Stāsts par meiteni, kas vēlējās dziedāt


Foto: Filmas plakāts.

Foto: Filmas plakāts.

Skatoties Asifa Kapadija dokumentālo filmu “Eimija” (Amy), sajūtas brīžiem bija spēcīgākas kā tajā liktenīgajā 2011. gada 23. jūlija dienā, kad pasauli pāršalca ziņa par dziedātājas Eimijas Vainhausas nāvi. “Zvaigzne ir dzimusi no jauna!”: tā raksta The Guardian un tik ļoti gribas rakstītajam piekrist, jo mūzikas mīļotāju sirdīs Eimija dzīvos vēl ļoti ilgi. 

Eimijas nāves dienu atceros diezgan spilgti, jo todien sociālajos portālos iesaistījos vairākās vārdu pārmaiņās ar cilvēkiem, kas pasmējās par viņas traģisko aiziešanu mūžībā. Iespējams, toreiz mani nomāca doma, ka viena no 21. gadsimta lieliskākajām dziedātājām daudziem atmiņās paliks tikai kā narkomāne, ne kā dziedātāja, kuras balss ir tik unikāla, ka to nav iespējams sajaukt ar nevienu citu. Jāatzīst, ka tas mani nedaudz satrauc arī tagad, vairāk kā četrus gadus pēc Eimijas nāves.

Kapadija veidotā dokumentālā filma par Eimiju izpelnījusies plašu atzinību visā pasaulē gan no kinokritiķiem, gan no parastiem skatītājiem. Filmā iekļauti kadri no Eimijas mājas video, koncertu un balvu pasniegšanas ceremoniju ierakstiem, kā arī fragmenti no dokumentālās filmas tapšanas laikā uzņemtajām intervijām ar viņas draugiem, ģimeni un darba kolēģiem. (Atmiņās par Eimiju dalījās viņas tēvs Mičs Vainhauss, mīļotais Bleiks Fīlders-Sivils, džeza leģenda Tonijs Benets, producents Marks Ronsons, dziedātājs Pīts Dohertijs un citi.) Šķiet, ka vienīgais, kurš nav īsti apmierināts ar režisora veikumu, ir Eimijas tēvs Mičs Vainhauss, kurš nav parādīts tajā labākajā gaismā, tādējādi izpelnoties filmas skatītāju antipātijas un pārmetumus.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Jāatzīst, ka Kapadija paveicis patiešām lielisku darbu, objektīvi parādot hronoloģisku notikumu gaitu, kā neparasta meitene, kas vienkārši vēlējās dziedāt, kļuva par par pasaules mēroga zvaigzni, kuru saplosīja popkultūras nežēlīgā pasaule un ilgas pēc mīlestības. Ekrānā zibot pēdējiem filmas kadriem, galvā skanēja jautājums: kā gan kāds varēja nīst meiteni, kurai bija tikai divi sapņi – dziedāt un būt mīlētai?! Eimija filmā parādīta tik ļoti cilvēcīga, bērnišķīgi naiva, destruktīva un viegli ievainojama, ka nav pat īpaši jābrīnās, kāpēc viņas dzīves pavediens pārtrūka tik ātri. Viņa absolūti nebija gatava tam, kas nāca komplektā panākumiem mūzikas industrijā.

Foto: Kadrs no filmas.

Foto: Kadrs no filmas.

Pēc filmas noskatīšanās, protams, katram būs viedoklis par to, kurš tad īsti bija vainojams Eimijas ķibelēs – Bleiks, dziedātājas tēvs, nežēlīgā mūzikas industrija, pati Eimija vai kāds cits. Daļēji taisnība būs katram, tomēr, ja režisors kādu ir vēlējies padarīt par grēkāzi, tad šī loma tikusi dzeltenajai presei, jo tieši tabloīdi regulāri pārkāpa Eimijas privātuma robežas un aizmirsa par pilnīgi jebkādām cilvēcības normām. Reizēm dzeltenās preses ziņās par “pagrimušo Eimiju” noslīka fakts, ka viņa ir cilvēks ar trauslu dvēseli.

“Eimija” ir skaists, emocionāli diezgan smags un cieņpilns darbs, kas katram, kurš Eimiju kādreiz uzskatījis par tikai pagrimušu narkomāni, liks kaunēties pašam par savu ignoranci. Bieži vien, spriežot par slavenu cilvēku dzīvēm, mēs aizmirstam, ka arī viņi ir cilvēki, kuru sapņi un vēlmes daudz neatšķiras no tā, ko savās sirdīs lolojam mēs. Šī filma tam ir lielisks atgādinājums.

“If you don’t throw yourself into something, you’ll never know what you could have had.” – Eimija Vainhausa

VĒRTĒJUMS: 10/10

6 comments

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s