Bet ko gribu es?!


1322044

Bieži ar draugiem un paziņām diskusijas ievirzās kāpēc-man-vēl-nav-tā-kas-ir-citiem sliedēs, tāpēc regulāri manu prātu nodarbina viens jautājums, kurš patiesībā ir arī atbilde uz jautājumu “kāpēc mūsdienu sabiedrībā ir tik daudz nelaimīgu cilvēku?”. Šis jautājums ir – kāpēc mēs ļaujam sabiedrībai diktēt mūsu laimes formulu un pazemīgi to pieņemam, tā vietā, lai dzīvotu saskaņā ar sevi?

Bieži mikroblogošanas vietnē Twitter nākas lasīt lietotāju (lielākoties jaunu sieviešu) neliela izmisuma pilnus ierakstus par to, ka viņi ir brīvi no attiecībām, kamēr viņu skolasbiedri un draugi jau pirms vairākiem gadiem apprecējušies un laiduši pasaulē skaistus bērnus. Protams, nevajag šādus ierakstus uztvert pārāk nopietni, tomēr tajos diezgan spilgti iezīmējas nopietna mūsdienu sabiedrības problēma – nespēja nošķirt tās lietas, kuras dara tevi laimīgu, no lietām, kuras apkārtējie atzinuši par laimes ekvivalentiem. Par spīti tam, ka tas ir skaisti, ne katra cilvēka laimes etalons ir ģimene ar pāris bērneļiem, kas skraida pa lielas privātmājas pagalmu, kurā ir rotaļlaukums, bet mājas priekšplānā gozējas skaisti nopulēts biznesa klases auto. Tomēr daudzās ģimenēs un draugu kompānijās tiek uzspiests tieši šāds dzīves modelis, jo tikai tā cilvēks varot būt laimīgs, turklāt, jo vecāks tu kļūsti, jo biežāk nākas dzirdēt piezīmes par attiecību statusu, pēcnācēju neesamību, darba vietas izvēli, neskaidrajiem nākotnes plāniem un daudz ko citu. Protams, bieži vien tas tiek darīts tāpēc, ka apkārtējie nevēlas, lai tu attaptos pusmūža vecumā bez sievas vai vīra, nožēlojot jaunībā neizmantotās iespējas, bet tikai retais aizdomājas par to, kas tad cilvēku, kura laime tiek iztirzāta, dara laimīgu? Iespējams, tā nemaz nav ģimenes dzīve un tieši tāpēc viņš tādu nav izveidojis.

Foto:

Foto: PEPIART

Lai neviens neapvainotos, par piemēru izmantošu pats sevi. Ļoti lielu dzīves daļu (patiesībā lielāko) pavadu vienatnē, reizēm pat vesela mēneša garumā nesatiekos un nesazvanos ar draugiem, kā arī pastaigās dodos vienatnē. (Šis laikam ir brīdis, kad varu pateikties saviem draugiem, kas ir pieņēmuši manas dīvainības.) Esmu domājis, ka, vērojot mani no malas, varētu rasties iespaids, ka esmu vientuļš un nelaimīgs, tomēr vienatne nav vientulības sinonīms – vismaz ne man, jo vienatnē jūtos ļoti komfortabli. Ir diezgan muļķīgi mērīt cita cilvēka laimi pēc savas mērauklas, bet vēl muļķīgāk ir pieņemt kāda cita mērauklu par savējo. Daudzi cilvēki ap sevi rada laimes ilūziju, bet lieta tāda, ka laime ir iekšējs stāvoklis – no malas ģimene, kas pārvietojas dārgā auto, varētu šķist laimīga, bet puisis, kurš vienatnē pastaigājas pa meža ceļiem, varētu šķist nelaimīgs, bet neviens taču nevar pilnīgi precīzi noteikt, kurš no šiem cilvēkiem ir laimīgāks.

