“Visi monstri ir cilvēki” 20. turpinājums


2014. gada 12. aprīlis

Jau vairāk kā nedēļu visu brīvo laiku pavadīju rokoties arhīvos, kuros meklēju ziņas, kas spētu atkārtoti iedegt atmiņu liesmu, lai es beidzot atcerētos, kas notika pēc tam, kad sapratu, ka mazā māsiņa zaudējusi dzīvību. Pieļāvu iespējamību, ka daļu atmiņu izdzēsis satraukums, bet otru daļu tēva sitieni, kurus avīzes korespondentei pieminēja Emīlijas kundze no kaimiņmājas.
„Nerunāsim par to, jo vārdi nespēj mainīt notikušo.” Mātes balss galvā skanēja tik spilgti, ka spēju atcerēties to, cik skaidri viņa izteica katru vārdu un to, kā viņa to pateica – tonī, kas vēstīja par nogurumu un padošanos. Šķita, ka viņai bija iestājies dzīves apnikums, jo viss apkārt bruka tādā tempā, ka tas bija pārāk daudz – garās darba stundas, nogurdinošie ikdienas darbi mājās, vīrs alkoholiķis, meitas nāve un visbeidzot arī gaidāmais bāreņtiesas spriedums.
Atceros, ka kādā naktī, kad jau lēnām laidos miegā, Adrians apsēdās manas gultas kājgalī un runāja neierasti nopietni: „Vakar dzirdēju mammu un tēti strīdamies. Mamma teica, ka viņiem varētu atņemt vecāku tiesības, ja tu pastāstīšot, kas notika pēc tam, kad viņi uzzināja par… Nu, tu zini.” Māsas vārdu mēs nepieminējām un centāmies izvairīties arī no vārdiem „mirusi”, „nāve” un „bēres”, jo tie bija asi vārdi, kas dzēla mēlē. „Bet es neko neatceros.” Teicu brālim. „Es laikam nokritu pa kāpnēm. Tā teica tētis.” Adrians piecēlās, lai dotos uz savu istabu, bet uz atvadām noteica: „Tas labi.”
Pāris avīzēs atradu vienādus rakstus, kurus bija sagatavojusi kāda liela ziņu aģentūra – tie vēstīja, ka Hensliju ģimenes sēde bāreņtiesā beigusies paredzami, jo bāreņtiesa aprūpes tiesības vecākiem neesot atņēmusi, ļaujot, lai D. Henslijs un A. Henslijs aug savu vecāku gādīgajā paspārnē. Tobrīd, kad to lasīju, domāju, ka mamma nemaz nebūtu bijusi tik bēdīga, ja es tiktu piespiedu kārtā nošķirts no ģimenes – viņai nebūtu vairs jāredz mana seja, kas viņai tik ļoti derdzās kopš TĀS dienas.
Dažus avīžu atvērumus nokopēju un kopijas ievietoju pleca somā, kurā valdīja nekārtība un tukšo šokolādes batoniņu iepakojumu jūklis. Iedzēru pāris malkus no enerģijas dzēriena pudeles, bet tad pametu bibliotēku, lai dotos mājup, cerībā, ka mani sagaidīs karsta maltīte Zeldas gaumē.

Bija sajūta, ka katrs nākamais solis ir mans pēdējais, tāpēc labpatikā nopūtos, kad atslēdzu dzīvokļa durvis. Esmu gatavs aizmigt kaut vai uz paklāja. Degunā iesitās nevis tikko gatavota ēdiena smarža, bet gan cigarešu dūmu smārds un… Urīns?! Skatiens šaudījās pa telpu, meklējot dzeltenīgu Džimija atstātu peļķīti kaut kur istabas stūrī, bet neko neatradu.
Zelda aizmirsa izvest suņuku pastaigā.
Zelda – kur viņa vispār ir?!
Man pie kājām pieskrēja laimīgais takšu puika, kurš uzreiz mani gribēja aizvest līdz žurnālgaldiņam, kur, acīmredzot, mani gaidīja pārsteigums. Novilku plāno vējjaku un notinu no kakla plāno pavasara šalli, kad mans skatiens sastinga no ainas, kuru ieraudzīju. Gaišmatainā meitene gulēja uz paklāja aiz žurnālgaldiņa – acis pusaizvērtas, mutes kaktiņos putu kunkuļi, bet gaišo džinsu kājstarpi rotāja liels, slapjš pleķis.
– ZELDA! – Nometos uz grīdas, cenzdamies neizmērcēt ceļgalus urīnā.
Pieliku labās rokas rādītājpirkstu un vidējo pirkstu pie meitenes kakla un atviegloti nopūtos, jo sataustīju vāju pulsu.
Bet tu, Daniel, ja būtu īsts draugs, jau sen būtu to psihopāti aizsūtījis uz rehabilitācijas klīniku, nevis noskatījies, kā viņa sevi piebeidz. Atmiņā atausa Jutas teiktais un uzreiz zināju, kas jādara.
Trīs ātri pieskārieni telefona tastatūrai un es tiku savienots ar Neatliekamās medicīnas palīdzības dienestu. Noklausījies standarta frāzes, kuras ātri nobēra operatore, pastāstīju par radušos situāciju un sarunas beigās palūdzu, lai mediķi pasteidzas. Tad nospiedu sarkano, nolikšanas pogu, un skaļrunī atskanēja pīkstieni.
Notupos blakus Zeldai un glaudīju meitenes galvu, domājot par to, ka tā viņai būs labāk – pat tad, ja draudzene vēlēsies mani pēc tam nogalināt un vairs nekad nerunās ar mani. Jo īstam draugam draudzības vārdā jābūt gatavam upurēt pat pašu draudzību.

