“Visi monstri ir cilvēki” 21. turpinājums


2014. gada 4. maijs

Pa pilsētas ielām maršēja Neatkarības dienas parāde, pieskandinot pēc pavasara silti smaržojošās ielas ar urravām un pacilājošu mūziku. Cilvēki ielenca ielas malas, lai tikai varētu vērot maršējošos karavīrus, pūtēju orķestri un pilsētas mēru, kurš maršēja pa priekšu visai šai parādei. Apkārt notiekošais gan nebija salīdzināms ar to, kas šodien notika galvaspilsētā, bet tas nemazināja svinīguma sajūtu un apziņu, ka mēs, latvieši, esam viens liels kopums.
Agresīvi lauzos cauri ļaužu pūlim, lai nokļūtu līdz lielas, baltas daudzstāvu mājas ieejai, kuras durvju brūnā krāsa bija sākusi lobīties un drupt, padarot koka durvju apdari asu un mākslinieciski skaistu. Parāvu koka rokturi, liekot eņģēm skaļi iečīkstēties, gluži kā zārka vākam vecās šausmu filmās par vampīriem. Degunā iecirtās asa tīrīšanas līdzekļu un terpentīna smarža, bet acis manīja, ka kāpņu telpa izstaro gaišumu un tīrību. Šādi izskatījās koplietošanas telpas daudzdzīvokļu mājās, kurās mitinājās patiešām ievērojami, turīgi un kulturāli ļaudis. Mans psihiatrs Roberts Krilovs dzīvoja otrā stāva sestajā dzīvoklī. Viņa adresi biju dabūjis no sekretāres, kura noticēja meliem par šizofrēnijas ārstēšanai domātu zāļu nozaudēšanu, tāpēc sievietei otrā vada galā pat nenācās uzdot mulsinošus un aizdomu pilnus jautājumus.
Nospiedu sudrabkrāsas zvana pogu un klausījos putnu balsīs, kuras atskanēja dzīvokļa iekšpusē. Lēni, klusināti soļi tuvojās durvīm, tad pavērās durvju actiņa, bet jau pēc mirkļa tika pavērtas arī dārgās metāla durvis, kuras no dzīvokļa iekšpuses klāja sarkans samta audums ar polsterējumu zem tā un dekoratīvām sudrabkrāsas kniedēm virs tā.
– Labdien. – Izskatīgais vīrietis nemaz nešķita apmulsis, kad ieraudzīja mani. – Daniels, vai ne? Natālijas Lorakas pacients, kurš šā gada sākumā tika man piespēlēts.
Apstiprinoši pamāju un tobrīd domāju, ka esmu nepieklājīgākais cilvēks pasaulē, jo traucēju ārstu ārpus darba laika, turklāt nebiju viņam nopircis nekādu ciemakukuli.
– Piedodiet, ka es tā pie jums iebrāžos svētku dienas viducī, bet man patiešām ir kāds svarīgs jautājums, kuru jums gribētu uzdot. Tas mani nomoka jau vairākas naktis un neļauj mierīgi gulēt.
– Ja jau reiz esi pacenties sadabūt manu adresi, tad esi pelnījis arī to, lai ieaicinu tevi uz tasi tējas. – Viņš pakāpās malā no durvju ailas un ar laipnu rokas žestu aicināja mani pārkāpt slieksni.
Terpentīna un pēc citrusaugļiem smaržojošo līdzekļu aromātu nomainīja maiga liliju smarža un svaigs, nedaudz mitrs gaiss.
– Jums ir skaists dzīvoklis. – Pārslidināju roku melnās šokolādes toņa kurpju plauktam, kurā novietoju arī savus melnos Nike sporta apavus. Visas mēbeles, kuras redzēju, bija saskaņotas un rūpīgi nopulētas un ievaskotas tā, ka tās mirdzēja kā eļļā izpeldinātas.
– Paldies. – Staltais vīrietis, kura deniņos jautās sirmums, pasmaidīja un pasniedza man istabas čības. – Kopā ar sievu paši remontējām un iekārtojām.
– Ja būtu zinājis, ka mājās neesat viens, būtu atnesis ziedus jūsu sievai. – Noplātīju rokas, lai parādītu, ka tajās neko neturu.
