“Visi monstri ir cilvēki” 19. turpinājums


2014. gada 31. marts

Bija pagājušas jau vairākas nedēļas kopš tikšanās ar bāreņtiesas pārstāvi, bet neviens no šīs iestādes nebija ar mani kontaktējies, lai informētu par to, kas turpmāk jādara, lai es varētu iegūt Deividu un Dāvi aizbildniecībā, tāpēc nolēmu rīkoties. Un šobrīd bija tikai viens cilvēks, kurš man varēja palīdzēt.
Trīs strauji un spēcīgi dūres triecieni atsitās pret metāla durvīm, bet tad iestājās klusums un man atlika vienīgi gaidīt, kad kāds atvērs durvis. Dzirdēju, kā pagriežas slēdzene un jau pēc brīža man sejā iesitās silts, pēc cigarešu dūmiem un piedegušiem kartupeļiem smaržojošs gaiss, kas ieplūda kāpņu telpā no dzīvokļa. Durvju spraugā parādījās samiegojusies sievietes seja – brāļa sieva izskatījās tā, it kā būtu parādā nāvei.
– Sveiks. – Viņa aizsmakušā balsī norūca. – Ko vaig?
– Sveika. – Samulsumā minstinājos. – Vai Adrians mājās?
– Izs’tās, ka viņš būtu mājās?!
– Es nezinu.
Fonā dzirdēju mazuļa raudas, kuru skaņa lika brāļa dzīvesbiedrenei nepatikā ierūkties.
– Tas ir svarīgi. Man vajag parunāt ar brāli, lai nokārtotu mūsu pusbrāļu aizbildniecības jautājumu.
– Un ko tu gribi, lai Adrians dar’? – Sievietes lūpu kaktiņā uzradās neaizdegta cigarete ar baltu filtru.
– Lai Adrians ņem viņus aizbildniecībā.
– Ha! Tā tik mums vēl trūka. – Viņa aizdedza cigareti, ievilka pamatīgu dūmu plaušās un tad iepūta baltu mākoni man sejā. – Neredzi, ka mums jau ir divi sīkie, kuriem mutes ar rijamo jāaizbāž?! Tu domā, ka mēs naudu no dirsas raujam?!
– Bet.
– Viss. – Nekoptā, jaunā sieviete noskaldīja. – Mums nevaig tos draņķa sīkos uz kakla. Saruna galā.
– Vai, lūdzu, es beidzot varētu parunāt ar savu brāli? – Pamazām sāku kļūt nepacietīgs un dusmu termometrs nemitīgi paaugstināja rādītājus. – Tas patiešām ir svarīgi.
– Viņa nav mājās. – Sieviete atcirta un aizvēra durvis, pirms tam pasakot man „Labāk ej prom!”, nevis „Uz redzi!”, lai liktu man saprast, ka vairs neesmu gaidīts ciemiņš viņas miteklī, kas ar katru nākamo apciemojumu sāka atgādināt mitekli, kādus parasti rāda kriminālziņu izlaidumos.
Pagriezos, lai dotos prom, bet tad mani uzrunāja kāda mīlīga, bet vārga balstiņa, kas atskanēja no kaimiņdzīvokļa puses.
– Puis, ienāc pie manis. – Vecā kundzīte bija salīkusi – apmēram pusotru metru gara, bet viņas galvu rotāja balti, sprogaini mati, kas līdzinājās tikko dzimuša jēra sasukai.
Sākumā domāju, ka večiņa grib man lūgt palīdzību, lai izdarītu kādu fiziski smagu darbu, kuru pati nav spējīga paveikt, bet tad viņa izklīdināja manas priekšnojautas.
– Es šo to gribu pastāstīt par jūsu brāli.
Nešauboties pieņēmu aicinājumu un devos iekšā pustumšajā dzīvoklī, kura interjerā valdīja brūnie toņi, bet kā dekorus viscaur varēja manīt izšuvumus un tamborējumus.
– Es uzvārīšu tēju, bet tikmēr klausies, puis, ko es tev teikšu. – Viņa ieveda mani virtuvē un norādīja uz mazu koka bluķīti, kurš, acīmredzot, pildīja krēsla funkcijas. – Tu droši vien domāsi, ka esmu bezkaunīga vecene, kad būsi noklausījies manu sakāmo, bet jūtu, ka labāk man to pateikt, nekā turēt mēli aiz zobiem.
