Slimība kā modes trends


12241675_919584944762211_6608527026735638641_n (1)

Vakarnakt, klaiņojot internetā, uzdūros bildei ar dziedātāja un vlogera Troja Sivāna tvītu, kurā tika pausta doma, kas manu prātu nodarbina jau ilgstoši: kāpēc cilvēki cenšas pārvērst nopietnas veselības problēmas modes trendos?

Atceros, ka laika periodā, kad Silver Linings Playbook filma piedzīvoja popularitātes ziedu laikus, daudzi cilvēki (tostarp arī sabiedrībā zināmi) publiski paziņoja, ka viņiem ir bipolārie traucējumi jeb maniakālā depresija, bet, kad filmas popularitātes vilnis noplaka, šie cilvēki brīnumainā kārtā “izveseļojās”. Tiem, kas minēto filmu nav redzējuši, varu pastāstīt, ka tajā aktiera Bredlija Kūpera atveidotais varonis cieš no bipolārajiem traucējumiem, bet tas neliedz viņam sadraudzēties ar aktrises Dženiferas Lorensas atveidoto skaistuli. Daudzi filmas vēstījumu nolasīja nepareizi un nosprieda, ka ciest no bipolārajiem traucējumiem ir ārkārtīgi stilīgi, kaut gan patiesais filmas vēstījums bija tāds, ka, lai cik garīgi salauzts un nepareizs tu būtu, ar tevi dzīvē var notikt labas lietas. Un tā tas notiek bieži – kāds ar mākslas palīdzību vēlas atšķirīgos iedrošināt, veicināt izpratni par konkrēto slimību un vairot sabiedrības empātijas spējas, bet kāds cits šo popularitātes vilni izmanto, lai pagozētos uzmanības centrā un parādītu sevi kā neparastu personību.

slide_408318_5119840_free

Šādi pozētāji sabiedrības acīs mazina dažādu veselības problēmu nopietnību, tādējādi nodarot pāri tiem, kuriem sadzīvošana ar tām ir ikdiena. Cilvēki, kuri cieš no šādām problēmām, nereti sāk izjust kaunu un vairās meklēt profesionālu palīdzību, jo sabiedrības acīs viņu slimības tiek padarītas par joku. Ja arī cilvēks sadūšojas runāt par savu garīgo veselību ar tuviniekiem, tad viņam visbiežāk tiek ieteikta karsta vanna, izgulēšanās, iziešana sabiedrībā vai kāda nomierinoša masāža, kas, protams, neko neatrisina.

ACTUAL-real-comic-that-works

Arī garīgās veselības problēmu romantizēšana ir kas tāds, kas mani vienmēr kaitinājis, jo ir muļķīgi domāt, ka destruktīvas darbības (piemēram, vēnu graizīšana) ir kas romantisks – daudzi ar to pozē sociālajos tīklos, publicējot ar žileti saskrāpētas rokas, vai cenšas izpelnīties apkārtējo uzmanību, apgalvojot ka cieš no kādiem garīgās veselības traucējumiem, par kuriem patiesībā lasījuši tikai internetā vai dzirdējuši kādā filmā. Protams, ne visiem tā ir tikai pozēšana, jo ir cilvēki, kuriem tas ir kā publisks sauciens pēc palīdzības, kas padara situāciju vēl drūmāku, jo starp visu pozētāju klaigām nereti īstie palīgā saucieni paliek nesadzirdēti.

Miljoniem cilvēku visā pasaulē cieš no garīgās veselības traucējumiem un pētījumos pierādīts, ka 36% no viņiem gaida ilgāk nekā 10 gadus (!), pirms sāk meklēt profesionālu palīdzību. Turklāt nereti garīgās veselības traucējumus pavada sociālā trauksme un vēlme norobežoties no apkārtējiem, tāpēc par cilvēka problēmām tuvinieki visbiežāk uzzina tikai tad, kad viņš nolemj meklēt profesionālu palīdzību, bet bieži arī tad, kad jau ir par vēlu.

Depresijā nav nekā stilīga, jo tās dēļ cilvēkiem ikdienišķu lietu darīšana (pat izkāpšana no gultas) var kļūt par nopietnu pārbaudījumu, kā arī destruktīvu rīcību nevajadzētu romantizēt tikai tāpēc, ka tās dēļ mirušas daudzas slavenības. Pagājušā gada vasarā mūziķa Kurta Kobeina meita Frānsisa Bīna Kobeina atzina, ka viņu kaitinot sabiedrības tieksme romantizēt jaunu cilvēku nāves, jo tajās nav nekā forša vai romantiska: “Es nekad neiepazīšu savu tēvu, jo viņš nomira jauns.”  Realitātē tas ir tieši tik skarbi.

Par garīgo veselību noteikti IR jārunā, lai kliedētu stereotipus par slimībām, kas nav fiziski redzamas, un veicinātu izpratni par tām. Tieši tāpēc ir svarīgi nepadarīt tās par modes lietām, tādējādi radot un kultivējot muļķīgus stereotipus, kas neataino garīgo slimību un traucējumu patieso dabu.

7 comments

  1. Mani vienmēr ir besījusi tā vannas, iepirkšanās un pozitīvas mūzikas klausīšanās ieteikšana kā līdzekļi depresijas ārstēšanai.
    Patiesībā, lasīju šo rakstu un atcerējos Stīlas grāmatu par viņas dēlu(kuram bija maniakālā depresija un kurš izdarīja pašnāvību). Par to katras dienas cīņu un par to, cik tas viss ir smagi.
    Varu piekrist, ka šīs slimības nav nekas tāds, ar ko pozēt uzmanības pievēršanai.

