“Visi monstri ir cilvēki” 22. turpinājums


2014. gada 12. jūnijs
Eksāmenu trakums beidzot bija galā, tāpēc varēju atvilkt elpu un veltīt laiku lietām, kuras jau tik sen plānoju izdarīt. Viena no tām mani biedēja, bet sapratu, ka dienā pirms izlaiduma man šo vietu vajag apmeklēt.

Uzmanīgi spēru soļus starp kapakmeņiem, rūpīgi sakoptajām kapu kopiņām un dažādu materiālu krustiem, cenšoties vienlaicīgi neizlaist no rokām trīs masīvus ziedu pušķus, kuros starp baltām lilijām vijās melni zīda lentes pavedieni. Pleca somā grabēja sešas kapu svecītes, ūdens pudele, šķiltavas un plastmasa vāzes ar asām pamatnēm, kuras iegremdēt baltajās kapu smiltīs, lai puķēm domātos traukus neapgāztu vējš.
Apstājos pie divām kapu kopiņām zem bērza – tā ūdenskritumam līdzīgie, zaļi salapojušie zari sniedza patīkami vēsu ēnu, kad stāvēju pretī baltajiem marmora kapakmeņiem, kurus rotāja vārdi SOFIJA HENSLIJA un LILIJA HENSLIJA. Kāds garāmgājējs, ielūkojoties dzimšanas un miršanas gados, kas bija iegravēti marmorā, varēja secināt vienu – abas šīs būtnes bija mirušas pāragri – viena no viņām tik agri, ka nebija pat paspējusi iepazīt, kāda izskatās pasaule ārpus naivuma un labestības prizmas.
Kapu kopiņas bija apkoptas, bet nebija nevienas vāzes ar grieztajiem ziediem, kas apliecinātu, ka nesen šeit kāds būtu bijis, lai apciemotu dusošo māti un meitu. Izņēmu no somas plastmasa vāzes, iegremdēju tās mīkstajā zemē, no ūdens pudeles ielēju katrā no tām pa puslitram ūdens, bet beigās iegremdēju ziedu pušķus ūdenī. Iededzu četras sveces, kuras novietoju kapakmeņu pakājē, un tad pēdējoreiz palūkojos uz vietu, kurā uz mūžīgiem laikiem dusēja man tik tuvās daiļās būtnes, bet tad, netērējot laiku liekām ceremonijām, devos tālāk, lai atbrīvotos no trešā liliju pušķa.

Šis kaps bija tikai nepilnu pusgadu vecs, bet jau izskatījās vientuļi pamests – tik ļoti, ka man sametās šeit apbedītā vīrieša žēl, pat par spīti tam, ka bija maz labu atmiņu, kas saistītas ar viņu. Tomēr viņš bija Deivida un Dāvja tēvs, kurš mīlēja gan savus dēlus, gan manu mammu, turklāt nevēlējos turēt naidu uz mirušu cilvēku.
Es piedodu.
Un kā piedošanas apliecinājumu atstāju uz kapa divas degošas sveces un liliju pušķi.
Gribēju neprātīgi smaidīt, kad neaprakstāms vieglums manas domas cēla debesīs, padarot visu apkārtni tik gaisīgu, ka šķita, es staigāju pa mīkstiem, pūkainiem mākoņiem.

2014. gada 13. jūnijs

– Diplomu par vidusskolas beigšanu saņem Daniels Henslijs. – Direktors skaļā balsī nodārdināja un kopā ar mācību pārzini, kas rokā turēja vienu baltu rozi, gaidīja, kad es piecelšos no krēsla, lai dotos saņemt diplomu un ziedu.