– Es klausos. – Saliku rokas klēpī un nervozi pētīju priekšmetus, kas atradās virtuvē.
– Jūsu brālis tirgoja narkotikas. – Teiktais pārvērtās čukstā. – Viņš šo māju bija pārvērtis par narkotiku perēkli, apdraudot visus mājas iedzīvotājus, tāpēc tas bija tikai laika jautājums, kad policija viņu ieslēgs aiz restēm.
– Jūs gribat teikt, ka viņš ir apcietināts?
– Puis, tieši tā. – Man tika pasniegta karsta tējas krūze, no kuras plūstošie garaiņi smaržoja pēc piparmētrām. – Lūdzu, tikai nenosodi mani par to, ko es teikšu, bet esmu laimīga, ka viņš tagad ir ķurķī un tās draņķības vairs šajā māja netiek tirgotas, turot no šejienes tos salašņas pa gabalu.
– Bet, kad tas notika?
– Jau pirms pāris nedēļām. – Večiņa no kāda skapīša izvilka maisiņu ar cepumiem un izbēra tā saturu uz skaista kristāla šķīvja. – Kāds bija informējis policiju par šeit notiekošo un, kad ieradās policija, lai veiktu kratīšanu, tavs radinieks tikko bija saņēmis jaunu preču pievedumu.
– Cik ilgi viņš būs cietumā?
– Puis, to gan man nejautā. – Bezzobainā mute nolauza gabalu no cepuma un tad tas tika noskalots lejā ar pamatīgu karstās tējas malku. – Bet tā spindzele vienudien vāca naudu, lai varētu samaksāt drošības naudu par sava vīra izpestīšanu.
– Un?
– Tu domā, ka kāds labprātīgi dos ziedojumus, lai izpestītu no cietuma kaut kādu narkotiku tirgoni, kurš mums vajadzīgs tikpat ļoti kā čūskai slidas?! Heh, heh, he. – Viņa sirsnīgi smējās, liekot cepuma gabaliņiem lidot laukā no mutes. – Visi ir laimīgi, ka viņam nepieciešama liela drošības nauda, lai atsvabinātos no policijas uzliktajām ieslodzījuma važām.
– Tagad saprotu, cik ļoti muļķīga bija mana ideja vispār nākt šeit. – Bezcerīgums lieca manu galvu uz leju, bet skatienu iegremdēja tējas garaiņos.
– Kāpēc tad tu šeit nāci? – Viņa ziņkārīgi pieliecās man tuvāk.
– Jo gribēju lūgt, lai mans brālis ņem aizbildniecībā mūsu pusbrāļus, kas jau ilgāku laiku ir bāreņi.
– Bet ņem pats viņus aizbildniecībā! – Viņa optimistiski iesaucās un priekā sasita plaukstas. – Tu tak izskaties pēc lāga zeļļa, kurš varētu izaudzināt pat piecus bērnus – jauns, brašs, spēcīgs, izskatīgs.
– Es jau gribētu, bet pagaidām izskatās, ka bāreņtiesa mani neuzskata par piemērotu aizbildņa kandidatūru.
– Ak tā. – Šie vārdi izklausījās pēc nopūtas. – Bet tavs brālis noteikti arī nav tā labākā kandidatūra, turklāt pēc šī skandāla viņš noteikti var pat necerēt uz aizbildņa tiesībām. – Sievietes skatiens uz brīdi pievērsās virtuves logam, caur kuru telpā ielija apslāpēti saules stari. – Viņš arī saviem bērniem nav nekāds labais tēvs, ja man jāizsaka savs viedoklis.
Gribēju doties prom, jo dzirdētais mani smacēja. Visi ceļi veda strupceļā.
– Paldies par tēju. – Gandrīz pilno krūzi noliku uz galda.
– Tu jau dodies prom?
– Man pēc stundas jābūt darbā. – Tobrīd domāju, ka meloju, lai tikai tiktu prom no kundzītes dzīvokļa, bet, ieskatījies pulkstenī, sapratu, ka līdz darba sākumam atlikusi krietni mazāk nekā pusstunda. – Patiesībā izskatās, ka es jau kavēju.
– Bija jauki parunāties.
Neko neatbildēju, tikai steigā pametu dzīvokli, cenšoties nedomāt par to, kā rīkošos tālāk.

