Kāda jēga no bloga rakstīšanas?


Foto no Huffington Post.

Foto no Huffington Post.

“Kāds tev labums no bloga rakstīšanas?” Vienmēr, kad man tiek uzdots šis jautājums, ir diezgan ilgi jāpadomā, lai spētu sniegt jēgpilnu atbildi, jo galvā skan pretjautājums: “Jā, kāds man labums no tā?” 

Pēc tam, kad biju paviesojies radio Pieci.lv, lai ar Spīganu parunātu par literatūru un blogošanu, savu sociālo tīklu profilos saņēmu vēstules un komentārus no cilvēkiem, kas lasa manu blogu un seko līdzi manām radošajām gaitām. Māsīca rakstīja, ka, pateicoties manam pamudinājumam, 3. klasē sākusi lasīt grāmatas (šādu faktu biju pat nedaudz piemirsis), bet citi cilvēki, kas mani iepazinuši, lasot blogu, vienkārši vēlējās pateikt paldies par to, ka regulāri palīdzu viņiem atrast jaunu lasāmvielu.

Protams, esmu saņēmis arī pārmetumus par to, ka nelasu “augsto plauktu” literatūru un lielākoties izvēlos jauniešu literatūru, bet te arī atrodama atbilde uz daudz dzirdēto un reizēm apnicīgo jautājumu par blogošanas jēgu un labuma gūšanu no šīs nodarbes. Galvenais labums no blogošanas man ir gandarījums par to, ka kāda grāmata atradusi ceļu pie sava lasītāja, lai mazākā vai lielākā mērā ietekmētu cilvēka dzīvi: uz mirkli, dienu vai, iespējams, pat visu mūžu.

Kāpēc tieši jauniešu literatūra? Jo man ir svarīgi sasniegt esošos un potenciālos literatūras mīļotājus tieši tajā vecumā, kad grāmata var kļūt viņiem par sava veida atbalstu un terapiju, kas caur literārajiem varoņiem pasaka: tas, kas notiek ar tevi, ir noticis arī ar citiem, turklāt tam ir risinājums. Turklāt grāmatas daudziem jauniešiem ir kā ceļš uz empātijas spēju nostiprināšanu, kā arī nereti tas ir ceļa sākums uz sevis pieņemšanu. (Zinu, skan banāli, bet tas, manuprāt, ir svarīgi katram cilvēkam.)

Lai jums saulaina un ar labu literatūru piepildīta nedēļas nogale!

24 comments

  1. Manā izpratnē jauniešu literatūra ir tikpat svarīga, ja ne vēl svarīgāka par citiem žanriem, jo būtiski ir, ka cilvēks lasa (vai sāk lasīt) vispār, nevis – ko tieši. Un jo ātrāk cilvēks atklāj, ka grāmatas var būt aizraujošas, satraucošas un piedzīvojumiem bagātas, jo foršāk. Varbūt kādreiz šis cilvēks lasīs un analizēs “augstos plauktus”, bet varbūt visu dzīvi urbs lubenes vai detektīvus. Un abi varianti ir labi. Es pati, tieši rakstot blogu, sapratu, ka pareizā attieksme ir “sorry not sorry” jeb – par savu gaumi taisnoties nevienam netaisos🙂

    Publicējis 1 person

    1. Tā “sorry not sorry” attieksme ir pareizā, kādu pielietot, rakstot blogu.
      Piekrītu par to, ka galvenais ir vispār sākt lasīt. Piemēram, mani vidusskolas laikos nesaistīja Ziedoņa darbi, bet pēdējo gadu laikā, kad vairākas reizes nācies zaudēt tuvus radiniekus, Ziedoņa “Epifānijas” ir pirmais, ko lasu vai klausos audio formātā, lai sevi iekšēji sakārtotu. Visam savs laiks. Varbūt arī meitenes, kas tagad lasa Stefāniju Meieri un E. L. Džeimsu, kādreiz lasīs Atvudu.

      Like

      1. Tāpat kā cilvēki, arī īstās grāmatas mūsu dzīvē atnāk tad, kad tām jāatnāk, kad tās izprotam, jo tās uzrunā tieši mūsu dvēseli. Bet dažkārt atkal galīgi nemaz, jo, iespējams, tieši tā mācība sen jau apgūta. Kā saka – not one person ever reads the same book.