Zālē esošie cilvēki aplaudēja – lielākā daļa to darīja, jo tā bija pieņemts, bet tikai daži tāpēc, ka patiešām priecājās par mani. Tajā brīdī man bija vienalga, kādu motīvu vadīts katrs no zālē sēdošajiem cilvēkiem to dara, jo šī plaukstu sišanās skaņa lika man justies patiešām īpašam un laimīgam. Mugurā man bija jauns, pelēkas krāsas uzvalks, kuru biju iegādājies par algas pielikumu, ko man piešķīra kafejnīcas vadītāja, bet kājās – baltas ādas kurpes ar noapaļotiem purngaliem. Mati, kas vēl nebija paspējuši izbalot pavasara saulē, brīvās šķipsnās krita pāri ausīm, kaklam un dažbrīd arī sejai, radot bohēmisku izskatu.
Paspiedu direktora silto un plānās sviedru kārtiņas pārklāto plaukstu, lai ar smaidu sejā saņemtu diplomu, bet tad pagriezu vaigu mācību pārzinei, lai viņa varētu uzspiest ātru buču uz vaiga. Ar diplomu un baltu rozi rokās devos uz rindu, kurā stāvēja četri jau iepriekš izsauktie klasesbiedri. Nostājos rindas galā un zināju, ka tagad direktors aicinās apsveicējus nodot absolventiem ziedus.
Līdz ar diploma saņemšanu pazuda visas sliktās atmiņas, kas saistījās ar vidusskolā pavadītajiem gadiem. Tā nu tas bija, – lai arī kādai ellei nāktos iziet cauri, beigās, atskatoties uz pārvarētajām grūtībām, šķiet, ka nemaz tik traki nebija.
Daļa no telpā esošajiem cilvēkiem piecēlās kājās, sakārtoja tērpus, aplūkoja ziedus un stājās vienā no piecām rindām, lai apsveiktu savus tuviniekus. Mani pārsteidza tas, ka rindas patiešām bija piecas, nevis četras, jo arī mani bija ieradušies apsveikt cilvēki, kuru sejas man nešķita svešas.
– Apsveicu! – Gribēju smieties, kad Toms manās rokās iespieda dāvanu maisiņu un trīs gerberas, bet Marta klusēdama atdeva man vienu lielu saulespuķi. Draugs izskatījās apjucis, tāpēc nemaz nejautāju, kas viņam licis šeit ierasties – žēlums pret mani vai vienkārša pienākuma izjūta. – Man liels prieks par tevi.
Puisis brīdi mīņājās uz vietas, bet tad, draudzenes mudināts, devās atpakaļ sildīt savu sēdvietu.
Nākamo sveicēju pirmajā mirklī pat neatpazinu, jo viņa matus bija nokrāsojusi blondus, nogriezusi tos īsā, bet ļoti sievišķīgā griezumā, tomēr vislielākās pārmaiņas bija piemeklējušas kādreiz apaļīgo augumu. Nu meitene varēja lepoties ar labi trenētām kājām, kuras nekautrējās izrādīt ar minikleitas palīdzību, un ar šmaugu vidukli, kuru bija akcentējusi ar melnu josu.
Viņa man pasniedza sarkanu rožu pušķi, kurš sastāvēja vismaz no diviem dučiem ziedu.
– Apsveicu! – Viņa man uzspieda ilgu skūpstu uz lūpām, bet tad apkampa mani un sirsnīgi smējās vismaz desmit sekundes no vietas. – Dzirdēju par to, ko tu izdarīji ar Zeldu. Es lepojos ar tevi, Daniel. Ļoti.
Atbildes vietā pasmaidīju.
– Starp citu, tu izskaties patiesi laimīgs.
– Es tāds arī esmu. – Skatiens šaudījās no iespaidīgā rožu pušķa uz meitenes rūpīgi nogrimēto seju. – Tu… Tu izskaties satriecoši, Juta.
– To pašu domā arī mana jaunā draudzene.
– Tu esi laimīga? – Balss kļuva nopietna.
– Esmu gan. – Viņas acis staroja, apliecinādamas vārdu patiesumu. – Vēlreiz apsveicu un, lai tev veicas.