– Daniel, par to vari āāābsolūūūti neuztraukties. – Viņš pasmaidīja un uzrotīja koledžjakas piekurknes. – Ar sievu izšķīrāmies pirms pieciem gadiem, tāpēc tagad dzīvoju šajā elegantajā miteklī viens.
– Piedodiet, es tā negribēju.
– Tev nevajag atvainoties. – Atkal smaids. – Dzīvē nekas nenotiek bez iemesla, tāpēc nav pamata dusmoties par lietām, kuras nevaram mainīt.
Vai arī manas mātes nāvei bija kāds iemesls?
Laikam jau.
– Lūdzu, pagaidi viesistabā, kamēr es pagatavošu tasi labas angļu tējas un nogriezīšu katram pa Filadelfijas siera kūkas gabalam. – Un atkal šis smaids – atbruņojošs, nevainīgs un tik ļoti viesmīlīgs. Zināju, ka smaidi ir dažādi, bet šis bija viens no tiem, kas nešaubīgi izstaroja „esmu laimīgs” enerģiju.
Tiku ievests telpā, kurā uz galda stavēja liela vāze ar lilijām – tas arī izskaidroja saldeno aromātu, kas piepildīja māju, bet gaisa mitrinātājs uz masīvās palodzes lika man saprast, kāpēc gaiss šeit nav sauss un degunu kairinošs, bet gan patīkami mitrs, gluži kā silta migla. Augstie telpas griesti lika mēbelēm izskatīties mazām, bet man justies īsam, par spīti tam, ka gandrīz visi grāmatu plaukti un skapji šajā telpā bija vismaz divarpus metrus augsti, bet es – gandrīz metru un deviņdesmit centimetrus garš.
– Un tēja ir gatava! – Uz stikla galda virsmas nošķindēja sudraba paplāte, uz kuras bija divas porcelāna tasītes, kurās kūpēja tēja ar pienu, bet blakus tām atradās divi pieskaņoti deserta šķīvji ar gaišu siera kūku, kas bija pārlieta ar blendētām zemenēm. – Lūgtum!
Skeptiski uzlūkoju tējas tasi, jo nekad iepriekš nebiju dzēris tēju ar pienu, bet, kad to mazliet pagaršoju, sapratu, ka tā garšo neatkārtojami labi.
– Siera kūku pats gatavoju. – Krilova kungs pasniedza man deserta šķīvi, ļaujot aplūkot savus rūpīgi manikirētos nagus. – Man patīk rosīties virtuvē, remontēt, ķimerēties ap tehniku un… – Vīrietis uz mirkli samulsa. – Ak, lai nu paliek. Tu taču atnāci, lai man ko jautātu.
– Nuuuu, jā.
– Klāj vaļā!
– Es gribēju vaicāt, kāpēc jūs bāreņtiesas pārstāvjiem pateicāt, ka ar mani viss ir kārtībā, ka esmu vesels?
– Tāpēc, ka tā ir. – Sekoja kodolīga atbilde.
– Bet man nesen atausa atmiņā aina, kurā tēvs mani smagi piekāva…
– …pēc tam, kad uzzināja par savas meitas nāvi. – Psihiatrs pabeidza. – Es zinu.
– Bet kā?!
– Daniel, es vienmēr veicu izpēti, pirms piekrītu ārstēt kādu pacientu. Turklāt mūsdienās pastāv arhīvi, internets, sociālie portāli, kuros iespējams atrast visas liecības, sameklēt cilvēkus, kas varētu kaut ko zinātu un tā tālāk.
– Jūs mani izspiegojāt?
– Ja tev tā patīk domāt, tad, lūdzu. Bet man labpatīk uzskatīt, ka tikai veicu izpētes darbus un iemūrēju pamatus veiksmīgam terapijas iznākumam.
– Bet kāpēc tad jūs šo faktu ignorējāt? Kāpēc teicāt bāreņtiesas pārstāvjiem, ka ar mani viss kārtībā, ja manī ir tāds robs no pagātnes?
