“Visi monstri ir cilvēki” NOSLĒGUMS


2014. gada 16. jūnijs

Brīžiem šķita, ka gatavoju vakariņas valsts prezidentam, jo tieši tik satraukts es biju, domājot, ka tik kaut kas nenoietu greizi ar cūkgaļas cepeti cepeškrāsnī, zaļajiem zirnīšiem saldajā krējumā, kas sautējās mazajā katliņā, un kartupeļu biezeni, kuru jau biju sācis kult, lai ieputotu tajā gaisu. Man šķita būtiski, lai šīs vakariņas izdotos ideālas, tāpēc nemaz nebiju devies gulēt iepriekšējā naktī, jo visas miega stundas biju veltījis galdauta gludināšanai, salvešu locīšanai, trauku mazgāšanai, putekļu tīrīšanai, mēbeļu spodrināšanai, aizkaru mainīšanai, logu mazgāšanai un citiem mājas darbiem. Jo vairāk domāju par šīm vakariņām, jo vairāk spēka manā ķermenī ieplūda. Tagad gan beidzot sāku just, ka tomēr neesmu nekāds ar pārdabiskām spējām apveltīts radījums, jo nogurums piemeklēja arī mani.
– Vakariņas gatavas! – Priekpilnā balsī nodūdoju.
– Tad beidzot! – Deivids atviegloti nopūtās. – Es jau domāju, ka mums nāksies iet uz Hesīti vai Maķīti.
– Tu zini, kādas draņķības ir tajos burgeros?! – Sapratis savu vārdu tēvišķo raksturu, klusībā pasmaidīju. Pat nebija pagājusi diena aizbildņa lomā, bet runāju jau kā viens no tiem tipiskajiem vecākiem, kuriem ātrās apkalpošanas restorānu pasniegtie ēdieni šķita pasaules lielākais ļaunums.
– Smaržo gardi. – Dāvis piesteidzās pie plīts ar lielu šķīvi.
– Varēji jau pagaidīt. Es būtu pienesis jums ēdienu pie galda. – Iespēja par kādu rūpēties un apziņa, ka esmu kādam vajadzīgs, sniedza eiforijas sajūtu. Pat šīs šķietami ikdienišķās sarunas un darbības lika ap acīm savilkties smieklu krunciņām.
Porcionējot ēdienu šķīvjos, domāju par šodien notikušo bāreņtiesas sēdi, kuras iznākums mani pārsteidza, kaut gan vairāki man tuvi cilvēki bija paredzējuši tieši šādu rezultātu. Kaulainā bērnu nama direktore spēra zemes gaisā, kad sieviete ar gaļīgajiem vaigiem pārliecinoši nolasīja lēmumu un sagatavoja dokumentus, kas ļautu man pusbrāļus vest mājās jau šodien.
Kaulainā protestēja, bet manī valdīja tik nesatricināms miers, ka viņas lamas man slīdēja gar ausīm. Bāreņtiesas pārstāve apsveica mani ar vidusskolas absolvēšanu, paslavēja par iegūto algas pielikumu darbā un apsolīja, ka tuvākā mēneša laikā tikšot nokārtotas visas formalitātes, lai mēs varētu doties dzīvot uz Deivida un Dāvja tēva māju, kuras sniegtais plašums bērniem nākšot par labu. Mani gan nesajūsmināja doma, ka nāksies atgriezties mājā, kurā dzīvoja māte kopā ar manu pusbrāļu tēvu, kas tikai pirms pusgada bija šķīries no dzīvības.
Skatoties, kā mazie ķipari smaida un mielojas ar silto ēdienu, domāju par to, ko viņi jūt. Tik īsā laika posmā viņi bija palikuši bez abiem saviem vecākiem, kas par viņiem rūpējās un nenoliedzami arī mīlēja. Lieliski apzinājos, ka nekad nespēšu aizvietot viņu īstos vecākus, bet šodien man tika dota iespēja pierādīt to, ka spēju būt lielisks aizbildnis.
– Kā viņu sauc? – Dāvis baroja suņu puiku ar lielu cūkgaļas cepeša gabalu un skaļi iesmējās, kad taksis nolaizīja viņa mazos, smalkos pirkstiņus.
– Džimijs. Paņēmu viņu no dzīvnieku patversmes.
– Kāpēc viņš tika ielikts patversmē? – Dāvis vērās manī ar nopietnu skatienu. – Vai viņš slikti uzvedās?
– Es šaubos, ka Džimijs slikti uzvedās. – Pieliecos, lai noglaudītu radību, kas aktīvi luncināja asti, lai izrādītu simpātijas pret mazāko no brāļiem. – Vienkārši cilvēki ir savādas būtnes, kas nespēj novērtēt tos, kas sniedz viņiem visu labāko ne sevis. Tas, ja tevi nemitīgi kāds atgrūž, nenozīmē, ka esi slikts vai nemīlams, jo reizēm tā notiek, kad tu mīli kādu, kas nespēj tev atbildēt ar to pašu.
– Vai tu Džimiju paņēmi no patversmes tāpēc, ka tev viņa bija žēl? – Sarunā iesaistījās Deivids.
– Laikam jau es viņu paņēmu tāpēc, ka man bija žēl pašam sevis.

