Doriana Greja ģīmetne


oskars_vailds_-_doriana_greja_gimetneNo savas bērnības vislabāk atceros Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimmu pasakas, tomēr ļoti būtiska loma manas dzīves pirmajos gados bija arī Oskara Vailda saturiski nopietnajām un nedaudz drūmajām pasakām, kuras uz mani atstāja tik neizdzēšamu iespaidu, ka man joprojām šī britu rakstnieka darbi šķiet piesātināti ar nedaudz grēcīgu maģiju. Un grēcīgums ir atslēgas vārds, ja runa ir par viņa slavenāko darbu “Doriana Greja ģīmetne”.

1890. gadā žurnālā Lippincott’s Magazine pirmoreiz tika publicēts romāns “Doriana Greja ģīmetne’ (sastāvēja no 13 nodaļām), kas 1891. gadā tika publicēts arī grāmatas formātā (sastāvēja no 20 nodaļām, jo Vailds romānu papildināja ar jaunām nodaļām). Tiek uzskatīts, ka Doriana Greja prototips ir pats Oskars Vailds, mākslinieka Bazila Halvarda prototips ir gleznotājs Frenks Mailzs, kuru Vailds satika studiju gados Oksfordā, bet Lorda Henrija Votona prototips ir dzīves baudītājs Lords Ronalds Govers. 125 gadu laikā šī darba ietekme ir tikai augusi – romāns tulkots vairākos desmitos valodu, piedzīvojis daudzas ekranizācijas, iedvesmojis māksliniekus, ticis daudz apspriests, slavēts un kritizēts, kā arī ierakstījis Oskara Vailda vārdu literatūras zvaigznājā ar īpaši trekniem zelta burtiem.

Romāna galvenais varonis ir jauneklis Dorians Grejs, kurš, aplūkojot mākslinieka Bazila Halvarda gleznoto gleznu, vēlas, lai viņš pats nekad nenovecotu, bet laika zobs skartu tikai viņa ģīmetni. Lai šī vēlēšanās piepildītos, nav nepieciešama ne burvestība, ne maģiski rituāli pusnaktī – jaunā narcisa vēlme piepildās tajā pat brīdī, kad tā tiek izteikta skaļi. Glezna kļūst par Doriana dvēseles spoguli un atspoguļo sevī gadu un grēku uzkrauto nastu, bet Dorians, spītējot gadiem, kas iet, paliek jauns un skaists. (“Doriana grēki ģīmetnei bija tas pats, kas tārpi miesai” – 129. lpp.) Tomēr laika gaitā puisis, dzīvojot grēcīgu dzīvi, saprot, ka skaistums ir pārvērtēts, bet grēki spiež sirdi arī tad, ja dvēsele ir pārdota nelabajam.

“Doriana Greja ģīmetne” ir pirmais un vienīgais Vailda sarakstītais romāns, tāpēc mani pārņēma divējādas izjūtas – prieks, jo sen nebiju lasījis tik ģeniālu debijas romānu, un skumjas, jo tas tomēr ir vienīgais Vailda romāns. Gandrīz katrā lapaspusē atrodams kāds izrakstīšanas vērts citāts, kas liek domāt, ka Vailds pie šī darba strādājis ar ārkārtīgu rūpību, cenšoties noslīpēt katru teikumu līdz perfekcijai (un tas viņam patiešām ir izdevies).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Foto: Kadrs no režisora Olivera Pārkera veidotās romāna ekranizācijas Dorian Gray (2009).

Lai arī romānu uzskatu par meistardarbu, tajā tomēr bija viena lieta, kas man ne īpaši patika – tas, cik vienkārši Dorians pārdod savu dvēseli. Iespējams, Vailds ar to vēlējies pierādīt, cik skaļi izteiktiem vārdiem ir liels spēks, tomēr mani īsti nepārliecināja, ka dvēseles pārdošana ir tik nekomplicēts un vienlaicīgi diezgan nejaušs process.  Ja viss patiešām ir tik vienkārši, tad mūsdienās meitenes un puiši, pateicoties neapdomīgi izteiktiem vārdiem, ir pārdevuši savas dvēseles par lielākiem dibeniem, izteiktu vēdera muskulatūru, lielākām lūpām, garām skropstām un daudz ko citu, kas mūsdienās tik ļoti tiek apbrīnots.

Gluži kā Dorians Grejs, kurš iemantoja mūžīgo jaunību, arī šis romāns ieguvis ilgdzīvotāja statusu, jo arī mūsdienās, 125 gadus pēc romāna publicēšanas, tajā apspriestie temati joprojām ir aktuāli. Arī 21. gadsimtā bieži vien cilvēki labprātāk izvēlas rūpīgi izkopt savu ārieni un gatavi spert izmisuma pilnus soļus, lai tikai saglabātu jaunību, bet garīgo vērtību izkopšanu atstāj novārtā. Un jāatzīst, ka mēs daiļiem cilvēkiem grēkus piedodam daudz vieglāk, jo klusībā mēs visi taču apbrīnojam skaistumu un vēlamies būt daļa no tā.