– Vai mēs kādreiz varētu tikties, lai pasēdētu kādā kafejnīcā un…
– Protams. – Viņa ātri atbildēja, pat nenoklausījusies jautājumu līdz galam. – Ja vien tu izmaksāsi.
Apsveicēju rindas lēnām sāka sarukt, bet tās vēl nebija pat pusē, tāpēc zināju, ka varēšu nedaudz parunāt arī ar beidzamo apsveicēju, lai nevajadzētu stāvēt kā muļķim, kamēr citu klēpjos tiek guldītas ziedu nastas.
– Apsveicu! – Staltais psihiatrs pasniedza man lielu, baltu liliju garā kātā, kurai bija izkniebti ziedputekšņu oranžie bumbuļi, lai nenosmērētu apģērbu, bet otrā rokā iespieda mazu, bet rūpīgi satītu kartona kasti cilindra formā. – Mana Filadelfijas siera kūka.
– Paldies. – Centos kasti turēt cieši, lai nenomestu to uz zemes, sabojājot tās saturu. – Vai jūs apsveicat visus savus pacientus izlaidumos?
– Nē. – Viņš saāķēja rokas aiz muguras un caur briļļu stikliņiem vērās manī ar lepnuma pilnu skatienu. – Gribēju tikai izmantot izdevību, lai satiktu tevi un novēlētu veiksmes pirmdien gaidāmajā bāreņtiesas sēdē.
– Man prieks, ka atnācāt.
– Neaizmirsti par blendētām ogām. – Krilova kungs norādīja uz iepakoto siera kūku. – Un vēlams arī labu tēju vai kafiju, bet šodien drīkst arī kādu glāzi vīna, lai atzīmētu.
– Noteikti neaizmirsīšu.
– Un, Daniel, atceries, ka pasaulē nav lielāka spēka par mīlestību. – Viņš uzsita knipi gaisā un pasmaidīja. – To nespēj salauzt nekas, pat ne nāve.
Domāju, ka psihiatrs citē kādu no Paulu Koelju darbiem, bet īsti drošs nebiju, tāpēc izvairījos no „tas taču Koelju!” un tamlīdzīgu frāžu lietošanas.
– Šajā dzīvē mēs nespējam paveikt lielus darbus. – Viņš nolaida skatienu un uz īsu mirkli nopētīja rūpīgi nospodrinātās kurpes, bet tad turpināja. – Taču mēs spējam paveikt mazus darbus ar lielu mīlestību.
– Māte Terēze?
– Kā tu zināji?
– Mana mamma… Kad vēl bija dzīva, mēdza citēt Māti Terēzi reizēs, kad tētis viņai vai mums nodarīja pāri. Viņa šajos vārdos rada mierinājumu.
– Viņa noteikti bija gudra un mīloša sieviete.
– Iespējams. – Noriju rūgtumu, kas sāka krāties kaklā.
– Labi, beigšu tevi tincināt. – Vīrietis uz atvadām paspieda man roku un nopietnā balsī piebilda: – Parūpējies par saviem pusbrāļiem.
– Noteikti. – Ja vien man tiks dota tāda iespēja.
Mana apsveicēju rinda bija beigusies brīdī, kad citiem tā gausi tuvojās beigām.
Apkārtesošie cilvēki zāli piepildīja ar sviedru, parfīma, ziedu un cigarešu dūmu aromātiem, radot apdullinošu buķeti, kas lika uz mirkli galvā iedzelt sāpēm.
Pirmajā solu rindā zālē manīju sēžam arī manas klases audzinātāju Plikšķes kundzi, kura šodien izskatījās pēc klauna, kas noklīdis no ceļojošā cirka trupas. Smieklos iespurdzos un nemaz necentos emocijas apvaldīt, jo sievietes skābais ģīmis, kas pauda neapmierinātību par frizieres un grimētājas veikumu, skatu padarīja vēl komiskāku. Tagad es zināju, kā izskatās pūpēdis ar kosmētikas kārtu uz sejas.