Kad bijām novākuši netīros traukus, saklāju gultu, lai brāļi varētu doties gulēt, bet pats sev uz grīdas noklāju matraci. Ieslēdzu arī iepriekšējā dienā nopirkto naktslampiņu, kuru biju iegādājies, domājot, ka brāļiem varētu būt bail no tumsas, bet atklājās, ka tā nemaz nav nepieciešama, jo abi puiši izrādījās īsti drosminieki, tāpēc ātri vien to izslēdzu, ļaujot istabai iegrimt tumsā.
Tomēr jau pēc pirmās stundas, kuru bijām pavadījuši savās guļvietās, sapratām, ka satraukums man un jaunā vide brāļiem kalpoja par bezmiega izraisītāju, tāpēc uzsākām naksnīgas sarunas, apspriežot to, kas kuram garšo, kāda krāsa patīk un kura multiplikācijas filma ir labākā. Tomēr starp šīm bērnišķīgajām sarunām ielauzās arī pāris nopietnāki temati.
– Tu mūs arī paņēmi aiz žēluma? Tāpat kā Džimiju? – Dāvis smalkā, bailīgā balstiņā vaicāja.
– Nē, nē… Es gribēju, lai mēs atkal esam ģimene, lai mēs esam laimīgi, tāpēc arī tik izmisīgi vēlējos iegūt aizbildniecības tiesības. Es jūs mīlu tikpat ļoti, kā jūs mīlēja mammīte.
– Tāpat kā mammīte mīlēja arī tevi? – Dāvis turpināja iztaujāšanu.
– Es… Es nezinu vai mamma mani mīlēja tā, kā jūs.
– Viņa mīlēja. – Mazākais no brāļiem apgalvoja.
– Kāpēc tu tā domā?
– Jo viņa tā teica.
Četri vārdi. Bet to spēks mani satricināja, izsitot visas domas no galvas.
– Mammīte ar tēti bieži strīdējās, jo viņa negribēja, lai tu dzīvo prom no mūsu ģimenes, bet tētis uzstāja, ka negribot audzināt sveša onkuļa dēlu.
– Viņa NEGRIBĒJA? – Neticīgi vaicāju un jau pēc mirkļa vēlējos, kaut nebūtu bijis tik tiešs.
– Bet viņa ļāva, lai tētis tevi izmet no mājas, jo tētis teica, ka tad, ja mammīte nepiekritīšot, viņš šķiršoties un paņemšot mūs līdzi.
Jutos vainīgs, jo tik ilgi biju turējis ļaunu prātu uz savu miesīgo radītāju, domājot, ka viņa bija tā, kas nevēlējās mani savā dzīvē. Jā, viņā noteikti bija rūgtums, ka manas neuzmanības dēļ gāja bojā viņas vienīgā meita, bet tāpēc māte nebija pārstājusi mani mīlēt.
– Mammīte naktīs nāca gulēt pie mums un teica, lai nedomājam, ka viņa ir slikta māte tikai tāpēc, ka ļāvusi tev iet. – Dāvis nopūtās un apzvērēju, ka viņa sejā manāmas skumjas, kaut gan istabā bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt pat sejas priekšā izstieptu roku. – Viņa raudāja.
Un nu arī es raudāju.
– Viņa sūtīja tev naudu, bet, kad tētis uzzināja, viņš vairs neļāva to darīt, jo sacīja, ka esot jau pietiekami ilgi tevi uzturējis. – Nopūta. – Mammīte stāstīja, ka mums agrāk bijusi māsiņa, bet viņa tagad esot debesīs, jo Dieviņš tā gribējis. Viņam vajagot debesīs enģeļus, tāpēc daudzi labi cilvēki, arī bērni, mirstot jauni.
– Varbūt šonakt pietiks runāt?! – Ar T-krekla malu noslaucīju asaru sliedes no sejas un priecājos, ka pusbrāļi neredz manu seju. – Ir jau vēls un esmu ieplānojis jūs rīt aizvest uz kinoteātri.
– Vai mēs varēsim iet uz kādu multeni? – Beidzot ierunājās arī vecākais brālis – Deivids. – Zinu, ka tagad rāda vienu jaunu, bet aizmirsu nosaukumu.
– Kāda runa. – Iesaucos un baidījos no asarainā toņa, kas dažbrīd lika vārdiem izskanēt nazālā tonī. – Šogad jums būs labākais vasaras brīvlaiks, kādu jebkad būsiet piedzīvojuši.
– Un pēc tam aizbrauksim uz akvaparku. – Arī Dāvis bija iekarsis, runājot par nākamās dienas plāniem.
– Ei, ei! Es nedomāju jūs izlutināt.
Kādas desmit minūtes klusējām, domādami par dienu, kas nāks pēc šīs, bet tad ierunājās Dāvis.
– Daniel, vai Džimijs drīkst gulēt pie mums?
– Džimij! – Pasaucu suni, un, kad viņš pieskrēja man klāt, iecēlu silto radību pa vidu brāļiem un ļāvu, lai mazie rezgaļi priecājas par suņa bučām, ar kurām viņš noklāja puisēnu sejas no vienas vietas.

