Uzplēšot atmiņas par pirmo mīlestību


300x0_eleonoraunparks_978-9934-0-4900-2Lai arī cik laimīga vai nelaimīga katram no mums būtu bijusi pirmā mīlestība, to noteikti atceras katrs, jo mūsu sirdīs un atmiņās tā parasti tiek ierakstīta ar neizdzēšamu tinti. Lasot Reinbovas Rouelas jauniešu romānu “Eleonora un Pārks”, no atmiņām par savu pirmo sirdsāķīti noteikti būs grūti izvairīties. 

Eleonora skolā ir jauniņā. Viņai ir rudi mati, izteiksmīgas ķermeņa aprises un dīvains ģērbšanās stils, kas piesaista skatienus. Pārks ir skolā cienīts vienpatis. Viņš ir aziāts, kuram ļoti patīk komiksi un rokmūzika, turklāt puisis uzskata, ka savam tēvam liek nemitīgi vilties, jo viņu neinteresē tipiskās puišu lietas. Eleonora un Pārks pirmoreiz satiekas skolas autobusā un puisis pēc ilgas vilcināšanās ļauj meitenei apsēsties vienīgajā brīvajā vietā visā autobusā: sev blakus. Tā nav mīlestība no pirmā acu skatiena, jo jūtas uzplaukst pamazām un attiecību veidošana notiek ļoti dabiski, turklāt Eleonora nepārtraukti ir nedroša par šīm attiecībām, jo tās jātur noslēpumā no ģimenes.

Angļu valodā šī grāmata tika izdota laikā, kad Reinbova Rouela bija jau četrdesmit gadus veca, tāpēc, lasot šo darbu, apbrīnoju to, cik dabiski autore spējusi iejusties jauniešu ādās, radot ļoti ticamu jauniešu pasauli ar reālām problēmām un bez liekiem izskaistinājumiem. Daudzi rakstnieki jau trīsdesmit gadu vecumā paspējuši attālināties no atmiņām par pusaudžu gadiem tik ļoti, ka vairs nespēj radīt reālajai situācijai pietuvinātu jauniešu romānu, bet Rouela “Eleonoru un Pārku” uzrakstījusi gluži kā sešpadsmitgadniece ar divdesmit četru gadu pieredzi – ar padsmitgadnieces izpratni par sarežģīto pusaudžu pasauli un ar pieaugušas sievietes spēju to visu savirknēt skaisti plūstošā stāstījumā.

“Viņa izskatījās pēc mākslas darba, un mākslas uzdevums ir nevis izskatīties jauki, bet gan uzjundīt emocijas.” 

Romāna valoda ir diezgan vienkārša un stāstījums ir plūstošs, tāpēc ātriem lasītājiem nebūs problēmu šo grāmatu izlasīt arī vienā vakarā. Filozofiskus domu graudus šajā grāmatā gan pārāk aktīvi nevajadzētu meklēt, jo autore nav centusies ar tiem pārsātināt šo darbu, bet tas nekādā ziņā nemazina šī romāna vērtību.

Foto atrasts Tublr.

Foto atrasts Tublr.

Jāatzīst, ka “Eleonoru un Pārku” brīžiem uztvēru kā sava veida trilleri, jo vairāk par mīlas stāsta noslēgumu mani interesēja tas, pie kā novedīs spriedze Eleonoras un viņas patēva starpā, jo viņu savstarpējās attiecības lika domāt, ka romāns varētu beigties arī ar milzīgu traģēdiju. Ņemot vērā Rouelas tieksmi rakstīt ļoti reālistiski, šāds atrisinājums man nebūtu šķitis pat pārāk pārsteidzošs.

Visvairāk simpatizēja tas, kā autore bija atainojusi to, kas visvairāk rada nedrošību pusaugu puišos un meitenēs. Piemēram, meitenēm tas ir ārējais izskats, bet puišiem tā ir nespēja būt par alfa tēviņiem. Autore šajos jautājumos ir paudusi diezgan viegli nolasāmu nostāju un tā ir tāda, ka tas, ja tu neesi tāds kā visi, nepadara tevi mazāk mīlamu. Reizēm atšķirīgais padara tevi īpašu. Manuprāt, katram jaunam (un arī ne tik jaunam) cilvēkam ir svarīgi saņemt šādu vēstījumu.

“Eleonora un Pārks” ir jēgpilna jauniešu lasāmviela, kas noteikti vairāk patiks meitenēm, bet nešaubos, ka šo grāmatu spēs izbaudīt arī puiši un pieaugušie.