Apsveicēju rindas izsīka un direktors izsauca nākamos piecus absolventus, pasniedza tiem diplomus, bet mācību pārzine katram uzspieda ātru skūpstu uz vaiga un rokā iespieda baltu rozi. Šis rituāls atkārtojās vairākas reizes, līdz zālē sēdošie jau bija noguruši, bet absolventi kļuvuši miegaini un stīvi no sēdēšanas uz cietajiem krēsliem.
Klusi pametu izlaidumu, kad sākās neoficiālā pasākuma daļa, kurā visi absolventi tika aicināti fotografēties kopā ar saviem tuviniekiem un draugiem. Ja šeit būtu Zelda, iespējams, būtu palicis, lai palūgtu kādam no zālē sēdošajiem uzņemt muļķīgu fotogrāfiju, kurā būtu redzams es kopā ar savu draudzeni. Varbūt es pat nofotografētos kopā ar mammu, ja viņa vēl būtu dzīva. Ja viņa ierastos uz manu izlaidumu. Vai viņa ierastos?! Ko darītu mamma, ja… Ja mamma būtu dzīva. Šādi jautājumi un dažādu situāciju modelēšana manas domas nomāca bieži, bet sapratu, ka vajag laikam dot laiku, lai ļautu sāpēm izgarot, bet rētām attīrīties, lai tās vēlāk spētu sadzīt. Steidzināt emociju virzību nebija vērts, jo skumjas nepazuda pēc burvju mājiena, tāpat kā tas bija ar visām citām emocijām. Cilvēks var piespiest sevi kaut ko darīt, bet ne just vai nejust kādas noteiktas emocijas. Es ticēju, ka labāk ir just sāpes, nekā nejust neko, jo jūtu esamība apliecināja, ka esi dzīvs. Un sāpes taču ir gluži kā strutas, kas palīdz visu slikto izvadīt no rētas, lai tā pēc laika skaisti sadzītu, atstājot tikai redzamu zīmi, ka kādreiz ir sāpējis.
Vienatnē devos mājās, lai kopā ar Džimiju notiesātu siera kūku, saliktu ziedus tukšās burkās un sameklētu apģērbu, ko vilkt uz pirmdienā paredzēto bāreņtiesas sēdi.
– Daniel, nesaki, ka tu jau dosies mājās? – Man klāt piesteidzās klasesbiedrene Klaudija, kura rokās jau turēja cigareti, kas lika viņai izskatīties kā Odrijai Hepbernai. – Būs taču izlaiduma balle un būtu reāli tizli, ja tu to ignorētu.
– Es nezinu, vai man vajadzētu iet. – Nedaudz mulsu no klasesbiedrenes skaistuma, kuru, tāpat kā meitenes intelekta trūkumu, bija grūti nepamanīt.
– Nu, lūdzu! Būs visa klase un būs limuzīns, šampis, pieļurbājušies skuķi un viss, kas nepieciešams, lai vakars būtu izdevies. – Meitene pieliecās man pie auss, lai kaut ko iečukstētu. – Olafs teica, ka dabūšot arī zālīti un, iespējams, arī ko jaudīgāku.
Brīdi domāju, lūkojoties uz šo meiteni, kura bija parakstījusi līgumu ar to pašu modeļu aģentūru, kurā strādāja arī Zelda, un atcerējos draudzenes teikto: „Pats labākais ir tas, ka, strādājot par modeli, tikpat kā nemaz nav jāizmanto smadzenes.” Tikko spēju apvaldīt smaidu, kas ar spēku cēla lūpu kaktiņus uz augšu.
– Piedod, bet nē. – Uzliku roku Klaudijai uz pleca. – Bet paldies par piedāvājumu.
– Ai, tu nu gan nemāki priecāties. – Meitene uzmeta lūpu.
– Lai priecājas tie, kas to māk.
Pagriezos un devos prom, lai visu brīvdienu garumā ļautos plānu kalšanai par to, kas notiks pirmdien.

Turpinājums sekos… 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s