2014. gada 17. aprīlis

Sēdēju parkā uz soliņa, kura koka dēļos ar Zeldu bijām iegravējuši savus vārdus, izmantojot dzīvokļa atslēgas kā kaltu, lai katru burtu iegrieztu dziļi vecajā kokā. Uz meitenes vārda uzliku Narvesen kafijas glāzi un izdvesu smagu nopūtu – nu viņas vietā man blakus sēdēja vienreizlietojamais trauks ar karstu, melnu kafiju, jo Zelda jau ceturto dienu ārstējās rehabilitācijas klīnikā no narkotiku atkarības. Nebiju Zeldu saticis kopš divpadsmitā aprīļa – dienas, kad viņu nogādāja slimnīcā, tāpēc reizēm domāju, ko gan viņa domā, ko jūt un vai vēlēsies mani redzēt, kad ārstēšanās kursam tiks pielikts trekns punkts. Gribēju viņu savā dzīvē, bet ne šādu – sagrautu, haotisku, atkarību nomāktu un, pēc ārstu domām, iespējams, bipolāro traucējumu nomāktu.
Pa ceļam uz parku biju nopircis arī pāris žurnālus, kurus iestūķēju pleca somā blakus mācību grāmatām un kladēm, kurās ik vakaru centos rakstīt konspektus, lai labāk sagatavotos gaidāmajiem eksāmeniem. Gribēju sākt ar pierakstu pārlasīšanu, kad roka nonāca domstarpībās ar galvu un pasniedzās pēc tenku žurnāla, kura vāku rotāja liela Latviešu slavenības bilde. Fons – melns. Kā gan es to nepamanīju brīdī, kad iegādājos žurnālu?! Tā bija tā pati jaunā sieviete, kura pagājušā gada rudenī centās izdarīt pašnāvību, palecot zem automašīnas riteņiem. Toreiz viņa izdzīvoja, bet pašnāvības mēģinājums beidzās ar invaliditātes iegūšanu – skaistā būtne tika piekalta ratiņkrēslam.
Pēc tam presē bieži parādījās raksti, ka sieviete veiksmīgi tikusi pāri depresijai, ka velta laiku ģimenei, labdarības pasākumiem, memuāru rakstīšanai un bloga izveidei, kurā nolēmusi dalīties pieredzē ar cilvēkiem, kas cieš no depresijas un vēlmes mirt. Visās žurnālos publicētajās fotogrāfijās viņa smaidīja un izstaroja dzīvesprieku, tāpēc lasītāji noticēja šai laimes ilūzijai, kuru vietējā slavenība bija tik prasmīgi uzbūrusi.
Zem virsraksta „Valsts sēro!” bija arī apakšvirsraksts smalkākā drukā: „Šokējoši – viena no valsts mīlētākajām un smaidīgākajām slavenībām cietusi no depresijas jau kopš 12 gadu vecuma.” Ātri sameklēju atvērumu, kurš bija veltīts sievietes piemiņai – virsrakstā tika citēts viņas memuāru plānotais nosaukums: „Smaids ir tikai maska lēta”. Ievads bija rakstīts treknrakstā: Kopš vakardienas, kad jaunā sieviete labprātīgi šķīrās no dzīvības, pie viņas mājas redzami ziedu, svecīšu, plīša rotaļlietu un fotogrāfiju kalni. Nelaiķes radinieki, kolēģi un draugi atsakās sniegt komentārus, bet sola, ka runās tad, kad viss būs nedaudz norimis, jo pašlaik viņu dzīve pārvērtusies asaru jūrā un bezgalīgā bēdu ielejā. Šajā rakstā atskatīsimies uz Latvijā mīlētās slavenības spožākajiem mirkļiem un pēdējiem dzīves mēnešiem.
Kad beidzu lasīt rakstu, pāršķīru nākamo lappusi, kurā bija milzīga grāmatas reklāma, kas vēstīja: DRĪZUMĀ! Grāmata „Smaids ir tikai maska lēta” lielākajās Latvijas grāmatnīcās.
Jau tagad bija skaidrs, ka šī būs gada pirktākā, aktuālākā un apspriestākā grāmata visā valstī – iespējams, ka to pat kādreiz tulkos un izdos arī citās valstīs, ja vien Latvijas kūtrie grāmatu izdevēji pacentīsies šo stāstu veiksmīgi popularizēt, lai vēlāk pārdotu. Lai arī kā to reizēm gribētos noliegt, labākā reklāmas kampaņa ir nāve. Vai Džeimss Dīns, Kurts Kobeins un Dženisa Džoplina būtu tāda mēroga leģendas kā šobrīd, ja nebūtu nomiruši pāragri, bet gan nosirmotu un dotos uz viņsauli pensijas vecumā, sagaidījuši savas dzīves ziemu?! „Dzīvo ātri, mirsti jauns un atstāj skaistu līķi.” Šo vārdu paustā ideja fascinēja daudzus, jo, kā teicis Kobeins – labāk taču ir izdegt nekā izbalot.
Un tobrīd, sēžot uz soliņa, malkojot kafiju un ieelpojot svaigo, pēc zaļas zāles smaržojošo gaisu, es domāju, ka katram cilvēkam vajag atrast vismaz vienu iemeslu, lai dzīvotu. Vecākiem tie ir bērni, karjeristiem mērķi, kuriem katru gadu tiek paaugstināta latiņa, mīlētājiem otra pusīte, kuras mīlestību tie nespēj atdzerties, dabas bērniem tā ir visa pasaule, kuras skaistuma izbaudīšanai pat ar desmit mūžiem ir par maz, bet ir tādi, kas nomirst tā arī neatraduši savas dzīves jēgu. Mīlestībā patiešām ir meklējama dzīves jēga, tikai jāsaprot, ka tai ir dažādas izpausmes un ne visi spējīgi rast siltumu sirdī no vienas un tās pašas lietas.
Džimijs, kurš visu šo laiku bija sēdējis saulē sasilušajā, zaļajā zālītē, ielēca man klēpī un ļāva, lai es sabužinu tā spīdīgo spalvu, kas mirdzēja saules staru izgaismota. Un tas bija brīdis, kad visa mana mīlestība tika dāvāta suņa sirdij, kas bija tik plaša un gaiša kā svētajam.

