Subjektīvs atskats uz 2015. gadu


Jauna gada sākums parasti ir laiks, kad visi atskatās uz aizgājušo gadu, tāpēc arī es esmu nolēmis uzrakstīt īsu kopsavilkumu par to, kas tad aizgājušā gadā bijis svarīgākais manā dzīvē. Ļoti subjektīvi, protams! 

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Foto: Ekrānuzņēmums no Pieci.lv

Šis gads man bija diezgan raibs, jo tas iesākās ar traģiskām ziņām, bet beidzās ar brālēna kāzām, kā arī pa vidu bija daudz kas cits. Pateicoties jaunajai dzejniecei Ingai Pizānei-Dilbai, aprīļa sākumā man bija tas gods atklāt jaunu rubriku (“Iepazīstam Latvijas grāmatu blogerus”) “Jāņa Rozes” apgāda ikmēneša izdevumā “Ziņnesis”.  Tajā pašā mēnesī filmējos “Latvijas failu” dokumentālajā filmā “25 neatkarības gadu cilvēkstāsti” un pārliecinājos, ka uztraukumā iespējams aizmirst pat savu vārdu (pavisam nopietni).  Pateicoties Arnim Krauzem, satiku Anatoliju Gorbunovu, kurš arī nāk no manas dzimtās puses, un pavisam neplānoti arī Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci. (Par šo notikumu bija arī neliels rakstiņš Fenikss Fun portālā.) Pēc pāris nedēļām sniedzu pavisam īsu interviju “Latvijas Radio”, bet oktobra sākumā paviesojos radio “Pieci.lv” pie grāmatu fejas Spīganas, kur runājām par literatūru un blogošanu, kā arī par citām lietām. (Un jau atkal pierādījās, ka kameru klātbūtne man izraisa amnēziju, jo šoreiz aizmirsu blogeres Andas uzvārdu. Ceru, ka Anda man piedos!)

Foto: "25 neatkarības gadu cilvēkstāstu" filmēšanas process.

Foto: “25 neatkarības gadu cilvēkstāstu” filmēšanas process.

2015. gadā atsāku strādāt pie vairākiem literārajiem projektiem un pabeidzu darbu pie diviem īsajiem stāstiem, kuriem pašlaik ļauju nostāvēties, lai vēlāk ar svaigu skatu varētu ķerties klāt rediģēšanai. Ir idejas arī apjomīgākam darbam, bet pagaidām tikai pierakstu idejas un ļauju izkristalizēties tam, ko vēlos redzēt savā literārajā darbā, bet kam jāpaliek ārpus tā.

Ar pasākumu apmeklēšanu varēja iet spožāk, bet sūdzēties nevaru: ar blogeriem februārī apmeklējām stāstu krājuma “Zilie jūras vērši” atvēršanas svētkus, bet septembra sākumā Lauras Dreižes triloģijas Danse Macabre prezentācijas pasākumu; oktobra beigās ar blogeriem, rakstniekiem un lasītājiem izbaudījām pasākumu “Spoku nakts grāmatnīcā”; novembra sākumā devos uz Daces Rukšānes stāstu krājuma “Mīlasstāsti” prezentāciju, kas bija absolūti burvīgs un pozitīvām emocijām piepildīts pasākums; decembra sākumā ar jaunāko brāli devāmies uz tikšanos ar amerikāņu rakstnieku Džefu Kinniju, kurš ir “Grega dienasgrāmatu” autors, bet neilgi pēc Kinnija aizbraukšanas blogeri satikās izdevniecības “Zvaigzne ABC” telpās, lai jau ceturto reizi kopā svinētu Ziemassvētkus, kas šogad izvērtās īpaši jautri.

Foto: Spīgana Spektore

Foto: Spīgana Spektore P. S. Varu pretendēt uz titulu “Garākais literatūras blogeris Latvijā”.

Dzīvē ārpus interneta vides gāja raibi, bet par to daudz nerunāšu, jo dzīvē tā notiek: izveidojas jaunas draudzības, bet dažas vecās pajūk. Un nav iemesla par to dusmoties vai justies nomāktam, jo tā vienkārši notiek – mainies tu pats un mainās cilvēki tev apkārt, tāpēc pienāk brīdis, kad ar kādu vairs nav īsti pa ceļam.

Kādi ir mani plāni 2016. gadam? Noteikti turpināšu rakstīt par kino, literatūru, lietām, kas mani satrauc, kultūras notikumiem, modi un mūziku. 2015. gadā neizlasīju pat 40 grāmatas, tāpēc arī šogad īpaši necentīšos spiest uz kvantitāti, bet priekšplānā izvirzīšu kvalitāti un savus guilty pleasures, par kuriem patiesībā nekādu kaunu neizjūtu.

Ja gribat sekot manām gaitām ārpus bloga, tad manas īsās pārdomas var lasīt mikroblogošanas vietnē Twitter, bet manas ikdienas gaitas bildēs var apskatīt Instagram. Priecāšos būt ar jums kopā arī 2016. gadā, tāpēc droši izsakiet savu viedokli bloga ierakstu komentāros vai sociālajos tīklos! Esiet laimīgi un baudiet kultūru!

 

21 comments

  1. Izskatās pēc kultūras piesātināta gada🙂
    Man patika tā piezīme par to, ka centīsies lasīt, nespiežot uz kvantitāti, bet gan kvalitāti. Es arī pēdējā laikā jūtu, ka informācija gāztin gāžas pār galvu un aizvien grūtāk tajā visā troksnī atrast vietu tieši tam, kas patīk un uzrunā līdz sirds dziļumiem.
    Un vispār – katram cilvēkam ir vajadzīgi savi ”vainīgie prieki”, pat tad, ja citu acīs tie izskatās ”vainīgi”.🙂

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s