Jā, vairums vecāku vēlas, lai arī viņu bērnam kādreiz būtu bērni, labi apmaksāts darbs un pašam sava māja, bet ko tad, ja šis bērns izdomā, piemēram, strādāt brīvprātīgo darbu, nedibināt ģimeni un nepirkt māju vai dzīvokli?! Viņa nākotnes vīzija dara viņu laimīgu, bet to laimi īsti neļauj izbaudīt spiediens no vecāku puses un fakts, ka viņš savus radītājus sarūgtinās, darot to, kas ir viņa sirds aicinājums. Šādās situācijās izveidojas apburtais loks, jo, lai arī ko šis cilvēks darītu, viņš nejutīsies pilnībā laimīgs. Tieši tāpēc izdzīvosim savas laimes vīzijas paši un necentīsimies savos laimīgās dzīves šablonos ietilpināt savus līdzcilvēkus, jo, visticamāk, viņiem jau ir savi šabloni – kādam ar bērniem, kādam bez, kādam ar kaudzi naudas, kādam ar slikti apmaksātu sirds darbu utt. utt. Un nav viena pareizā vai nepareizā modeļa, jo, kā filmā “Donijs Darko” teica Donijs Darko: “Tu nevari vienkārši sadalīt visu šajās divās kategorijās un tad vienkārši noliegt visu pārējo.”

Nespriedīsim par citu cilvēku laimi tikai tāpēc, ka viņu dzīves modelis neatbilst mūsu izpratnei par laimīgu dzīvi.

23 comments

  1. Pavisam nesen biju pasākumā, kas labi uzjunda tēmu “a kāpēc man tā nav?” – kāzās. Vienam nav otrās puses, otram ir puse, bet tā viņu neprec, trešajam nav bērnu, bet vēl kādam mašīnas. Vērojot kāda paziņas cepienu no malas (mans šoreiz bija vieglais, jo smago daļu par šo tēmu izcepu pa ziemu, cik nu var atkārtoties), sapratu, ka problēma jau ir tikai tajā, ko tu mini ievadā – ka mēs koncentrējamies tikai uz to, kā nav. Būšu laimīgs, tad kad man būs: a) māja; b) mašīna; c) ģimene; d) [savs variants pēc izvēles]. Un gluži banāli jāsaka – neprotam priecāties par to, kas mums ir. Un kas parasti nav nemaz tik maz. Vienīgā metode, manuprāt, ir apzināti ar sevi strādāt un atcerēties, ka, pēc atmiņas citējot E. Gilberti, “nedrīkst atbildību par savu laimi ielikt cita cilvēka rokās”. Jo neba nu vīrs, kad tas man beidzot būs, darīs mani laimīgu (un nav jau arī viņa uzdevums), ja es pa žizņi esmu neapmierināta un man vienmēr atradīsies kkas, kas trūkst. Bet tā vietā, mēs, protams, gaidām laimi atnākam no sazinkurienes, apmeklējam astrologus, vizionārus un citus, kas spēs priekšā pateikt, kad nu varēsim būt beidzot laimīgi.

    Publicējis 1 person

    1. Varu piekrist katram Tevis rakstītajam vārda. + Ļoti patīk Gilbertes darbi un ar šo citātu trāpīts desmitniekā.
      Tur jau tā lieta, ka cilvēks domā, kad man būs tas un tas, tad būšu laimīgs – dabū visu, ko it kā ir vēlējies, bet laimes tā arī nav.
      Protams, strādāt pašam ar sevi ir ārkārtīgi grūti, bet tas ir jādara un, manuprāt, tikai tad tā laime atnāks, jo gaidīt, ka tā nāk komplektā mantām vai cilvēkiem, ir nedaudz muļķīgi.

      Publicējis 1 person

        1. Šāda situācija pazīstama – vidusskolas laikos man dzīve kopmītnēs patika, bet tajā pat laikā ļoti nogurdināja un tas cilvēku daudzums un vienatnes trūkums gluži vai smacēja.
          Nesen lasīju citātu par to, ka tad, ja tevi nosauc par dīvainu vai savādu, tev tas jāsaprot kā apliecinājums tam, ka esi ekskluzīvs un limited edition eksemplārs.🙂

          Like

  2. Tieši tas, kas bija nepieciešams! Paldies!🙂
    Es bieži izvēlos vienatni (grāmatas, filmas, mūziku, žurnālus utt.) tā vietā, lai par nenozīmīgām lietām tērzētu ar sekliem/nepatīkamiem cilvēkiem. Lai gan – kā cilveks spēj justies viens starp tīkamiem mākslas darbiem un raibiem viedokļiem?!
    Laikam jāiziet garš labirints un pat pāris amerikāņu kalniņi, lai kļūtu tik pašpietiekams, ka vari lietderīgi, patīkami pavadīt laiku savā kompānijā vai noturēt stingru stāju, kas atšķirīga no apkārt esošo vispārpieņemtajiem principiem. Raksturīgāk tas, manuprāt, ir tieši ciematos un nelielās pilsētās – nespēja pieņemt katra indivīda gribu un viedokli veidot savu dzīvi.