VĒRTĒJUMS: 7/10

Grāmatu no angļu valodas tulkojusi Laura Dreiže.

11 comments

  1. Manuprāt, mūsdienu jauniešiem paveicies ar pieejamo literatūru tieši viņiem, manos sešpadsmit gados tik foršas šī žanra grāmatas nebija.

    Nemaz nezināju, ka autorei jau 40 gadi. Es, lasot šo romānu, visu laiku domāju par to, cik ļoti labi pieaugusi sieviete spēj atcerēties un iejusties 16 gadīgas meitenes (un arīdzan puiša) prātā. Man šķiet, tā ir ļoti vērtīga īpašība – saglabāt sevī daļu bērnišķības, daļu naivuma un pirmās sajūsmas.

    Publicējis 1 person

    1. Pilnībā piekrītu. Pirms kādiem desmit gadiem jauniešu literatūras izvēle latviešu valodā bija diezgan skopa. Vairums jauniešu grāmatu vispār neatainoja reālās jauniešu problēmas un tās bija grūti nosaukt par aktuālām. Atceros, ka manos pamatskolas gados vairums lasīja Jumavas skolas (vai skolēnu?!) romānus. Šķiet, ka YA žanra grāmatu puišiem vispār nebija.
      Jā, nu jau viņa ir vēl vecāka. Manuprāt, tā varētu būt pat svarīgākā īpašība, lai saglabātu veselo saprātu visas dzīves garumā un spētu izaudzināt bērnus. Bez kripatiņas bērnišķības grūti dzīvot.🙂

      Like

      1. Jā, bija laikam tāda sērija ”Skolas romāns” vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet nu diezgan lubeniska padarīšana. Atceros, ka kaut ko lasīju, bet ko tieši es tur lasīju, tas gan atmiņā it nemaz nav iesēdies. Tolaik bija arī neslikta sērija par ”Sabrinu pusaugu burvi” – nekā nopietna gan tur nebija, bet tas man, protams, netraucēja izlasīt lielāko daļu sērijas😀 Bija jālasa, ko varēja dabūt.

        Vismaz viens pluss no jēdzīgas YA literatūras trūkuma bija – padsmit gados sanāca lasīt arī klasiskās grāmatas, piemēram, ”Džeinu Eiru” vai ”Dorianu Greju” u.t.t.

        Like

        1. Sabrinu miglaini atceros, bet atmiņā ir iespiedušās S. Bedkeres grāmatas par Silasu un N. Ammaniti “Es nebaidos”, vēl Bērdžesa “Kaifu” arī atceros un, protams, “Mēs – Zoo stacijas bērni” šķita jēgpilna lasāmviela.
          Žēl, ka manos pamatskolas un vidusskolas gados skolotājas pamanījās no programmas izņemt pašas interesantākās grāmatas. Nācās pēc skolas absolvēšanas brīvprātīgi lasīt obligāto literatūru.😀

          Like

          1. ”Mēs – Zoo stacijas bērni” tolaik izreklamēja kā baigi drūmo gabalu. Un bija jau arī – joprojām šo to baisu no grāmatas atceros. ”Kaifu” kaut kur attāli dzirdējusi esmu, pārējās gan nezinu.

            Manā obligātajā literatūrā diez kas nebija. Atmiņā iespiedušies ”Mērnieku laiki” un Merķeļa ”Latvieši” – literārā trauma uz ilgiem gadiem. Blaumanis gan man patika. Bet Blaumanis jau daudziem tuvs.

            Publicējis 1 person

            1. Man pret Blaumaņa darbiem nebija nekādu pretenziju, bet absolūtā favorīte bija Regīna Ezera. Viņas darbos ir kaut kas vienmēr aktuāls un ļoti dziļš.
              “Kaifs” varbūt dzirdēts, jo nesen tika pārizdots.
              Vispār būs kādreiz jāpaskatās, kas tagad skolās ir obligātajā literatūrā, jo 10 gadi tomēr ir ilgs laiks un noteikti šis tas ticis izmests, bet kaut kas nācis klāt.

              Like

              1. Man šķiet, ka kaut kas noteikti būs mainījies, desmit gadi ir gana daudz.
                Man skolas laikā pietrūka ārzemju literatūras iekļaušanas – ne tikai klasikas, bet arī kaut kā mūsdienīga. Kaut kā tāda, kas tajā vecumā uzrunātu ar savu aktualitāti, bet tajā pašā laikā būtu arī laba lasāmviela no literārā viedokļa.

                Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s