Vai atriebība mazina sāpes?


8579“Vai atriebība pāridarītājam padara sāpes vieglāk paciešamas?” Šādu jautājumu skatītājiem uzdod Čārlza Stouna Trešā režisētā filma Lila & Eve, kurā galvenās varones ir divas sievietes, kas zaudējušas savus bērnus. 

Nesen, runājot ar savu onkuli, viņš stāstīja par savu frizieri, kuras dēls ticis nežēlīgi nogalināts – tiesa slepkavam piesprieda cietumsodu, bet viņš taču cietumā pārtiek no nodokļu maksātāju naudas, arī tās, ko valstij regulāri maksā mana onkuļa friziere, tāpēc sanāk, ka šī sieviete, smagi strādājot, uztur sava dēla slepkavu. Sarunas laikā noslepkavotā puiša māte pauda domu, ka labprāt vēlētos, lai valstī tiktu atjaunoti nāvessodi; šī doma manī raisīja dalītas izjūtas, jo nāvessods ir tas, ko šādi aukstasinīgi slepkavas ir pelnījuši, bet tajā pat laikā, nogalinot pāridarītāju, cilvēks pats kļūst par slepkavu. Vai skumjas mazāk nospiestu šīs sievietes plecus, ja viņas dēla slepkava par savu noziegumu saņemtu nāvessodu?!

Atgriežamies pie filmas. Filmas galvenās varones ir Lila (Viola Deivisa) un Īva (Dženifera Lopesa) – abu sieviešu ceļi krustojas atbalsta grupā, kurā pulcējas sievietes, kuru bērni tikuši nogalināti. Lila, kas apšaudē uz ielas zaudējusi savu dēlu, klusi izcieš savu sāpi un ar sakostiem zobiem cenšas dzīvot tālāk, samierinoties ar likteni, bet tad Īva atmodina sievietē viņas tumšo pusi – to, kas alkst pēc atriebības. Abas šīs sievietes lieliski iznes uz āru to, kas iekšēji notiek gandrīz katrā cilvēkā, kurš kāda cita vainas dēļ zaudējis savu atvasi vai jebkuru citu tuvinieku.

Visas filmas garumā skatītājs jūt līdzi Lilai un Īvai, cerot, ka atriebības plāns izdosies, tomēr brīžiem gribas, lai uzvar saprāts, jo katrs sieviešu upuris taču ir kādas citas sievietes dēls. Lila no sāpinātās mātes pārtop slepkavā, kas citām mātēm nodara to pašu, kas pavisam nesenā pagātnē tika nodarīts viņai, tomēr filmā uz to netiek likts pārāk liels uzsvars, jo slepkavoti tiek narkotiku biznesā iesaistīti cilvēki, kuru morāles normas ir diezgan zemas. Uz dažām minūtēm filma skatītājam liek padomāt par to, cik liela ir mātes atbildība par to, kāds izaug viņas bērns? Vai tā ir mātes vaina, ja viņas dēls, piemēram, izaug par slepkavniecisku narkotiku tirgoni? Vai šīs mātes sāpes, zaudējot bērnu, ir mazākas?

Foto: kadrs no filmas

Foto: kadrs no filmas

Šajā filmā Viola Deivisa sevi jau atkal pierādījusi kā lielisku aktrisi, kuras stiprā puse ir lomas, kurās jāparāda ievainojamība un sievietes spēks, bet arī Dženifera Lopesa nav zemē metama, jo viņa lieliski papildina Deivisas atveidoto varoni. Diemžēl filmas sižets nav vienā līmenī ar aktierspēli – iespējams, tas jāuztver kā kompliments aktrisēm, bet drīzāk tas ir akmens režisora un scenārista dārziņā.

Biju domājis, ka, parādoties filmas beigu titriem, būšu ieņēmis stingru nostāju, tomēr tā nebija – arī tagad, dienu pēc filmas noskatīšanās, esmu kaut kur pa vidu starp “slepkavību nedrīkst atriebt ar slepkavību” un “atriebība sniedz zināmu mierinājumu”. Ir ārkārtīgi viegli saprast Lilu, kura policijas bezdarbības dēļ jūtas bezspēcīga, tāpēc ņem grožus savās rokās, lai izcīnītu taisnību un atbrīvotos no bezspēcības sajūtas, liekot ar dzīvību samaksāt tiem, kas vainojami viņas dēla nāvē. “Vai tā darīt ir pareizi?” – tas jau ir cits jautājums.

VĒRTĒJUMS: 6,5/10 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s