    Publicējis 1 person

    1. Tas var palīdzēt, lai uzlabotu noskaņojumu vai kliedētu nomāktību, bet ne lai ārstētu nopietnas kaites.
      Noteikti tas ir ārkārtīgi smagi – arī man tuvi cilvēki ir to pieredzējuši un ir daži, kuri cīņā ar garīgām slimībām nav uzvarējuši. Tieši tāpēc man šis temats šķiet ārkārtīgi svarīgs un priecē, ja cilvēki par to runā nopietni un vērš uzmanību uz problēmu nopietnību.
      Kā jau minēju – pozētāji nodara ļaunumu tiem, kas patiešām cieš no garīgām slimībām.

      Like

  2. Diemžēl mums vēl arvien pietrūkst izpratnes, ko darīt un kā palīdzēt šādās situācijās. Sveces un vanna diez vai kādu ir glābušas no depresijas. Lai gan vides maiņa, kaut vai pastaiga, tikšanās ar draugiem vai tml. spēj mainīt noskaņojumu, problēma jau ir tajā, ka negribas jau ne iet ārā, ne kādu satikt, līdz ar to izveidojas apburtais loks – no sēdēšanas četrās sienās paliek vēl sliktāk, un ārā iet gribas vēl mazāk. Tavs pievienotais video tādā ziņā ir ļoti precīzs. Gribētos cerēt, ka ar laiku kļūsim gan zinošāki, gan saprotošāki. Lai gan pēdējo dienu notikumi liek domāt, ka ne.

    Like

    1. Piekrītu, ka trūkst izpratnes un rīcības modeļa cilvēkiem, kas tomēr vēlas saņemt palīdzību, bet nezina, kā. Tikko man Inga Pizāne-Dilba FB iemeta ziņu no lsm.lv, ka Latvijā no depresijas neārstējoties 90% cilvēku, kas no tās cieš. Diemžēl Latvijas statistika daudz skumjāka par vispasaules statistiku.
      Tādas lietas var padarīt sadzīvošanu ar depresiju vieglāk panesamu ikdienā, jo ir cilvēki, kas depresiju nevar izārstēt, bet iemācās ar to sadzīvot.
      Tas video man ļoti patīk – esmu noskatījies vairākas reizes un katru reizi emocionāli aizrauj.

      Like

  3. Daudzi cilvēki savā vēlmē tikt ievēroti ir gatavi gandrīz uz visu. Sākot ar tādām puslīdz nekaitīgām formām kā patiesībā neesošas dzīves izveidošana Facebook un superskaista eskorta puiša noligšanai, ko ņemt līdzi uz skolas salidojumu, un beidzot ar Mailijas Sairusas tipa uzvedību un arī dažādu slimību izdomāšanu. Kārtīgam psihologam (un laikam arī psihiatram) te būtu daudz, ko teikt un stāstīt, bet tāda nu laikam mums tā sabiedrība šobrīd ir, un to droši vien var uzskatīt par tādu kā evolūcijas posmu palielai cilvēku grupai.
    Kas atliek pārējiem? Vecais, labais padoms: NEKAD NEPIEDALIES SVIESTĀ. Pasaule ir pilna ar gluži normāliem, jaukiem un sirsnīgiem ļaudīm, tikai uz izrādīšanās bļāvēju fona viņus ir grūti pamanīt…

    Like

  4. Publiski stāsti par šādām problēmpersonībām, vienalga- īstām vai izdomātām filmās un grāmatas- nudien ir “zobens abpusgriezīgs pār viņu pilīm un pār mūsu mājām”. Labi, ja reakcija ir “OK, viņam ir tas pats, kas man, viņš dzīvo forši, es arī tā varu”. Bet ja nu “viņam jau labi- viņam daudz draugu/naudas/slavas- man nav nekā, es nekad…” (piemēram- par Šūmaheru. Protams- nedo’ Dies’ kādam, bet viņa ģimenes līdzekļi atļauj daudz ko tādu, par ko mūsu ļauži līdzīgā situācijā varētu pat nesapņot); “viņš lietoja narkotikas un re, kā atmeta, es arī palietošu, gan jau atmetīšu, kad gribēšu”; “eh, viņi jau tur visi tādi, nav ko klausīties”…
    Un kas attiecas uz visādiem labi domātiem padomiem- ja dzirdu, ka kāds kā universālu līdzekli iesaka, piemēram, mājas uzkopšanu no bēniņiem līdz pagrabam, tad man drīzāk liekas, ka ar mani jau nu toč nav kārtībā, jo mani kaut kas tāds noteikti izvestu galīgi pāri visām robežām🙂

    Like

    1. Nauda daudzās dzīves jomās spēlē būtisku lomu – arī tajā, kā cilvēki spēj tikt galā arī garīgajām veselības problēmām. Piemēram, Latvijā daudz cilvēku ar depresiju saskaras, pateicoties naudas trūkumam, jo grūti justies labi, ja daudz ko nespēj atļauties. Kaut vai to pašu veselības aprūpi. Ja cilvēks jau tā ir tendēts uz depresiju un viņam nav pārāk augsts pašvērtējums, tad ar minimālo algu viņš noteikti jūtas vēl nevērtīgāks un rada depresijai auglīgu augsni.
      Bet, ja cilvēkam depresija ir nemainīgs, spēcīgs garīgs stāvoklis, tad ļoti bieži nekāda nauda nespēj to mainīt. Var jau lietot antidepresantus, bet tie problēmu neatrisina – tie ļauj ieslīgt tādā kā vienaldzībā.
      Uzkopšana man reizēm palīdz tikai pret stresu – tad mājā tiek izberzti visi stūri.
      Depresijai gan nekāda uzkopšana nelīdz, jo pat elementāras darbības tad var šķist kā sarežģīts uzdevums.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s