2014. gada 2. aprīlis

– Mēs drīz slēgsim. – Bibliotekāre informēja brīdī, kad ar grāmatu kaudzi rokās pagāja man garām.
Rakos lielā avīžu kaudzē, jo zināju, ka kādā no tām ir informācija par tās dienas notikumiem – noteikti, ka kriminālziņu sadaļā.
– Vēl desmit minūtes. – Sirmā grāmatu tempļa darbiniece mani steidzināja, bet ar acs kaktiņu jau manīju, ka kundze sāk vilkt mugurā virsdrēbes, gatavojoties pamest darba vietu jau tajā pat mirklī.
Rokas stresā sāka trīcēt, bet atradu meklēto – tas bija mazs raksts, bet ar to man pilnībā pietika, lai atsvaidzinātu atmiņu.
Pametu zaglīgu skatienu visapkārt un tad ar divām asām roku kustībām izplēsu rakstu no avīzes, bet tad to salocīju un iestūķēju džinsu kabatā.
– Jau eju. – Pametu avīžu kalnus uz galda nekārtīgā kaudzē, bet brīdī, kad gāju garām garlaikotā paskata kundzei, atvadījos. – Visu labu. Lai jums jauks vakars!

Raitā solī devos mājup, bet nepacietība mani tik ļoti mocīja, ka nācās apstāties pie tuvākās laternas, lai tās mestajā gaismā izlasītu avīžrakstu.

TRAĢISKĀ NEGADĪJUMĀ DZĪVĪBU ZAUDĒJUSI DIVGADĪGA MEITENE
Kādai divgadīgai meitenītei vakardien, 2. jūlijā, rotaļāšanās piemājas pagalmā beigusies traģiski – viņa noslīkusi piemājas dīķī. Policijas pārstāvis informēja medijus, ka meitenīte iemetusi ūdenī savu lelli, bet, kad pamanījusi, ka tā grimst, devusies ūdenī rotaļlietu glābt. Meitenīte nemācēja peldēt, tāpēc sāka slīkt, bet centieni izkļūt krastā diemžēl nevainagojās ar panākumiem.
Mūsu korespondente sazinājās ar mirušā bērna ģimenes kaimiņiem, kas laipni piekrita sniegt komentārus. Kaimiņos dzīvojošā Emīlijas kundze nespēja valdīt asaras, stāstot par pāris gadus veco nelaiķi: „Meitēns bija patiešām jauks – skaista un patīkama meitene, bet tie vecāki… Kur prāts?! Tēvs nodzēries, bet māte darbā no rīta līdz vakaram, lai tikai varētu pabarot bērnus un nopirkt vīram grādīgo. Tas viņas vecis sadzēries mīl skandalēt tā, ka varēja dzirdēt vismaz kilometra rādiusā. Protams, visi tagad vaino mazo Danielu [mirušās meitenītes brālis; red. piezīme], bet, manuprāt, tam puikam jau tā daudz ko nācies pārciest, tāpēc nešaubos, ka viņam tāpat ir grūti. Turklāt tēvs, uzzinājis, ka ģimenes pastarīte noslīkusi, sasita puiku tā, ka šis dabūja smadzeņu trīci un lauztu roku.”
Bet vīrietis no blakus esošās mājas, kurš atteicās nosaukt savu vārdu, bija kodolīgs, bilstot, ka pie visa vainīgs septiņus gadus vecais meitenītes brālis, kurš todien viņu pieskatīja: „Vajag būt uzmanīgam, ne sapņot, kad bērns jāuzmana.”
Bāreņtiesas darbiniece mūs informēja, ka pāragri mirušās meitenītes vecākiem nāksies stāties bāreņtiesas priekšā. Lai arī kāds būtu bāreņtiesas lēmums, skaidrs ir viens – nekas vairs nespēs atgriezt cilvēkbērnu dzīvē.

