizbildniecības prasība.
– Stulbums! – Strauji piecēlos kājās. – Kāpēc viņi drīkst palikt tās maitas vadītajā bērnu namā, bet ne pie manis?
Kaulainā ļaunā triumfā iesmējās.
– Lūdzu. – Mazās āčteles, kuras bija iegrimušas tuklajā sejā, skumjās ietrīsējās. – Es zinu, ka pašlaik emocijas ir sakāpinātas, bet gribu lūgt jūs nomierināties, jo tikai tā mēs nonāksim pie kāda kopsaucēja.
– Kāda kopsaucēja?! – Bāreņtiesas telpas mani nepanesami sāka smacēt. – Es jau visu sapratu. Labāk, lai bērni uzaug smirdīgā bērnu namā, nevis pie mīloša brāļa.
– Brāļa, kurš reiz ļāva noslīkt savai divgadīgajai māsiņai. – Čūska izspļāva indes devu, no kuras es tik ilgi biju baidījies.
Tas bija sen. Biju tikai septiņus gadus vecs un mani vecāki vēl centās sagrābt saujās savas mīlestības un ģimenes paliekas, kuras ikreiz izbira caur pirkstiem gluži kā pludmales smiltis, izkaisoties vējā. Ģimenes smilšu pilis tika lipinātas kopā ar asarām, bet sāļo pilienu bija tik daudz, ka tie aizskaloja visu – gan sāpes, gan ticību, ka viss kādreiz nokārtosies. Mamma tolaik daudz strādāja, lai tikai mēs visi būtu labi apģērbti un paēduši, bet tētis daudz dzēra, lai aizmirstos un barotu dēmonus, kas lēnām sagrauza mūsu ģimenes laimīgo dienu pavedienus.
Māsu – vienu no vecāku centieniem glābt irstošo laulību – parasti pieskatīju es, kamēr mamma bija darbā, tētis mocījās dzēruma delīrijā, bet vecākais brālis izklaidējās ar draugiem. Tolaik mazo radībiņu ar zeltainajiem matiem un zvārgulītim līdzīgajiem smiekliem uztvēru kā sodību, kas radīta tāpēc, lai manu bērnību apkaltu ne tikai ar finansiālajiem, bet arī ar fiziskajiem ierobežojumiem. Biju nikns – citi bērni varēja spēlēties ar vienaudžiem un bezrūpīgā veiglprātībā notriekt vecāku nopelnīto naudu, bet man tikmēr bija jāpieskata mazā māsa, kas savā nodabā vienmēr kaut ko murmināja un pamanījās nosmērēt manas drēbes ar savām mūždien nosmulētajām rokām. Es tikai uz mirkli novērsos…
…un baltā kleitiņa, gluži kā tāds spokains burbulis virs ūdens, lika manam kuņģim sajust neredzamas dūres triecienu, bet kājām kļūt par vates gabaliem. Klupdams krizdams skrēju, lai tikai ātrāk izvilktu mazo cilvēkbērnu no ūdens, bet apzinājos, ka ir par vēlu. TU NOKAVĒJI! Šī apziņa izraisīja nelabumu un lika pamatam zem kājām grīļoties, bet debesīm griezties ar ātrumu, kas ainavu izplūdināja krāsainās līnijās.
Satvēru ļengano ķermeni un jutu, ka man tikko pietiek spēka, lai to izvilktu no ūdens. Noguldīju māsiņu zemē – mierīgā un dzīvības pamestā seja vērās debesīs, it kā lūkotos uz savu dvēseli, kas jau devās pie Dieva. Ja man kāds jautātu, kas ir šausmīgākā sajūta uz šīs pasaules, tad es pārliecinoši atbildētu, ka tā, kas pārņem brīdī, kad rokās turi maza bērna mirstīgās atliekas.
Biju pārliecināts, ka tā arī bija diena, kad mammas mīlestība pret mani sāka drupt, atstājot vien niecīgas kripatiņas – gluži vai tikai puteklīšus. Kopš tās dienas kļuvu par cilvēku, kura dēļ nomira maza, nevainīga meitenīte, tāpēc visi mani atraidīja, tāpēc neviens mani nevēlējās un nespēja mīlēt… TĀPĒC!
Šīs atmiņas. Galvā pulsēja vēna un domāju, ka tā plīsīs, izraisot asiņošanu, kas mani nonāvēs. Ja tā patiešām notiktu, tad es to būtu pelnījis.
– Beidziet! – Omulīgā sieviete pēkšņi zaudēja savaldību. – Viņam bija tikai septiņi gadi, velns parāvis. – Šķiet, ka šis mans pagātnes fakts bija minēts kādā no bāreņtiesas rīcībā esošajām mapēm. Protams, kā gan savādāk?! Tajās mapēs droši vien bija viss mans dzīvesstāsts.
Atmiņas no sejas aizdzina visas asinis, padarot ādu baltu kā tikko uzsnigušu sniegu, bet reibonis ietriecās galvā ar tādu spēku, ka tas vienā acumirklī skāra arī kājas, kuras, saņēmušas neredzamo triecienu, ļāva man krist. Es ģību. Spēcīgs galvas atsitiens. Gluži kā dribls basketbolā. Bam-ba-bam.
– Ožamo spirtu.
– Tam puikam viss ar galvu nav kārtībā. – Balsi dzirdēju kā no tālienes un tad atskanēja arī viļņveidīgi smiekli. – Ticiet man, bērni no šī deģenerāta jātur vairāku kilometru attālumā.
Un tumsa.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s