    Publicējis 1 person

    1. Par tiem mākslas darbiem piekrītu – reizēm laba filma vai grāmata ir labākā kompānija. Manuprāt, katram cilvēkam vajadzētu mācēt rast komfortu vienatnē – lai nebūtu tā, ka sākas panika ikreiz, kad izjūk attiecības vai kādu laiku jāpadzīvo vienam.
      Un īpaši izteikti tas ir Latgalē – daudzi vecāki jau saviem bērniem 20 gadu vecumā liek rūpīgi apsvērt domu par kāzām. Es nesaku, ka ir nepareizi precēties tik jaunam – jādzīvo saskaņā ar savu pārliecību, jo kāds būs gatavs kāzām jau 18 gados, cits 40 gados, bet vēl kāds cits nekad.
      Tur jau tā problēma – laukos cilvēki domā, kādu mani grib redzēt citi, bet ļoti maz domā par to, kāds es vēlos būt.

      Like

    1. Tas ir viens no socializēšanās veidiem, kas manī nerada diskomfortu. Bet jāpiekrīt, ka šāda kombinācija no malas varētu izskatīties savādi.
      Bet katrs, kurš mani zina kopš bērnības, var apstiprināt to, ka nekad neesmu bijis sociāli aktīvs – līdz desmit gadu vecumam daudzi radinieki pat domāja, ka es nemāku runāt. Internets ir tāds kā labs starpnieks, kas man palīdz atrast ceļu uz aktīvāku socializēšanos.

      Like

  3. Paldies par rakstu. Deva cietā rieksta uzdevumu pārdomām.🙂

    Katram sava izpratne par to, kas ir laime un nelaime. Vienīgi žēl, ka daudzi to, lai gan saprot, nespēj parādīt savos darbos un vārdos. Laikam tas bija “The Perks of Being Wallflower”, ka atgādināšana, ka salīdzinājumā ar bērniem Āfrikā mums visiem klājas labi, sirds sāpes nedziedē.

    Es pati šim “čempiona” komplektam īsti neticu. Pat ja pie sāniem ir otrā pusīte, privātmājas pagalmā skraida 2,5 bērni un suns, bet mājas priekšā ir mašīna, tas pats par sevi neko nepasaka un nav nekāds viennozīmīgs “happy ever after”. Tas viss ir nav mūžīgs un var pazust vienā mirklī vai arī var izrādīties tikai fasāde. Cik nav bijuši gadījumi, kad ģimenes, kurām liekas, ka tām ir viss, izšķiras ar tik neglītu skandālu, ka pagast vēl gadiem neaizmirst kāda netīrā veļa tur tika atrasta.
    Attiecībām tāpat kā visam ir savs mūžs, cits īsāks, cits garāks, tāpēc, manuprāt, svarīgāk ir, lai pašam ar sevi ir interesanti un labi. Lai nav tā, ka pie sasitas siles pēkšņi attopies ar nepatīkamāko cilvēku pasaulē – sevi pašu.

    Like

    1. Paldies par komentāru. Prieks, ka raisīju pārdomas.
      Jā, tas citāts no Čārlija ir viens no maniem favorīt-citātiem.
      Ir jau cilvēki, kas ir nelaimīgi un šādu fasādi ap sevi būvē tikai tāpēc, lai apkārtējie domātu, ka viņi ir laimīgi.
      Manā paziņu lokā ir tādi cilvēki, kas bez attiecībām vispār ne mirkli nedzīvo – uzreiz pēc šķiršanās jau meklē nākamo, bet tad, ja kādu periodu nākas padzīvot vieniem, gaudo, cik dzīve šausmīga un nežēlīga.
      Vispār tā laimes mērīšana pēc attiecību statusa un bērnu daudzuma ir ļoti muļķīga.

      Like

  4. Ir ļoti grūti pilnībā izvairīties no šabloniem un saglabāt savu autentisko skatījumu uz dzīvi. Es pat īsti neticu, ka tas ir iespējams par visiem simts procentiem, jo ikvienam gadās šaubu brīži un ”salīdzināšanas lēkmes”.
    Bet man arī šķiet, ka būt godīgam pret sevi un iet to ceļu, kas pašu padara laimīgu, cik vien bieži un labi tas ir iespējams, ir pats svarīgākais, kas vien var būt. Arī tajos brīžos, kad šķiet, ceļš ved pa sānu takām vai pret straumi. Jo dienas beigās tieši mēs paši esam tie, kam jāsadzīvo ar savām izvēlēm un pieņemtajiem lēmumiem.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s