2014. gada 4. augusts

– Džimij, malā! – Ar kāju pagrūdu suni nost no paklājiņa, kas atradās pie mājas galvenās ieejas iekšdurvīm. Atkārtoti atskanēja durvju zvans. – Eju, jau eju.
Droši vien bāreņtiesas darbiniece atnākusi pārbaudīt, kā esam iekārtojušies Deivida un Dāvja tēva mājā, kuru viņi bija saņēmuši mantojumā no sava nelaiķa radītāja.
Noslaucīju rokas pret pelēkām kokvilnas sporta biksēm, kuras biju nopircis vietējā lietoto apģērbu veikalā, lai nevajadzētu sasmērēt kādas no izejamām drēbēm, kārtojot un tīrot māju. Pirms durvju atvēršanas paostīju paduses, lai pārliecinātos, ka, veicot neskaitāmos uzkopšanas darbus, neesmu pamanījies traki iesvīst, iemantojot nelāgu sviedru aromātu. Viss bija kārtībā. Izlaidu labās rokas pirkstus caur garajiem, tumši blondajiem matiem un tad atvēru durvis.
Domīgi paberzēju bārdas rugājus, kad ieraudzīju personu, kas stāvēja uz mājas sliekšņa.
– Vai nemaz nedomā sasveicināties? – Viņa ieķiķinājās un apkampa mani tik stipri, ka jutu gaisa trūkumu plaušās. – Tev ciema kukulis. – Meitene man pasniedza lielu augļu grozu, kurā starp vīnogām, banāniem, āboliem, persikiem un ķiršiem manīju arī šokolādes konfektes un sarullētu žurnālu.
– Braucot uz šejieni, laikam būsi aizmirsusi žurnālu manā dāvanā. – Joprojām stāvēju kā ieaudzis zemē.
– Muļķīt, tā ir daļa no dāvanas tev. – Zelda uzsita ar plaukstu man pa pakausi, bet tad izrāva žurnālu man no rokām un atrullēja to vaļā, lai varētu redzēt vāku, un pielika to sev pie sejas. – Esam līdzīgas?
Uz populārā modes žurnāla vāka bija redzama meitene ar apmēram desmit centimetrus gariem, gaiši blondiem matiem, viņas acis ieskāva garas, melnas skropstas, bet tumši sārtajā tonī iekrāsotās lūpas bija pavērtas, atklājot baltos zobus. Uz apakšlūpas daiļā būtne bija uzlikusi īkšķi ar melni lakotu nagu. Zem attēla ar lieliem burtiem bija rakstīts: „Neprātīgā Zelda – modele, kas parakstīja 200 000 dolāru vērtu līgumu”.
– Tu taču esi sasodīti bagāta. – Pārsteigts iesaucos un mēmi blenzu žurnāla vāka fotogrāfijā tā vietā, lai skatītos uz šīs būtnes miesisko versiju.
– Man tā nauda vēl jānopelna. Līgums paredz, ka es, sadarbojoties ar modeļu aģentūru, kas mani paņēma savā paspārnē, divu gadu laikā šo summu nopelnīšu, pateicoties viņu piesaistītajiem klientiem. Bet, ja nopelnītā summa būs mazāka, tad iztrūkstošo daļu man samaksās modeļu aģentūra.
– Apsveicu! – Apkampu draudzeni, bet tikai tad iedomājos, ka vajadzētu viņu ieaicināt iekšā. – Man te ir neliela nekārtība. Bērni un tā.
C’mon, es taču biju prom tikai nepilnus četrus mēnešus. Pa kuru laiku tu paspēji?
Bet atbilde jau skrēja mūsu virzienā.
– Daniel, Dāvi, šī ir Zelda, man ļoti tuva un laba draudzene. – Ļāvu, lai puikas paspiež meitenei roku, bet pēc tam iedevu bērniem augļu grozu, lai viņi dotos to izķidāt, atstājot mani un Zeldu divatā.
– Tie ir manas mammas un viņas drauga bērni. – Sausi informēju. – Pieņēmu viņus aizbildniecībā, jo…
– Es zinu. – Viņa atbildēja. – Man Juta visu pastāstīja, kad tikāmies dienā, kad mani izlaida no rehabilitācijas klīnikas.
– Vai jūs atkal esat kopā?
– Nē. – Balsī dzirdēju rūgtumu. – Bet viņa gribēja mani satikt, lai pateiktu, ka vēl man visu to labāko.
– Cik sen jau ir beidzies tavs rehabilitācijas kurss?
– Gandrīz divus mēnešus.
– Kāpēc tik ilgi nedevi ziņu par sevi?
– Man vajadzēja laiku, lai saprastu daudzas lietas. – Zelda sakrustoja rokas uz krūtīm, kuras sedza balta, vasarīga kleitiņa ar baltiem izšuvumiem augšdaļā. – Tad, kad es gribēju tevi apciemot, jo sapratu, ka esi bijis vienīgais mans draugs visu šo laiku, pienāca ziņa no modeļu aģentūras, kas piedāvāja piedalīties modeļu konkursā.
– Vai tu esi mainījusies?
– Nu, es vairs nelietoju narkotikas, no alkohola izvairos, bet smēķēšanu gan vēl neesmu atmetusi. – Viņa izvilka cigarešu paciņu no somiņas, lai jau pēc brīža aizsmēķētu vienu baltu zārka naglu.
Izrāvu no viņas lūpu satvēriena smēķi, pārlauzu to un iemetu metāla miskastē, kas stāveja priekšnamā.
– Nevajag! – Noskaldīju. – Labāk uzēdīsim kūku. Mans psihiatrs, kuru jau sen kā vairs neapmeklēju, iemācīja man gatavot brīnumgardu Filadelfijas siera kūku.