2014. gada 30. aprīlis

Katrs solis lika kājām mežģīties un ik sīkākā bedrīte vai zemes pacēlums mani klupināja, bet centos nostāvēt kājās, jo man uz rokām gulēja viņa. Meitenītes labā roka nokarājās un šūpojās kā gaisu izlaidis balons vējā, bet no smalkajiem pirkstiem pilēja smagas ūdens piles. Mitrā kleitiņa, kas man spiedās pie krūškurvja, saldēja ķermeni, bet no viņas gaišajiem matiem tecēja smalkas ūdens tērcītes, kuras brīžiem trāpīja uz drēbēm, kājām, bet tad manīju tumšas, ūdens radītas svītras uz pelēka betona. Pagalms! Bijām jau mājas pagalmā. Fakts, ka tuvāko minūšu laikā satikšu tēvu, lika kuņģim sarauties čokurā un tā saturam celties pa kaklu augšup.
M…mm…mmās…māsa… N…nnn…nno…noslīka…
Valoda raustījās jau brīdī, kad vēl tikai domāju par šo vārdu izteikšanu skaļi. Šķita, ka šie vārdi nogalinās māsu pavisam, izsūcot pēdējās dzīvības paliekas, kuras patiesībā ķermeni bija pametušas jau pirms vairākām minūtēm. Sviedros izmirkusī plauksta apķēra durvju rokturi un nospieda to uz leju, liekot durvīm pavērties. Gaiss, kuru ieelpoju, svilināja rīkli un ķērās plaušās, kad centos to izpūst, bet ausīs spēcīgi šalca asinis, apklusinot apkārtējo pasauli uz laiku.
– Tēt?! – Balss skanēja nedroši un drebelīgi, gluži kā tāda apšu lapa vētras laikā. – Tēt! – Sauciens kļuva izmisīgāks un bailes tajā jaucās arvien vairāk. – TĒTI!!!
Jau gandrīz biju nokļuvis tēva istabā, kurā gaiss oda pēc cigaretēm, lēta, bet spēcīga pēcskūšanās līdzekļa un alkohola, kad izdzirdēju garu, gārdzošu krācienu. Šī skaņa lika aizturēt elpu.
– Tēt? – Nu jau klusi čukstēju.
Labā acs pavērās, tad atlipa vaļā arī kreisā un mirkli viņš, tērpies vienās apakšbiksēs, kurām dibengalā bija divu Eiro monētas lieluma caurums, apjucis palūkojās apkārt, līdz skatiens apstājās un palika piekalts manām rokām. Precīzāk – tam, kas tajās gulēja.
– Pie velna, kas par. – Viņš pielēca kājās un izrāva mazās meitenītes līķi no manām rokām. – KO TU VIŅAI NODARĪJI? – Viņš auroja kā saniknots zvērs, kuram visa pasaule pēkšņi aizplīvurojusies ar sarkanu šķidrautu. – SĪKAIS KROPLI, KO TU NODARĪJI MĀSAI? – Viņas smalkais augums tēva rokās šūpojās kā bezkaulaina lupatu lelle.
Māsa līgani tika noguldīta gultā, bet tā bija vienīgā maiguma izpausme, kuru todien varēja manīt tēva izpildījumā. Skumjas acīs pēkšņi pazuda un tajās iegailējās dzīvnieciskas dusmas.