        Publicējis 1 person

  2. Piekrītu Austrai. Tavs mērķis ir cēls un saprotams. Pieļauju, ka grāmatas Tev pašam palīdz daudz ko saprast🙂 Domāju, ka ne Tev ne kādam citam blogerim vai vienkārši grāmatu lasītājam nav jātaisnojas, kāpēc viņš lasa to un nelasa šito. Galvenais ir lasīt to, kas pašam patīk. Teiksim, pašķirstot savu arhīvu, redzu kā ir mainījusies mana gaume uz literatūru un nemaz nesatraucos par to, ka tā nav izteikti augusi augsti intelektuālas literatūras virzienā, bet lēkā no viena žanra pie cita, no kvalitatītas literatūras pie sēnalām. Bet galvenais – tā ir mana izvēle. Ceru, ka bloga lasītāji to saprot un gūst labumu arī sev.
    Attiecībā uz Meieri, Džeimsu un Atvudu – esmu lasījusi un vienlīdz izbaudījusi visas trīs, katru savā laikā un katru savai vajadzībai. Tāpēc sorry not sorry🙂

    Like

    1. Pašam pusaudžu gados ļoti palīdzēja (un arī tagad ļoti palīdz) literatūra, tāpēc gribas, lai arī tie, kas tagad ir pusaudži, atrod literatūru, kas būtu viņu sirdīm tuva.
      Arī pašam rakstot savus literāros darbus, ir vēlme rakstīt tieši pusaudžiem un jauniešiem.
      Man gadu gaitā arī gaume nedaudz mainījusies, bet tās vadlīnijas tomēr palikušas. Agrāk mierīgi varēju pēc Jensa Kristiana Grendāla lieliskā romāna “Klusums oktobrī” ķerties klāt kādai Meieres grāmatai.
      Tur jau tā lieta: jālasa galvenokārt savam, ne citu priekam.🙂

      Like

  3. Nav jau tā, ka tu nelasi “augsto” literatūru, manuprāt viss ir samērīgi. Bet es neesmu tāda optimiste un nedomāju, ka cilvēks, kas lasa tikai pavieglus mēsliņus kaut kādā brīdī mistiski mainīs gaumi un sāks raut cauri klasiķus; cerība ir tikai tad, ja laicīgi pavieglo pamaina ar nopietno.
    Dzīvē tas izpaužas tā, ka tu satiec kādu cilvēku, kurš dziļā entuziasmā paziņo, ka ir lieeels lasītājs, un tad sarunas gaitā atklājas, ka par literatūru ar viņu parunāt nevar, jo savas lubenes viņš nemaz neatceras. Nu tad ir vilšanās.

    Like

    1. Reizēm jau palasu arī kaut ko no augstajiem plauktiem – vispār cenšos savu gaumi neturēt kaut kādos konkrētos rāmjos, bet jauniešu literatūru tomēr izvēlos visbiežāk.
      Esmu par šo runājis arī ar sava dzimtā pagasta bibliotekāri – visvairāk jau tomēr lasa lubenes un krimiķus, bet daudzas ļoti labas grāmatas plauktos stāv gandrīz kā jaunas vairāku gadu garumā. Skumjākais, ka bērnu un pusaudžu literatūru (vienalga, labu vai sliktu) laukos lasa ārkārtīgi maz.
      Zinu, zinu tos lieeelos lasītājus – it kā jau forši, ka lasa grāmatas, bet es Kontinenta izdotajās lubenēs absolūti neorientējos un tas nav īsti mans lauciņš. Domāju, ka tās lasa cilvēki, kas vienkārši grib atslēgties no ikdienas pelēcības un problēmām.

      Like

      1. Pamēģini kādreiz ielūkoties uzmanīgāk – Kontinents neizdod tikai lubenes vien, šāds apgalvojums ir, maigi sakot, nepatiess, un var tikai minēt, kam ir svarīgi tādu viedokli pastāvīgi uzturēt. Ekonomiskā slepkavas dienasgrāmata, Bāreņu pavēlnieka dēls, Akmeņus mīlot, savulaik arī Jū Nesbē, pirms to pārņēma Zvaigzne… ieskaties uzmanīgāk, tur ir vēl daudz interesantu lietu. Jā, tās nav viegli atrodamas starp sieviešu romāniem, bet tas viss tur ir.