– Tāpēc, ka ticu, ka dzīve ar pusbrāļiem tevi spēs emocionāli salīmēt vienā veselumā un padarīt patiesi laimīgu. – Viņš ar deserta dakšiņu gaisā uzsita punktu un noknieba gabaliņu no siera kūkas. – Tā, manuprāt, būs arī noslēdzošā tavas ārstēšanas terapijas daļa. Ģimenes mīlestība un izjūta ir kas tāds, kas nepieciešams jebkuram – dažiem, lai sirdi atkausētu, citiem, lai saglabātu tās siltumu. Tev tā nepieciešama, lai liktu vēlmei dzīvot plosīties ar tādu spēku kā mežu ugunsgrēkiem Grieķijā.
– Tātad mana terapija nemaz nav beigusies?
– Ne jā, ne nē, bet tā būs pilnīga tikai tad, kad bāreņtiesa tevi iecels par pilntiesīgu pusbrāļu aizbildni.
– Un jūs domājat, ka tā notiks? – Noriju kūkas kumosu, kurš sprūda kaklā, bet ne tādēļ, ka tas būtu sauss. – Bāreņtiesa šīs lietas izskatīšanu atlika.
– Lai pēc vidusskolas diploma iegūšanas piešķirtu tev aizbildņa tiesības.
Klusēdams notiesāju atlikušo siera kūkas gabalu un klusībā gribēju smaidīt, lēkt gaisā un priekā kliegt. Drīz. Pavisam drīz es atpestīšu savus pusbrāļus no Kaulainās vadītā bērnu nama.

2014. gada 17. maijs

Mājas rezerves atslēgu atrast nebija grūti, jo tā stāvēja turpat, kur vienmēr – izdrupušā apmetuma caurumā zem virtuves loga palodzes. Lietus, kas gāza ar pamatīgu spēku, un debesis šķeļošie zibens žuburi lika man pasteigties brīdī, kad slēdzu vaļā durvis.
Iebrāzos gaitenī ar tādu sparu, ka gandrīz paslīdēju un nokritu uz flīzētās grīdas. Noāvu apavus no kājām un mitruma piesūcināto ādas jaku pakāru uz putekļiem noklātā pakaramā, kurš bija veidots no briežu ragu fragmentiem. Šīs mājas gaiss man šķita smags un smacējošs – gluži kā akmens tas spieda krūškurvi. Vajadzēja sadūšoties, lai atvērtu lielās, melnās koka durvis, kas veda uz virtuvi, jo nepameta sajūta, ka aiz tām mani gaida māte ar koka karoti rokās, maisot dārzeņu sautējumu. Jau spēju iztēloties viņas maigajā sejā smaidu – gluži tādu, kāds tas bija laikos, kad biju mazs. Bet, kad šī fantāzija pārtrūka, krāsas no gaiteņa noskalojās, padarot to tikpat pelēcīgu, kāds tas vienmēr bijis.
Te neviena nav.
Virtuves grīdu, pannas, katlus un mēbeles klāja bieza putekļu kārta, kas pacēlās gaisā līdz ar katru kustību, ko veicu. Tā bija tikai māja, bet tajā vairs nebija dzīvības. Mājai nav dvēseles, ja tajā neviens nedzīvo.
Smiekli. Tie šeit skanēja vienmēr, kad mamma ar savu draugu devās uz kādu svinīgu pasākumu, atstājot mani ar pusbrāļiem mājās vienus. Tad mēs ļāvāmies muļķīgiem un bezgala jautriem kulinārajiem eksperimentiem, kuru rezultāts bieži vien nebija ēdams, bet tas nemazināja prieku par paveikto. Mazākais no brāļiem bieži vien meloja, sakot, ka es protu gatavot gandrīz tikpat garšīgi kā mammīte, bet man šie meli patika – jo tie pierādīja, ka viņi grib, lai es jūtos labi. Un es justos labi arī tad, ja viņi būtu teikuši patiesību, atklājot, ka es gatavoju šausmīgākos un cietākos cepumus, kādi jebkad ēsti.
Devos augšup pa kāpnēm un apstājos uz pakāpiena, pret kuru Deivids bija salauzis labās kājas mazo pirkstiņu. Toreiz nesu viņu klēpī un teicu, lai neraud, jo viņš taču ir īsts spēkavīrs un drosminieks, kuru nekādas sāpes nespēj salauzt. Puisēns zināja, ka saku patiesību, tāpēc sakoda zobus un cieta sāpes klusēdams, kamēr es sazvanīju ātro palīdzību un sameklēju maisiņu ar ledu saldētavā, lai vēlāk to pieliktu pie lūzuma vietas, tādējādi mazinot uztūkumu.
