Par papīra cilvēkiem, kas dzīvo papīra pilsētās


300x0_978-9934-0-4998-9“Papīra pilsētas” ir jau trešais amerikāņu rakstnieka Džona Grīna darbs, kas tulkots un izdots latviešu valodā (izdevniecība “Zvaigzne ABC” izdevusi arī “Mūsu zvaigžņu vainu” un “Meklējot Aļasku”). Protams, kā jau visi Grīna jauniešu romāni, arī šis ieguvis kulta romāna statusu un paspējis iekarot miljoniem lasītāju (lielākoties jauniešu un pusaudžu) sirdis visā pasaulē. 

Romānā stāstīts par vidusskolnieku Kventinu Džeikobsenu – vidusmēra puisi, kurš nāk no vidusmēra ģimenes, draudzējas ar diviem uzticamiem draugiem: Benu jeb Asiņaino Benu un Radaru, kā arī aizvada savas dienas, sapņojot par Margo Rotu Špīgelmani. Margo ir Kventina jeb Kv bērnības dienu draudzene, skolasbiedrene un kaimiņiene, kas laika gaitā no puiša attālinājusies un kļuvusi par vidusskolas populārāko meiteni, kura Kv iztēlē kļuvusi par sava veida Afrodīti – teiksmainu būtni, no kuras grūti novērst acu skatienu. Kādu nakti Margo sagādā Kv pārsteigumu, nakts vidū ierodoties pie viņa ciemos, lai aicinātu puisi piedalīties smalki izplānotā atriebības plānā, kurš sastāv no vienpadsmit punktiem. Atriebības plāns tiek realizēts, bet nākamās dienas rītā Kv saprot, ka Margo ir pazudusi. Kur un kāpēc Margo ir pazudusi? Šie ir jautājumi, uz kuriem Kv cenšas rast atbildes, lai atkal satiktu Margo Rotu Špīgelmani – meiteni, kuras vārds un personība romāna galveno varoni apbur un reibina.

No “Papīra pilsētām” neko daudz negaidīju, jo iepriekšējais Džona Grīna darbs (“Mūsu zvaigžņu vaina”), kuru lasīju, man īsti pie sirds negāja, jo šķita pārāk banāls un nespēja manī radīt tās emocijas, kurām vajadzētu rasties, lasot par diviem ar vēzi slimiem jauniešiem, kas tumšākajā savas dzīves laikā atraduši patiesu mīlestību. Tomēr jau ar pirmajām “Papīra pilsētu” lappusēm Grīns mani patīkami pārsteidza, radot interesi par Margo un Kv turpmākajām gaitām, kā arī liekot noticēt Margo Rotas Špīgelmanes neapstrīdamajai burvībai. Atklāšu, ka lasīšanas laikā nedaudz traucēja fakts, ka pirms tam biju noskatījies filmas traileri, kurā Margo lomu atveido slavenā modele Kara Delavinja, jo nespēju atdalīt grāmatas Margo no filmas Margo. Tomēr jāsaka, ka Kara Delavinja ir pareizā izvēle Margo lomai, jo modelei, kas tiek dēvēta gan par jauno Keitu Mosu, gan par jauno Milu Javoviču, pat nav jāpiepūlas atveidot dzīvu leģendu, kurai prāts nesas uz šķietamām muļķībām, jo viņa jau tāda ir arī ārpus filmēšanas laukuma.

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Foto: kadrs no drīzumā gaidāmās romāna ekranizācijas

Visvairāk grāmatā man patika dzīvie un jauneklīgie dialogi, kas lika skaļi smieties pat nakts vidū, kā arī šajā darbā iepītās filozofiskās domas, kuras deva vielu pārdomām. Humors  šajā grāmatā dzirkstī, brīžiem tas kļūst nedaudz piedauzīgs, tomēr nepārkāpj normas robežas, tādējādi liekot jauniešiem (un ne tikai) uzskatīt “Papīra pilsētas” par izklaidējošu lasāmvielu ar labu morāles devu, kas pasniegta neuzbāzīgā manierē.

“Papīra pilsētās” būtisku lomu spēlē Volta Vitmena dzejas rindas no dzejas krājuma “Zāles stiebri”, kuras caurvij stāstījumu, sniedzot norādes uz to, kur varētu meklēt Margo Rotu Špīglemani. Vitmena dzejas rindas šo stāstu lieliski papildina un liek lasītājam vēlēties pēc “Papīra pilsētu” izlasīšanas ķerties klāt “Zāles stiebriem”, lai paildzinātu Grīna romāna pēcgaršu un apmierinātu izsalkumu pēc Vitmena dzejas, ar kuru Grīns tik veiksmīgi spēj sakārdināt lasītājus.

Šis ir romāns par cilvēku čaulām, kuras mēs tik ļoti apbrīnojam, ka reizēm aizmirstam, ka aiz katras šīs čaulas slēpjas cilvēks ar savām ilgām, skumjām, tukšumu, plaisām un devu nedrošības.

Citu “Papīra pilsētu” lasītāju atsauksmēs esmu lasījis, ka grāmatas noslēgums viņiem īsti neesot gājis pie sirds, bet man patīk tas, kā Grīns šim romānam pielicis punktu, padarot stāstu ne pārāk sērīgu un arī ne pārāk salkanu.

Noslēgumā pāris citāti no grāmatas:

“Tu klausies cilvēkus, lai varētu iztēloties, kādi viņi ir, un dzirdi, cik šausmīgi un cik brīnišķīgi viņi izturas pret sevi un cits pret citu, bet galu galā šī klausīšanās vairāk atklāj tevi pašu nekā cilvēkus, kuros esi centies klausīties.”

“Ar čurāšanu ir kā ar ļoti, ļoti labu grāmatu: kad esi sācis, ir grūti apstāties.” 

VĒRTĒJUMS: 9/10 

2 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s