        Like

        1. Es jau nerakstīju, ka Kontinents izdod tikai lubenes. Pats esmu lasījis Kontinenta izdotos Dena Brauna darbus, kā arī jau minēto Nesbē romānu. Starp citu, varbūt ir info, kāpēc Zvaigzne pārņēma Nesbē darbu tulkošanu un izdošanu?
          Rakstīju, ka tieši Kontinenta lubenēs neorientējos, bet citas Kontinenta grāmatas labprāt lasu.
          Absolūti nav manās interesēs pārstāvēt kāda cita viedokli. Ja tas ir tēmēts uz Zvaigzni, tad varu teikt, ka arī šī izdevniecībā mēdz izdot gan draņķīgas, gan lieliskas grāmatas.
          Ja ir kāds, kura intereses es kādreiz vēlētos aizstāvēt, tad tās būtu tieši mazās izdevniecības (tādas, kā BaibaBooks un Prometejs, jo izdod grāmatas, kuru kvalitātei paši tic, un to es izdevējos ļoti cienu).

          Like

  4. Man bloga rakstīšana ir lielisks veids, kā uztrenēt rakstīšanas prasmi, spēju izteikties daudz maz sakarīgi un sakoncentrēt domas. Un, kad rakstu par ceļojumiem, cenšos aprakstīt pieredzi tā, lai tā maksimāli noder citiem, it sevišķi, ja pašai pirms ceļojuma nebija iespējams nekur atrast kādu konkrētu informāciju, kas man būtu noderējusi. Un ja kāds cilvēks uzraksta, ka manas atsauksmes iespaidā ir paņēmis bibliotēkā grāmatu vai ka viņam noderējis ceļojuma apraksts, tā ir neaprakstāma gandarījuma sajūta, kas dod sparu darboties tālāk. Savs blogs padara autoru par satura radītāju, nevis tikai šīs pasaules patērētāju. Un kaut kā radīšana vienmēr sniedz lielu un paliekošu enerģijas devu pašam, vismaz man tā ir.🙂 Veiksmi, Daini, Tev arī turpmāk, man ļoti patīk Tava bloga daudzveidīgais saturs!!

    Like

    1. Arī man blogs ir kā rakstīšanas prasmju trenažieris: sešu gadu laikā ir izaugsme un ir daudz kur augt, tāpēc arī ir motivācija rakstīt, lai pilnveidotos.
      Jā, tā sajūta patiešām ir lieliska.🙂
      Sirsnīgs paldies par šo komentāru! Mana svētdiena uzreiz kļuvusi vēl nedaudz saulaināka!🙂

      Like

  5. Par bloga uzturēšanu un rakstu veidošanu varētu uzrakstīt veselu grāmatu, vai kādu zinātnisko darbu. Pirmām kārtām, mēs visi rakstām latviešu valodā, līdz ar to, katrs dod savu pienesumu valodas attīstībai un eksistencei, otrām kārtām, blogs ir vieta, kur var izpausties pēc savas patikas, kam pierādījums ir arī šis blogs un nobeigumam trešām kārtām, piekrītīšu par rakstīšanas prasmju uzlabošanu, jo veidojot kādu rakstu blogā, var ļoti labi trenēt pareizu un sistemātisku domas izklāstu.

    Like

  6. Nupat vakar atradu: “Jo vairāk labu grāmatu iegūstam, jo šaurāks kļūst to cilvēku loks, ar kuriem kopā jūtamies patīkami.” Ludvigs Feierbahs
    Mūsdienās varētu arī pārfrāzēt- ” Jo jaudīgāku datoru iegūstam…” Tad nu blogošana to kaut kā līdzsvaro, ne?

    Publicējis 1 person

      1. Ā, tad Tu tā kā tas zellis, kas kopš piedzimšanas nebija teicis ne vārda, visi domāja, ka šis mēms, kamēr reiz 14 gadu vecumā pie brokastīm pateicis: “Maizītes piedegušas!”. Visi šokā: “Dēliņ?!? Tu runā!!! Kāpēc līdz šim neko neteici???” “Nu, līdz šim viss bija kārtībā.”

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s