Viņa smagā roka gluži kā demolēšanas bumba triecās manā sejā, aizlidinot manu smalko ķermeni pāri pusistabai. Metāliski sāļa garša ieplūda mutē un tā vietā, lai asinis izspļautu, es tās noriju, gluži kā lepnumu, aizvainojumu un sāpes, kuras tobrīd mani plosīja no visām pusēm. Skatiens pievērsās salātzaļam paklājam, kurā ik pēc pēdas varēja manīt taukainus pleķus un smilšainu apavu nospiedumus un mājdzīvnieku spalvas, kas lika mīkstajam grīdsegas materiālam ost pēc suņa. Sakodu zobus un biju gatavs visam, kas mani sagaidīja. Apvēlos uz muguras, lai redzētu, kur palicis mans tēvs, bet tad saņēmu spērienu pa ribām ar smagu armijas zābaku, kas lika sāpēm izkropļot gan skaņas, gan apkārtesošo pasauli.
Viņš speciāli bija uzvilcis smagos zābakus ar metāla purngaliem, lai tikai mani nosistu.
– Stulbais kucesdēl, ko tu nodarīji manai meitai? – Siekalas šķīda laukā no tēva mutes un dažas piles piezemējās uz manas sejas. – Es tevi nositīšu. Tici man, es tevi patiešām nositīšu, sīkā aborta atlieka.
Smagais, pēc ādas smaržojošais zābaks triecās žoklī ar tādu spēku, ka apsvieda mani otrādi, bet visvairāk sāpēja nevis sitiens, bet tas, ko es ieraudzīju brīdī, kad tiku apmests otrādi. Durvju ailē stāvēja māte ar brūnu ādas somu rokās, tērpusies vasarīgā kleitā, izlaistiem, gariem matiem un bezpalīdzīgu izteiksmi sejā. Viņas mute bija paplesta mēmā šausmu kliedzienā, kad viņa ieraudzīja savu mirušo meitu, bet neizskaidrojamas bija emocijas, kuras sejā parādījās, kad skatiens uzkavējās pie manas asiņainās sejas. Tur bija gan dusmas, gan apjukums, gan saltas skumjas.
Sitiens.
– Izbeidz! – Viņa nokliedzās un beidzot izkustējās.
Sārtā gaisma uz brīdi šķita kā mirdzums, bet tad tā kļuva ķiršsrakana, bet visbeidzot melna, liekot man atslēgties un aizmirst visu, kas notika pēc tam, kad izvilku māsas līķi no ūdens.

Elsodams pieslējos gultā tik strauji, ka Džimijs pamatīgi izbijās un paslēpās zem gultas. Slapjas, sviedru izmērcētas matu šķipsnas lipa pie karstās pieres, bet palagi, kas vēl smaržoja pēc veļas mīkstinātāja, tagad piegūla miesai gluži kā pielīmēti. Elpa normalizējās, bet sirds pamazām atguva ierasto ritmu. Parasti, kad cilvēki redz sliktu sapni, viņi sevi mierina ar vārdiem, ka tas bija tikai slikts sapnis.
Tas nebija tikai sapnis – beidzot biju atradis pazudušo puzles gabaliņu, kas lika bildes negatīvam pārvērsties pozitīvā, atklājot ainu, kas tik ilgi bija šķitusi neskaidra.

Turpinājums sekos… 

4 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s