Rietēja saule un mēs divatā sēdējām uz lieveņa, malkodami kolu ar ledus gabaliņiem. Vērojām, kā Deivids tīšuprāt ļauj Dāvim iemest basketbola bumbu grozā vairākas reizes pēc kārtas, kam sekoja uzvaras kliedzieni no mazākā brāļa rīkles. Miers sildīja.
– Puikas, drīz būs jāiet mazgāties un tad pa gultām. – Uzkliedzu, bet šķita, ka bērni tik ļoti aizrāvušies ar sporta spēli, ka mani nemaz nedzirdēja.
Zelda apgūlās uz lieveņa, ielikdama savu galvu man klēpī – viņas gaišās, maiguma pilnās acis raudzījās manī, bet lūpas veidoja smaidu. Es noglaudīju meitenes galvu, atklādams savam un viņas skatienam rētu zem delnas – tikai tad atcerējos, ka šodien aprit tieši gads kopš dienas, kad mēģināju atņemt sev dzīvību.
Cik gan daudz kas varēja mainīties gada laikā. Un cik dīvainus ceļus reizēm mēroja laime, dedzinot un reizēm brucinot apkārtējo, lai tikai sasniegtu to vienu, kas visvairāk pēc tās izslāpis.
Un es skaidri zināju, ka visi monstri ir cilvēki. Bet starp šiem monstriem dzīvo arī eņģeļi, kas visbiežāk ir tieši bērni, kuru smaidos apslēpta visa pasaules godība, bet viņu sirdīs mīt mīlestība, kuru pieaugušais nav spējīgs pārspēt vai izmērīt.
Un laime vienmēr nedaudz sāp.

<<<BEIGAS>>>

8 comments

  1. wow, darbs noturēja līdz galam uzmanību man, vienas nakts romānu lasītāju!😀 (ir mokoši gaidīt turpinājumus…)
    Stāsts patiešām interesants, oriģināls. Un baudāmi domugraudi… derētu tos apkopot vienā rakstā!

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s