Atmiņas. Tās bija visur, kur es gāju. Iespējams, ka tad, ja mana mamma būtu dzīva, viņa stāvētu uz šī kāpņu pakāpiena un atminētos, cik ļoti viņa todien uztraucās, bet, ienākot virtuvē, atcerētos par netīro trauku kalniem, kas viņu sagaidīja ikreiz pēc mūsu kulināro vakaru muļķošanās.
Un tur bija televizors viesistabā, kuru varēja redzēt arī no piektā kāpņu pakāpiena, uz kura parasti sēdēju kopā ar pusbrāļiem, lasot komiksus un spēlējoties ar transformeru rotaļlietām, kamēr vecāki nopietni bija pievērsušies ziņu raidījumiem. Gandrīz katru vakaru viņi skatījās ziņas, īpašu uzmanību pievēršot tematiem, kas skāra politiku, bet mamma, skatoties politikas jaunumus, vienmēr pateica savu iemīļotāko frāzi: „…stulbums galu galā ir pilna laika nodarbe.” Šī bija pirmā reize, kad es par to sirsnīgi iesmējos.
Mani pārņēma vieglums, kad biju nonācis savā vecajā, šaurajā istabā, kurā vairs nekas neliecināja, ka pirms pusotra gada šeit kāds būtu dzīvojis, lasījis grāmatas, spēlējis datorspēles, zīmējis dažādus abstraktus zīmējumus un radījis pašizdomātus komiksu varoņus. Tik ātri šī ēka bija gatava aprīt citus cilvēkus, lai tie ienestu sirdi un siltumu tajā. Pēc kārtas sāku vērt vaļa visas skapju durvis un rāvu vaļā Ikea rakstāmgalda atvilktnes, līdz no vienas no tām izkrita melnos vākos iesieta klade. Atvēru to vaļā un diezgan bērnišķīgā rokrakstā tajā bija noapaļotiem burtiem rakstīts teikums: „Ne vienmēr visvairāk sāp tam, kurš visvairāk raud.”
Vairākās lapās bija paša izdomātas dzīves atziņas – rakstītas dažādos vecuma posmos, bet vairākus atvērumus aizņēma fotogrāfijas un avīžu izgriezumi. Vienā no bildēm smaidīja mamma, kuru bija apķēris Deivida un Dāvja tēvs – viņam acis biju izskrāpējis ar šķēru aso galu, bet citā bija redzams mans tēvs ar augstskolas diplomu rokās un smaidu, kurā mājoja prieks, ar kuru spētu aplaimot visu pasauli. Kad pāršķīru klades nākamo lappusi, no atvēruma izkrita viena fotogrāfija, kuras stūri bija nodiluši un uzlocījušies uz augšu, un tā nokrita ar attēlu uz leju.
Pieliecos, lai to paceltu un sajutu kņudinošās putekļu vērpetes sasniedzam degunu. Nošķaudījos ar tādu spēku, ka manas mutes radītā vēja plūsma apmeta fotogrāfiju otrādāk, atklājot tajā attēloto – redzētais lika uz kādu pusminūti aizmirst par elpošanu.
SOFIJA!
Mazās meitenītes vārds triecās manā apziņā ar tādu spēku, ka acumirklī mani piemeklēja spēcīgai migrēnai līdzīgas galvassāpes. Šis smaids un acu skatiens lika izjust fiziskas sāpes – tās plosīja ķermeni, bet jo īpaši dūra sirdī un žņaudza elpceļus.
Iemetu fotoattēlu starp klades lapām un ātriem soļiem devos uz mājas izeju, lai pēc iespējas drīzāk tiktu svaigā gaisā.

Lietus bija pieņēmies spēkā un nu tas kapāja tikai pirms pāris nedēļām saplaukušās koku lapas un sazaļojušo piemājas zālienu.
Iebāzu melno kladi azotē zem ādas jakas, bet tad pametu skatienu atpakaļ, lai atvadītos no šīs mājas, kura nu piederēja Deividam un Dāvim – uz mirkli šķita, ka tā mani vēro, bet tad šīs domas nopurināju no sevis un devos tālāk, ļaudams, lai lietus izmērcē katru sīkāko drēbju vīlīti.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s