Noslēgumā daži citāti no romāna:

“Kad mēs paši sevi apvainojam, mēs jūtam, ka nevienam citam nav vairs tiesības to darīt. Piedošanu mums dod nevis mācītājs, bet pats nožēlošanas akts.” – 106. lpp.

“Neviens savu ideālu nesastop divreiz. Un nav daudzi, kas to sastop kaut reizi.” – 126. lpp.

“Varbūt cilvēks nekad nešķiet tik brīvs kā tieši tad, kad viņam jāspēlē kāda loma.” – 190. lpp.

“Īstenība ir haoss, bet iedomās aizvien ir kaut kas nežēlīgi loģisks” – 216. lpp.

“Labāk ir nezināt. Zināšana būtu liktenīga. Tieši nezināšana ir vilinoša. Viegls miglājs spēj visu pārvērst burvībā.” – 222. lpp.

“Ja cilvēks skatās uz dzīvi kā mākslinieks, tad viņa prāts ir viņa sirdī.” – 231. lpp.

VĒRTĒJUMS: 9,5/10

Izdevējs: Izdevniecība Liesma (1976. gads); Tulkojis: Jānis Ezeriņš.

15 comments

  1. Komentārs par dvēseles pārdošanas vienkāršumu. Tas notiek ļoti vienkārši, ikdienišķās situācijās – misteram Grejam izdevās to pārdot “pa dārgo”. Vairums ļaužu to pārdod “pa lēto”, pat neiegūstot nekā no tā, ko būtu vēlējušies iegūt no darījuma. Turklāt jāsaprot, ka šāds darījums jau netiek slēgts, parakstot to ar asinīm u.tml., bet ir tīri garīgs/psiholoģisks. Piemēram, pāris gadus atpakaļ ziņās – puisis nogalina klasesbiedreni, lai iegūtu tās portatīvo datoru. Darījums. Tas ekstrēms piemērs, ir arī mazāk ekstrēmi, bet doma, es ceru, saprotama.

    Publicējis 1 person

  2. Dorians, cik atceros, jau grāmatas sākumā ir uz baudām, izklaidi un dīkdienību tendēts, turklāt pilnīgi bez līdzūtības, empātijas spējām. Domāju, ka viena ļoti būtiska lieta, par ko šodien neaizdomājas, ir vispār savas cilvēcības saglabāšana. Saglabāt spēju just. Sargāt savu spēju mīlēt. Ir dauz cilvēku, kas to vispār nespēj. Saglabāt patiesu interesi par dzīvi, kas ir, manuprāt, cilvēka prāta jaunības rādītājs.

    Like

    1. Jā, tas iedīglis viņā bija jau pašā sākumā, bet lords Henrijs Votons palīdzēja viņam ne tikai attīstīt šīs īpašības, bet arī lepoties ar tām.
      Tādu Dorianu mūsdienās ir daudz – diemžēl daudzi izvēlas galveno akcentu likt uz skaistu ārieni (fitnesa kults, plastiskās operācijas, mākslīgais skaistums, dārgas drēbes utt.), bet ļauj savai dvēselei novecot un kļūt neglītai. Man kaut kā šādi cilvēki tikai uz īsu mirkli šķiet skaisti, bet, iepazīstot tuvāk, vairums liek vilties, jo kas gan ir skaista seja, ja galvā vērtību sistēma ir sačakarēta?!

      Like

  3. Vai ekranizāciju noskatījies? Grāmatu neesmu lasījusi, bet filmu redzēju un man ļoti patika stāsts un tā izpildījums. Papildinot tēmu par to, cik vienkārši Dorianam izdodas pārdot savu dvēseli – romānā visa tā padarīšana ar gleznu ir tīri simboliska, mūsdienu sabiedrības pārstāvjiem, kuriem patīk līdzīgs dzīvesveids ka Dorianam, nav šādu gleznu, kas atklāti un neslēpjoties parādītu patieso būtību, bet tas nenozīmē, ka tāda nepastāv. Viss riebīgais un ļaunais paliek aiz skaistās fasādes, taču tas tur ir un ar laiku sagandē gan cilvēciskas attiecības, gan cerības uz harmonisku eksistenci.

    Publicējis 1 person

    1. Tieši dēļ ekranizācijas gribēju grāmatu izlasīt – šķiet, ka esmu redzējis veselas divas ekranizācijas, bet īpaši atmiņā palikusi tieši 2009. gada versija. Man vispār tā ideja šķiet ļoti saistoša un 1890. gadā tas viss noteikti vispār bija kas nebijis.
      Jā, tas ar to gleznu bija tīri simboliski, bet piekrītu, ka nav mūsdienu cilvēkiem patiešam nav nepieciešama nekāda ģīmetne, lai tieši tāpat saķēzītu savas dvēseles.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s