Rakstā minētā Emīlijas kundze nomira jau pirms vairākiem gadiem, kad viņai tika atklāts audzējs galvā, kurš bija sasniedzis pēdējo stadiju – slimība jauko sievieti padarīja tik juceklīgu, ka viņa vairs nesaprata, kas viņa ir, kur atrodas un kāpēc viņa zaudējusi redzi, bet vienu viņa zināja skaidri – nāve nebūs ilgi jāgaida. Arī „vīrietis no blakusmājas” jeb Īgnais Alfijs, kā visi tuvāko māju iedzīvotāji viņu sauca, bija miris, bet tikai pirms pāris gadiem, kad viņu notrieca kravas automašīna, brīdī, kad vīrietis centās šķērsot gājēju pāreju, ignorējot tobrīd luksoforā degošo sarkano gaismu. Alfija pārgalvības izraisītā nāve lika viņa teiktajam par būšanu uzmanīgam izklausīties ironiski.
Tomēr mani visvairāk šokēja viens teikums: „Turklāt tēvs, uzzinājis, ka ģimenes pastarīte noslīkusi, sasita puiku tā, ka šis dabūja smadzeņu trīci un lauztu roku.” Atceros, ka tad, kad pamodos slimnīcā, pie manas gultas sēdēja tēvs – gandrīz tikpat skaidrs kā stikls juvelierizstrādājumu veikalu vitrīnās. „Tu slēpies no manis bēniņos, bet, kad kāpi lejā pa stāvajām kāpnēm, laikam paslīdēji un stipri sasities.” Tā viņš apgalvoja, bet nespēju atcerēties, ka pēc māsas noslīkšanas būtu devies uz bēniņiem, lai slēptos. Nespēju apstrīdēt viņa teikto, jo neko citu arī neatcerējos. Tagad atmiņas sāka ataust prātā gluži kā bojāta filma, tomēr atmiņu ainas bija tik bojātas, ka lika galvai iesmelgties sāpēs.
PIETIEK!
Šodienai pietiek.

Turpinājums sekos… 

4 comments

  1. Ar interesi lasu visus turpinājumus.
    Bāriņtiesa!!!! i nevis e🙂
    Sižeta līnija laba, pieklibo dialogi – neesmu sastapis kundzīti, kas, dzīvojot blakus narikiem, teiktu “Kāds bija informējis policiju par šeit notiekošo un, kad ieradās policija, lai veiktu kratīšanu, tavs radinieks tikko bija saņēmis jaunu preču pievedumu.” – drīzāk “kāds bija nosūdzējis policija; kad šie atbrauca un uztaisīa kratīšanu, atrada šausmīgi daudz to pulveru, Laikam būs bijis pievedums nesen, ne jau nu pats šis tos taisīja” – problēma pat ne stilistikā, bet tajā, ka praktiski visi ne-galvenie personāži, tb, visi, izņemot Jutu un Danielu, pēc valodas nav atpazīstami – dzīvē tomēr katram savs stils.
    Lūgums neapvainoties, pats nevienu romānu neesmu uzrakstījis🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s