Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi


gramatnieks_web_1000x716px2-600x600Ir tādas grāmatas, kuras lasīt ar acīm un prātu, bet ir tādas grāmatas, kuru lasīšanas procesā piedalās arī sirds. Tādu grāmatu nav daudz, bet viena no tādām noteikti ir Gabrielas Zevinas “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”, kuru no angļu valodas tulkojusi Santa Liģere un izdevusi izdevniecība BaibaBooks

Grāmatas galvenais varonis Eidžejs Fikrijs ir diezgan liels īgņa – nesen nomirusi viņa sieva un viņam piederošais grāmatu veikals Salas grāmatas nav tālu no bankrota, turklāt kāds nozog viņam piederošo Edgara Alana Po “Tamerlānu”, kurš 1827. gadā izdots vien 50 eksemplāru lielā tirāžā, tāpēc tā vērtība ir milzīga un šādas grāmatas zaudēšana ir pielīdzināma finansiālai katastrofai. Neilgi pēc grāmatas zādzības Eidžejam piederošajā veikalā tiek atstāta maza meitenīte, kura sākotnēji šķiet kā traucēklis, bet vēlāk atkausē šī vīrieša sirdi un kļūst par cilvēku, kas sagriež Eidžeja dzīvi kājām gaisā un liek viņam uz dzīvi paskatīties caur laimes prizmu.

Grāmata ir pārpildīta ar atsaucēm uz dažādiem literārajiem darbiem, turklāt katra nodaļa tiek sākta ar kādu grāmatas galvenajam varonim tuva literārā darba atsauksmi, kas ļauj iepazīt stāsta varoni no literārās puses, jo, kā teikts romānā: “Par cilvēku tu vari uzzināt pilnīgi visu, saņemot atbildi uz jautājumu: ”Kāda ir tava mīļākā grāmata?”” 

Vairums romāna notikumu ir diezgan paredzami, bet pa vidu paredzamajiem iestarpināti arī notikumi, kas zināmā mērā pārsteidz lasītāju, piešķirot stāstam dziļāku jēgu un mazākā vai lielākā mērā mainot turpmāko sižeta attīstību. Šim darbam nav tās romāniskās noskaņas, kas ir vairumam romānu, tāpēc stāsts par Eidžeju vairāk atgādina garu un skarbu pasaku, kurā nopietni un pat ļoti traģiski notikumi pasniegti diezgan gaisīgā manierē, sniedzot lasītājam sajūtu, ka viss nav tik nopietni, kā sākotnēji šķiet. Un varbūt šīs grāmatas morāle ir tieši tāda: neuztvert visu notiekošo pārāk nopietni, ne mirkli nezaudējot mīlestību pret savu dzīvi un īpašajiem cilvēkiem, kas ir tajā. Turklāt kā var nemīlēt pasauli, kurā ir tik daudz lielisku literāro darbu, kuru izlasīšanai ar vienu mūžu ir par maz?!

maxresdefault (3)

Foto: grāmatas autore Gabriela Zevina

“Dažreiz grāmatām pie mums jāatnāk īstajā brīdī.” Šāds citāts atrodams Zevinas darbā un ne bez iemesla to citēju, jo “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi” ir grāmata, kas pie manis atnāca pašā īstākajā brīdī, nospēlējot pareizās notis, lai sniegtu man pozitīvas emocijas lasīšanas procesā, kā arī pēc tam, kad grāmatas vāks tika aizvērts. Grāmatas citāti jau ir pavisam atsevišķs temats, kuram varētu veltīt veselu rakstu, jo skaistu rindiņu šajā darbā netrūkst un domāju, ka katrs grāmatu mīļotājs Zevinas tekstos spēs atrast savai sirdij tuvu citātu, kurš atmodinās siltas un reiz piedzīvotas sajūtas.

Grāmatā ir daudz klišeju, bet mistiskā veidā tās nešķiet kaitinošas un neiederīgas, bet gan apbur lasītāju, aizskarot īstās emociju stīgas. Iespējams, ka lasītāju šīs klišejas nekaitina, jo tieši to arī viņš vēlas – darbu, kurš liek ticēt skaistajam un labajam arī tādās situācijās, kurās šķiet, ka zudušas visas cerības un pasaule kļuvusi pelēka vai pat melna.

Noslēgumā viens citāts no grāmatas, kurš man īpaši patīk: “labāk ir mīlēt un zaudēt (…) labāk ir būt vienam, nekā būt kopā ar kādu, kas nepatīk.” 

VĒRTĒJUMS: 8/10 

One comment

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s